Tauriņu vasaras noslēgums

Lielie vijolīšu purvraibeņi (Clossiana titania)

Ehh, kukaiņu vasara gandrīz jau cauri, bet es blogā vēl neesmu atskaitījies par šovasar paveikto. Nu labi, nav jau tik traki ar tām vasaras beigām - augusta beigas un septembris vēl ir labs laiks gan naktstauriņu vērošanai, gan dažādām spārēm u.c. bezmugurkaulniekiem. Principā sezona nebeidzas līdz pat sniegam! Taču tagad ir sākusies arī putnu rudens migrācija - attiecīgi man ir pienācis laiks atsvaidzināt atmiņā dažādas noteikšanas pazīmes un saucienus un pārorientēties uz spalvainajiem draugiem. Kukaiņi mazliet jāliek mierā - līdz nākamajai sezonai... Bet ko tad es vēl paspēju paveikt jūlijā un augustā dienastauriņu frontē? Par to šeit tālāk. Bet vispirms skats uz vienu no sezonas veiksmīgākajiem kadriem - lielie vijolīšu purvraibeņi saķērušies 'mīlas tvērienā'. Viena no manām mīļākajām dienastauriņu sugām (cītīgākie bloga lasītāji to droši vien būs jau pamanījuši) un pie tam šie tika atrasti nevis ierastajā vietā Krievu purva apkārtnē, bet kolēģa GG pagalmā Druvienas apkārtnē - varētu atzīmēt 'self-found' listē (ja es tādu veidotu)! Tas bija tā mazliet negaidīti, bet no otras puses - Igaunijā suga neesot nekas pārāk rets. Attiecīgi Vidzemē šai sugai noteikti būtu jābūt sastopamai vēl kādās vietās. Atliek tikai meklēt!

Lapkoku baltenis (Aporia crataegi) 

Lapkoku balteņa (Aporia crataegi) olas

Vispār jau minētais pagalms meža ielokā Rietumeiropieša acīm būtu visīstākā 'dārgumu lāde' - vesela virkne viņiem interesantu tauriņu sugu (lielais vijolīšu purvraibenis, zirgskābeņu zeltainītis, sila brūnulis, spogulīšu resngalvītis, apšu zaigraibenis u.c.), blakus dziedošs zaļais ķauķītis, baltmugurdzenis mežā utt. Latvijas daba visā savā krāšņumā! Tajā dienā man izdevās arī papildināt savu 'olu kolekciju'. Pamanīju lapkoku balteni, kas tā aizdomīgi mierīgi sēdēja zem cidonijas lapas. Lai pārbaudītu savas aizdomas, nācās gan tauriņu padzīt, bet vismaz manam skatam tiešām pavērās trīs, dzeltenas, garenas olas. Salīdzinot ar bildēm internetā, gan jāatzīts, ka būšu šo mātīti iztraucējis pašā olu dēšanas procesa sākumā, jo pārsvarā figurē blīvi grupējumi no dažiem desmitiem olu. Kāpuri šai sugai tiešām dzīvo nelielos bariņos (it īpaši kamēr tie ir jauni) - attiecīgi olas arī jādēj grupās. Starp citu, tā uzreiz meklējot neizdevās atrast, ka cidonija būtu minēta kā lapkoku balteņa kāpuru barības augs. Kaut gan suga pietiekami izteikts polifāgs - pārtiek no dažādiem augiem (Prunus, Pyrus, Malus, Crataegus u.c.) un visus jau droši vien grūti uzskaitīt.  

Mazais nātru raibenis (Araschnia levana) - vasaras paaudze

Bet tas bija tikai ievads. Jūlija sākumā biju ātrā izbraucienā (no rīta ar vilcienu turp, vakarpusē atpakaļ) uz Līksnas/Daugavpils apkārtni, kur dzīvo divas tauriņu sugas, kuras nebiju fotogrāfējis. It kā pārāk daudz laika nebija, bet cerēju, ka plānu izdosies izpildīt. Laiks bija normāls - atlika tik brist dabā. Pirms visiem retumiem izdevās sastapt mazā nātru raibeņa otro paaudzi, kas ir tik krasi atšķirīga no pavasara tauriņiem, ka senākos laikos tās tika aprakstītas kā atšķirīgas sugas (tagad to apraksta vienkārši kā formu prorsa). Mūsdienās ir noskaidrots, ka šādu atšķirīgu krāsojumu g.k. nosaka temperatūra (kā arī tas vai kūniņa pārziemo vai nē). Šis eksemplārs izskatījās tāds salīdzinoši dzeltenīgāks kā ierasts - varbūt visnotaļ vēsā jūnija dēļ?

Garlūpas racējlapsene (Bembix rostrata)

Maršruts vispirms mani veda gar dzelzceļu un drīz vien biotops sāka izskatīties visai simpātisks - kļuva sausāks, parādījās priedes, mārsili u.c. sausu biotopu augi. Parādījās arī pirmās elektrolīnijas, kas šajā apkārtnē ir vieni no tādiem interesantākajiem objektiem, jo zem tām tiek patstāvīgi uzturēts skrajš augājs, kas patīk daudzām siltummīlošām sugām. Viena no tādām sugām ir garlūpas racējlapsene - kolorīts, izmēros liels (un tiešām ar garu lūpu), bet Latvijā samērā reti izplatīts plēvspārnis, kuru apdraud tieši šādu smilšainu un atklātu biotopu aizaugšana. Latvijā garlūpas racējlapsenes g.k. sastopamas piekrastes zonā (pelēkās kāpas izcili piemērots biotops), iekšzemes kāpās un atsevišķās vietās citur, kur dažādu traucējumu rezultātā saglabājas atklāti biotopi (piemēram, Ādažu poligonā ir bagātīga sugas populācija). It kā īpaši aizsargājama suga, bet viena no tām, kuru nevar aizsargāt aizliedzot jebkādas darbības tās apdzīvotajā teritorijā, jo kā jau minēju - suga ir atkarīga no dažādiem traucējumiem (dabiskiem vai cilvēka radītiem), kas kaut daļēji saglabā biotopu atklātu. Piemēram, starp Ķengaragu un Rumbulu ir viena kolonija, kas pastāv jau vismaz gadus 6 (1.x tur sugu manīju 2008. gadā, bet noteikti tur ir dzīvojusies jau arī agrāk) - smilšains laukums, kur regulāri staigā cilvēki, iebrauc ar pa kādai mašīnai utt. Tas nenotiek pārāk masveidīgi (tas tomēr tāds gana nomaļš nostūris), bet pietiekami intensīvi, lai konkrētais 100x50m lielais smilšainais pleķītis tāds arī paliktu. Arī šogad suga tur bija manāma pietiekami lielā skaitā. Vienīgais apdraudējums tur būt tik, ja kāds tur sadomātu uzcelt kādu ēku, vai visu teritoriju noklāt ar būvgružiem. 

Ceļteku pļavraibeņi (Melitaea didyma)

Un turpat dzelceļmalā pie mārsiliem ieraudzīju arī pirmo meklēto tauriņu - ceļteku pļavraibeni! Jau pirmajā brīdī, redzot tauriņu tikai lidojumā, jutu, ka tas ir viņš, jo pirmais eksemplārs tieši trāpījās koši oranžs tēviņš - ne ar ko nesajaucam! Lidojumā suga, salīdzinājumā ar parasto pļavraibeni, šķita krietni vien lēnīgāka un neveiklāka. Suga interesanta ar to, ka tai ir ļoti plaša virspuses krāsojuma variācija - gan izteikti oranži, gan izteikti tumši, gan dažnedažādas variācijas pa vidu. Latvijā suga skaitās ļoti reta (bet Eiropā, jo īpaši dienvidos - ļoti parasta) - g.k. tikai Daugavpils apkārtnē, taču līdzīgi kā ar dažām citām 'retām' sugām - tur, kur tā ir sastopama, tā ir tiešām bieži un lielā skaitā. Tā, piemēram, šajā dienā kur tik gāju tur šī suga bija priekšā! Radās pat interese mēģināt pakartēt cik plašā teritorijā suga tur ir sastopama. Šoreiz gan tam laiks nebija un šaubos vai par to nākamgad atcerēšos. Interesanti, ka visticamāk šo sugu būtu izdevies nofotogrāfēt jau 2 gadus iepriekš, kad, atgriežoties no Dabas koncertzāles Demenē, biju kā reizi ieplānojis izmest arī loku tieši pa šo stūri, bet uznāca lietus un tur neaizbraucu. Neko darīt - tā dzīvē gadās.

Lielais silsamtenis (Hipparchia alcyone)

Otra suga, ko vajadzēja tur ieraudzīt bija lielais silsamtenis. Tauriņš ar ļoti līdzīgu izplatību kā ceļteku pļavraibenim - g.k. sastopams tikai Daugavpils apkārtnē, taču kopumā mazliet retāk. Tiesa man šajā dienā veicās un arī šos izdevās pamanīt vairākās vietās - vietas gan netālu vienas no otras, tātad pieder vienai un tai pašai populācijai, kas tātad neaprobežojas ar kādu nelielu pleķīti, bet aptver lielāku platību. Cik lielu? Arī to būtu interesanti noskaidrot. Arī lielais silsamtenis ir nesajaucama suga - tiesa, ja tauriņš nelido, tad to ieraudzīt kaut kur sēžam uz zemes vai koka stumbra ir ļoti grūti! Pirmo tauriņu tā arī vispirms ieraudzīju - tam paceļoties no zemes tikai dažus metrus no manis. Kā jau silsamteņiem pienākas, tauriņi bija visai tramīgi, taču, ņemot talkā pacietību un neatlaidību, dažiem tauriņiem izdevās pielavīties arī fotogrāfējamā attālumā. Prieks un laime - 97. un 98. suga manā dienastauriņu sarakstā :)

Viršu mazā raibpūcīte (Anarta myrtilli)

Lielais mārsilu zilenītis (Maculinea arion)

Kopumā šīs 5h, ko biju sev atvēlējis izdevās ļoti piesātinātas un tiešām kvalitatīvs. Vēl trāpījās mazā viršu raibpūcīte, kas ir naktstauriņš, bet ir aktīvs arī dienā, arī lielais mārsilu zilenītis, ko redzēju šķiet tikai otro reizi. Itkā pat pieķēru mātīti olu dēšanas procesā, bet olu gan nekādi neizdevās atrast. Apkārt gan lidoja gūzma citu kukaiņu, ka nevarēju pat izdomāt uz ko koncentrēties - varbūt pavirši to olu meklēju. Un galu galā arī Latvijā iepriekš neredzētā skolija arī bija šajā braucienā! Tā lūk. Noteikti ir vērts tur atgriezties arī citos gados.  

Ozolu astainītis (Satyrium ilicis)

Lai netaisītu jaunu ierakstu, šeit noslēgumā arī pēdējā nofotogrāfētā jaunā dienastauriņu suga man šajā gadā - ozolu astainītis! Suga man jau gandrīz vai murgos rādījās, jo Dabasdatos bija tik daudz dažādi novērojumi, bet man - tukšinieks. Atlika vien braukt uz Ropažu apkārtni, kur tos vairākkārt bija redzējusi Sintija Elferte - protams, nebija garantija, ka izdosies ieraudzīt, bet, spītējot stipram vējam, par laimi viss notika pēc plāna. 99. suga manā fotolistē! Kā 100. sugu biju plānojis esparsetu zilenīti, bet tā arī neizkasījos uz Grebļu kalnu. Nākamgad! Tiesa 100. sugu gan izdevās dabūt jau šogad - gan ne nofotogrāfēt, bet tikai redzēt. Izrādās tepat LU Botāniskajā dārzā dzīvojās man trūkstošais ozolu zefīrs! Pagaidām gan ir izdevies tauriņus tikai redzēt vakara piesaulītē lidinoties augstu ozolu lapotnē, bet vismaz tagad ir skaidras vietas, kur tos var mēģināt meklēt (vēlāk vēl redzēju arī Doles salā un Purvciemā). Noteikti agri vai vēlu paveiksies un kādu tauriņu sastapšu arī kaut kur tuvāk zemei. Bet tas arī tad paliek nākamā gada plānos... :) Šogad  dienas tauriņu sezona man beigusies!