Pavasaris iestrēdzis

Gaujmalas mežs netālu no Siguldas

Tāds īpatnējs šis pavasaris - vēss, daba mostas negribīgi. Ir pat bijuši rīti, kad negribas nemaz i degunu bāzt ārā no mājas. Un to tiešām neesmu darījis. Dabā gājienu praktiski nav bijis...  Ok, ne tikai vēsums, bet arī aizņemtība citos darbos to ir ietekmējis - šis ir bijis periods ar visblīvāko attālināto 'zūmsēžu' grafiku visā pandēmijas laikā, arī rakstu darbi jānobeidz, arī kādas astītes no iepriekšējās sezonas u.c. sīkumi, kas ir rezultējies tajā, ka aprīlī kopumā dabā esmu bijis vien 5 (!!) reizes. To tā uz vienas rokas pirkstiem saskaitot, pat nedaudz žoklis atkārās. Tiešām tik maz?! Varbūt kaut ko aizmirsu pieskaitīt? [nē, neaizmirsu gan]. Nu neko darīt - tad jācer, ka maijs būs mežonīgi labs. Bet rēķini ar aprīli tad vēl jānoslēdz. Par trim aprīļa dabas pastaigām jau te esmu atskaitījies - atliek tad par pārējām divām. Tās te uzreiz kopā, jo, lai arī tajās dienās laiks vēl bija pat baigi silts (18. un 19. aprīlis - šur tur pat +18), godīgi sakot tie gājieni nesanāca tik piesātinātas kā es biju iedomājies. Plāni jau bija lieli, bet iespējams pārāk lieli. Atkal aizrāvos ar kilometrāžu  - pirmajā dienā maršruts Egļupe - Sigulda (17,6km), bet otrajā dienā Aizkraukles stacija - Skrīveri (19km). Acīmredzot jāturpina katru dienu sev atgādināt teicienu - 'less is more, less is more!'. Nav ko tik traki staigāt apkārt - garie kilometri jāatstāj velobraucienu dienām. 

Zemesblakts Trapezonotus anorus

Bet tad īsumā tomēr par dažām radībām, ko izdevās sastapt (brīdinu jau iepriekš - pamatā jau nasing spešal). Pirmā diena patiesībā sanāca pat tīri produktīva blakšu ziņā. Gada sarakstam izdevās pievienot 11 sugas. Pamatā veiksmes atslēga bija dažu viršu puduru apskatīšana (jeb ieskatīšanās zem tiem) vienā izcirtumā - uzreiz hops tāds standarta komplektiņš ar zemesblakšu sugām, ko šādās vietās var satsapt: Pterotmetus staphyliniformis, Scolopostethus decoratus, Macrodema micropetrum un Ischnocoris angustulus. Vietās kur aug virši, šīs tiešām var atrast praktiski katrā vietā. Nofotografēt gan nebija diži liela motivācija (daudz jau tās ir fotografētas), bet nu būs jums jātic uz vārda, ka bija gan (pa eksmeplāram no katras sugas gan iemetu arī trauciņā muzeja kolekcijai). Interesantākā blakts šajā vietā - zemesblakts Trapezonotus anorus, kam Dabasdati.lv pagaidām šķiet ir vien aptuveni 10 vietas, kur suga ir ziņota. No citām Trapezonotus sugām atšķiras pēc iegarenākā ķermeņa, pilnībā melnajām kājām un izteikti saīsinātajiem segspārniem. 

Ornamentblakts Coriomeris scabricornis

Zemesblakts Cymus claviculus

Ūdensmērītājs Aquarius najas

Otrs ražīgākais blakšu substrāts izrādījās milteņu paklāji dzelzceļmalas stigas nogāzēs. Tur mēģināju sameklēt bruņublakti Phimodera lapponica, kas būtu jauna suga Latvijai (šogad manā kontā pagaidām 0 tādu sugu), bet arī šoreiz tas nevedās. Bet ja tā rūpīgāk kaut kur piesēž (un neskrien!!), tad jau arī ko citu var pamanīt. Tā tur starp milteņu lapām, piemēram, atradās šogad jau otrā ornamentblakts Coriomeris scabricornis. Šo vienmēr prieks sastapt - tāpat kā praktiski jebkuru citu ornamentblakti, kas nav bieži sastopamā skābeņu-vīgriežu ornamentblakts (Coreus marginatus), kas ir sastopama visur. No milteņu paklāja vēl izdevās izrušināt zemesblakti Cymus claviculus, kas šķita tā netipiski, jo suga sastopama uz mazizmēra doņu sugām mitrākās vietās (bet parasti kur ir skrajš, rets augājs). Te apkārt smiltis, miltenes un virši. Varbūt kāds ziemotājs. Vispār interesanti, ka tā zemesblakšu sistemātika samērā nesen ir piedzīvojusi dramatiskas izmaiņas un arī šīs Cymus ģints blaktis patiesībā būtu iekļaujamas atsevišķā dzimtā - Cymidae. Bet es pagaidām esmu konservatīvs (vai stūrgalvīgs) un šo izmaiņu pagaidām neesmu pieņēmis. Noslēdzot par Siguldas blaktīm, pastaigas beigās nobridu kādu posmu gar Lorupes krastiem, kur lēnākos līcīšos varēja ieķeksēt ūdensmērītājus Aquarius najas. Tipiskus šāda izmēra upju iemītniekus. Dīķos un ezeros šos nesastapt. 

Krāšņlapsene Chrysura hirsuta

Šajā gājienā centos arī joprojām koncentrēties uz plēvspārņu vērošanu. Dienas prieks - pirmā gada krāšņlapsene! Tā ir ļoti interesanta kukaiņu grupa (kuri kukaiņi gan nav interesanti!) - galvenokārt jau sava košā izskata dēļ,  kas daudziem ir pārsteigums, ka "Latvijā arī tādas dzīvo?". Tā teikt kukaiņu pasaules zivju dzenīši vai zaļās vārnas. Iespējams daudzi tās neievēro samērā nelielā izmēra dēļ - tie ir vidēji 3-8mm lieli kukaiņi (dažas sugas varbūt mazliet lielākas). Tiesa gribētos teikt, ka arī cilvēku mītņu tuvumā tās tomēr ir bieži sastopamas radības - karstā laikā lidinās gar māju sienām, elektrības stabiem utml., meklējot kādu savu 'upuri'. Krāšnlapsenes līdzīgi kā Nomada ģints kailbites, ko pieminēju iepriekšējā ierakstā, ir tā dēvētie kleptoparazīti jeb dēj savas olas citu plēvspārņu (dažādu bišveidīgu, bet arī vientuļo lapseņu) ligzdās. Arī te angliski nosaukumā ir sasaiste ar dzeguzēm - dzegužlapsenes (cuckoo wasps). Sugu noteikšana šajā grupā kā ierasts - var būt pat ļoti sarežģīta. Īpaši Chrysis ģintī, kur pat mūsdienāst turpinās zinātnei jaunu sugu aprakstīšana. Tas varbūt pats par sevi nav nekas pārāk neticams, taču kas interesanti - jaunas sugas nāk arī no mūsu reģiona! Piemēram, Chrysis borealis aprakstīta 2015 gadā (pagaidām konstatēta Skandināvijā), C.parietis - 2016. gadā (aprakstījuši lietuviešu kolēģi! Suga sastopama arī citur apkārtnes valstīs, noteikti arī Latvijā jābūt) un C.pseudobrevitarsis - 2021. gadā (sastopama Ziemeļeiropā). Bet nu tā sugu atšķiršana ir tik niansēta, ka tajā baseina dziļajā galā pagaidām vēl nepeldu. Šajā dienā sastaptā suga arī bija no seklākiem ūdeņiem - Chrysura hirsuta, kas esot starp pirmajām sugām, kas pavasarī parādās (aprīli vien dažas sugas, kas sāk lidot). Sugu gan noteicu ne pēc foto, bet pēc pašas krāšņlapsenes, ko izdevās tomēr iemānīt tīkliņā. Gana vērtīgs guvums, jo, ja nemaldos, tad mums muzejā neviens šīs sugas eksemplārs līdz šim kolekcijā nebija. Tagad būs. 

Kailbite Nomada moeschleri, tēviņš

Slaidbite Sphecodes sp., iespējams albilabris

Ja par citiem plēvspārņiem, tad paturpinot dzegužu tēmu - bija arī dažas Nomada kailbites šajā dienā. Tiesa tikai vienu eksemplāru izdevās nofotogrāfēt tā dabiskā veidā - barojoties uz zeltstarītes zieda (pārējās lidinājās apkārt - nebija fotografējamas). Pēc manas saprašanas tas ir N.moeschleri tēviņš. Noteikšana pamatā pēc žokļu galiem, kas ir divzobaini nevis nosmailoti (to, protams, foto neredz - skatījos pašu eksemplāru). Sugu ar tādu žokļu formu nav daudz (Latvijā 4-5 max), tā ka tas ievērojami sašaurina kandidātu loku. Citi varianti atkrita pēc citām pazīmēm. Lai tā būtu. Bet nu jā, tagad saprotu, ka tā kvalitatīvi šogad plēvspārņus te blogā tomēr nespēšu atrādīt, jo a) nofotografēt tos tiešām nav tik viegli, b) kamēr acs un zināšanas nav uzkačātas tādā nopietnā līmenī, ka sugas var atpazīt 'uzreiz', tikmēr tā sugu pārbaudīšana un precizēšana tomēr aizņem pārāk daudz laiku. Jeb vienkārši, atnākot pēc pārgājiena mājās, ir pārāk daudz lietu ko varētu/vajadzētu darīt - noteikt dienā redzētās/noķertās sugas, saziņot novērojumus (jeb pabeigt ziņot - pievienojot dabā no telefona ziņotajiem foto u.c. informāciju) dabasdati.lv, salīmēt ievāktās blaktis, rakstīt blogu, paēst, nomazgāties, veltīt laiku citām nodarbēm. Lai arī kā gribētos, to visu laikam tomēr nevar paspēt izdarīt pat neskatoties uz to, ka caurmērā gulēt eju ap 2iem naktī. Uz doto brīdi izskatās, ka tā sugu noteikšana (= to sugu kuras uzreiz nepazīstu, bet esmu nofotografējis - tas var attiekties arī uz vabolēm u.c. radībām) uzreiz pirmajā vakarā pēc pastaigas ir tas liekais, kas pašam uzdzen lieku stresu, ka nesanāk/nepaspēju to izdarīt pietiekami ātri.

