Naktstauriņu sezonas atklāšana

Kode Oinophila v-flava LU Botāniskā dārza palmu mājā

Pavasaris ir klāt - tātad ir klāt arī naktstauriņu lidošanas sezona. Pēdējās nedēļas laikā Dabasdatos  samērā regulāri parādījās pa kādiem pavasarpūcīšu un citu pavasarī lidojošu sugu ziņojumiem, kas visnotaļ 'uzsita asini' arī pašam tā kārtīgi atklāt sezonu. Domāts darīts - 7. aprīļa vakarā jābrauc uz vasarnīcu! Tās dienas rītā gan vēl plānā bija Nikolaja Savenkova vizīte Botāniskajā dārzā, kur viņš gribēja pārbaudīt vai pagājušogad viņa paša atrastā jaunā kožu suga Latvijas faunai - Oinophila v-flava - joprojām ir atrodama palmu mājā. Izmantoju izdevību un ar fotoaparātu sastādīju kompāniju Nikolajam - tā teikt, ja viņam izdosies tauriņus atrast un noķert, bet man nofotogrāfēt, tad rīts būs absolūti izdevies. Un cerētais tika izpildīts ar uzviju! Tauriņi bija sastopami visai lielā skaitā - vismaz kādi 15 eksemplāri! Viens no tiem arī par laimi bija samērā mierīgs un ļāvās īsai fotosesijai. Tad jau droši ver teikt, ka palmu mājai šai sugai ir izveidojusies pastāvīga populācija. Šīs sugas kāpuri barojas ar atmirušu augu 'materiālu' - mizām, lapām utml. Raksta, ka nereti ieviešas arī pagrabos, kur tad pārtiek no kaut kādas kaltētas pārtikas vai, ja pagrabs ir vīna pagrabs, ar vīna korķiem! Eiropas dienvidos sastopams arī lauka apstākļos, bet mūsu platuma grādos, protams, spēj izdzīvot vien telpās.  Rīta cēliens tātad tika noslēgts veiksmīgi un atlika vien gaidīt vakaru. Lielākās šaubas bija par laika prognozi - vakars teorētiski solījās izcili piemērots (apmācies, bez vēja un priekš aprīļa sākuma visai silts - saulrietā ap plus 10), bet ar diezgan lielu ticamību pēc pusnakts bija sagaidāms lietus. Sākumā domāju, ka gaismošu tad līdz pirmajām pilēm, bet, ierodoties uz vietas, dzima ģeniāla ideja piekārt spuldzi un palagu turpat uz lieveņa pie namdurvīm, kur mums ir neliela nojumīte - tur spuldze būtu droši pasargāta no lietus lāsēm. Domāts darīts Nr2.! Sistēma tiešām darbojās un tā arī, par spīti lietum naktī (laika prognožu lapas šoreiz tiešām nekļūdījās) sekmīgi nogaismoju no 20:00 līdz 6:00 - protams, pa vidu iestarpinot kādas četras stundas miega.  

Ipsolops Ypsolopha asperella

Tinējs Acleris sp., iespējams A.umbrana

Tinējs Acleris sp., manuprāt A.nigrilineana

Un tauriņi tiešām lidoja! Acīmredzot biju izcili trāpījis ar vakara izvēli. Kopumā izdevās piefiksēt 30 sugas - 20 lieltauriņu (kopējais īpatņu skaits krietni virs 100) un 10 sīktauriņu sugas. Mūža listei jaunumu gan bija pamaz, kas arī bija sagaidāms, jo visas biežākās agrā pavasarī lidojošās lieltauriņu sugas jau esmu tomēr redzējis. Ja arī ir kādi lielāki neaizpildīti robi, tad tie ir meklējami starp sīktauriņiem. Un starp tiem tad arī tiešām bija meklējamas šīs nakts jaunās sugas - viens glīts ipsolops Ypsolopha asperella un divi Acleris ģints tinēji. Ar tiem Acleris tinējiem gan man vēl nav 100% pārliecība par sugu noteikšanu (būtu vēl jāpastudē kārtīgi literatūra), jo tur daudzas sugas ir ārēji nu ļoooti mainīgas, kas ļoti jauc galvu. Bet nu apmēram skaidrs, ka abas sugas jebkurā gadījumā ir priekš manis jaunas. Pašlaik esmu nonācis pie variantiem A.umbrana un A.nigrilineana. Otrās sugas gadījumā interesanti, ka ir viena cita ļoti līdzīga suga - A.abietana, bet Latvijas tauriņu katalogā minēts, ka šī suga it kā nav sastopama (dzīvo uz balteglēm Abies alba), bet visi šī sugu pāra īpatņi esot A.nigrilineana. Lai nu tā būtu! 

