Portugāles [garās] piezīmes

Pagājušā gada otrajā pusē ar draugiem izdomājām, ka varētu aizšaut kādā kopīgā ceļojumā. Tika izvirzīts galvenais mērķis - redzēt okeānu! Galamērķi tepat Eiropā kur tas ockeāns ir redzams jau nemaz tik daudz nav. Kaut kā vārds pa vārdam visai stingri tika izvirzīts Portugāles variants. Kāpēc gan ne? Par cik starp braucējiem mēs, putnu vērotāji, būtu divi, tad galvenais bija, lai galamērķis būtu interesants arī šādā ziņā. Mazliet papētot Portugāles putnu faunu, uzreiz kļuva skaidrs, ka tādiem Latvijas (un vispār Ziemeļeiropas) 'bālģīmjiem' Portugāle piedāvā tiešām ļoti labu un iespaidīgu sugu sarakstu - īpaši jau Portugāles dienvidu gals. Uz turieni tad arī sākotnēji plānojām doties. Kādu laiku gan šī ideja tā arī palika tikai kā ideja, bet nu tas jau normāli - katrai idejai jau ir vispirms kārtīgi jānobriest, lai tā realizētos. Tā nu šī doma brieda, brieda līdz vienā jaukā dienā beidzot ķērāmies arī pie paša galvenā - biļešu pirkšanas. Par cik vēlējāmies ceļot tā 'pa lēto', tad protams izvēle krita uz lēto lidsabiedrību piedāvājumiem. Biļešu pirkšanas brīdī, iespējamie braukšanas datumi bija visai konkrēti - skolēnu pavasara brīvlaiks. Ātri sastapāmies ar problēmu, ka šajos datumos uz mūsu sākotnēji izvēlēto Faro nemaz tā nevar vienkārši aizlidot. Bet nu labi - kas tad tā par problēmu. Neviens jau mūs Faro pielaulājis nebija. Arī Lisabona taču jauka pilsēta! Un redz - uz Lisabonu var tīri jauki aizlidot arī caur Briseli. Mazliet haotiskas un uztraukuma pilnas 5 minūtes, rezervējot biļetes visiem 4 lidojumiem, un... varēja sist dūri galdā - mēs brauksim uz Portugāli! :) Kā beigās gan izrādījās, tad šajā pirkumu haosā nepamanījām, ka izlidošana uz un no Lisabonas notiks no divām dažādām Briseles lidostām, bet nu - kas tad tas par braucienu bez piedzīvojumiem. Par cik šo skādi pamanījām jau laicīgi (khem.. Rīgas lidostā), tad kopumā, atskaitot daždesmit EUR liekus izdevumus, tas kopējā brauciena plānā un grafikā neko neietekmēja un Lisabonu veiksmīgi izbraukājām un apskatījām. Šajā bloga ierakstā tad par brauciena laikā redzētajām dzīvajām radībām - kultūra, ēkas un portugāļi manos kadros praktiski neiekļuva. Bet pirms ķeramies vērsim pie ragiem, gribu minēt arī pāris vārdus par gatavošanos šim braucienam.

Gatavošanās 

Par cik mūsu četru cilvēku kompānija sastāvēja no 2 putnu vērotājiem un 2 dāmām (+ Lisabonā mums pievienojās arī trešā dāma), tad jau uzreiz ir skaidrs, ka šim braucienam nebija nekādu izredžu kļūt par 100% putnu un dabas vērošanas braucienu. Tā teikt bija jāparedz arī gana plaša 'kultūras programma', lai visi brauciena dalībnieki būtu ar šo ceļojumu apmierināti. Bet tomēr - vismaz viena diena, kas būtu veltīta tikai putniem, brauciena plānā tika paredzēta. Par cik līdz šim nebiju braucis uz ārzemēm tieši ar tādu mērķi vērot putnus, es pie uzdevuma, noskaidrot visu par potenciāli redzamajām sugām un labākajām putnu vērošanas vietām Lisabonas apkārtnē, ķēros klāt visai nopietni. Provizoriskajā plānā bija paredzēts, ka varētu īrēt auto, kas visnotaļ atvieglotu pārvietošanos starp dažādiem interesantiem objektiem (gan putnu, gan 'kultūras programmas' ziņā), bet beigās tomēr vienkāršības dēļ izlēmām iztikt bez auto, kas beigu beigās droši vien nebija nemaz tik slikts variants. Šo lēmumu gan pieņēmām pavisam īsi pirms paša ceļojuma tāpēc priekšizpētē sākotnēji iekļāvu arī mazliet tālākas Lisabonas apkārtnes vietas (līdz 100km rādiusā), jo tiešā pilsētas tuvumā it kā dažas man interesējošas sugas (piemēram, lielās un mazās sīgas, melnvēdera smilšvistiņas, mazais piekūns utml.) īsti sastopamas nav (vai arī ir sastopamas ļoti reti un neregulāri). Jāsaka, ka priekšizpētē lielisks palīgs bija jauka portugāļu putnu lapa - www.avesdeportugal.info, kurā tad varēja smelties gan informāciju par katras sugas konkrētu izplatību un sezonālo sastopamību (bija pat agrākie/vēlākie novērojumi līdzīgi kā mūsu putni.lv), gan par dažādām labākajām putnu vērošanas vietām Portugālē. Papildus ņēmu talkā arī amerikāņu eBird un Eiropas observation.org datubāzēs ziņotos novērojumus. Gan vienā, gan otrā šis tas vērtīgs atradās, bet pēc sajūtām šķiet, ka eBird'ā novērojumu Portugālē bija vairāk. Tad nu sakombinējot visus šos trīs avotus, sarakstīju blociņā sev interesējošajās sugas un tām atzīmēju - kur un kad tās Lisabonas apkārtnē ir vislabāk redzēt. Veselu čupu sugu pēc informācijas apkopošanas gan nācās izsvītrot no potenciālo sugu saraksta, jo vienkārši nācās konstatēt, ka tās nebūs cerību ieraudzīt, jo vai nu tās vienkārši Lisabonas apkārtnē nemēdz būt (praktiski visas grifu sugas, Teklas cīrulis, melnā čakstīte, tās pašas sīgas un melnvēdera smilšvistiņa, akmeņu zvirbulis u.c.) vai arī mēdz būt vietās, kur tomēr nepieciešams auto, lai tur nokļūtu, vai vienkārši marta vidus nav īstā sezona (vairākām Sylvia ģints sugām par agru, dažādi jūras putni vairāk tiek redzēti rudenī utml.). Rezultātā izkristalizējās visai konkrēts un sugu saraksts uz kuru tad varēja koncentrēties - pamācoties mazāk zināmajām sugām saucienus, atkārtojot atšķiršanas pazīmes utml. Putnu ziņā uzstādīju mērķi - brauciena laikā konstatēt vismaz 100 sugas no kurām 25 būtu jābūt jaunām mūža listei jeb tā dēvētajiem 'laiferiem'. 

Bez putniem viens no maniem galvenajiem brauciena mērķiem bija mēģināt pieķert klāt arī kādas dienastauriņu un spāru sugas. Tur priekšizpētē atklājās, ka marta vidus kopumā ir daudz par agru, lai savāktu kaut cik ievērojamu sugu list. Īpaši tas attiecās uz spārēm, jo no teorētiski potenciāli iespējamajām kādām padsmit sugām, pēc padziļinātākas izpētes (šoreiz liekot g.k. lietā observation.org ziņojumus) nācās secināt, ka daudz maz reālas varētu būt vien 5 sugas. Uzstādīju mērķi redzēt vismaz 3 sugas no kurām viena varētu būt jauna mūža listei. Taču, pasteidzoties notikumiem pa priekšu, beigās ceļojuma laikā neredzēju nevienu pašu spāri. Acīmredzot tiešām par agru. Tauriņu ziņā situācija varbūt bija mazliet pateicīgāka - marta vidū jau vajadzētu redzēt lidojam kādas 5-6 agrās pavasara sugas (pārsvarā balteņu sugas), kuras arī nav nekādi retumi + vēl dažas sugas, kas arī pie mums ir sastopamas. Rezultātā plānoju, ka varētu mēģināt ieraudzīt 15 dažādas sugas no kurām 5 būtu 'laiferi'. Tajā pašā blociņā arī izrakstīju rāpuļu un abinieku sugas, kas Portugālē ir sastopamas, jo šķita ka vismaz kādām ķirzakām tur būtu jābūt un biju nobriedis, ka visas redzētās mēģināšu nofotogrāfēt. Šajā frontē gan nekādus mērķus neizvirzīju - tik vien, ka varbūt mēģināt atrast kādu salamandru, jo tām it kā tur kaut kur būtu jābūt sastopamām. Uguns salamandra tomēr tāds visai mītisks radījums, ko dabā labprāt gribētu ieraudzīt. Rezumējot šo sagatavošanās posmu: galvenā doma šai priekšizpētei bija mēģināt sevi sagatavot tā, lai ierobežota laika apstākļos, izspiest ceļojumā maksimāli lielu redzēto sugu daudzumu. Tā teikt lai nebūtu lieki jātērē laiks uz vietas plānojot kur īsti iet un kurp doties, kā arī lai būtu iepriekš mazliet apbružāta tur sastopamo sugu noteikšana un nebūtu lieki jātērē laiks uz kādām parastām sugām.  

