Piesātinājums

Dedestiņu baltenis (Leptidea sinapis)

Jūnija beigas un jūlija sākums kukaiņu pasaulē ir tāds kārtīgs 'pilnzieda' laiks - uz katra soļa mums pretī raugās daudzi desmiti vai pat simti dažādu fasetacu pāru. Lai arī dienas tagad ir ļoti garas, tomēr mani mazliet nepamet sajūta, ka pietrūkst laiks, lai to dabas daudzveidību paspētu apskatīt, mēģināt atrast sev interesējošās sugas vai vienkārši dotos pļavās kaut ko feinu nofotogrāfēt. Pilnīgi vai jūtu, ka viens div' un attapšos jau augustā, kad kukaiņu pasaule lēnām jau sāk doties pie miera... Laikapstākļi ar kaut kā jūnijā tā ļoti jau tomēr nav mūs lutinājis un arī tagad kāda pēdējā nedēļa jau tomēr ir bijusi diezgan lietaina. Pirms Jāņu svētkiem padzīvoju divas dienas Skrundā un laikam tomēr jāsaka, ka tad gan ar laiku stipri paveicās. Nebija varbūt diži svelmains, bet lietu virs galvas nedabūju un divas ~5 stundu pastaigas Skrundas zivju dīķu apkārtnē izdevās izcili piesātinātas gan ar dažādu fotokadru iespējām, gan ar retu un pat ļoti retu sugu novērojumiem. Kaut katra tāda diena būtu! 

Lauka sīksamtenis (Coenonympha arcania)

Spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)

Protams, viens no mērķiem bija iepazīt Skrundas novada dienastauriņu faunu, jo Skrundas zivju dīķu apkārtnē es parasti slaistos vai nu agrā pavasarī vai vēlāk rudens pusē, kad tā tauriņu fauna ir salīdzinoši nabadzīga - līdz ar to nebija nemaz tāds īsti priekšstats kādas sugas tur mīt. Tauriņu vērošanas akcijas kontekstā (par "Tauriņu vērošanu 2015" mazliet plašāk lasām šeit) Skrundas novads gan nav tas pats aktuālākais, jo g.k. pateicoties Mārītes Ramšas aktivitātei, portālā Dabasdati.lv šī novada sarakstā līdz šim gadam bija reģistrētas jau 50 sugas, kas nav nemaz tik maz, bet nu neliela cerība ko jaunu atrast jau tomēr bija. Beigu beigās tas arī izdevās - ja pareizi tagad papētīju, tad pievienoju vismaz 4 jaunas sugas! Un noteikti ir potenciāls kopēju sugu skaitu pacelt arī līdz 60 sugām - jābrauc tik biežāk! Nekādi retumi jau gan it kā netrāpījās, bet vairākas no glītajām sugām (piemēram, spogulīšu rensgalvītis) gan smuki atzīmējās. Jāpiezīmē, ka tauriņu ziņā izskatās, ka viss ir mazliet par kādu nedēļu aizkavējies, jo vairākas sugas, kas it kā normāli jau sāk lidot jūnija vidū, vairāk pamanāmsa kļuvušas vien tagad ap 20-ajiem datumiem. Un kopumā ir sajūta, ka tauriņu skaits kā tāds arī ir mazliet mazāks kā citus gadus. To gan tā labi varētu salīdzināt, ja noietu/izbrauktu ar velo kādu sev labāk zināmu maršrutu Ogres apkārtnē, kur apmēram ir skaidrs cik daudz sugu un tauriņu vispār parasti var saskatīt. Jācer, ka saulains laiks un karstums tomēr kaut kad iegriezīsies arī pie mums!   

Māņkoksngrauzis Anogcodes melanurus - tēviņš

Māņkoksngrauzis Anogcodes melanurus - mātīte

Māņkoksngrauzis Oedemera femorata

Pie pašiem dīķiem, protams, bija daudz spāru, bet nevarētu teikt, ka tās baigi gribētu fotogrāfēties - īpaši retumi ar negribēja rādīties. Vienīgā redzētā Partenopes dižspāre tā arī, atpakaļ i' neatskatīdamās, aizlaidās pāri vienam no dīķiem. Uz putniem tā īpaši šoreiz nekoncentrējos, bet tāpat izdevās pamatnīt gan 2 lielos zīriņus, pārlidojošus mazos ķīrus, 5 gugatņus, parasto ūbeli un protams veselu virkni ar dažādiem ķauķveidīgajiem. Tā ka nemaz ne tik tukšs - iespējams, ja dīķu apkārtni pieskatītu regulāri, tad arī vasaras laikā ko interesantu tomēr te varētu izsēdēt. Tā ka principā pievērsos tik kukaiņu vērošanai. Niedru joslas malās šur un tur sēdēja kādi māņkoksngrauži (Oedemeridae dzimta), starp kuriem bija gan parastākas sugas kā, piemēram, Anogcodes melanurus, gan arī viena mazliet retāka un manam fotoarhīvam jauna suga - Oedemera femorata, kas labi atšķiras no vairuma citu sugu ar tēviņu īpaši paresninātajām pakaļkāju ciskām. Tā tās jaunās sugas palēnām krājas. 

Koksngrauzis Plagionotus arcuatus

Koksngrauzis Clytus arietis

Koksngrauzis Pachyta quadrimaculata

Daudz lielāks prieks gan bija par jaunu koksngraužu sugu manam fotoarhīvam - Plagionotus arcuatus, kas ir daudz retākā P.detritus (slavens arī kā 'Botāniskā dārza koksngrauzis') 'brālis'. Te gan jāsaka, ka domām laikam tiešām ir liels spēks, jo tieši gāju pa ceļu un, vērojot ceļmalā augošu ozolu, domāju pie sevis - "ehh, būtu forši, ja pa to tagad skraidītu Plagionotus arcuatus". Par cik nebija īpaši karsts un saulains, kā arī minētais ozols vizuāli šķita sprauns un svaigs (beigās gan izrādījās, ka pamatnē tomēr ar spožās skudras ligzdu - tad jau vidus ietrupējis), tad nemaz klāt nepiegāju, lai uz tā ko pameklētu. Bet nu pēc ~150m ceļmalā pie malkas kaudzes gulēja liela diametra (~1m) lapkoka, iespējams liepas, baļķis, kas gan šķita tuvākas apskates cienīgs. Un ko tu neteiksi - pa to rāpoja domās piesauktais koksngrauzis! Līdz ar to, nav pagājuši ne četri gadi, kad esmu izpildījis savu 2011. gada fotomērķi - nofotogrāfēt 70 koksngraužu sugas. Kaut kā pārāk ilgu laiku tas man prasīja, jo tomēr joprojām šķiet, ka rūpīgi un metodiski piestrādājot pie tieši koksngraužu sugu meklēšanas, šo mērķi varēja arī sasniegt un izpildīt 2011. gadā. Bet nu labi - kā bija tā bija. Arī koksngraužu ziņā jūnijs/jūlijs ir sugām bagātākais laiks (arī šo divu dienu laikā redzētā sugu daudzveidība bija visai liela) līdz ar to pastāv cerības šogad vēl kādu jaunu sugu atrast. Atliek tik doties dabā! 

Smailvēderis Hoshihananomia perlata 

Ugunsspāre (Pyrrhosoma nymphula)

No spārēm tomēr viena suga šķiet atzīmēšanas vērta - viena no mūsu daiļākajām (tas, protams, subjektīvi) mazajām spārītēm - koši sarkanā ugunsspāre! Nav nekāds retums, bet kādus pēdējos 3 gadus laikam nemaz nebiju redzējis. Tāpat ilgu laiku nebiju redzējis smailvaboli ar jancīgo latīnisko nosaukumu - Hoshihananomia perlata. Tas gan varbūt arī būtu mazāks brīnums, jo šī suga tomēr arī nav nekāda ļoti bieži sastopamā. Paveicās arī ar to, ka tajā brīdī jau bija savilkušies nedaudz mākoņi un vabole mierīgi sēdēja uz nelielas apses lapiņas, jo smailvaboles, kad tās ir saulē uzkarsušas, ir ļoti aktīvas un metas lidot pie mazākā traucējuma. Patiesībā šī ir ļoti grūti nosakāmu sugu dzimta, jo vairums sugu ir vienkārši melnā krāsā, bez šāda viegli atpazīstama gaišāku punktiņu raksta kā šai konkrētai sugai.  

