Turpinu tēmu par vasarnīcas tālākas apkārtnes apzināšanu (pirmā daļa šeit) - 8.jūnijā devos jau uz otru pusi un kā izrādījās, tad arī tur ir šādas tādas visai interesantas vietas. Un pats galvenais, ka tuvu - nav nemaz jāiet 20km maršruts. Arī šoreiz galvenā uzmanība bija tauriņiem (Olaines novada tauriņu saraksts kā nekā bij 'jāuzpucē'), taču bija arī citi interesanti radījumi.
 |
| Sparģeļvabole (Crioceris duodecimpunctata) |
Visām darbībām vasarnīcā sākums, protams, ir dārzs - gana daudz reizes esmu arī vienkārši staigājis pa dārzu un mēģinājis atrast puķu un saķņu dobēs kādu interesantu fotoobjektu. Starp šādiem objektiem noteikti ir daudziem zināmā lilijgrauža plankumainais brālis (vai māsa) - sparģeļvabole. Vabole diezgan bieži sastopama un uz dažādiem sparģeļveidīgiem augiem nereti novērojama lielā skaitā. Lai arī mums dārzā viens sparģelis jeb asparāgs kā reizi aug pie ieejas vārtiņiem, ievēroju, ka man nemaz nav tādas ļoti labas un kvalitatīvas sparģeļvaboles bildes. Tad nu šajā reizē šo 'kļūdu' ņēmu un izlaboju.
 |
| Dadžu raibenis (Vanessa cardui) |
 |
| Dadžu raibeņa (Vanessa cardui) oliņa uz usnes |
Tālākais ceļš mani vispirms veda uz nelaimīgo krāšņvaboles izcirtumu ar domu, ka varbūt paveicas un arī šoreiz to ieraugu? Nebija gan ļoti karsta diena līdz ar to krāšņvaboli, protams, neredzēju. Taču manu uzmanība pievērsa viens dadžu raibenis - jeb pareizāk sakot uzmanību pievērsa tā uzvedību. Tauriņš pārvietojās tādā diezgan lēnā lidojumā (dadžu raibenim gana neraksturīgi) zemu virs izcirtuma augāja ar biežām un īsām pieturas vietām. Kad vēl ieraudzīju, ka tauriņš ar ar saliektu vēderiņu ko tausta uz ušņu lapām, uzreiz kļuva skaidrs tauriņa nodoms - olu dēšana! Nedaudz pavērojis to, piefiksēju pēdējo pieturas punktu un, pēc tauriņa aizlidošanas, devos to inspicēt tuvāk. Un tik tiešām - usnes lapas virspusē bija atstāta mazmazītiņa, zaļgana ola. Biju pat mazliet pārsteigts, ka tādam palielam tauriņam ir tik sīciņas olas. Lielakā palielinājumā skatoties, olas izskatās kā muciņa un tās virspuse izrādās ir klāta tādām kā 'ribām'. Priekš manis ļoti interesants atklājums un kopš šī brīža esmu ieguvis sev jaunu izaicinājumu - mēģināt atrast vēl kāda taruriņa olas! Visvieglāk, protams, to ir izdarīt tieši šādā viedā, ja izdodas ieraudzīt olas dējošu mātīti. Diez ko raiti gan pagaidām neveicas - ir izdevies atrast tikai vēl meža zilenīša olu (tās bilde kaut kad vēlāk).
 |
| Stiebrlapsene Calameuta filiformis |
Turpinot pastaigu, satiku vairākus sen neredzētus plēvspārnīšus, kas sēdēja uz dažādu graudzāļu lapām vai arī barojās ziedos - stiebrlapsenes (Cephidae dzimta). Tie ir zāģlapsenēm tuvu radniecīgi kukaiņi ar ļoti slaidu ķermeni. Kāpuri dzīvo dažādu graudzāļu stiebros. Principā jau nekas rets, taču pēdējos gados kaut kā nebiju šos daudz redzējis. Sugu pie mums nav īpaši daudz, kaut gan tā nopietni jau tās laikam neviens ar nav pētījis. Pēc noteicēja tabulām šī man iznāca kā Calameuta filiformis.
 |
| Vītolu koksngrauzis (Lamia textor) |
Kā jau jūnija sākumā ierasts uz meža ceļiem varēja atrast pa kādam melnajam briesmonim - vītolu koksngrauzim. Šī ir viena no tām sugām, kas uz šādiem ceļiem ļoti bieži arī tiek sabraukta, jo kā izrādās, tad vītolu koksngrauzis nemaz nav spējīgs lidot. Eiropā kopumā ir diezgan daudz šādu evolūcijas gaitā lidspēju zaudējušu koksngraužu sugu, piemēram, dienvidos plaši izplatītie Dorcadiini apakšdzimtas koksngrauži, kuru kāpuri barojas ar dažādu ziedaugu saknēm, taču Latvijā šis principā tāds ir vienīgais (raksta gan, ka Kandavas apkārtnē ir atrasts viens Iberodorcadion fuliginator eksemplārs).
 |
| Meža sīksamtenis (Coenonympha hero) |
No dienastauriņiem šajā izgājienā izdevās sastapt trīs patīkamas sugas. Pirmā no tām bija daudz maz gaidīta suga, jo viena izcirtuma apkārtnē meža sīksamteni biju redzējis jau kādus dažus gadus iepriekš. Attiecīgi loloju nelielas cerības, ka arī šogad tur to varētu izdoties kaut kur sameklēt. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad uz tādas puķainas takas blakus izcirtuma slapjākajam galam (tāds smuks ar spilvēm un tā) ieraudzīju dažus lidojam. Ar šīs sugas fotogrāfēšanu gan parasti klājas visai šķidri - tāda sajūta, ka tauriņi pilnīgi vai jūt to brīdi, kad taisies nospiest fotoaparāta slēdzi, un paceļas spārnos kādas pāris sekundes desmitdaļas pirms tam. Protams, ņemot talkā pacietību, kādu kadru jau reizēm var dabūt. Iepriekš man vispār šķita, ka šī suga ir ja ne gluži reta, tad noteikti ne bieži sastopama, taču laikam jau tomēr tik traki nav un piemērotos biotopos (mežmalas, slapjas pļavas, nelieli purviņi utml.) ir gana parasts. Rietumeiropā gan šī suga ir kļuvusi apdraudēta.
