Bērnības dienu horiznotu paplašinot...

Bērnībā vasarās ļoti daudz laika pavadīju mūsu ģimenes vasarnīcā - bradāju pa apkārtnes mežiem, pļavām un grāvjiem. Tā teikt bija mani grūti pielikt pie kaut kādiem darāmiem darbiem kamēr nebiju veicis ikdienas apgaitu pa tuvējo apkārtni. Arī tagad cenšos regulāri tur aizbraukt, bet, protams, tur pavadītais laiks ir nesalīdzināmi mazāks. Vienu dienu tā aizdomājos, ka visā savas bērnības laikā reti kad biju gājis tālākās "ekspedīcijās" - pietika ar visādiem nostūrīšiem ko pētīt arī kāda 1,5km rādiusā ap vasarnīcu (jāatzīst, ka bērnībā man noteikti bija daudz lielāka ziņkāre un pacietība izpētīt kādas grāvjmalas pāris kvadrātmetrus nekā šobrīd). Par cik šogad ir Tauriņu vērošanas gads, tad, cerībā uz lielāku tauriņu daudzveidību, beidzot nolēmu iepazīt tālākus šī Olaines novada atzara nostūrus un vienā karstā maija dienā veicu nelielu 20km pastaigu apdzīvotas vietas virzienā ar episku nosaukumu - Dzērumi. 

Deviņvīrspēku mūks (Shargacucullia verbasci)

Ierados gan jau iepriekšējā vakarā un nevarēju neatturēties neieslēgt tauriņu lampu - naktis it kā solījās būt siltas, bet pirmā nakts īsti laba tomēr neizdevās. Pa dienu bija arī bijušas stipras lietusgāzes, bet vakars noskaidrojās un pat uzspīdēja saulīte. Rezultātā bija ļoti augsts gaisa mitrums, ieplakā, kur kā reizi man jāgaismo, izveidojās stipra migla, kas, protams, nav īsti piemēroti laikapstākļi tauriņu lidošanai. No otras puses jau labi - varēja aiziet mazliet ātrāk gulēt. Nav gan tā, ka galīgi nekas neatlidoja - pietiek jau it kā ar vienu foršu sugu, lai vakars būtu izdevies. Un viena forša suga arī atlidoja - deviņvīrspēku mūks! Sākotnēji gan īsti pārliecināts par sugas noteikšanu nebiju (ir vēl viena ļoti līdzīga suga), bet nākamajā dienā saņēmu apstiprinājumu gan no Ivara Šulca, gan no Nikolaja Savenkova. Suga Latvijā ļoti reti sastopama un ilgu laiku nebija konstatēta vispār - taču pēdējos pāris gados ir arī bijuši vairāki šīs sugas kāpuru ziņojumi Dabasdati.lv. Acīmredzot pagaidām šī suga pie mums atkal ir sastopama, bet šādām sugām, kurām Latvija atrodas to izplatības areāla ziemeļu daļā, skaits pa gadiem var būt tiešām ļoti mainīgs. Varbūt pēc pāris nelabvēlīgām ziemām suga atkal būs ļoti reti sastopama. 

Brūnais zeltainītis (Lycaena tityrus)

Nākamajā rītā tad devos tauriņos - uz to brīdi (22. maiju) jau bija izlidojusi nākamā dienas tauriņu sugu porcija, kuras tad vēlējos 'ieķeksēt' savā Olaines novada sarakstā. Tagad, kad ir pagājusi jau nedēļa, izlidojusi ir jau nākamā porcija ar sugām (piemēram, lapkoku balteņi) tā ka būs vien drīz atkal jābrauc skatīt, ko ir iespējams samedīt. Bet ja par iepriekšējo gājienu runā, tad kopumā neko pārāk ekstraordināru nemanīju, taču vairumu cerēto sugu izdevās ieraudzīt un nofotogrāfēt. Atzīmēt vērts varbūt ir tikai brūno zeltaniīti, ko varbūt ne pārāk cerēju ieraudzīt, jo nebiju pārliecināts vai manā maršrutā būs kāda piemērota pļaviņa, un arī sīko zilenīti, ko kopumā man ne pārāk bieži izdodas redzēt - iespējams tieši tāpēc, ka tas ir tik neliels izmēros un abi dzimumi ar brūnām spārnu virspusēm, kas padara tos visai neuzkrītošus. Kopumā pēc šīs dienas Olaines novada listē man ir 21 suga.  

Četrplankumu krāšņvabole (Anthaxia quadripunctata)

Diena bija ļoti karsta un uzreiz bija jūtams dažādu siltummīlošu kukaiņu sugu aktivitātes pieaugums. Tā, piemēram, diezgan lielā skaitā uz pienenēm un gundegām bija redzamas mazas, melnas krāšņvabolītes - četrplankumu krāšņvaboles. Šī suga gan varbūt nav labākais krāšņvaboļu piemērs, jo nav nemaz tik krāšņa, kā arī varētu rasties jautājums, kur ir tie četri plankumi? [tie laikam domāti tās četras bedrītes uz priekškrūšu vairoga]. Bet kāds mums tās krāšņvaboles ir, tādas ir - šī vaboļu dzimta tomēr ir izteikti dienvidu un tropu rajonus apdzīvojoši radījumi, attiecīgi mums ziemeļniekiem tā sugu daudzveidība ir salīdzinoši neliela (taču tāpat 45 sugas ir - no kurām gan prāva daļa ir Agrilus ģints pārstāvji). Ja šī suga ir ļoti parasta, tad Latvijā ir sastopama vēl viena ļoti līdzīga un mazliet retāka suga - Anthaxia godeti, kuru man pagaidām nav palaimējies atpazīt. 

Eirāzijas vāvere (Sciurus vulgaris)

Šogad, vismaz man noteikti, ir izteikts vāveru gads - šķiet kādos dažos iepriekšējos gados vāveri biju redzējis labi ja pāris reizes. Šajā dienā vien vāveres man atzīmējās veselās trīs vietās (kā arī jau iepriekš šogad vairākas tikšanās ir bijušas) - gan jau, ka tā tikai tāda sagadīšanās nevis kāds straujš vāveru skaita pieaugums. Šo konkrēto indivīdu izdevās pat pamanīt pirms vāvere bija pamanījusies paslēpties aiz stumbra - tā mēs tur skatījāmies viens uz otru, es pat paspēju mierīgi apmainīt makro objektīvu pret mazliet garāku, sabildēju, un tika tad vāvere tā slinki aizlīda pa stumbru augšup. Šādas tikšanās man patīk labāk nekā, kad vāvere ņem un ar skaļu šmaukstienu virs galvas biedē cilvēkus. 

Ķērsu baltenis (Anthocharis cardamines)

Jā, no tauriņiem patiesībā bija tomēr vēl viena veiksmīga tikšanās - nē, tā nebija gluži jauna suga, bet vienkārši ķērsu balteņa mātīte. Ja tēviņi ar saviem oranžajiem spārnu galiem ir koši un viegli atpazīstami jau pa gabalu, tad mātīti lidojumā no citiem balteņiem ir samērā grūti atšķirt. Jā, izmēros varbūt nedaudz mazāka, taču tie izmēri pārklājas un lidojošam tauriņam tāpat to izmēru ir grūti novērtēt. Pilnīgi noteikti, ka jau iepriekš biju tās redzējis lidojumā, taču atpazīt un nofotogrāfēt līdz šim brīdim nebija izdevies.

Orusīds (Orussus abietinus)

