Dendrārijs nebeidz pārsteigt

Septiņpunktu mārīte (Coccinella septempunctata)

Pēc pēdējo dienu lielās staigāšanas prasījās mazliet 'atelpa' - bet vislabākā atelpa, protams, ir dabā. Tā nu izfunktierēju, ka jādodas uz Dendrārija pusi, kas līdz šim vienmēr ir bijusi tīri veiksmīga (iepriekšējie bloga ieraksti: pirmais, otrais, trešais). Tu arī staigāšana max 10km - attiecīgi varēja vairāk mesties rāpus un meklēt dažādus objektus un mazāk staigāt. Izbraucu gan samērā vēlu (startam 7os mans organisms nebija gatavs) un uz vietas biju ap 10:30, un kā izrādījās, tad tās pāris papildus stundas no rīta būtu lieti noderējušas, jo ai kā negribējās doties ārā no meža... 

Gliemežu skrejvaboles (Cychrus caraboides)

Pļavas ķirzaka (Lacerta vivipara)

Sākotnēji gan nekas tāds diži interesants netrāpījās - mežā zem kritalām un to mizām ierastais standarts. Līķvaboles Phosphuga atrata (ak vai - neesmu nemaz šo parasto sugu te blogā atzīmējis), kāda saujiņa melno skrejvaboļu, satrp kurām atzīmēt varētu gliemežu skrejvaboles, kas vienā nogabalā bija tiešām samērā lielā skaitā (kādas astoņas) - laikam te daudz gliemežu ko tām ēst.  Zem vienas kritalas atradās arī brālīgi ziemojošas 2 pļavas ķirzakas un 1 mazais tritons. Tos gan ātri apsedzu, lai netraucētu šiem ziemot - jācer, ka drīz būs silts laiks un šie varēs doties savos pavasara klejojumos. 

Skrejvabole Agonum sexpunctatum

Skrejvabole Agonum muelleri

Īsspārnis Staphylinus erythropterus

Piešcikāde Stenocranus sp.

Mazliet sāka apnika pa mežu tās kritalas baudīt, tāpēc izlēmu mainīt taktiku - pārvietojos uz LVM ceļa malu, kas šajā vietā bija tāda ļoti šķembaina un visādām koku mizām un sprunguļiem nobārstīta. Grāvja nogāzīte arī tādā nelielā piesaulītē (dienās kad spīd saule - tātad ne šajā dienā), kas vedināja uz domām, ka kaut kādiem mošķiem jau tur būtu jāsēž. Izrādījās ļoti veiksmīgs manevrs, jo tik tiešām tur dažādu skrejvaboļu, zirnekļu, kolembolu u.c. sīklopu bija diezgan biezā slānī. Un galvenais, ka atšķirīgs sugu sastāvs kā līdz šim kritalu apskatē redzētais! Tā nu es tur ~100m garā posmā apmēram stundas garumā rāpoju un vārtījos pa zemi (jo tuvāk pie zemes, jo labāk var tos lopiņus saskatīt). Liels prieks bija par krāšņajām skrejvabolēm Agonum sexpunctatum, kas nav nekāds retums, bet siltajā sezonā praktiski neiespējami nofotogrāfēt. Turpat blakus viena cita Agonum ģints suga - A.muelleri. Jauna suga manā fotoarhīvā (suga gan stipri parasta)! Jāmēģina tomēr tās skrejvaboles rūpīgāk papētīt - tur vismaz kādus dažus desmitus sugu priekš fotoarhīva varētu salasīt. Atšķirībā no īsspārņiem tās teorētiski varbūt vēl ir mazliet vieglāk noteikt - kaut tas vieglums stipri nosacīts. Šajā posmā gan atradās viens no vieglajiem īsspārņiem no Staphylinus ģints, ko sākotnēji ar cerībām noturēju par kādu no 2 retākajām sugām, bet tomēr bija vien parastā un priežu mežos bieži vien masveidīgi redzamā Staphylinus erythropterus (vairodziņš klāts ar dzelteniem matiņiem). Neko darīt - varbūt citreiz. Interesants objekts šķita miniatūra piešcikādīte, kas tā no mugurpuses skatoties izskatās diezgan amizanti. Bet te vismaz var labi redzēt, ka nepamanītam pielavīties šim kukainim ir grūti, jo acis tai skatās pat uz aizmuguri - kāda straujāka kustība un hops! Cikāde ir prom. 

