Kolka

Koksngrauzis Stenurella nigra

Lai arī bērnībā un jaunības dienās Kolkā esmu pavadījis ļoti daudz laika un it kā apkārtējie priežu meži ir izstaigāti krustu šķērsu, tomēr vai ik katru reizi tur atkal iegriežoties, Kolka sagaida ar kādu jaunu pārsteigumu azotē. Pēdējos gados gan vairāk sanāk turp doties pavasarī vai rudenī ar domu vērot putnus, bet vismaz kādu reizi jau cenšos izrauties arī vasaras laikā. Šogad apmeklējums iznāca jūlija vidū un galvenais mērķis bija mēģināt beidzot nofotogrāfēt vienu no saviem 'kauna traipiem' - priežu sveķotājkoksgrauzi. Liktenim gan labpatikās jaunu koksngraužu sugu piespēlēt jau ātrāk - turpceļā uz Kolku! Piestājām kādu sprīdi pirms Žocenes 'zaļajā pieturā' un turpat ceļmalā aiz ieraduma uzmetu aci tur ziedošajiem pelašķiem - un tavu brīnumu! Ieraudzīju mazu (ap 1cm), melnu koksngrauzīti ar sarkanu vēderu - Stenurella nigra! Latvijā samērā reta suga, kas biežāk laikam ir sastopama kā reizi Kurzemē. Necerēti veiksmīgs sākums šim braucienam.

Parastie šņibīši (Calidris alpina)

Upes zīriņa (Sterna hirundo) jaunie putni

Pirmajā vakarā, protams, nekādas dižās kukaiņu medības vairs neuzsāku, bet nu vismaz izmetu tradicionālo līkumu ap Kolkas ragu - tā teikt sasveicināties ar jūru. Nedaudz varbūt cerēju uz kādiem bridējputniem, kam šogad rudens migrācija sākusies mazliet ātrāk kā citus gadus, bet nu neko vairāk par nelielu parasto šņibīšu bariņu neizdevās atrast. Līča pusē aktīvi barojās upes un cekulzīriņi, krastā bija iznācis viens melnās pīles tēviņš (acīmredzot ne līdz galam vesels vai kaut kur naftā sasmērējies), ūdenī viena lielā pūkpīle u.c. parastāki putni. Viens upes zīriņa jaunais putns bija pat tik ļoti drošs, ka ļāva man pierāpot tam kādu 5m attālumā. Kādus tuvākus portretus sabildējis, atkāpos mazliet tālāk un mazliet pavēroju kā šis jaunulis aizstāvēja savu izvēlēto pleķīti no citiem jaunajiem zīriņiem. Pūles izrādās nebija veltīgas, jo vēl pēc kādām pāris minūtēm pie tā pielidoja vecais putns un nodeva apēst kādu nelielu zivteli.

Tipiski priežu sveķotājkoksngrauža (Nothorhina punctata) sasveķojumi uz tā apdzīvotas priedes

Nākamajā rītā devos tad 'nolāpītā' sveķotājkoksngrauža medībās. Kāpēc šī suga ir mans 'kauna traips'? Pirmkārt jau tāpēc, ka mana bakalaura darbs bija cieši saistīts ar šo sugu (īsumā - pētīju plēvspārņus uz sveķotājkoksngraužu apdzīvotām priedēm) un tajā vasarā, kad vācu darbam kukaiņu materiālu, Kolkas apkārtnē pašas vabolītes redzēju vairākas reizes. Tas nebija nemaz ne tik sen un ar kukaiņu foto tad nodarbojos jau tā ļoti aktīvi, bet... kaut kā laikam ne reizi fotoaparāts tajās reizēs nebija līdzi vai arī vienkārši nebija laiks fotogrāfēt - īsti vairs neatceros. Bet nu - nav jau arī tā, ka iepriekš nebiju tās vaboles redzējis. Savulaik 2004. gada jūlijā kā reizi biju viens no pirmajiem, kas dabā redzēja pašu vaboli (šķiet tas mums, neatkarīgi vienam no otra, ar Voldemāru Spuņģi izdevās vienā dienā), jo pirms tam bija zināmas daudzas apdzīvotas priedes, bet pati vabole noķerta/redzēta nebija. Tā ka amats bija rokā, vietas zināmas, pašas vaboles gadu gaitā arī redzētas - bet... nebiju pat īsti tuvu tam, lai šo sugu nofotogrāfētu. Kauns - ko lai citu saka?! Suga ir ar visai specifisku ekoloģiju - apdzīvo, vecas (g.k. 100+ gadi), saules apspīdētas priedes ar biezu mizu. Kāpuri dzīvo tieši šajā mizas slānī, nebojājot pašu koku (tie apdzīvo tikai dzīvus kokus!), un to darbības rezultātā veidojas raksturīgi sasveķojumi. Tādos īpaši ilgstoši apdzīvotos kokos (vienu priedi sveķotājkoksngrauži var apdzīvot daudzus gadus) tā atšķirība starp sveķotājkoksngrauža apdzīvoto, vairāk saules apspīdēto D-DA pusi un neapdzīvoto Z-ZR pusi ir ļoti krasi izteikta un tādi koki ir atpazīstami jau no lielāka attāluma. Suga Latvijā ir samērā reti sastopama - g.k. vien vecos, saulainos priežu mežos. Viens no galvenajiem apdraudošajiem faktoriem ir meža aizaugšana ar paaugu un/vai pamežu (g.k. eglēm), kā rezultātā veidojas noēnojums, kas tiem ne visai patīk. Tātad priežu sveķotājkoksngrauzis ir viena no tām sugām, kuru labvēlīgi ietekmē uguns (vecās priedes ar biezo mizu ugunsgrēkā parasti izdzīvo - noēnojumu radošās egles un jaunās priedītes ne visai). Par cik šādu skraju mežu nogabalu ar vecām priedēm kopumā Latvijā ir visai maz, tad nereti sveķotājoksngrauži par piemērotām ir atzinušas vecas priedes ceļmalās, taku malās, dzlezceļmalās u.c. labi saules apspīdētās vietās.

Priežu sveķotājkoksngrauzis (Nothorhina muricata)

Laiks gan nešķita pārlieku ideāls, jo priežu sveķotājkoksngrauzis ir tāda izteikti siltummīloša suga un vaboles visaktīvākās ir pārsvarā tikai ļoti karstās dienās. Saulains bija arī šajā dienā, bet tāds ne izcili karsts - varbūt ap 20 grādiem. Devos pārbaudīt divas tuvākās man zināmās apdzīvotās priedes un par lielu prieku, jau pirmā koka mizas spraugās izdevās pamanīt skraidam nelielo (ap 1cm), samērā necilo priežu sveķotājkoksngrauzi! Foto iegūšana gan izrādījās stipri sarežģīts uzdevums, jo vabolīte ir ļoti žiperīga un vairāk mīl pārvietoties tieši pa mizas plaisām un spraugām nevis gludākām vietām un līdz ar to dabūt tādu foršu un jēdzīgu asumu bija visai problemātiski. Kaut ko pamocījies un vismaz vienu dokumentālu kadru uzspiedis, mēģināju varbūt vaboli noķert, lai pārnestu uz kādu gludāku mizas gabalu, kur varētu ērtāk to nofotogrāfēt. Laimei (noķertai vabolei) biju tuvu, bet tomēr vabole izrādījās veiklāka un nokrita kaut kur uz zemes, kur to atrast, protams, bija bezcerīgi. Nu neko darīt. Pie otra koka man vēlreiz uzsmaidīja veiksme - atkal pamanīju vienu vabolīti skrienam pa mizu. Šoreiz gan tā uzreiz ielīda nelielā mizas spraugā, kur palika nekustīgi sēžam. Lielisks moments, lai mēģinātu to iemūžināt! Par nelaimi mizas sprauga bija ļoti šaura un vabole praktiski nebija kadrā redzama - nekas cits neatlika kā ņemt nazīti, lai mēģinātu ļoooooti uzmanīgi nolupināt kādu kvadrātcentimetru mizas, tādējādi kaut mazliet vairāk atsedzot pašu vaboli. Mazliet trīcošām rokām, bet daļēji tas izdevās. Pāris jau mazliet labāki kadri rokā - tomēr ne tuvu ideāli. Mēģināju atlupināt pēdējo traucējošo mizas plēksnīti, bet laikam nejauši aizskāru pašu vabolīti, kas krita panikā un līdzīgi kā iepriekšējais eksemplārs - nokrita zemē. Tā arī bija pēdējā mana tikšanās šogad ar sveķotājkoksngrauzi, jo turpmāk gan šajā, gan nākamajā dienā tā arī vairs nevienu šīs sugas eksemplāru neatradu. Neko darīt - kaut kādus kadrus jau izdevās iegūt, kas, ņemot vērā specifisko sugas dzīvesveidu, tomēr ir gana labs rezultāts. Lai iegūtu kaut ko labāku rādās, ka neiztikt bez vaboles noķeršanas un fotogrāfēšanas mazliet kontrolētākos apstākļos. 

