Uģis 0:2 Chrysobothris sp.

Kazeņu vērpējs (Macrothylacia rubi)

Līdz dīvainajā ieraksta nosaukum skaidrojumam tiksim vēlāk - vispirms jāpacieš mazliet no kārtējās naktstauriņu gaismošanas. Sāk jau gan justies, ka vasarnīcas gaismošanas vieta sāk pamazām sevi izsmelt - droši vien, ka ir vēl daudz sugu, kas tur varētu atlidot, taču katrā gaismošanas reizē tik atlido pa pāris tādām jaunām sugām. Tāpat droši vien nepalīdz tas, ka ziemā/agrā pavasarī kādi nezināmi onkuļi ir pamanījušies nocirst mežiņu, kur tieši blakus liku lampu (ar ļoti labiem rezultātiem). Neko darīt - nakts bija gana labvēlīga, taču pēc dienas garās staigāšanas bija uzkrājies nogurums un droši vien ko interesantu nogulēju. Pamodos, kad jau cielavas un citi putni bija ķērušies aplasīt slinkākos tauriņus, kas nebija līdz ar rīta gaismu paspējuši aizlidot prom. Varbūt jāsāk nopietnāk apdomāt pašķērāja ierīkošana (lampa ar toveri apakšā, kas darbojas pēc murda principa) - tad varēs mierīgi iet naktī gulēt. Kaut gan zināma romantika arī ir tieši naktstauriņu vērošanai pie palaga. Labi, pietiks lirikas - šajā naktī tad šķiet bija tikai divas jaunas sugas, kazeņu vērpējs  (bilde augstāk) un priežu raibpūcīte. Abas sugas nav nekas pārāk rets. 

Zāļsvilnis (Nomophila noctuella)

Pieminēt gribu šo izmēros nelielo (sakļautiem spārniem būs kāds 1cm) un pēc skata samērā necilo naktstauriņu - zāļsvilni Nomophila noctuella. Gan jau ir dzirdēts par tauriņiem migrantiem, kas pie mums katru gadu atlido no Dienvideiropas vai pat Ziemeļāfrikas, piemēram, dažu raibenis un lielais nātru raibenis. It kā ar tiem daudz maz viss skaidrs - lieli tauriņi, kas ir labi lidotāji un nebūtu jābrīnās, ka tie spēj nolidot tiešām lielus attālumus. Liels bija mans pārsteigums kādu laiku atpakaļ, kad uzzināju, ka arī šī suga ietilpst tajā pašā migrantu kategorijā! Tāds sīkulītis, bet spēj nolidot vairākus simtus un pat tūkstošus kilometrus. Iespaidīgi! Tauriņa biežums Latvijā attiecīgi ir visai mainīgs - labos migrācijas gados to var būt tiešām ļoti daudz, bet kādā mazāk labvēlīgā gadā nedaudz mazāk. Līdzīgi kā ar dadžu raibeņiem.

Melnulis Corticeus bicolor

Labi, kas tad ar to nosaukumu? No šīs dienas spilgtākā atmiņa noteikti būs mana kārtējā neveiksmīgā satikšanās ar vienu no Chrysobothris ģints krāšņvabolēm. Bridu es pa aizaugušu izcirtumu, pētīju visādus stumbeņus, sūkstījos par briesmīgo karstumu, kad pēkšņi zaru čupā uz viena resnāka bērzu zara ieraudzīju viņu - ilgi meklēto krāšņvaboli! Attālums pietiekami neliels - noteikti paspēju to pamanīt pēdējā brīdī pirms vabolis būtu aizlidojis. Saulē uzkarsušas krāšņvaboles ir vieni no nepateicīgākajiem fotoobjektiem - ceļas spārnos pie mazākā traucējuma un lido kaut kur tālu prom (atšķirībā, piemēram, no smilšvabolēm, kuras arī ir grūti bildējamas, taču vienmēr nolido tik kādus dažus desmitus m - ir iespējams izsekot). Tā nu skatījos pāris sekundes, bet laikam uznāca prāta aptumsums (vai varbūt prāta pārkarsums) un tā vietā, lai vispirms izdarītu kādu kadru no pašreizējās pozīcijas (nebiju jau nemaz ne tik tālu), es spēru pussoli tuvāk krāšņvabolei. Varat minēt trīs reizes, kas notika tālāk - protams, krāšņvabole aizlidoja, atstājot mani sūkstīdamies par paša neapdomību. Tā bija jau otrā reize manā mūžā, kad šādi zaudēju veiklībā tieši šīs ģints krāšņvabolēm (Latvijā sastopamas divas gana reti sastopamas sugas - viena, kas nedaudz biežāka apdzīvo lapkokus, bet otra, retākā - skujkokus). Protams, pēc tam uzriez ķēros izbradāt to izcirtumu krustām šķērsām, piestājot pie visiem potenciālajiem kokiem, kur tā varētu sēdēt, bet bez sekmēm. Kā neliels mierinājums, uz bērza stumbeņa tik atradās rets melnulis - Corticeus bicolor, bet arī tas paspēja paslēpties pirms biju to kvalitatīvi iemūžinājis.  

Jēlādenis Necrobia violacea

Ādgrauzis Dermestes murinus

Rezultātā diezgan strauji noplaka tās dienas kukaiņu vērošanas entuziasms - devos pļaut zāli un centos [nesekmīgi]  aizmirst par sasodīto krāšņvaboli. Pirms tam vēl atradās nedaudz pūstošs kaut kāda pārnadža (brieža vai aļņa?) kājas stumbenis (no pārējā ķermeņa ne miņas). To, protams, bija apsēduši dažādi nekrofāgi - jēlādeņi, ādgrauži, līķvaboles un arī pa kādam spīdulim. Nekādus retumus gan neizdevās starp tiem atrast. Toties izmantoju iespēju, ka kāja nemaz tik traki nesmirdēja - varēja bez vemstīšanās sabildēt arī tās pašas parastās sugas. Pārāk bieži tāda situācija negadās tā ka par galīgi neizdevušos šo dienu jau tomēr nevarēja saukt. Bet nākamā diena... Tā tiešām bija izcila diena! Bet par to nākamreiz :)