Praulmīlis Pytho depressus

Šneidere mizmīļa (Boros schneideri) kāpurs

Robainie plakaņi (Dendrophagus crenatus)

Asmaļi Ostoma ferruginea

Lielais asmalis (Peltis grossa)

Viena lieta, kas Dendrārija apkārtnei ir raksturīga - tie ir izcirtumi. To tiešām šeit ir daudz. Šoreiz diži daudz uzmanības tiem nepievērsu, jo tradicionāli interesantāki tie ir siltajā laikā (piemēram aprīļa beigās/maijā), kad pavasarī, pēc koksnes smaržojošie, izcirtumi piesaista diezgan daudz dažādus kukaiņus, kas droši vien izlidojuši no blakus nogabaliem cerībā, ka nu tik te būs paradīze un olu dēšanas festivāls. Kaut kādi celmi un ekoloģiskie koki jau ir, bet nu tā tomēr tāda sīka vienība. Jebkurā gadījumā, iebridu šoreiz tikai vienā svaigā izcirtumā (pēc skata pagājušajā gada?), lai pārbaudītu dažas nokaltušas priedes, kas bija atstātas kā ekoloģiskie koki. Hops - uzreiz atrodas praulmīlis. Zem otra koka mizas - vēl viens. Laikam jau tiešām bieža suga - gan pašam ir to tagad izdevies atrast gandrīz katrā vietā, kur kādi priežu meži, gan Dabasdatos citi, aktīvi meklējot, ir atraduši šos daudzās vietās. Bet kas tur par kāpuriņiem uz stumbra? Opā - Šneidera mizmīļa kāpuri! Absolūti negaidīti! Pavēros apkārt - ja pieņem, ka sugai vislabprātāk mīl tādus pavecākus, ne pārāk biezus priežu mežus bez/ar maz eglēm, tad apkārtne tam īsti neatbilda. Priedes bija un pat tīri laba vecuma - nokaltuši koki arī vīdēja samērā daudz, bet visi tuvākie nogabali blīvi aizauguši ar eglēm. Mistika. Nopētīju perimetrā vēl dažas nokaltušas priedes un visādi labumi sāka birt viens pēc otra - vēl 3 mizmīļa kāpuri (zem priedes mizas šī paša izcirtuma malā), plakaņi Dendrophagus crenatus un Uleiota planata (abi - daudz), lielais asmalis (interesanti, ka zem priedes mizas nevis zem kāda lapkoka kā ierastāks) un asmaļi Ostoma ferrugineum, kādas strupvaboles, spožās skudras utt. Tāds kārtīgs 'karstais punkts'! Bet daļēji jau nocirsts... 

Sēņgrauzis Litargus connexus

Vālīšvabole Pselaphidae sp.

Kādas ērcītes uz skrejvaboles Pterostichus niger muguras

Liesmainā dižspulgaine (Caloscypha fulgens)

Turpināju virzīties tālāk un zem viena stāvoša, nokaltuša, ne pārāk veca ozola mizas atradās vesela kaudze ar dažādām dažus milimetrus lielām 'sīkvabolītēm' - sēņgraužiem Litargus connexus, māņspīduļiem Rhizophagus bipustulatus um mizasvabolēm Cerylon sp. Atradās arī viena super-mega sīka vālīšvabole (Pselaphidae dzimta) ap 1-1,5mm garumā, kas manai tehnikai jau praktiski vairs nav pa spēkam. Sugu noteikt šādām sīkulim pēc fotoattēla arī ir visai neiespējam. Kādu no šīs dzimtas vabolītēm redzēju vien otro reizi, kas gan nav brīnums, jo reti kura suga šajā dzimtā pārsniedz 2mm garumu. Vienā vietā uzmanību piesaistīja kāds samērā krāšņs sēnes kausiņš - ar zaļganīgu ārpusi un koši dzeltenu iekšpusi. Ja nekļūdos, tad nekas cits kā liesmainā dižspulgaine tā nevar būt. Žēl, ka vienīgi nebija vēl 'uzplaucis' pilnā krāšņumā - tāds sīks un jauns tas kausiņš. 