Smilšbite Andrena sp., iespējams apicata

Smilšbite Andrena cineraria, tēviņš

Smilšbite Andrena ventralis, mātīte

Tā, piemēram, šajā pastaigā principā esmu arī pagaidām palicis ar diviem nenoteiktiem plēvspārņu objektiem - Sphecodes ģints kailbiti (kas varētu būt albilabris, bet neesmu šo vēl tā kārtīgi aplūkojis - izmērs liels, tas atbilstu) un Andrena ģints smilšbiti, kas varētu būt A.apicata, bet nu varētu arī nebūt - kamēr nav līdz galam pārbaudīts, varu runāt tikai līdzībās. Izskatās līdzīga un barojās uz kārklu ziediem, kas šai sugai būtu raksturīgi. Lai nu kā - divas citas smilšbites tomēr pieķeksēju. Ja atceramies ierpeikšējo bloga ierakstu, kur aprakstīju Andrena vaga smilšbites, tad rakstīju, ka tēviņi ir samērā nesajaucami. Vienīgi A.cineraria ir līdzīgi, bet tiem pakaļkājas klātas melniem matiņiem. Lūk, šajā dienā vienu šīs sugas tēviņu arī izdevās nomedīt - lidoja gan straujā tempā, tāpēc ir tik foto pirktos . Tādus (foto pirkstos) šajā gadā daudz laikam taisīšu - tīri lai ir kā dokumentāls apliecinājums novērojumam ko Dabasdati.lv kaut kad vēlāk pievienot. Jāseko vienīgi tad līdzi manikīram - bieži vien netīros nagus kauns pat rādīt. Dabā gan grūti to tīrību uzturēt - īpaši šajā dienā, kad pirms tam biju gramstījies ap apdegušu priežu stumbriem. Cerams to tā apmēram var saprast, ka ne jau ikdienā tāds netīrelis apkārt staigāju, bet gājienos dabā, ja ir jārušinās kaut kur, tad netīri pirksti, protams, ir pēdējais par ko domāju. Otra jaunā smilšbišu suga jau trāpījās jau Siguldas tuvumā, smilšainā laukumiņā uz Gaujas krasta nogāzes stūra, kur lidinājās vesela sauja ar samērā neliela izmēra smilšbitēm. Kādas pāris noķēru un uzreiz acīs iekrita īpatnēji sarkanīgās vēdera malas un vēdera apakšpuse. Hmm, tāda suga nebija vēl manīta. Par laimi izdevās pāris eksemplārus pieķert un nofotografēt arī tādā dabiskā pozā. Šo gan es intereses pēc mājās pārbaudīju rūpīgāk, kaut gan man jau uzreiz bija aizdoma par vienu sugu - Andrena ventralis. Grāmatas šo manu aizdomu arī apstiprināja - vēdera krāsojums (īpaši sarkanīgā vēdera apakšpuse) tiešām esot laba sugas noteikšanas pazīme. Interesanti, ka Latvijā varētu būt ļoti bieži sastopama suga, bet, piemēram, Lielbritānijā tā nav sastopama un viņu bišu grāmatās līdz ar to šī suga nav attēlota. 

Tīruma kamene (Bombus pascuorum)

Eirāzijas vāvere (Sciurus vulgaris)

Zilā eļļasvabole (Meloe violaceus)

Vispār par šo sugu pašam bija liels prieks (jauns fotoķeksis kā ne kā), jo patiesībā tā nedaudz izglāba mani no sajūtas, ka diena ir pilnībā neizdevusies. Šī atraduma motivēts vēl vakara saulītē pamēģināju kādas kamenes patvarstīt gar cīrulīšu ziediem. Pamatā gan tur tikai viena suga lidinājās apkārt. Ja galīgi kaut ko nejaucu - tīruma kamene (Bombus pascuorum). Noslēgumā vēl no Siguldas dienas daži krikumi - ar makro objektīvu fotografēta vāvere un zilā eļļasvabole. Tas eļļasvaboles foto vairāk ar domu, ka nu arī man, kas it kā ar kukaiņu foto nodarbojas gana ilgi, gadās fēleri, jeb kaut kādi nepareizi uzstādījumi kamerā, kas rezultējas švakos kadros. Tā, piemēram, pamanīju šo steidzīgo eļļasvaboli smuki rāpojam ceļmalā ar zemu zālīti - lieliski apstākļi, lai varētu kādus normālus kadrus saknipsēt. To arī cītīgi darīju! Taču mājās diemžēl nācās konstatēt, ka visi ir principā ārā metami. Vabole šoreiz bija priekš manām spējām pārāk steidzīga. 

Mežs zaļo, uz D no Aizkraukles purva

Par nākamās dienas pastaigu ir īstenībā daudz mazāk ko rakstīt. Plāns bija no Aizkraukles stacijas pastaigāt uz Aizkraukles purva pusi, kur tā pieguļošajos mežos kaut ko sameklēt un parušināties. Lai arī zaļums spraucās jau no visām malām ārā, tomēr kukaiņu aktivitāte bija zema. Jā, nezinu - siltais laiks manī bija laikam radījis pārāk lielu optimismu. Šķita, ka ja jau turpat vai +18 sola, tad visiem kukaiņiem vajadzētu rāpot, lidot, skriet, lekt un man pašam nekas nebūs nemaz i jādara. Atliks tikai iet un fotografēt pa labi, pa kreisi, uz augšu un apakšu. Jūnijā šāda pieeja gana labi strādā, jo var noiet 15-20km un visā noietā ceļa garumā būs visu laiku apkārt kaut kas ko vērot. Agrā pavasarī tas nestrādā, jo tad šādā tempā ejot parasti neko nevar redzēt - kukaiņi ir pašam aktīvi jāmeklē. Acīmredzot šajā gājienā vajadzēja vēl pieturēties pavasara metodikas, bet prātā es jau biju iekāpis vasarā.

Griezējbite Osmia bicolor, mātīte

Griezējbites Osmia bicolor, tēviņš un mātīte

Pūkmuša Bombylius major

Protams, nav jau tā ka redzēju 0 kukaiņus. Piemēram, pašā sākumā pie Aizkraukles dzelzceļa stacijas ziedošajos kārklos izdevās sazīmēt Osmia bicolor griezējbites. Mātītes ļoti košas, bet tēviņi mazāki - pavisam savādākā krāsojumā. Šajā vietā tās tur lidinājās daudz - gan tēviņi, gan mātītes, bet man pietrūka pacietības, lai tos abus tā jēdzīgi iemūžināti. Tāpēc atkal viens pirkstu foto, kur sugu var labāk apskatīt un viens attāls kadrs, kur nelietis tēviņš man iztraucēja iespēju varbūt pielavīties tuvāk uz zemes sēdošai mātītei. Kamēr lavījos tuvāk, šis pielidoja klāt un burtiski sekundi pēc šī kadra 'uzklupa' mātītei un abi aizlidoja tālēs zilajās. Nu neko darīt. Vēlāk dienas gaitā gan tiku atalgots ar cita ļoti tramīga kukaiņa foto - izdevās tuvu pielavīties pūkmušai Bombylius major. Tā pa gabalu varētu izskatīties diezgan draudīgs radījums ar garu snuķi, bet kā redzams - cilvēkam šis snuķis nav kaitīgs, jo paredzēts nektāra sūkšanai. 

Slaidbite Halictus sp. ar strepsipteriem Halictoxenos cf. tumulorum vēderā

Sterpsipteri Halictoxenos cf. tumulorum

Ar citiem bišveidīgajiem man šajā dienā citādi diezgan neveicās. Lielākoties ziedošie kārkli bija kādus pāris metrus par augstu, lai tos ziedus varētu ērti aplūkot. Vienā vietā uz māllēpes zieda gan pamanīju nelielu bišveidīgo - nebija noskaņojums mēģināt līst tuvāk (tur tā apkārt visādi zari un stiebri bija - šķita, ka gan jau tāpat iztraucētu, ja mēģinātu), tāpēc iesmēlu tīkliņā. Halictus ģints slaidbite - pirmā šogad, arī forši. Kamēr taisīju pirkstu fotosesiju, pamanīju, ka arī šī bite ir invadēta ar strepsipteriem! Oho, tas jau gan interesantāk, jo, ja smilšbites ar Stylops ģints strepsipteriem tagad esmu redzējis daudz, tad šis jau kaut kas jauns! Kā tagad esmu noskaidrojis, tad Halictus slaidbites ir tiešām citas ģints strepsipteru saimnieki - Halictoxenos sp.! Tā uzreiz neatrodu informāciju par šo ģinti Latvijā - varbūt iepriekš nemaz nav reģistrēta. Interesanti, ka tēviņi šiem dabā esot novērojami ārkārtīgi reti. Pamatā tikai mātītes. Vai pēc tām var sugu noteikt vēl būs jāpapēta, bet vismaz vienā čehu rakstā no ģints 3 sugām uz Halictus atzīmēta tikai Halictoxenos tumulorum (pārējās 2 - parazitē Lasioglossum ģints slaidbitēs). Tā ka varbūt šī arī ir tā! Bet būs vēl jāpapēta detalizētāk. Jebkurā gadījumā, šis gan tāds negaidīts atradums. 

