Skrundas tīklblaktis

Paugurknābja (Cygnus olor) un ziemeļu gulbji (C.cygnus) Skrundas zivju dīķos

Tā, ārā lietains laiks - tātad jāatgūst iekavētais un jāuzraksta blogā par jūnijā pieredzēto! Šis tas tomēr ir atkal iekrājies. Pēc Daugavpils neveiksmīgi veiksmīgā brauciena tās pašas dienas vakarā jau biju aiztransportējies uz otru Latvijas pusi - uz Skrundu. Nevaru saprast vai tā par tādu tradīciju sāk kļūt, jo arī pagājušajā gadā pēc Krievijas pierobežas ekspedīcijas vienas dienas laikā veicu līdzīgu pārbruacienu - no Ludzas līdz Skrundai. Toreiz divas dienas Skrundas apkārtnē bija visnotaļ veiksmīgas (par to arī ir rakstīts blogā: pirmā diena, otrā diena), tāpēc sestdienas rītu sagaidīju ar patīkamu satraukumu - vai arī šī diena būs veiksmīga? Maršrutu, mācoties no Daugavpils pārgājiena pieredzes (=kļūdas maršruta plānošanā), šoreiz izvēlējos pietiekami īsu - vien līdz Skrundas zivju dīķiem un tad grozījos tur pa tuvāko apkārtni. Tā kā biju aizmirsis mājās binōkli, tad nekāda putnu vērošana šoreiz nesanāca. Dīķi kā parasti gan bija pilni ar gulbjiem un ar optikas palīdzību droši vien varētu nolasīt kādu sauju kakla gredzenu, bet tā nācās aprobežoties vien ar trīs nolasītiem gredzeniem. Viens no tiem, ziemeļu gulbis ar zilu gredzenu 6C60 bija jau zināms paziņa - tepat Skrundas dīķos to biju jau redzējis jau pagājušajā gadā. Tādi jau tie gulbji ir - diezgan uzticīgi savām ligzdošanas, spalvu mešanas un ziemošanas vietām. Šis 2008. gadā dzimušais gulbis gan varbūt ir neliels izņēmums, jo 2009. gadā bija pat veicis nelielu ekskursiju pa Somiju. Turpmākajos gados gan ir kā pienākas atgriezies dzimtajā Kurzemē. Informācija pēc www.geese.org mājaslapas. 

Mīkstblakts Miris striatus

Mīkstblakts Orthocephalus coriaceus

Mīkstblakts Polymerus nigrita

Bet nu labi - putni šajā gājienā uzreiz atkrita no prioritāšu saraksta un īpaši tiem arī vairs uzmanību nepievērsu. Pie dīķu stūra pamanīju arī pirmo fotogrāfēšanas vērto objektu - glīto mīkstblakti Miris striatus. Tā nu vilku fotoaparātu vien ārā no somas un kukaiņu medības varēja sākties! Laiks patiesībā bija ideāls - bezvējš, debesis ar viegli dūmakainiem mākoņiem, kas patīkami notušēja saules gaismu un piebremzēja tveici. Tā teikt gan pašam komfortabli darboties, gan arī kukaiņi šādā laikā ir gana aktīvi, taču ne līdz galam 'hiperaktīvi' kā tas ir izteikti saulainā un karstā laikā. Turpinājumā šķita, ka visādas jaunas un neredzētas mīkstblaktis nāca viena pēc otras, taču kā izrādījās, tad gan Orthocephalus coriaceus, gan Capsus ater (te gan nav attēlota - citādi bilžu šajā ierakstā būtu pārāk daudz) jau manā fotoarhīvā bija. Abām gan tādi stipri aizvēsturiski kadri (šķiet no 2007. gada), tā ka nav brīnums, ka biju jau par šādām sugām aizmirsis. Viens jaunums gan beigās tomēr arī trāpījās - uz kādas no madarām sēdēja Polymerus nigrita. Suga šķiet ļoti raksturīga izskata - tumša ar zeltainiem matiņiem un vidējo kāju stilbi ar diviem gaišiem 'gredzentiņiem'. 

Meža ceļš gar Garūdeni, Skrundas zivju dīķu apkārtnē

Ziedmuša Xylota sylvarum

Koksngrauzis Dinoptera collaris

Turpinājumā virzījos uz sev iemīļota meža celiņa pusi, kas gāja gar Garūdenes upi (vai grāvi). Nu ļoti simpātisks - abas ceļa puses bagātīgi noaugušas dažādiem augiem (gan ziedošiem, gan neziedošiem), blakus foršs mežs, arī šajā upē/grāvī noteikti kas interesants dzīvo. Principā varētu tur droši vien uz šī ceļa vien pavadīt 3 stundas lodājot un pētot, kas tur dzīvo. Tāda kārtīga entomologa paradīze! Noteikti ļoti labs 'biotops', kur, piemēram, meklēt un fotogrāfēt dažādus koksngraužus. Tajā brīdī varbūt tāds īstais koksngraužu laiks vēl tikai bija pašā sākumā tāpēc tāda liela sugu daudzveidība netrāpījās, taču vismaz kādas parastākās sugas jau apkārt bija. Kārtējo reizi mēģināju tvert kadrā bieži sastopamo Dinoptera collaris un beidzot šķiet, ka būs sanācis tāds normāls un kvalitatīvs 'pases foto'. Viens no vērtīgākajiem ieguvumiem šajā posmā bija neredzēta ziedmuša - Xylota sylvarum. T.i. var jau būt, ka redzēta, jo laikā kopš šī novērojuma esmu šo jau redzējis vēl kādas divas reizes, tā ka varbūt līdz šim nebiju kaut kā pievērsis uzmanību. Laikam jau, ka nekas rets. Taču pats interesantākais atradums šajā ceļa posmā bija... neredzēta tīklblakšu suga! Pavisam negaidīti! 

Tīklblakts Acalypta carinata

Tīklblakts Acalypta carinata

Negaidīti, jo šī suga - Acalypta carinata - ir viena no tām sugām, kas dzīvo sūnās un tāpēc skaitās no grūti konstatējamo sugu klāsta. Manā gadījumā gan tā sēdēja nevis kaut kur sūnās, bet uz, tuvu pie zemes augošas, dadža/usnes lapas. Pat nezinu kāpēc es tur pieliecos un kaut ko gribēju apskatīt, bet kā jau tas ne reizi vien pierādījies - cūcenēm un vieksmei dabas un kukaiņu vērošanā ir tik pat liela nozīme kā pieredzei un zināšanām. Šī jau noteikti bija totāla cūcene! Uz to brīdi - tīklblakšu suga Nr.13 manā listē. No citām Acalypta ģints sugām samērā viegli atšķirama - tai ir ļoti platas gan priekškrūšu vairoga malas (3 šūnu platumā), gan segspārnu malas (2 šūnu platumā). Arī pats blakts krāsojums ir vairāk dzeltenbrūns kā melns. Somu blakšu grāmatā atzīmē, ka dzīvo uz sfagniem (Sphagnum) un sausieņu ežlepēm (Abietinella abietina). Kopējā prieka un apjukuma stāvoklī pat nepapētīju kādas sūnas tur apkārt auga. Sfagni it kā noteikti nē. Katrā ziņā tas kā neliels akmens novēlās no sirds, jo turpmākā gada laikā nebūs jāuztraucas par to kā, lai šo sugu atrod! Prieks! 

Lapgrauzis Linaeidea aenea ar kādām ērcītēm

Lapgrauža Cryptocephalus sp. portrets

Deviņvīrspēku mūka (Shargacucullia verbasci) kāpurs

Deviņvīrspēku mūka (Shargacucullia verbasci) kāpurs

Līdz ar šī ļoti vērtīgā novērojuma atradumu varētu teikt, ka jutos jau gandrīz kā savu darbu padarījis un turpmākā stunda, pusotra pagāja tādā nedaudz pacilātā stāvoklī. Varbūt tāpēc nekas cits tāds pārāk interesants netrāpījās? Kas zin. Nākamais ievērības cienīgais objekts atradās, kad biju nokļuvis līdz dzelzceļam un gar tā malu virzījos jau uz māju pusi. Šogad dzelzceļmalas ir man jo īpaši iecienīti 'biotopi', kas ir bijuši arī gana veiksmīgi (tajā skaitā šī pati Skrundas dzelzceļmala). Arī šī diena nebija izņēmums! Viens no košākajiem atradumiem noteikti bija neliela deviņvīrspēku mūku (Shargacucullia verbasci) kāpuru grupiņa uz parastā deviņvīruspēka (Verbascum thapsus) lapām. Līdz šim biju redzējis gan pieaugušu tauriņu (bilde blogā te), gan jaunu kāpuru (bilde blogā te), bet pieaugušu kāpuru, kas nenoliedzami ir jo īpaši košs radījums, līdz šim nebiju redzējis. Pēdējos gados šī suga acīmredzami ir no liela retuma kļuvusi par tādu jau tikai 'samērā retu' sugu. Protams, nav jau tā, ka ir visās vietās, kur aug deviņvīruspēki, bet šur un tur (īpaši dienvidu un centrālajos reģionos) jau gadās gan. Interesanti, ka, lai arī kādu 100-200 metru posmā auga kādi ~10 deviņvīruspēku augi, kāpuri bija apsēduši tikai vienu konkrētu augu. Laikam bija pats garšīgākais un sulīgākais! Vai arī loģiskākais izskaidrojums - tas bija vienīgais augs uz kura mātīte bija izdējusi oliņas. Kamēr tie vēl ir jauni, kāpuri jau īpaši garus ceļojumus neveic un ēd tā auga lapas uz kura ir izšķīlušies. 