Vēl viensa būtisks moments gatavošanās posmā bija jauna statīva iepirkšana priekš teleskopa. Bijām ar RR nolēmuši, ka katrs ņemsim līdzi savu teleskopu, taču, par cik ceļojām tikai ar rokas bagāžu, sākotnēji tas man bija neizpildāms uzdevums, jo mans statīvs vienkārši mugursomā nelīda. Pētīju internetā vai nenopirkt kādu nelielu un lētu plastmasas brīnumu, ko varētu bez bēdu iemest mugursomā, kad uzdūros šādam Velbon ražojumam - Ultra 655. Saliktā veidā ļoti neliels (salīdzinājumā - grāmatas augstums 24,5cm), bet izlaistā veidā - pat augstāks kā mans iepriekšējais statīvs (kaut kāds Fomei ražojums)! Svars līdzīgs, kas nozīmē, ka stabilitātes ziņā jau nu neko daudz nezaudēšu. Tā teikt, ja visādi citādi performance šīm kājām varētu būt tāda pati vai ļoti līdzīga kā vecajām kājām, toties daudz kompaktākā variantā - izcili! Tā nu es tiku pie jaunām statīva kājām. Un tiešām - kompakti ielien gan standarta mugursomā, gan velosomā. Tagad, kad esmu ar to jau izbraukājis gan Portugāli, gan patestējis arī Latvijas apstākļos varu tikai apstiprināt visu iepriekšminēto - priekš tik kompakta izstrādājuma ļoti izcils statīvs! Protams, stabilitāte ir šādam kalibram atbilstoša - viduvēja. Pie tam, kas mazliet mulsina, ka pie centrālās kolonnas nav āķis, kurā varētu tad iekārt, piemēram, somu, kas stabilitāti uzlabotu. Taču tas ir kompromiss ar kuru ir jārēķinās - neliels statīvs nekad nebūs tik stabils kā kārtīgs, pilnizmēra statīvs. Taču tādu lielu statīvu ne vienmēr gribas apkārts staipīt (ņemot vērā, ka es pārsvarā pārvietojos ar kājām vai velo), tāpēc varētu būt, ka šajā gadījumā varētu darboties princips - labāk mazāks statīvs ko var paņemt līdzi nekā lielāks statīvs kas stāv mājās.  Lai nu kā - ar šo pirkumu gatavošanās ceļojumam praktiski bija noslēgusies. Atlika vien sapakot somā zeķes, apakšbikses un 2 kreklus - un doties ceļā!

1. diena - Lisabona

Ierodieties Lisabonā, mūs sagaidīja saulains, bet ne pārlieku karsts laiks. Savā ziņā labi, jo pēc Briseles 'pitstopa' bijām vēl visai pabiezās drēbēs un uzreiz sastapties ar lielu karstumu nebūtu visai komfortabli. Mūsu rezervētais dzīvoklis (sekojot svaigākajām tūrisma tendencēm, izvēlējām apmesties apartamentos, jo uz 4 cilvēkiem tas bija krietni vien lētāk + sava virtuve, kuru arī divus vakarus izmantojām paši kaut ko šmorējot) atradās nedaudz mazāk kā 1h gājien attālumā no lidostas un ček-ins tur bija nolikts vien pēc 3 stundām pēc mūsu ierašanās. Tāpēc izlēmām, īpaši neiespringstot, lēnā garā virzīties uz to pusi ar kājām. Mani ar RR varētu gan teikt, ka vadīja savtīgi nolūki, jo pa ceļam biju viltīgi ieplānojis loku caur vienu nelielu, bet glītu parciņu - pirmā iespēja sākt 'ķeksēt' vietējās putnu sugas! Jāsaka, ka pēc Latvijas pirms-pavasara pelēcīguma un drēgnuma, šajā pirmajā parkā sastaptā dzīvība mūs pārsteidza visai nesagatavotus - visapkārt vis kaut kas lēkāja, dziedāja un lidinājās. Pat izdevās jau pirmos tauriņus ieraudzīt! 

Eglāju samtenis (Pararge aegaria)

Kāpostu baltenis (Pieris brassicae)

Starp pirmajiem redzētajiem tauriņiem gan nekas īpaši interesants nebija - vispirms ceļmalā pie lidostas atzīmējās eglāju samtenis (pēc tam vairāki tādi bija arī minētajā parciņā), bet pēc tam parkā apkārt laidelējās vairāki balteņi. Tos visādi centos panākt un kaut kā iemūžināt, jo starp balteņiem tātad bija potenciāli visvairāk šo 'īpašo' sugu, ko cerēju ieraudzīt. Diemžēl pozēt pierunājams bija tikai viens tauriņš un arī tas pats tikai uz pāris sekundēm un kas vēl jo štruntīgāk - tas izrādījās vien kāpostu baltenis. Tātad pavisam 'nasing spešal'. Bet tas jau nekas - vēl taču vairākas dienas priekšā! Ja īsi atgriežamies pie eglāju samteņiem, tad te Portugālē lidojošie īpatņi pieder nominālpasugai aegeria, kas ir mazliet savādāka kā Latvijā sastopamā tircis - oranžāka un daudz košāka (mūsējie eglāju samteņi ir blāvāki un vairāk tumši brūni). Šī iemesla dēļ, sākotnēji pat sāku šaubīties, vai tie gadījumā nav mūru samteņi? Taču atlika vien aplūkot spārnu apakšpusi, lai viss kļūtu skaidrs (arī tāds pakaļspārnu ārmalas 'cakainums' mūru samtenim nav). Mūru samteņiem arī laikam bija par agru, jo pirmie īpatņi šķiet Portugālē parādās tik aprīļa sākumā (varbūt pašos dienvidos ātrāk?).  

Īspirkstu mizložņa (Certhia brachydactyla)

Čuņčiņš (Phylloscopus collybita) - vai varbūt Ibērijas čuņčiņš (Phylloscopus ibericus)? Klusēja kā partizāns...

Putnu listi parkā ātri vien papildinājām ar kādām 20 sugām - īspirkstu mizložņas, melngalvas ķauķi, sārtgalvītis, pupuķis u.c. Mūža saraksts uzreiz gan tā strauji nepapildinājās - vienīgā jaunā suga bija Krāmera papagailis (Psitaccula krameri), kas gan arī ir tāda ne īpaši interesanta suga, jo tās dabiskais areāls ir Āzija un Āfrika, bet Portuglālē (un citur Eiropā) tā ir ievazājusies ar cilvēka palīdzību. Tiesa Portugāles putnu listē tas ir iekļauts C kategorijā - tātad skaitīt var. Kas tā par C kategoriju un vēl par citām kategorijām plašāk nedaudz vēlāk. Lielas cerības liku, ka varētu jau pašā sākumā tikt galā ar it kā vienu no sarežģītajām Portuglāles un Spānijas sugām, ko daudzi putnu vērotāji mēģina šajā reģionā atrast - Ibērijas čuņčiņu (Phylloscopus ibericus). Suga ir tik ļoti līdzīga mūsu vietējam čuņčiņam, ka pirms brauciena pat īpaši necentos iegaumēt noteikšanas pazīmes (tās tiešām ir stipri niansētas - uzacs priekšā acij mazliet košāka, kopumā pats putns arī nedaudz košākas, ne tik brūngans, nedaudz garāki spārni, nedaudz gaišāks knābis utml. sīkas nianses). Vieglākā šo sugu atšķiršanas pazīme ir dziesma un sauciens, kas gan ir ļoti atšķirīgi un kurus es gan tā kā biju iegaumējis visai labi. Bet... Ne šajā parkā sastaptie čuņčiņi, ne, pasteidzoties notikumiem uz priekšu, citās dienās sastaptie čuņčiņi - neviens nedziedāja! Tik vienā vai divās vietās parasto čuņčiņu saucieni i vyss. Gandrīz vai neticami, jo citas putnu sugas tomēr šad un tad dziedāja pat visai aktīvi - kaut vai īspirkstu mizložņas turpat parkā. Īpaši daudz foto ar čuņčiņiem ar diemžēl neizdevās sagūt, tā ka beigās Portugāles listē tikām vien pie parastā čuņčiņa collybita. Var jau būt, ka Lisabonas apkārtnē Ibērijas čuņčiņu nemaz tik daudz nav un ir jāzina konkrētas vietas kur tie dzīvo? Lai nu kā - šis bija tāds visai negaidīts fiasko, jo pēc lasītā šķita, ka martā šī suga šajā reģionā esot visai viegli atrodama. 

Plūmju dižtauriņš (Iphiclides podalirius feisthamelli)

Izlienot no parka, virzījāmies jau vairāk uz dzīvokļa pusi, bet vispirms vēl atradām tādu kā nelielu skatu platformu no kuras varēja pārredzēt tādu kā zāļaini krūmainu aizaugušu ieleju. Šķita samērā interesants biotops priekš pilsētvides. Šajā vietā bija mūsu pirmā satikšanās ar tipiskiem Dienvideiropas putniem - vidusjūras ķauķi (Sylvia melanocephala) un zāļu platastīti (Cisticola juncidis), kuras tad bija īsteni pirmās jaunās sugas mūža listei. Īpaši labi gan šajā vietā tās abas apskatīt nevarēja (bildes izdevās iegūt vēlāk citā dienā), bet vismaz labi iepazināmies raksturīgajiem šo sugu saucieniem, kas lieti noderēja turpmākajās dienās, jo šīs abas sugas turpmāk dzirdējām/redzējām regulāri. Interesantākais objekts šajā vietā gan bija tauriņš - pavisam negaidīti, raugoties no platformas, samērā patālu virs šīs nelielās ielejas pamanīju lidojam palielu, mazliet raibu tauriņu. Baltenis nē, raibenis ar nē - tas taču dižtauriņš kaut kāds! Tauriņš palidoja mazliet tuvāk un atpazinu šajā lidonī Latvijā vien dažas reizes redzēto plūmju dižtauriņu (Iphiclides podalirius)! Lieliski! Īsti nebiju cerējis šo satikt, jo tā lidošanas laika sākums apmēram tā arī ir marta vidū vai beigās - attiecīgi nebiju drošs, ka tie būs sākuši lidot. Bet te viens lidoja! Tiesa tā tas arī ceļojuma laikā palika vienīgais redzētais šīs sugas eksemplārs, līdz ar to - diemžēl labākas bildes ar šo lopiņu man nesanāca. Neko darīt - Dienvideiropā šī ir visai bieži sastopama suga, tā ka gan jau paveiksies kādā citā reizē un vietā. Vienīgi interesanti, ka līdzīgi kā eglāju samteņa gadījumā, arī šeit lidojošie plūmju dižtauriņi ir atsevišķas pasugas feisthamelli pārstāvji, kas ārpus Pireneju pussalas sastopama arī Ziemeļāfrikā. Atsevišķi autori to pat uzskata par atsevišķu sugu - Southern Scarce Swallowtail. Atšķirību gan esot visai maz - feisthamelli vidēji ir ar gaišāku spārnu pamattoni (gandrīz baltu, kamēr podalirius - viegli dzeltenīgs) un mazliet treknākām un kontrastējošākām spārnu šķērsjoslām. Atšķiras arī tātad pēc izplatības - Pirejenju pussalā vajadzētu dzīvot tikai šim feisthamelli. Tad lai tā arī būtu! Vai tā suga vai pasuga - atkarīgs kādu sistemātiku izmanto. Te lai pagaidām paliek pasugas statusā. 

Tad pienāca laiks iečekoties dzīvoklī, ko arī sekmīgi izdarījām un pēc tam - devāmies Lisabonas centra apskatē. Šajā gājienā vienīgo reizi nepaņēmu līdzi fotoaparātu, tāpēc bilžu nav. Nekādas īpašas ekstras jau arī nebija. Vien papildinājumi Portugāles putnu listei - akmeņtārtiņš, gaišie šņibīši (vienīgā reize ceļojuma laikā), melngalvas kaija u.c. sīkumi. Tā teikt pēc garā ceļojuma īpaši neiespringām - galu galā aktīvākā putnu vērošana jau vēl bija tikai priekšā. Pirmās dienas putnu sugu listē - 38 sugas.

2. diena - Lisabonas Okeanārijs & Parque do Tejo

Kāda no medūzām Lisabonas okeanārijā

Otrās dienas rīts pienāca ar visai nepatīkamu pārsteigumu - lietu aiz loga! Par laimi šī rīta agrajā cēlienā nekas īpaši vairāk par brokastīm vietējā beķerejā nebija paredzēts, jo pusdienlaikā bija jāsagaida mūsu kompānijas 5. dalībnieka ierašanās. Pēc tam uz Lisabonas okeanāriju un pēc tam gan - neliels mirklis atvēlēts putniem. Urā! Īpaši gari par okeanāriju neizplūdīšu - nav jau šis blogs gluži par tūrismu tā klasiskajā izpratnē. Teikšu vien īsi - bija labs! Varbūt mazliet par daudz cilvēku (bet kad gan tur ir maz cilvēku? Droši vien, ka nekad) un mūsu 2h apmeklējums varbūt arī bija par īsu, lai tā pilnvērtīgi izbaudītu tur visu redzamo, bet kopumā - man patika. Pats centrālais akvārijs varbūt tā - liels akvārijs kā jau liels akvārijs, bet ļoti interesanta bija pārējā ekspozīcija. Sākot ar brīvi lidojošiem inku zīriņiem un Magelāna pingvīniem (tie, protams, nelidoja), smieklīgajiem jūras ūdriem un 1001 dažādu radību mazajos akvārijos un terārijos, kas bija apskatāmi apakšējā stāvā. Jebkurā gadījumā - interesanti un forši, ja nu varbūt labāk šim pasākumam atvēlēt mazliet vairāk laika. Bet laiks mums nemaz tik daudz nebija, jo nepielūdzami sāka tuvoties vakars, bet vēl bija ieplānots Parque do Tejo apmeklējums, kur bija lielas cerības uz sārtajiem flamingiem! 

Rietumu reņģu kaija (Larus fuscus graellsii)

Težu ups piekraste pie Parque do Tejo

Šo vietu priekšizpētē biju atlasījis kā potenciāli labu rezerves variantu putnu vērošanai - tā teikt, ja gadījumā neizdosies tikt uz kādām tālākām vietām, tad, spriežot pēc tur redzēto sugu sastāva, minimālo programmu (flamingus, karošknābjus, jūras tārtiņus, cetijas utt.) tur mierīgi varēja salasīt. Par cik tad provizoriski uz tālākajām Estuario do Tejo vietām arī nebijām plānojuši braukt, tad Okeanārija apmeklējumu automātiski sajūdzu kopā ar īsu putnošanas pauzi šajā Težu parkā. Kā sacīt jāsaka - šajā brīdī dāmām nācās uz pāris stundām piekāpties putnu priekšā un kaut kā pašām sevi izklaidēt parciņā atpūšoties uz soliņa. Pirmais posms no okeanārija līdz kaut kādai 5 zvaigžņu viesnīcai patiesībā bija neinteresants - vien pa kādai rietumu reņģu kaijai un lielajiem ķīriem. Bet acīmredzot īstā vieta vēl nebija sākusies, jo tiklīdz pagājām garām šai viesnīcai... Sākās prieki un iemesls pirmo reizi brauciena laikā vilkt ārā no somas teleskōpu! 

Karošknābis (Platalea leucorodia)

Mazais baltais jeb zīda gārnis (Egretta garzetta)

Kā pirmie divi putni dubļainajā upes malā (šķiet ka bija ienācies tāds kā neliels bēgums?) bija avozeta un karošknābis (Platalea leucorodia)! Ček - viens no cerētajiem brīnumiem, karošknābis, kabatā! Jāsaka, ka šo atpazīt nebija grūti pat iztālēm, jo, lai arī iepriekš dabā šo redzējis nebiju, tomēr uzreiz ļoti uzkrītoša bija raksturīgā barošanās maniere - lēnā solī ar iegremdētu knābi ejot uz priekšu, ķermeņa priekšdaļa un galva tiek šūpota pa labi un pa kreisi. Tādā veidā droši vien mēģinot ar savu specifiski saplacināto knābi kaut ko tajās dūņās ēdamu izfiltrēt. Arī pats ķermenis tiek turēts vairāk horizontāli, nevis ieslīpi kā gārņiem. Gārņi, protams, te arī bija - īpašs prieks par beidzot ieraudzīto mazo balto jeb zīda gārni (Egretta garzetta), kas ir D un R-Eiropā ļoti parasta suga, bet līdz šim nebija man tādu trāpījies nekur redzēt. Šo gan ir lielas iespējas arī mēģināt sazīmēt Latvijā, jo, lai arī šobrīd šī suga LV ir konstatēta vien 10 reizes, tomēr atsevišķi īpatņi Ziemeļeiropā iemaldās ik gadu. Atliek vien trāpīties īstajā vietā un īstajā laikā. Bet varēju vismaz tagad Portugālē pats savām acīm novērtēt, ka šis radījums tiešām ir visai maziņš (salīdzinot ar lielo balto vai zivju gārni) un lidojumā tam tik tiešām ir uzkrītoši dzeltenas pēdas, kas normālos gaismas apstākļos 'spīd' jau pa gabalu. No šī punkta teleskopā, apmēram 5km attālumā, apskatījām arī sārtos flamingus (Phoecnicopterus roseus) - tālu jau bij, bet sārtie, garkājainie tēli ir nesajaucami pat šādā attālumā. Tātad trīs 'laiferi' (jaunas sugas mūža liste) īsā laikā - laika maz, jāiet tālāk!

Cetija (Cettia cetti)

Šajā vietā mēs nedaudz ar RR sadalījāmies, jo viņš gribēja rūpīgāk pārskatīt apkārtni no konkrētā punkta un izložņāt nelielo parciņu, bet es mērķtiecīgi virzījos uz vienas upeles (Rio Trancão) ieteku, kur teorētiski vajadzēja būt kādai bridējputnu daudzveidībai - g.k. cerībā uz jūras tārtiņu. Nebiju vēl nekur tālu aizgājis, kad sadzirdēju nekad dabā nedzirdētu, bet tik viegli atpazīstamo cetijas (Cettia cetti) dziemu! Cetija ir viens no ķauķu dzimtas pārstāvjiem, kas ir visai plaši izplatīta suga visā Vidusjūras piekrastē un arī Rietumeiropā (Pireneju pussalā, Francijā un arī Lielbritānijas dienvidos). Raksta, ka esot putns ar visai slēptu dzīvesveidu, bet jau pats pirmais dzirdētais putns īslaicīgi nozibinājās praktiski krūma galā, bet otrs skaļi (šai sugai dziesma tiešām ir skaļa. Vienkārša, bet skaļa) rāva vaļā savu meldiņu 15m attālumā un atlika vienreiz paspēlēt pretī dziesmu no telefona, lai šis izlektu bambusniedru pašā malā kā uz paplātes! Skaisti - viss rit pēc plāna! Cetija gan ir viena no tām sugām, ko Latvijā ir mazas cerības sagaidīt atlidojam (bet nekad nesaki nekad!), jo putns ir visai izteikts nometnieks un tālus pārlidojumus neveic - tātad tur kur dzīvo, tur arī dzīvo. Ja nu varbūt nākotnē notiek kādas areāla izmaiņas ZA virzienā? Katrā ziņā nosacītā mūsu Z-ZA Eiropas reģionā ir vien trīs novērojumi Zviedrijā un viens Polijā - ļoti maz. 

Avozetas (Recurvirostra avosetta)

Sārtie flamingo (Phoenicopterus roseus) - nepieauguši putni

Avozetas, sārtie flamingo un lietuvainis

Jūras tārtiņš (Charadrius alexandrinus)

Kopumā šī dubļainā upmala bija putniem bagāta un jaunas sugas Portugāles listei bira aumaļām - melnās puskuitalas, jūras ķīvīte, smilšu tārtiņi, upes tilbītes, lietuvaiņi, cekulzīriņi, trulīši u.c. Garlaicīgi nebija! Ja vēl pa priekšu gorās vesels bars ar avozetām, kurām vienā vietā kompāniju sastādīja arī divi sārto flamingu jaunie putni - pavisam jauks skats! Šajā vietā varēja ļoti labi novērot, ka putni labi redz to, ka Tu pievērs uzmanību tieši viņiem, jo visā šajā piekrastes posmā čumēja no sportiskiem portugāļiem, kas bija devušies vakara skrējienā vai riteņbraucienā. No viņiem putni praktiski nebaidījās, bet atlika vien man sākt bolīties ar binokli vai paspert pāris soļus tuvāk, lai nofotogrāfētu - tā uzreiz putni kļuva tramīgi un uzmanīgi. Beigu beigās atradās arī pāris gaidītie jūras tārtiņi (Charadrius alexandrinus), kas arī ir tāda visai raksturīga Dienvideiropas jūru un okeāna piekrastes suga (bet ir sastopama arī mazliet tālāk iekšzemē). Latvijā manīts vien 5 reizes, taču jādomā, ka ieceļo biežāk. Tā ka arī šī ir suga, ko ceru kādreiz redzēt arī pie mums. Varētu pat teikt, ka vienreiz jau gandrīz redzēju (bet gandrīz jau neskaitās), jo 2010. gada 26. aprīlī, kad viens putns tika novērots Kolkas ragā, es arī biju Kolkā, bet tajā brīdī laikam sēdēju Ūšu pļavā. Nekas - gadās arī tā. Vienīgi raksta, ka jūras tārtiņu skaits vietām gājis diezgan uz leju, jo daudzas pludmales ir pārņēmuši atpūtnieki un rezultātā ir pārāk liels traucējums, lai varētu sekmīgi izaudzināt mazuļus. 

Zāļu platastīte (Cisticola juncidis)

Vidusjūras ķauķis (Sylvia melanocephala)

Ibērijas jeb kalnu irbe (Alectoris rufa)

Dubļainā pludmale tātad bija viena no galvenajām šī Parque do Tejo vērtībām  - kas nelika vilties, jo viss cerētais praktiski tika arī redzēts. Viena takas posma pretējā pusē pavērās skats uz plašu, iežogotu pļavu, kas vietām bija ar tādiem kā krūmiem aizaugusi, vietām ar kaut kādiem betona blokiem - vārdu sakot tāda kā neaudz 'mežonīga'. Nevarēja īsti saprast kādiem mērķiem šis žogs bija uzlikts, bet uzreiz varēja just, ka putniem tur patīk - vairākas zāļu platastītes, viena dziedoša lielā stērste, vidusjūras ķauķi, beidzot normāli apskatīts vienmuļais strazds (Sturnus unicolor) un pat atzīmējās viena Ibērijas jeb kalnu irbe (Alectoris rufa). Pēdējās divas sugas jauni 'laiferi' un vienas no brauciena mērķsugām. Ja par vienmuļo strazdu šaubu nebija, ka tādi tiks redzēti, jo tā ir kā mājas strazda versija Pireneju pussalā - bieži visās malās. Pēc skata arī līdzīgs - tik vien, ka bez gaišajiem raibumiņiem uz ķermeņa un sarkanākām kājām. Turpmākajās dienās vienmuļos strazdus principā arī katru dienu redzējām - tiešām parasta suga. Vienīgi kaut cik jēdzīgu foto tā arī neizdevās ar šo iegūt, neko darīt. Par kalnu irbi gan nebiju tik drošs, ka izdosies redzēt, jo irbe kā jau irbe - ar visai slēptu dzīvesveidu. It kā tur reģionā gana bieži sastopama, bet tādā 5 dienu periodā droši vien var mierīgi arī 'paiet garām' nepamanot. Par laimi jau nākot atpakaļceļā, pēdējiem saules stariem spīdot, pamanījām (vispirms gan izdzirdējām) vienu putnu sēžam uz gružu kaudzes - ček! Nākamajās dienās šo sugu redzējām vēl tikai vienu reizi un tajā reizē putnu pamanīju tikai es uz īsu brīdi, kad irbe pārlaidās nelielam ostas līcītim un veikli nozuda otrā pusē kaut kur betona džungļos. 

Tā ka nenoliedzami veiksmīgas ~2 stundas ātrā solī izstaigājot Parque do Tejo - otrās dienas putnu sugu listē 48 sugas. 

3. diena - Cascais un Cabo Raso

Okeāna piekraste pie Cascais pilsētiņas

Trešā diena bija beidzot ieplānota paša galvenā ceļojuma objekta - Atlantijas okeāna - apskatei. Daļēji tāds 'tūrisma' gājiens, bet lielas cerības liku uz okeānu un tur potenciāli redzamajiem putniem, jo, piemēram, no Raso raga (Cabo Raso), kas bija teorētiskais mūsu gājiena galamērķis, ir redzēta vesela virkne visādu burātāju, vētrasputnu u.c. jūras putnu. Priekšizpētē gan ātri vien noskaidroju, ka marta vidū daļa no šīm sugām nav cerību ieraudzīt, bet kādas trīs interesantas sugas (Calonectris diomedea, Puffinus puffinus, Puffinus mauretanicus) potenciāli varēja būt. Ja nepaveiktos ar tām (tādu variantu gan nepieļāvu - šķita, ka vismaz vienu no tām jau vajadzētu 'izspiest'), tad vismaz sullām un cekulainajiem jūraskraukļiem jau gan tur vajadzētu noteikti būt. 

Klinšu čurkste (Ptyonoprogne rupestris)

Daurijas bezdelīga (Cecropis daurica)

Bet okeāns lai vispirms pagaida - biju pirms tam noskaidrojis, ka Cascais pilsētiņā regulāri tiek novērotas klinšu čurkstes (Ptyonoprogne rupestris). Tātad pirmais uzdevums skaidrs - vērties uzmanīgi debesīs vai nav redzams kāds aizdomīgs čurkstei līdzīgs radījums. Sākumā tā viss diezgan mierīgi - tik pa kādai bezdelīgai. Tad vienā brīdī, kamēr citi kārtējā bulciņbodē (tās Portugālē ļoti populāras) iepirka ko uzkožamu, pamanīju tālumā riņķojam kādas 3 tumšas čurkstes - jābūt īstajām! Izmantoju radušos pauzi, lai veikli līdz tām aizskrietu (it kā jau tāpat būtu jāiet garām, bet nu vismaz bija mazliet vairāk laiks mēģināt iegūt kādu +/- jēdzīgu kadru). Tik tiešām - klinšu čurkstes! Ček! Arī tāda Vidusjūras reģionam raksturīga suga klinšainākās vietās. Tiesa ir dažas reizes novērota mūsu reģionā - 3x Somijā, 4x Zviedrijā un pirms pāris gadiem rudenī pat 1x Igaunijā Sirves ragā. Tā ka varbūt nav nemaz ne tik neticami šo sagaidīt arī pie mums? Ar klintīm mums tā pašvakāk, bet Igaunijā tā uzturējās pie Sirves bākas un arī citur, kur tās sastopamas vien kā maldu viesi (piemēram, Lielbritānijā) tās mēdz uzturēties pilsētās un ciemos pie baznīcām utml. mūra ēkām. Galu galā, ja putns ir nomaldījies un klinšu nav - ar kaut ko jau izlīdzēties vajag. Šajā pašā dienā izdevās sastapt arī citu radniecīgu sugu, kas Latvijā sastopama vien kā maldu viesis (konstatēta 5 reizes) - Daurijas bezdelīgu (Cecropis daurica). Īsti pat nebiju cerējis to ieraudzīt, jo ja varbūt laika ziņā viss bija ok (Daurijas bezdelīgas ir gājputni un Portugālē sāk atgriezties no februāra sākuma), tad Lisabonas apkārtnē īpaši bieža šī suga neesot. Tā teikt - šur un tur nelielā skaitā. Bet mums laikam paveicās, ka nejauši uztrāpījām uz vienu ligzdojošu pāri, kas bija ieperinājuši savu ligzdu zem kādas privātmājas jumta dzegas. Ligzdas novietojums kā mājas čurkstei un arī kopējā forma samērā līdzīga - tikai kādas divas reizes lielāka un ligzdas ieeja ir kā neliels pagarinājums ('tunelītis'). Arī šī suga ir man laiferis! Tiesa ļoti ceru tuvāko gadu laikā (varbūt pat šogad?) Daurijas bezdelīgu redzēt arī Latvijā, jo šķiet samērā droši, ka pa kādam putnam Latvijā kopā ar bezdelīgu tūkstošiem ieceļo katru gadu. Tik vien, ka rūpīgāk tās bezdelīgas jāpēta. 

Vidusjūras kaija (Larus michahellis)

Gredzenūbele (Streptopelia decaocto)

Šajā vietā mazliet jāpieskaras 'sāpīgai tēmai' - kaijām. Pirms braukšanas biju pārliecināts, ka šis jau nu būs ļoti vērtīgs brauciens, jo varēs klātienē iepazīties un pamācīties dažādas Vidusjūras kaiju (Larus michahellis) noteikšanas nianses, bet... būs jāatzīst, ka kaiju frontē piedzīvoju pilnīgu fiasko. Protams, Vidusjūras kaijas jau redzējām gana daudz, bet nevarētu teikt, ka tā ļoti tuvu, dažādos dažādos spalvu tērpos utt. Brauciena laikā tā pavisam droši ar pilnu pārliecību es spēju atpazīt vien pieaugušos putnus. Nepieaugušie putni man visi izskatījās pilnīgi sveši un nepazīstami - kā ķīnas ābece un pat īsti nesaprastu no kura gala tiem ķerties klāt! Galvu vēl jauca rietumu reņģu kaijas graellsii jaunie putni, kas kopumā ir vairāk līdzīgi sudrabkaijām/Vidusjūras kaijām kā, piemēram, Baltijas reņģu kaiju fuscus jaunie putni (kurus tad es +/- vēl protu aptazīt). Tad vēl apkārt visādi citu sugu putni, ierobežots laiks utt... Rezultātā galīgi nebija motivācija tās kaijas tā  rūpīgi nopētīt. Interesanti, ka vienā vietā sastaptais jauno 2. gada (2cy) putnu bariņš viss bija tāds stipri blāvām un saulē izbalējušām spalvām - acīmredzot Dienvideiropas specifika? Apmēram tādā novazātā spalvu tērpā paskatā mūsu sudrabkaiju jaunie 2cy putni ir kādus pāris mēnešus vēlāk - vēlā pavasarī vai vasaras sākumā. Tā ka pētot šādus spalvu tērpus diži daudz gudrāks tāpat nepaliktu - ja nu vienīgi, ja tagad aprīlī Latvijā redzētu šādu saulē izbalējušu kaiju, tad būtu gandrīz vai jāsāk domāt vai tā nav atlidojusi kaut kur no dienvidiem? Secinājums - Vidusjūras kaiju jauno putnu pētīšana dabā jāatliek kādai citai valstij, citā laikā. Vēlams kaut kad vasaras otrajā pusē, kad tad varētu studēt tādus spalvu tērpus kādus ir vislielākā iespēja tieši pie mums Latvijā sagaidīt ieraudzīt - jaunos putnus jūlija beigās un augustā.  

Cekulainais jūraskrauklis (Phalacrocorax aristotelis)

Ziemeļu sulla (Morus bassanus)

Nu labi - bet kā tad ar okeāna putniem? Šādas tādas sugas jau bija - gan cekulainos jūraskraukļus (Phalacrocorax aristotelis), gan ziemeļu sullas (Morus bassanus), protams, redzējām. Ja jūraskraukļi bija vien kādi 4 putni, tad sullas gan čupām - lidoja R-ZR virzienā strīpām vien. Droši vien ja sēdētu kādā punktā un mērķtiecīgi uzskaitītu lidojošos putnus, tad stabili sanāktu daudzi simti - iespējams pat vairāk kā 1000. Bet tas jau labi - varēja vismaz tiešām labi apskatīties un iepazīties ar šo specifisko putnu dabā. Man kaut kā bija licies, ka sullas ir tādi visai veikli un graciozi putni, bet izrādījās, ka to lidojums ir visai mierīgs un stila ziņā ļoti līdzīgs jūraskraukļiem - sekliem ātriem spārnu vēzieniem, kas ik pa laikam mijās ar planēšanu. It kā jau Collins'ā tā arī ir rakstīts, bet, lai to tā pa īstam saprastu - vajag tomēr redzēt dabā. Pieņemu, ka medījot sullas kļūst mazliet veiklākas un manevrētspējīgākas, bet šajā dienā nekādus tādus manevrus nenovērojām. Droši vien mūsu redzētie putni bija ceļā no savām ziemošanas vietām Atlantijas okeāna piekrastē un Vidusjūrā atpakaļ uz ziemeļiem - uz ligzdošanas kolonijām Ziemeļeiropā. Visādi citādi okeāns bija visai tukšs, bez kaijām vien daži nelieli tumšo pīļu bariņi, bet no vētrasputniem un tiem līdzīgiem radījumiem ne 'smakas'. Godīgi sakot vējš jau arī nemaz nebija, tā ka varbūt nebija piemēroti laikapstākļi šo sugu vērošanai? Pat kosmiskā attālumā teleskopos nekas īpaši aizdomīgs nevīdēja... Varētu līdz ar to teikt, ka okeāns arī bija ja ne gluži galīgs fiasko, tad neliela vilšanās gan. Par laimi situāciju mazliet izglāba daži garām nolidojušie Atlantijas tuklīši (Fratercula arctica) - jauns laiferis! Nelidoja gan tie pārāk tuvu (kādi 500m varbūt? Krāsaino knābi noteikti redzēt nevarēja. RR gan, kamēr es tvarstīju ķirzakas, redzēja arī tuvāk lidojošus putnus), bet arī ne tik tālu, lai nevarētu atšķirt no Latvijas ūdeņos redzētajiem lielajiem alkiem vai kairām. Galvenais, kas šķita uzkrītoši - daudz kompaktāks un īsāks ķermenis + galvas/sejas daļa bez kontrastējoši melnbalta zīmējuma, distancē drīzāk izskatījās vienmuļi pelēcīga. Novērojums nav jau nekas īpašs, jo Portugāles piekrastē šie ziemojot visai lielā skaitā - tik vien, ka ne vienmēr varot tik viegli no krasta redzēt. Gan jau ka arī šie, līdzīgi kā sullas, bija bija uzņēmuši kursu atpakaļ uz Ziemeļeiropā esošajām ligzdošanas kolonijām. 

Ķirzaka Psammodromus algirus

Šī diena bija īpaša, jo beidzot izdevās redzēt pirmās ķirzakas un pirmo vardi! Tagad gan gribētu gandrīz vai teikt, ka labāk nebūtu redzējis! Jo izrādās, ka Dienvideiropas ķirzaku noteikšana galīgi nav tik viegla kā man sākotnēji pēc grāmatas šķita. Pat ņemot vērā faktu, ka Portugālē sastopamas vien kādas 7 īsto ķirzaku (scinkus un glodenes neskaitot) sugas. Ja atmet 2 koši zaļās ķirzaku sugas, kas ir visai nesajaucamas, tad paliek vien 5 no kurām vēl viena (Acanthodactylus erythrurus) ir it kā gana viegli atpazīstama. Tātad pēc būtības - atliek vien izvēlēties no četrām ķirzaku sugām. It kā sīkums vai ne? Nu labi - Psammodromus ģints ķirzaku no Podarcis it kā arī viegli atpazīt pēc raksturīgajām smailajām zvīņām ar garenisku ķīļveida pacēlumu uz katras no tās. Tur starp sukulentiem skrienošās ķirzaciņas gan bija visai mazas izmērā, tāpēc sākotnēji domāju, ka varētu būt P.hispanicus, kas ir izmērā neliela suga, bet tomēr pēc zīmējuma un zvīņu formas kakla sānos - vajadzētu būt P.algirus jeb angliski dēvēts par Large Psammodromus. Latviski varbūt Lielais psammodromus? :) 

Ķirzaka Podarcis (hispanica) virescens 

Ķirzama, manuprāt Podarcis carbonelli

Divās citās vietās bija divas, manuprāt, atšķirīgas ķirzakas ar it kā normālām zvīņām. Pēc manas saprašanas tātad kaut kas no Podarcis ģints. Manā rāpuļu grāmatā Portugāles vidienē atzīmētas ir 2 sugas - hispanica un carbonelli (+ bocagei valsts ziemeļos). Pirmā bieži sastopama 'visapkārt' - otra tikai pašā piekrastē. Meklējot kādu plašāku informāciju tīmeklī uzdūros kādam svaigākam pētījum, kur šī suga hispanica ir sadalīta vairākās citās sugās (karte šeit) un pēc šī pētījuma sanāk, ka pati hispanica ir sastopama vien nelielā platībā Spānijas Vidusjūras piekrastē. Lisabonas apkārtnē savukārt joprojām ir sastopamas tikai 2 sugas - jau minētā carbonelli, bet hispanica vietā ir Podarcis virescens. Pie P.virescens vēl atgriezīsimies tālāk, bet daudz interesantāka šķita trešā ķirzaka, ko nofotogrāfēju praktiski pašā Cabo Raso raga galā. Tai pēc visa spriežot (ne ļoti kontrastējoši raibs zīmējums, zaļgani sāni, mazāk slaidas kopējās ķermeņa aprises) būtu jābūt Podarcis carbonelli jeb angliski Carbonell's Wall Lizard, jeb burtiski tulkojot - Karbonella sienu ķirzakai. Suga principā endēmiska Portugālei - tātad, manuprāt, tīri labs ķēriens!

Ibērijas zaļā varde (Rana perezi)

Labi, bet ja ķirzaku sistemātika tomēr šķiet vienkārša, tad var droši mesties zaļo varžu Pelophylax sistemātikā. Tur auzas ir vēl lielākas, jo pat mūsu vietējās dīķa, zaļās un ezera vardes noteikt tā vienkārši pēc foto ir praktiski neiespējamā misija (laikam mēdzot arī veidot hibrīdus utml. pigori). Tāpēc sākumā šķita, ka ar Portugāles zaļo varžu noteikšanu arī nebūs viegli. Bet papētot izplatības kartes, vismaz manā rāpuļu un abinieku grāmatā Portguālei ir atzīmēta tikai viena suga - Pelophylax perezi. Vai viss būtu tik vienkārši? Rādās ka jā! Tad nu vienā pamestā baseinā redzētās dažas šādas zaļās vardes var droši saukt par Ibērijas zaļajām vardēm (P.perezi) - jauna abinieku suga manā sarakstā. Nebija izrādās nemaz tik sarežģīti!  

Kāds no melnuļiem. Varbūt Tentyria sp.?

Blakts Camptopus lateralis - Alydidae dzimta

Aveņu astainītis (Callophrys rubi)

Vienā ilgākā pusdienu pauzītē es izmantoju izdevību, lai mestos arī izmēros mazāku lopiņu medībās. Šajā pauzē tad izdevās samedīt iepriekš redzētos 'psammodromus', kā arī pamanīt dažus Dienvideiropas kukaiņus. Ātri vien gan kļuva skaidrs, ka sīkāku kukaiņu (vaboļu utml.) meklēšanu apvienot ar putnu vērošanu ir visai sarežģīti. Tas tomēr prasa maņas koncentrēt pavisam citā mērogā, jāpārskrūvē aparātam cits objektīvs utt. Tā teikt maksimums, ko var mēģināt apvienot ar putniem ir tauriņi, spāres un kādi rāpuļi/abinieki. Šī tad arī bija vienīgā pauze ceļojumā, kad šādiem sīkumiem pievērsos. Rezultātā izdevās sazīmēt vienu interesantu blakti, kas, protams, Latvijā nav sastopama, vienu melnuli, čupu ar tūkstoškājiem, smirdīgās rožvaboles (tās gan tādas pašas kā pie mums) u.c. sīkumus. No tā visa gan maz ko izdevās nodokumentēt, jo tam tad tiešām vajag mazliet citu pieeju. Bet nekas, jo arī šāda pieredze ir laba pieredze - par to kā organizēt un plānot kādus nākotnes ceļojumus. Jābrauc skatīties vai nu tikai lielie lopi vai tikai makro sīklopi - īsti pa vidu izbraukt ir grūti un rezultātā zūd kvalitāte abos galos. Tādā ziņā varbūt labi, ka braucām martā, jo kukaiņu aktivitāte bija vēl samērā zema (līdzīga kā mums aprīļa vidū/beigās) - īpaši daudz uzmanības no putniem līdz ar to netika nozagts. Bet nu labi, vēl par sugām. Šajā dienā izdevās ieraudzīt vien divas jaunas tauriņu sugas Portugālē - krūkļu zilenīti un aveņu astainīti. Abas sugas bieži sastopamas arī Latvijā. Sāku jau bažīties - kur tad ir visi interesantie balteņi u.c. īpašās tauriņu sugas, ko kāroju redzēt? 

Krāmera papagailis (Psitaccula krameri)

Cimeņmaina (Acridotheres cristatellus)

Šajā brīdī atgriežamies pie iepriekš aizskartās tēmas par dažādām kategorijām valstu putnu listēs, jo arī šajā dienā redzējām gan tos pašus Krāmera papagaiļus, gan citu ievazātu sugu - cimeņmainu (Acridotheres cristatellus, bet ko pie velna nozīmē latviskais nosaukums? Maina skaidrs - putna nosaukums, bet 'cimeņ'?), kas arī tāpat kā papagailis Portugālē ir iekļauta C kategorijā. Kas tad ir šī C kategorija? Latvijas putnu sarakstā šī kategorija, piemēram, ir definēta šādi: "No nebrīves izbēgušas vai apzināti dabā izlaistas sugas, kuras izveidojušas "pašuzturošas" (self-sustaining) ligzdojošas populācijas." (pēc putni.lv). Latvijā, piemēram, ir tikai divas C kategorijas sugas - Mājas balodis un Kanādas zoss. Te gan jāpiemin, ka definīcijā svarīgākais vārds ir 'pašuzturošās populācijas', jo no nebrīves vai citādā veidā apzināti vai neapzināti nepareizā valstī var nonākt arī daudzas citas sugas. Bet ja tie ir tikai atsevišķi īpatņi, kas nevairojas un patstāvīga populācija neveidojas, tad tādus parasti iekļauj E kategorijā, kas tad sevī arī iekļauj: "Sugas, kuras izbēgušas no nebrīves, vai introducētas sugas, kuru populācijas izdzīvo ar cilvēka atbalstu.". Tā, piemēram, Anglijas parkos peld vesela gūzma ar visādām eksotiskām pīlēm un melniem gulbjiem, bet neviens jau tās savos putnu sarakstos īpaši neiekļauj. Latvijas putnu sarakstā E kategorijā, piemēram, ir iekļauta mandarīnpīle, koku pīle, melnais gulbis u.c. (saraksts te). Savukārt katras valsts oficiālo sugu sarakstu veido A (pārsvarā vēsturiski novērotas sugas bez novērojumiem tur kādu 100+ gadu laikā), B (normāli sastopamās sugas - ligzdotāji, ieceļotāji, maldu viesi utml.) un C (šīs introducētās, sevi pašuzturošās sugas) kategorijas. D (kategorija, kurā iekļauj to, ko nevar droši pieskaitīt nevienai citai kategorijai) un E kategorijas neskaitās. 
Man pašam kopumā par C kategorijas sugām ir visai divējādas sajūtas, jo tomēr - tie nav vietējās faunas elementi. Īpaši tas būtu atzīmējams par Portugāli, kur ir 8 šādas C kat. sugas. Šajā braucienā kopumā redzējām trīs (trešā - viļņainais vasknibis Estrilda astrild. Te gan arī jautājums - ko nozīmē vārds vasknibis? Ņemot vērā, ka angliskais nosaukums ir waxbill, es varētu saprast vaskknābi vai vaska knābi, bet vasknibis?) no tām. Taču, ja jau Latvijā bez īpašiem aizspriedumiem savā sarakstā iekļauju gan mājas balodi (kas ir Latvijā nedzīvojošā klinšu baloža domesticētā forma), gan Kanādas zosi (Eiropā ievesta no Ziemeļamerikas un ir plaši izplatījusies), tad kāpēc lai 'neķesētu' Portugāles C kategorijas sugas? Viela pārdomām, jo, ja Latvijā tas īpaši aktuāli nav, tad izbraucot kaut kur uz ārzemēm ir diezgan rūpīgi jāskatās, lai nesāktu ķeksēt sarakstā visādus eksotiskos brīnumus, kas konkrētās valsts sarakstā nemaz nav iekļauti (arī Portugāles listē ir virkne D un E kategorijas sugu, 2 no kurām arī pēdējā dienā redzējām).
Ok, mazliet par garu atkāpe sanāca. Diena pie okeāna beigu beigās bija tomēr labu labā! Izdevās pat visai pamatīgi apdedzināt saulē seju. Trešās dienas putnu sugu listē - 51 suga!

 4. diena - Sintra

Skats uz Portugāles plašajām ārēm

Ceturtās dienas plānā bija tūristu pilsētiņas Sintras apmeklējums - tūrisma ceļvežos bija rakstīts, ka visai glīts mežs tur, serpentīni, pilis pauguru galā utml. Esot vērts redzēt. Kad jau tad jau - devāmies ceļā. Putnu ziņā papētīju, ka varbūt nebūs nekāda izcila daudzveidība, bet šis un tas interesants tur tomēr ir manīts - g.k. cerēju uz Ibērijas zaļo dzilnu un Svītraino jeb Bonelli ērgli, kas tur esot regulāri atzīmēti. Pie vienas no pilīm ziemā regulāri tikusi redzēta arī vismaz viena Alpu peļkājīte + gan jau ka mežā un apkārtnē kaut kādi citi lidoņi un kustoņi dzīvosies. Šī arī bija viena no vietām kur bija teorētiski labākās cerības mēģināt atrast salamandru. Laiks labs - atlika vien rāpties augšā, jo izrādījās, ka cerētās pilis un parks (patiesībā jau mežs tas bija tā visai nosacīts - drīzāk tāds parkveida mežs ar daudz dažādiem introducentiem) atrodas kādus metrus 200-300 augstāk - stāva kalna galā. Brīdi padiskutējām vai rāpsimies pašu spēkiem vai tomēr brauksim ar busiņu, bet nu beigās man izdevās meitenes pielauzt, ka nebūs jau tik traki - pa serpentīniem un dažādiem pakāpieniem jau nav tik traka tā kāpšana. To vai tiešām tā būs gan īsti nezināju (maršrutu tik tā aptuveni pēc kartes skatījos), bet beigās viss izvērtās labi - visi gan uzkāpa, gan nokāpa un kopumā iznāca forša pastaiga. 

Sārtgalvītis (Regulus ignicapillus)

Ar tām dzīvajām radībām (jo īpaši putniem) gan bija tā visai pašvaki. Nebija jau tā, ka galīgi putnu nebija - sārtgalvīši un melngalvas ķauķi, piemēram, bija visās malās, bet no tādām cerētajām mērķsugām, kas būtu jauni laiferi, neatzīmējās neviena! Žēl, bet visu jau laikam nevar gribēt. Portugāles sarakstu ar papildinājām vien ar četrām nosacīti parastākām (vismaz Latvijas izpratnē - varbūt Portugālē tās tik biežas nav) sugām - dzilnīti, ķivuļiem, dižraibo dzeni un sila strazdu. Dienas vienīgais 'laiferis' bālā svīre (Apus pallidus) sarakstā iekļuva vakarpusē, kad jau bijām atgriezušies Lisabonā. Ar svīru noteikšanu gan mums negāja pārāk viegli, jo izrādās, ka abas līdzīgās svīru sugas (pie mums sastopamā parastā un bālā svīre) ir tiešām ļoti līdzīgas. Svīres, kā zināms, ir tādi ļoti veikli gaisa akrobāti, kurus tā nevar vienkārši daždesmit metru attālumā apskatīt mierīgi kaut kur sēžam. Svīres bijām redzējuši arī pirmajā dienā, bet tad tās uzradās pašā pievakarē un visai augstu debesīs. Šajā dienā tās jau bija mazliet tuvāk un labākos gaismas apstākļos. Ņemot talkā atšķirības saucienos (bālās svīres saucienu raksturotu kā piesmakušāku kā mūsu svīrei), visnotaļ pārliecinoši varam apgalvot, ka bālo svīri atpazinām. Drīzāk jājautā vai tā 100% pārliecinoši redzējām parastās svīres... Brauciena sarakstā it kā ir abas (un abas tiešām ir visai parastas sugas gan Lisabonā gan tās apkārtnē + migranti), bet gandrīz vai pats sāku šaubīties tagad par to. Nākamajā dienā gan bija vesela čupa ar svīrēm, kas izskatījās drīzāk kā parastās svīres, bet tās savukārt lidoja klusējot... Tā ka kopumā nekādu īpašo pieredzi svīru noteikšanā šajā braucienā laikam neieguvu. Ja novembrī kaut kur Papes kāpās redzēšu lidojam vientuļu un klusējošu svīri - svīre sp... :)

Ķirzaka Podarcis (hispanica) virsecens

Ķirzaka Podarcis (hispanica) virescens - nepieaudzis īpatnis?

Kirzaka Psammodromus algirus

Šīs dienas viens no interesantākajiem pieturas punktiem bija tāds kā krusta kalns, kas ir augstākā vieta šajā Sintras paugurainē - 529 m.v.j.l. Lai arī diena bija tāda dūmakaina, tomēr okeānu arī varēja ļoti labi redzēt. Šī punkta galā bija tāds kā akmeņu krāvums ar krustu galā - pa šiem akmeņiem izrādās lodāja un saulē sildījās vairākas ķirzaciņas. Tā tīri vizuāli es gribētu teikt, ka 3 dažādas sugas. Taču grozi kā gribi - tagad rūpīgi pētot, vairāk kā divas sugas tomēr nevaru 'izspiest'. Tā ķirzaka, kas ar ķīļveida zvīņām - droši, ka Psammodromus algirus jeb tā pati suga, ko izdevās novērot okeāna piekrastē iepriekšējā dienā. Tik vien, ka šis noteikti bija pieaudzis īpatnis, jo izmērā noteikti bija virs 10cm. Pārējās divas ķirzakas, lai arī vizuāli atšķirīgas viena no otras (un arī no iepriekšējā dienā redzētajiem īpatņiem), manuprāt, būs tās pašas Podarcis virescens. Raibais eksemplārs varbūt nepieaudzis īpatnis, jo izmērā tiešām bija ļoti neliels. Nevarētu gan teikt, ka esmu 100% pārliecinās - varbūt šajā ķirzaku noteikšanā ir kādi zemūdens akmeņi par kuriem es neesmu informēts. Bet jebkurā gadījumā - ja nebija putni ko vērot, tad vismaz varēja kavēt laiku ar rāpuļiem. 

Lielais nātru raibenis (Vanessa atalanta)

Tauriņu ziņā arī bija sagaidāms, ka šajā vietā arī nebūs liela daudzveidība - tomēr nosacīti mežs. Šur un tur pa eglāju samtenim un ik pa laikam aizlidoja pa kādam baltenim (no kuriem nevienu neizdevās kārtīgi apskatīt). Minētā paugura galā izdevās novērot ceļojumam jaunu sugu - lielo nātru raibeni. Vairāki eksemplāri sauļojās turpat uz akmeņiem netālu no ķirzakām. Iespējams, ka viņu satikšana šādā augstumā nebija nejaušība, jo tauriņiem tā esot tāda kā raksturīga parādība, ko angliski dēvē par hill-topping - tēviņi lido uz šādām virsotnēm, kur cenšas iekarot labāko vietu un gaida atlidojam mātītes. Tēviņam, kurš ir ieņēmis vislabāko pozīciju (pašā kalna galā) ir labākās iespējas izkarot iespēju pāroties. Raksta, ka šādam pauguram ne vienmēr jābūt īpaši augstam - hill-toppings esot novērojams arī daudz mazākos mērogos. Vien tad droši vien to ir tā mazliet grūtāk pamanīt kā gadījumos, kad tauriņi sakoncentrējas kāda tiešām augstākas kalna virsotnes galā. Īpaši raksturīga šāda uzvedība esot tieši dažādām lielajām raibeņu un dižtauriņu sugām. Viens dižtauriņš arī šajā dienā tur mūsu klātbūtnē noplivinājās garām, bet īsti nepaguvu to kārtīgi apskatīt, lai identificētu sugu. Lai arī cik tas skumīgi nebūtu, lielais nātru raibenis tā arī palika pēdējā tauriņu suga Portugāles sarakstā. Kopumā tātad izdevās redzēt vien 6 sugas no kurām tikai viena bija man 'laiferis'. Varētu teikt, ka pilnīga izgāšanās! Protams, visdrīzāk to vienkārši var norakstīt uz agro sezonu, jo, ierodoties tur kaut vai pēc pāris nedēļām, visticamāk rezultāts būtu pavisam cits. Vai varbūt tomēr neizdevās apmeklēt īstos biotopus? Rezumē - Eiropas tauriņu daudzveidības atklāšana jāatliek uz citu reizi.  

Uguns salamandra (Salamandra salamandra gallaica)

Uguns salamandra (Salamandra salamandra gallaica)

Uguns salamandra (Salamandra salamandra gallaica)

Taču dienas zvaigzne beigās izrādījās pavisam kas cits - ne putns, ne tauriņš, ne ķirzaka. Abinieks. Mazliet neticami, bet izdevās atrast uguns salamandru! Neticami, jo nevarētu teikt, ka īpaši veltīju daudz spēkus tās meklēšanai. Pareizāk sakot, šī kāpiena laikā pacēlu tikai vienu vienīgu (nu labi, pēc tam vēl vienu pavisam nelielu) kritalas gabalu - tieši ar domu vai tik tur nevarētu būt salamandra. Liels bija mans pārsteigums zem šīs kritalas tiešām ieraudzīt salamandru! Galvenokārt biju pārsteigts par tās izmēru - nezin kāpēc biju iedomājies, ka salamandra ir ne īpaši liels dzīvnieks. Nu tur 10cm garumā varbūt? Šī bija baigais monstrs - vismaz 15cm! Interesanti, ka uguns salamandrai tās izplatības areālā ir ļoti liela krāsu variācija! Šī arī gluži neizskatījās kā tāda absolūti tipiska salamandra kādu var sastapt Centrāleiropā. Spriežot pēc šīs mājaslapas, šis ir gallaicia pasugas, kas apdzīvo g.k. tieši Portugāli, īpatnis. Atšķiras laikam pēc plankumu sadrumstalotības un nelielajiem sārtajiem akcentiem galvas daļā. Jebkurā gadījumā - prieks ko tādu redzēt dabā visnotaļ neaprakstāms! Noteikti viens no ceļojuma 'hailaitiem' jeb spilgtākajiem momentiem.

Parastais krupis (Bufo bufo)

Vispār šajā dienā atzīmējās vēl viens abinieks, taču tas galīgi nebija tik īpašs kā salamandra - tāds pats parastais krupis kādi ir sastopami arī pie mums Latvijā. Bet nu vismaz papildinājums Portugāles abinieku listei. Ar to gan šī liste noslēdzās - tātad redzēju tikai 3 abinieku sugas, kas varbūt nav tik slikti, jo, lai redzētu vairāk sugas, droši vien arī vajadzēja pavisam citu pieeju - bradāt pa ūdeņiem utml. Nākamajā dienā gan dzirdējām arī kaut ko kokvaržveidīgu (Portugālē dzīvojot divas kokvaržu sugas), bet nu meklēt šīs sīciņās vardītes pa grāvjiem īpaši nebija laiks, jo bija jāvēro putni. Tik ļoti jau laikam man tie abinieki neinteresē. Kokvardi kādreiz dabā gan gribētos redzēt, bet to meklēšanu tad būs jāatstāj Dienvidkurzemes plašumiem.

Šīs dienas putnu listē - vien 37 sugas.

5. diena - Ponta da Erva un Estuario do Tejo

Vērojam putnus Težu 'palienes' laukos - Ponta da Erva

Pēdējā pilnā diena Lisabonā sākotnēji bija pilnībā atvēlēta kultūras programmai - zivju tirgus apskatīšanai, muzejiem utml. izklaidēm. Bet nu mums ar RR tomēr bija mazliet pietrūcis tādas vienas kārtīgas dienas putnos tāpēc iepriekšējā dienā jau sākām kalt plānus par velosipēdu īri. Tā teikt, lai dāmas bauda kultūru, bet mēs - ripojam ar velosipēdiem putnos. Mērķis - Težu ietekas lauki (Estuario do Tejo), kas priekšizpētē izkristalizējās kā labākā putnu vērošanas vieta Lisabonas apkārtnē. Laika prognoze nebija īpaši laba, jo vismaz rīta pusē līdz pusdienlaikam tika solīts lietus. Diemžēl prognozes piepildījās un no rīta tiešām lija lietus. Bet mēs ar RR bijām stingri apņēmušies mērķi izpildīt - tāpēc pēc zivju tirgus apmeklējuma mērķtiecīgi devāmies uz mūsu izvēlēto velonomu (http://www.lisbonbikerentals.com). Nācās gan kādas minūtes 5 pagaidīt, jo velonomas darbonis bija kaut kur aizdevies, bet kad šis ieradās, tad teica, ka parasti lietainā laikā viņi nestrādā. Nodēvēja mūs par trakajiem, bet beigās velosipēdus iedeva. Cena laikam daudz maz adekvāta - 15Eur par astoņām stundām. Aizpildījām formalitātes un ripojām ārā lietū, kas joprojām nebija mitējies. Lai sasniegtu mūsu galamērķi vispirms nācās kādas 30min braukt ar vilcienu - bija cerība, ka vismaz pa šo laiku lietus mitēsies. Nekā - arī galā joprojām lietus. Pie tam tik stiprs, ka kādas 30 minūtes vienkārši stāvējām aizvējā un slēpāmies no lietus lāsēm. Pilnīgi un galīgi izmirkt tā kā negribējām. Tomēr par laimi pamazām sāka kļūt gaišāks, lietus lāses kļuva smalkākas līdz beidzās pavisam. Mākoņi sāka izklīst un beigu beigās diena pat izvērtās visai jauka - slapjās drēbes ātri vien izžuva. Varēja beidzot ķerties pie putnu vērošanas! 