Priežu sfings (Hyloicus pinastri)

Zileņu zilenīša (Vaccinia optilete) ola uz mellenes mētras

Sīkā zilenīša (Cupido minimus) ola uz pērkonamoliņa zieda

Turpmākajā dienā it kā nekādas tādas baigās ekstras vairs nerādījās - uz vienas citas it kā potenciālas sveķotājkoksngrauža priedes (ja tā ir nesen apdzīvota priede, tad raksturīgie sasveķojumi parasti ir visai neizteikti, vēl neizveidojušies) nejauši atradu priežu sfingu. Pamanīju to vien brīdī, kad biju tam seju piebāzis kādu 15cm attālumā - mazliet pat salecos ieraugot tādu milzeni sev tuvumā. Izcili nomaskējies! Suga ļoti bieži izplatīta un droši vien, nostaigājot kādus dažus km pa kādu vecāku priežu mežu, mēs nepamanot paietu garām varbūt pat dažiem desmitiem šo tauriņu. Turpinot tauriņu tēmu, šī diena izrādījās veiksmīga tauriņu olu medībām - vispirms pamanīju zileņu zilenīti, kas dēja olas uz melleņu mētrām, bet vēlāk vairākus sīkos zilenīšus, kas olas dēja pērkonamoliņu (Anthyllis sp.) ziedos. Abas olas tādas zilenīšiem tipiskas, ieapaļas švammītes. Jāskatās - varbūt šogad var paspēt vēl kādu tauriņa olu atrast un nofotogrāfēt. 

Lielais priežu koksngrauzis (Monochamus galloprovincialis)

Gludenā čūska (Coronella austriaca)

Vispār šīs ~ trīs dienas Kolkā iznāca visai piesātinātas - tā, piemēram, divās no dienām uz pāris stundām sastādīju kompāniju operatorei Leldei Gobai, lai palīdzētu filmēšanas vajadzībām sameklēt kādus sausus priežu mežus un degumus apdzīvojošus kukaiņus. Galvenokārt mērķis bija krāšņvaboles un celmmušas, ko (gan ne bez grūtībām) arī izdevās paveikt. Pašam laikam vienīgais interesantais objekts šajā laikā bija lielais priežu koksngrauzis (Monochamus galloprovincialis), kam tādas īsti jēdzīgas bildes laikam nemaz man nebija. Papildus piekritu pat nelielai avantūrai nākamās dienas agrā rītā braukt uz Bažu purvu, lai mēģinātu atrast vakarlēpi, jo redz kādā no plānotajām filmām esot nepieciešams kadrs ar glītu, kaut kur smukā gaismā sēdošu vakarlēpi. Jāsaka, ka uzdevums mazliet utopisks, jo pats dienas laikā vakarlēpi redzējis nemaz neesmu, bet nu ņēmām talkā vēl vienu acu pāri kolēģa RR personā un cerējām uz veiksmi. Šoreiz gan nācās kapitulēt un atkāpties tukšā - vakarlēpis neatradās. Redzēju tik kādas dažas brūnās čakstes, krustknābjus, vienu odzi un arī vienu gludeno čūsku, kas ir Latvijas retākā čūska (nejaucam ar glodeni, kas ir ķirzaka!). Pēdējos gados gan novērojumu skaits šai sugai ir pieaudzis - patstāvīga populācija atrasta gan Ādažu poligonā, gan  Ķemeru apkārtnē (tur gan vēsturiski esot bijusi zināma), kā arī atsevišķas čūskas novērotas Bērzciemā un pat gandrīz pašā Kolkas ragā. Iespējams, tad izklaidus sastopama gar visu Kurzemes līča piekrasti? Kā jau čūskām raksturīgi, tad vislabāk tās meklēt agros rītos, kad tās izlien atklātās vietās sildīties - vēlāk dienas laikā, kad tās ir jau uzsilušas un aktīvas, gludeno čūsku atrast ir daudz grūtāk. Apdzīvo g.k. sausākus pacēlumus (kangarus, saliņas) augstajos purvos, virsājus, sausus priežu mežus utml. biotopus. Diemžēl šajā pastaigā pa purvu nez kāpēc fotoaparātu biju atstājis mašīnā - tāpēc šoreiz vien čūskas telefonfoto.