Šneidera mizmīlis (Boros schneideri)

Pie Kalnmuižas ezera gaidīja atkal pārsteigums - zem nokaltušas priedes mizas, absolūti ēnainā un jauktu koku mežā (ozloli, egles, bērzi utt,), atradās vēl viens Šneidera mizmīlis! Šoreiz pat pieaugusi vabole. Ko viņi šeit dara šādā biotopā? Interesanti, ka iepriekš atrastie kāpuri atradās tikai tajās priedēs, kas tiešām bija saules apspīdētas (izcirtuma vidū un izcirtuma malā). Varbūt kaut kādā zemā blīvumā [suboptimālos apstākļos sugas ne vienmēr uzreiz izzūd - vispirms nīkuļo un to blīvums ir neliels] suga te ir bijusi ilgstoši no laikiem, kad varbūt te biotops ir bijis skrajāks un piemērotāks (tikai spekulācija)? Bet tiklīdz izcirtuma rezultātā parādījās nokaltušas priedes saulainākā vietā, tā uzreiz Šneidera mizmīlis tām 'metās virsū'? Varbūt šī pēc tam citā vietā atrastā vabole ir tieši šāds 'zemā blīvumā esošas populācijas' pārstāvis? Grūti pateikt... Teorijas jau droši vien var izvirzīt dažādas :) Bet fakts paliek - Dendrārija apkārtnē mīt arī Šneidera mizmīļi. Dienas prieciņš!

Bērzu briežvabole (Ceruchus chrysomelinus)

Jau atpakaļceļā, atlikušajam laikam līdz autobusam strauji tikšķot, vienā vietā pamanīju pamatīgi izrušinātu kritalu - iespējams bija cūkas uzdarbojušās (šur un tur rakumi ar bija manāmi). Ja jau rušinās, tad kaut kas garšīgs tur ir - kā nu ne, ātri vien atradās kādu briežvaboļu kāpuri. Sugu gan tā uzreiz nevarēju saprast, jo, lai arī koks bija smuki satrupējis ar tā saucamo 'sarkano trupi', kas patīk bērzu briežvabolēm, tomēr tas bija kaut kāds lapkoks - varbūt arī kāda cita suga, piemēram, praulenis vai vienraga briežabole (tai gan vairāk patīk cieta koksne ne tāda mīksta trupe). Bet kaut kā tā bērzu briežvabole man prātā aizķērās un turpmāko 15 minūšu laikā meklēju kādu labi satrupējušu egles kritalu ar to 'sarkano trupi', jo, lai arī nosaukums ir 'bērzu' briežvabole, tomēr tās kāpuri g.k. attīstās turpējušā egļu koksnē. Šī suga arī viens no klasiskajiem piemēriem, kad suga ilgstoši tikusi uzskatītu par lielu retumu (iekļauta LSG 1. kategorijā, kas aptuveni norāda tā laika domas par šo sugu), bet, rūpīgāk izprotot šīs sugas bioloģiju un ekoloģiju un meklējot to piemērotās vietās (egļu kritalās), izrādās, ka nemaz tāds retums nav. Tā nu arī man šoreiz meklējumi bija veiksmīgi - vienā ne pārāk lielā (ap 30cm diametrā), bet jau pavecā egles kritalā atradās divas bērzu briežvaboles. Liels prieks, jo pēdējo reizi šo sugu biju sastapis vien tālajā 2007. gadā (zīmīgā datumā - 07.07.07) Moricsalā. Attiecīgi tādi labi un kvalitatīvi kadri ar šo sugu nemaz nebija - tagad ir! Rūpīgi atliku vabolītes atpakaļ kritalā un, lai arī ļoti negribējās, jo biju kritis pamatīgā azartā un āķis bija lūpā, rikšoju uz busu - arī šoreiz pastaiga Dendrārijā bija izcila. Slava Dendrārijam! :)

Pirmais gada LIEL-retums

Sniegs sniga arī šodien...

Ilgi nevarēju izdomā, kādos ceļos mesties šodien... Pēdējās dienās man prātā visu laiku stāv vārds 'Cucujus' jebšu vabole vārdā sarkanais plakanis. Lavijā reta, bet ļoti interesanta un viena no manām sapņu sugām. Domāts darīts - jāiet meklēt! Laikapstākļi gan nešķita pārāk piemēroti velobraukšanai, tāpēc izvēlējos nedoties uz it kā zināmu vietu, kur šī suga ir kokstatēta (Ābeļu Dabas liegumu), bet mēģināju to atrast sev zināmajos mežos starp Ogri un Suntažiem. Tur daudz glītu vecu apšu nogabalu, kas ir viens no biotopiem, ko apdzīvo sarkanie plakaņi. Arī sugu sastāva ziņā šis meža masīvs ir ļoti līdzīgs Ābeļu mežiem - tik vien, ka plakanis vēl nav līdz šim atrasts. Sarkanie plakaņi ir arī viena no tām, kas pārziemo imago stadijā tā ka cerības to atrast vērtēju samērā augstu - protams, ne jau 100%, bet uz kādiem 20-25% ticamību cerēju. Ja izdotos atrast kāpuru, tad jau tas arī būtu puse no uzvaras! Kartē izpētīju kādu sauju ar potenciāli foršākajiem nogabaliem un no rīta, trešklasnieku klaigu pavadīts, ripinājos autobusā Suntažu virzienā 

Vāveres (Sciurus vulgaris) pēdas

Zemesblakts Drymus sp.

