Operācija "Leptoglossus" 2: Salaspils bites

Nacionālā Botāniskā dārza priežu zari. Kur Tu esi Leptoglossus?

Beidzot ir sajūta, ka pavasaris ir nu jau klāt. Ok, muldu, protams - pavasara sajūta jau ir sen, bet tomēr pietrūka tādas tiešām siltās dienas, kad ārā gaiss ir virs +15 un kukaiņi lido krustu šķērsu uz visām pusēm. Šis ieraksts gan ir par piektdienas ašo pastaigu Salaspils Botāniskajā dārzā, kad laiks rīta pusē, vējam uzpūšot, nemaz nebija tik omulīgs kā sākumā varēja šķist (cimdus pat prasījās!). Tāliem izbraucieniem laiks nebija, tāpēc fiksi aizšāvu vien līdz Salaspilij, kur bija divi mērķi - operācijas 'Leptoglossus' otrais cēliens (sugas pirmais atradums Latvijā bija turpat netālu - Miera ielā, kāpēc lai tā nebūtu arī Botāniskajā dārzā, kur priedes ir no visas pasaules jeb tā teikt izvēle ir jebkurai gaumei?)  un paskatīties vai uz kādiem ziedošiem ziediem tomēr nevar vēl patrenēties kādu savvaļas bišu foto uzņemšanā. Tā uzreiz pagaidām nejūtos vēl diži komfrotabli šajā arodā. Blaktis ir vieglāk fotografēt. 

Smilšbišu Andrena vaga kolonija grāvja slīpajā nogāzē

Smilšbišu Andrena vaga kolonijas aliņas

Ja par pirmo mērķi, tad, kā var noprast pēc virsraksta un tāda ne īpaši emocionālā ievada, ornamentblakti Leptoglossus orientalis neatradu. Rūpīgi aplūkoju daudzus desmitus priežu zaru, tik pat daudz tos mēģināju purināt un kratīt. Nekā. Pagaidām šogad tad esmu iedzinējos 0:2 'cīņā' ar šo blakti. Nav jau graujoši pagaidām - varu vēl atgūt. Futbola terminoloģijā runājot, man pat nebūtu svarīga uzvara - bet gan tikai vieni gūtie vārti (= viena atrasta blakts), lai būtu priecīgs. Tālāk rezultāts kaut 1:7, tik un tā būšu apmierināts ar paveikto - neesmu jau Brazīlijas izlase. Tā kā ornamentblakts man rokās nedevās, tad lielāko daļu atlikušās pastaigas pamatā veltīju bišu izpētei. Salaspils Botāniskais dārzs ir tam pateicīga vieta, jo lielā augu daudzveidība nodrošina bites (un bišu vērotājus) ar dažādu ziedošu augu klāstu jebkurā sezonā kā arī teritorijas ziemeļu daļā pie dīķīšiem, smillšainajos laukumos ir pāris prāvas smilšbišu kolonijas (to jau zināju iepriekš). Tās arī bija mans gājiena galamērķis pēc priežu apstaigāšanas. Nebiju gan pārliecināts, vai vēsajā laikā kaut ko tur pamanīšu, bet patiesībā tas varbūt nostrādāja pat man par labu, jo bites bija redzamas ļoti daudz (daudzi daudzi desmiti!), bet vairums to nebija tādas pārāk hiperaktīvas. Tieši labi priekš foto! Tā pie sevis sāku pārdomāt, ka bišveidīgo fotografēšanas dēļ varbūt pat būs jākļūst par cīruli un vasaras rītos jāceļas agri kamēr vēl tie lopiņi nav tā pamatīgi iesiluši? Ehh. Nepatīkami. Nez vai tas būs manos spēkos. 

Smilšbite Andrena vaga, mātīte 

Smilšbite Andrena vaga, mātīte 

Smilšbite Andrena vaga, mātīte

Labi, kā būs nākotnē tā būs. Cīnīšos kā mācēšu (lasīt - 'kā sanāks'). Atgriežamies Salaspilī. Viena liela un blīvi apdzīvota smilšbišu kolonija bija izkārtojusies priekš manis ļoti ērtā konfigurācijā - slīpā, neliela grāvja nogāzē. Grāvis tukšs, bez ūdens. Tā nu smuki tupēju grāvja dibenā un ērti varēju acu priekšā vērot notiekošo. Konkrēti šajā vietā kolonijas saimnieki bija tikai viena konkrētu smilšbišu suga - Andrena vaga. Šim gadam jauns 'fotoķeksis'! Tai šāda ligzdošana blīvās kolonijās ir ļoti raksturīga parādība. Kur tās kolonijas lielākas, kur mazākas, bet daži desmiti aliņu ir visai normāla parādība. Te to bija daudz vairāk - visa mazā nogāzīte izraibināta kādu 15m garumā. Šī smilšbišu suga ir viegli atpazīstamas - īpaši mātītes (smilšbišu tēviņi vispār tādi sarežģīti noteikšanā). Tās ir diezgan liela izmēra (apmēram kā medus bite, bet druknāka) ar blīviem, sudrabaini pelēkiem matiņiem klātām krūtīm. Pats ķermenis ļoti tumšs, praktiski melns, vēders ar relatīvi mazu apmatojumu (vidusdaļa praktiski kaila, vien gar vēdera sāniem matiņu pušķīši). Krāsojumā nekādu brūnu, rudu vai citu krāsu toņu. Diezgan unikāls krāsojums starp smilšbitēm. Tā uzreiz gan nevienu mātīti nemanīju, bet, paveroties rūpīgāk, sapratu, ka praktiski visas tās vienkārši sēž savās aliņās. Ja tā paskatījās aliņu ejās, tā gandrīz vai no katras pretī raudzījās pa bites sejai. Tā kā tur notupēju kādas 30 minūtes vismaz, tad šajā laikā pa kādai jau tomēr lēni un uzmanīgi izlīda ārā, tā ka beigās varēja arī mātīti kaut cik normāi nofotografēt. 

Smilšbite Andrena vaga, tēviņi

Smilšbite Andrena vaga, tēviņš

Tēviņi šajā vietā (un arī kādus 100m tālāk zālienā pie dīķa) sastādīja galveno 'biomasu' - pamatā rāpjot pa zemi un veicot zemus pārlidojumus. No saviem grāvja ierakumiem varēju tīri labi pārskatīt apkārtni no zāles līmeņa un kur viena acis rādija - ņudzēja no smilšbišu tēviņiem. Vietām staigājot jau apkārt bija pat grūti izvairīties, lai kādam nejauši neuzkāptu (siltākā laikā tā droši vien nebūtu problēma). Šīs sugas atšķiršana pēc tēviņa teorētiski arī ir vienkārša, bet praktiski tie izskatās diezgan līdzīgi daudziem citiem smilšbišu tēviņiem. Tik varbūt, ka izmērā diezgan lieli un kopumā matiņi uz ķermeņa saglabā mātītēm raksturīgo krāsu paleti. Taču, piemēram, Andrena cineraria tēviņi ir ļoti līdzīgi - atšķiras vien pēc pakaļkāju stilbu un pēdiņu apmatojuma krāsas (tumšs, bet vaga - gaišs). Katrā ziņā pavisam skaidrs, ka smilšbišu pasauli noteikti vieglāk ir iepazīt sākumā skatot mātītes (tās var no tēviņiem atpazīt pēc druknākā ķermeņa, īsākajām antenām un parasti blīvākā krūšu apmatojuma. Tēviņi slaidāki, 'izpūrušāki' un ar garākām antenām). Tēviņu kalambūru šķetināšana, kamēr nav uzkrāta pietiekoša pieredze (es vēl esmu tikai šajā pieredzes uzkrāšanas procesā) var diezgan nogurdināt, jo smilšbišu mums daudz (varētu būt 60+ sugas). 

Kailbite Nomada lathburiana, tēviņš

Kailbite Nomada lathburiana, tēviņa antenas un noteikšanas pazīme

Lielgalvmuša Myopa testacea

Tā es tur tupēju grāvi, vēroju un nepacietīgi gaidīju kuru katru brīdi te parādāmies vēl vienu bišveidīgo - kailbiti Nomada lathburiana, kas ir smilšbišu A.vaga kleptoparazīts jeb uzvedas nedaudz līdzīgi kā dzeguzes putnu pasaulē. Sagaida kad smilšbites māte izrok alu un tās galā sāk veidot 'pieliekamo' ar barību priekš savām atvasēm - tad kādā brīdī, kad saimniece nav mājās, iešmauc un iedēj tur savas olas. Pēc tam attiecīgi ar sagādāto proviantu vēlāk barosies kailbites kāpurs nevis smilšbites. Bieži vien katra kailbišu suga specializējas un ir kādas konkrētas bišu sugas kleptoparazīts (bet var arī būt plašāks loks). Tā, piemēram, šajā gadījumā zināju, ka šajā kolonijā jāgaida viesojamies tieši Nomada lathburiana. Sagaidīju gan, bet tiesa tikai vienu īpatni un tas pats bija tēviņš, kas tā dabā uz aci nav tā tik viegli atpazīstams kā mātītes (kaut gan vispār Nomada ģints kopumā ir sarežģīti nosakāmi radījumi). Attēlos gan varēja labi saskatīt gana būtisku pazīmi - mazus, smailus 'pampakus' katra antenu posmiņu apakšpusē. Par šo vispār prieks, jo šitās Nomada-s man kaut kā ļoti patīk. Krāsaini radījumi! Taču pie šīs kolonijas negaidīti sagaidīju vēl vienu smilšbišu ienaidnieku - Myopa ģints lielgalvmušu! Pēc noteicējiem ātri paskatot, vajadzētu būt Myopa testacea, kam šīs smilšbites arī ir minētas kā saimnieksuga. Lielgalvmušas ir daudz nešpetnāki un negantāki kukaiņi - to kāpuri attīstās dažādu bišu un kameņu (atkarībā no sugas) vēderos. To kā konkrēti šī suga panāk savu pēcnācēju nonākšanu smilšbites vēderā es nemāku teikt, bet ja līdzīgi kā citām lielgalvmušām, tad mātīte vienkārši brutāli pārtver biti un iedur olu vēderā. Nu ok, neizklausās tā ļoti vienkārši - patiesībā pat diezgan dramatiski. Muša gan izmērā ir izteikti mazāka par bitēm, tā ka varbūt tur ir vēl kāda viltība vai cits mehānisms. Bet jā, ko, tā mierīgi pasēžot pie smilšbišu kolonijas, tik nevar ieraudzīt. Vēl tik tas nolāpītais strepsipters jāierauga, jo arī šajā vietā manīju parazitētas mātītes. Nu cerams ka, kaut kad drīzumā man paveiksies. 

Kailbite Nomada cf. leucophthalma

Slaidbite Lasioglossum cf. calceatum

Griezējbite Osmia bicolor, tēviņš

Smilšbite Andrena haemorrhoa, tēviņš

Pie kolonijas tomēr vienā brīdī apnika dežurēt - gāju inspicēt netālos kārklus, kas daži bija jau tā tīri smuki izplaukuši. Ziedoši kārkli ir pavasara kukaiņu magnēts! Saulainās dienās tur var gan dienastauriņus, gan naktstauriņus (dažādas pavasarpūcītes, piemēram), gan savvaļas bites (tajā skaitā kamenes), gan dažādas ziedmušas un vēl visu ko citu saskatīt. Tā teikt - līdz aprīļa beigām ir vērts tos iet pavērot. Vienīgā problēma, ka bieži vien tie ziedi nav īsti labā sasniedzamā augstumā - tik binokli var skatīt... Te par laimi bija gan viens vecāks kārkls ar nolaideniem zariem, gan viens tāds 1,5m augsts krūmelis, kas ar sparojās ziedēt. Tā nu tur ap tiem apriņķoju pāris reizes un dažas sugas izdevās tur 'pieķeksēt'. Vispirms vēl vienu kailbiti, kas pašreiz pēc provizoriskām 'aplēsēm' manuprāt ir Nomada leucophthalma. Eksemplāru izdevās pat iesmelt tīkliņā, tā ka būs vēlāk (varbūt tik rudenī...) jāpārbauda tā absolūti precīzi pēc noteicējiem. Tā gan esot viena no agrāk lidojošajām kailbišu sugām, tā ka tas it kā der. Vēl uz kārklu ziediem trāpījās divu citu bišu dzimtu pārstāvji - Lasioglossum ģints slaidbites mātīte (provizoriski - L.calceatum, bet Lasioglossum slaidbites ir relatīvi sarežģīta grupa, tur vēl būs ko pazaurēt un smadzenes pakūpināt) un griezējbites Osmia bicolor tēviņš. Tas otrs dabā izsaktījās tāds pagalam dīvains, bet šo gan jau paspēju pārbaudīt precīzi pēc eksemplāra. Nekas cits nesanāk. Šīs sugas mātītes (melnas ar koši oranžu vēderu) ir pavisam savādākas pēc izskata, bet Osmia ģints griezējbitēm ir šāds dzimumu dimorfisms ļoti raksturīgs. Mātītes ligzdo tukšās gliemežu čaulās, kuras pēc tam apklāj ar tādu kā zāles stiebru 'jumtiņu', lai nebūtu tā čaula tik uzkrītoši pamanāma - būtu interesanti ko tādu mēģināt iemūžināt attēlos. No smilšbitēm pie šiem kārkliem izdevās 'uzķert' (šoreiz burtiski - lidojumā ar tīkliņu) vien Andrena haemorrhoa tēviņu. Mātītes ir vienas no dizainiski smukākajām smilšbitēm - cerams izdosies drīz tikt arī pie viņu foto. 

