ceturtdiena, 2015. gada 30. jūlijs

Jūlija atmiņas

Lapgraužu kāpuri darbībā
Ārā līst lietus - nekas cits neatliek kā pakavēties nesenās atmiņās un uzrakstīt blogu (ceru, ka neesmu vēl apnicis - apsolu, ka tik bieži vairs nerakstīšu!) par pusotru dienu jūlija sākumā, kad biju aizšāvis līdz vasarnīcai. Šķiet tās bija vienas no retajām, karstajām šīs vasaras dienām, līdz ar to nedaudz cerēju, ka varētu izdoties šo to interesantu ieraudzīt - piemēram, kādu jaunu dienastauriņu sugu Olaines novadam vai kādu jaunu vaboļu sugu, vai vismaz tad kādu jaunu naktstauriņu naktī pie lampas. Beigās mazliet gan nesanāca veltīt bezmugurkaulnieku medībām tik daudz laika cik teorētiski biju plānojis, bet dzīvē jau ne vienmēr visu var paredzēt un ieplānot.  
Lielais meža raibenis (Argynnis paphia)
Dienastauriņu aktivitāte šoreiz gan tā ne visai priecēja - i' tauriņu bija maz, i' sugu daudzveidība ne visai liela. G.k. tik pa kādam parastajam pļavraibenim, noras samtenim un parastajam purvraibenim. Bet nu vismaz viena jauna suga Olaines novadam tomēr atradās - lielais meža raibenis! Vēl gan stipri jāpasvīst, lai Olaines novada sugu sarakstu uzdzītu līdz 60 sugām un visticamāk šogad tas vairs nav iespējams. Jāatliek uz nākamo sezonu!
Smecernieks Magdalis ruficornis
Kaut kad dienas laikā pārslēdzos arī uz vaboļu meklēšanu ar dauzāmā paladziņa metodi - cerēju, ka varbūt dārza ābelēs varētu atrasties kārotais koksngrauzītis Tetrops praeustus, bet cītīgi dauzoties neko diži vairāk par maziem, melniem smecernieciņiem nokratīt neizdevās. Kas gan patiesībā arī nav nemaz tik slikts rezultāts, jo tie izrādījās smecernieki Magdalis ruficornis, kas man jauna suga fotoarhīvam. Suga visai bieži sastopama un to kāpuri dzīvo zem plūmju, ābeļu u.c. rožu dzimtas koku/krūmu tievo zariņu mizas, kas kāpuru darbības rezultātā nokalstot. Laikam jau dārzkopjiem ne visai vēlams lopiņš.  
Vītolu zaļais koksngrauzis (Aromia moschata)
Mazā apšu koksngrauža (Saperda populnea) izskreja jaunas apsītes stumbrā
Ja Tetrops negribēja rādīties, tad mazliet mainīju taktiku - staigājot apkārt tā intereses pēc pievērsu vairāk uzmanības jaunām 4-6m augstām apsītēm, jo tās ir mājvieta vienai citai koksngraužu sugai, ko neesmu līdz šim redzējis - Saperda populnea. Tā ir arī viena no retajām koksngraužu sugām, ko var nekļūdīgi atpazīt pēc to darbības pēdām. Kāpurs dzīvo kādas jaunas apsītes stumbrā - tuvāk galotnes daļai, kur tas stumbrs jau samērā tievs. Tā attīstība norit divus gadus (t.i. kāpurs divas reizes pārziemo) un šajā laikā, tajā vietā kur kāpurs atrodas, stumbrā veidojas raksturīgs, bumbuļveida paresninājums. Tādus īpaši raksturīgus paresninājumus varot ļoti viegli pamanīt (bet noteikti ir arī tādi mazāk izteiksmīgi) un, ja koksngrauzis vēl nav izkūņojies, tādus varot ievākt un sugu mājas apstākļos viegli izaudzēt. Pieaugušās vaboles parasti izkūņojas kaut kad maijā un atstāj paresninājumā glītu, apaļu, ap 0,5cm platu caurumiņu. Vienā vietā, takas malā augošā vientuļā apsītē (mazliet tālāk bija vēl kādas 3 citas nelielas apsītes) tieši šādu caurumiņu man izdevās (it kā gaidīti, bet tajā pašā laikā - negaidīti) atrast! Tātad skaidrs - vasarnīcas apkārtnē šī suga ir sastopama. Pieaugušās vaboles parasti arī sēžot turpat kaut kur uz jaunām apsītēm, kur grauž lapas un tievu zariņu mizu - nevienu gan diemžēl nemanīju. Šķietami vieglākā pieaugušo vaboļu ievākšanas metode varētu būt tieši dauzāmais paladziņš - mērķtiecīgi purinot tieši jaunās apsītes. Par cik suga g.k. ir aktīva vien līdz jūlijam, tad laikam jau arī šīs sugas medības būs jāatliek uz nākamo gadu. Bet vismaz ir apmēram skaidrs kā tad dabā izskatās tas bojājums.   
Ādgrauzis Attagenus schaefferi
Pavisam interesants atradums šķita ādgrauzis Attagenus shcaefferi - man jauna suga! Pamanīju kādas divas vaboles istabā uz loga, kas ir interesanti, jo visu daudzu citu gadu laikā šādu sugu vasarnīcas istabās manījis nebiju! Kādreiz bērnībā tieši palodžu aplūkošana bija viens no manām labākajām kukaiņu pētniecības metodēm, jo viss, kas ir ielidojis istabā un grib no tās tik laukā, agri vai vēlu nokļūst līdz logam un palodzei. Ne vienu vien foršu sugu ir izdevies tādā veidā ieraudzīt. Bet šādu ādgrauzi gan redzēju pirmo reizi. Kaut gan, lai arī šo sugu tiešām biežāk novēro telpās, tomēr īsti sinantropa (ar cilvēku mājokļiem saistīta) šī suga nav - kāpuri, kā jau daudzu citu ādgraužu kāpuri, barojas ar atmirušiem dzīvnieku valsts produktiem un esot atrodami zem koku mizām, putnu un grauzēju ligzdās kā arī uz izkaltušām ādām utt. Tā ka var jau būt, ka šīs vaboles istabā tomēr bija ielidojušas nejauši. Kas to lai zin? Suga ir līdzīga vienai citai šīs ģints sugai sugai - A.unicolor, bet ir jāskaita posmiņu skaits antenām. Šai sugai ir 10 posmiņi, bet A.unicolor - 11. Par laimi, piezūmojot tuvāk, attēla detalizācija bija pietiekama, lai tos 'ūsu' posmus varētu eleganti saskaitīt. Suga Latvijā gan nav nekāds īpaši liels retums, bet nu - man prieciņš šā vai tā!
Melnais apšu zobspārnis (Gluphisia crenata)
Naktī, protams, ieslēdzu naktstauriņu lampu - ja dienā laiks bija saulains un silts, tad naktī skaidras debesis pārsvarā nozīmē to, ka nakts varēt būt samērā vēsa. Tā arī bija un, sākot gaismot, temperatūra bija nokritusi jau līdz 15 grādiem un nakts gaitā turpināja kristies. Taču tauriņu aktivitāte bija pārsteidzoši laba! Laikam jau jūlija sākums tiešām ir tas brīdis, kad naktstauriņu sugu daudzveidība dabā ir visaugstākā un pat daļēji piemērotos apstākļos ir iespējams pie lampas sagaidīt veselu gūzmu dažādu sugu. Pret rītu, sasummējot rezultātus, secināju, ka šī varētu būt mana līdz šim veiksmīgākā gaismošana vasarnīcā, jo atlidoja vismaz 85 lieltauriņu sugas ("vismaz", jo kādas noteikti paspruka garām nenoteiktas)! Ja pieskaita sīktauriņus (tinējus, kodes utt.), tad kopējais sugu skaits noteikti bija virs 100! Garlaicīgi nebija - ko lai citu saka. Protams, lielāks prieks bija par sugām, ko līdz šim nebiju redzējis vispār, piemēram - melno apšu zobspārni, ābeļu pundurvērpēju, dzeltenbrūno sakņpūcīti u.c. Neviena no jaunajām sugām gan nav nekāds retums, bet naktstauriņu vērošanai tomēr esmu pievērsies samērā nesen un joprojām daudzas no šādām parastām sugām neesmu redzējis. No Latvijā konstatētajām ~2500 sugām manā fotoarhīvā ir vien 666 [\m/(>.<)\m/] sugas. Jāpiezīmē ka, vairākums no Latvijā sastopamajām sugām ir sīktauriņi, kuru noteikšana bieži vien ir ļoti specifiska un bez eksemplāra ievākšanas neiztikt. Tāpēc, tā vienkārši gaismojot un fotogrāfējot, bet tauriņus neievācot, reālais sugu skaits, ko varētu mēģināt tuvāko gadu laikā savākt, droši vien ir 1000-1500 robežās (drīzāk tuvāk pirmajam skaitlim). Bet, lai to izdarītu, ir jāgaismo biežāk! Šogad diemžēl tā nopietnāk pagaismot ir iznācis vien dažas reizes. Jāsaņemas - šogad viss vēl nav zaudēts, jo arī augusts ir ļoti labs mēnesis priekš naktstauriņiem! Tā lūk! Ar gariem tekstiem jūs vairāk nemocīšu - zemāk vienkārši neliels ieskats tās nakts krāsu un formu daudzveidībā, kaut gan skaidrs, ka ārpus bloga rāmjiem paliek vēl daudz citu foršu naktstauriņu no tā vakara. Bet nu... visu parādīt nevar :)
Ābeļu pundurvērpējs (Nola cuculatella)
Dzeltenbrūnā sakņpūcīte (Apamea sublustris)
Tinējs Notocelia uddmanniana
Tinējs Archips podana
Kazrožu sfings (Deilephla elpenor)
Pelašķu zaļsprīžmetis (Thetidia smaragdaria)
Gartaustu sviļņpūcīte (Polypogon tentacularia)
Pelēkvioletā krāšņpūcīte (Autographa pulchrina)
Iepelēkais līkvēderis (Eulithis pyropata)
Mazā dumbrāju pūcīte (Cryptocala chardinyi) un tinēji Celypha lacunana un Cochylis sp.
Gaišpelēkā vīķpūcīte (Lygephila pastinum)