Mazliet sniga un laiks bija tāds visai drēgns un ne pārāk omulīgs, kas īpaši prātu 'nesildīja'. Ar katru brīdi garastāvoklis šļuka aizvien zemāk un zemāk, jo katrs pārbaudītais nogabals sarkano plakani man neatnesa. Atsevišķās vietās sirds mazliet salēcās ieraugot ugunsvaboļu kāpurus (kas vizuāli ir līdzīgi meklētā plakaņa kāpuriem), bet rūpīgāka to izpēte vienmēr sagādāja vilšanos. Pat potenciāli labākajā nogabalā tukšinieks. Vien pa kādai melnajai (un garlaicīgajai) skrejvabolei un pāris ziemojošas zemesblaktis, ko ar izskatās, ka pēc bildes būs grūti noteikt (bet vēl varbūt vēlāk jāpiesēž rūpīgāk). Vienīgais prieciņš varbūt kārtējie pārlidojošie ķeģi - kaut gan tie jau ar tāda neliela sāls šķipsna rētās, jo janvārī tā arī paliku tos neieraudzījis. Sāku pat pētīt zvēru pēdas uz apsnigušā ceļa - apmēram tik sašļucis bija mans garastāvoklis. Un vēl kādi 10km jākāto.... 

Skrejvabole Oxypselaphus obscurus

Skrejvabole Limodromus assimilis

Par laimi neļāvu pārāk ilgi sev slīgt 'depresijas muklājos', jo galu galā man visapkārt forši meži - plakani šai dienai norakstīju un izsvītroju no vēlamo mērķu saraskta (viņš gan bija vienīgais šajā sarakstā), sapurināju sevi un metos vismaz tad kādu skrejvaboļu meklējumos. Tām vislabāk piemērotas tādas uz zemes guļošas, jau stipri pavecas un ar sūnām apaugušas kritalas, jo tās ir daudz 'irdenākas' un miza ir daudz vaļīgāka - līdz ar to daudz vairāk iespējas atrast kādu spraugu kur pārziemot. Ātri vien mans jaundzimušais entuziasms tika atalgots ar šajās dienās vēl neredzētām skrejvabolītēm - Oxypselaphus obscurus. Nekas jau rets, bet līdz šim bija tikai viens pagalam štruntīgs kadrs - vismaz tagad būs labi kadri. Starp melnajiem Pterostichus sp. atradās arī pāris skrejvaboles ar izteikti atšķirīgu un raksturīgu priekškrūšu vairoga formu  - Limodromus assimilis. Vismaz kāda dažādība! 

Lielā asmaļa (Peltis grossa) izskrejas koka mizā

Lielais asmalis (Peltis grossa)

Rakstu ķērpis (Graphis scripta)

Smailvabole Scaphidium quadrimaculatum

"Zelta" kritala

Tā nu slāju tālāk līdz ceļmalā pamanīju vienu ļoti glītu nogabalu, kur jau iztālēm vīdēja liela kritalu bagātība. Jau pirmā kritala mani sagaidīja ar kādiem 10 iegareniem, ap 1cm gariem un mazliet nierveidīgiem caurumiem. Tā ļoti laba un raksturīga pazīme kā biotopā konstatēt vienu no mežaudžu atslēgas biotopu sugām - lielo asmali. Pašas vaboles te gan neatradās, bet pašā dienas sākumā biju divus īpatņus atradis vienā citā nogabalā. Nekāds liels retums nav, bet sastopams tikai mežos, kas bagātīgi ar atmirušu koksni un dažādām piepēm - tā ka vērtīga indikatorsuga. Turpat blakus bija cita indikatorsuga - rakstu ķērpis! Droši vien no sūnām un ķērpjiem tur varētu salasīt vēl kādu saujiņu indikatorsugu, bet tik labi tos objektus tomēr nepazīstu. Man tie kukaiņi tomēr tuvāki. Pacilājot vienu citu, labi satrupējušu, mīkstu apses kritalu, atradās smailvabole Scaphidium quadrimaculatum - nemaz ne tik bieži redzama suga. Siltajā sezonā visai grūti fotogrāfējams lops, jo skrien ļoti ātri un tās vienīgais mērķis ir nozust kādā tumšā spraugā. Tās mīkstās kritalas man laikam iepatikās un nonācu pie vienas citas - apsūnojušas un labi satrupējušas, ne pārāk liela diametara (~25cm) kritaliņas.

Sprakšķis Ampedus elegantulus

Pirmais 'dūriens ar nazi' un brūnajā satrupējušā praulā pavīdēja kaut kas dzeltens! Uzmanīgi izķeksēju aizdomīgo vaboli un neticēju savām acīm - dzeltens sprakšķis! Mana sapņu suga - Ampedus elegantulus! Kādreiz biju šo pētījis bildēs un tā mazliet siekalojies, ka kādreiz arī gribētu tādu ieraudzīt... Plakanis varēja mierīgi iet stūrītī uzpīpēt - šis bija kaut kas labāks! Retuma ziņā varbūt sugas ir līdzīgas (mazāk par 10 atradnēm. Šim sprakšķim literatūrā atrodu vien divas atradnes - Ilgas un Pededzi), bet šim bija tāds kārtīgs pārsteiguma moments - negaidīju ko tādu atrast. Patiesībā suga ir reta visā Eiropā un ir ierakstīta daudzu valstu aizsargājamo un apdraudēto sugu sarakstā. Interesanti, ka raksta, ka šīs sugas attīstības cikls labvēlīgos apstākļos rit 4 gadus, bet var izstiepties pat līdz 7 gadiem. Tas priekš šādas nelielas vabolītes (~1cm) ir ļoooti daudz, jo apmēram tik ilgi parasti attīstība notiek lielajām vabolēm. Kāpuri dzīvo dažādu lapkoku (apšu, alkšņu) kritalās - šī kritala kā reizi ar šķiet bija melnalksnis. Tā lūk... Acumirklīgs prieks un diena izdevusies par 100%! Pirmais šī gada vaboļu LIEL-retums (atvasinājums no putnotāju leksikas angļu valodā, kur ļoti retus putnus atzīmē kā MEGA retumus) - cerams, ka būs vēl!

Skrejvabole Stomis pumicatus

Sprakšķa kāpurs - ticamākais, ka Denticollis linearis

Lauka skrejvabole (Carabus cancellatus)

Lauka skrejvabole (Carabus cancellatus)

Turpinājumā, protams, kaut kam bija grūti pārspēt šo super guvumu - guvumu, protams, foto ziņā, jo vabolīti atstāju dzīvot tur pat kritalā, kur to atradu. Tiesa vienu jaunu sugu savam fotoarhīvam atradu - skrejvaboli Stomis pumicatus, kas arī nav pārāk bieža suga. Divas jaunas vaboļsugas vienā dienā - nav slikti. Patiesībā tā tagad skatos, ka līdz ar to mans vaboļu sugu fotoarhīvs ir pārsniedzis 500 sugu robežu. Skaista apaļa jubileja! :) Nākamais simts gan droši vien būs jāgaida kādi pāris gadi. un ja tā salīdzina uz visu Lv sugu fona (kas ir ap 3500 sugām), tad 500 sugas jau nekas īpašs nav. Vēl plašs darba lauks kā sacīt jāsaka. Noslēgumā vēl bilde ar vēl vienu no Carabus skrejvabolēm - bet diemžēl joprojām ar sugu, ko jau līdz šim biju redzējis. Gan jau kaut kad kritīs arī kāda jauna suga...
Tā kaut kā - kopumā jau jāsaka, ka izcila pastaiga. Vispār pēdējās 4 dienās esmu nostaigājis 77km - bet nu ir tā vērts, jo rezultāts neizpaliek. Rīt varbūt jāturpina staigāt? :) 

Skrundas zivju dīķos viss pa vecam

Jūras ērglis (Haliaeetus albicilla)

