Tāds jau laikam ir tas teiciens... Tiesa pašreiz man tā apetīte ir nevis uz ēdienu (kaut gan ir arī uz to), bet uz vēl un vēl jaunām tauriņu sugām - aptuveni divas trešdaļas no Latvijā sastopamajām jau gan esmu sabildējis... Šodien mēģināju remdēt savu apetīti nevis dodoties dabā un cerot uz haļavu, bet mērķtiecīgi gāju uz vienu sugu - gāršas brūnuli (
Erebia aethiops), kas ir tāda pavēlāka suga, kurai lidošanas maksimums ir tieši augustā. Latvijā gan tā ir reta, ja ne pat ļoti reta suga - patstāvīga populācija esot tikai Ķemeru apkārtnē. Tad nu uz turieni arī devos. Un paveicās - atradu šos čupu čupām pa ceļam no Ķemeriem uz Antiņciemu. Laiks gan bija pasilts, tāpēc neko diži šie neļāvās sevi iemūžināt (bišķi jau rokas ar šodien bija līkas) - it īpaši spārnu apakšpusi, kaut gan tieši tur jau slēpjas tā galvenā sugas atšķiršanas pazīme, jo no virspuses tauirņš visnotaļ atgādina daudz parastāko sila brūnuli. Vienu paštruntīgu bildi gan pievienoju, kur apakšpuse ir redzama - pakaļspārni ir praktiski bez nekāda zīmējuma. Vienīgi ārmalas daļa ir it kā gaišāka (kas gan šai bildē nav īsti redzams - iespējams apgaismojuma dēļ, iespējams eksemplārs tāds savādāks gadījies) ar reizēm diviem, maziem gaišiem plankumiņiem. Sila brūnulim tur ir paliels balts pleķis ar vairākiem rimbuļiem. Tā lūk - mana 81. nobildētā tauriņu suga.
Vēl Kūdras apkārtnē nobildēju šogad nebildētu spāri - spilgto purvspāri (
Leucorrhinia pectoralis), kas ir ja ne gluži pareta, tad vismaz Eiropas direktīvas suga. Viegli atšķirama pēc gaišāk dzeltenā plankuma uz vēdera septītā posma. Sastopama ne tikai purvos, kā dažas citas purvspāres, bet arī kādos citās aizaugušās ūdenstilpēs. Šis īpatnis gan tāds dikti vecs izskatās - pēc teorijas jau gan tā arī sanāk, ka šai spārei lidošanas laiks ir līdz augusta vidum. Tā ka iespējams pirmsnāves bilde. Ko lai dara - nākošgad jau būs jauna paaudze.
Tāds jau laikam ir tas teiciens... Tiesa pašreiz man tā apetīte ir nevis uz ēdienu (kaut gan ir arī uz to), bet uz vēl un vēl jaunām tauriņu sugām - aptuveni divas trešdaļas no Latvijā sastopamajām jau gan esmu sabildējis... Šodien mēģināju remdēt savu apetīti nevis dodoties dabā un cerot uz haļavu, bet mērķtiecīgi gāju uz vienu sugu - gāršas brūnuli (Erebia aethiops), kas ir tāda pavēlāka suga, kurai lidošanas maksimums ir tieši augustā. Latvijā gan tā ir reta, ja ne pat ļoti reta suga - patstāvīga populācija esot tikai Ķemeru apkārtnē. Tad nu uz turieni arī devos. Un paveicās - atradu šos čupu čupām pa ceļam no Ķemeriem uz Antiņciemu. Laiks gan bija pasilts, tāpēc neko diži šie neļāvās sevi iemūžināt (bišķi jau rokas ar šodien bija līkas) - it īpaši spārnu apakšpusi, kaut gan tieši tur jau slēpjas tā galvenā sugas atšķiršanas pazīme, jo no virspuses tauirņš visnotaļ atgādina daudz parastāko sila brūnuli. Vienu paštruntīgu bildi gan pievienoju, kur apakšpuse ir redzama - pakaļspārni ir praktiski bez nekāda zīmējuma. Vienīgi ārmalas daļa ir it kā gaišāka (kas gan šai bildē nav īsti redzams - iespējams apgaismojuma dēļ, iespējams eksemplārs tāds savādāks gadījies) ar reizēm diviem, maziem gaišiem plankumiņiem. Sila brūnulim tur ir paliels balts pleķis ar vairākiem rimbuļiem. Tā lūk - mana 81. nobildētā tauriņu suga.
Vēl Kūdras apkārtnē nobildēju šogad nebildētu spāri - spilgto purvspāri (Leucorrhinia pectoralis), kas ir ja ne gluži pareta, tad vismaz Eiropas direktīvas suga. Viegli atšķirama pēc gaišāk dzeltenā plankuma uz vēdera septītā posma. Sastopama ne tikai purvos, kā dažas citas purvspāres, bet arī kādos citās aizaugušās ūdenstilpēs. Šis īpatnis gan tāds dikti vecs izskatās - pēc teorijas jau gan tā arī sanāk, ka šai spārei lidošanas laiks ir līdz augusta vidum. Tā ka iespējams pirmsnāves bilde. Ko lai dara - nākošgad jau būs jauna paaudze.
1 komentārs:
Tik skaists... Man tīri vai žēl, ka neesmu taurenis.
Ierakstīt komentāru