Jaunmārupe

Vakar plāns bija aizskriet līdz Jaunmārupei, kur pēdējās dienās bija redzētas īsknābja zosis (K.Millers & I.Grīnerte, latvijasputn.lv). Svētes palienē pirms nedēļas tomēr nepaveicās šo sugu izsēdēt pašam, tāpēc, lai kārtējo reizi nepaliktu gada sarakstā bez tās, nācās vien mest kaunu pie malas un braukt šo apskatīt citu vērotāju atrastā vietā. Nu ok, šajā ziņā neesmu es nemaz tik kaunīgs, jo pret sugu ķeksēšanu man ir samērā pozitīva attieksme - t.i. viedokļi var būt dažādi, bet es personīgi neredzu tur neko īpaši nosodošu. T.i. kamēr tas nekļūst pārāk slimīgi - par katru cenu, ejot 'pār līķiem' utt. Latvijas apstākļos, atšķirībā no ārzemēm (tiesa cik no tādiem stāstiem ir patiesība, bet cik baumas un leģendas - kas zin), šķiet tik dramatiskas izpausmes nevienam nav novērotas. Protams, vienmēr patīkamāk ir jebkādu retāku sugu atrast pašam, bet ja ir iespēja kaut kur netālu apskatīt arī kādu citu vērotāju atrastu īpatni, tad bieži vien cenšos šādu iespēju nelaist garām - īpaši, ja suga ir no tām, kuras noteikšana prasa nelielu vērību un zināšanas. Un tā kā īsknābja zosis nebiju redzējis tiešām sen (pēdējo reizi vien 2014. gadā!), tad tā vien prasījās mazliet atsvaidzināt šīs sugas atpazīšanu dabā. Ierodoties uz vietas, gan nācās saskarties ar visai sarežģītiem vērošanas apstākļiem - gandrīz viss ~2000 zosu lielais bars bija sasēdies uz arumiem un zosis, knābjus zem spārna salikušas, snauduļoja. Šādā formātā īsknābja zosi tiešām nav viegli atpazīt, jo vairums no galvenajām pazīmēm (knābja un kāju krāsa, knābja forma, putna ķermeņa proporcijas u.c.) nav saskatāmas. Var mēģināt uz kopējā bara fona atlasīt kādus aizdomīgākus īpatņus ar sudrabaini pelēcīgām mugurām un tad rūpīgi šos konkrētos putnus vērot, gaidot kad tie pacels kaklus (reizēm šādi zosis reaģēja uz zemu pārlidojošajām lidmašīnām). Bet tāda īsti aizdomīga zoss tur pa vidu nemaz neatradās un droši vien tāpat nebūtu pietiekami pacietīgs, lai sagaidītu to reto kakla pacelšanas brīdi. Tā nu tur kād brīdi vēroju līdz sāku just nākam virsū 'apnikumu' - tiešām šķita, ka te nav vērts daudz tērēt laiku, jo 95% zosu savu pozīciju īpaši nebija mainījušas. Joprojām omulīgi snauduļoja. Pēdējā brīdī pirms teleskopa sapakošanas vēl gan uzmetu aci nelielam bariņam zosu (daži desmiti īp.), kas tomēr negulēja, bet barojās kādu gabalu tālāk aiz dusošajām zosīm. Tajā attālumā gan diemžēl jau samērā stipri virmoja sasilušais gaiss, kas apgrūtināja redzamību, taču ne tik ļoti, lai nepamanītu divas zosis ar uzkrītoši pelēcīgi sudrabainām mugurām. Ē! Proporcionāli neliela, kontrastējoši tumša galva un resna 'pakaļa' - jau pavisam interesanti! Tad vēl pāris reizes starp rugaines stiebriem pavīdēja sārtas kājas (blakus staigājošajām zosīm, analoģiskos gaismas apstākļos kājas, ja pavīdēja, tad izteikti oranžas) - nav šaubu, ka divas īsknābja zosis! Ček! Priekš dokumentāla foto putni bija mazliet par tālu, tāpēc mēģināju kaut ko filmēt ar telefonu caur teleskopu. Gaismas virmošanās diemžēl padara šo video mazliet nebaudāmu un arī telefons ekspozīciju ir mazliet pārķēris (tik balti tie putni jau dabā neizskatījās) , bet, manuprāt, tādas galvenās aprises nojaust var. Tā ka mērķis izpildīts un varēju doties tālāk. Pārējās zosis turpināt vērot neredzēju īpaši lielu jēgu. 

Īsspārņi Tachinus subterraneus

Lēcējzirneklis Euophrys frontalis

Māņkrabjzirneklis Thanatus formicinus

Tālāk plāns bija mazliet mest putnu vērošanu pie malas un iziet ar kājām maršrutu no Jaunmārupes līdz Olainei. Kartē tur rādījās normāls ceļš, kas lika cerēt, ka šo purvaino apvidu izdosies iziet sausām kājām. Nekad tur tā staigājis nebiju, tāpēc bija interesanti kaut vai tāpat vien pastaigāt un saprast kādi tur ir biotopi. Tā teikt vai ir varbūt vērts tur atgriezties arī kādā citā sezonas brīdī, jo vieta tomēr nav tālu no Rīgas un tieši izcili piemērota tādiem īsiem dažu stundu izbraucieniem. Ja tagad uzreiz uz šo jautājumu jāatbild, tad pat nezinu ko atbildēt. Varbūt, ka ir vērts atgriezties, jo kaut kādas purvainu vietu sugas tur droši vien varētu tīri labi meklēt, bet līdzīgi biotopi ir arī vietās, kur tomēr arī apkārt ir vairāk kas interesants (kādi foršāki meža nogabali utml.). Te tomēr cilvēka ietekme visapkārt jūtama visai daudz. Bet nu gāju jau tiešām tik pa ceļu, tā ka varbūt viedokļa nostiprināšanai, vismaz vēl vienu reizi tomēr varētu turp aizbraukt - jau vairāk pabradājot arī šur tur pa labi, pa kreisi nost no takas, lai iegūtu pilnvērtīgāku priekšstatu. Šoreiz uz to (bradāšanu pa labi un pa kreisi) tiešām īpaši neiespringu, jo g.k. tēmēju uz smilšainu klajumu (vismaz kartē pēc tāda izskatījās) apmēram šī maršruta vidū. Posmā līdz tam vien atkal pavēroju mārītes uz saules apspīdētajiem priežu zariem (Exochomus quadripustulatus bija masveidā!) un papētīju dažus bebra nograuztus, sulojošus bērza celmus, kur pirmo reizi izdevās novērot īsspārņu dzimumaktu. Visādu citu vaboļu pārošanos gadās novērot šad un tad, bet īsspārņus darām TO gan redzēju pirmo reizi. Laikam jau 'interesants novērojums'. Vienā sausākā purvmalas pleķītī, starp sūnām atradās miniatūrs lēcējzirneklītis. Pēc visa spriežot vajadzētu būt Euophrys frontalis - vismaz neviena cita suga nesanāk ne tuvu līdzīga. Zilganie matiņi uz priekškājām un muguras zīmējums atbilst precīzi. Tipiskam E.frontalis gan būtu jāizskatās mazliet vēl savādāk, bet nu varbūt jauns un ne līdz galam nobriedis īpatnis? Zirnekļiem juvenīlie īpatņi tomēr mēdz atšķirties no pieaugušiem. Varbūt šis tad ir šāds gadījums. 