Šodien beidzot izlēmu mazliet pievērsties arī putnu vērošanai - praktiski kopš janvāra īsti nebiju neko tā speciāli braucis kaut ko vērot. Tik raudzījies no balkona, ķeksējot sugas loga sarakstam. Tā nu veicu mazu līkumu pa Skrundas zivju dīķiem - lai arī gada listei kādas sugas, protams, izdevās ieraudzīt, bet kopumā jau dīķos viss pa vecam. Sugu komplekts klasiskais - gaisā vairāki dežurējoši jūras ērgļi un pārlidojošas dzērves, dīķos pa kādam gulbim, dažādas pīles (meža pīles, baltvēderi, krīkļi, brūnkakļi, gaigalas, mazās gauras), pārsteidzošā kārtā pat diezgan daudz baltpieres zosu (kādi 150-200 putni atpūtās vienā no dīķiem, tiesa atpūtu nemitīgi traucēja pārlidojošie jūrnieki), niedrēs atlidojušas dažas niedru stērstes. Kopumā ja saskaitītu visas redzētās sugas, tad droši vien ap kādām 40 sugām sanāktu (šoreiz gan īpaši precīzas piezīmes neveicu). No kādiem 4 ziemeļu gulbju pāriem 2 putni bija ar kakla gredzeniem - pāris klikšķi www.geese.org un var uzreiz uzzināt visu gredzenotā gulbja dzīves gājumu. Šo 7E86 jau izrādās biju redzējis te Skrundas zivju dīķos arī pagājušajā rudenī - gulbji laikam stipri uzticīgi savām ligzdošanas vietām. Katru gadu atgriežas atpakaļ vienā un tajā pašā vietā. Bet tā īsumā tas apmēram arī viss - kopā gada listei tad 4 jaunas sugas. Tagad jāplāno nākamo dienu plāni - mājās jau nesēdēs! 

Ziemeļu gulbji (Cygnus cygnus)

Ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus) - 7E86

7E86 gulbja ziņotās novērošanas vietas 

Mazās gauras (Mergus albellus)

Brūnkakļi (Aythya ferina)

Baltpieres zosis (Anser albifrons)

Dzērves (Grus grus)

Garastīte (Aegithalos caudatus)

Mazais dzenis (Dendrocopos minor)

Niedru stērste (Emberiza schoeniclus)

Putnus šauj arī Skrundas zivju dīķos...

Spītējot sniegam

Rudbāržu parks - ziema mēģina atgriezties

Šodienas maršruta plānā bija kārtējā jaunas teritorijas apgūšana - Rudbāržu parks. Laika prognozes bija vēl sliktākas kā iepriekšējā dienā, bet neļāvu potenciālajam sniegam sevi sabaidīt. Galu galā līdz Skrundai jau biju nokļuvis. Par Rudbāržu parku bija dzirdētas vairākas interesantas lietas - pirmkārt jau to slavēja kolēģis Ritvars, kas vēstīja par vecām lapeglēm u.c. milzīgiem kokiem, kas tur aug. It kā no vienas puses - kas tur tāds īpašs, jo, atvainojos par izteicienu, bet sūdīgs tas parks, kur nav vecu koku. Tad vēl bija dzirdēti stāsti no mūsu tauriņpētniekiem, kas ir braukuši uz Rudbāržu parku gaismot nakstauriņus. Tātad kaut kas jau tajā vietā tāds ir! Bet godīgi sakot, nebiju gaidījis, ka tur būs TIK forši! Ok, sugu ziņā varbūt nekas tāds super-mega-rets netrāpījās, bet tīri vizuāli biotops tur tiešām ir izcils - g.k. jau atmirušās koksnes ziņā. Latvijā tiešām nav daudz vietu, kas varētu līdzināties Rudbāržu parkam tīri pēc atmirušās koksnes tilpuma - jā Slīteres zilie kalni, Moricsala, Pededze, atsevišķas vietas Gaujas nacionālajā parkā u.c. izkliedētas vietas. Bet, godīgi sakot, Rudbāržu parks mierīgi tur šīm vietām līdzi! Nelielā platībā liels skaits liela dimensiju kritalas (jaunas, vecas, lapkoki un skujkoki) un liels daudzums stāvošu nokaltušu un kalstošu koku (tieši tāpat - jauni, veci no dažādām koku sugām) - varētu teikt, ka entomoloģiskā paradīze! Noteikti te jāiegriežas arī kādā siltākā laikā, kad varētu rasties daudz labāks priekšstats par šeit sastopamajām kukaiņu sugām. 