Vienā izcirtumā stipri simpātiski izskatījās divi, resni egļu stumbeņi bez mizas - uz tādiem karstā laikā nereti var sastapt ko interesantu, piemēram, kādu krāšņvaboli. Tā nu bridu tiem tuvāk (pa ceļam no ligzdas uzceļot koku čipsti) un sev par patīkamu pārsteigumu, ieraudzīju tur jaukus, bet ļoti mistiskus plēvspārnīšus - orusīdus! Kāpēc mistiskus? Evolūcijā daudz ir meklēti un diskutēts par dažādiem trūkstošajiem 'ķēdes posmiem' - vai tur kāds cilvēka sencis iztrūkst vai kā savādāk. Ja skatītos uz plēvspārņu sistemātiku un evolūciju, tad tur skaidri nodalās divi atzari - iežmauglapsenes (Apocryta - visas lapsenes, bites, jātnieciņi utml.) un augļlapsenes (Symphita - zāģlapsenes, ragastes, vālīšlapsenes utt.). Tad nu lūk - šie orusīdi savukārt būtu šis ķēdes posms starp šiem abiem sistemātikas zariem, jo pēc savas morfoloģijas un bioloģijas ir kaut kas pa vidu. Pirmkārt, vēders orusīdiem ir bez tā sauktās iežmaugas (pirmie vēdera posmi nav izteikti sašaurināti) - tātad gluži kā zāģlapsenēm. Taču šis ir parazītisks kukainis (pareizāk sakot - parazitoīds), kas dēj oliņas citu kukaiņu kāpuros - kas nav raksturīgs nevienai no augļlapseņu apakšķārtas pārstāvjiem, bet ir raksturīgi iežmauglapsenēm, piemēram, jātnieciņiem. Arī pašā ķermenī ir visādas īpatnības - mātītēm dējeklis esot ļoti garš un salocījies ne tikai vēdera dobumā, bet arī krūšu daļā, olas esot garākas par mātītes ķermeni un citas dīvainības. Tātad tik tiešām ir vērojamas pazīmes no abām apakškārtām. Vēl nevar nepieminēt arī sugas salīdzinoši reto izplatību - lai arī sastopami praktiski visā Eiropā, tieši mūsu reģionā varētu to uzskatīt pat par lielu retumu. Tā, piemēram, Zviedrijā laika posmā no 1913. līdz 1996. gadam suga nav tikusi konstatēta vispār. Arī Latvijā ziņu par šo sugu ir visai maz - pa kādam stipri senākam rakstam no pagājušā gadsimta sākuma, daži ziņojumi Dabasdati.lv un tas arī viss (protams, noteikti ir arī kādas nepublicētas ziņas par kurām man nav informācijas). Laiks droši vien rādīs vai suga ir tiešām reta vai vienkārši nav īsti pievērsta tai uzmanība - noteikšana gan visai vienkārša, jo īsti nav nevienas citas plēvspārņu sugas ar sarkanu vēderu, tumšu joslu uz spārniem un baltu joslu acu iekšmalā, kas būtu redzama lodājam pa saulē apspīdētiem skujkoku stumbeņiem. Tā ka varu tik ieteikt karstās dienās pievērst uzmanību atmirušiem (iespējams vēlams ar nokritušu mizu - piemēram, tā saucamās sudraba priedes), saulēs apspīdētiem skujkokiem - varbūt arī Jums izdodas ieraudzīt šo mazliet mistisko radījumu.  

Sarkanais melnulis (Neomidia haemorrhoidalis)

Jau ejot tālāk jutu, ka karstuma ietekmē pārāk strauji plok manas 'ietilpīgās' 1,5l ūdens rezerves. Attiecīgi nācās tomēr novirzīt maršrutu tā, ka nevis vienkārši pietuvotos Dzērumiem, bet nācās iegriezties jau pašos Dzērumos, lai atjaunotu savas ūdens rezerves. Par laimi tas izdevās ātri un jau pirmajā mājelē (zem nosaukuma Aviators 86) onkulītis laipni uzpildīja manu plastmasas trauku. Bet nebija tā, ka novirzīšanās no maršruta tikai paglāba mani no slāpēm - pa ceļam izdevās atrast arī skaistu, piepjainu bērza stumbeni izcirtuma malā, kuru apdzīvoja šādiem kokiem raksturīgās vaboļu sugas - piepju melnulis Bolitophagus reticulatus, piepjvabole Triplax russica un arī jau pazīstamais draugs sarkanais melnulis Neomidia haemorrhoidalis. Nav jau tā, ka šī suga būtu ļoti liels retums, taču tik tiešām - jaunos mežiņos, kur nav neviena vecāka koka ar piepēm, jau šī suga nedzīvos. Izcirtumos gan arī nav viegla dzīve (saule, karsts, vējš), bet šis konkrētais stumbenis atradās nedaudz tā kā ēnas pusē, tā ka varbūt tur šai biotopu speciālistu sugai dzīve nav nemaz tik skarba.

Pupuķis (Upupa epops)

Otrs vērtīgais novērotais objekts Dzērumos bija Gada Putns 2014 - pupuķis. Biotops jau visnotaļ piemērots - visapkārt mazdārziņi ar irdenu augsni un droši vien arī ar zemesvēžiem, majvabolēm u.c. garšīgām ēdmaņām. Varēja tīri labi un ilgi paklausīties (būtu gan vēl labāk, ja blakus mājā suņi nekviektu kā ārprātīgi) kā pupuķis tur dziedāja savu vienkāršo, taču manai ausij tīkamo dziesmiņu. Patiesībā arī manas vasarnīcas tiešā tuvumā to visu laiku ceru sagaidīt (turpat netālu Jāņupē esot manīts), taču pagaidām nav veicies. 