Zemesblakts Megalonotus chiragra

Zemesblakts Drymus sylvaticus

Zemesblakts Trapezonotus anorus

Nokļuvis sausajā klajumā, ķēros klāt jau nopietnākiem posmkāju meklējumiem. Mazliet gan neomulīgu darīja klajuma vidū, pret smilšainu uzkalniņu vērsta improvizēta šautuve, bet nu neviens cilvēks tuvumā manāms nebija tā ka turpināju vien meklējumus. Vēlā vakarā gan te negribētu staigāt. Šīs šautuves malā atradās glītāks māņkrabjzirnekļa Thanatus formicinus (kas mēģina izlikties par vilkzirnekli) eksemplārs nekā pirms nedēļas redzētais, kuram galvkrūtīm daļēji bija nogājis zīmējums (plikpauris, he..). Bet ne jau zirnekļus te nācu meklēt. Joprojām prātu nomāc sausajos biotopos dzīvojošās Acalypta tīklblaktis, kas pārziemojot kā pieauguši īpatņi. Bet kā lai tās atrod?!? Arī šajā reizē, sūnu cilāšana, kratīšana un vienkārša to vērošana, rezultātu neatnesa. Joprojām neviena atrasta tīklblakts... Iespējams nepieciešams papildus inventārs jeb konkrēti - sijājamais siets. Iespējams ar tā palīdzību varētu kādu no tīklblaktīm izsijāt. Varētu par kārtējo neveiksmi it kā liet gaužas asaras, ja vien šajā pleķītī nebūtu atradušās trīs neredzētas zemesblakšu sugas! Tas tiešām bija negaidīti, jo tikai par vienu no tām biju aptuveni pārliecināts, ka tādu neesmu redzējis. Pārējās šķita it kā kaut kur redzētas. Te starp citu slēpjas viens no tādām zemesblakšu īpatnībām - vairums no tām ir ar ļoti līdzīgu ķermeņa formu un līdzīgu brūni raibu ķermeņa krāsojumu. Vien pēdējo pāris mēnešu laikā (vai varbūt mazliet ātrāk - kopš brīža, kad tiku pie somu blakšu grāmatas) esmu sācis uztvert dažādās sugu vizuālās atšķirības un varētu teikt, ka esmu nonācis jau līdz stadijai, lai apgalvotu, ka tikai dažas sugas ir ļoti līdzīgas un vairums pārējo sugu - visai raksturīgas un viegli atpazīstamas. Acs tātad pamazām tiek uztrenēta. Bet nu līdz tādam nopietnākam blakšu pazīšanas līmenim (vairumu sugu dabā varētu atpazīt uzreiz), protams, vēl visai tālu, jo kā jau minēju - dabā šoreiz galīgi nešķita, ka būs izdevies tikt pie trīs jaunām sugām. Pēc izskata zīmīgākā no šī trio varētu būt Trapezonotus anorus, kam ir raksturīgi šādi saīsināti segspārni (citādi zīmējums samērā līdzīgs citām Trapezonotus ģints sugām, kurām gan ķermeņa forma mazāk iegarena, vairāk apaļīga). Megalonotus chiragra savukārt ir tiešām tāda tipiska zemesblakts - uzmanību var vērst priekškrūšu vairoga formai, ķermeņa kopējām aprisēm, izteiktajam ķermeņa apmatojumam un taustekļu otrā posmiņa sarkanīgajai pamatnei. Abas šīs sugas esot bieži sastopamas sausos biotopos. Trešā suga jau gan ir no mazliet grūtāk nosakāmo sugu grupas, jo Drymus ģintī ir trīs līdzīgas sugas - brunneus, ryei un sylvaticus (ceturtā suga, pilicornis, kas arī varētu būt Latvijā, jau tomēr samērā atšķirīga). Visvieglāk atpazīt ir brunneus, jo tai ir raksturīga 'bumbierveida' ķermeņa forma. ryei un sylvaticus atšķiras g.k. pēc spārnu krāsas - ryei spārni ir tumši brūni (un garumā parasti sniedzas tikai līdz vēdera galam), bet sylvaticus spārni ir gaišāk brūni ar tumšāku svītru to vidusdaļā (ryei šāda svītra arī ir, bet uz tumšāko spārnu fona praktiski neizceļas) un spārni parasti ir mazliet garāki par vēderu. Mazliet atšķiras ķermeņa forma - ryei tomēr priekšdaļa ir salīdzinoši mazliet vairāk sašaurināta, bet sylvaticus ķermeņa sāni ir vairāk paralēli. Pēc visa spriežot, mans īpatnis samērā droši ir Drymus sylvaticus. Suga laikam retāka kā pārējās divas, bet, ņemot vērā, ka Somijā galīgi nav nekāds retums, tad droši vien, ka Latvijā arī ne. Šī manā fotoarhīvā ir otrā Drymus ģints suga - ir arī ryei un līdz ar to pietrūkst vien brunneus. Kopā nu jau tātad 18 zemesblakšu sugas. Nez vai šogad izdosies tikt līdz 30? 

Skrejvabole Pterostichus quadrifoveolatus

Īsspārnis Stenus sp.

Nenoteikts īsspārnis nozūd starp zāles stiebriem...

Turpinājumā vairs nekādi tādi īpašie zibšņi netrāpījās - ja nu vienīgi Pterostichus quadrifoveolatus, kas īstenībā arī ir man jauna suga, tā ka varbūt pat to varētu atzīmēt kā gana vērtīgu dienas novērojumu! Bet nu tā visādi citādi tomēr varētu šo dienu atzīmēt kā tādu vidēji produktīvu, jo gājiena laikā nospiedu vien 66 kadrus, kas uz iepriekšējo dienu fona ir samērā maz. Piemēram, ražīgajā Skrundas svētdienā - 261 kadrs! Bet nav jau tā, ka katrs kadrs man ir jauna suga vai katrs kadrs ir izdevies - tā, piemēram, joprojām liela daļa no fotoattēliem ir ar objektiem, ko līdz sugai noteikt pēc foto nevar vai arī ir rūpīgāk jāpastudē literatūra (kam ne vienmēr ir laiks). Piemēram, šajā dienā bija gan nenosakāms Stenus ģints īsspārnis, nenosakāma Amara ģints skrejvabole, nenosakāms zirneklis, pagaidām nenoteikta skudrvabole (Anthicidae) u.c. Kā arī bija strēķītis radījumu, kas paspēja nozust vēl pirms biju paspējis to kārtīgi iemūžināt. Bet tā tam jābūt, jo citādi jau būtu mazliet garlaicīgi, ja 100% visi objekti sēdētu nekustīgi un laipni ļautu sevi nofotogrāfēt. Tas fotomedību azarts jau droši vien ir daļēji tas, kas padara šo nodarbi tik interesantu un aizraujošu - nekad nezini ko izdosies ieraudzīt un nekad nezini vai izdosies to nofotogrāfēt.