Sprakšķis Ampedus sp. - iespējams Ampedus nigroflavus

Spožās skudras (Lasius fuliginosus)

Pats parka izpētes sākums gan man bija samērā kluss un mierīgs - vien alejā pirms paša parka zem pamatīgas bērza stumbeņa kritalas mizas atradās viens Ampedus ģints sprakšķis. Šī ģints patiesībā ir ļoti viltīga - ir atsevišķas viegli nosakāmas sugas (kā iepriekšējā ierakstā redzamais A.erythrogonus, gan arī vairākas citas), bet vairumam sugu segspārni ir vienmērīgi sarkanā krāsā. Šo sugu atšķiršana g.k. balstās uz smalkajām pazīmēm (priekškrūšu vairoga punktējuma blīvums un punktu forma, matiņu krāsojums, antenu pirmo posmiņu forma uttm), kas uz fotoattēliem bieži vien ir ļoti grūti saskatāms vai nav saskatāms vispār. Tā nu man krājas bildes folderītī ar nosaukumu 'Ampedus sp.'. Šis konkrētais eksemplārs gan izskatījās mazliet atšķirīgs - segspārni vairāk oranži kā sarkani un segspārnus klāj zeltaini, pagari matiņi (bet priekškrūšu vairogu - melni matiņi), kas stipri velk uz Ampedus nigroflavus pusi. Bet pašu vaboli neievācu, līdz ar to patiesībā vairāk par aizdomām uz šo sugu izteikt nevaru. Vismaz pašreizējās zināšanas pēc attēlu izpētes neļauj izdarīt 100% drošu secinājumu par sugas piederību. Tā ar to vaboļu noteikšanu bieži vien ir - daudzos gadījumos bez eksemplāra kolekcijā, ko pēc tam var rūpīgi un smalki izpētīt zem binokulāra, neiztikt. Bet vismaz ar spožajām skudrām ir daudz vienkāršāk - tās ir atpazīstamas praktiski jebkādas kvalitātes fotoattēlos. Šodien pirmā satikšanās ar šo sugu šajā gadā. 

Skrejvabole Carabus granulatus

Skrejvabole Carabus hortensis

Skrejvabole Carabus nemoralis

Patīkami pārsteigts biju par lielo Carabus ģints skrejvaboļu bagātību parkā. Sugu daudzveidība varbūt nebija liela - tikai trīs sugas - bet vismaz, ik pa laikam pārcilājot kādus mizas gabalus, bija uz ko paskatīties. Lielāks prieks, protams, būtu, ja būtu trāpījusies kāda no Carabus-u sugām, kas vēl nav manā fotoarhīvā, bet šoreiz nepaveicās un varēju iemūžināt tik vienas no parastākajām sugām - C.granulatus, C.hortensis un C.nemoralis. Patiesībā to varētu uzstādīt kā vienu no mazajiem šīs vasaras mērķiem - papildināt fotoarhīvu ar trūkstošajām Carabus sugām. Ir jau vēl diez gan ko rakt - nitens, convexus, menetriesi, clathratus, violaceus un labāk safotogrādēt coriaceus. Neviena no sugām nav ļoti reta, lai to nevarētu izdarīt. Redzēs kā veiksies, bet bez kāda augstā purva apmeklējuma šo komplektu nebūs iespējams salasīt. 

Skrejvabole Pterostichus oblongopunctatus

Kāda ērcīte uz gliemežu skrejvaboles (Cychrus caraboides) žokļiem

Patiesībā ziemojošu skerjvaboļu Rudbāržu parkā bija ļoti daudz - katrā ziņā vakar Ķemeru apkārtnē to bija krietni vien mazāk. Visādi melnie Pterostichus-i - biezā slānī. Ok, tās sugas man ne visai patīk, jo to noteikšana pēc bildēm arī nav īpaši pateicīga lieta (jo vairāk, ja līdzīgi kā man nav īpaši liela pieredze skrejvaboļu noteikšanā). Viena veida 'melnās vabolītes' gan šķiet atpazinu no bērnības - Pterostichus oblongopunctatus ar vairākām bedrītēm segspārnu centrālajā daļā un tādu kā viegli zaļganīgu toni segspārniem. Tā ir parasta suga, līdz ar to nav jau ar nekāds brīnums, ka tādas tur bija lielā skaitā. Vienā vietā atradās arī gliemežu skrejvabole, kas uz sava žokļa nēsāja kādu ērcīt. Bet par cik ērču pazinējs esmu precīzi nekāds, tad neko precīzāk nepateikšu, kas tā par ērcīti - tik vien, ka uz skrejvabolēm un līķvabolēm šādas (vai līdzīgas) ērcītes novērotas ļoti bieži. 

Ādgrauža Ctesias serra kāpurs

Šīs dienas interesantākais novērojums bija šis pušķainais kāpuriņš zem kādas pavecākas, nokaltušas priedes mizas. Uzreiz atpazinu to kā ādgrauža kāpuru, bet nevienu ar tik kuplu dibengalu gan nebiju līdz šim redzējis. Par laimi gūgles tante ātri izveda uz pareizā ceļa (nav jau daudz mums to ādgraužu sugu) - tas ir Ctesias serra kāpurs. Patiesībā samērā reta suga, kas Latvijā novērota vien dažās vietās - piemēram, Moricasalā. Bet kā izrādījās, tad Rubāržu parks arī ir viena no šīm esošajām atradnēm. Tālajā 1995. gadā 5 eksemplārs uz gaismu bija noķēris Nikolajs Savenkovs. Acīmredzot šeit tad joprojām ir pastāvīga šīs sugas populācija. Interesanti, ka kāpuri dzīvo zem vecu koku (g.k gan lapkoku) mizām, kur barojas ar zirnekļu (visticamāk tad kādu māņkrabjzirnekļu vai citu koku stumbru apdzīvojošo sugu) tīklos/lamatās iekļuvušo kukaiņu paliekām. Kuplais ķermeņa pakaļgals ir kā reizi ar tam paradzētu funkciju - lai aizsargātos no zirnekļiem, ja tie gadījumā sadomā uzbrukt arī kāpuram. Lai arī pati vabole nav īpaši krāšņa, tomēr kāpuru ievācu, lai no tā izaudzētu imago - fotoarhīvam noderēs. Gan jau arī atradīsies kāds beigts kukainis, ko iedot kāpuram uzgrauzt. 

Viss slapjš un sasnidzis

Plaisājošā rūtaine (Xylobolus frustulatus)

Brīžam sniegs kļuva tik intensīvs, ka uz kukaiņu meklēšanu prāts pat nemaz nevedās. Biju jau arī patiesībā mazliet to parku izstaigājis un guvis atziņu, ka te ir jāatgriežas siltākā laikā, kad kukaiņu aktivitāte būs daudz lielāka. Tā teikt, nav ko traucēt tagad šiem ziemot. Tā nu brīžam pievērsos citām izklaidēm - piemēram, sūnu sporu vācelīšu fotogrāfēšanai, kas šajā laikā bija smuki apkārušās ar ūdens pilienu krellēm. Citā vietā uz milzīgas ozola kritalas, savukārt, atradās Latvijā samērā retā sēne - plaisājošā rūtaine. Pārāk lielā platībā gan tā neauga (kādi 400 kvadrātcentimetri), bet tā esot lēni augoša sēne un, ja vien tā kritala nekur nepazudīs, tad arī sēne nekur nepazudīšot. Dabā tādu redzēju pirmo reizi. 

Iespējams koksngraužveida praulvaboles (Pseudocistela ceramboides) kāpurs

Mizasblakts Aradus corticalis

Izpētījis Rudbāržu parku, devos pa meža ceļu atpakaļ Skrundas virzienā. Tur doma bija vienkārši paskatīties kādi tur tai pusē ir meži un mazāk kaut ko intensīvi meklēt. Pāris vietās gan piestāju un zem viena egles stumbeņa mizas atradās uzreiz divi interesanit objekti. Vispirms kāpurs, kas man atgādina koksngraužveida praulvaboles kāpuru (tādu pašu Dabasdatos bija ieziņojis arī Jānis Jansons). Taču 100% pārliecība jau īsti nav - tāpēc arī šo kāpuri ievācu ar domu no tā izaudzēt pieaugušu vaboli. Kādus praulus ar līdzi ievācu - cerams uzbarosies un izaugs. Pagājušajā gadā vismaz melnās praulvaboles izdevās saldējuma kastītē no kāpuriem izaudzēt. Ja izrādīsies kāda cita suga, tad jau arī labi - vismaz būs droša skaidrība kam tad šādi kāpuri pieder. Turpat blakus uz mizas plēksnes sēdēja arī viena plakanā blakts, kas specializējusies tieši dzīvei zem dažādu koku mizām - mizasblakts (Aradidae dzimta). Tā ātri izmaļot caur noteicēju iznāca, ka tā ir Aradus corticalis - laikam jau, ka nekāds retums nav. Kaut gan nav jau mums tā blakšu fauna un sugu izplatība tik labi izpētīta. Kaut gan velti - blaktis ir viena no pateicīgākajām grupām priekš noteikšanas, jo daudzas sugas var visai labi noteikt arī pēc bildēm. Ok ir arī grūtas grupas/dzimtas, bet tā tas ir jebkurā viegli nosakāmo kukaiņu grupā - vabolēm, tauriņiem utt. 

Vārdu sakot dienas rezumē - Rudbāržos ir jāatgriežas, bet rīt jādodas putnos!