Krāšņvabole Agrilus pratensis

Tajā pašā rītā, atbraucot no Bažu purva, savukārt bija paredzēts nākamais izbrauciens - kopā ar Kolkas vietējo kukaiņu vērošanas entuziastu Mareku Ieviņu. Mareks šī gada laikā ir kļuvis par ļoti aktīvu ziņotāju portālā Dabasdati.lv un Kolkas apkārtnē (kā arī citur Dundagas novadā) ir atradis veselu virkni foršu un retu sugu no kurām pats vērtīgākais atradums tika veikts 16.jūnijā Puiškalnciema apkārtnē, kad Marekam izdevās nofotogrāfēt jaunu koksngraužu sugu Latvijai - Nivellia sanguinosa! Tad nu ierodoties Kolkā, satikāmies, iepazināmies un Mareks piedāvāja kādā no nākamajā dienām aizvizināt uz šīs jaunās sugas atrašanas vietu. Ja nu paveicas un izdodas atrast vēlreiz? Galu galā skaidrs, ka suga te nav ielidojusi nejauši kaut kur no dienvidiem, bet visticamāk tajā apkārtnē pastāv kāda līdz šim neatrasta, lokāla populācija. Tā nu aizbraucām līdz pareizajai vietai un devāmies pa aizaugušu taku uz īsto pļaviņu. Nenogājām pat 100 metrus, kad uz jaunas apses lapas pamanīju sīciņu Agrilus ģints krāšņvaboli! Ņemot vērā, ka pat parastākās šīs ģints sugas es pēdējos gados redzu ļoti reti, tad tas jau bija zināms sasniegums, pat ja tā būtu pati biežāk sastopamā suga - Agrilus viridis. Taču šī bija gandrīz divas reizes mazāka un ar izteikti divkrāsainu ķermeņa krāsojumu - tātad cita suga. Par laimi viena no tām dažām, ko var visai viegli noteikt pēc foto - A.pratensis (jeb agrākos laikos - A.roberti), kas kopumā Latvijā ir samērā reta suga. Jauna suga priekš manis - tātad dienas iesākums izcils!  

Ozolu astainītis (Satyrium ilicis)

Lielais meža raibenis (Argynnis paphia)

Acainā raibeņa (Inachis io) kāpurs

Savā ziņā tās jaunās sugas atrašana tieši šajā vietā nav nekas pārsteidzošs, jo Puiškalnciema apkārtne gandrīz sanāk pats Slīteres Zilo kalnu D gals un viss tas Zilo kalnu posms līdz pat Šlīteres bākai ir kārtīgs reto vaboļu 'krastais punkts'. Ne vienai vien sugai (tajā skaitā arī vairākām koksngraužu sugām) Slīteres Zilie kalni ir vienīgā vieta Latvijā, kur tās ir sastopamas. Tad nu kopš šī gada, pateicoties Marekam, ir par vienu šādu sugu vairāk! Konkrētā pļaviņa, kurā viņam bija izdevies konsngrauzi nofotogrāfēt, bija visai simpātiska - no vienas puses ieskauta ar vecu, aizaugušu ābeļdārzu, no citām pusēm ar krūmiem un meža puduri. Tajā neilgajā laikā, ko tur pavadījām, izdevās novērot gan foršu dienastauriņu daudzveidību (čupām ozolu astainīši, zirgskābeņu zeltainītis, dažādi raibeņi u.c.), gan atsevišķas foršas vaboļu sugas (piemēram, koksngrauzi Rutpela maculata, kas ir viena no šādām Slīteres 'specsugām'). Meklēto jauno sugu gan neatradām, kas arī varbūt nav nekāds brīnums, jo nav jau teikts, ka šī pļaviņa atrodas pašā sugas apdzīvotās platības epicentrā. Varbūt kaut kur dažu km attālumā ir cita pļaviņa, kur Nivellia sanguinosa čum un mudž. Ņemot vērā, ka Marekam pašam ar pagaidām vēl nav izdevies šo novērojumu atkārtot, tad tik pat labi var arī gadīties, ka populācija pastāv zemā blīvumā un vaboļu skaits nav liels.  Bet vieta jebkurā gadījumā jāpatur prātā un visdrīzāk domāju, ka tā otra eksemplāra atrašana ir tikai laika jautājums - ja ne tajā pašā vietā, tad varbūt kaut kur netālu agri vai vēlu vēl kāds īpatnis atradīsies. 

Racējlapsene Ectemnius fossorius

Piepjmīlis Mycetina cruciata

No tās pļaviņas apkārtnes laikam vērtīgākais kadrs ir racējlapsenes (suga šķiet Ectemnius fossorius) portrets - prasti šie plēvspārņi ir visai aktīvi un grūti fotogrāfējami, bet šajā reizē viens īpatnis mierīgi sēdēja uz čemurzieža un nelikās manis traucēts. Tajā brīdī bija sācis apmākties, kas varbūt bija galvenais iemesls kāpēc šis radījums bija tik mierīgs. Par cik dienas vidū bija jābūt atpakaļ Kolkā, tad nekādas dižās cilpas vairs nemetām - uztaisījām vien atsevišķas īsākas pauzītes pāris vietās pa ceļam. Kolkā gan piestājām pie Mareka mājas, jo viņš aprīlī sava pagalma dēļu kaudzē atrada citu Latvijā retu vaboļu sugu - piepjmīli Mycetina cruciata, ko tad es ar labprāt būtu gribējis nofotogrāfēt, jo līdz šim tādu dabā sastapis nebiju. Par laimi dēļu kaudzi nemaz nevajadzēja tā pārlieku pārkrāmēt un revidēt, jo viens šī sugas eksemplārs atradās jau zem pirmā dēļa gala, ko Mareks pacilāja. Veiksmīgi! Divas jaunas, retas vaboļu sugas vienā dienā - dubultveiksmīgi! 

Atlikušajā Kolkā pavadītajā laikā no dzīvās dabas vairs neko interesantu tā arī neatradu. Godīgi sakot, īpaši arī nemeklēju - domāju, ka biju nopelnījis mazliet atpūsties. Tieši tajā nedēļā arī uznāca tāds kā zināms 'apnikums no dabas', kas laikam man ir raksturīgs agregātstāvoklis ik katru gadu kaut kad jūlija beigās vai augusta sākumā. Acīmredzot, ja tā aktīvi no kāda marta vai katru brīvo dienu cenšas pavadīt dabā, papildus dabas lietas datorā utt. - tad nu ap šo laiku "baterijas" izlādējas un daba mazliet apnīk. Tad nu ņēmu un iepauzēju un no dabas lietām atslēdzos (šķiet nebija vēme pat dabasdati.lv skatīties). Tā pagāja kādas dažas dienas un... sāka jau lēnām atkal parādīties entuziasms! Tagad, kad ir pagājusi vēl nedēļa, jau var atkal mesties dabā ar svaigu enerģiju. Galu galā, drīz jādodas meklēt retumi rudens putnu migrācijā - tur svaigums noderēs!