Trīsdiennieks gar jūru

Jūŗja

Jūnija sākumā piekritu piedalīties mazliet priekš manis neierastā pasākumā - trīs dienu gājienā gar jūru no Ainažiem līdz... nu cik tālu sanāks aiziet. Man nepierastā, jo pārsvarā visi mani izgājieni dabā ir tādi vienas vai maksimums divu dienu gari ar galveno uzsvaru uz dzīvās dabas vērošanu vai fotogrāfēšanu. Tāpēc īsti nebija priekšstats kā izdosies apvienot to sev interesējošo (kukaiņu foto) ar tādu diezgan intensīvu iešanu. Ja gadījumā ar kukaiņiem nekas nesanāktu, uzstādīju sev uzdevumu putnu vērošanā - censties ieraudzīt vai sadzirdēt maksimāli daudz putnu sugas šajās 3 dienās. Laiku solīja pietiekami labu, ja nu vienīgi mazliet vējainu, un tā 1. jūnijā ap 9iem no Ainažu mola sākām savu ceļu uz Dienvidiem. 

Melnais stārķis (Ciconia nigra)

Avozeta (Recurvirostra avosetta)

Jūrmalas dižpīļu (Tadorna tadorna) ģimene

Pirmajā gājiena daļā lielāks uzsvars noteikti bija uz putniem, jo tomēr Ainažu un tālāk Randu pļavu seklās un zāļainās lagūnas un to apkārtne ir viena no putniem bagātākajām vietām Latvijā. Īpaši interesanti te ir putnu migrāciju laikā (gan pavasarī, gan rudenī), bet arī tagad jūnija sākumā cerēju, ka šis tas interesants varētu trāpīties (kaut kādas pēdējās pavasara migrantu kripatas jau vēl šajā laikā kustas uz ziemeļiem). Un šis tas trāpījās ar! Vispirms jau ļoti glīti atzīmējās drošs un ne pārāk tramīgs melnais stārķis, kas laikam bija vairāk koncentrējies uz barības meklējumiem un, mums tuvojoties, ik pa laikam vien pārlidoja kādus daždesmit metrus tālāk. Beigās jau, kad bijām šim apnikuši, tas gar jūru apmeta mums loku un nolaidās atpakaļ lagūnā, kur jādomā turpināja mierīgi gādāt pārtiku sev un/vai varbūt arī mazuļiem (nezinu gan cik tālu no ligzdas tie lido baroties - var jau būt, ka šis tomēr neligzdotājs). Pie Randu pļavām sagaidīja citas mazais pārsteigums - avozeta! Putns, kas Latvijā gan neligzdo, bet regulāri novērojams caurceļojot. Parasti gan tās pie mums var redzēt aprīlī/maijā un šis sanāk tāds samērā vēls novērojums. Turpmāk dienas gaitā tādi retumi vairs nerādījās, bet putnu jau netrūka - kādas trīs Jūrmalas dižpīlu ģimenes, jūras ķīvīte, ķīķis, visādi ķauķi utt. Dienas beigās biju salasījis 67 sugas. 

Cik sugas tu šeit spēj saskatīt?