Depresārijs Semioscopis steinkellneriana

Depresārijs Agonopterix ocellana

Raibkode Caloptilia stigmatella

Vispār sīktauriņi šoreiz bija tiešām lielā skaitā! Galvenie vaininieki bija divas depresāriju sugas - Agonopterix heracliana un A.ciliella, kuri jau pēc 2 stundām daudzi desmiti bija noklājuši gan palagu gan tuvāko apkārtni. Arī ar šo abu sugu noteikšanu man iet grūti un pagaidām es pat esmu tā kā atmetis roku tā patiesi iedziļināties šo sugu noteikšanā. Bet tā tīri virspusēji viena no noteikšanas pazīmēm (taču tā nav īsti diagnosticējoša, jo tomēr izmēri pārklājas) ir lielums - heracliana ir mazāka, bet ciliella lielāka. Tur uz palaga tad arī tiešām bija gan visai sīka izmēra eksemplāri, gan ļoti lieli. Tā kā abas sugas ir ļoti bieži sastopamas, tad pavisam skaidrs, ka viņas abas tur arī bija. Matemātika vienkāša - plus 2 nakts sugu sarakstam. Ja šīs sugas ir grūtāk atpazīt, tad trešā uz palaga sastaptā Agonopterix suga, A.ocellana, pārmaiņas pēc ir viegli atpazīstama. Tāpat arī kā depresārijs Semioscopis steinkellneriana un raibkode Caloptilia stigmatella. Tā ka vismaz pa starpu tām grūtajām sugām bija arī kaut kas manam prātam saprotamāks. Sīktauriņu pasaulē tomēr esmu vēl stipri zaļš iesācējs un droši vien ne viens vien puns būs jāuzsit (lasīt - jāpieļauj kļūdas noteikšanā), lai jau tā mazliet drošāk varētu tajās sugās orientēties. Bet nu visam savs laiks - dzīve it kā vēl gara priekšā!

Skābeņpūcītes - pelēkā (Cerastis rubricosa - pa kreisi) un rūsganā (C.leucographa - pa labi)

Priežu pūcīte (Panolis flammea)

Mazā pavasarpūcīte (Orthosia cruda)

Parastā pavasarpūcīte (Orthosia gothica)

Sarkanraibā ziempūcīte (Conistra rubiginea)

Par laimi ar pavasara lieltauriņu sugām prāts nav tik daudz jāmežģī - vairums sugu jau man pazīstamas un kopumā visai viegli atpazīstamas. Nu labi, nav jau arī tur viss tik gludi - dažas Orthosia ģints sugas tā līdz galam atkodis vēl neesmu. Bet tas tad drīzāk prakses un pieredzes jautājums jeb vienkārši biežāk jāgaismo agrā pavasarī un biežāk jāpēta tās pavasarpūcītes. Ja aprobežojas ar vienu agru aprīļa gaismošanu gadā, tad jau līdz nākamajam gadam daudz kas paspēj piemirsties. Šajā reizē izdevās uz palaga 'izspiest' četras Orthosia sugas - incerta, gothica, cerasi un cruda. Visas ļoti bieži sastopamas sugas - tāpat kā arī citas šajā naktī sastaptās pūcītes. Īpašs prieks man vienmēr ir par priežu pūcītēm (kas šonakt uz palaga bija vien kādi 20 eks.), kas ir viena no tādām krāšņākajām sugām ne tikai starp pavasarī lidojošajām, bet vispār pūcītēm kopumā (protams, subjektīvs viedoklis. Kaut gan angliski ar šo dēvē par Pine beauty). Jaunas sugas mūža listei tātad netrāpījās, bet vasarnīcas sarakstam trīs jaunas sugas gan - tā ka tādā ziņā tīri veiksmīgi. 

Pelēkdzeltenais salnsprīžmetis (Agriopis marginaria)

Apšu daivsprīžmetis (Trichopteryx carpinata)

Bērzu vērpējsprīžmetis (Lycia hirtaria)

Ozolu vērpējsprīžmetis (Biston strataria)

Sprīžmeši agrā pavasarī sugu daudzveidībā parasti stipri zaudē pūcītēm un arī šis vakars nebija izņēmums - 13 pret 5 pūcīšu labā! Teorētiski jau lido vēl kādas sugas (un patiesībā pabrīnījos, ka neatlidoja zirgkastaņu sprīžmetis Alsophila aescularia), bet to pašu arī var teikt par pūcītēm. Kopējais Latvijā sastopamo sugu skaits lielāks gan arī ir tieši pūcītēm, bet vēlāk sezonā šāda atšķirība sugu skaitā 'uz palaga' parasti vairs nav tik uzkrītoša. Lai nu kā tur nebūtu - arī visas sastaptās sprīžmešu sugas ir bieži sastopamas un tipiskas agram pavasarim. Kā sacīt jāsaka - 'nasing speša', kaut gan ozolu vērpējsprīžmetis ir jau nu dikti glīts radījums.  