Smilšbite Andrena nycthemera, mātīte

Smilšbite Andrena bicolor, mātīte

Smilšbite Andrena minutula, mātīte

Ārpus kārkliem un smilšbišu kolonijām jāsaka, ka neko diži daudz kukaiņu aktivitāti tomēr nemanīju. Starp A.vaga simtiem vēl vien izdevās veiksmīgi uzķert arī vienu Andrena nycthemera īpatni, ko biju iepazinis jau iepriekš Valdlaučos. Tādās situācijās, kad iestājas panīkums, citreiz ir vērts vienkārši nedaudz pamainīt vidi un lokāciju. Tas palīdzēja! Aizgāju pastaigāt pa meža pudurīti pašā teritorijas ziemeļu malā un tur mežmalā tiku pie vienas jaunas smilšbišu sugas - īslaicīgi zālē apsēdās Andrena bicolor! Divkrāsaina oranži melna smilšbite, kas nedaudz atgādina A.clarkella, bet oranžs apmatojums ir tikai uz pakaļkākju stilbiem (pēdiņu apmatojums - tumši brūns) un arī pašas pakaļkājas ir melnas (nevis oranžas). Diemžēl izdevās tikai trīs kadri pirms bite aizlidoja tālēs zilajās. Labi, ka nebija kāda citādi pārāk sarežģīti nosakāma suga. Vienā citā grāvmalā nofotografēju sīciņu Andrena ģints mātīti, bet mājās pētot - būs vien tā pati Andrena minutula, kuras tēviņu biju nofotografējis jau Valdlaučos. Tādu sīko sugu gan ir vēl kāda sauja, uz aci dabā neatšķirt... 

Priežu čiekuru zemesblakts (Gastrodes grossipes)

Zebrzirneklis Salticus sp.

Sila ķirzaka (Lacerta agilis)

Protams, kā jau labākajās Mērfija likumu tradīcijās, brīdī kad jau bija jādodas mājup, tā laiks sāka skaidroties un saulītē pat kļuva pavisam silts. Teorētiski labi apstākļi, lai varbūt izietu vēl vienā Leptoglossus meklēšanas riņķī (ja nu kāda saulītē izrāpojusi sēž zara galā uz kāda čiekura), bet laika tam vairs nebija. Nu neko darīt, jāmeklē būs citur. Vispār jāatceras tā baigi ar tām bitēm neaizrauties, jo blaktis tomēr ir mana prioritāte! Pēdējās dienās gada saraksts tā baigi uz priekšu neiet - šajā dienā ar pievienoju tikai divas sugas klāt. Ūdensmērītāju Gerris lacustris un priežu čiekuru zemesblakti. Diezgan skābi... Jākāpina temps! Līdz aprīļa biegām 100 sugas vajadzētu savākt. Ak jā, šajā dienā atkal sastapu gada bezmugurkaulnieku - zebrzirnekli! Sēdēja uz kādas ēkas sienas ar treknu laupījumu 'zobos'. Nelikās pat īpaši manis traucēts, šoreiz. Un pavisam noslēgumā - sila ķirzaka, kas kopā ar mani centās ķert šķidros saules starus turpat grāvmalas nogāzītē pie smilšbišu kolonijas. Trekna un liela ķirzaka - vienmēr prieks sastapt.