Bez putniem man ļoti interesēja, kādus kukaiņus varētu atrast te jūras malā? No vienas puses it kā liedags un kāpas ir sugām samērā nabadzīgi biotopi, bet toties tās sugas, kas tur dzīvo, pārsvarā ir visai specifiskas un nereti citur nemaz nav atrodamas (vai iekšzemē atrodamas vien sausos un smilšainos biotopos). Taču jūrai ir arī pavisam cits efekts - tā ir kā nepārvarams šķērslis vairumam kukaiņu, kas nozīmē, ka nereti liedagos var pamanīt lielu skaitu dažādu vaboļu u.c. kukaiņu, kas pret šo 'jūras sienu' ir atdūrušies vai nu tāpat vien lidojot savās gaitās vai arī ir vēja brāzmu atpūsti no blakus esošajiem biotopiem. Jebkurā gadījumā šādas koncentrēšanās vietas (visā gājiena garumā kaut kādi zilie alkšņu lapgrauži, kas ir ļoti masveidīga suga, bija redzami vai ik uz soļa, bet tādas vietas, kur bija vērojama lielāka sugu daudzveidība nebija īpaši daudz) ir kukaiņu pētnieka paradīze! Nevarētu teikt, ka šajā gājienā būtu atradusies kāda tiešām izcila zelta bedre, jo ir dzirdēti arī nostāsti no citiem gadiem, kad atsevišķi posmi ir vienkārši noklāti ar tūkstošiem dažādu vaboļu, bet sugu daudzveidība kopumā bija pietiekami liela, lai tomēr būtu interesanti šad un tad pieliekties un papētīt kādu ar vabolēm aplipušu kukurzni - tā, piemēram, cik sugas varat saskaitīt uz augstāk attēlā redzamā praula gabala? Šajā brīdī tomēr jāatgriežas pie pārgājiena specifikas - kukaiņu bildējamo agregātu tomēr turēju somā, jo ja sāktu tur rāpot pa smiltīm un visu to mēģinātu iemūžināt, tad 10 stundu laikā vairāk par 5km nenorāpotu... Tā nu nācās sakost zobus un visai tai bagātībai pārsvarā iet garām - ja nu kas interesants tā tomēr iekrita acīs, tad to liku trauciņā, lai vēlāk nofotogrāfētu jau nometnes vietā. 

Četrplankumu līķvabole (Dendroxena quadrimaculata)

Skrejvabole Elaphrus cupreus

Skrejvaboles Elaphrus cupreus segspārni tuvplānā

Skrejvabole Elaphrus riparius

Skrejvabole Odacantha melanura

Skrejvabole Lebia cruxminor

Lapgrauzis Chrysolina graminis

Un kas tad tāds interesants pirmajā dienā trāpījās? Laikam lielāks uzsvars sanāca uz skrejvabolēm, jo starp dažādiem lapgraužiem un daudzām mārīšu sugām nekas tāds pārāk specifisks un interesants negadījās (ja nu vienīgi lapgrauzis Chrysolina graminis uz Ainažu mola, kas ir man jauna suga fotoarhīvā. Nekas gan rets). Ne no skrejvabolēm pats negaidītākais atradums bija retā četrplankumu līķvabole, kas mierīgi tupēja uz neliela koka gabaliņa. Tā gan Latvijā ir krietni vien retāka suga (noteikti dienas retākais atradums), ko es pats esmu redzējis vien Turaidas apkārtnē. Apdzīvo lapkoku mežus līdz ar to jādomā, ka pludmalē tā arī visdrīzāk bija nokļuvusi nejauši - iespējams no kāda blakus mežiņa. Bet priekš manis vērtīgākie dienas novērojumi bija kādas 5 jaunas skrejvaboļu sugas manam foto arhīvam! Un atkārtota satikšanās ar nu ļoti glītajām un elegantajām Elaphrus ģints skrejvabolēm. Izmēros nav lielas (E.cupreus ap 8mm, E.riparius - kādi 6mm), bet tuvplānā izskatās ļoti iespaidīgi! Gandrīz kā kaut kādas spīdīgas tropu vabolītes. Visas Elaphrus ģints skrejvaboles ir mitrumu mīlošas un dzīvo dažādu ūdensbaseinu krastos, kaut kur pie mitrām ieplakām utm. Šeit tās atradās g.k. Randu pļavu lāmu malās, kur slēpās zem koku sprungulīšiem. Šīs gan abas nebija man jaunas sugas un vispār kopumā Latvijā ir ļoti bieži sastopamas sugas. Arī citas jaunās sugas, piemēram, Odacantha melanura un Lebia cruxminor nekādi retumi nav, bet nu līdz šim nebija manā redzes lokā trāpījušās. Starp citu šajā dienā bija tiešām stiprs vējš, kas man 'laupīja' vēl vienu jaunu sugu manam fotoarhīvam - Lebia chlorocephala ko vējš man izrāva no pirkstiem brīdī, kad gribēju to likt trauciņā...

