Ķengadārziņu pārsteigums

Čuņčiņš (Phylloscopus collybita)

Šorīt ilgi mēģināju 'izkasīties' uz Dārziņu pusi, bet laiks ārā tik nemīlīgs, tik nemīlīgs... Tā jau gandrīz ar nekur neaizbraucu, kad, papētījis laika prognozi, tomēr izsecināju, ka uz pāris stundām laiks varētu mazliet uzlaboties - vismaz lietu nesolīja tajā reģionā. Domāts darīts - galvenais mērķis bija papildināt Ķengaraga - Dārziņu maršruta putnu listi ar kādu jaunu sugu. Minimālā programma - pelēkais mušķērājs, ko dīvainā kārtā nebiju vēl šajā teritorijā atzīmējis. Maksimālā programma - varbūt kāds kukaiņu piekūns, kam šogad ir gana labs rudens (varētu teikt, ka novērojama to invāzija - kopējais redzēto īpatņu skaits jau vairākos desmitos). Uzreiz gan jāatvainojas, ka vispār šajos putnu ierakstos tā bilžu kvalitāte noteikti nebūs tik laba kā kukaiņu tēmās, jo, ja vienas dienas laikā dažādas kvalitatīvas kukaiņbildes varu safotogrāfēt kaut vairākiem bloga ierakstiem uzreiz, tad ar putniem tomēr ir švakāk. Nav jau tā mana specialitāte - g.k. tik dokumentēju savus novērojumus. Tāpēc būs vien jāpiecieš šādas tādas miglu bildes, cieši izkadrētus attēlus utt. 

Baltie stārķi (Ciconia ciconia)

Brūnā čakste (Lanius collurio) - tēviņš

Brūnā čakste (Lanius collurio) - jaunais putns

Sāku, protams, ar Dārziņu atteku, kas šajā gadalaikā patiesībā ir visai interesants izaicinājums, jo attekas vieni no pamatiedzīvotājiem - dažādas pīļu sugas - šobrīd veic spalvu maiņu. Šajā brīdī visi tēviņi ir zaudējuši savas krāšņās spalvas (gan jau daudzi ir pamanījuši, ka meža pīļu tēviņiem jau kādu laiku nav zaļas galvas) un līdzinās mātītēm, bet mātītes daudzām sugām kā zināms ir visai līdzīgas pēc skata. Tad nu varēja atsvaidzināt pīļu noteikšanas prasmes. Kopumā rudens vēsmas noteikti bija jūtamas - tā, piemēram, kādā saulainākā brīdī debesīs parādījās 15 baltie stārķi un mērķtiecīgi aizslīdēja DR virzienā. Tāda sajūta, ka arī brūnām čakstēm kaut kāda kustība notiek (principā ir jau arī laiks - arī viņām jāpošas uz Āfriku), jo šodien vien redzēju kādus 4 īpatņus. Viens jaunais putns bija visnotaļ prasmīgs mednieks - kādu pāris minūšu laikā bez problēmām nomedīja 3 siseņus. Badā noteikti nenomirs. 

Sārto strazdu meklējot... 

Pirmajā gājiena pusē tad nekas jauns Ķengadārziņu putnu sarakstam nerādījās. Doles salā pie zivju dīķiem man mazliet acis iegailējās ieraugot palielu mājas strazdu baru! Domāju, ka gandrīz ikkatrs putnu vērotājs savas dzīves laikā jau ir paspējis aplūkot vairākus vai arī daudzus jo daudzus (atkarībā no pieredzes) mājas strazdu tūkstošus... Cerībā ieraudzīt VIŅU - sārto strazdu! Ja pieaugušais putns ir ļoti krāšņs (tik tiešām rozā), tad jaunais putns, ko rudenī ir daudz lielāka iespējamība ieraudzīt, ir samērā necili gaišibrūns ar dzeltenu knābi. Taču tāpat pietiekami atšķirīgs, lai to pamanītu strazdu barā. Taču kaut kā mums latviešiem neveicas... Pēdējo 100 gadu laikā vien 5 novērojumi no kuriem trīs novērojumu autori ir ārzemnieki, bet vienu strazdu redzējis cilvēks vienkāršais (ne putnu vērotājs). Tik pēdējais novērojums šopavasar Kolkā ir ar kādu mūsu putnu vērotāju (G.Grandāna un I.Grīnertes) līdzdalību. Tātad visiem pārējiem sugu sarakstā sārtā strazda nav... Vēl jo sāpīgāku visu 'sārtā strazda lietu' padara tas, ka Somijā šai sugai ir 161 novērojums!!! Kā viņi tur tādā skaitā nokļūst Somijā, bet pie mums nē - man tā ir mistika... Arī Igauņi mums ir priekšā ar 24 sārtā strazda novērojumiem. Bet nu.. vienīgais, ko lietas labā var darīt - turpināt caurskatīt mājas strazdu barus. Gan jau kādreiz man viņš kritīs! Bet nu ne šoreiz.   

Ziemasspāre (Sympecma paedisca)

Doles salas zivju dīķi bija vēl ar ūdeni pilni, tāpēc šajā vietā mazliet pievērsu uzmanību spārēm - varbūt kāda joslu klajumspāre atrodas. Pamanīju arī pa kādai ziemasspārei, kur arī ir tā suga, ko vajadzētu cītīgi pētīt un fotogrāfēt, jo Latvijā vēl joprojām nav konstatēta otra suga - Sympecma fusca. Lietuvā tā jau ir konstatēta un Zviedrijā gar piekrasti esot sastopama gana tālu uz ziemeļiem. Pēc visas spriežot, labākā vieta kur to būtu jāmeklē ir Pape - tā ka, ja nu kāds Papists šo lasa, tad vēršam uzmanību šīm necilajām, brūnajām spārītēm. Galvenā atšķiršanas pazīme ir tumšā josla uz muguras - mūsu sugai šī josla ir ar tādu kā 'zobiņu', bet otrai sugai šī muguras josla ir pilnībā taisna. It kā vienkārši, bet, lai būtu nebūtu nekādu šaubu, jābūt gana kvalitatīvam foto vai arī spāre ir jānoķer. Visas iespējas šo sugu atklāt vēl šogad!

Parazītvabole Metoecus paradoxus

 Tā nu staigāju gar dīķiem kad pamanīju lidojam kādu vaboli - parasti it kā tādām lietām nepievēršu uzmanību (tad nu brīnums - lidojoša vabole. Tādas katru dienu desmitiem var redzēt), bet tā lidoja ne pārāk augstu un izdomāju to mēģināt notvert ar plaukstu. Caps un lieta darīta. Veru plaukstu vaļā un.. OMG, neticu savām acīm!!! Parazītvabole Metoecus paradoxus! Latvijā ļoti reti konstatēta suga (mazāk par 10 atradumiem) ar ļoti interesantu bioloģiju - tās kāpuri ir parazīti lapseņu pūžņos, kur izēd to kāpurus. Nokļūšana lapseņu pūznī gan neesot vienkārša - mātītes (šī šķiet kā reizi ir mātīte) rudeņos uz satrupējušas koksnes virsmas sadēj oliņas cerībā, ka pavasarī šo vietu apmeklēs kādas lapsenes, lai ievāktu materiālus pūžņa būvniecībai. Ja tajā brīdī jau ir izšķīlies kāpuriņš, tad tas uzrāpjas uz lapsenes un ar to aizceļo uz pūzni. Ar šo sugu saistās arī spilgtas zēnu dienu atmiņas - tā bija tāda viena no pirmajām tiešām retajām vaboļu sugām ko bija izdevies noķert. Tālajā 2002. gadā vairāki šīs sugas īpatņi bija sabiruši vasarnīcas verandā uz palodzes - acīmredzot nākuši no lapseņu pūžņa, kas tajā gadā bija iemitinājies kaut kur starp pirmā un otrā stāva dēļiem. Toreiz šķiet tas bija tikai trešais novērojums vairāk kā 100 gadu laikā. Mūsdienās novērojumu ir mazliet vairāk. bet tāpat tie ir ļoti sporādiski un tiem ir izteikts gadījuma raksturs - atrastas vai nu beigtas vaboles, vai kāds īpatnis noķerts lidojumā, vai arī suga ievākta ar kādām lamatām. Protams, diezgan droši var apgalvot, ka suga nav reta, bet vienkārši ir reti konstatēta savas specifiskās bioloģijas dēļ. Taču šo sugu nofotogrāfēt noteikti bija viens no maniem sapņiem (toreiz 2002. gadā ar foto vēl nenodarbojos). Nu tas ir piepildīts! 

Gliemežu trematode (Leucochloridium paradoxus)

Pelēkais mušķērājs (Muscicapa striata)

Lielais zīriņš (Hydroprogne caspia)

Svītrainā klaidoņpele (Apodemus agrarius)

Turpinājumā jau varēja arī vairs nekas nenotikt un es būtu ar dienu apmierināts. Tiesa pelēko mušķērāju jau nu atrast tomēr gribējās - tiem Dārziņu apkārtnē vienkārši bija jābūt! Vispirms gan pamanīju kārtējo gliemežu trematodi - pārāk aktīvi gan tas tausteklis nepulsēja, tāpēc necentos to rūpīgi iemūžināt. Par šo brīnumu plašāk var lasīt šajā bloga ierakstā. Turpat blakus augošajā papelē gan pavīdēja kāda putna kustība - skats binoklī un beidzot pelēkais mušķērājs nokļūst manā "Ķengaraga - Dārziņu" putnu listē.  Nr 153. Viss - mērķis izpildīts! Māte Daba gan bija citās domās un piespēlēja man vēl vienu, mazliet negaidītu, jaunu sugu Ķengadārziņu listei - pametis acis debesīs, pat bez binokļa sapratu, ka tur tak lido lielais zīriņš! Tas gan neveiksmīgi uzreiz pa vējam aizslīdēja tieši aiz koka, bet pāris veikli soļi un putns atkal bija redzeslaukā! Kopumā novērojums bija tik īslaicīgs, ka knapi paspēju to nobildēt. Pēc šādiem novērojumiem, kad viss rit kā pa sviestu, paliek tiešām patīkama pēcgarša. Kārtējā jauka diena dabā - nobeigumā vēl viens jauks grauzējiņš, kas drosmīgi sēdēja praktiski taciņas vidū.