Lielais zāļmakstnesis (Canephora hirsuta)

Tālāk bridu mežā, kuri šajā apkārtnē gan jāsaka nekādi jau 'spožie' nav. Pārsvarā vidēja vecuma priežu meži ar kādiem atsevišķiem nogabaliem, kur vecākas priedes, un arī kādi slapjāki fragmenti, kur tad lielāka koku (un attiecīgi arī dažādu kustoņu) daudzveidība. Vienā vietā gan izdevās atrast arī meža baloža ligzdu, ko tik bieži negadās atrast. Pārāk gan piepūlēties nevajadzēja - putni bija izvēlējušies pašā ceļmalā augošu apsi ar melnās dzilnas dobumiem, attiecīgi kā gāju garām tā uzreiz arī lika par savu klātbūtni manīt. Vienā vietā manīju krūkļu zilenīša mātīti, kas meklēja vietu, kur izdēt oliņas, taču visi mani meklējumi atrast kādu olu beidzās nesekmīgi. Vienā vietā uz krūkļa gan atradās kas cits interesants - lielā zāļmasktneša kāpurs! Makstneši ir tādi maksteņu sauszemes analogi, jo to kāpuri gluži kā maksteņu kāpuri veido tādas kā caurulītes, kurās tad arī nomaskējušies dzīvo. Arī līdzīgi kā makstenēm, sugas var gana labi atšķirt pēc šo makstu formas, izmantotajiem materiāliem utt. Visbiežāk arī kāpurus tieši var ieraudzīt - paši tauriņi ir aktīvi naktī un redzami ļoti reti. Tiesa arī šādu tik lielu makstneša kāpuru redzēju pirmo reizi. 

Garkājods Tanyptera atrata

Pārgājiens patiesībā bija gana garš un tiešām izdevās redzēt un nofotogrāfēt ļoti daudz ko interesantu. Tā, piemēram, iepriekšējais ieraksts par zelta celmu arī ir no šī paša gājiena. Galu galā vasara jau klāt un šajā laikā kukaiņu vērošana ir tik tiešām pateicīga nodarbe, jo kukaiņu ir ļoti daudz! Uz viena nokrituša egles stumbra pamanīju arī vienu visai interesantu divspārni - garkājodu Tanyptera atrata, kas pēc sava ārējā izskata varbūt nemaz garkājodu neatgādina, bet mēģina izlikties par kādu plēvspārni (taču atceramies - divspārņiem tik tiešām ir tikai vien spāru pāris jeb divi spārni). Šis konkrētais īpatnis ir mātīte un pieķēru es to kā reizi olu dēšanas procesā - tā dancoja pa stumbeņa virsmu un ar dējekli meklēja dažādas spraugas, kur iedēt oliņu. Tā, piemēram, pirmajā bildē var redzēt, ka par labu esam bija atzinusi kāda koksngrauža kāpura atstāto izskreju. Kāpuri kā reizi attīstoties atmirušā, taču vēl ne ļoti satrupējušā (cietā) koku koksnē. 

Ēnvabole Dolotarsus lividus

Tuvojoties galapunktam, meža ceļu krustcelēs atradās diezgan iespaidīga izmēra egles stumbenis (pa ceļam gan paspēju arī apmaldīties 'trīs priedēs' dumbrājā), kas izskatījās bija nolūzis vairākus gadus atpakaļ - attiecīgi miza jau bija sākusi lobīties nost. Taču stāvēja tas ēnainā vietā, līdz ar to uz šāda veida stumbeņa var atrast krietni vien savādāku sugu komplektu kā, piemēram, uz līdzīga vieda, saules apspīdētiem stumbeņiem izcirtumos. It kā jau nāca vakars un īpaši necerēju ko ieraudzīt, taču tomēr izdevās pamanīt pa stumbra un mizas spraugām skrienošas vabolītes - uzreiz atpazinu, ka tās ir samērā retās ēnvaboles Dolotarsus lividus un ķēros pie bildēšanas, jo ēnvaboļu bildes man ir visai maz. Patiesībā vairākums ēnvaboļu sugu ir visai retas - vai vismaz reti konstatētas to slēptā un daudzām sugām arī naktī aktīvā dzīvesveida dēļ. Sugu noteikšana atsevišķos gadījumos ir visai sarežģīta, taču šī suga ir viena no vieglajām sugām - gaiši brūni segspārni ar tumšāku joslu vidusdaļā ir šais sugai raksturīga pazīme.

Ēnvabole Orchesia undulata

Pašā pašā gājiena nobeigumā pavisam nejauši izdevās sastapt vēl vienu ēnvaboli, kas jau nedaudz krāšņāka savā krāsojumā - Orchesia undulata. Šo tiešām pamanīju tikai ar acs kaktiņu sēžam uz ievas lapas - pāris kadri un vabole jau bija aizlidojusi. Veiksmīgs moments, jo tā normālos gadījumos šo sugu būtu jāmeklē kaut kur uz dažādām piepēm.

Tāds lūk ražīgs pārgājiens! Atliek tik skatīties dabā - šobrīd tur ir ļoti daudz ko redzēt! :)