Akmeņu garnele (Palaemon elegans)

Pirmās dienas vakars tika pavadīts vakariņojot, fotogrāfējot pa dienu salasītās vabolītes. Bija doma, ka varētu kaut ko pastaigāt un pafotogrāfēt pa apkārtni, bet sāka līņāt un līdz ar to nekas cits neatlika kā doties vien gulēt. Nākamajā rītā laiks bija daudz mierīgāks un iešanai piemērotāks, bet dzīvās dabas ziņā jau sāka mazliet viss apsīkt. Varbūt tas tik tā šķita, jo tomēr posms no Ainažiem līdz Salacgrīvai tomēr ir izcili daudzveidīgs un loģiski, ka pēc šī posma nākamie kilometri šķitīs garlaicīgāki. Tāda lielāka dzīvības saliņa izrādījās Šķīsterciems, kur starp akmeņiem barojās pa kādam parastajam šņibītim, jūras ķīvīte, akmeņtārtiņš, gaisā plivinājās zivjērglis un cekulzīriņi, kaijas utt. Tāda kā putnu oāze 'tuksnesī'. Ok, putni jau bija arī kilometrus pirms un pēc, bet pārsvarā tomēr dominēja upes tārtiņi, ik pa laikam kāda lielo gauru ģimenīte un jūrā gaigalu bari. Nekas tāds īpašs kā sacīt jāsaka. Tad nu atlika vien šad un tad piestāt un papētīt, kas par kukaiņiem u.c. bezmugurkaulniekiem ir atrodami. Vairākās vietās izdevās atrast izskalotas, interesantas garneles, ko sākotnēji nepareizi nodēvēju par krangoniem (Crangon crangon), bet vēlāk mājās papētīju, ka tomēr tāda dīvaina tā garnelīte izskatās - ar zilganām spīlītēm. Izrādījās ka tā ir Eiropas akmeņu garnele (Palaemon elegans), kas Baltijas jūrā skaitās invazīva suga. Dabiski tā dzīvojot Atlantijas okeāna austrumu piekrastē, bet ap 2000. gadu ienākusi arī Baltijas jūrā, kur ir izplatījusies līdz pat Somu līcim. Starp citu izmērā pat nebija nemaz tik maza (ap 4-5cm) tā ka, ja tādas varētu kādu spaini sasmelt, tad jau sanāktu tīri laba garneļu zupiņa :)

Orusīdi Orussus abietinus

Starp dienas interesantākajiem kukaiņu novērojumiem noteikti jāmin, pa slavenā un daudzu jo daudzu fotogrāfu bildēs redzamā Ķurmraga melnalkšņa  stumbru skraidelējošos, orusīdus (Orussus abietinus), kas it kā Latvijā skaitās reta suga. Par orusīdiem plašāk gan esmu jau rakstījis šajā bloga ierakstā. Toreiz starp citu sazinājos arī ar vienu lietuviešu plēvspārņu pētnieku, kas atzīmēja, ka, lai arī īpaši datus par orusīdiem apkopojis nav, tomēr pats viņš šo sugu Lietuvā ir redzējis pietiekami daudz un uzskata, ka tā nav nekāds retums. Jādomā, ka pie mums situācija varētu arī būt līdzīga - vien trūkst datu, kas to apstiprināti. Varbūt atliek tik biežāk karstās dienās piestāt pie kādiem stāvošiem koku stumbeņiem bez mizas un šo sugu izdotos atrast biežāk? Interesanti gan, ka uz šī alkšņa tie bija tiešām daudz (kādi 6-7 īpatņi vismaz) un varēja vērot pat tādas kā riesta dejas - te nostājās ar 'deguniem' viens pret otru, te viens īpatnis sekoja otram cieši aiz muguras un abi tā īpatnēji cilāja gaisā dibenus utml. Visai amizants skats - kā jau tādiem amizantiem un mazliet noslēpumainiem kukaiņiem piestāv. 

Skarabejs Aegialia arenaria

Smecernieks Hypera dauci

Īsspārnis Creophilus maxillosus

Kūleņotājvabole Eucinetus haemorrhoidalis

Otrajā dienā sanāca lielākā noietā distance (ap 30km) kā rezultātā droši vien bija mazliet mazāk laiks kaut kur piestāt un apskatīt/atrast. Bet nu pāris interesanti objekti jau bija - tā, piemēram, pie Veczemju klintīm smiltīs gulēja jau tāds mazliet pastāvējis zivju gārņa līķītis zem kura savukārt dzīvojās vismaz kādi 20 īsspārņi Creophilus maxillosus, kas ir tāda viena no lielākajām Lv sastopamajām īsspārņu sugām. Nav nekāds retums, bet par cik dzīvo g.k. tikai uz dzīvnieku līķiem, tad to sastapšana cieši korelē ar atrasto dzīvnieku līķu daudzumu (šķiet arī, ka gluži uz pelēm, kurmjiem u.c. beigtiem sīkdzīvniekiem šos nevar atrast). Pats tik šo sugu redzēju vien otru reizi - pirmā sastapšanās bija uz Gaujmalā izskalota mežacūkas līķa. Kā vērtīgāko novērojumu gribu atzīmēt mazu, apaļu vabolīti ar brūnganu 'dibenu' - kūleņotājvaboli Eucinetus haemorrhoidalis. Interesanta tā ir tāpēc, ka pirmkārt tā Latvijā ir reta (vai vismaz ir samērā maz ziņu par to - pilnīgi iespējams, ka ir pietiekami bieži sastopama), bet otrkārt - tā ir vienīgā savas dzimtas (Eucinetidae) pārstāvē Latvijā! Ja jaunas sugas manam vaboļu fotoarhīvam nāk klāt samērā regulāri, tad jauna dzimta - tie ir nelieli svētki! Paņemot to rokā uzreiz arī atklājās kāpēc to sauc par kūleņotājvaboli - tā tiešām sāka neveikli kūleņot, svaidīties un lēkāt pa plaukstu tā it kā nemaz nemācētu staigāt. Līdzīga rakstura kustības raksturīgas, piemēram, smailvabolēm (Mordellidae) - acīmredzot tas ir tāds pašaizsardzības manevrs, jo tādu haotiski mētājošos objektu noteikti ir visai grūti notvert un apēst. Starp citu pirmajā dienā vienu šādu vabolīti jau biju atradis, bet kolīdz to mēģināju ņemt pirkstos, tā kaut kur veikli aizleca/aizkūleņoja un pa vējam nozuda manam skatienam. Maigi teikt, ka kād turpmāko pusstundu biju stipri škrobīgs, bet nu ko tur daudz teikt - acīmredzot šis izvairīšanās manevrs strādā ļoti labi... Kūleņotājvaboles barojas ar atmirušiem augu produktiem un sastopama kaut kur nobiru slānī, pie augu saknēm, zem mizas u.c. - diezgan daudzveidīgos biotopos. Latvijā nav pārāk daudz novērojumu, bet droši vien grūti konstatējama sīkā izmēra (ap 3mm) un slēptā dzīves veida dēļ.  No citām vabolēm izdevās atrast arī vienu smilšainu vietu speciālistu sugu - vaboli no skarabeju dzimtas (īsti jau neceļas to saukt par skarabeju) Aegialia arenaria. Arī jauna suga fotoarhīvam - tāpat kā retais smecernieks Hypera dauci. 

Kas tur?

Kāpu vilkzirneklis (Arctosa cinerea)

Otrās dienas vakarā pēc telts uzcelšanas un vēdera piepildīšanas bija vairāk spēka un arī laiks bija ļoti patīkams, lai kādu stundiņu jau tā mazliet cītīgāk un rūpīgām parāpotu pa apkārtni meklējot dažādus sīklopus. Atradās arī daži 'liellopi' - kāpu vilkzirnekļi (Arctosa cinerea), kas ir Latvijā vieni no lielākajiem zirnekļveidīgajiem (attēlā to izmēru nevar sajust, bet ar kājām kopā būs savi 4-5cm). Tiesa jāsaka, ka pat ņemot vērā to lielo izmēru, tos nemaz nav tik viegli pamanīt - to krāsojums ir absolūti perfekti pielāgots, lai varētu paslēpties uz smilšu graudiņu fona. Nekustīgam zirneklim var mierīgi paiet garām nemaz to nemanot. Starp citu kāpu vilkzirneklis ir vienīgā Latvijā īpaši aizsargājamā zirnekļu suga un ir sastopams samērā reti - g.k. jūras un līča piekrastes kāpās. 

Sprakšķis Negastrius pulchellus

Skrejvabole Notiophilus palustris

Skrejvabole Panagaeus cruxmajor

Māņragaste Xiphydria camelus

No citiem kāpu iemītniekiem īpaši cerēju sameklēt kādu no Negastrius ģints sprakšķīšiem un kā jau tas ir ierasts - kas meklē tas atrod! Zem neliela sprungulīša viens eksemplārs arī atradās. Jāsaka gan, ka divu līdzīgo sugu (N.pulchellus un N.sabulicola) atšķiršana pēc foto nav no tiem vieglākajiem uzdevumiem (īpaši, ja nobildēts no ne visai veiksmīga rakursa), bet šajā gadījumā esmu par kādiem 95% pārliecināts, ka šī ir biežāk sastopamā suga - Negastrius pulchellus. Citas pārāk lielas 'ekstras' šajā vietā gan vairs neatradās (vismaz ne no kukaiņiem) - pāris glītas skrejvabolītes, ne pārāk bieži redzēta māņragaste, kaut kādi īsspārnīši, pa kādam lapgrauzim un tas apmēram viss. 

Ķērsu baltenis (Anthocharis cardamines) - jau vecs un nodilis

Ķērsu balteņa (Anthocharis cardamines) ola

Kā interesantu vēl var atzīmēt vienīgi ķērsu balteņu novērošanu to 'ligzdošanas biotopā' - jebšu izdevās ieraudzīt vienu pārīti snaikstāmies ap kailo tornīti (tas tāds augs - Turritis glabra). Pēc mātītes darbībām jau uzreiz tapa skaidrs, ka esmu pieķēris šo olu dēšanas procesā - prieks pa visu ģīmi, jo varēja tad pievienot savai fotokolekcijai ķērsu balteņa oliņas. Šī gan sanāk tikai septītā suga, kas ir manā kolekcijā - vēl tik 'nieka' ~110 dienastuariņu sugas atlikušas kam būtu jāatrod oliņas. Neiet tik raiti kā gribētos...

Klusais ķauķis (Iduna caligata)

Bet, pašam par pārsteigumu, dienas interesantākais un vērtīgākais novērojums bija no putnu pasaules. Beidzot otrās dienas gājienu, meklējām piemērotu vietu kur varētu tad apmesties uz nakti un pie viena piemērota strautiņa piestājām, lai novērtētu apkārtni, apskatītu kartē cik tālu varētu būt nākamā piemērotā vieta utt. Knapi biju paspējis apstāties, kad kaut kā pa ausu galam sadzirdēju no tuvīnā kārklu krūma pazīstamu dziesmu - tas taču klusais ķauķis! Mazliet neticēju, bet uzreiz jebkādas domas par apmetnes vietas iekārtošanu tika atmestas, un metos to meklēt. Galu galā runā, ka arī purva ķauķi protot klusā ķauķa dziesmu tīri labi atdarināt (dzirdējis gan neesmu, bet jādomā, ka tas to iepin kā fragmentu savā daudzveidīgajā dziesmā - tātad diez vai to dzied atsevišķi un ar pauzēm kā normāli to dara klusais ķauķis). Ātri vien aizdomīgais putns atradās citā kārklu krūmā un, mazliet paprovocējot ar dziesmas ierakstu, izlīda atklātākā vietā uz zara, kur to varēja jau labāk aplūkot/nofotogrāfēt un pārliecināties - tik tiešām klusais ķauķis ar visiem saviem tumšajiem zābaciņiem (anglisi tāpēc nosaukums - booted warbler) u.c. noteikšanas pazīmēm. Drīz vien tas gan nozuda dziļāk krūmājā un turpmāk vakara gaitā īpaši uz dziesmas ierakstu vairs neatsaucās - tik šad un tad bija dzirdams dziedot (bet ne pārāk intensīvi). Par šo vietu īsti nevarētu saukt par tipisku ligzdošanas biotopu (blakus vien samērā šaura kamolzāļu pļaviņa) un putns nešķita īpaši teritoriāls (vairāk dzīvojās pa kāpu malā esošo kārklu joslu), tad kopējā sajūta palika, ka tas drīzāk bija kāds migrants. Nākamajā rītā apmēram divu stundu laikā arī vairs netika dzirdēts. Jebkurā gadījumā - 13. novērojums (jeb precīzāk sakot - novērošanas vieta) Latvijā! Tas gan izklausās foršāk nekā tas patiesībā ir, jo, lai arī Latvijā pirmo reizi novērots tikai pirms 3 gadiem (2012. gadā), pastāv uzskats, ka šobrīd Latvijas teritorijā visdrīzāk ligzdo vairāki simti kluso ķauķu pāru un, ja tiešām kāds ļoti ļoti intensīvi tos pameklētu, tad kādas nedēļas laikā visdrīzāk varētu klusos ķauķus atrast vēl un vēl jaunās vietās. Ne velti jau tagad zināmo novērošanas vietu skaits ir pieaudzis līdz 19 vietām. Atliek tikai meklēt un klausīties! Tā lūk - arī otro pārgājiena dienu var bez šaubām uzskatīt par izdevušos un ļoti veiksmīgu. 

Un tad pienāca trešā diena... Kas no mana skatpunkta bija neveiksmīga un garlaicīga. Maigās pilsētnieka kājiņas sāp, putnu nav, kukaiņu nav - tik jāiet un jāiet (no visām dienām gan nogājām mazāko distanci - vien 20km līdz Saulkrastiem). Sapratu, ka tas nav priekš manis - lai diena dabā būtu izdevusies man tomēr vajag to piesātināt ar dažādiem dzīvās dabas novērojumiem un vienkārša iešana manas maņas nekairina. T.i. iet jau var daudz un dikti (un pats jau ar savos gājienos regulāri eju ap 20km vai vairāk), bet tad galvenajam gājiena mērķim ir jābūt kukaiņu foto/putnu vērošanai/utml. nevis pašai iešanai. Bet nu ja šādu vairāku dienu gājienu vienreiz nepamēģina, tad jau to noskaidrot nevar - tā ka jebkurā gadījumā gājiens ar pozitīvu noskaņu un kopumā ļoti vērtīgs. Kādreiz Ainažu-Salacgrīvas posmā jāatgriežas un jāizrāpo tās kāpas un lagūnas daudz rūpīgāk!
P.S. - beigās 3 dienu gājiena laikā izdevās ieraudzīt vai sadzirdēt 95 putnu sugas. Normāli, bet noteikti varēja arī vairāk.