Sausa dzelzceļmala un lauka vībotnes (Artemisia campestris) - labs tīklblakšu biotops!

Tīklblakts Galeatus affinis

Dienas lielākais brīnums gan atradās jau tuvu pastaigas noslēgumam, netālu no Skrundas dzelzceļa stacijas, kad biju jau sācis rūpīgāk pētīt vai kas neslēpjas zem lauka vībotnēm (Artemisia campestrs). G.k. doma bija atrast tīklblakti Derephysia cirstata, ko līdzīgā veidā biju atradis Doles dzelzceļmalā, tā teikt, lai varētu atzīmēt kartē jaunu punktu ar šīs sugas atradni. Tā nu tur rušinājos līdz zem viena vībotnes cera tiešām atradās it kā līdzīga tīklblakts! Jē! Sāku fotogrāfēt, kad sapratu - eu, šitā taču ir pavisam savādāka! Gaišāka, garāka, baigo pūsli virs galvas utt... NEVAR BŪT - Galeatus ģitns tīklblakts?!! No visām Latvijā sastopamajām sugām biju iedomājies, ka Galeatus sugas būs no tām, ko droši vien neizdosies atrast, jo, spriežot pēc Somu blakšu grāmatas, spinifrons varētu būt tāda ļoti specializēta un reti sastopama suga, bet par affinis internetā vispār diezgan maz informācijas. Bet te - manā priekšā viena sēž! 

Tīklblakts Galeatus affinis

Tīklblakts Galeatus affinis

Milzīgais prieks patiesībā bija arī tāpēc, ka šī ir viena no tīklblaktīm ar visamizantāko un iespaidīgāko vizuālo izskatu un pilnībā iemieso visas trakākās tīklblakšu īpašības. Segspārni un priekškrūšu vairogs daļēji caurspīdīgs un sastāv no lielām, tīklveida šūnām - ček! Priekškrūšu vairogs un segspārni ar reljefētiem pacēlumiem, pūšļveidīgiem un puslodes veida izaugumiem - ček! Galva ar gariem dzeloņiem - ček! Vārdu sakot - karaliska tīklblakts! Abu sugu atšķiršana, gan izrādījās mazliet sarežģītāks uzdevums kā es biju sākumā domājis, taču saliekot kopā dažādos noteicējos aprakstītās pazīmes, manuprāt, visai droši, ka šī būs Galeatus affinis nevis spinifrons. Pirmkārt, priekškrūšu vairoga daivaino pusložu šūnas to centrālajā daļā ir tumšākas; uz aizmuguri vērstais pūslīšveida izaugums izteikti uzpūsts, platāks par galvas platumu starp acīm (spinifrons - mazāk uzpūsts un šaurāks vai līdzīga platuma kā galvas platums starp acīm); priekškrūšu vairoga centrālais izaugums ('kapuce' kas pārklāj galvu) ir garš - tā gals ir vienā līmenī ar priekškrūšu vairoga malu sānu stūriem (spinifrons - tas ir izteikti īsāks); arī pati blakts ir krietni kontrastējošāka un raibāka, ar vairākiem tumšākiem pleķīšiem uz segspārniem. No tādiem interneta attēliem šis attēls no koleopterologie.de ir tāds, manuprāt, tipisks spiniforns īpatnis, kas atbilst visām tās sugas pazīmēm. Mani sastaptie īpatņi noteikti tādi nav.  Lai arī lauka vībotne kā barības augs ir minēts abām sugām, tomēr, ja affinis tā praktiski visos resursos ir norādīts kā pirmais un galvenais, tad spinifrons biežāk ir minēti arī citi augi. 