Lapgrauzis Chrysomela cuprea

No citām šajā dienā sastaptajām radībām vēl varu izcelt lapgrauzi Chrysomela cuprea, ko dzīvē satiku tikai otro reizi. Noteikti tā ir suga, kas Latvijā nav tā starp tām biežāk sastopamajām. Citreiz gan par šo prātojot, tas tā dīvaini šķiet - kā gan var suga būt reta, ja tā, piemēram, barojas ar apšu, kārklu vai alkšņu lapām. Tie taču mums ir visur! Bet acīmredzot ir vēl kaut kādi ietekmējošie faktori, kas tādai vai citai lapgraužu sugai tomēr liek būt sastopamai retāk kā citām. Par šo sugu raksta, ka biežāk satopama mitrās vietās ūdeņu tuvumā. Slapjumi te apkārt visādi bija jā. Starp citu šajā ģintī ir arī viena no manām sapņu sugām, ko vēlētos atrast - Chrysomela lapponica. Ļoti glīts lapgrauzis (tiesa ir arī pilnīgi melna krāsu forma - cerams, ka neatradīšu tieši tādu. Būtu nedaudz vilšanās), kas Latvijā ir vēl krietni retāks par šo sugu. Arī tā esot vairāk mitraiņu un purvu suga. Šogad ir plāns kādus purvus vairāk paķemmēt, dažas interesantas blaktis meklējot - varbūt izdodas arī to lapgrauzi atrast. 

Koku laupītājblakts Amphiareus obscuriceps

Šaurvabole Psammoecus bipunctatus

Pēdējā gada laikā es šad un tad cenšos piestāt arī pie kādiem veciem siena ruļļiem, jo somi un briti tādos diezgan ražīgi atrod pa kādai interesantai koku laupītājblaktij (tas dzimtas kopējais nosaukums. Ne visa šīs dzimtas sugas dzīvo uz kokiem). Arī te pāris vietās mežmalā tādus ruļļus atradu. Ņēmu talkā sijājamo sietu un centos kaut ko izsijāt. Viena koku laupītājblakts arī atradās - tiesa šogad jau redzēta suga Amphiareus obscuriceps. Kā varu noprast pēc literatūras, tad suga dzīvo apmēram tādās vietās - arī kompostkaudzēs utml., kur notiek augu sadalīšanās procesi. Lai arī atradumu joprojām ir maz, tas tomēr visticamāk liecina, ka suga Latvijā visticamāk nav reta. Vienkārši reti redzama (ir jau ar sīciņa - tā ap 3mm varbūt). Turpat blakus siena rullī atradās arī apmēram tik pat maza izmēra vabolīte - šaurvabole Psammoecus bipunctatus, par kuru varētu teikt tieši tos pašus vārdus. Noteikti ir sastopama biežāk kā pašreizējais atradumu skaits par to varētu liecināt. 

Ūdensmērītājs Gerris lacustris

Mazā skraiduļblakts (Velia reticulata)

Tā nu tur samērā sašļucis gāju (bija jau kādu brīdi tās tukšāks posms ietrāpījies. Kas gan varbūt nav brīnums jo gāju pa traktora sliedi rapšu laukā) līdz nonācu līdz nelielam grāvim, kas vismaz nedaudz  manu garastāvokli uzlaboja. Jeb stāsts par to cik maz tomēr citreiz priekam vajag. Neko ne retu un citādi interesantu tur neatradu. Vienkārši fotografēju visparastākos ūdensmērītājus un mazās skraiduļblaktis. Bet pēc garās iešanas tā tiešām bija kā tāda sava veida meditācija un relaksācija. Tupi tur grāvja malā un priecīgs fotografē blaktis. Nedaudz gan to pabojāja fakts, ka līdz vilcienam bija vien 40 minūtes palikušas. Nācās pārtraukt priekšlaicīgi (ticu, ka tur kaut kur bija arī slaidā mērniekblakts - nepaspēj atrast). Taču mēģināšu šo sajūtu pārnest nākamajiem dažiem gājieniem. Pietiek taču vienreiz skriet tik daudz km apkārt!