Vībotņu vērpēja (Malacosoma castrensis) kāpurs

Tumšās pūcītes (Xylomoia strix) atstātais caurums ziemzaļajā kosā

Pelēkā pāvača (Saturnia pavonia) kāpuri

Tinējs Celypha siderana

Naktstauriņu pasauli Skrundas novadā gan vēl tā īsti atklājis neesmu, jo neesmu pagaidām īpaši arī meklējis vietu, kur varētu ērti tik pie elektrības, lai uzkarinātu kādu tauriņu palagu. Tā ka jāiztiek ar gadījuma rakstura novērojumiem ar dienā iztraucētiem īpatņiem vai veģetācijā pamanītiem kāpuriem. Šajā reizē gan izdevās viens vērtīgs atradums - izdevās atrast nelielu ziemzaļo kosu audzīti kurā savukārt izdevās atrast trīs kosas ar tipiskiem tumšās pūcītes (Xylomoia strix) bojājumiem! Latvijā galīgi nav daudz šīs sugas atradņu un šī, cik nu es zinu, ir jauna atradne. Meža pleķītis ar kosām gan bija visai niecīgs (tā optimistiski vērtējot - 100x50m, bet nu reāli jau laikam pat mazāks) tā ka drīzāk jādomā, ka kut kur blakus varētu būt arī kāds meža nogabals, kur šo kosu ir vairāk. Būs jāpastaigā kādreiz tur vairāk.  

Spraugložņa Orthocerus clavicornis

Spraugložņas Orthocerus clacvicornis biotops

Spīdulis Amphotis marginata

Koksngrauži Aegomorphus clavipes

Šajā reizē beidzot arī pieņēmu faktu, ka dažas 'retās' sugas patiesībā nemaz tik retas nav - ja vien zin kur tās meklēt, tad tās atrast nav problēma. T.i. nav jau tas nekāds pārsteigums, jo noteikti ir ne viena vien tāda suga (drīzāk desmitiem vai pat simtiem sugu), kurām it kā ir maz atradumu, bet kuras piemērotos biotopos droši vien ir sastopamas regulāri. It kā jau gribējās ilgāk pie sevis paturēt to sajūtu, ka esmu baigais 'Retumu mednieks', bet neko darīt - pāris sugas tagad būs no šī retumu saraksta jāatskaita. Šajā gadījumā tās divas sugas, kuras tad acīmredzot galīgi nav nekas rets, ir spraugložņa Orthocerus clavicornis, ko esmu atradis jau kādās 5 vietās (pie tam, speciāli meklējot šo sugu sausos, smilšainos laukumos, kas apauguši ar Peltigera ķērpjiem - tukšā esmu palicis vien kādas 2 reizes) un spīdulis Apmhotis marginata, kas jādomā ir sastopams, ja ne gluži visās, tad vairumā spožo skudru (Lasius fuliginosus) ligzdu. Un spožā skudra pie mums galīgi nav reta. Te gan vienīgi varētu būt interesants moments, ka pagaidām pašam šķiet nav izdevies atrast šo sugu ligzdā, kas ir uz kāda skujkoka, piemēram, egles - attiecīgi ir iespējams, ka šis spīdulis tomēr izvēlas tikai tās ligzdas kas ir lapkokos (ozols, liepa u.c.). Ja tā, tad tas iespējami apdzīvoto ligzdu skaits, protams, sarūk, bet tik un tā - arī spožo skudru skaits lapkokos ir visai liels. Vispār jau gan kaut ko līdzīgu jau biju piedzīvojis arī agrāk, jo, piemēram, koksngrauzis Aegomorphus clavipes, ko manīju arī šajā izgājienā, manos kukaiņpētniecības pirmsākumos skaitījās reta vai pat ļoti reta suga, bet nu mūsdienās tas vairs nav nekas īpašs. Šis gadījums gan varbūt nav tik daudz saistīts ar to, ka esam iemācījušies šo sugu labāk konstatēt, bet gan ar to, ka suga vienkārši ir tiešām izplatījusies un kļuvusi biežāka. Visvieglāk šo sugu ir atrast uz svaigi nokritušiem apšu vai bērzu stumbeņiem vai sazāģētiem baļķīšiem un arī pirms gadiem 20  šādi objekti tomēr bija vieni no rūpīgāk apskatītajiem - līdz ar to, ja šie koksngrauzīši būtu tad uz baļķiem sēdējuši, tad tiktu arī pamanīti.  

Jātnieciņš Megarhyssa vagatoria

Runājot par dažādiem stumbeņiem un baļķiem, šajā reizē izdevās atrast īstu 'zelta āderi' - grāvī gulēja kādi 5 paresnāki bērza baļķi (acīmredzot viens nozāģēts ceļmalas bērzs) ap kuriem lidinājās gigantiski jātnieciņi ar gariem dējekļiem. Jau pa gabalu tie izskatījās nevis piķa melni, kas mani varbūt īpaši neuzrunātu, bet gan zeltaini brūni, kas lika sirdsdarbībai strauji paātrināties. Piegāju tuvāk un tik tiešām - Megarhyssa ģints jātnieciņi! No bērnības dienām, kad tēvs vēl intensīvi nodarbojās ar jātnieciņu pētniecību, šie man ir iespiedušies atmiņā kā tādi mītiski tēli - lieli (kopā ar dējekli līdz pat 10cm!) un ļoti, ļoti reti. 1999. gada publikācijā, kas apkopo datus par šīs ģints atradumiem Latvijā, no 4 sugām tikai viena, M.emarginatoria (tagad saukta par M.rixator) kolekcijās pārstāvēta ar vairāk par vienu eksemplāru (kopumā - astoņiem). Divām citām sugām - M.perlata (tagad - M.vagatoria) un M.superba kolekcijās tikai pa vienam eksemplāram, bet ceturtā suga - M.gigas (tagad - M.perlata) zināma tikai pēc literatūras ziņām.

Jātnieciņš Megarhyssa perlata

Daudzo gadu laikā kopš es pats dodos dabā, biju redzējis tikai vienu pašu šīs ģints jātnieciņu - toreiz, lai arī jau nodarbojos ar kukaiņu foto, uztraukums šo zvēru pamanot bija tik liels, ka metu fotoaparātu pie malas un ķēru to jātnieciņu rokā, lai būtu fizisks pierādījums, ka esmu šo mītisko radījumu redzējis (toreiz tā izrādījās suga M.superba - otrs zināmais atradums Latvijā)! Šoreiz biju jau mazliet aukstasinīgāks un, lai arī pirmajā piegājienā visus jātnieciņus aizbaidīju tā arī nevienu labu kadru nenospiedis, pēc stundas, nākot atpakaļ, par laimi tie bija salidojuši atpakaļ un vispirms tomēr centos iegūt kādus labus un kvalitatīvus kadrus un ķert tad pēc tam - t.i. ja maz būtu palicis ko noķert. Šajā gadījumā noķeršanai bija būtiska nozīme sugu noteikšanai, jo no pirmā mana satikšanās gadījuma atmiņā bija palicis, ka svarīgas ir arī sejas zīmējuma nianses, ko jātnieciņam dabā diez vai būtu izdevies nofotogrāfēt. Par laimi viss ritēja pēc plāna - izdevās nofotogrāfēt gan pa stumbru staigājošus eksemplārus, gan vienu mātīti, kas bija ar dējekli pamatīgi ieurbusies bērza stumbenī un īpaši nelikās manis traucēta. Izcili! Uzreiz jau pamanīju, ka vizuāli tur vajadzētu būt divām dažādām sugām - viena mazāka un ar nelieliem, kvadrātveida laukumiem katra vēdera posma sānā, bet otra - lielāka un ar spilgtiem, gareniskiem gaišajiem laukumiem vēdera sānos. Pārbaudot pēc tam arī visas smalkākās pazīmes, iznāk, ka nofotogrāfētās sugas attiecīgi ir M.vagatoria (jeb perlata agrāk) un M.perlata (jeb gigas agrāk). Tātad pirmajai sugai varētu būt otrs zināmais atradums Latvijā, bet otrai sugai - teorētiski arī otrs, bet faktiski pirmais pierādītais atradums Latvijā! Vēl jo lieliskāk! Kas interesanti, ka abas sugas ir lapkoku ragastes (Tremex fuscicornis) parazitoīdi, kas vedina uz visnotaļ stiprām aizdomām, ka šajos bērzu baļķīšos dzīvojas šīs ragastes kāpuri. Vispār jau šajā vietā nabaga lapkoku ragastēm klājas visai sūri, jo bez minētajiem mega-jātnieciņiem, uz baļķīšiem atradās vēl viena plēvspārņu suga, kas dēj oliņas šo ragastu kāpuros, bet.. šis konkrētais lopiņš ir pavisam īpašs un vēl vērtīgāks atradums par jātnieciņiem, tāpēc pelnījis atsevišķu (nākamo - esiet pacietīgi) bloga ierakstu. 

Krāšņvavbole Chrysobothris affinis

Bet ne velti šī bloga ieraksta virsraksts ir "Piesātinājums", jo tas vēl nebija viss! Attiecībā uz šo pēdējo vērtīgo objektu blogam piestāvētu pavisam cits virsraksts - "Uģis 1:2 Chrysobothris sp." (atsaucoties uz šo bloga ierakstu), jo JĀ! Man tas beidzot izdevās! Izdevās nofotogrāfēt kādu no Chrysobothris ģints krāšņvabolēm! Un arī šeit laikam nostrādāja domu spēks - tieši domāju, ka būtu forši, ja uz kāda no ceļmalā atstātajiem sazāģētajiem baļķīšiem sēdētu kāds Chrysobothris... Pēc metriem 200 ar binokli vienu tādu tievāku sprunguļu čupiņu nopētīju un sev par pārsteigumu vienu vabolīti arī ieraudzīju! Uzreiz, protams, atsaucu atmiņā iepriekšējo neveiksmi, nozvērējos vairs tādu kļūdu nepieļaut un lēni virzījos tuvāk baļķēna galam, kur vabole it kā mierīgi sēdēja. Skaidri zināju, ka viena lieka kustība - un rezultāts kļūs 0:3 man par sliktu... Pirmo kļūdu - nenospiest kaut vai attālu, bet vismaz dokumentālu kadru - izlaboju jau uzreiz. Protams, īsti liels labums no šāda kadra nav, bet nu vismaz teorētiskais ķeksītis, jo sugu jau pēc tāda noteikt var  - arī šajā gadījumā mans ceļš bija krustojies ar biežāk sastopamo C.affinis. Tālāk tik liecos centimetru pa centimetram tuvāk un spiedu kadru pēc kadra, līdz biju beidzot nonācis pietiekamā attālumā, lai krāšņvabole jau aizpildītu lielāko daļu no kadra. Urā! Mērķi sasniedzis, mazliet atslābinājos un droši vien par strauju nolaidu zemāk fotoaparātu un - Chrysobothris aizlidoja tālēs zilajās... Bet lai jau lido - es tikmēr jau smaidīgu ģīmi priecīgs cilpoju mājās :) Ehh... Varu tikai atkārtoties - kaut būtu vairāk šādu piesātinātu dienu!