Tīklblaktis Galeatus affinis

Tīklblakts Galeatus affinis nimfa

Pirmajā atrašanas vietā zem kādiem trim dažādiem vībotņu ceriem izdevās atrast četrus īpatņus (viens no tiem bija pat ļoti lidot gribošs - nebiju tā pirms tam nemaz tīklblaktis redzējis lidojam). Kādus 200-300 metrus tālāk savukārt izdevās atrast kārtīgu tusiņu - zem viena cera bija vien kādas 15-20 šīs sugas blaktis. Tajā skaitā arī dažas nimfas, kas jādomā tad pieder tieši šai sugai. Tātad visticamāk šajā dzelzceļmalas posmā šī ir parasta suga. Attiecībā par sugas sastopamību Latvijā īstenībā tādu konkrētu datu pagaidām man nav izdevies atrast. Vienīgais resurss, kas norāda, ka suga ir sastopama Latvijā ir Faunaeuropaea (fauna-eu.org). Vai tas balstās uz kādiem konkrētiem novērojumiem - grūti pateikt. Suga gan ir uzzīmēta arī portāla latvijasdaba.lv, kas, ņemot vērā, ka nekādu publikāciju kur šī suga būtu Latvijai minēta nav, šķiet mazliet dīvaini. Lai nu kā - šis atradums jau pavisam noteikti pierāda to, ka šī suga Latvijā ir sastopama. Skaisti - 14. suga manā tīklblakšu sarakstā!

Tīklblakts Acalypta gracilis

Zeltgalvīšu zeltainīša (Lycaena virgaureae) kūniņa

Vispār jau šī bija ļoti laba tīklblakšu diena, jo Skrundas dīķu apkārtnē izdevās atrast arī 3 citas sugas - Dictyla echii, Tingis cardui un T.ampliata, bet turpat dzelzceļmalā blakus Galeatus affinis arī vēl ceturto sugu - Acalypta gracilis, ko pirms tam biju redzējis tikai Doles-Dārziņu dzelzceļmalā. Ja toreiz sastaptie eksemplāri man šķita tādi aizdomīgi gaiši (visticamāk nesen nomainījuši ādu un vēl pilnībā nenokrāsojušies), tad šis jau gan šķita tādā krāsā kāda šai sugai jābūt - tumši pelēks. Tātad kopā šajā dienā 6 tīklblakšu sugas! Izcila pastaiga, ko lai citu saka! Pašā nobeigumā zem viena vībotņu cera atradās arī neliela tauriņa kūniņa, kas, manuprāt, pieder zeltgalvīšu zeltainītim (Lycaena virgaureae). Šķiet pirmā zilenīša/zeltainīša kūniņa ko ir izdevies atrast. 

Cīrulīšu dižtauriņš (Parnassius mnemosyne)

Lapgrauzis Galerucella nymphaeae olu dēšanas procesā

Lapgrauzis Galerucella olu dēšanas procesā

Pēc pastaigas plānā bija vakara 'saviesīgā daļa' jeb piknika sezonas atklāšana Ventas krastā. Tālredzīgi biju paņēmis līdzi fotoaparātu, jo tā sēžot pie dabas krūts jau skaidrs, ka agri vai vēlu kaut kas interesants varētu nolidot garām vai apsēsties kaut kur tuvumā (profesionālais kretīnisms neļauj aizmirst par kukaiņu vērošanu pat stumjot šašliku mutē). Tā arī, protams, notika - vairākas reizes negaidīti garām nolidoja cīrulīšu dižtauriņš! T.i. negaidīti varbūt nebūtu gluži pareizi teikts, jo tas ir zināms, ka Ventas krastos šī suga ir sastopama - vietām pat samērā lielā skaitā (līdzīgi kā Gaujas un to pieteku krastos), taču tieši Skrundas tiešā tuvumā it kā līdz šim suga ziņota nebija. Ņemot vērā, ka vairs nemaz necerēju šogad cīrulīšu dižtauriņus sastapt, tad visai patīkams novērojums. Noslēgumā vēl bilde ar lapgrauzi Galerucella nymphaeae, ks ir ļoti bieži sastopama suga uz ūdensrožu un lēpju lapām, bet nu tā kā, lai tiktu pie tām klāt, ir jābrien dziļi ūdenī, tad vairākkārt esmu tik tā iztālēm noskatījies, ka jā - tur pilns ar viņām, bet nofotogrāfēt īsti klāt tikt nevar. Šoreiz jāsaka paldies jaukajai asistentei Lāsmai, kas devās peldēt Ventas ūdeņos un atnesa man vienu auga lapu kopā ar visu lapgrauzi. Kas izrādījās mātīte olu dēšanas procesā un galīgi nelikās ne zinis par šo ceļojumu no ūdens uz sauszemes. Varbūt nemaz i nepamanīja.
Rezumējums - kārtējā izcili ražīgā pastaiga Skrundas apkārtnē!!