pirmdiena, 2014. gada 25. augusts

Na na na na na na na na na Naktstauriņi!!

Ērkšķogu raibsprīžmetis (Abraxas grossulariata)
He he - un jūs tiešām domājāt, ka izbēgsiet no naktstauriņiem?! Pēdējā mēneša laikā biju stipri aktivizējis savas gaismošanas aktivitātes līdz ar to visādu sagaismotu un safotogrāfētu naktstauriņu ir ūuu cik daudz. Bet nu labi - nedaudz saaudzēšu lasītājus un neveidošu katrai gaismošanas reizei savu ierakstu.  Izdevās arī visai laba gaismošanas ģeogrāfija - vasarnīca, Kolka, Lilaste, Doles sala, Krustkalni, Ilgas. Tāpat arī šajā laika posmā izdevās pavadīt kādu laiku ar visiem trim Latvijas tauriņpētniekiem - Nikolaju Savenkovu, Ivaru Šulcu un Gunti Akmentiņu. Rezultātā mans naktstauriņu sugu saraksts auga straujos tempos un šobrīd manā makrotauriņu sarakstā ir 425 sugas, kas gan šķiet nav pat puse. Ir vēl ko 'rakt'. Bet nu mazliet par kādām sugām - kā pirmais ir visai glītais ērkšķogu raibsprīžmetis, ko pārsteidzošā kārtā tikai šogad izdevās ieraudzīt vasarnīcā.  Pārsteidzoši tāpēc, ka mums dārzā ērkšķogu ir ļoti daudz, jo kā nekā mans vecvectēvs bija savā laikā vadošais ērkšķogu selekcionārs Latvijā - Arvīds Vīksna. Protams, ērkšķogu audzētājiem šis sprīžmetis noteikti nav 'draugs', bet ja tā kāpuri nesavairojas masveidīgi, tad jau domāju, ka var arī mēģināt tomēr ar tiem sadzīvot. Ja vēl apkārtne ir piemērota dažādiem mazputniņiem (piemēram, zīlītēm, erickiņiem u.c.), kas tieši pārtiek no dažādiem kukaiņu kāpuriņiem, tad uztraukumam nav pamats - ērkšķogu raibsprīžmetis visas ērkšķogas neapēdīs!
Ošķērpju koksprīžmetis (Cleorodes lichenaria)
Sūnzaļais lapsprīžmetis (Colostygia olivata)
Sprīžmetis Peribatodes secundaria
Vībotņu vērpējs (Malacosoma castrensis)
Viena no interesantākajām gaismošanām izdevās Kolkā, kur izdevās ierasties līdz ar tropiskā karstuma iesākšanos. Abas naktis, kuras tur pavadīju, bija siltas un tauriņi lidoja tiešām lielā skaitā. Pat pārsteidzoši lielā skaitā (un arī daudzveidībā), jo principā tuvākā apkārtne nemaz tik interesanta dažādu biotopu ziņā neizskatījās - g.k. fonā priežu mežs un veci, bagātīgi aizauguši mūri. Retākās un interesantākās sugas bija divas - sūnzaļais sprīžmetis, kas Latvijā sastopams tikai Slīteres NP, un sprīžmetis Peribatodes secundaria, kas Latvijā pirmo reizi tika konstatēts 1996. gadā Papē (I.Šulcs), bet kopš tā laika izplatījies tālāk pa Kurzemi (un par lielu retumu vairs netiek uzskatīts). Abas sugas man protams jaunas sarakstam - tāpat kā ošķērpju koksprīžmetis, kam no visiem koksprīžmešiem šķiet ir vislabākais maskēšanās krāsojums. Kopumā palika laba pēcgarša un pavisam noteikti, ka Kolkā būs jāpagaismo arī nākamgad. Galu galā, ja tur koncentrējas migrējošie putni, tad kāpēc lai to pašu nedarītu arī kādi migranti naktstauriņi?
Tinējs Acleris effractana
Kārklu dakšastītes (Furcula furcula)
Alkšņu dakšastīte (Furcula bicuspis)
Aveņu stiklspārnis (Pennisetia hylaeiformis)
No vairākām gaismošanas reizēm vasarnīcā kādas pāris patiesībā bija ļoti veiksmīgas un atjaunoja manu entuziasmu par atkārtotu gaismošanu vienā un tajā pašā vietā. Naktī no 30. uz 31. jūliju vien izdevās 'sagaismot' vairāk kā 20(!) jaunas sugas vasarnīcas naktstauriņu sarakstam! Necerēti veiksmīgi. Šobrīd  manā vasarnīcas makro tauriņu sarakstā ir 265 sugas - gan jau lēnā garā līdz 400 kādreiz izdosies tikt. Šajā konkrētajā naktī lielākais prieks bija par atlikušajām divām dakšastīšu sugām, kas ieradās pie gaismas praktiski vienlaicīgi. Dizainiski ļoti glīti naktstauriņi! Tāpat dizainiski ļoti amizants radījums ir tinējs Acleris effractana, kas atgādina tādu kā betmobīli. Otrā rītā pēc gaismošanas mani sagaidīja vēl viens patīkams pārsteigums - verandā uz palodzes sēdēja stiklspārnis! Stiklspārņi vispār ir ļoti viltīgi radījum - ne tikai tāpēc, ka mēģina izlikties par visādām lapsenēm, bet arī tāpēc, ka ir ļoti grūti konstatējami. Uz gaismu nelido, dienā arī nav pārāk aktīvi - līdz ar to novērojumiem ir liels gadījuma raksturs un varētu pat šķist, ka stiklspārņi ir ļoti reti tauriņi. Taču ir viena metode, kas šo apgalvojumu apgāžu un pilnībā iznīcina - feromoni (naktstauriņu mātīšu izdalītās 'smaržas'). Ar feromonu slazdiem stiklspārņus ir iespējams konstatēt tiešām lielā skaitā. Pagaidām gan ar šādām nodarbēm neesmu aizrāvies tāpēc līdz šim ar stiklspārņiem savas dzīves laikā esmu ticies tikai kādas piecas reizes - bet ar fotoaparātu šī bija vien otrā reize. 
Divpunktu sirpjspārnis (Watsonalla binaria)
Meklējot jaunas gaismošanas vietas, izdomāju paeksperimentēt ar Doles salā esošo Daugavas muzeju. Sazinājos ar administrāciju, kas man laipni atļāva pieslēgties strāvai un uzstādīt savu paladziņu. Nevarētu gan teikt, ka atlidojušais sugu sastāvs mani iepriecinātu līdz sirds dziļumiem (pa dienu redzētais mūru samtenis gan iepriecināja), taču nebija arī galīgi garlaicīgi. Interesantākā suga laikam bija divpunktu sirpjspārnis, kas kādreiz tika uzskatīta par samērā retu sugu, bet laikam jau tomēr ir sastopama pietiekami bieži vietās, kur vien aug kādi vecāki ozoli. 
Melnā laupītājmuša (Andrenosoma atrum)
Baltzaļā pūcīte (Calamia tridens)
Mazā kārklu ordeņpūcīte (Catocala pacta)
Zāļsvilnis Accentria ephemerella
Krietni vien vērtīgāks izbrauciens bija nākamajā naktī - radās lieliska izdevība pievienoties mūsu tauriņu guru Ivaram Šulcam un Nikolajam Savenkovam braucienā uz Lilasti. Pirms vēl bija satumsis, izdevās arī nedaudz tāpat pastaigāt pa Ādažu poligona virsājiem un mazliet novērtēt šī biotopa unikalitāti - protams, kukaiņu aktivitāte īsti nekāda nebija, taču tāpat izdevās ieraudzīt vienu melno laupītājmušu, kas Latvijā ir visnotaļ reti sastopama. Ātri vien satumsa pavisam un slēdzām iekšā gaismas. Tādi izcili retumi neatlidoja, bet man jau gan bija vairāk kā 10 iepriekš neredzētas sugas. Glītākās no tām - baltzaļā pūcīte un mazā kārklu ordeņpūcīte. Interesantākais priekš manis bija zāļsvilnis Accentria ephemerella, kas ir unikāla suga Latvijas tauriņu faunā - vienīgā kuras kāpuru attīstība noris zem ūdens! Pats tauriņš gan ir ļoti sīciņš un visnotaļ necils - samērā ilgstoši zinātnieki pat esot prātojuši vai tas maz ir tauriņš? Bet morfoloģiski nekas cits jau laikam nesanāk - pat ja šī suga pēc izskata ir pavisam atšķirīga no citiem zāļsviļņiem, Mātītēm esot pat divas formas - spārnainās (līdzīgas kā tēviņš attēlā) gan bezspārnu, kas visu savu dzīvi pavada ūdenī vai uz tā virsmas. 'Visa dzīve' gan ir tāds nosacīts jēdziens, jo šīs sugas pieaugušie īpatņi dzīvo vien dažas dienas - attiecīgi arī sugas epitets, kas no grieķu valodas tā arī apmēram būtu tulkojams. Ne velti daudziem organismiem ar līdzīgu dzīvesveidu šis 'ephemeros' tiek piekabināts - piemēram, viendienītes latīniski ir Ephemeroptera; augi ar ļoti īsu veģetācijas periodu - efemēri utt.   
Sarkanbrūnā vīksnpūcīte (Cosmia affinis)
Koksprīžmetis Alcis bastelbergeri
Vītolu ordeņpūcīte (Catocala nupta)
Kļavu bālsprīžmetis (Cyclophora annularia)
Augusta sākumā tātad bija jāpiedalās Jaunu Dabaspētnieku nometnē Druvienā, kur tad arī katru vakaru tika darbināta gaismas lampa naktstauriņu vērošanai. Sarīkoju arī nelielu totalizatoru starp nometnes komandām - bija jāmēģina uzminēt cik lieltauriņu (tātad tikai pūcītes, sprīžmeši, sfingi utt.) sugu mums izdosies konstatēt un noteikt līdz sugas līmenim. Pats prognozēju 115 sugas, bet bērni robežās no 70-90. Kopumā laikapstākļi bija piemēroti un tikai viens vakars pēc pamatīgām lietusgāzēm pa dienu bija galīgi tukšs. Beigu beigās 4 nakšu laikā izdevās konstatēt apaļas 100 sugas. Noteikti bija vairāk, bet kādas dažas Eupithecia sp. sugas palika nenoteiktas un gan jau vēl ko palaidu garām nenoteiktu. Kā vērtīgākie guvumi jāatzīmē sarkanbrūnā vīksnpūcīte (Cosmia affinis), kas līdz šim gadam skaitījās ļoti reta suga (bet šogad tā ir tikusi konstatēta jau daudzās vietās, arī Lilastē mums viens eksemplārs bija atlidojis), un sprīžmetis Alcis bastelbergeri, kas ir reta, g.k. Latvijas austrumos sastopama suga. Protams, vienmēr prieks, ja pie gaismas atlido kāda ordeņpūcīte. Attēlā gan parastākā no sugām - vītolu ordeņpūcīte (Catocala nupta). Pie gaismas gan ordeņpūcītes lidojot ne pārāk labi un daudz labāk tās var pievilināt ar kādu ēsmu, piemēram, vīnā un cukurā samērcētu lupatiņu. Nometnes laikā, protams, šādu metodi neizmēģināju, bet varbūt kādu reizi jāpaskatās vai vasarnīcā var ko tādā veidā pievilināt. Bet vēl no nometnes tauriņiem pašam sajūsmu izraisīja kļavu bālsprīžmetis (Cyclophora annularia), kas bija manā 'must see' sugu sarakstā. Ķeksītis pievilkts!
Tāds lūk 2% ieskats jūlijā un augustā sagaismoto naktstauriņu klāstā! Vēl jau naktstauriņu sezona nebeidzas - daļa īstenu rudens sugu vēl nemaz nelido! Tā ka vēl jau kādu nakti lampa būs jāiedarbina - jāsagaida tik mazliet sausāks vakars. 

1 komentārs:

Anonīms teica...

Sasmējos par ķirzaku. :D