|
Meži uz DR no Dzērumiem (Olaines n.) |
Atkal diezgan ilgs laiks atkal pagājis kopš pēdējā
bloga ieraksta. Šoreiz jāsaka, ka esmu bijis nevis slinks rakstītājs, bet gan
tik tiešām nekur ārā dabā neesmu bijis. Diezgan traki vispār. Protams, visādi
darbiņi jau ir bijuši jādara, tad laiks ārā tāds draņķīgs (ļoti gaidu tādu īstenu
pavasara ienākšanos – pagaidām tas pavasaris baigi lēni tomēr nāk), bet nu
dažas dienas vienkārši arī nobumbulēju pa mājām. Plāni gan bija lieli, bet nu…
Citreiz tā gadās, ka diezgan daudz ko vienlaicīgi gribas savās ķetnās nest
(tēlaini izsakoties), bet kā viena lieta nojūk un 'izkrīt no rokām', tā mēģinot
to kaut kā tvert un ķert un paspēt nenomest, tā visas citas lietas ar izbirst
kur kurā – visi plāni pajūk un motivācija darboties izsīkst. Kamēr pamazām pa
vienai neuzlasa tās izbirušās 'lietas'. Bet nu svētdien tika solīts labs laiks,
garastāvoklis ar bija uzlabojies – jālaiž dabā! Izvirzīju galveno mērķi naktstauriņu
sezonas atklāšanu, jo naktī solīja pat +9 grādus kaut kur Latvijas dienvidu
daļā. Priekš aprīļa pirmās puses tas jau diezgan silts! Apsvēru pat varbūt
nakšņošanu mežā, bet dažas prognozes tomēr paredzēja arī tikai +5 grādus, kas
atkal tāds uz vēso galu tomēr. Tāpēc nospriedu par sezonas atklāšanu klasiskā
vietā – vasarnīcā, kur jebkurā brīdī var palīst gultā zem silta segas.
|
Šneidera mizmīļa (Boros schneideri) kāpurs |
|
Bērzu briežvaboles (Ceruchus chrysomelinus) kāpurs |
|
Bērzu briežvabole (Ceruchus chrysomelinus) - mātīte |
Līdz vakaram gan, protams, ilgi jāgaida, tāpēc
dienu arī centos izmantot maksimāli – ar gājienu no Dzērumu (ak šis ciemats
ar kolorīto nosaukumu) apkārtnes līdz vasarnīcai. Pa ceļam cerams kādu blakti
ieķeksējot un arī izdomāju, ka varētu sākt patrenēties kādu bišveidīgo
fotografēšanā (ar šo kukaiņu foto man ļoti švaki). Dienas beigās gan vērtīgākie
guvumi izrādījās vaboles! Pamatā šajā apkārtnē dominē priežu meži (vietām tīri
smuki un skaisti) ar eglēm, kā arī vietumis tādi ļoti zolīdi melnalkšņu
dumbrāji (tos šķērsot nebiju šajā dienā gatavs – pārvietojos pamatā pa ceļiem,
stigām takām un izcirtumiem). Dažas no šajā dienā sastaptajām sugām bija tieši
šādiem labiem un vērtīgiem biotopiem raksturīgas. Pirmā no tām – šneidera mizmīlis (Boros
schneideri), kas ir tāda interesanta suga (par to plašāk esmu rakstījis te). Kāpuri dzīvo zem atmirušu priežu mizas un varētu domāt, ka varētu
būt bieži sastopama suga (priedes taču mums ir visur!), bet jāsaka, ka galīgi ne visur Latvijā ir sastopams (Kurzemē samērā liels retums, piemēram). Šajā pusē šo iepriekš nebiju
redzējis kaut gan tālāk uz austrumiem, Baldones un Ķeguma apkārtnēs, tā ir vietām
ir pat relatīvi bieži sastopama suga. Otra vērtīgā suga ir bērzu
briežvabole (Ceruchus chrysomelinus), ko te jau biju atradis iepriekš -
patiesībā apciemoju pat tieši to pašu egles kritalu (sugas nosaukums samērā
mānīgs – kāpuri pamatā tomēr apdzīvo trupējušas egļu kritalas, kaut gan retumis
ir arī bērzos). Ar domu paskatīties kas te ir mainījies kopš 2019. gada. Toreiz
atminos, ka blakus bija jau sakrāsots plānots izcirtums, kas tagad bija arī
par tādu kļuvis realitātē. Bet kas interesanti – apdzīvotās egļu kritalas
nebija aiztiktas, palikušas burtiski 10m no izcirtuma malas. Varbūt nejauši.
|
Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes) |
|
Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes) |
|
Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes) |
Trešā vērtīgā suga, ko izdevās sastapt ir
vispār mans viens no Latvijā sastopamo vaboļu favorītiem – asinssarkanais
plakanis (Cucujus haematodes). Nu tik dizainiski košs radījums! Dabā vēl
tā ķermeņa virspuse izskatās kā ar tādu
matētu nagu laku noklāta – fotoattēls īsti pat to nevar parādīt. Visai liels
retums Latvijā – katra sastapšanās ar to ir kā mazi svētki! Par pirmo plakaņu
sastapšanās reizi ir bijis blogā ieraksts jau TE, bet kopš tās reizes šo sugu
te vasarnīcas apkārtnē jau biju atradis iepriekš. Patiesībā pat vairākās vietās
– 2x vaboles un arī kāpurus (šo atradumu apraksti gan nav blogā iekļuvuši, tajā posmā es esmu bijis slinks rakstītājs). Tā
ka pats par sevi atradums nav pārsteigums, bet nu šis atradās vēl citā vietā, paplašinot plakaņu vasarnīcas apkārtnes areālu. Viens foto labi parāda
sugas nosaukuma patiesumu – plakanis tik tiešām ir plakana vabole. Īpaši
pielāgota dzīvei zem atmirušu priežu mizas. Vienā izcirtumā atradās veseli 5
eksemplāri – viens zem izcirtuma vidū atstāta pusnokaltuša priedes stumbeņa,
bet vēl 4 nedaudz tālāk izcirtuma malā zem nokaltušas priedes mizas gabala
(foto zemāk).
|
Asinssarkanā plakaņa (Cucujus haematodes) apdzīvota priede izcirtuma malā |
Izcirtumi te diemžēl ar pēdējos gados ļoti
pieauguši skaitā un platībā un diemžēl šajā meža masīvā (tā orientējoši posms no
Olaines līdz Baldonei) īsti nav nekādu aizsargājamu teritoriju (dabas liegumi, medņu
mikroliegumi utml.), kas varētu ilgstošāk te šos vecos mežu nogabalus saglabāt.
Vienīgā cerība uz LVM labvēlību. No šīm trim sugām asinssarkanais plakanis ir
visretākā un ar teorētiski visaugstāko aizsardzības vērtību, jo tā ir ne tikai
reta suga Latvijā, bet arī visā Eiropā (sugas kopējais areāls gan ir diezgan
plašs un Krievijas taigas zonā stiepjas visai tālu uz austrumiem), bet
praktiska vērtība šai sugai pagaidām nav (praktiski - no šīm sugām bērzu briežvabole ir ar augstāko aizsardzības statusu), jo asinssarkanais plakanis nav
iekļauts nekādos aizsargājamo sugu sarakstos, jo vienkārši pirmo reizi tika
atrasts relatīvi nesen un kopš tā laika nekādi labojumi tajos nav
veikti. Šobrīd gan Latvijā ir uzsākts vērienīgs projekts, kas paredz atjaunot
aizsargājamo sugu sarakstus un jādomā, ka asinssarkanais plakanis pelnīti
beidzot atradīs tur savu vietu. Tiesa vai līdz tam laikam manā vasarnīcas
apkārtnē kas būs saglabājies no veciem priežu mežiem? Kas zin.
|
Joslainais ādgrauzis (Dermestes lardarius) |
|
Ēnvabole Zilora sp. |
Dienas pirmā puse kaut kā tā āri pagāja - vairāk
vērojot dažādas priedes. Patiesībā arī vēl cerēju uz Leptoglossus blakts
uznācienu, bet pagaidām nekā. Vienā vietā zem vaļējas priedes mizas gabala
atradās joslainais ādgrauzis (Dermestes lardarius) – liela prastība,
taču dabiskā vidē šķiet šo manīju pirmo reizi? Tas pārsvarā tomēr ir tāds
tipisks mājokļu apdzīvotājs, kur to kāpuri pārtiek no dažādiem dzīvnieku izcelsmes
izstrādājumiem (zvērādām, izbāzeņiem u.c. medību trofejām, kažokiem, arī
beigtiem kukaiņiem pagultēs utml.). Tur aiz mizas bija dažas beigtas mārītes –
iespējams tās bija tur ‘licis uz zoba’. Vēl
šajā gājienā zem vienas citas piepjainas (kaut kādas sīkpiepes šķiet bija
saaugušas) priedes mizas atradās Zilora ģints ēnvabole. Prieks, jo tīri
labs retums! Bēda, jo diemžēl šīs ģints sugu noteikšanā ir diezgan lielas
neskaidrības mūsdienās – tā ka pagaidām vairāk par Zilora sp. nevaru ‘izspiest’.
Eksemplārs gan tika pieturēts burciņā un līdz ar to – ja būs to noteikšanā kāds
būtisks progress, tad varēs atgriezties pie šī eksemplāra un pārbaudīt vai
izdodas tikt skaidrībā.
|
Smilšbite Andrena clarkella |
|
Strepsipters (Stylops sp.) smilšbites Andrena clarkella vēderā |
|
Lielā zemes kamene (Bombus terrestris) |
Labi, mazliet atelpa no vabolēm. Kā tad veicās
ar mazo plānu fotografēt kādus bišveidīgos? Pašvaki. Lai arī bija samērā silts,
aktivitāte tāda ļoti augsta nebija. Maz arī ziedošu augu – kārkli vēl nebija tā
kārtīgi izplaukuši. Tik vienā ceļmalā (kā jau te ierasts – izcirtuma malā) pamanīju
plašāku māllēpju klājienu. Protams, jāpiestāj paskatīties vai tomēr to ziedos
kas nesēž? Pāris bites tomēr atradās! Visvairāk bija smilšbites Andrena
clarkella – suga, ko pagājušogad tā kā medīju, bet kaut kā
neizdevās pamanīt. Lido agri sezonā, laikam ne tik daudz smilšainās vietās kā mežos un mežmalās. Samērā viegli atpazīstama pēc rudajām krūtīm, melnā
vēdera un oranžajām pakaļkājām (gan stilbs, gan pēdiņas). Pirmo eksemplāru iesmēlu
tīkliņā un atskārtu, ka tā vēderā bija ieperinājies kāds no strepsipteriem (Stylops
sp.). Ai kā gribas ieraudzīt šo ļoti interesanto kukaiņu tēviņus… Kad tas
izdosies, tad noteikti būs blogā plašāks raksts par tiem jāuzcep. Parazītiski
kukaiņi ar ļoti interesantu bioloģiju un izskatu. Bet nu to citu reiz tad. Vēl
šajā vietā no viena māllēpes zieda uz citi ļoti smagnēji lidinājās šī gada pirmā
kamene! Milzīga! Pēc izmēra un krāsojuma spriežot – lielā zemes kamene (Bombus
terrestris). Kameņu iepazīšana arī ir viens no šī gada mazajiem mērķiem. Ne
nu tur baigi par ekspertu kļūt, bet nu vismaz parastākās sugas vajadzētu prast
atpazīt (mazliet jau kauns, ka tagad to neprotu) - saimniecībā šīs zināšanas lieti
noderēs.
|
Mizasblakts Aradus betulae |
|
Mizasblakts Aradus corticalis |
|
Mizasblakts Aradus corticalis un A.betulinus potenciāli apdzīvots egles celms |
|
Mizasblakts Aradus betulinus |
|
Mizasblakts Aradus betulinus apdzīvots celms ar Antrodia sp. piepi |
Kā ar blaktīm šajā gājienā? Švaki. Kaut kā
uzņēmu samērā labu gājiena ritmu un nebija baigā motivācija īpaši rušināties
kādās pērnajās lapās vai citur, kur varētu kādu sauju sugu sakasīt. Šādā stilā
pārvietojoties toties sanāca tīri laba mizasblakšu vērošana – īpaši apskatot
izcirtumos atstātus, piepjainus bērzu stumbeņus un saulē izkaltušus egļu
celmus. Uz pirmajiem, protams, sēdēja tipiska to apdzīvotāja – Aradus betulae,
kas ir sastopama vai uz ik katra bērza, kas ir apaudzis ar posaspiepēm (Fomes
fomentarius). Uz egļu celmiem savukārt bija divas sugas – Aradus corticalis
un Aradus betulinus. Tā pirmā arī bieži satopama – pamatā uz celmiem
kur kādas parastās apmalpiepes (Fomitopsis pinicola) uzaugušas. Otra
suga gan nedaudz retāka – pamatā dzīvo uz egļu kritalām un celmiem uz kuriem
aug kādas Antrodia ģints piepes. Celmu gadījumā tās piepes bieži vien
saaugušas zem vaļējas mizas – tā uzreiz no ārpuses var pat nepamanīt. Bet kādu
gabalu uzmanīgi paplēšot nost, atklājas gan piepe, gan turpat kaut kur tuvumā parasti
arī blaktis. Tāda vērtīgākā atziņa varētu būt, ka šajā dienā sajutu pārliecību,
ka spēju dabā jau pa gabalu atpazīt tādus šai sugai piemērotākos celmus. Jo nu
būsim godīgi – kādā izcirtumā visus celmus apskatīt nekad nebūs iespējams,
tāpēc, taupot laiku (laiks ir nauda!), ir tā ļoti labi, ja var uzreiz
identificēt kādus dažus potenciāli interesantākos celmus.
|
Degums Olaines novadā netālu no Stīpniekiem |
|
Ogļu zemeskausiņš (Geopyxis carbonaria) |
|
Skrejvabole Sericoda quadripunctata |
|
Skrejvabole Pterostichus quadrifoveolatus |
|
Māņkoksngrauzis Calopus serraticornis |
Ok, ja esat tik tālu tikuši – apbrīns un
aplausi no manis. 2/3 teksta esat nolauzuši! :D Bet pašu interesantāko atradumu
(priekš sevis) vēl gan joprojām neesmu atklājis. Bet vēl ne. Šajā dienas
gājienā biju jau nonācis galapunktā, bet līdz tumsai, kad varētu sākt naktstauriņu
vērošanu, vēl kādas 2h. Izdomāju šo laiku veltīt viena neliela deguma
apsekošanai. Degums svaigs – dedzis pagājušā gada 1. maijā. Tādos liela cerība
sastapt dažādas ar degumiem saistītas sugas – tajā skaitā dažas retas vai pat
ļoti retas mizasblakšu sugas. Klātienē degums izrādījās nedaudz negaidīts – dedzis
egļu mežiņš (laikam gaidīju priedes). Daļa egļu jau bija nozāģētas, dažas stāvošas
puskaltušas vai arī apdegušas bet dzīvas. Diemžēl šajā vietā man praktiski
uzreiz zibspuldzei izbeidzās aķīši, kā nu rezultātā neko diži labas bildes nav.
Dažas degumu sugas tur tiešām atradās – diemžēl gan ne blaktis. Vispirms pamanīju
milzīgā skaitā mazus kausiņus, kas bija izspraukušies starp nobirušajām skujām.
Simtiem! Pētot internetā kādas sēnes aug degumos, ātri vien atradās īstā suga –
ogļu zemeskausiņš (Geopyxis carbonaria). Nekas jau rets, bet jātrāpās īstajā
vietā un īstajā laikā, lai tādus ieraudzītu. No kukaiņiem savukārt atzīmējās
divas skrejvaboļu sugas, kas ir saistītas ar degumiem – Sericoda quadripunctata
un Pterostichus quadrifoveolatus. Pirmā tāda relatīvi reta, bet šo
biju tepat netālu redzējis jau pagājušajā gadā – sēdēja ceļmalā uz nozāģēta
apdeguša egles baļķa. Tad jau rādās, ka tas baļķis būs bijis no šī paša degumiņa.
Jā, nu te sorry par foto – tur jau tādā pustumsā nebija viegli kaut vai
dokumentālu kadru izspiest. Šajā degumā atgriezos gan vēlreiz jau tumsiņā, jo
gribēju uzzināt vai nakts aizsegā tur neizrāpo kas interesants? Diemžēl
vienīgais interesantais objekts bija māņkoksngrauzis Calopus serraticornis.
Pārāk ilgi tur gan neuzkavējos, jo sāka rasties bažas vai tuvējo mazdārziņu iedzīvotājiem
tāds lukturu spīdinātājs nešķitīs pārāk aizdomīgs. Fonā tālumā pat apsardzes
firmas auto manīju aizbraucam. Tāpēc pārcēlos labāk uz vienu izcirtumu, kas
nostāk no mazdārziņiem un kur es varēju spīdināties relatīvā mierā,
neuztraucoties, ka kāds mani varētu noturēt par mazdārziņu zagli. Bet degumos dzīvojošo blakšu meklējumi noteikti vēl jāturpina!
|
Mūmijvabole Trox scaber |
Tad nu beidzot šajā izcirtumā, tumsas aizsegā ieraudzīju
šīs dienas vērtīgāko eksemplāru. Izdevās nofotografēt iepriekš neredzētas
vaboļu dzimtas pārstāvi! Uhh, tas nu gan nav ikdienišķs notikums, jo lielāko
daļu Latvijas vaboļu dzimtu tomēr esmu redzējis un fotografējis. Vaininieks ir
mūmijvabole Trox scaber! Tā ir nelielas dzimtas pārstāvis, kur Latvijā
konstatētas vien 2 sugas. Tās abas pamatā saistītas ar dzīvnieku un putnu
ligzdām (īpaši dobumperētāju), pakaltušām dzīvnieku atliekām (kauliem un ‘ādiņām’),
dzīvnieku mēsliem un līdzīgi. Otra suga (T.sabulosus) vairāk saistīta ar
smilšainiem biotopiem. Mūmijvaboļu kontekstā pamatā runa ir par kādiem pakaltušiem
un sausiem substrātiem – no kā cēlies vārds ‘mūmijvabole’. Tā teikt dzīvo ne uz
svaigiem līķiem, bet uz mūmijas konsistenci sasniegušiem objektiem. Piemēram,
putnu ligzdās varbūt gadās ka kāds beigts putnēns ir palicis ligzdas pakaišos
utml. Dzīvesveids kopumā ir samērā slēpts un tādas nejaušas satikšanās līdz ar
to ir retas. Vabole ar tāda samērā neuzkrītoša – vairāk pat pēc tāda resnāka
peļu sūdiņa izskatās, jo kājas un taustekļi samērā īsi, tuvu pierauti ķermenim,
bet ķermeņa virspuse tāda viegli grubuļaina (ar īpatnējiem matiņu pušķīšiem,
kas ir mūmijvaboļu ‘firmas zīme’). Nu ja tā baigi nepievērš uzmanību – kaut kāds
gruzis. Man par laimi šie sēdēja jau pilnīgā tumsā, samērā atklāti uz piepjaina
bērza stumbeņa. Šķiet manīju kādus četrus eksemplārus – tas viens gan bija samērā
augstu, tā ka nevarēju būt pilnībā pārliecināts, ka tas tomēr nav kaut kāds
gruzis, ha.
|
Meklējot kukaiņus tumsā ar lukturīti |
|
Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes) |
|
Mizas melnulis (Corticeus unicolor) |
|
Piepjmīlis Endomychus coccineus |
|
Mizasblakts Aradus depressus nimfa |
Šī izcirtuma apmeklēšana tagad rādās būs mana
ik-nakts tradīcija reizēs, kad vasarnīcā gaismošu naktstauriņus. Turpat blakus
mūmijvabolēm, piemēram, pa priedes stumbra mizas spraugām rāpoja vēl viens
asinssarkanais plakanis! Tieši šajā izcirtumā gan to biju manījis arī
pagājušajā gadā. Prieks, ka turpina rāpot arī šogad. Sāku jau tā sapņot - kādu
interesantu brīnumu atradīšu te nākamajā reizē? Vispār tām nakts lukturīšu pastaigām
varētu būt vēl neizsmelts un līdz galam neatklāts potenciāls Latvijā. Iespējams
ir sugas, kuras tieši šādi var konstatēt vislabāk? Piemēram, tā rādās, ka
dažādi melnuļi tieši naktī izrāpo ārā lielākā skaitā un tos var konstatēt uz kādiem
mirušiem koku stumbriem bez īpaši destruktīvām metodēm (dienā bieži vien slēpjas
zem mizas – ja gribas atrast, jānoplēš miza). Īpaši tas svarīgi šādās vietās,
kas ir tuvu kāda pētnieka dzīvesvietai vai ierastiem pastaigu maršrutiem, jo nu
katru reizi jau vienam un tam pašam kokam mizu neplucinās nost, jo tad jau pēc
dažām vizītēm nekas nebūs pāri palicis. Tā nu esmu apņēmies šo savu izcirtumu tā
destruktīvi vairs neaiztikt. Došos un vienkārši vērošu ko izdodas tur tāpat
pamanīt rāpojam (īpaši naktī). No citiem objektiem šajā nakts pastaigā, interesantas
šķita sīciņas mizasblakšu nimfas, kas sēdēja uz bērza celma. Tā diezgan droši
šķiet, ka Aradus depressus. Izcils maskēšanās krāsojums!
|
Sīversa agrais zobspārnis (Odontosia sieversii) |
|
Ozolu vērpējsprīžmetis (Biston strataria) |
|
Pūkainā bērzu pūcīte (Brachionycha nubeculosa) |
|
Parastā pavasarpūcīte (Orthosia gothica) |
|
Priežu pūcīte (Panolis flammea) |
|
Parastais bambals (Geotrupes stercorarius) |
Esam galā! Nu gandrīz. Vēl daži vārdi par pašu
galveno vakara atrakciju – naktstauriņu gaismošanu! Laiks beigu beigās bija
tīri piemērots, gaisa temperatūra šķiet zemāk par +8 grādiem tā ar nenokrita. Ja
nu vējš mazliet. Tauriņi lidoja, bet nu – aprīļa sākumam absolūta klasika, bez
nekādiem pārsteigumiem. Par Sīversa agro zobspārni (Odontosia sieversii)
gan vienmēr prieks. Eiropā sastopama tikai mūsu reģionā, bet nu te tā ir parasta
suga. Lido gan tikai ļoti agri pavasarī, tā ka, ja kāds to ar grib ieraudzīt –
šobrīd ir īstais laiks to darīt! Siltā naktī šobrīd kādas 15-20 tauriņu sugas
var mierīgi sagaidīt pie palaga (man šķiet bija 17). Citi radījumi šajā laikā
varētu būt mazāk aktīvi – kādām vabolēm vai blaktīm pie gaismas tomēr jāgaida
siltāks laiks. Viena vabole gan man negaidīti atlidoja – kā bumbvedējs uz
palaga nolaidās parastais bambals (Geotrupes stercorarius). Nekas jau
rets, bet dabā redzēju tikai otro vai trešo reizi. Dzīvo pamatā dažādu mājlopu
mēslos – ja rakātos pa tiem biežāk, tad jau noteikti būtu sastapis biežāk. Bet
nu mēslu fauna ar mani it kā velk, bet nu ne vienmēr sanāk laiks tai
pievērsties. Tauriņu gaisma un paladziņš gan arī ir tīri ok to pētniecības
metode – dažādas mēslu vaboles (īpaši Aphodius ģints) samērā labi lido
arī uz gaismu. Tā lūk. Gaismošana tad bez jaunumiem. Cerams nākamā ‘atskaite’
te blogā par gaismošanu būs no reizes, kad būšu palicis naktī kaut kur kādā sev
jaunā un interesantā vietā un būšu ticis
pie kāda jaunuma savam tauriņu sarakstam.
Noslēdzot, noteikti dubultžetons pienākas visiem tiem, kas šo izlasīja līdz
galam. Jāmēģina sevi ‘lauzt’ un ja ne rakstīt īsāk (kaut gan arī - mūsdienu
piesātinātajā infotelpā šādi gari teksti noteikti reti kuru uzrunā), tad vismaz
piesātinātās dienās, kad ir visa kā daudz bijis un redzēts – jāizvēlas tikai
daži paši interesantākie objekti, ko atzīmēt un garāk aprakstīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru