Vakarbuļļu 'sūnings' - pirmā tīklblakts!

Dzīvības pilnās Vakarbuļļu sūnas. Laikam sausienes ežlape (Abietinella abietina)

Patīkami siltajās brīvdienās pilnīgi sagaidāma bija arī kukaiņu aktivitātes eksplozija! Gan sestdien, gan svētdien visādi lielāki un mazāki kukainīši rāpoja un lidoja gandrīz vai visās malās. Pašam pievērsties tādai rūpīgai to vērošanai, gan iznāca vien sestdien, kad izdomāju veikt atkārtotu braucienu Daugavgrīvas salas kāpu virzienā. Šoreiz gan sākot apskati no otra, Vakarbuļļu, gala, kur vēl teorētiski bija doma papētīt vai nevar ko sazīmēt mitrajā pļavā vai Lielupes krastā. Taču laikam nebiju vēl tā īsti 'iesilis' un, lai arī starp makšķerniekiem mazliet paložņāju, tomēr neko šajā mitrajā biotopā neatradu un atkāpos kāpu virzienā. 

Racējblakts Adomerus biguttatus

Racējblakts Legnotus picipes

Pirms kāpām vēl gan piestāju nelielā skrajākā bērzu-priežu meža pleķītī, kur vietām zemsedze bija klāta skrajām sūnām un ķērpjiem. Izrādījās pat ļoti produktīva vieta! Vairāk koncentrējos uz sūnu pētīšanu (joprojām ar domu par kādām tīklblaktīm), jo te šķiet atpazinu augam sausieņu ežlapes, kas ir minētas kā tīkama sūnu suga vienai no tīklblaktīm. Izrādījās, ka zem un starp šīm sūnām dzīvoja vesels lērums dažādu radījumu. Tā, piemēram, netālu vienu no otras izdevās atrast divas racējblakšu (Cydnidae dzimta) sugas - Adomerus biguttatus un Legnotus picipes. Pirmā viegli atpazīstama pēc baltā punkta uz katra segspārna un ir samērā bieži sastopama (biju redzējis iepriekš vismaz kādas divas reizes). Otra suga gan esot retāka un tā bija man jaunums! Racējblaktis g.k. ir zemsedzes apdzīvotājas un pārsvarā dzīvo pie augu saknēm, zem to piezemes lapām u.c., tāpēc ikdienā redzamas mazliet retāk. Redzamākā racējblakšu suga droši vien ir Tritomegas bicolor, kas gan reizēm varot uzkāpt arī mazliet augstāk par zemi. 

Smecernieks Hypera arator

Smecernieks Philopedon plagiatum

Tieši sausienes ežlapes kaut kā izrādījās visproduktīvākā sūnu suga. Apkārt jau auga arī citas sūnas, bet kā mazliet pacilāja ežlapes tā uzreiz no tām izbira vai smecernieki vai kādas skrejvaboles (g.k. jau Amara ģitns pārstāves) vai kādi citi radījumi. Par smecernieku Hypera arator īpašs prieks, jo ir tāda viena no glītākajām smecernieku sugām nu un, ja jau man prieks, tad var arī nojaust galveno iemeslu - iepriekš tādu sastapis nebiju! Sūnām paldies jāsaka laikam arī cita iemesla dēļ - beidzot bloga bildēs ir mazliet vairāk krāsu! Tā teikt kaut neliels, bet tomēr zaļums, kas atšķaida iepriekšējos ierakstos dominējošos brūnos toņus. Nekas - drīz jau dabā zaļumi saplauks un arī bloga bildēs krāsu daudzveidība cerams būs lielāka. 