 |
| Purva dzeltenis (Colias palaeno) |
Suga, kuru es noteikti nebiju gaidījis vasarnīcas apkārtnē redzēt, bija purva dzeltenis. Šis gan ir Latvijā visai bieži sastopams tauriņš, taču apdzīvo tikai purvainus mežus, purvmalas un arī pašus purvus. It kā pēc kartes skatoties, īsti šāda vieda biotopus tur apkārtnē nespēju saskatīt, taču vienā izcirtumā ar grāvi pa vidu pamanīju lidojam dzeltenīgu tauriņu ar platām, melnām joslām uz priekšspārniem (labi redzama pazīme tauriņam lidojumā). Metos tam pakaļ un, nedaudz paskraidījis, atradu vienu mātīti mierīgi sēžam uz jaunas apsītes lapas. Patīkams pārsteigums.
 |
| Spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus) |
Visbeidzot trešais foršais tauriņš šajā dienā bija arī viens no maniem vismīļākajiem dienastauriņiem - spogulīšu rensgalvītis! Bez gala elegants! Interesanti, ka pirmo reizi šo ieraudzīju tikai pirms 2 gadiem, bet tagad šos redzu jau gana regulāri. Laikam tas tāpat kā ar trolejbusiem - pusstundu nenāk un tad pēkšņi sāk braukt viens aiz otra. Pirms vēl nebiju tos redzējis, domāju cik patiess ir noteicējos rakstītais par to lidošanas manieri - tā it kā kāds tos aiz aukliņas raustītu augšup. Tagad jāatzīst, ka trāpīgāku raksturojumu ir grūti iedomāties un tik tiešām tos ir viegli atpazīt jau pa gabalu lidojumā. Noteikti palīdz arī kontrastējošais krāsojums - spārnu virspuse ir tumši brūna, bet apakšpuse no attāluma šķiet ļoti gaiša. Līdz šim radies iespaids, ka labākais biotops kur šo meklēt ir tādas mitrākas ceļmalas, grāvmalas, pļaviņas, kur aug spulgnaglenes (Lychnis flos-cuculi).
 |
| Pūkmuša Exoprosopa capucina |
Šoreiz mazliet atkāpe no ierastajām bloga tēmām - tauriņiem, spārēm, vabolēm. Visa uzmanība vienam interesantam divspārnim ar raibiem spārniem - pūkmušai Exoprosopa capucina. Pūkmušas savu nosakumu gan saņēmušas pateicoties spalvainajām dzimtas sugām, piemēram, Bombylius major un liela daļa sugu nemaz tik pūkainas nav. Šo mušu kāpuri ir visai neganti - vai nu plēsīgi vai arī citu kukaiņu kāpuru vai olu parazitoīdi. Pārsvarā no tām cieš dažādi smilšainu un atklātu biotopu plēvspārņi (smilšlapsenes, smilšbites u.c) attiecīgi arī pieaugušās mušas var novērot galvenokārt šādos biotopos.
 |
| Spraugložņa Orthocerus clavicornis |
Ja atceramies brīdi agrāk pavasarī, kad devos speciāli meklēt vienu retu vaboli, tad toreiz piekodināju sev arī turpmāk pievērst uzmanību sausām ceļmalām u.c. biotopiem, kur aug peltīgeras. Tad lūk arī šajā izgājienā, ieraudzījis pēc skata simpātisku ceļmalu, uz brīdi īsi piestāju paskatīties, kas slēpjas zem ķērpīšiem un akmeņiem. Nepaspēju neko tur daudz pārcilāt, kad uz neliela akmentiņa pamanīju sēžam meklēto vaboli. Veiksmīgi! Tad jau jādomā, ka tiešām nav nekāds retums - vienkārši meklēšanas un atrašanas vaina.
 |
| Ceriņu sfings (Spinx ligustri) |
Ar to pastaiga beidzās. Taču kukaiņu vērošana gan ne. Naktī, protams, ieslēdzu arī tauriņu lampu. Patiesību sakot, gaismoju veselas divas naktis, taču kaut kā nekas baaaigi interesants neatlidoja. Pirmajā naktī nedaudz pasākumu pabojāja nakts vidū uznākušais negaiss, bet otra nakts savukārt bija diezgan auksta. Interesantākais droši vien tad bija ceriņu sfings otrajā vakarā - kā nekā viens no lielākajiem mūsu naktstauriņiem. Spārnu plētums šai sugai pārsniedz 10cm! Visnotaļ iespaidīgs radījums! Daudz biežāk par pašiem tauriņiem gan tiek redzēti to kāpuri, kas vasaras otrajā pusē šad un tad redzami rāpojam apkārt kā trekni, zaļi cīsiņi ar gaiši zilu svītriņu akcentiem uz sāniem. Ceriņu sfings kļuva par 218. vasarnīcā sagaismoto naktstauriņu (neskaitot mikrotauriņus - tinējus, kodes, zāļsviļņus u.c.) sugu. Šogad šķiet līdz 300 varētu arī neizdoties tikt, bet tuvāko pāris gadu laikā jādomā, ka šo robežu sasniegšu. Tik jābrauc un jāgaismo biežāk!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru