 |
| Purva vardes (Rana arvalis) mitrā iecirtuma ieplakā |
Šī bloga ierakstos pēdējā gada laikā ik pa laikam esmu pieskāries sev aktuālai tēmai - reto Cucujus ģints plakaņu meklēšanai. Līdz šim visos savos meklējumos esmu cietis neveiksmes - nav izdevies atrast nedz sarkano plakani (C.cinnaberinus) starp Suntažiem un Ogri, nedz asinssarkano plakani (C.haematodes) Tomes-Ķeguma-Zvirgzdes priežu mežu masīvā. Protams, šīs manas neveiksmes nepavisam nenozīmē to, ka šīs sugas tur nav sastopamas, bet fakti man par labu neliecina - redzējis neesmu ne vienu no šīm sugām. Tā kā es savā ziņā esmu samērā nepacietīgs cilvēks, tad ilgstoša un nesekmīga kaut kā meklēšana mani zināmā mērā pat kaitina. Protams, visos šajos Cucujus-u, meklējumos esmu redzējis daudz ko citu interesantu un tiešām forši pavadījis laiku dabā, bet nu... gribās jau kādreiz izvirzīto mērķi arī sasniegt! Tad nu šajā nedēļā nolēmu pielikt savām mocībām galu un mainīju taktiku no šo sugu meklēšanas vietās, kur tās vēl līdz šim nav atrastas (lai arī biotopi ir daudz maz piemēroti), uz šo sugu meklēšanu vietās, kur tās ir jau iepriekš konstatētas. Abas sugas gan ir tiešām ļoti retas ar mazāk par 10 atradnēm katrai no sugām, tāpēc īsti plaša vietu izvēle nav. Bet nu divas piemērotas vietas vienas dienas izbraucieniem tomēr varēju izvēlēties - C.cinnaberinus gadījumā tas ir Ābeļu dabas liegums netālu no Jēkabpils (kur šo sugu 2009. gadā bija konstatējis Kristaps Vilks), bet C.haematodes gadījumā - Aklā purva dabas liegums un tā apkārtne Jaunjelgavas novadā (kur to 2010. gadā kā jaunu sugu Latvijai bija atradis Voldemārs Spuņģis). Atlika vien krāmēt velosipēdu vilcienā un doties ceļā!
Dabas liegums 'Ābeļi'
Nelielai atkāpei jāsaka, ka, tā kā daļa manu meklējumu bija tieši Ābeļu dabas lieguma teritorijā, tad centos ievērot zināmu pietāti pret dažādu mizu plēšanu utml. 'mikrobiotopu destrukciju'. Mans mērķis tomēr bija tīri savtīgs (redzēt vaboles/kāpurus un iegūt to foto) bez nekāda konkrēta zinātniska pamatojuma. Ierodoties pie Kraukļu purva gan pamanīju, ka apkārtnē figurē visai daudz izcirtumu (skatos gan tagad kartē, ka tie sanāk ārpus DL teritorijas) ar varenām apsēm atstātām kā ekoloģiskie koki - uzreiz nospriedu, ka centīšos maksimāli koncentrēties uz tiem (jo tur jau biotops nosacīti ir iznīcināts un manas darbības tur neko daudz vairs nemainītu), bet pašā lieguma teritorijā tā rūpīgāk apskatīšu vien kādus dažus nogabalus. Tā arī beigās sanāca - daļu no laika pavadīju izcirtumos, bet pārējā laikā rūpīgāk apsekoju vien kādus četrus nogabalus. Tā ka ar savām darbībām jādomā, ka īpašu kaitējumu nenodarīju.
 |
| Strupvabole Hololepta plana |
 |
| Strupvabole Platylomalus complanatus |
Tad nu ķeramies vērsim pie ragiem! Jau pašā pirmajā izcirtumā apskatīts nokritis apses stumbenis man dāvāja divas jaukas strupvaboļu (Histeridae) sugas. Pirmā suga, Hololepta plana, ir man jo īpaši mīļa, jo jau kopš bērnības ir fascinējis šīs sugas vizuālais tēls - kā tāda plakana bruņumašīna ar lieliem žokļiem! Suga Latvijā konstatēta samērā reti, bet visticamāk, ka nekāds īpaši liels retums tomēr nav. Vaboles var atrast zem lapkoku - galvenokārt tieši zem apšu mizas, kur dzīvo plēsīgu dzīvesveidu, barojoties ar citiem bezmugurkaulniekiem. Līdz šim savā dzīvē šo sugu biju redzējis vien trijās vietās - vasarnīcas apkārtnē, Ikšķiles apkārtnē un Ogres zilajos kalnos. Visās vietās zem nokritušas apses stumbeņa mizas. Turpat uz šī stumbeņa atradās cita strupvabole - izmēros krietni vien mazāka un pēc izskata krietni vien mazāk iespaidīga. Gandrīz jau vai aizgāju prom šo nenofotogrāfējis, bet labi, ka nenoslinkoju, jo izrādās ka šī ir man jauna suga - Platylomalus complanatus! Par šīs sugas izplatību gan man informācijas nav - Latvijas sugu sarakstā eksistē, taču citi novērojumi neatrodas. Tādos gadījumos ir divi varianti - vai nu suga izplatīta bieži, vai nu ļooti reti. Citās valstīs esot pat tīri reta - tā ka varbūt pie mums arī retums? Poļi raksta, ka suga dzīvo zem atmirušu lapkoku, īpaši apšu mizas, kas tad arī atbilst situācijai kur es šo atradu. Suga pat tīri viegli atpazīstama, jo patiesībā nekā diži cita līdzīga starp strupvabolēm nav - nu varbūt Paromalus ģints sugas, bet tās ir mazākas izmēros (knapi 2mm, šī - virs 3mm) un ne tik ļoti saplacinātu un platu ķermeni. Atšķirība arī ķermeņa apakšpusē - priekškrūtis ar divām gareniskām rievām. Tā ka bez šaubām labs dienas iesākums!
 |
| Sarkanā plakaņa (Cucujus cinnaberinus) kāpurs |
 |
| Sarkanā plakaņa (Cucujus cinnaberinus) kāpurs |
Un turpinājums bija vēl labāks! Biju nokļuvis līdz aptuvenai vietai, kur biju paredzējis pirmo reizi tā nopietnāk ielīst mežā. Apmēram 0,5 km no ceļa, Kraukļu purva virzienā kartē izskatījās tāds vecāks meža nogabals. Vispirms gan priekšā bija jau tāds visai aizaudzis izcirtums, ko īpaši nebija iedvesma forsēt - tāpēc mierīgi gāju tam riņķī. Un vienā šī izcirtuma stūrī atradās milzīga diametra, 3-4m augsts apses stumbenis ar nolūzušu galotni. Tā galotnes daļa vāļājās turpat blakus saulītē uz zemes un tā vien uzprasījās, lai paskatītu vai kaut kas neslēpjas zem mizas. Vispirms atradās sauja ar Hololepta plana strupvabolēm, bet pēc tam... Jā! Tik ilgi gaidītais plakaņa Cucujus kāpurs! Koši oranžs, trekns un ar izteikti ragainu vēdera pēdējā posma galu. Skaistulis! Abām plakaņu sugām kāpuri gan ir ļoti līdzīgi, bet nu par cik Ābeļos droši ir konstatēts vien sarkanais plakanis - tad šaubu nav. Sarkanā plakaņa (Cucujus cinnaberinus) kāpurs! Pirms gadiem 15-20 tā varētu būt liela sensācija, jo tajos laikos šī suga bija ļoti liels retums ar vien dažām atradnēm - ne velti iekļauta sarkanās grāmatas 1. kategorijā. Mūsdienās atradņu skaits ir mazliet pieaudzis, bet suga tāpat ir ļoti reta - kopumā varētu zināmas būt kādas 7 atradnes (Moricsala, Pededze, Gruzdovas meži, Ābeļi, Melnupes meži, Kadājs un Kārsavas apkārtne). Šajā vietā gan ar to prieki beidzās - pieaugušās vaboles uz šī koka neatradās. Neko darīt - jāmeklē tālāk!
 |
| Piepjmīlis Endomychus coccineus |
 |
| Spīdulis Glischrochilus quadriguttatus |
Kopumā biju tik ļoti koncentrējies tieši uz plakaņu meklēšanu, ka no citiem objektiem pat neko tādu diži interesantu neizdevās novērot. Interesantākais varētu būt spīdulis Glischrochilus quadriguttatus, kas ir jauna suga priekš manis un pat skaitās tīri reta. Te gan man sanāca mazliet 'fēleris' - kādās divās vietās šie man atradās zem apses mizas, bet nevienu no eksemplāriem tā kārtīgi nemaz nenofotogrāfēju, jo kaut kā šķita, ka tādu sugu jau esmu agrāk fotogrāfējis... Sāk parādīties caurumi atmiņā. Suga atšķirama no citām Glischrochilus ģints sugām pēc plankumiem uz segspārniem, kas ir daudz gaišāki, viegli dzeltenīgi (citām sugām - vairāk vai mazāk oranži, varbūt nedaudz līdzīgā tonī tie ir G.quadrisignatus) un visai neregulāras formas - reizēm pat nav kā viens vesels plakums, bet sadalās vairākos nelielos plankumiņos (citām sugām vienmēr uz segspārniem ir 4 plankumi).
 |
| Sēņmušiņas Agathomyia wankowiczii darbības pēdas uz parastās plakanpiepes (Ganoderma applanatum) |
Cits tāds interesants atradums bija raksturīgie sēņmušiņas Agathomyia wankowiczii bojājumi uz parastās plakanpiepes. Interesants ar to, ka šī suga nekādos oficiālos Latvijas faunas sarakstos it kā neparādās, lai arī sēņu pētniekiem šīs sugas bojājumi esot pazīstami jau kādu laiku - pēdējos gaods uzmanību tai ir pievērsusi Julita Kluša, bet šķiet pat senos laikos Edgars Vimba tādus ir bijis ievācis un nesis uz LU Zooloģijas muzeju. Šogad Dabasdatos vien četri novērojumi (ieskaitot manu - pieci) - tātad suga Latvijā noteikti ir sastopama un varbūt pat nav nekāds pārlieku liels retums? Kā tā ir pašmaukusi garām mūsu mušu pētnieku modrajai acij? Varbūt vienkārši nekad nav izdevies novērot/ievākt pieaugušu šī sugas eksemplāru? Tādā ziņā tas varbūt pat arī būtu korekti līdz tam laikam sugu sarakstā neiekļaut, jo tā vismaz rīkojas mūsu tauriņpētnieki - pat ja suga ir pārliecinoši konstatēta vienīgi pēc bojājuma, to Latvijas sugu sarakstā iekļauj tikai tad, kad ir noķerts (vai izaudzēts no šiem bojājumiem) pieaugušais tauriņš. Tā ka varētu rīkot totalizatoru - kuram šogad pirmajam izdosies nofotogrāfēt Agathomyia wankowiczii pieaugušo īpatni? Mušiņa nav liela, taču ļoti uzkrītošā, koši oranžā krāsā. Droši vien atliek vien vasaras vidū pasnaikstīties ap šī plakanpiepēm un rezultāts neizpaliks :)
 |
| Sarkanā plakaņa (Cucujus cinnaberinus) kāpurs |
 |
| Sarkanais plakanis (Cucujus cinnaberinus) - diemžēl nobeidzies nezināma iemesla dēļ |
Pēc veiksmīgā sākuma, turpinājumā sarkano plakaņu meklēšana tomēr īpaši nevedās. Vienā vietā vien divi sīciņi pirmās stadijas kāpuriņi un viss. Laiks arī nepiedodami ritēja uz priekšu un sapratu, ka visu izplānoto maršrutu nu nekādi neizdosies paspēt izbraukt. Par cik pašā pirmajā izcirtumā pie strupvabolēm biju atstājis fotoaparāta starpgredzenu, tad nekas cits neatlika kā vien griezties riņķī un braukt pa to pašu ceļu atpakaļ. Tieši šajā atpakaļgrieziena vietā izdomāju vēl tā pēdējo reizi iemest aci mežā, jo kā reizi blakus ceļam bija it kā vizuāli pievilcīga apšu audze. Varbūt ne izcili veca, bet ar samērā daudz kritalām. Un tieši šajā vietā atradās viens nolūzis apses stumbenis - ar vairākiem sarkano plakaņu kāpuriem zem mizas! Jauki, bet kur ir pašas vaboles? Ilgi nebija jāgaida, jo turpat zem šīs apses mizas beidzot bija pirmā satikšanās ar vaboli! Diemžēl skumīga - atrastā vabole jau labu laiku bija kā beigta. Eh... Skaistulis jau ir, bet ar beigtu īpatni jau īpaši izcila fotosesija nesanāk. Nāves iemeslu gan tā grūti pateikt - vajadzētu būt tā, ka vaboles jau izkūņojas rudenī un tad pieaugušas vaboles stadijā pārziemo. Varbūt nesekmīgi pārziemojusi? Jebkurā gadījumā - laiks īsi pieskarties sarkano plakaņu dzīvei. Suga pēc definīcijas ir vecu, dabisku platlapju mežu apdzīvotāja. Latvijā šādu mežu tiešām ir ļoti maz un kā tāds klasisks piemērs varētu būt Moricsala, kur tad šī suga arī ir atrasta. Taču kas ir interesanti - pēdējo dažu desmitu gadu laikā Eiropā sarkanie plakaņi aizvien biežāk tiek atrasti arī tieši šādos apšu mežos (arī cilvēka stādītos) kā Ābeļos un tiek izteikts pat minējums, ka suga ir vienkārši pielāgojusies apdzīvot šādus biotopus, jo tie pietiekami labi nodrošina visas sugai nepieciešamās prasības pret dzīves vidi - īpaši, ja šīs apšu audzes ar ir ar lielu atmirušās koksnes daudzumu. Visai detalizēts čehu
raksts par šo tēmu šeit. Kāpuri dzīvo tikai zem svaigi atmirušu apšu mizas - 1 līdz 3 gadus pēc to bojāejas. Tad tā miza pie stumbra vēl ir visai cieši klāt un zem tās saglabājas atbilstošs mikroklimats. Apšu stumbeņiem un kritalām, kas ir atmiruši jau ilgāku laiku, jau pati miza sāk vairāk sadalīties, veido tādus kā divus izteiktus slāņus, stipri izžūst un mirkobiotops acīmredzot vairs nav tik piemērots plakaņu kāpuru dzīvei. Tātad var teikt, ka plakaņiem visai būtiska ir arī šādas atmirušas koksnes nepārtrauktība - ik pa laikam apkārtnē jāparādās kādai svaigi atmirušai apsei, kuru tad var atkal uz vairākiem gadiem apdzīvot.
 |
| Sarkanie plakaņi (Cucujus cinnaberinus) - arī diemžēl beigti... |
Kā atrast kāpurus tad es apmēram šajā reizē sapratu - varētu teikt, ka amats ir rokā un būs kādreiz vēlreiz jāpapēta tie apšu meži Ogres pusē. Citu reto vaboļu sugu sastāvs tomēr ir ļoti līdzīgs Ābeļiem - kāpēc lai nebūtu arī sarkanais plakanis? Jāpasteidzas gan kamēr vēl nav pavisam izzāģēti, jo šim mežu masīvam nekāds aizsardzības statuss nav. Atgriežamies Ābeļos. Kur atrast pieaugušās vaboles es tā arī īsti nesapratu. Konkrētajā nogabalā pētīju gan bērzus, gan egles, gan, protams, arī apses, bet bez rezultāta. Otrpus ceļam stiepās garens, šaurs izcirtums, kura vienā malā slējās kārtējais apses stumbenis. Miza pa gabalu izskatījās jau tāda samērā atlupusi un saulē izkaltusi. It kā ne visai piemērota priekš plakaņiem. Tomēr iebridu paskatīties - ja nu kas cits tur atrodas. Atradās skudru pūznis un... četri sarkanie plakaņi! Taču atkal - visi beigti :/ Skaidrs, ka viņi šajā apkārtnē tiešām dzīvo, bet kāpēc visi viņi bija beigti tā arī es nesapratu. Vēl metos izmisīgi pārbaudīt dažas apses šī izcirtuma pašā malā, bet arī bez sekmēm. Laiks arī bija beidzies un nācās atkāpties uz vilcienu...Rezumējot jāsaka, ka par dienu grēks sūdzēties, lai arī varētu teikt, ka plāns tika izpildīts vien par 75%. Atlikušie 25% (atrasta dzīva vabole) tad būs jāmēģina izpildīt kādā citā vietā. Kaut gan arī Ābeļos būtu interesanti vēl kādu reizi iegriezties - mana pirmā vizīte šajā vietā atstāja visai labu iespaidu.
Dabas liegums 'Aklais purvs'
 |
| Vecs, skrajš priežu mežs netālu no dabas lieguma 'Aklais purvs' |
Pēc Ābeļu apmeklējuma daudz laika priecāties nebija, jo jau nākamajā rītā agri biju ieplānojis ripot līdzīgā virzienā - tik šoreiz Daugavu šķērsot nevis Jēkabpilī, bet gan Aizkrauklē. Un doties uz dabas lieguma 'Aklais purvs' pusi. Tur, 2010. gadā netālu no Znotiņu ezera Voldemārs Spuņģis pirmo reizi Latvijā atrada asinssarkano plakani (Cucujus haematodes). Kopš tā laika suga ir atrasta vēl dažāds vietās - Gulbenes apkārtnē un Pededzes upes apkārtnē Krievijas pierobežā. Varbūt vēl kaut kur. Tātad vairāk tāda Austrumlatvijas izplatība. Eiropā kopumā tā ir stipri vien retāka suga kā sarkanais plakanis un ir iekļauta daudzu valstu apdraudēto sugu sarakstā. Suga apdzīvo pavisam atšķirīgu biotopu no sarkanā plakaņa - tipiskais biotops ir skrajš, vecs priežu mežs (varbūt nedaudz purvains, ar bērziem) ar daudz, stāvošām atmirušām priedēm. Nereti dzīvo kopā ar Šneidera mizmīļiem (Boros schneideri). Papētīju kartē, ka ap šo Aklo purvu (kartē gan to dēvē par Jūgu purvu) šur un tur ir manāmi vecāki mežu puduri un izlēmu, ka vispirms nosacīti izbraukšu caur tiem un, ja līdz tam nebūs izdevies atrast meklēto plakani, tad došos gājienā ar kājām ap Znotiņu ezeru.
 |
| Lielzvīņene, Machilidae dzimta, suga nezināma |
 |
| Lielzvīņene, Machilidae dzimta, suga nezināma |
Pirmā pieturas vieta bija vecs, skrajš un reljefains priežu mežs (sk. foto augstāk), kam pa vidu tieši gāja ceļš - forši, nekur tālu nebija jābrien. Zem vienas priedes mizas atradās kaut kas pavisam dīvains - lielzvīņene! Radiniece tām sudrabainajām zvīņenēnm (Lepisma saccharina), kas dzīvo cilvēku mitekļos - tualetēs un vannasistabās. Taču šī bija kādas 3x lielāka! Pēc mūsdienu sistemātikas šie radījumi vairs netiek iekļauta zvīņeņu kārtā (Thysanura), bet gan izdalīti paši savā - lēcējzvīņeņu kārtā (Archaeognatha, kas burtiskā tulkojumā nozīmētu 'senžokļeņi'). Esot vieni no kukaiņiem, kas evolūcijas gaitā ir vismazāk mainījušies! Tādi aizvēsturiski radījumi. Dabā ko tādu redzēju vien otro reizi, bet pirmajā satikšanās reizē nekādi foto neizdevās, jo objekts vienkārši kaut kur pazuda. Iespējams aizleca, jo kā izrādās tad šie radījumi spēj aizlekt turpat vai 30cm attālumā. Par laimi šis eksemplārs kādu minūti samērā lēni rāpoja pa mizas gabalu un ļāvās iemūžināt. Vienu brīdi gan novērsu no tā acis un... vairs neatradu. Laikam jau aizleca tālēs zilajās. Diemžēl nav ne jausmas kas tā ir par sugu, jo Latvijas sugu sarakstā figurē vien suga Lepismachilis notata, bet, pētot interneta attēlus, nekāda skaidrība īpaši nerodas. Tik pat labi tā varbūt ir kāda cita suga.
 |
| Šneidera mizmīļi (Boros schneideri) |
 |
| Asinssarkanā plakaņa (Cucujus haematodes) kāpurs |
Turpat šajā nogabalā atradās arī visai bagātīgs Šneidera mizmīļu birums. Šoreiz vaboles bija pat vairāk kā kāpuri, kas kopumā ir visai netipiski. Visā visumā biotops pēc sajūtām bija ļoti labs priekš asinssarkanā plakaņa. Bet tajā ceļa pusē, kas man izskatījās vispiemērotākā, nekas neatradās. Gāju jau atpakaļ uz velosipēdu, kad izdomāju paskatīt otru ceļa pusi - tur ar vīdēja vairākas nokaltušas priedes. Un nepagāja ne 5 minūtes, kad atradās viens plakaņa kāpurs! Prieks un laime! Kāpurs atradās uz viena koka kopā ar Šneidera mizmīla kāpuriem, tuvu pie stumbra pamatnes (koks bija jau praktiski bez mizas, vien ar ~30cm platu mizas joslu tuvu pie zemes). Pēc skata principā tāds pats kā sarkanā plakaņa kāpurs, bet pēc biotopa visai droši, ka asinssarkanais plakanis! Pagāja vēl 5 minūtes un zem vienas citas priedes mizas plēksnes atrādās arī VIŅŠ - pats asinssarkanais plakanis visā savā godībā. Dzīvs!
 |
| Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes) |
 |
| Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes) |
Mjā.. Sapņi piepildās! :) Cik nav desmitiem minūšu pavadīts skatoties interneta attēlos ar Cucujus ģints vabolēm - prieks ko tādu ieraudzīt dabā ir neaprakstāms! Mazliet biju pat pārsteigts cik veikla ir šī vabole, jo pēc kādas minūtes pavadītas sastingumā, plakanis raitā solī aizskrēja līdz mizas malai un centās paslēpties tās apakšpusē. Par laimi nekādus citus trikus (piemēram, celties spārnos) nemēģināja izpildīt un ļāva sevi iemūžināt no visām pusēm. Šajā brīdī gan nācās konstatēt, ka vakardienas izbrauciens būs bijis ar zināmiem zaudējumiem tehnikas jomā - vienam no starpgredzeniem bija nolūzusi fiksējošā plastmasas maliņa un tas vairs stingri nefiksējās vietā (tā gan maza bēda - lēts štrunts, ko var aizstāt ar jaunu), bet objektīvs bija zaudējis fokusēšanās spēju gan tuvajā, gan 'tālajā' galā. Par tuvo galu gan bēda liela, jo līdz ar to esmu zaudējis kādu zināmu % no iespējamā maksimālā palielinājuma, ko varu iegūt. Būs jānes pie meistara - varbūt, ka tā skāde nav nemaz tik liela. Vasaras kukaiņu sezonā palikt bez maksimāla palielinājuma būtu visai štruntīgi.
 |
| Sarkanā (Cucujus cinnaberinus) un asinssarkanā plakaņa (C. haematodes) galvas un priekškrūšu vairoga salīdzinājums |
 |
| Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes) |
Lai nu kā, sastaptais asinssarkanais plakanis īpaši neļāva bēdāties par šīm tehniskajām ķibelēm. Kopumā šī suga ir ļoti līdzīga sarkanajam plakanim - vizuāli atšķiras g.k. pēc žokļu krāsas (sarkanajam plakanim tie ir pilnībā melni) un priekškrūšu vairoga malām (sakranajam plakanim - maliņas melnas). Protams atšķiras arī biotops, kas praktiski izslēdz iespēju abas sugas atrast vienā biotopā. Tiesa nav jau tā, ka haematodes vienmēr būs zem priedes mizas - varot būt atrodami arī zem bērza mizas, un cinnaberinus var atrast arī zem kādu skujkoku, piemēram, egles mizas, bet arī tādos gadījumos - apkārt esošais biotops visticamāk skaidri norādīs, kurai sugai tad tur vajadzētu būt sastopamai. Vaboļu gadījumā tā gan tiešām mazāka problēma - drīzāk tas attiecas uz kāpuriem, kuri ir ļoti līdzīgi un kāds kāpurs atrast netipiskā vietā varbūt var tiešām samulsināt. Bet nu šķita, ka arī tādi gadījumi ir ļoti reti, tāpēc īpaši par kāpuru atšķiršanu neaizdomājos. Kā vēlāk izrādījās, tad velti biju tik vieglprātīgs...
 |
| Piepjmīlis Leiestes seminiger |
 |
| Māņskorpions Dendrochernes cyrneus |
Par cik meklēto biju atradis jau pirmajā rūpīgāk pārmeklētajā nogabalā, tad koriģēju dienas plānu un gājien uz Znotiņu ezeru atcēlu. Ņēmu un vienkārši apbraucu pa ceļiem apkārt pa purvu - beigās tikai pāris vietās mazliet sanāca pabūt pašā lieguma teritorijā. Vienā no šīm vietām gan atradās vēl viena asinssarkanā plakaņa vabole un vēl viens kāpurs. Jauki! Bet visi pārējie atradumi - izrādās, ka ārpus lieguma. Vērtīgākais no tiem varētu būt piepjvaboles
Leiestes seminiger, kas kādreiz skaitījās ļoti reta suga, bet pēdējos gados ir sākuši parādīties vairāk novērojumu. To joprojām gan nav pārāk daudz, bet tomēr tendence ir augšupejoša. Pats šo sugu esmu atradis divas reizes Ogres zilajos kalnos, kur tā dzīvojās uz satrupējušas (jau stipri mīkstas) bērza kritalas ar atsevišķiem saglabājušamies mizas fragmentiem - gluži tādā pašā vietā kā šajā dienā atrastās divas vabolītes. Par cik suga ir ļoti sīciņa (ap 3mm), tad varbūt ir vienkārši to palaist garām nepamanītu. Mazliet tālāk citā vietā bija cits pārsteigums - 'gigantisks' māņskorpions! Protams 'gignatisks' varētu būt stipri pārspīlēti teikts, bet tik lielu iepriekš nebiju nekad redzējis - ar izstieptām spīlēm kādi 5mm vismaz! Parasti visi citi iepriekš redzētie māņskorpioni bijuši ap 3mm izmērā. Sugu noteikšana šajā grupā ir visai liels murgs, taču ņemot vērā lielo izmēru, atļaušos minēt, ka šis varētu būt māņskorpions
Dendrochernes cyrneus jeb angliski dēvēts par 'Large Tree Chernes'. Skaidrs - lielā koku čerņa. Ar šiem radījumiem vienmēr prieks satikties.
 |
| Mizasblaktis Mezira tremulae |
 |
| Mizasblakts Mezira tremulae |
 |
| Mizasblakts Aradus betulae |
Tāpat liels prieks ir sastapt mizasblaktis. Vietā, kur biju sadomājis mazliet ieturēties, blakus ceļam bija neliels vecu apšu fragments - ar vairākām nokaltušām un nolūzušām apsēm. Devos, protams, izlūkos un patīkami biju pārsteigts sastapt
jau iepriekš pazīstamās mizasblaktis Aneurus avenius, kuras nepieaugušo īpatni jau šogad biju fotogrāfējis. Šoreiz blakus nimfām bija arī sauja ar pieaugušām blaktīm, kas uz citu mizasblakšu fona ir nesajaucama suga. [Labojums 30.IV.2016] Izrādās, ka būšu kļūdījies stāstot, ka
Aneurus avenius ir nesajaucama suga, jo tieši to es izrādās izdarīju - nepareizi noteicu šo blakti! Izrādās biju palaidis garām, ka eksistē tāda suga kā
Mezira tremulae, kas varbūt kopskatā ir mazliet līdzīga, bet niansēs visai atšķirīga. Šajā dienā sastaptie eksemplāri tad būs tieši šīs sugas pārstāvji. Bet nu vēl jo labāk, jo iepriekš tādu nebiju nekad manījis - tātad jauna suga man. Forši! Un laba mācība sugu noteikšanu vienmēr pārbaudīt vismaz 3 reizes.
[Labojuma beigas]. Blakus uz viena bērza stumbeņa atradās cita, tipiskāka mizasblakts -
Aradus betulae. Varētu būt viena no biežāk sastopamajām ģints sugām - atbilstoši latīniskajam nosaukumam, tik tiešām pārsvarā sastopama uz piepēm apaugušiem bērzu stumbeņiem. Manā pieredzē šķiet esmu tās g.k. atradis izcirtumos vai izcirtumu malās - uz saules apspīdētiem bērziem. Atšķirama no citām ģints sugām pēc kopēji visai raibā krāsojuma un baltajiem punktiņiem uz taustekļu otrā posma.
 |
| Asinssarkanā plakaņa (Cucujus haematodes) kāpurs |
Turpat šajā nelielajā apšu nogabalā atradās neliels pārsteigums - neliels plakaņa kāpurs zem nolūzušas apses mizas! Vai tas varētu būt, ka te ir sastopami arī sarkanie plakaņi!? Varētu teikt, ka mazliet pat apmulsu. Turpat blakus bija vēl viens kāpurs! Varbūt, ka izdosies atrast arī pašu vaboli? Tas tik būtu numurs - vienā dienā abas sugas! Izmisīgi atkal ķēros pie meklējumiem taču vairs nedz zem apšu, nedz bērzu, nedz citu koku mizām nekādas liecības par plakaņiem neatradās. Sāku šaubīties - visapkārt biotopi, kas vairāk vai mazāk atbilstu tomēr asinssarkanajam plakanim nevis sarkanajam. Šī apšu audzīte vien kā tāda neliela saliņa. Varbūt tā bija tikai sagadīšanās un šie arī bija asinssarkanā plakaņa kāpuri, kas tikai nejauši nokļuvuši uz apses stumbra?
 |
| Plakaņu Cucujus sp. kāpuru galvas formas salīdzinājums, pa vidu - mistiskais kāpurs zem apses mizas |
Mājās nekas cits neatlika kā ķerties klāt
rakstam, kur smalki aprakstīta šo abu sugu kāpuru noteikšana. Tā izrādās ir pat ļoti niansēta - varētu pat teikt, ka dabā ļoti grūti izmantojama, jo ir uzreiz smalki jāzina kuras pazīmes tad dabā ir jāpēta. Diemžēl precīzi man galvā nekas tāds nebija palicis - atcerējos (rakstu biju lasījis kādu gadu atpakaļ) tik, ka kaut kādas atšķiršanas pazīmes bija galvā, bet kādas - vēdera pēdējā posma 'ragos'. It kā kāpuram abus galus nofotogrāfēju, taču izrādās, ka tie dibena foto nebija īsti labā rakursā un līdz ar pazīmju izvērtējums bija apgrūtināts. Atlika vien ķerties pie galvas niansēm. Taču arī tur daļa pazīmju bija tādas, ko pēc foto ir visai grūti novērtēt. Sāka jau šķist, ka pie droša slēdziena neizdosies nonākt, kad tomēr piefiksēju, ka rakstā kā viena no atšķirības pazīmēm ir minēta arī galvas forma.
C.cinnaberinus tā ir vairāk trīsstūraina, bet
C.haematodes - vairāk kantaina, tāda kā 'uzpūsta'. Saliekot blakus abu sugu kāpuru galvas izskatās, ka šie nezināmie kāpuri tad tomēr būs asinssarkanā plakaņa kāpuri - sarkanajam plakanim galva tiešām ir ar visai izteikti slīpākām malām. Tiesa to tā labi novērtēt var vienīgi, ja ir iespējams abas sugas šādi salikt blakus. Dabā tās citas pazīmes ir tomēr drošākas. Jebkurā gadījumā - laba mācība, ka abu sugu kāpurus tīri pēc biotopa 100% vienmēr nevar noteikt.
 |
| Biežāko zem mizas sastopamo, gareni dzeltenīgo vaboļu kāpuru salīdzinājums |
Līdz ar plakaņu kāpuru pievienošanu savai fotokolekcijai, var teikt, ka gada laikā man ir izdevies savākt gandrīz pilnu komplektu ar pēc izskata līdzīgo zem mizas dzīvojošu vaboļu sugu kāpuriem. Ja tā visus saliek blakus, tad atšķiršana šķiet pat ļoti vienkārša - katras sugas 'dibenu ragu' forma ir visai unikāla un nesajaucama.
Viens no sapņiem - sapnis par plakaņiem - līdz ar to ir piepildīts. Jāsāk sapņot jauni sapņi! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru