Vaboļu diena Olaines novadā

Meži uz DR no Dzērumiem (Olaines n.)

Atkal diezgan ilgs laiks atkal pagājis kopš pēdējā bloga ieraksta. Šoreiz jāsaka, ka esmu bijis nevis slinks rakstītājs, bet gan tik tiešām nekur ārā dabā neesmu bijis. Diezgan traki vispār. Protams, visādi darbiņi jau ir bijuši jādara, tad laiks ārā tāds draņķīgs (ļoti gaidu tādu īstenu pavasara ienākšanos – pagaidām tas pavasaris baigi lēni tomēr nāk), bet nu dažas dienas vienkārši arī nobumbulēju pa mājām. Plāni gan bija lieli, bet nu… Citreiz tā gadās, ka diezgan daudz ko vienlaicīgi gribas savās ķetnās nest (tēlaini izsakoties), bet kā viena lieta nojūk un 'izkrīt no rokām', tā mēģinot to kaut kā tvert un ķert un paspēt nenomest, tā visas citas lietas ar izbirst kur kurā – visi plāni pajūk un motivācija darboties izsīkst. Kamēr pamazām pa vienai neuzlasa tās izbirušās 'lietas'.  Bet nu svētdien tika solīts labs laiks, garastāvoklis ar bija uzlabojies – jālaiž dabā! Izvirzīju galveno mērķi naktstauriņu sezonas atklāšanu, jo naktī solīja pat +9 grādus kaut kur Latvijas dienvidu daļā. Priekš aprīļa pirmās puses tas jau diezgan silts! Apsvēru pat varbūt nakšņošanu mežā, bet dažas prognozes tomēr paredzēja arī tikai +5 grādus, kas atkal tāds uz vēso galu tomēr. Tāpēc nospriedu par sezonas atklāšanu klasiskā vietā – vasarnīcā, kur jebkurā brīdī var palīst gultā zem silta segas.

Šneidera mizmīļa (Boros schneideri) kāpurs

Bērzu briežvaboles (Ceruchus chrysomelinus) kāpurs

Bērzu briežvabole (Ceruchus chrysomelinus) -  mātīte

Līdz vakaram gan, protams, ilgi jāgaida, tāpēc dienu arī centos izmantot maksimāli – ar gājienu no Dzērumu (ak šis ciemats ar kolorīto nosaukumu) apkārtnes līdz vasarnīcai. Pa ceļam cerams kādu blakti ieķeksējot un arī izdomāju, ka varētu sākt patrenēties kādu bišveidīgo fotografēšanā (ar šo kukaiņu foto man ļoti švaki). Dienas beigās gan vērtīgākie guvumi izrādījās vaboles! Pamatā šajā apkārtnē dominē priežu meži (vietām tīri smuki un skaisti) ar eglēm, kā arī vietumis tādi ļoti zolīdi melnalkšņu dumbrāji (tos šķērsot nebiju šajā dienā gatavs – pārvietojos pamatā pa ceļiem, stigām takām un izcirtumiem). Dažas no šajā dienā sastaptajām sugām bija tieši šādiem labiem un vērtīgiem biotopiem raksturīgas. Pirmā no tām – šneidera mizmīlis (Boros schneideri), kas ir tāda interesanta suga (par to plašāk esmu rakstījis te). Kāpuri dzīvo zem atmirušu priežu mizas un varētu domāt, ka varētu būt bieži sastopama suga (priedes taču mums ir visur!), bet jāsaka, ka galīgi ne visur Latvijā ir sastopams (Kurzemē samērā liels retums, piemēram). Šajā pusē šo iepriekš nebiju redzējis kaut gan tālāk uz austrumiem, Baldones un Ķeguma apkārtnēs, tā ir vietām ir pat relatīvi bieži sastopama suga. Otra vērtīgā suga ir bērzu briežvabole (Ceruchus chrysomelinus), ko te jau biju atradis iepriekš - patiesībā apciemoju pat tieši to pašu egles kritalu (sugas nosaukums samērā mānīgs – kāpuri pamatā tomēr apdzīvo trupējušas egļu kritalas, kaut gan retumis ir arī bērzos). Ar domu paskatīties kas te ir mainījies kopš 2019. gada. Toreiz atminos, ka blakus bija jau sakrāsots plānots izcirtums, kas tagad bija arī par tādu kļuvis realitātē. Bet kas interesanti – apdzīvotās egļu kritalas nebija aiztiktas, palikušas burtiski 10m no izcirtuma malas. Varbūt nejauši.

Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes)

Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes)

Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes)

Trešā vērtīgā suga, ko izdevās sastapt ir vispār mans viens no Latvijā sastopamo vaboļu favorītiem – asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes). Nu tik dizainiski košs radījums! Dabā vēl tā ķermeņa virspuse izskatās  kā ar tādu matētu nagu laku noklāta – fotoattēls īsti pat to nevar parādīt. Visai liels retums Latvijā – katra sastapšanās ar to ir kā mazi svētki! Par pirmo plakaņu sastapšanās reizi ir bijis blogā ieraksts jau TE, bet kopš tās reizes šo sugu te vasarnīcas apkārtnē jau biju atradis iepriekš. Patiesībā pat vairākās vietās – 2x vaboles un arī kāpurus (šo atradumu apraksti gan nav blogā iekļuvuši, tajā posmā es esmu bijis slinks rakstītājs). Tā ka pats par sevi atradums nav pārsteigums, bet nu šis atradās vēl citā vietā, paplašinot plakaņu vasarnīcas apkārtnes areālu. Viens foto labi parāda sugas nosaukuma patiesumu – plakanis tik tiešām ir plakana vabole. Īpaši pielāgota dzīvei zem atmirušu priežu mizas. Vienā izcirtumā atradās veseli 5 eksemplāri – viens zem izcirtuma vidū atstāta pusnokaltuša priedes stumbeņa, bet vēl 4 nedaudz tālāk izcirtuma malā zem nokaltušas priedes mizas gabala (foto zemāk).

Asinssarkanā plakaņa (Cucujus haematodes) apdzīvota priede izcirtuma malā

Izcirtumi te diemžēl ar pēdējos gados ļoti pieauguši skaitā un platībā un diemžēl šajā meža masīvā (tā orientējoši posms no Olaines līdz Baldonei) īsti nav nekādu aizsargājamu teritoriju (dabas liegumi, medņu mikroliegumi utml.), kas varētu ilgstošāk te šos vecos mežu nogabalus saglabāt. Vienīgā cerība uz LVM labvēlību. No šīm trim sugām asinssarkanais plakanis ir visretākā un ar teorētiski visaugstāko aizsardzības vērtību, jo tā ir ne tikai reta suga Latvijā, bet arī visā Eiropā (sugas kopējais areāls gan ir diezgan plašs un Krievijas taigas zonā stiepjas visai tālu uz austrumiem), bet praktiska vērtība šai sugai pagaidām nav (praktiski - no šīm sugām bērzu briežvabole ir ar augstāko aizsardzības statusu), jo asinssarkanais plakanis nav iekļauts nekādos aizsargājamo sugu sarakstos, jo vienkārši pirmo reizi tika atrasts relatīvi nesen un kopš tā laika nekādi labojumi tajos nav veikti. Šobrīd gan Latvijā ir uzsākts vērienīgs projekts, kas paredz atjaunot aizsargājamo sugu sarakstus un jādomā, ka asinssarkanais plakanis pelnīti beidzot atradīs tur savu vietu. Tiesa vai līdz tam laikam manā vasarnīcas apkārtnē kas būs saglabājies no veciem priežu mežiem? Kas zin.

Joslainais ādgrauzis (Dermestes lardarius)

Ēnvabole Zilora sp.

Dienas pirmā puse kaut kā tā āri pagāja - vairāk vērojot dažādas priedes. Patiesībā arī vēl cerēju uz Leptoglossus blakts uznācienu, bet pagaidām nekā. Vienā vietā zem vaļējas priedes mizas gabala atradās joslainais ādgrauzis (Dermestes lardarius) – liela prastība, taču dabiskā vidē šķiet šo manīju pirmo reizi? Tas pārsvarā tomēr ir tāds tipisks mājokļu apdzīvotājs, kur to kāpuri pārtiek no dažādiem dzīvnieku izcelsmes izstrādājumiem (zvērādām, izbāzeņiem u.c. medību trofejām, kažokiem, arī beigtiem kukaiņiem pagultēs utml.). Tur aiz mizas bija dažas beigtas mārītes – iespējams tās bija tur ‘licis uz zoba’.  Vēl šajā gājienā zem vienas citas piepjainas (kaut kādas sīkpiepes šķiet bija saaugušas) priedes mizas atradās Zilora ģints ēnvabole. Prieks, jo tīri labs retums! Bēda, jo diemžēl šīs ģints sugu noteikšanā ir diezgan lielas neskaidrības mūsdienās – tā ka pagaidām vairāk par Zilora sp. nevaru ‘izspiest’. Eksemplārs gan tika pieturēts burciņā un līdz ar to – ja būs to noteikšanā kāds būtisks progress, tad varēs atgriezties pie šī eksemplāra un pārbaudīt vai izdodas tikt skaidrībā.

Smilšbite Andrena clarkella

Strepsipters (Stylops sp.) smilšbites Andrena clarkella vēderā

Lielā zemes kamene (Bombus terrestris)

Labi, mazliet atelpa no vabolēm. Kā tad veicās ar mazo plānu fotografēt kādus bišveidīgos? Pašvaki. Lai arī bija samērā silts, aktivitāte tāda ļoti augsta nebija. Maz arī ziedošu augu – kārkli vēl nebija tā kārtīgi izplaukuši. Tik vienā ceļmalā (kā jau te ierasts – izcirtuma malā) pamanīju plašāku māllēpju klājienu. Protams, jāpiestāj paskatīties vai tomēr to ziedos kas nesēž? Pāris bites tomēr atradās! Visvairāk bija smilšbites Andrena clarkella – suga, ko pagājušogad tā kā medīju, bet kaut kā neizdevās pamanīt. Lido agri sezonā, laikam ne tik daudz smilšainās vietās kā mežos un mežmalās. Samērā viegli atpazīstama pēc rudajām krūtīm, melnā vēdera un oranžajām pakaļkājām (gan stilbs, gan pēdiņas). Pirmo eksemplāru iesmēlu tīkliņā un atskārtu, ka tā vēderā bija ieperinājies kāds no strepsipteriem (Stylops sp.). Ai kā gribas ieraudzīt šo ļoti interesanto kukaiņu tēviņus… Kad tas izdosies, tad noteikti būs blogā plašāks raksts par tiem jāuzcep. Parazītiski kukaiņi ar ļoti interesantu bioloģiju un izskatu. Bet nu to citu reiz tad. Vēl šajā vietā no viena māllēpes zieda uz citi ļoti smagnēji lidinājās šī gada pirmā kamene! Milzīga! Pēc izmēra un krāsojuma spriežot – lielā zemes kamene (Bombus terrestris). Kameņu iepazīšana arī ir viens no šī gada mazajiem mērķiem. Ne nu tur baigi par ekspertu kļūt, bet nu vismaz parastākās sugas vajadzētu prast atpazīt (mazliet jau kauns, ka tagad to neprotu) - saimniecībā šīs zināšanas lieti noderēs.

Mizasblakts Aradus betulae

Mizasblakts Aradus corticalis

Mizasblakts Aradus corticalis un A.betulinus potenciāli apdzīvots egles celms

Mizasblakts Aradus betulinus

Mizasblakts Aradus betulinus apdzīvots celms ar Antrodia sp. piepi

Kā ar blaktīm šajā gājienā? Švaki. Kaut kā uzņēmu samērā labu gājiena ritmu un nebija baigā motivācija īpaši rušināties kādās pērnajās lapās vai citur, kur varētu kādu sauju sugu sakasīt. Šādā stilā pārvietojoties toties sanāca tīri laba mizasblakšu vērošana – īpaši apskatot izcirtumos atstātus, piepjainus bērzu stumbeņus un saulē izkaltušus egļu celmus. Uz pirmajiem, protams, sēdēja tipiska to apdzīvotāja – Aradus betulae, kas ir sastopama vai uz ik katra bērza, kas ir apaudzis ar posaspiepēm (Fomes fomentarius). Uz egļu celmiem savukārt bija divas sugas – Aradus corticalis un Aradus betulinus. Tā pirmā arī bieži satopama – pamatā uz celmiem kur kādas parastās apmalpiepes (Fomitopsis pinicola) uzaugušas. Otra suga gan nedaudz retāka – pamatā dzīvo uz egļu kritalām un celmiem uz kuriem aug kādas Antrodia ģints piepes. Celmu gadījumā tās piepes bieži vien saaugušas zem vaļējas mizas – tā uzreiz no ārpuses var pat nepamanīt. Bet kādu gabalu uzmanīgi paplēšot nost, atklājas gan piepe, gan turpat kaut kur tuvumā parasti arī blaktis. Tāda vērtīgākā atziņa varētu būt, ka šajā dienā sajutu pārliecību, ka spēju dabā jau pa gabalu atpazīt tādus šai sugai piemērotākos celmus. Jo nu būsim godīgi – kādā izcirtumā visus celmus apskatīt nekad nebūs iespējams, tāpēc, taupot laiku (laiks ir nauda!), ir tā ļoti labi, ja var uzreiz identificēt kādus dažus potenciāli interesantākos celmus.

Degums Olaines novadā netālu no Stīpniekiem

Ogļu zemeskausiņš (Geopyxis carbonaria)

Skrejvabole Sericoda quadripunctata

Skrejvabole Pterostichus quadrifoveolatus

Māņkoksngrauzis Calopus serraticornis

Ok, ja esat tik tālu tikuši – apbrīns un aplausi no manis. 2/3 teksta esat nolauzuši! :D Bet pašu interesantāko atradumu (priekš sevis) vēl gan joprojām neesmu atklājis. Bet vēl ne. Šajā dienas gājienā biju jau nonācis galapunktā, bet līdz tumsai, kad varētu sākt naktstauriņu vērošanu, vēl kādas 2h. Izdomāju šo laiku veltīt viena neliela deguma apsekošanai. Degums svaigs – dedzis pagājušā gada 1. maijā. Tādos liela cerība sastapt dažādas ar degumiem saistītas sugas – tajā skaitā dažas retas vai pat ļoti retas mizasblakšu sugas. Klātienē degums izrādījās nedaudz negaidīts – dedzis egļu mežiņš (laikam gaidīju priedes). Daļa egļu jau bija nozāģētas, dažas stāvošas puskaltušas vai arī apdegušas bet dzīvas. Diemžēl šajā vietā man praktiski uzreiz zibspuldzei izbeidzās aķīši, kā nu rezultātā neko diži labas bildes nav. Dažas degumu sugas tur tiešām atradās – diemžēl gan ne blaktis. Vispirms pamanīju milzīgā skaitā mazus kausiņus, kas bija izspraukušies starp nobirušajām skujām. Simtiem! Pētot internetā kādas sēnes aug degumos, ātri vien atradās īstā suga – ogļu zemeskausiņš (Geopyxis carbonaria). Nekas jau rets, bet jātrāpās īstajā vietā un īstajā laikā, lai tādus ieraudzītu. No kukaiņiem savukārt atzīmējās divas skrejvaboļu sugas, kas ir saistītas ar degumiem – Sericoda quadripunctata un Pterostichus quadrifoveolatus. Pirmā tāda relatīvi reta, bet šo biju tepat netālu redzējis jau pagājušajā gadā – sēdēja ceļmalā uz nozāģēta apdeguša egles baļķa. Tad jau rādās, ka tas baļķis būs bijis no šī paša degumiņa. Jā, nu te sorry par foto – tur jau tādā pustumsā nebija viegli kaut vai dokumentālu kadru izspiest. Šajā degumā atgriezos gan vēlreiz jau tumsiņā, jo gribēju uzzināt vai nakts aizsegā tur neizrāpo kas interesants? Diemžēl vienīgais interesantais objekts bija māņkoksngrauzis Calopus serraticornis. Pārāk ilgi tur gan neuzkavējos, jo sāka rasties bažas vai tuvējo mazdārziņu iedzīvotājiem tāds lukturu spīdinātājs nešķitīs pārāk aizdomīgs. Fonā tālumā pat apsardzes firmas auto manīju aizbraucam. Tāpēc pārcēlos labāk uz vienu izcirtumu, kas nostāk no mazdārziņiem un kur es varēju spīdināties relatīvā mierā, neuztraucoties, ka kāds mani varētu noturēt par mazdārziņu zagli. Bet degumos dzīvojošo blakšu meklējumi noteikti vēl jāturpina!

Mūmijvabole Trox scaber

Tad nu beidzot šajā izcirtumā, tumsas aizsegā ieraudzīju šīs dienas vērtīgāko eksemplāru. Izdevās nofotografēt iepriekš neredzētas vaboļu dzimtas pārstāvi! Uhh, tas nu gan nav ikdienišķs notikums, jo lielāko daļu Latvijas vaboļu dzimtu tomēr esmu redzējis un fotografējis. Vaininieks ir mūmijvabole Trox scaber! Tā ir nelielas dzimtas pārstāvis, kur Latvijā konstatētas vien 2 sugas. Tās abas pamatā saistītas ar dzīvnieku un putnu ligzdām (īpaši dobumperētāju), pakaltušām dzīvnieku atliekām (kauliem un ‘ādiņām’), dzīvnieku mēsliem un līdzīgi. Otra suga (T.sabulosus) vairāk saistīta ar smilšainiem biotopiem. Mūmijvaboļu kontekstā pamatā runa ir par kādiem pakaltušiem un sausiem substrātiem – no kā cēlies vārds ‘mūmijvabole’. Tā teikt dzīvo ne uz svaigiem līķiem, bet uz mūmijas konsistenci sasniegušiem objektiem. Piemēram, putnu ligzdās varbūt gadās ka kāds beigts putnēns ir palicis ligzdas pakaišos utml. Dzīvesveids kopumā ir samērā slēpts un tādas nejaušas satikšanās līdz ar to ir retas. Vabole ar tāda samērā neuzkrītoša – vairāk pat pēc tāda resnāka peļu sūdiņa izskatās, jo kājas un taustekļi samērā īsi, tuvu pierauti ķermenim, bet ķermeņa virspuse tāda viegli grubuļaina (ar īpatnējiem matiņu pušķīšiem, kas ir mūmijvaboļu ‘firmas zīme’). Nu ja tā baigi nepievērš uzmanību – kaut kāds gruzis. Man par laimi šie sēdēja jau pilnīgā tumsā, samērā atklāti uz piepjaina bērza stumbeņa. Šķiet manīju kādus četrus eksemplārus – tas viens gan bija samērā augstu, tā ka nevarēju būt pilnībā pārliecināts, ka tas tomēr nav kaut kāds gruzis, ha.

Meklējot kukaiņus tumsā ar lukturīti

Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes)

Mizas melnulis (Corticeus unicolor)

Piepjmīlis Endomychus coccineus

Mizasblakts Aradus depressus nimfa

Šī izcirtuma apmeklēšana tagad rādās būs mana ik-nakts tradīcija reizēs, kad vasarnīcā gaismošu naktstauriņus. Turpat blakus mūmijvabolēm, piemēram, pa priedes stumbra mizas spraugām rāpoja vēl viens asinssarkanais plakanis! Tieši šajā izcirtumā gan to biju manījis arī pagājušajā gadā. Prieks, ka turpina rāpot arī šogad. Sāku jau tā sapņot - kādu interesantu brīnumu atradīšu te nākamajā reizē? Vispār tām nakts lukturīšu pastaigām varētu būt vēl neizsmelts un līdz galam neatklāts potenciāls Latvijā. Iespējams ir sugas, kuras tieši šādi var konstatēt vislabāk? Piemēram, tā rādās, ka dažādi melnuļi tieši naktī izrāpo ārā lielākā skaitā un tos var konstatēt uz kādiem mirušiem koku stumbriem bez īpaši destruktīvām metodēm (dienā bieži vien slēpjas zem mizas – ja gribas atrast, jānoplēš miza). Īpaši tas svarīgi šādās vietās, kas ir tuvu kāda pētnieka dzīvesvietai vai ierastiem pastaigu maršrutiem, jo nu katru reizi jau vienam un tam pašam kokam mizu neplucinās nost, jo tad jau pēc dažām vizītēm nekas nebūs pāri palicis. Tā nu esmu apņēmies šo savu izcirtumu tā destruktīvi vairs neaiztikt. Došos un vienkārši vērošu ko izdodas tur tāpat pamanīt rāpojam (īpaši naktī). No citiem objektiem šajā nakts pastaigā, interesantas šķita sīciņas mizasblakšu nimfas, kas sēdēja uz bērza celma. Tā diezgan droši šķiet, ka Aradus depressus. Izcils maskēšanās krāsojums!

Sīversa agrais zobspārnis (Odontosia sieversii)

Ozolu vērpējsprīžmetis (Biston strataria) 

Pūkainā bērzu pūcīte (Brachionycha nubeculosa)

Parastā pavasarpūcīte (Orthosia gothica)

Priežu pūcīte (Panolis flammea)

Parastais bambals (Geotrupes stercorarius)

Esam galā! Nu gandrīz. Vēl daži vārdi par pašu galveno vakara atrakciju – naktstauriņu gaismošanu! Laiks beigu beigās bija tīri piemērots, gaisa temperatūra šķiet zemāk par +8 grādiem tā ar nenokrita. Ja nu vējš mazliet. Tauriņi lidoja, bet nu – aprīļa sākumam absolūta klasika, bez nekādiem pārsteigumiem. Par Sīversa agro zobspārni (Odontosia sieversii) gan vienmēr prieks. Eiropā sastopama tikai mūsu reģionā, bet nu te tā ir parasta suga. Lido gan tikai ļoti agri pavasarī, tā ka, ja kāds to ar grib ieraudzīt – šobrīd ir īstais laiks to darīt! Siltā naktī šobrīd kādas 15-20 tauriņu sugas var mierīgi sagaidīt pie palaga (man šķiet bija 17). Citi radījumi šajā laikā varētu būt mazāk aktīvi – kādām vabolēm vai blaktīm pie gaismas tomēr jāgaida siltāks laiks. Viena vabole gan man negaidīti atlidoja – kā bumbvedējs uz palaga nolaidās parastais bambals (Geotrupes stercorarius). Nekas jau rets, bet dabā redzēju tikai otro vai trešo reizi. Dzīvo pamatā dažādu mājlopu mēslos – ja rakātos pa tiem biežāk, tad jau noteikti būtu sastapis biežāk. Bet nu mēslu fauna ar mani it kā velk, bet nu ne vienmēr sanāk laiks tai pievērsties. Tauriņu gaisma un paladziņš gan arī ir tīri ok to pētniecības metode – dažādas mēslu vaboles (īpaši Aphodius ģints) samērā labi lido arī uz gaismu. Tā lūk. Gaismošana tad bez jaunumiem. Cerams nākamā ‘atskaite’ te blogā par gaismošanu būs no reizes, kad būšu palicis naktī kaut kur kādā sev jaunā un interesantā vietā  un būšu ticis pie kāda jaunuma savam tauriņu sarakstam.

Noslēdzot, noteikti dubultžetons pienākas visiem tiem, kas šo izlasīja līdz galam. Jāmēģina sevi ‘lauzt’ un ja ne rakstīt īsāk (kaut gan arī - mūsdienu piesātinātajā infotelpā šādi gari teksti noteikti reti kuru uzrunā), tad vismaz piesātinātās dienās, kad ir visa kā daudz bijis un redzēts – jāizvēlas tikai daži paši interesantākie objekti, ko atzīmēt un garāk aprakstīt.