Nenokārtotie rēķini

Cīrulīšu dižtauriņi (Parnassius mnemosyne)

Katram no mums noteikti ir kādi 'nenokārtoti rēķini' - vai tiešām saistībā ar finansēm vai arī citās dzīves jomās. Ja runā par kukaiņu lietām, tad līdz šī gada maijam mans viens no sāpīgākajiem iztrūkumiem tauriņu fotoarhīvā bija cīrulīšu dižtauriņš - biju to tik redzējis tieši tad, kad nebija līdzi fotoaparāts. Tas, ka nebiju to redzējis turpmākajos gados, gan varētu būt vien mana paša nolaidība, jo vietas, kur šie ir sastopami ir gana nemainīgas un zināmas, bet tikai šogad beidzot saņēmos to labot un devos uz Melturu pusi, kur ceļmalā ir viena šo tauriņu apdzīvota pļaviņa. Jāatzīmē gan, ka tauriņi pļavās tikai barojas, bet to kāpuri dzīvo mežos un mežmalās, kur aug to barības augi - cīrulīši (Corydalis sp.). Rīts bija jauks un saulains un dižtauriņi apkārt lidinājās tiešām diezgan lielā skaitā - varēja mierīgi nodoties to fotogrāfēšanai. Vienā vietā varēja novērot arī divu tauriņu pārošanās mēģinājumu. Šai sugai patiesībā ir ļoti tāda savdabīga vairošanās bioloģija - tēviņiem ir īpašs 'orgāns' (angliski - sphargis) - tāda kā tapiņa, ko viņi pēc pārošanās piestiprina mātītes dzimumorgāniem (otrajā attēlā - baltais veidojums vēdera galā) tādējādi neļaujot citiem tēviņiem vairs ar šo mātīti pāroties. Šķiet kā reizi izdevās nofotogrāfēt brīdi, kad tēviņš nesekmīgi centās sapāroties ar mātīti, kas jau bija zaudējusi nevainību. 

Koksngrauzis Brachyta interrogationis

Cīrulīšu dižtauriņi, protams, ir forši, taču tas bija tāds paredzams notikums, kas tādas ļoti košas emocijas neizraisīja - aizbraucu, apskatījos un nobildēju. Šogad gan priekšā vēl vismaz divi šādi braucieni - pēc brūnvālīšu un esparsetu zilenīšiem. Bet neko nepadarīsi, ja šīs sugas dzīvo tikai vienā vietā Latvijā. Tajā pašā pļaviņā gan bija viens cits daudz patīkamāks novērojums - negaidīti sastapu koksngrauzi Brachyta interrogationis, kas Latvijā ir visnotaļ reti sastopams (g.k. Vidzemē). Interesanta  ar to, ka ir viena no nedaudzajām Latvijā sastopamajām koksngraužu sugām, kuras kāpuri grauž nevis koksni, bet gan lakstaugus. Konkrēti šīs sugas kāpuri barojas ar meža gandreņu (Geranium sylvaticum) saknēm. Tā ka latviski varētu šo saukt arī par gandreņu koksngrauzi. Lai arī it kā šis ir viens no vairākiem dzelteni melnajiem koksngraužiem, tomēr gribas teikt, ka tas zīmējums ir gana nesajaucams (esot gan arī krāsu forma, kurai segspārni gandrīz pilnībā melni). Vaboles var novērot gan uz gandreņu ziediem, gan arī dažādiem dzeltenas krāsas ziediem - pienenēm, gundegām vai kā manā gadījumā uz saulpurenes. Suga Nr. 67 manā koksngraužu fotoarhīvā!    

Skabiozu pļavraibenis (Euphydryas aurinia)

Pēc pļaviņas apmeklējumu pagāju nedaudz uz Kārļu zivjaudzētavas pusi, jo arī šajā pusē nebiju īsti bijis. Tā teikt varbūt kas interesants atrodas. Šis un tas jau bija - vēl pa kādam cīrulīšu dižtauriņam, lielais asmalis, dziedošs krūmu ķauķis u.c. radījumi. Vienā ceļmalā pamanīju tauriņu, kas varēja būt parastais pļavraibenis, taču īsti kārtīgi nepaguvu apskatīt un it kā šķita mazliet aizdomīgs. Par laimi tauriņš apsēdās samērā netālu un izdevās to i kārtīgi aplūkot, i nofotogrāfēt - tiešām bija nevis parastais bet gan skabiozu pļavraibenis! Forša suga, kas gluži uz katra stūra nemētājas - pat to redzēju tikai trešo reizi. Viegli atšķirama pēc punktu rindas pakaļspārna ārmalā. 

Lielais madaru sfings (Hyles gallii)

Vienā citā pļaviņā mani aiz deguna vazāja viens no Hemaris ģints sfingiem, kuriem ir caurspīdīgi spārni - attiecīgi tas vairāk izskatās pēc kādas kamenes ne naktstauriņa. Paguvu tik vairākas reizes šo pamanīt grūti izsekojamā ātrumā šaudāmies virs pļaviņas, bet tā ar nekur nemanīju to piestājam. Pie Kārļu zivjaudzētavas kā mierinājums ieradās cits sfings - lielais madaru sfings, kas labākajās kolibri tradīcijās vibrēja virs neliela pieneņu pudura. Nebiju vēl redzējis šos dienas laikā tā barojamies - visnotaļ iespaidīgs skats un kāds nezinātājs tiešām varētu arī saķert pamatīgu adrenalīna devu domājot, ka Latvijā redz kolibri. 

Sarkanais sprakšķis (Denticollis rubens)

Atgriežoties pie nenokārtotajiem rēķiniem, biju ieplānojis atkal iegriezties Siguldā, ko pirms četriem gadiem apmeklēju cerībā uz dažām konkrētām sugām (lasīt te). Šogad mērķis bija satikt toreiz neredzēto līķvaboli un vēl pieliku klāt jaunu mērķi - sarkano sprakšķi, kas it kā būtu meklējams Paparžu gravā. Ar tā meklēšanu patiesībā viss gāja kā pa sviestu, jo viens eksemplārs tā arī godīgi sēdēja gravā uz neliela oša lapiņas. Diemžēl nedaudz notizlojos un, kamēr liku kopā fototehniku, vabolis sajutās apdraudēts un nokrita pie zemes (vairumam vaboļu tas tāds aizsardzības mehānisms) taču par laimi izdevās to tur uz zemes atrast. Visbiežāk gan nokritušie objekti iejūk kaut kur substrātā starp dažādiem stiebriem, saknēm un lapām  un vairs nav atrodami. Tāpēc bilde diemžēl nevis uz smukas zaļas lapiņas, bet uz zemes. Nevienu citu eksemplāru arī vairs neizdevās atrast. Bet lai nu kā - tāpat forši, jo suga Latvijā diezgan reta un g.k. sastopama dabiskos lapkoku mežos. Vēl šajā ģintī nenofotogrāfēta palikusi trešā suga - Denticollis borealis, kas ir pavisam melna un ir vēl retāka (tikai daži atradumi vispār Lv). 

Tumšā ēnvabole (Melandrya dubia)

Viens no kārdinājumiem kāpēc devos uz Siguldas pusi bija Vikmestes gravā Kristapa Vilka atrastais superretais koksngrauzis Mesosa myops (bilde tviterī te). Protams, neloloju pārāk lielas cerības to ieraudzīt un izmantoju to vairāk kā ieganstu iziet Vikmestes gravas taku. Centos būt maksimāli vērīgs un tas nebija bez rezultāta - uz viena stumbra izdevās ieraudzīt tumšo ēnvaboli, kas lai, arī nav ļoti liels retums, tomēr ir biotopu speciālistu suga un redzu to tikai kādu trešo reizi. Tāpat tur gravā kārtējā vāvere šogad un vismaz trīs dziedoši zaļie ķauķīši. 

Mīkstspārnis Podabrus alpinus

Atgriežoties uz takas, kas virzās gar Gūtmaņalu, sāku vairāk piedomāt pie pēdējā neizpildītā Siguldas puses mērķa - četrplankumu līķvaboles meklēšanas. Diena bija karsta un visādi kustoņi tiešām bija lielā skaitā - turpat takas malā vien varētu mierīgi pusi dienas pavadīt tos fotogrāfējot un izklaidējot tūristu pūļus. Tā, piemēram, zem niedres lapas pamanīju iepriekš nefotogrāfētu mīkstspārni - Podabrus alpinus. Par šīs sugas izplatību īsti komentāru man nav, bet jādomā, ka nekāds baigais retums nav. Tā nu es lēnām, bet neatlaidīgi tuvojos 500 nofotogrāfētu (un noteiktu, kas ir pats būtiskākais) vaboļu sugu slieksnim. Šobrīd arhīvā ir 477 sugas. 

Sarkangalvas ugunsvabole (Pyrochroa serraticornis)

Dažus desmitus metrus tālāk atkal satikos ar Latvijā ļoti reti (bet Siguldas apkārtnē acīmredzami gana regulāri) sastopamo sarkanalvas ugunsvaboli. Patiesībā par šo diezgan nopriecājos, jo no iepriekšējās reizes daļa kadru nebija īsti izdevušies (klasiskais variants - uz fotoaparāta displeja izskatās Ok, bet, iekrāmējot bildes datorā, asums tomēr īsti nav). Tajā brīdī gan garām gāja vesels tūristu autobuss un viens mazs puišelis zinātkāri jautāja, ko es tur darot un bija pat tik žiperīgs, ka gandrīz jau vai ķērās klāt pie mana fotoaparāta, sak 'Dod man izmēģināt!'. Par laimi tūliņ garām gāja arī puišeļa vecāki, kas mani no viņa atbrīvoja. Ugunsvabole gan pa to laiku bija paspējusi jau kaut kur aizrāpot - bet nu nekas, šoreiz gan kadri izdevās labu labie!

Četrplankumu līķvabole (Dendroxena quadripunctata)

Laiks līdz vilcienam nebija vairs palicis pārāk daudz, bet es joprojām biju bez līķvaboles. Un arī ūdens bija beidzies. Cerēju, ka varbūt aiz Gūtmaņalas kioskiņā, kaut vai par tūristu cenām, varēs nopirkt ko padzerties, bet nekā - būdiņa ciet. Lēnā garā gāju uz priekšu, domājot kur remdēt slāpes, kad pavisam nejauši uz soliņa, kādus 100m no sausās atejas, pamanīju tik ļoti meklētās četrplankumu līķvaboles! Kārtējo reizi pilnīga cūcene! Kaut gan varbūt ar, ka tās bija pievilinājis netālās atejas smārds. Lai nu kā nebūtu - arī ar šo reto līķvaboļu sugu rēķins ir noslēgts! Latvijā sastopamas g.k. dažādos vecos, platlapju mežos - piemēram, Siguldā un Moricsalā (taču arī mazāk ekskluzīvās vietās - Liepāja, Pape, Bernāti utml.). Latvija ir sugas izplatības areāla ziemeļu daļā, kas droši vien ir viens no iemesliem kāpēc šī suga pie mums ir reti sastopama.
Tādi lūk labumi tur rāpo starp tūristu pūļiem, viņiem par to neko nenojaušot.