Rudais gārnis (Ardea purpurea)

Un putnu vērošana bija izcila! It kā jau biotops nekāds pārlieku izcilais pēc skata nebija - lauki sarūtoti ar dažādiem grāvjiem. Tā teikt Nīcas lauki 'kvadrātā' (platības ziņā gan droši vien kādas 10x lielāka teritorija). Atsevišķi lauki gan bija visai slapji un applūduši, un piemēroti dažādiem bridējputniem. Garlaicīgi nebija un jau no pirmajām minūtēm jaunas sugas Portugāles sarakstam bira strīpām - krastu čurkstes, baltie stārķi, sila cīrulis, meža tilbīte, mērkaziņa, lauku cīruļi utt. Īpaši daudz grāvjos bija dažādu gārņu - gan zivju gārņi, gan mazie baltie gārņi, gan rudie gārņi, ko ļoti biju cerējis te redzēt! Kādi divi putni (dažādās vietās) izcēlās no šiem grāvjiem un viens pat nolidoja tieši virs galvas. Jāsaka, ka normālos gaismas apstākļos visai labi var šos atpazīt no zivju gārņiem. Kas to lai zin - varbūt kāds no tiem kādreiz atklīdīs arī līdz Latvijai? Otra gārņu suga, kas man bija laiferis, bija lopu gārnis - tie gan bija visai daudz. Gan staigāja tāpat pa kādu lauku, gan tiešām starp govju bariem.  

Tumšā čakstīte (Saxicola rubicola)

Tumšās čakstītes (Saxicola rubicola) jaunais putns

Lielā stērste (Emberiza calandra)

Starp biežāk sastopamajām sugām šajos laukos noteikti bija tumšās čakstītes un lielās stērstes. Pēdējā suga, jo īpaši daudz bija dzirdama brauciena otrajā pusē - tā teikt fona suga! Līdzīgi kā zālāju platastītes. Tumšo čakstīšu varbūt tik daudz arī nebija, bet tomēr - dienas gaitā kādi 7-10 pāri varēja būt. Interesanti, ka lai arī bija marta vidus, vismaz vienā vietā redzējām vecākus, kas baro mazuļus, bet vienā citā vietā - pat svaigi ligzdu pametušu mazuli, kas mazliet apjucis sēdēja dažus metrus no takas malas. Šķita, ka tāds ļoti agrs datums, bet varbūt, ka Dienvideiropā tas priekš šīs sugas tas nav nekas neprasts. Un jaunas sugas Portugāles sarakstam turpināja birt kā no pārpilnības raga - dažādas tilbītes, dzeltenā cielava, Sāmsalas dižpīle, paipala, zivjērglis, purva piekūns, ķīvītes, dzeltenais tārtiņš, ceru ķauķis u.c. Skaisti!

Melnplecu klija (Elanus caeruleus)

Bija arī pa kādai sugai no cerēto 'laiferu' saraksta - īpašs prieks par melnplecu kliju, kas ir tāds ne īpaši liels, bet ļoti daiļš plēšputns ar visai raksturīgu lidojuma manieri. Eiropā suga ir izplatīta g.k. tieši Pireneju pussalā, taču pēdējos gados areālam esot tendence izplesties ZA virzienā un pieaug novērojumu skaits arī krietni ārpus šī nelielā areāla. Tā, piemēram, pēdējos dažos gados regulāri tiek novērota Holandē un Vācijā. Iespējams vēl pēc dažiem desmitiem gadu areāls būs vēl vairāk izpleties un pastāvēs reāla iespēja kādu putnu sagaidīt ieceļojam arī Latvijā? Zviedrijā jau ir 7 šīs sugas novērojumi - 6 no tiem pēdējo četru gadu laikā. Potenciāls ir! 

Īspirkstu cīrulis (Calandrella brachydactyla)

Šajā lauku ainavā īpašas cerības likām uz cīruļiem. Pateicoties priekšizpētei jau zināju, ka te noteitki dzīvo stepes cīruļi, bet varētu būt arī īspirsktu cīrļi, kas ir tāda Latvijai mistiska suga - visapkārt reģionā atsevišķi ieklejojoši putni tiek novēroti regulāri gan pavasaros, gan rudeņos (Somijā vien vairāk kā 190 novērojumu!), bet pie mums - vēl ne reizi! Kaut kad jau šim brīnumam ir 'jākrīt'! Jāsaka, ka te Portugālē arī gandrīz vai palikām bez šīs sugas. Vienīgais redzētais eksemplārs pēkšņi uzradās sēžot 30m attālumā uz staba, kad jau kādu brīdi bijām stāvējuši un pētījuši citus putnus apkārtnē. Labi, ka RR šo pamanīja, jo pēc 30 sekundēm tas nozuda tik pat klusi cik bija parādījies. Droši vien ne vienam vien tādam bijām jau pabraukuši garām, bet kopējā cīruļu un citu putnu fonā šīs sugas saucienu un dziesmu nespējām atšifrēt. Līdzīgs stāsts bija arī par stepes cīruļiem - redzējām tikai divus putnus samērā zemu pārlidojot tieši mums virs galvas. Galvenās noteikšanas pazīmes - izteikti melnīgsnējo spārnu apakšu un tumšāku pleķi uz kakla varēja redzēt labi, bet nekādus saucienus vai dziesmu arī nedzirdējām! Baigie spoki tie cīruļi tomēr. Ja vēl apkārt gūzma ar lauku cīruļiem - galvassāpes garantētas.  

Skats no slēpņa Estuario do Tejo dabas parkā

Mūsu maršruta galamērķī kartē bija redzams tāds kā dīķu komplekss - skaidrs, ka arī tur būtu jābūt putniem. Nedaudz izbrīnīja pār ceļu esošais šlagbaums, bet nu mums jau ar riteņiem tas īpaši netraucē - pastūmām pa apakšu un braucām tālāk. Diemžēl šī barjera nebija bez iemesla - no blakus esošā apmeklētāju centra uzreiz ātri izskrēja neliela auguma portugālītis un sāka stāstīt, ka šis ir privāts pasākums, kurā ieeja ir tikai caur šo apmeklētāju centru un par maksu. 12EUR šķita samērā dārgi, jo īpaši dēļ tā, ka mums nebija vairs daudz laika palicis. Bet nu vīriņa stāsti par divām redzētām garknābja dūņslokām, vairākām tur mītošām sultānvistiņām un dziedošiem Seivi ķauķiem (Portugālē rets putns) mūs tomēr iekārdināja un atlikušo 1,5h tad veltījām šo dīķu apskatei. Ap šiem dīķiem bija ierīkoti vairāki slēpņi būdiņu formātā no kuriem tad tikai bija iespējams putnus vērot - visādi citādi, ejot pa taku ap dīķiem, paši dīķi  bija paslēpti vai nu aiz vaļņveidīgiem pauguriem vai bija uzstādīta mākslīga niedru siena. Acīmredzot, lai pa takām staigājošie cilvēki nebūtu redzami dīķos esošajiem putniem un tādējādi tos neiztramdītu. Rietumeiropā (īpaši Lielbritānijā) laikam šāda veida būves ir visai plaši izplatītas, bet nu man tā bija pirmā tāda pieredze. Kopumā sistēma noteikti strādā un putni pie šādām būdām noteikti ir pieraduši. 

Sultānvistiņa (Porphyrio porphyrio)

Garstilbji (Himantopus himantopus)

Bet laika mums tiešām nebija daudz un drudžainie mūsu dūņsloku meklējumi diemžēl nevainagojās ar panākumiem. Nevarētu gan teikt, ka putnu bija ļoti daudz - es kaut kā biju gaidījis vairāk. Kaut gan ja tā skatās - Protugāles sarasktam jaunumu tomēr bija visai daudz - platknābji, krīkļi, pelēkās pīles, lielgalvji, mazie dūkuri, garstilbji un arī minētie Seivi ķauķi. Bet, kas pats galvenais - atzīmējās arī viena sultānvistiņa. Iespaidīgs radījums! Samērā tālu otrā dīķa pusē, bet teleskopā varēja kārtīgi izpriecāties par šo laiferi, ko īsti vairs nebiju cerējis ieraudzīt. Tā ka 12 Eur par velti iztērēti nebija. Bet līdz ar to laiks bija beidzies - galu galā vēl bija viss šis gabals (~17km) jāripo pa to pašu ceļu atpakaļ, lai paspētu uz kādu vilcienu un daudz maz laicīgi atdotu velosipēdus atpakaļ nomā. Par velosipēdu atdošanu gan arī būtu atsevišķs stāsts, jo atgriezām tos 2 stundas vēlāk (par to gan brīdinājām piezvanot), gan ne īpaši tīrus (ceļi pēc lietus bija dubļaini un steigā nekur neatradām kādu benzīntanku kur tos varētu noskalot)... Lieki teikt, ka sākotnēji velonomas čalis nebija visai priecīgs, bet... kā pēc tam runājoties atzina, tad viņš mūs labi saprotot, jo pašam patīk piedzīvojumi un tā. Pat nelika maksāt nekādu papildus summu par mazgāšanu utt. Lieki teikt, ka Latvijā līdzīgos apstākļos droši vien būtu dabūjuši kārtīgu samazgu spaini uz galvas. Tā ka Rikardo tiešām bija vīrs uz goda! Vienīgais kā varējām par šo pretimnākšanu viņam atdarīt - saliekot dažādās interneta lapās viņa velonomai maksimāli labākās atzīmes par servisu utt. Nav jau arī melots! Diena tiešām bija izcila - dienas putnu listē 75 sugas! Bet ja saskaita visa ceļojuma laikā redzētās putnu sugas, tad rezultātā izdevās novērot 108 (ieskaitot trīs tos C kategorijas brīnumus) sugas no kurām 24 bija 'laiferi'. Tā ka izvirzītais mērķis (vismaz 100 un 25) varētu teikt, ka tika izpildīts godam! Gala secinājums - ja izvēlas kādu konkrētu mērķi uz ko 'strādāt' un visu kārtīgi izplāno, tad to var arī mierīgi sasniegt. Kopumā ļoti laba pirmā pieredze par tādu kārtīgu putnošanu ārzemēs - lieliski noder apvāršņa paplašināšanai. Jāmēģina būs kādreiz vēl izrauties pavērot kādas svešas zemes dabas brīnumus - varbūt nākamajā reizē vairāk liekot uzsvaru uz tauriņiem? Eiropā šādam mērķim galamērķi ir atliku likām... Atliek tik pasapņot, izplānot un realizēt.