trešdiena, 2015. gada 29. jūlijs

Kolka

Koksngrauzis Stenurella nigra
Lai arī bērnībā un jaunības dienās Kolkā esmu pavadījis ļoti daudz laika un it kā apkārtējie priežu meži ir izstaigāti krustu šķērsu, tomēr vai ik katru reizi tur atkal iegriežoties, Kolka sagaida ar kādu jaunu pārsteigumu azotē. Pēdējos gados gan vairāk sanāk turp doties pavasarī vai rudenī ar domu vērot putnus, bet vismaz kādu reizi jau cenšos izrauties arī vasaras laikā. Šogad apmeklējums iznāca jūlija vidū un galvenais mērķis bija mēģināt beidzot nofotogrāfēt vienu no saviem 'kauna traipiem' - priežu sveķotājkoksgrauzi. Liktenim gan labpatikās jaunu koksngraužu sugu piespēlēt jau ātrāk - turpceļā uz Kolku! Piestājām kādu sprīdi pirms Žocenes 'zaļajā pieturā' un turpat ceļmalā aiz ieraduma uzmetu aci tur ziedošajiem pelašķiem - un tavu brīnumu! Ieraudzīju mazu (ap 1cm), melnu koksngrauzīti ar sarkanu vēderu - Stenurella nigra! Latvijā samērā reta suga, kas biežāk laikam ir sastopama kā reizi Kurzemē. Necerēti veiksmīgs sākums šim braucienam.
Parastie šņibīši (Calidris alpina)

Upes zīriņa (Sterna hirundo) jaunie putni
Pirmajā vakarā, protams, nekādas dižās kukaiņu medības vairs neuzsāku, bet nu vismaz izmetu tradicionālo līkumu ap Kolkas ragu - tā teikt sasveicināties ar jūru. Nedaudz varbūt cerēju uz kādiem bridējputniem, kam šogad rudens migrācija sākusies mazliet ātrāk kā citus gadus, bet nu neko vairāk par nelielu parasto šņibīšu bariņu neizdevās atrast. Līča pusē aktīvi barojās upes un cekulzīriņi, krastā bija iznācis viens melnās pīles tēviņš (acīmredzot ne līdz galam vesels vai kaut kur naftā sasmērējies), ūdenī viena lielā pūkpīle u.c. parastāki putni. Viens upes zīriņa jaunais putns bija pat tik ļoti drošs, ka ļāva man pierāpot tam kādu 5m attālumā. Kādus tuvākus portretus sabildējis, atkāpos mazliet tālāk un mazliet pavēroju kā šis jaunulis aizstāvēja savu izvēlēto pleķīti no citiem jaunajiem zīriņiem. Pūles izrādās nebija veltīgas, jo vēl pēc kādām pāris minūtēm pie tā pielidoja vecais putns un nodeva apēst kādu nelielu zivteli.
Tipiski priežu sveķotājkoksngrauža (Nothorhina punctata) sasveķojumi uz tā apdzīvotas priedes
Nākamajā rītā devos tad 'nolāpītā' sveķotājkoksngrauža medībās. Kāpēc šī suga ir mans 'kauna traips'? Pirmkārt jau tāpēc, ka mana bakalaura darbs bija cieši saistīts ar šo sugu (īsumā - pētīju plēvspārņus uz sveķotājkoksngraužu apdzīvotām priedēm) un tajā vasarā, kad vācu darbam kukaiņu materiālu, Kolkas apkārtnē pašas vabolītes redzēju vairākas reizes. Tas nebija nemaz ne tik sen un ar kukaiņu foto tad nodarbojos jau tā ļoti aktīvi, bet... kaut kā laikam ne reizi fotoaparāts tajās reizēs nebija līdzi vai arī vienkārši nebija laiks fotogrāfēt - īsti vairs neatceros. Bet nu - nav jau arī tā, ka iepriekš nebiju tās vaboles redzējis. Savulaik 2004. gada jūlijā kā reizi biju viens no pirmajiem, kas dabā redzēja pašu vaboli (šķiet tas mums, neatkarīgi vienam no otra, ar Voldemāru Spuņģi izdevās vienā dienā), jo pirms tam bija zināmas daudzas apdzīvotas priedes, bet pati vabole noķerta/redzēta nebija. Tā ka amats bija rokā, vietas zināmas, pašas vaboles gadu gaitā arī redzētas - bet... nebiju pat īsti tuvu tam, lai šo sugu nofotogrāfētu. Kauns - ko lai citu saka?! Suga ir ar visai specifisku ekoloģiju - apdzīvo, vecas (g.k. 100+ gadi), saules apspīdētas priedes ar biezu mizu. Kāpuri dzīvo tieši šajā mizas slānī, nebojājot pašu koku (tie apdzīvo tikai dzīvus kokus!), un to darbības rezultātā veidojas raksturīgi sasveķojumi. Tādos īpaši ilgstoši apdzīvotos kokos (vienu priedi sveķotājkoksngrauži var apdzīvot daudzus gadus) tā atšķirība starp sveķotājkoksngrauža apdzīvoto, vairāk saules apspīdēto D-DA pusi un neapdzīvoto Z-ZR pusi ir ļoti krasi izteikta un tādi koki ir atpazīstami jau no lielāka attāluma. Suga Latvijā ir samērā reti sastopama - g.k. vien vecos, saulainos priežu mežos. Viens no galvenajiem apdraudošajiem faktoriem ir meža aizaugšana ar paaugu un/vai pamežu (g.k. eglēm), kā rezultātā veidojas noēnojums, kas tiem ne visai patīk. Tātad priežu sveķotājkoksngrauzis ir viena no tām sugām, kuru labvēlīgi ietekmē uguns (vecās priedes ar biezo mizu ugunsgrēkā parasti izdzīvo - noēnojumu radošās egles un jaunās priedītes ne visai). Par cik šādu skraju mežu nogabalu ar vecām priedēm kopumā Latvijā ir visai maz, tad nereti sveķotājoksngrauži par piemērotām ir atzinušas vecas priedes ceļmalās, taku malās, dzlezceļmalās u.c. labi saules apspīdētās vietās.




























Priežu sveķotājkoksngrauzis (Nothorhina muricata)
Laiks gan nešķita pārlieku ideāls, jo priežu sveķotājkoksngrauzis ir tāda izteikti siltummīloša suga un vaboles visaktīvākās ir pārsvarā tikai ļoti karstās dienās. Saulains bija arī šajā dienā, bet tāds ne izcili karsts - varbūt ap 20 grādiem. Devos pārbaudīt divas tuvākās man zināmās apdzīvotās priedes un par lielu prieku, jau pirmā koka mizas spraugās izdevās pamanīt skraidam nelielo (ap 1cm), samērā necilo priežu sveķotājkoksngrauzi! Foto iegūšana gan izrādījās stipri sarežģīts uzdevums, jo vabolīte ir ļoti žiperīga un vairāk mīl pārvietoties tieši pa mizas plaisām un spraugām nevis gludākām vietām un līdz ar to dabūt tādu foršu un jēdzīgu asumu bija visai problemātiski. Kaut ko pamocījies un vismaz vienu dokumentālu kadru uzspiedis, mēģināju varbūt vaboli noķert, lai pārnestu uz kādu gludāku mizas gabalu, kur varētu ērtāk to nofotogrāfēt. Laimei (noķertai vabolei) biju tuvu, bet tomēr vabole izrādījās veiklāka un nokrita kaut kur uz zemes, kur to atrast, protams, bija bezcerīgi. Nu neko darīt. Pie otra koka man vēlreiz uzsmaidīja veiksme - atkal pamanīju vienu vabolīti skrienam pa mizu. Šoreiz gan tā uzreiz ielīda nelielā mizas spraugā, kur palika nekustīgi sēžam. Lielisks moments, lai mēģinātu to iemūžināt! Par nelaimi mizas sprauga bija ļoti šaura un vabole praktiski nebija kadrā redzama - nekas cits neatlika kā ņemt nazīti, lai mēģinātu ļoooooti uzmanīgi nolupināt kādu kvadrātcentimetru mizas, tādējādi kaut mazliet vairāk atsedzot pašu vaboli. Mazliet trīcošām rokām, bet daļēji tas izdevās. Pāris jau mazliet labāki kadri rokā - tomēr ne tuvu ideāli. Mēģināju atlupināt pēdējo traucējošo mizas plēksnīti, bet laikam nejauši aizskāru pašu vabolīti, kas krita panikā un līdzīgi kā iepriekšējais eksemplārs - nokrita zemē. Tā arī bija pēdējā mana tikšanās šogad ar sveķotājkoksngrauzi, jo turpmāk gan šajā, gan nākamajā dienā tā arī vairs nevienu šīs sugas eksemplāru neatradu. Neko darīt - kaut kādus kadrus jau izdevās iegūt, kas, ņemot vērā specifisko sugas dzīvesveidu, tomēr ir gana labs rezultāts. Lai iegūtu kaut ko labāku rādās, ka neiztikt bez vaboles noķeršanas un fotogrāfēšanas mazliet kontrolētākos apstākļos. 
Priežu sfings (Hyloicus pinastri)
Zileņu zilenīša (Vaccinia optilete) ola uz mellenes mētras
Sīkā zilenīša (Cupido minimusola uz pērkonamoliņa zieda
Turpmākajā dienā it kā nekādas tādas baigās ekstras vairs nerādījās - uz vienas citas it kā potenciālas sveķotājkoksngrauža priedes (ja tā ir nesen apdzīvota priede, tad raksturīgie sasveķojumi parasti ir visai neizteikti, vēl neizveidojušies) nejauši atradu priežu sfingu. Pamanīju to vien brīdī, kad biju tam seju piebāzis kādu 15cm attālumā - mazliet pat salecos ieraugot tādu milzeni sev tuvumā. Izcili nomaskējies! Suga ļoti bieži izplatīta un droši vien, nostaigājot kādus dažus km pa kādu vecāku priežu mežu, mēs nepamanot paietu garām varbūt pat dažiem desmitiem šo tauriņu. Turpinot tauriņu tēmu, šī diena izrādījās veiksmīga tauriņu olu medībām - vispirms pamanīju zileņu zilenīti, kas dēja olas uz melleņu mētrām, bet vēlāk vairākus sīkos zilenīšus, kas olas dēja pērkonamoliņu (Anthyllis sp.) ziedos. Abas olas tādas zilenīšiem tipiskas, ieapaļas švammītes. Jāskatās - varbūt šogad var paspēt vēl kādu tauriņa olu atrast un nofotogrāfēt. 
Lielais priežu koksngrauzis (Monochamus galloprovincialis)
Gludenā čūska (Coronella austriaca)
Vispār šīs ~ trīs dienas Kolkā iznāca visai piesātinātas - tā, piemēram, divās no dienām uz pāris stundām sastādīju kompāniju operatorei Leldei Gobai, lai palīdzētu filmēšanas vajadzībām sameklēt kādus sausus priežu mežus un degumus apdzīvojošus kukaiņus. Galvenokārt mērķis bija krāšņvaboles un celmmušas, ko (gan ne bez grūtībām) arī izdevās paveikt. Pašam laikam vienīgais interesantais objekts šajā laikā bija lielais priežu koksngrauzis (Monochamus galloprovincialis), kam tādas īsti jēdzīgas bildes laikam nemaz man nebija. Papildus piekritu pat nelielai avantūrai nākamās dienas agrā rītā braukt uz Bažu purvu, lai mēģinātu atrast vakarlēpi, jo redz kādā no plānotajām filmām esot nepieciešams kadrs ar glītu, kaut kur smukā gaismā sēdošu vakarlēpi. Jāsaka, ka uzdevums mazliet utopisks, jo pats dienas laikā vakarlēpi redzējis nemaz neesmu, bet nu ņēmām talkā vēl vienu acu pāri kolēģa RR personā un cerējām uz veiksmi. Šoreiz gan nācās kapitulēt un atkāpties tukšā - vakarlēpis neatradās. Redzēju tik kādas dažas brūnās čakstes, krustknābjus, vienu odzi un arī vienu gludeno čūsku, kas ir Latvijas retākā čūska (nejaucam ar glodeni, kas ir ķirzaka!). Pēdējos gados gan novērojumu skaits šai sugai ir pieaudzis - patstāvīga populācija atrasta gan Ādažu poligonā, gan  Ķemeru apkārtnē (tur gan vēsturiski esot bijusi zināma), kā arī atsevišķas čūskas novērotas Bērzciemā un pat gandrīz pašā Kolkas ragā. Iespējams, tad izklaidus sastopama gar visu Kurzemes līča piekrasti? Kā jau čūskām raksturīgi, tad vislabāk tās meklēt agros rītos, kad tās izlien atklātās vietās sildīties - vēlāk dienas laikā, kad tās ir jau uzsilušas un aktīvas, gludeno čūsku atrast ir daudz grūtāk. Apdzīvo g.k. sausākus pacēlumus (kangarus, saliņas) augstajos purvos, virsājus, sausus priežu mežus utml. biotopus. Diemžēl šajā pastaigā pa purvu nez kāpēc fotoaparātu biju atstājis mašīnā - tāpēc šoreiz vien čūskas telefonfoto.
Krāšņvabole Agrilus pratensis
Tajā pašā rītā, atbraucot no Bažu purva, savukārt bija paredzēts nākamais izbrauciens - kopā ar Kolkas vietējo kukaiņu vērošanas entuziastu Mareku Ieviņu. Mareks šī gada laikā ir kļuvis par ļoti aktīvu ziņotāju portālā Dabasdati.lv un Kolkas apkārtnē (kā arī citur Dundagas novadā) ir atradis veselu virkni foršu un retu sugu no kurām pats vērtīgākais atradums tika veikts 16.jūnijā Puiškalnciema apkārtnē, kad Marekam izdevās nofotogrāfēt jaunu koksngraužu sugu Latvijai - Nivellia sanguinosa! Tad nu ierodoties Kolkā, satikāmies, iepazināmies un Mareks piedāvāja kādā no nākamajā dienām aizvizināt uz šīs jaunās sugas atrašanas vietu. Ja nu paveicas un izdodas atrast vēlreiz? Galu galā skaidrs, ka suga te nav ielidojusi nejauši kaut kur no dienvidiem, bet visticamāk tajā apkārtnē pastāv kāda līdz šim neatrasta, lokāla populācija. Tā nu aizbraucām līdz pareizajai vietai un devāmies pa aizaugušu taku uz īsto pļaviņu. Nenogājām pat 100 metrus, kad uz jaunas apses lapas pamanīju sīciņu Agrilus ģints krāšņvaboli! Ņemot vērā, ka pat parastākās šīs ģints sugas es pēdējos gados redzu ļoti reti, tad tas jau bija zināms sasniegums, pat ja tā būtu pati biežāk sastopamā suga - Agrilus viridis. Taču šī bija gandrīz divas reizes mazāka un ar izteikti divkrāsainu ķermeņa krāsojumu - tātad cita suga. Par laimi viena no tām dažām, ko var visai viegli noteikt pēc foto - A.pratensis (jeb agrākos laikos - A.roberti), kas kopumā Latvijā ir samērā reta suga. Jauna suga priekš manis - tātad dienas iesākums izcils!  
Ozolu astainītis (Satyrium ilicis)
Lielais meža raibenis (Argynnis paphia)
Acainā raibeņa (Inachis io) kāpurs
Savā ziņā tās jaunās sugas atrašana tieši šajā vietā nav nekas pārsteidzošs, jo Puiškalnciema apkārtne gandrīz sanāk pats Slīteres Zilo kalnu D gals un viss tas Zilo kalnu posms līdz pat Šlīteres bākai ir kārtīgs reto vaboļu 'krastais punkts'. Ne vienai vien sugai (tajā skaitā arī vairākām koksngraužu sugām) Slīteres Zilie kalni ir vienīgā vieta Latvijā, kur tās ir sastopamas. Tad nu kopš šī gada, pateicoties Marekam, ir par vienu šādu sugu vairāk! Konkrētā pļaviņa, kurā viņam bija izdevies konsngrauzi nofotogrāfēt, bija visai simpātiska - no vienas puses ieskauta ar vecu, aizaugušu ābeļdārzu, no citām pusēm ar krūmiem un meža puduri. Tajā neilgajā laikā, ko tur pavadījām, izdevās novērot gan foršu dienastauriņu daudzveidību (čupām ozolu astainīši, zirgskābeņu zeltainītis, dažādi raibeņi u.c.), gan atsevišķas foršas vaboļu sugas (piemēram, koksngrauzi Rutpela maculata, kas ir viena no šādām Slīteres 'specsugām'). Meklēto jauno sugu gan neatradām, kas arī varbūt nav nekāds brīnums, jo nav jau teikts, ka šī pļaviņa atrodas pašā sugas apdzīvotās platības epicentrā. Varbūt kaut kur dažu km attālumā ir cita pļaviņa, kur Nivellia sanguinosa čum un mudž. Ņemot vērā, ka Marekam pašam ar pagaidām vēl nav izdevies šo novērojumu atkārtot, tad tik pat labi var arī gadīties, ka populācija pastāv zemā blīvumā un vaboļu skaits nav liels.  Bet vieta jebkurā gadījumā jāpatur prātā un visdrīzāk domāju, ka tā otra eksemplāra atrašana ir tikai laika jautājums - ja ne tajā pašā vietā, tad varbūt kaut kur netālu agri vai vēlu vēl kāds īpatnis atradīsies. 

Racējlapsene Ectemnius fossorius
Piepjmīlis Mycetina cruciata
No tās pļaviņas apkārtnes laikam vērtīgākais kadrs ir racējlapsenes (suga šķiet Ectemnius fossorius) portrets - prasti šie plēvspārņi ir visai aktīvi un grūti fotogrāfējami, bet šajā reizē viens īpatnis mierīgi sēdēja uz čemurzieža un nelikās manis traucēts. Tajā brīdī bija sācis apmākties, kas varbūt bija galvenais iemesls kāpēc šis radījums bija tik mierīgs. Par cik dienas vidū bija jābūt atpakaļ Kolkā, tad nekādas dižās cilpas vairs nemetām - uztaisījām vien atsevišķas īsākas pauzītes pāris vietās pa ceļam. Kolkā gan piestājām pie Mareka mājas, jo viņš aprīlī sava pagalma dēļu kaudzē atrada citu Latvijā retu vaboļu sugu - piepjmīli Mycetina cruciata, ko tad es ar labprāt būtu gribējis nofotogrāfēt, jo līdz šim tādu dabā sastapis nebiju. Par laimi dēļu kaudzi nemaz nevajadzēja tā pārlieku pārkrāmēt un revidēt, jo viens šī sugas eksemplārs atradās jau zem pirmā dēļa gala, ko Mareks pacilāja. Veiksmīgi! Divas jaunas, retas vaboļu sugas vienā dienā - dubultveiksmīgi! 
Atlikušajā Kolkā pavadītajā laikā no dzīvās dabas vairs neko interesantu tā arī neatradu. Godīgi sakot, īpaši arī nemeklēju - domāju, ka biju nopelnījis mazliet atpūsties. Tieši tajā nedēļā arī uznāca tāds kā zināms 'apnikums no dabas', kas laikam man ir raksturīgs agregātstāvoklis ik katru gadu kaut kad jūlija beigās vai augusta sākumā. Acīmredzot, ja tā aktīvi no kāda marta vai katru brīvo dienu cenšas pavadīt dabā, papildus dabas lietas datorā utt. - tad nu ap šo laiku "baterijas" izlādējas un daba mazliet apnīk. Tad nu ņēmu un iepauzēju un no dabas lietām atslēdzos (šķiet nebija vēme pat dabasdati.lv skatīties). Tā pagāja kādas dažas dienas un... sāka jau lēnām atkal parādīties entuziasms! Tagad, kad ir pagājusi vēl nedēļa, jau var atkal mesties dabā ar svaigu enerģiju. Galu galā, drīz jādodas meklēt retumi rudens putnu migrācijā - tur svaigums noderēs! 

otrdiena, 2015. gada 28. jūlijs

Ķekavas novads

Brūnais zeltainītis (Lycaena tityrus)
Par cik laikapstākļi mūs šajā nedēļā  tā ne visai lutina, tad nekādi tādi ļoti tāli izbraucieni laikam nesanāks. Nekas cits neatliek kā pagaidām iztikt ar 'tuvīno' Ķengaraga apkārtni - vakar aizripinājos līdz Getliņiem kaijas palūrēt, bet šodien izlēmu aizmīties pa Dienvidu tiltu otrpus Daugavai un papētīt, kāda izskatās Baložu apkārtne. Pēc kartes tur galu galā samērā tuvu pienāk Medema purvs un arī tālāk uz Ķekavas pusi izskatās samērā neapdzīvots un tukšs. Visdrīzāk jau, ka nekādi izcilie biotopi tur nav, bet ja atrastos kaut daži atsevišķi interesantāki fragmenti, tad tas jau būtu forši, jo būtu vēl kāds virziens kur tā 'viens div' no Ķengaraga varētu aizšaut. Rumbulas un Dārziņu virziens nedaudz ar apnicis, bet uz citām interesantām vietām tālāk tajā virzienā jau jābrauc ar vilcienu un tie tad parasti vairs nav tādi improvizētie ātrie izbraucieni. Laiks šodien gan nebija visai labs (apmācies, brīžiem lietus), bet vismaz silts - ja neko neizdotos ieraudzīt, tad jebkurā gadījumā vismaz apkārtne būtu apskatīta. 
Parastais zeltainītis (Lycaena phlaeas)
Mazais vijolīšu purvraibenis (Boloria dia)
Siena vēršacītis (Hyponephele lycaon)
Tā nu ripoju ceļā un mazliet pamaldījies pa Dienvidu tilta nobrauktuvju labirintiem, atradu sevi interesējošo sānceļu, kas veda uz vietu ar zīmīgu nosaukumu - Krustkalni. Šajā vietā īsti vēl nebiju cerējis neko ieraudzīt, jo principā tāds privātmāju rajons - no dabas viedokļa it kā 'nasing spešal'. Bet, izbraucot cauri šiem viltus Krustkalniem, dabā atklājās elementi, ko kartē pirms tam nebiju nemaz piefiksējis - vairākas elektrolīnijas!  Par cik zem elektrolīnijām tos biotopus parasti regulāri pļauj u.c. kopj, lai dārgā elektrība neieaugtu kokos un krūmos, tad ļoti bieži zem elektrolīnijām veidojas vairāk vai mazāk atklāti biotopi, kas ir ļoti piemēroti tauriņu u.c kukaiņu vērošanai un meklēšanai. Tā arī te - atsevišķos posmos bija izveidojies tāds smuks, smilšains virsājs ar bagātīgām mārsilu audzēm. Biotops kā perfekti radīts priekš Gada kukaiņa 2015 - lielā mārsilu zilenīša! Sāku vērīgi tur staigāties un man par pārsteigumu, neskatoties uz ne visai labo laiku, tauriņu aktivitāte bija visai laba un viena pēc otras sāka atzīmēties citas, šādus sausus biotopus mīlošas, sugas! Lielākais prieks par divām sugām - mazo vijolīšu purvraibeni un siena vēršacīti, kas, lai arī nav nekādi retumi, tomēr Latvijā nav ļoti bieži sastopamas sugas. Kas īpaši vērtīgi, ka Dabasdati.lv ietvaros no Ķekavas novada šīs sugas līdz šim nebija ziņotas - tātad jauna vieta. Tagad kartē pētot, izskatās ka viena no tām elektrolīnijām (šķiet kaut kāda galvenā maģistrālā) smuki aiziet tālāk līdz pat pašai Ķekavai - būtu interesanti kādu reizi to visu nostaigāt, jo pat šajā nelielajā elektrolīnijas posmā, ko paskatīju, tā bija visai daudzveidīga - gan ar sausām smilšainām kāpām un virsājiem, gan ar vienu mitru, purvainu ieplaku ar zilenēm un grīšļiem. Iespējams varētu pielasīt foršu sugu daudzveidību! 
Koksngrauzis Stenurella bifasciata
Taču vērtīgākais "elektrolīnijas dzīvnieks" bija man jauna koksngraužu suga - Stenurella bifasciata! Laikam jau, ka arī nekas tāds pārāk rets, bet līdz šim nebiju tādu saticis. Raksta gan, ka biežāk sastopama esot Latvijas DA daļā, kur īpaši vasaras otrajā pusē (principā suga arī ir tāda vēlāka un g.k. parādās vien jūlija beigās-augustā) galīgi neesot nekas rets - tā ka tas nav brīnums, ka neesmu to saticis, jo to Latgales pusi tomēr sanāk apmeklēt visai reti. Visbiežāk šie esot sastopami sausās un atklātās priežu mežu malās, klajumos utml. vietās. Dabasdati.lv vienīgais ziņotais novērojums no Garkalnes (un arī jūlija beigās), kur tas biotops Zaļo vārnu klajuma apkārtnē ir visai līdzīgs kā zem šodienas elektrolīnijas. Tā ka tagad augustā vērts sausās vietās pievērst uzmanību uz ziediem (piemēram, kalnu norgalvītēm, kas aug šai sugai piemērotos biotopos) sēdošiem nelieliem koksngrauzīšiem ar melnu trijstūri uz muguras. Mātītēm gan šāds melns zīmējums nav un tās ir ļoti līdzīgas citai bieži sastopamai sugai Stenruella melanura. Lai tās abas atšķirtu ir jāskatās vēders - šai sugai tas ir oranžs, bet S.melanura - melns. Tā lūk! 75. koksngraužu suga manā fotoarhīvā! Starp citu par kādām pēdējām trim jaunajām sugām laikam neesmu nemaz vēl te blogā uzrakstījis - par tām tad kaut kad mazliet vēlāk.
Dadžu raibenis (Vanessa cardui)
Parastais zilenītis (Polyommatus icarus)
Ja jau brauciena sākums bija tik veiksmīgs, tad turpinājumā sāku mazliet vairāk koncentrēties tieši uz tauriņiem, lai varbūt Tauriņu vērošanas akcijas ietvaros papildinātu Ķekavas novada sarakstu ar vēl kādu sugu. Līdz šīs sezonas sākumam Dabasdati.lv šajā novadā bija ziņotas 35 sugas, kas lai arī uz citu novadu fona ir visai labs rādītājs, tomēr kopumā ir maz. Tad nu entuziasma pilns ripinājos tālāk! Vienā klajumiņā izdevās sazīmēt gan dadžu raibeni, gan parasto zilenīti - turpinājums arī labs! Izripoju cauri pašiem Baložiem un nogriezos pa tādu mazāku celiņu Ostvalda kanāla virzienā, kur biju pēc kartes noskatījis it kā taku, kas mani varētu izvest smuki līdz Skujniekiem, bet tad diemžēl sāka tā mazliet uzstājīgāk līņāt un drīz vien neatlika nekas cits kā slēpt fotoaparātu somā - tā ka tauriņu ziņā tas šajā dienā apmēram arī bija viss (vēl atzīmējās kādi mazie nātru raibeņi, vīķu zilenītis, zeltgalvīšu zeltainītis un vēl kādas pāris sugas). Bet kopumā iespaids par šī maršruta dienastauriņu potenciālu palika labs - tā elektrolīnijas apkaime būs kādu citu reizi jāpārbauda rūpīgāk!
Gaišasi celmgrauzis (Strangalia attenuata)
Vītolu zaļais koksngrauzis (Aromia moschata)
Pirms vēl lietus nebija kļuvis pārāk traucējošs, Ostvalda kanāla malā saaugušajā veģetācijā (pārsvarā gan dominēja tāds ne visai entuziasmu rosinošs vībotnājs ar Kanādas zeltgalvītēm) mani pārsteidza viens cits koksngrauzis - gaišais celmgrauzis (Strangalia attenuata). Pārsteidza gan varbūt ne ar savu klātbūtni, jo, lai arī suga nav tā pati parastākā - redzējis esmu to samērā daudz. Pārsteidza ar to, ka šie koknsgrauži šajā vietā bija novērojami lielā skaitā - kāda 1km garā posmā saskaitīju 19 vaboles! Skaidrs, ka visas nepamanīju, tātad kopējais skaits šajā posmā bija vēl lielāks! Nekad iepriekš vairāk par kādām 2-3 vabolēm vienuviet nebiju redzējis. Apkārt tā uz aci nekādi diži izcilie mežu puduri nebija, bet ja jau tie tur bija tādā skaitā, tad acīmredzot kaut kas piemērots jau tomēr bij. Turpat netālu arī izdevās ieraudzīt vienu no lielajām koksngraužu sugām - zaļo vītolu koksngrauzi, kas varētu būt līdzīga retuma suga kā gaišais celmgrauzis. Varbūt vienīgi sava izmēra un samērā koši zaļganā krāsojuma dēļ, tiek daudz biežāk pamanīta. Mīl arī tā atklāti baroties čemurziežos, kas ir mazliet netipiski šādam 2-3cm lielam koksngrauzim. Citas tāda izmēra (vai lielākas) sugas tomēr labprātāk sēž uz koku stumbriem. Bet nu katram savi 'putni galvā'. Sugas latīniskais nosaukums 'moschata' starp citu norāda uz tā īpatnējo muskusa smaku, kas varbūt ir sava veida aizsardzība pret kādiem uzbrucējiem, jo iespējams šādi smakojošs insekts vairumam neasociējas ar gardām vakariņām. 
Mazais nātru raibenis (Araschnia levana)
Tālākajā maršrutā lietus brīžam mitējās, brīžam atkal uzlija, bet taka gar Ostvalda kanālu vienā brīdī sāka tomēr mani pievilt. Ja lielāko daļu, kur tā gāja tieši gar grāvi, tā bija izkopta un ar velo labi braucama, tad brīdī kad taka nogriezās mazliet prom no grāvja (nu labi - saucās it kā kanāls, bet pēc būtības bija vienkārši tāds paplats grāvis) uz kaut kādu pļavu pusi, tā varētu teikt, ka izbeidzās. Varēja tik tā aptuveni nojaust ar nātrēm, dadžiem u.c. augiem aizaugušas rises. Bet nu - atpakaļ jau negriezīsies, jo īpaši ja tas pļavas posms kartē zīmējās vien kāds kilometrs. Izvēlējos sākumā velo stumt ar stumšanu, bet pēc kāda laika sapratu, ka īsti ātri uz priekšu neiet un nav ar nemaz tik viegli pa to samērā biezo zāli stumties. Tad atcerējos pagājušā gada veloekskursiju Kornetu pusē, kur mums grupas vadītāja ar bija izvēlējusies maršrutu, kas brīžam veda pa tādiem visai aizaugušiem neceļiem Latvijas-Igaunijas pierobežā. Toreiz ar it kā vairāk mēģināju stumties nekā braukt, bet kolēģis biologs Jānis Pērle gan tur mierīgi ripinājās ar velo tā it kā brikšņi tur nemaz nebūtu. Kā toreiz viņš stāstīja, tad ar velo principā varot mierīgi izbraukt i' vēl trakākas vietas. Nu ja var izbraukt, tad jau jāmēģina! Ņēmu šo ieteikumu vērā, sēdos uz ričuka un laidu zālēs iekšā! Jāsaka ka tiešām - ripoja pat pārsteidzoši labi! Kājas un pedāļi gan mazliet pinās zālēs, bet, kā tagad pēc telefona datiem skatos, attīstīju pat "iespaidīgu" 8km/h lielu ātrumu! Līdz brīdim kad nokrita ķēde. Labi, ka līdz pļavas galam bija atlikuši kādi 100m un izstumjoties jau uz normālas takas varēja novērtēt, ka laikam jau izklaidēm šādās, līdz gandrīz viduklim aizaugušās, pļavās velo īsti nav paredzēts - zāles kumšķi bija aptinušies visur kur vien var aptīties (pedāļiem, zobratiem, ātruma pārslēgiem utt.). Bet nu nekādas paliekošas skādes velo netika nodarītas tā ka kopumā jau pļavas forsēšana bija labs piedzīvojums. Beigās 'māte Daba' mani par to atalgoja ar pārlidojošu pupuķi. Jauks šīs Ķekava novada cilpas izbrauciena noslēgums - uz atgriešanos citā reizē!

piektdiena, 2015. gada 3. jūlijs

Mušu diena

Koksngrauzis Pachyta quadrimaculata
Pēdējā laikā iznāk aizvien retāk iegriezties jaunības dienu maršrutos - vasarnīcas, Ogres un Kolkas apkārtnē. Savā ziņā jau tas ir loģiski, jo, ja jaunībā vairāk vai mazāk bija jāiztiek ar to kas ir un jāvēro daba vietās, kur iznāca uzturēties biežāk, tad tagad jau visi ceļi vaļā un var doties kur vien acis rāda. Bet šad un tad jau tomēr iznāk iegriezties arī tur un katru reizi, protams, cenšos atlicināt arī nedaudz laika, lai izmestu kaut vai nelielu loku pa 'vecajām takām'. Tā arī šonedēļ uz vienu dienu bija jāaizbrauc uz Ogri un tad nu devos pastaigā pa savu tā saucamo 'briežu dārza maršrutu'. Laiks bija saulains kā rezultātā kukaiņu aktivitāte bija lieliska! Patiesībā jau tā pie sevis sāku domāt, ka būs šis ieraksts jāsauc par 'Koksngraužu diena', jo tiešām ziedos bija vērojama visai liela sugu daudzveidība. Nekas gan rets, bet, piemēram, Pachyta quadrimaculata lidinājās vien kādi daži desmiti - tik daudz nekad iepriekš nekur nebiju manījis (parasti pa vienai vai dažām vabolēm vienuviet). Cerēju, ka varētu tad pa starpu būt kaut kas retāks - bet ne šoreiz. Mēģināju, tad vismaz parastās sugas nofotogrāfēt, lai būtu te ko atrādīt, bet.. arī tas īsti neizdevās, jo bija visai brāzmains vējš, kas tomēr stipri apgrūtina labu kadru iegūšanu. Tā ka parastajām sugām būs jāpagaida līdz citai reizei, lai nokļūtu bloga starmešu gaismā. Dīvainā kārtā šajā dienā iznāca akcents uz mušām, jo pirmo reizi sastapu divus visai spilgtus un interesantus divspārņu kārtas pārstāvjus. 

Ziedmuša Doros profuges
Vienu no tiem - ziedmušu Doros profuges, es iztālēm noturēju par kaut kādu gigantisku (nebija ar maza - ap 2cm ja ne vairāk) vientuļo lapseni (Eumenidae). Tikai pienākot tuvāk, sapratu ka esmu apmānīts un tā patiesībā ir ziedmuša nevis plēvspārnis. Galvenā atšķiršanas pazīme, protams, ir spārnu skaits - mušām ir viens spārnu pāris (pakaļspārni reducējušies par nelieliem, vālīšveida izaugumiem - dūcekļiem), bet plēvspārņiem (bitēm, lapsenēm u.c. radījumiem ko ziedmušas parasti mēģina atdarināt) divi spārnu pāri. Protams, dabā varbūt nav pārāk vienkārši tos spārnus saskaitīt (kukaiņi kustas, spārni mēdz būt sakļauti viens virs otra utt.), tāpēc, manuprāt, daudz efektīvāk ir vienkārši iemācīties kā tad tā muša kopumā izskatās (g.k. vēršot uzmanību galvai - ziedmušām ir lielas acis, kas aizņem galvas lielāko daļu un īsi taustekļi. Plēvspārņem parasti otrādi - acis mazākas un taustekļi labi redzami, gari), jo nu... muša izskatās pēc mušas, bet lapsene pēc lapsenes. Ja tām atšķirībām piešaujas, tad tos viltniekus, kas mēģina izlikties par kaut ko bīstamu, atpazīt ir vieglāk par vieglu. Bet atgriežoties pie šīs konkrētās sugas D.profuges, tad tādu redzēju pirmo reizi - iespējams, ka nav tā biežākā suga (bet tas tik tāds minējums). 
Dzelkņmuša Stratiomys chamaeleon
Otra suga, ko beidzot izdevās tā kārtīgi apskatīt un iemūžināt ir arī izmēros samērā palielā dzelkņmuša no Stratiomya ģints. Tā papētot noteicēju, nonācu pie secinājuma, ka laikam jau tā ir biežāk sastopamā suga - S.chamaeleon. Kopumā gan šīs lielās dzelkņmušas esmu redzējis vien dažas reizes un tikai tagad izdevies iegūt daudz maz jēdzīgu foto. Šī suga arī it kā mēģina izlikties par kādu lapseni (izmanto tām raksturīgo melni dzelteno brīdinājuma krāsojumu), bet tomēr tā forma ir pārāk atšķirīga (jo īpaši platais, saplacinātais vēders), lai to tiešām varētu sajaukt ar lapseni. Ja nu vienīgi no attāluma. Interesanti, ka kāpuri, līdzīgi kā vairāku ziedmušu sugu kāpuri, attīstās mitrās vietās - dubļos ūdenstilpju malās, seklās peļķēs, grāvjos utml. Kāpuriem tam ir arī attiecīgs pielāgojums - šaura trubiņa dibengalā ar kuras palīdzību tad tas spēj uzņemt atmosfēras skābekli. Iespējams, ka šajā konkrētajā vietā kāpuri dzīvojuši grāvī, kas gar ceļmalu. 
Rožvabole Cetonia aurata
Rožvabole Protaetia cuprea
Divu biežāk sastopamo rožvaboļu viduskrūšu izauguma formu salīdzinājums
Uz ziediem bez mušām un koksngraužiem, protams, lielā skaitā bija arī rožvaboles. Pie mums ir divas bieži sastopamas sugas - Cetonia aurata un Protaetia cuprea (zināma arī ar nosaukumu Potosia metallica). Tās ir it kā savstarpēji visai viegli atšķiramas sugas - C.aurata no virspuses ir koši zaļā tonī ar mazāku skaitu balto šķērsjoslu, bet P.cuprea segspārni ir vairāk bronzas nokrāsu un baltās šķērsjoslas ir vidēji varāk. Taču abas sugas ir visai mainīga krāsojuma (jo īpaši P.cuprea) un reizēm gadās īpatņi, kurus tomēr tā nevar 100% pēc virspuses pateikt kurai sugai tie pieder - tādos gadījumos neatliek nekas cits kā ņemt vaboli rokās un pētīt tās apakšpusi. Galvenā atšķirība ir viduskrūšu priekšējās malas izaugumam, kas novietojas starp vidējo kāju pāri - Cetonia ģintij tas ir neliels un apaļš gandrīz kā lodīte, bet Protaetia ģintij tas ir lielāks, plakans un ar taisnu priekšējo malu. Ja dabā apskatās un apgriež kādas 5 katras sugas vaboles, tad tā atšķirība kļūst visai labi pamanāma un saprotama. Tā ka patiesībā nekas pārāk sarežģīts - kaut visu kukaiņu noteikšana būtu tik vienkārša... :) 
Gandreņu zilenītis (Eumedonia eumedon)
Purva dzeltenis (Colias palaeno)
Šis konkrētais maršruts g.k. atrodas Ikšķiles novada teritorijā, tāpēc, protams, mazliet centos arī piestrādāt pie šī novada tauriņu saraksta. Kādas dažas jaunas sugas pat arī izdevās atrast - neko jau gan retu, bet arī katras parastās sugas ziņojums Dabasdati.lv būs vērtīgs papildinājums kopējam novada sarakstam. Žēl gan, ka šogad neesmu tomēr īsti saņēmies un veicis kādu izbraucienu uz novadiem, kuros līdz šim ir ziņots mazāks skaits sugu, bet nu neko darīt - vienmēr ir arī nākamais gads!