Kāju metode

Makro sīklopu bildēšanai ir viena absolūti skaista īpašība - to var darīt pilnīgi jebkur! Sākot no mežiem un pļavām, kas čum un mudž no visādām radībām, un beidzot ar cilvēku mitekļiem, kur var mierīgi atrast kādu čupiņu zirnekļu, zvīņenes, pa kādam prusaciņam un ko tik vēl ne. Galvenais ir būt vērīgam un ieraudzīt to visu. Tad nu lūk - pēdējā laikā dzenoties apkārt ar velosipēdu un citiem transportlīdzekļiem, biju piemirsis kā tas ir vienkārši iet ar "k2 tupeļmotoru" pabildēt kaut kur tuvākajā apkārtnē. Jo it kā ir loģiski, ka aiznesoties daudzus kilometrus kaut kur tālāk, neies pakrist pļaviņā 100m attālumā no pieturas vietas, pavadot tur visu bildēšanai atvēlēto laiku - tādos gadījumos gribas vai nu turpināt ripot ar riteni vēl uz priekšu, uz priekšu, tādējādi noteikti palaižot daudz ko garām... Jo tā ir, ka pietiek nokrist kādā 5x5m pļaviņas/mežmalas/utml. stūrītī, lai tur varētu pavadīt kādu pusstundu meklējot un atrodot visādus interesantus sīklopus.

Tad nu šodien atbraucot uz Ogri, izdomāju ka jāiet bildēt pa vecam - ar 'kāju metodi', jeb vienkārši pastaigājoties tuvākajā apkārtnē. Aizdevos līdz Ogres vecupei - tur smuka, ganīta pļaviņa + apkārt ūdeņi, tātad cerība uz spārēm (jau uzreiz var teikt, ka palaidu garām smukas iespējas nobildēt divas, pirms tam nebildētas dižspāru sugas. Tas nenoliedzami sabojāja garastāvokli, bet ko darīt - ja vienmēr visu varētu nobildēt, tad tas droši vien nebūtu interesanti). Centos ātri neiet, pievērst uzmanību sīkumiem utt. Daļēji jau nostrādāja - piemēram, šīs gliemežmušas (Scyomizidae dzimta) parasti uzturas tuvu zemei starp visādām zālēm un citiem augiem, tādējādi ir viegli tās nepamanīt. Visai interesanti mūdži - gan tīri vizuāli (strīpainās acis + īpatnējie 'radziņi'), gan bioloģijas ziņā. Tās sastopamas mitrās vietās (slapjās pļavās, gar ūdenstilpju krastiem, utml.) - tur kur ir vairāk gliemežu, jo, kā jau nosaukums varētu liecināt, to kāpuriem garšo gliemeži. To uzbrukumu taktiskie modeļi šķiet ir dažādi - kādām sugām kāpuri ir parazīti, citām plēsēji, bet nu fakts ir viens - tie noteikti nav gliemežu labākie draugi.

Patrāpījās arī viens lielāks (patiesībā jau milzīgs) un pa dienu retāk redzams objekts - lielais madaru sfings (Hyles gallii). Sfingus, kā jau naktstauriņus, lielāka iespēja, protams, ir redzēt naktī, taču šis jau tagad vakara piesaulītē bija nedaudz aktivizējies. Patiešām normāls milzenis - it īpaši resnuma ziņā. Pie tam tīri krāšņš arī. Savdabīgi, ka izskatījās ļoti svaigs un nenodilis - gandrīz vai kā tikko izšķīlies/izlīdis. Pēc idejas pie mums vajadzētu būt vienai paaudzei, kas beidz lidot jūlija beigās. Ir aizdoma, ka šīs karstās vasaras iespaidā pie mums būs paspējusi attīstīties jau otrā šo tauriņu paaudze, kas neesot nekas neparasts nedaudz tālāk uz dienvidiem. Kaut ko līdzīgu var teikt arī par astainajiem zilenīšiem (ko es atkal redzēju - nu tiešām šogad ļoti daudz) - arī tie visi bija ļoti svaigi un nenobružājušies, kas liecina, ka būs šiem ar kāda otrā paaudze attīstījusies. Redz kādus pigorus tā siltā vasara būs sastrādājusi.

Tālāk čāpojot neko baigi interesantu vairs nenobildēju - centos sazīmēt kādu no retajām klajumspārēm. Vairākas aizdomīgas arī sabildēju, taču, tagad, lai arī bez noteicēja pie rokas, skatot, šķiet, ka nu nebūs tomēr. Mēģināju kaut ko sazīmēt smukajā vakara gaismiņā, taču tā brīžiem pazuda aiz mākoņiem, tāpēc neko vairāk par dedestiņu balteni (Leptidea sinapis) 'neizspiedu'. Jāsaka, ka šai sugai esot arī nesen atdalīta dvīņu suga Leptidea reali, ko varot atšķirt tikai pēc dzimumorgāniem. Interesanti - varbūt arī pie mums tāda ir sastopama? Jo it kā pēc bioloģijas un ekoloģijas tās esot visai līdzīgas. To gan būs pagrūti noskaidrot.