Naktstauriņu gaismošana

Aizvakar pa ilgiem laikiem sadomāju vasarnīcā uzstellēt gaismas 'lamatas', lai paskatītu naktstauriņus. Droši vien nav noslēpums, ka lielāko daļu naktī aktīvo kukaiņu pievilina gaisma - kuru gan nav nokaitinājis kāds istabā iekļuvis tauriņš, kas sāk neatlaidīgi riņķot ap lampu. Kāpēc tā viņi dara šķiet nav īsti noskaidrots, bet protams pastāv dažādas teorijas. Piemēram, viena no tām stāsta, ka normāli naktī aktīvi kukaiņi kā orientieri izmanto kādu dabisku gaismas avotu, piemēram, mēnesi (ok, naktī nekas daudz cits jau nemaz nav) turot to kādā noteiktā leņķī attiecībā pret sevi - un loģiski, ka līdz tam viņi aizlidot nevar. Bet ja parādās kāds mākslīgs gaismas avots (lampa, piemēram) tad šie, uzņemot kursu pēc tā, tomēr var to sasniegt, jo lampa atrodas daudz tuvāk nekā mēness. Tas it kā arī izskaidrotu, kāpēc apmācies laiks ir daudz labāks priekš gaismošanas, nekā skaidrs laiks ar mēnesi. Bet nu tā īsti zinātniski tas viss nav pierādīts. Bet nu jā - uzliku lampu, paklāju apakšā baltu palagu, lai var labāk aplūkot, kas atlido un devos paēst vakariņas. Lampa gan man nav īpaši paredzēta šim mērķim, jo tā ir kvarca lampa, jeb 'kalnu saule' un uz to nav īsti veselīgi skatīties, bet kaut kā nebūt piesedzot acis ar roku varēja iztikt. Bet tauriņi jau lido - tas ar galvenais.

Pēc kāda laika atnākot, sapratu, ka lido ne tikai tauriņi, bet arī nevēlami viesi - sirseņi (Vespa crabro). Un ne jau viens vai divi, bet aš vesels pūznis! Vienu brīdi tiešām likās, ka kādi desmit gabali tur riņķoja. Pirmajā brīdī domāju, ka nu nekas - gan jau sadzīvosim, bet tad viens aizlīda man zem krekla un iedzēla vēderā. Bija skaidrs, ka tā nu nekāds dižais prieks no vērošanas nebūs, ja visu laiku būtu jāatgaiņājas no sirseņiem. Diemžēl gaismošanas iekārtas konfigurācija neatļāva no sirseņiem atbrīvoties klasiskā variantā - ar tupeli pret sienu, jo nebija sienas... Tāpēc ķēros pie citas, ne visai humānas metodes - ar šķērēm sadalīju tos pirmreizinātājos. Pēc apmēram pusstundu ilgas cīņas pie palaga beidzot bija klusums un varēja sākt vērot tauriņus.

Pozitīva iezīme naktstauriņiem ir tāda, ka šiem ir daudz vairāk sugu kā dienas tauriņiem (vairāk kā 2 tūkstoši) - protams liela daļa ir tur kodes un citi neinteresanti sīkuļi, taču arī lielo naktstauriņu ir ļoti daudz. Un ir pietiekami daudz sugu, kas lido arī rudenī - tāpēc man jau šķiet, ka augusts ir ļoti labs mēnesis priekš gaismošanas, jo vēl lido vasaras sugas, kā arī jau parādās rudens sugas. Šajā naktī gan ļoti liels tauriņu kvantums nebija, bet daudz kas arī atkarīgs no tā, kur un cik tālu tā gaisma spīd. Šajā gadījumā lampas iedarbības zonā galvenokārt atradās pļava. Bet šis tas interesants jau atlidoja - man pašam visvairāk patika šī balodeņu pūcīte (Trachea atriplicis). Var jau būt tas tāpēc, ka man vispār patīk jebkurš tauriņš, kuram ir kaut kas zaļš tā ārējā izskatā.

Atlidoja arī bērzu sirpjspārnis (Drepana falcataria), kas tad ir tāda vairāk vasaras suga. Tā vizuālais izskats pavisam noteikti atbilst nosaukumam, jo visiem sirpjspārņiem ir šādi interesantas formas spārni. Vēl man dikti iepatikās šī baltpelēkā akmeņpūcīte (Antitype chi), kas atkal ir tāda tīra rudens suga - sāk augustā un lido līdz pat oktobrim. Tā ka šīs sugas labi parāda, ka augusts ir tīri labs laiks priekš gaismošanas. Tā savādāk nekas ļoti smuks vairs neatlidoja un ap kādiem 2:30 slēdzu gaismu ārā. Bet noteikti gribētos vēl kādu reizīti paspēt vēl pagaismot - ir jau interesanti. Jāizvelk vads varbūt uz blakus esošo mežiņu - varbūt tur vēl interesantāk būtu.