Sīversa agrais zobspārnis (Odontosia sieversii)

Pavasara vilnkājis (Achlya flavicornis)

Mazliet 1. klases matemātikas - ja pūcītes bija 13 sugas, bet sprīžmeši 5, bet kopējais lieltauriņu sugu skaits 20 - cik sugu bija no citām dzimtām? Pareizi - divas! Pavsara vilnkājis un agrais Sīversa zobspārnis. Ja pirmā suga tiešām ir ļoti bieži sastopama, tad Sīversa zobspārnis gan ir nedaudz retāka suga (taču nekādā gadījumā ne liels retums). Kad pirmo reizi šo 2014. gada 27. martā ieraudzīju - biju pārlaimīgs (hmm, gribēju ielikt linku ar bloga ierakstu, kur tas būtu aprakstīts, bet izrādās neesmu par to gaismošanas reizi rakstījis? Sliņķis!), jo nebiju pat kaut kā piefiksējis, ka tāda suga maz eksistē! Eiropas kontekstā tā ir tāda nosacīti mūsu Eiropas reģiona specialitāte, jo tālāk uz R par Poliju/Čehiju laikam neesot nemaz sastopama - līdz ar to visādos Lielbritānijas naktstauriņu noteicējos šāda suga nefigurē. Interesanti, ka trīs šajā naktī redzētie eksemplāri visi pie palaga ieradās kādā 5 minūšu periodā ap pulksten 23iem. Ja citām sugām jauni eksemplāri atlidoja ik pa laikam visas nakts garumā (jeb vismaz tajā laikā, kad es pats atrados pie gaismas), tad Sīversa zobspārņi - pēc šī 5 minūšu perioda vairs neviens jauns neatlidoja. It kā jau dažām sugām ir tā, ka nakts laikā tām ir kaut kāds samērā noteikts aktivitātes pīķis - piemēram, augstāk redzamais bērzu vērpējsprīžmetis parasti atlido nakts otrajā pusē pret rītu (arī šajā naktī - pirms gāju gulēt pie palaga nebija neviens šīs sugas īpatnis, bet no rīta sēdēja jau trīs). Tā ka varbūt Sīversa zobspārņiem šis laiks ir kādu stundu pēc saulrieta, bet ne vēlāk par pusnakti? Vai arī tā vienkārši bija sagadīšanās? :)

Parastais zaglītis (Ptinus raptor)

Citiem kustoņiem (vabolēm, blaktīm, cikādēm u.c.) agrs pavasaris nav tas labākais laiks priekš gaismošanas - sugu aktivitāte praktiski vēl pielīdzināma 0. Jāgaida, kad paliks siltāks un mazliet vairāk saplauks veģetācija. Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka neviens šo grupu pārstāvis tā arī savu kāju uz palaga nespēra. Bez tauriņiem bija manāmi vien šādi tādi odveidīgi radījumi, bet tiem īpaši uzmanību šoreiz nepievērsu. Ik pa laikam devos ar lukturīti apgaitā apsekot mājas sienu ar domu pameklēt vai nav kāds tauriņš klusiņām apsēdies kaut kur tālāk no lampas (dažām sugām tā ir pat tāda visai raksturīga tendence). Vienā no apgaitām negaidīti sastapos ar zaglīšiem! Nē, par laimi nevis ar divkājainiem (tie vasarnīcā bija paviesojušies jau kaut kad ziemas laikā), bet seškājainiem zaglīšiem. Konkrēti šajā gadījumā ar zaglīšiem Ptinus raptor. Agrākos gados pāris beigtus zaglīšu īpatņus (tie gan bija parastie zaglīši P.fur) biju atradis turpat blakus istabā, bļodā ar pupām, tāpēc kaut kā šķita, ka telpās tos arī būtu jāmeklē. Bet nē - piecas vaboles vienkārši sēdēja 6-7 grādu temperatūrā uz sienas un kaut ko savā nodabā meditēja. Jo labāk man - varēja netraucēti tos sabildēt par ko tiešām ir liels prieks, jo siltākā laikā zaglīši kļūst jau nu tik žigli un veikli, ka nofotogrāfēt tos ir gatavās mocības.

Atliek vien rezumēt - veiksmīga naktstauriņu sezonas atklāšana!