Dauzīklis

Kukaiņu dauzāmais paladziņš

No dažādām kukaiņpētniecības un to ievākšasnas metodēm, viens no plašāk tautai pazīstamajiem objektiem droši vien ir entomoloģiskais jeb "tauriņu ķeramais" tīkliņš (protams, ar to var ķert ne tikai tauriņus). Arī es, loģiski, agrākos laikos tādu aktīvi izmantoju un gribētu pat teikt, ka biju uztrenējis visai atzīstamu meistarību tā lietošanā. Sākot nodarboties ar kukaiņu foto, tā pielietojums sāka palēnām zust, jo tomēr tas vairāk piemērots kukaiņu ievākšanai nevis to vērošanai vai fotogrāfēšanai. Bet nav tā, ka galīgi visas kukaiņu ievākšanas metodes esmu atzinis par nederīgām - viena lieta, ko izmantoju gana regulāri ir tā saucamais kukaiņu daudzāmais paladziņš. Metode vienkārša - turam zem kāda zara baltu palagu (vai arī jebko citu vienkrāsainu un gaišu - esmu izmantojis arī rozā lietussargu), tad uzsitam pa šo zaru ar kādu mietu un vērojam - kas interesants nokrīt uz paladziņa. Ideāls veids kā ieraudzīt tādas sugas, kas ikdienā ir grūti pamanāmas, jo visu savu dzīvi tās apmēram tā arī pavada uz kādiem koku zariem un lapām. Protams, kā jau katrā lietā, arī šeit ir zināma specifika un nianses, kas jāņem vērā - tā, piemēram, īpaši svarīgs ir pareizs palaga stratēģiskais novietojums, jo uzsitot pa vienu zaru parasti papurinās arī blakus esošie un arī no tiem arī jādomā, ka daļa no kukaiņiem nobirst. Tātad ir rūpīgi jāizpēta - kurš tad varētu būt tas produktīvākais zars zem kura turēt palagu. Aizaizvakar kā reizi ņēmu šādu paladziņu azotē un pēc darba paliku pastaigāt pa Botānisko dārzu ar cerību atrast sev jaunu koksngraužu sugu - augļkoku zaru koksngrauzi (Tetrops praeustus), kas, atbilstoši nosaukumam, dzīvo uz dažādu augļkoku (ābeles, plūmes, ķirši u.c.) tievajiem zariņiem. Par cik dārzā tādu principā netrūkst, tad nu, bruņojies ar neatlaidību, metos birdināt kukaiņus uz palaga.  

Ābeļu ziedu smecernieks (Anthonomus pomorum)

Koksngrauzis Glaphyra umbellatarum

Principā viss darbojās lieliski - kukaiņi uz palaga bira visai daudz, tajā skaitā no ābeļu zariem lielā skaitā krita ābeļu ziedu smecernieki (Anthonomus pomorum) u.c. mošķi. Tā tik vien vajadzēja kā odziņu uz kūkas dabūt to T.praeustus. Liktenis gan bija lēmis savādāk - meklēto koksngrauzi 3 stundu laikā tā arī netradu. Taču... absolūti negaidīti atradu citu iepriekš neredzētu koksngraužu sugu - Glaphyra umbellatarum, kas Latvijā ir daudzkārt retāka kā oriģināli meklētā suga! Samērā līdzīga ir suga Molorchus minor (bilde ar šo sugu ierakstā par 'Zelta celmu'), taču tai sugai uz katra no cietajiem segspārniem ir balta, slīpa josla. G.umbellatarum arī dzīvojot uz dažādu augļkoku zariem un no kāda ābeles zara man viņš laikam arī nobira ('laikam', jo šo patiesībā pamanīju sēžam palaga malā brīdī kad gāju no viena koka uz otru koku - kad šis tur parādījās dīvainā kārtā nemaz nepiefiksēju). Latvijā konstatēts ļoti reti - vien daži atsevišķi novērojumi. 71. koksngraužu suga manā fotoarhīvā! 

Karuļvabole Cyrtanaspis phalerata

Spīdulis Cychramus variegatus

Vakars turpinājās tik pat veiksmīgi un arī diezgan negaidīti tiku vēl pie divām jaunām vaboļu sugām manam fotoarhīvam, kas abas pie tam arī nav tās biežākās. Vispirms no priedes zariņa nobira divas karuļvaboles Cyrtanaspis phalerata, kas mani samērā samulsināja, jo uzreiz neattapos kas pie kādas dzimtas tās vabolītes maz pieder. Kad nofotogrāfēju, tad gan kļuva skaidrs, jo, pietuvinot attēlu, varēja saskatīt karuļvaboļu (Scraptiidae) raksturīgo, smalko segspārnu šķērssvītrojumu. Tad pēc minūtēm 10 uz palaga atradās arī spīdulis Cychramus variegatus, kas ir par bieži sastopamo un mazliet līdzīgo C.luteus, stipri retāka suga un ko es ar īsti te Botāniskajā dārzā gaidījis nebiju. Man vismaz šī suga asociējas ar tādiem lapkoku mežiem, kas 'velk' uz dabisku mežu pusi. Bet par cik kāpuri dzīvojot dažādās sēnēs (g.k. parastajās celmenēs), tad acīmredzot arī Botāniskajā dārzā var ko piemērotu graužamu atrast - varbūt pat tās pašas celmenes arī kādā stūrī aug.  

Lēcējvabole Trixagus sp. 

Māņsmecernieks Salpingus planirostris

No citām sugām var atzīmēt tās, kuras tad tieši ir galvenā dauzāmā palaga 'mēŗķauditorija' - ikdienā reti redzamas, jo ir izmēros nelielas un visu dzīvi vairāk vai mazāk pavada kaut kur uz koku zariņiem vai lapotnē. Tā, piemēram, māņsmecernieku Salpingus planirostris esmu redzējis kādas 3x, bet visas reizes tas man ir nobiris uz palaga - tā 'normāli' dabā vēl nav izdevies ieraudzīt. Vakar dārzā no sausiem ābeļu zariem nokrita vismaz trīs eksemplāri. Suga plēsīga un barojas ar dažādu mizgraužu kāpuriem. Vēl retāk patiesībā izdodas pamanīt lēcējvaboles (Throscidae) - šķiet tikai otrā reize, kad skatījos uz šo caur fotoaparāta aci. Ir jau gan, protams, izmēros sīkas radības - vien kādi 3mm.  Sugas pēc foto praktiski neatšķiramas, bet nu biežāk sastopamā suga, Trixagus dermestoides esot sastopama lapu nobiru kārtā, zemā veģetācijā utml. vietās, bet tās kāpuri savukārt barojas augsnē pie kādu koku stumbriem, kur barojas ar mazajām saknītēm. Vai lēcējvaboles tiešām lec gan šoreiz neizdevās noskaidrot - redzēju to tikai rāpojam. 

Ķērpjuts Graphopsocus cruciatus

Ķērpjuts Trichadenotecnum sexpunctatum

Ķērpjuts Peripsocus sp. 

Ķērpjuts Mesopsocus sp. tēviņš

Ķērpjuts Mesopsocus sp. mātīte

Cita kukaiņu grupa kuras daudzveidībā var ieskatīties ar dauzāmā paladziņa palīdzību ir ķērpjutis (Psocoptera). Iespējams, proporcionāli pret to sastopamības biežumu un indivīdu daudzumu dabā tā varētu būt viena no plašākā sabiedrībā mazāk zināmajiem kukaiņu grupām. Piemēram, kurš dabā ir redzējis ķērpjuti? Atzīšos, ka arī es tā vienkārši kaut kur uz koka stumbra vai zariņa esmu manījis tās vien dažas reizes - un arī tikai tās izmēros lielākās sugas. Bet pavisam cita pasaule atklājas, ja, turot palagu apakšā, uzsit, piemēram, pa kādu ķērpjainu, nokaltušu egles zariņu - tur nokritīs desmitiem vai pat vairāk kā simts ķērpjutis! Līdzīga aina paverās arī ja skatās lapkoku zariņus. Tur varbūt nebūs tāda masveidība, bet tāpat - līdz pat dažiem desmitiem ķērpjutu vienā piegājienā. Latvijā ķērpjutis ir samērā maz pētīta grupa ar konstatētām 43 sugām. Salīdzinājumam - Lielbritānijā, kur daudzām kukaiņu grupām sastopamo sugu skaits ir stipri līdzīgs vai pat mazāks kā Latvijā, sastopamas gandrīz 100 sugas. Mūsu reģiona valstīs (Zviedrija, Somija) gan cik varu atrast informāciju, sugu skaits ir ap 60 - tā ka varbūt ar, ka šajā Eiropas stūrī tā sugu daudzveidība tik liela nemaz nav. Bet nu jebkurā gadījumā - vismaz kādas 10 jaunas sugas Latvijai starp ķērpjutīm noteikti atrast. Man starp citu diezgan iepatikās to noteikšana, kad dažas no tām bija man iekritušas bakalaura darba loga lamatās - gandrīz vai apsvēru pat domu tā nopietnāk tās papētīt. Un jāsaka, ka šī doma nekur tālu patiesībā nav aizgājusi, bet beigu beigās viss tomēr atduras pret materiāla vākšanas un tā apstrādes problēmu. T.i. pagaidām nejūtu sevī spēku un neredzu laiku (ok, ziemas sezonā varētu būt vairāk laiks), lai tā nopietni ķertos klāt ķērpjutu kolekcijas veidošanai (kā jau ierasts ar kukaiņiem - daudzas sugas nosakāmas tikai pētot smalkās pazīmes zem liela palielinājuma). Ķērpjutis pēc savas būtības arī ir visai trausli un grūti uzglabājami kukaiņi, kas to visu procesu mazliet sarežģī. Tā ka būs ķērpjutu pētniecība mazliet jāatliek un pagaidām tik jānodarbojas ar to fotogrāfēšanu. Izmērā lielākās sugas ar raksturīgākajiem spārnu zīmējumiem var tīri labi noteikti arī šādi! 

Mīkstblakts Atractotomus mali

Mīkstblakts Phylus melanocephalus

Tīklblakts Argyresthia curvella

Darbojoties ar šo dauzāmo paladziņu, reizēm ir jābūt arī visai ātrai reakcijai, jo daži kukaiņi, nokrituši uz palaga, īpaši tur tā neguļ un nebrīnās, bet gan metas rāpus un/vai lido prom. Tātad pētniekam ir ar vanaga aci dažu sekunžu laikā jānovērtē vai uz paladziņa nav nokritis kaut kas tāds, kas būtu jāgrābj ciet kamēr tas nav aizmucis. Ja meklē kādus koksngraužus, tad ir ātri jānovērtē situācija - vai kāds nav nokritis un tikai tad var pievērsties pārējā palaga satura pētīšanai. Īpaši svarīgi tas ir, ja ar šo metodi darbojas kādā karstā dienā, kad kukaiņi ir labi uzsiluši un īpaši aktīvi. Piemēram, nokritusi Agrilus ģints krāšņvabole uz paladziņa noteikti neaizkavēsies ilgāk par dažām sekundēm, bet kukaiņpētniekam tie brīži, kad ir kāds retums ir redzēts, bet nenoķerts (vai manā gadījumā - nenofotogrāfēts), ir jo īpaši škrobīgi... Par laimi šajā vakarā šādas sajūtas piedzīvot nevajadzēja - nekas īpaši svarīgs prom neaizmuka. Attiecīgi varēja cītīgi pievērsties citu kukaiņu pētīšanai - gan ķērpjutu, gan dažādu blakšu, gan citu sīkulīšu. Daudzveidība bija visai liela un garlaicīgi nebija! Dienas rezumē: metode darbojas ideāli, bet nekas cits neatliek kā meklēt to Tetrops praeustus citā vietā - šogad viņš ir jāatrod!