Zemesbruņuts Orthezia urticae 

Līķvabole Phosphuga atrata 

Zemesblakts Eremocoris plebejus

Vienā sūnu pleķītī atradās vairākas amizantas, baltas 'bruņumašīnas' ar kājām un taustekļiem - zemesbruņutis Orthezia urticae! Pirmo reizi tādu brīnumu dabā redzēju, bet laikam jau ka nekas rets. Dzīvojot uz dažādu lakstaugu (tajā skaitā arī nātru) lapām un stublājiem kur sūc šo augu sulu, bet uz sūnām droši vien tagad sēdēja, jo bija izrāpojušas no kādām ziemošanas vietām zemsedzē. Jādomā, ka šādas 'bruņas' tik tiešām arī aizsardzībai ir paredzētas, jo varbūt ne visi uzbrucēji (g.k.jau nu kukaiņu pasaules) var tām tikt cauri. Nepačamdīju gan cik ciets šis baltais apvalks ir. Bet nu labi - nav jau tā, ka tikai sausieņu ežlapes bija vienīgā sūna, kur kas atradās. Atsevišķiem Šrēbera rūsaiņu pudurīšiem nebija ne vainas. Te zem viena atradās ļoti bieži sastopamā līķvabole Phosphuga atrata, ko esmu fotogrāfējis desmitiem reižu, taču kā izrādās, tad blogā šī ir pirmā bilde ar šo sugu. Gadās arī tā! Tāpat arī pirmo reizi blogā zemesblakts Eremocoris plebejus, ko biju redzējis jau šogad Skrundā, bet tad bilde neizdevās tik forša, kā šī. Tā nu rušinājos pa Šrēbera rūsainēm līdz pamanīju uz sūnas stiebra sīku, 2mm lielu netīrumu ar kājām. Vai tas var būt? Vai tiešām tīklbakts!?? Pirmā šogad!! Jā, neticami, bet fakts - uz sūnas sēdēja kāda no Acalypta ģints tīklblaktīm! Lai gan kādu no šīs ģints sugām meklēju jau turpat vai 2 nedēļas, tomēr, godīgi sakot, sāka jau mazliet zust cerības, ka tā vienkārši izdosies kādu atrast. Bet te viena sēž manā acu priekšā! Fantastika! Turpinājums gan izvērtās visai dramatisks un spriedzes pilns, jo pieļāvu totālu iesācēja kļūdu - nenospiedis pat nevienu kadru (kaut vai dokumentālu), izdomāju, ka vajag ar skujas galu mazliet to blakti iekārtot ērtākā leņķī. Skuja viegli ieliecās, nospriegojās, man mazliet notrīcēja roka un... skujas 'katapulta' blakti aizsvieda nezināmā virzienā! Tā mirkļa emocijas ir grūti aprakstīt - te tikko acu priekšā bija viena no manām sapņu sugām, bet vairs nav un tas tikai manis paša vainas dēļ. ĀĀĀĀĀ! Tiešām gribējās mazliet kliegt par šo savu muļķību un prātā jau sāka iezagties 'depresīvas' domas, ka turpmākās sezonas laikā varbūt nemaz šādu tīklblakti otrreiz neizdodas atrast... Nu totāls auns!! Bet nu par laimi beigu beigās jau viss beidzās daudz maz labi.

Tīklblakts Acalypta parvula

Izdomāju, ka ja bija viena blakts, tad varbūt tajā pašā sūnas kumšķī dzīvo vēl kāda. Un nepagāja ne 2 minūtes, kad tiešām - atradās vēl viena!! Tiesa šī eksemplāra galvas daļa bija ietinusies smalkā zirnekļa tīmeklī un blakts šķietami neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes... Nepatīkami, bet nu labāk tā kā vispār tukšā un bija vēl cerības, ka tomēr varētu atrasties vēl kāds īpatnis. Tas gan nerealizējās un nācās vien pagaidām samierināties ar šī nedzīvā eksemplāra iemūžināšanu... Vismaz var sugu noteikti - Acalypta parvula! Latvijā ir konstatētas 6 šīs ģints sugas, kas visas pēc skata ir ļoti līdzīga dizaina - lai atšķirtu, g.k. jāskatās segspārnu centrālā laukuma forma, ko g.k. nosaka šūnu skaits rindā (šai sugai 5-6 šūnas), kā arī segspārna laukuma, kas atrodas starp šo centrālo laukumu un segspārnu viduslīniju, platums (šai sugai šī 'aile' tikai vienas šūnas platumā). Bet, protams, arī citas pazīmes. Dzīvojot g.k. sūnās sausos, smilšainos biotopos. Lai nu kā - tiešām neticēju, ka izdosies ko tādu atrast, jo blakts ir tikai 2mm liela un dabā tik tiešām atgādina drīzāk kādu gruzi nevis kaut ko dzīvu. Fantastiski radījumi! Tātad pirmā suga no šī gada mērķa, tīklblakšu sugu saraksta, ir ieraudzīta! Vēl 'tikai' kādas 20+ sugas palikušas! Starp citu mazliet atjaunoju pirms kāda brīža rakstīto Latvijas tīklblakšu apkopojumu - skatīt šeit. Tur arī paralēli apkopošu visas šajā gadā (un varbūt arī turpmāk) redzēto tīklblakšu sugu fotogrāfijas.

Īsspārnis Bolitobius castaneus

Māņkrabjzirneklis Philodromus fallax

Cikāde Tettigometra atra

Turpinājumā beidzot nokļuvu arī līdz pelēkajām kāpām, kur, protams, cerēju uz tik pat veiksmīgu sugu birumu kā pirms nedēļas. Kaut gan nē, vispirms pa ceļam mežā, uz izbārstītām kāposta atliekām pamanīju sēžam glītu īsspārni - Bolitobius casteneus. Man jaunums un kopumā ir samērā maz info par šīs sugas sastopamību Latvijā. Varbūt retums? Lai nu kā - paldies kāposta izbārstītājam, jo citādi jau šo sugu ieraudzījis nebūtu. Bet nu tad beidzot biju nokļuvis arī līdz kāpām un, atrotījis piedurknes (jo bija jau kļuvis pat ļoti karsts!), metos meklēt vēl kaut ko jaunu un interesantu. Taču nekā! Šoreiz kāpas izskatījās stipri līdzīgākas tam kā es tās esmu pazinis iepriekš - gandrīz no kukaiņiem brīva zona! Nu labi - tā gluži arī nevar teikt, jo, piemēram, skudras bija tūkstošos. Tātad tīri biomasas ziņā kukaiņu bija daudz, bet sugu daudzveidība šoreiz tā ne visai. Iespējams pie vainas bija naktī nolijušais lietus, kas bija pamatīgi izmērcējis un sablīvējis smiltis, kas apgrūtināja rušināšanos un kukaiņu pamanīšanu. Interesantākais objekts varētu būt smilškrāsas māņkrabjzirneklis Philodromus fallax, kas, spriežot pēc tā maskējošā ķermeņa zīmējuma, ir tipisks kāpu un smilšainu biotopu apdzīvotājs. Tas gan man bija jaunums, jo, ja, piemēram, par kāpu vilkzirnekļiem biju dzirdējis un biju pat tādus redzējis, tad par info par kāpu māņkrabjzirnekļu eksistenci gan man bija paslīdējusi garām. Gadās arī tā. Visu, protams, zināt nevar jeb kā sacīt jāsaka - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Šis gada iesākums īstenībā ir bijis tiešām jaunatklājumu un jaunu zināšanu pilns - piemēram, esmu sācis pamazām ielauzties zemesblakšu un tīklbakšu pasaulē. Ar to arī man dabā iešana šķiet tik pievilcīga - nekad nav garlaicīgi! Ja apnīk vērot un skatīties uz kaut ko vienu (vai tie putni, tauriņi, augi, sēnes vai kas cits), tad var pārslēgties un mēģināt iepazīt kādu citu organismu grupu. Dabā tik tiešām nekad nav garlaicīgi!