Doles dzelzceļmala = plus 2 tīklblakšu sugas un JALLA DUMOSA!

Kaut kāds dadzis/usne (Cirsium sp?) - tīklblakts Tingis ampliata barības augs

Pēc tupēšanas Kalngales liedaga smiltīs, nākamajā dienā arī gluži mierīgs nosēdēt nevarēju. Pašlaik ir tiešām tas brīdis, kad dabā dzīvība kūsā visās malās un nav pat obligāti jādodas kādā pilnā dienas ekspedīcijā, lai vērotu un meklētu kādus kukaiņus. Viņi ir visur! Tā nu es arī sestdien, 27. maijā, jau pašā dienas vidū, ap 14iem uz dažām stundām aizskrēju līdz Doles-Dārziņu dzelzceļa posmam. Tur tā dzelzceļmala man bijusi bieži vien veiksmīga, nav arī tālu no Ķengaraga = ideāli piemērota šādai īsai pastaigai. Šķiet, ka nekādu īpašo mērķi pat neuzstādīju - ja nu varbūt mazliet sekot Mareka Ieviņa (dabasfoto.lv) pēdās un iemest aci kādā grāvī un paskatīties vai nevar kādu mazo skraiduļblakti pamanīt. Līdz grāvim gan uzreiz netiku, jo uzmanību piesaistīju dadžiem/usnēm līdzīgu augu pudurītis (esmu galīgi saputrojies šajos augos - gribētos teikt, ka tā ir tīruma usne, bet galīgi nejūtos drošs). Skaidrs, ka jāpārbauda vai nevar tur kādu dadžu tīklblakti (Tingis cardui) atrast. Un jau pašā pirmajā pudurīti tiešām viena blakts atradās. Taču... pavisam cita suga - Tingis ampliata!

Tīklblakts Tingis ampliata

Tīklblaktis Tingis ampliata

Pie tam to tur nebija viens vien īpatnis - bet visā grāvja garumā uz šiem usnēm līdzīgajiem augiem bija vairāk par desmit šo blakšu īp. Suga līdzīga dadžu tīklblaktij, bet viegli atšķirama pēc platākās ķermeņa formas - īpaši uzmanību  jāvērš priekškrūšu vairoga malām, kas ir vismaz divas reizes platākas, kā T.cardui. Kā barības augu g.k. izvēlās Cirsium ģints augus - īpaši tīruma usnes (Cirsium arvensis), bet arī purva (C.palustris) un asos dadžus (C.vulgare). Daļēji šie barības augi pārklājas arī ar dadžu tīklblakti, kam gan tieši tīruma usne nav norādīts kā barības augs (viss cits gan). Tā ka varbūt šo sugu tiešām g.k. jāmeklē uz usnēm? Lai nu kā, sugai Latvijā ļoti maz novērojumu un kā te tagad skatos savā novērojumu apkopojumā (skatīt TE), tad literatūrā šai sugai nav minēts neviens atradums Latvijā, bet agrākais man zināmais novērojums izrādās ir manis paša nofotogrāfēta blakts Doles salā pie Doles dižozola, 2012. gada 10. maijā. Turpmākajos gados ir viens ziņojums portālā Dabasdati.lv (novērotājs: Valda Ērmane, Rundāles apkārtne 2014. gada 17. maijā) un vēl viens mans atradums vasarnīcas apkārtnē, Olaine novadā, 2014. gada 23. jūnijā. Pēc šī mana novērojuma šogad vēl šo blakti ir izdevies atrast arī Marekam Ieviņam Dundagas n. Kaļķu apkārtnē, 30. maijā. Gan jau kāds pētnieks ir vēl šādu sugu redzējis, bet nu man tādu datu nav. Katrā ziņā publicēts nekas nav un 1997. gada Baltijas un Baltkrievijas sugu čeklistā šī suga ir atzīmēta vien Baltkrievijai. Lietuvā pirmo reizi suga konstatēta arī tieši 2012. gadā (informācija šajā rakstā), bet tālāk uz ziemeļiem (Igaunija, Somija) šķiet vēl nav konstatēta. Tā ka varētu pieņemt, ka šī ir viena no tām sugām, kas tikai kādu pēdējo gadu (5-10?) laikā ir izplatījusies ziemeļu virzienā. Tā vispār blaktis uz auga pamanīt ir visai viegli, jo vairums tiešām sēdēja tā ļoti atklāti - vai nu vienkārši lapu virspusē, vai arī tuvāk pie stumbra lapas žāklē, taču arī tad tik un tā pamanāmas. Tā ka varu tikai aicināt pievērst uzmanību usnēm un mēģināt šo pamanīt, jo gan jau suga vismaz Latvijas centrālajos un dienvidu reģionos ir izplatīta biežāk.

Tātad piektā tīklblkšu suga šajā gadā! Atgādināšu, ka šogad mans galvenais 'dabas vērošanas' mērķis ir atrast un nofotogrāfēt vismaz 10 tīklblakšu sugas. Mērķis pildās!

Laupītājmuša Leptogaster cylindrica

Kārtīgi safotogrāfējis tīklblaktis, biju gatavs beidzot spert tos dažus soļus, lai nokļūtu līdz grāvja malai, taču atkal nekur tālu netiku, jo, nepaspēju pat piecelties stāvus, kad zālē uz stiebra pamanīju sēžam slaidu, tievu laupītājblakti. Šāda ķermeņa forma raksturīga tikai vienai sugai - Leptogaster cylindrica! It kā parasta suga un vairākkārt noteikti ir dabā redzēta, taču sāku domāt - vai maz tādu esmu fotogrāfējis? Muša bija ļoti mierīga un no manām kustībām nemaz nebaidījās (varēju mierīgi pašķirt malā traucējošos zāles stiebrus), kas laupītājmušām nav tā īpaši raksturīgi, jo, kā jau aktīvām medniecēm, tām ir ļoti laba redze un tās parasti ceļas spārnos pie mazākā traucējuma. Varbūt šoreiz palīdzēja mākoņainais laiks? Salīdzinoši ar citām laupītājmušu sugām, šī gan nav tā pati agresīvākā un jaudīgākā medniece, jo jau spārnu forma (tie attiecībā pret ķermeni ir ļoti nelieli) netieši norāda, ka šī muša nav tā pati veiklākā lidotāja. Tā arī ir - medī tā nevis pārsteidzot ar jaudīgu un spēju uzbrukumu no kāda dežūrposteņa, bet gan lēnā lidojumā nolasa uz zāles stiebriem sēdošās laputis u.c. mazāk aktīvus, nelielus kukaiņus. Man gan tik un tā šķiet ļoti elegants kukainis!

Mazā skraiduļblakts (Microvelia reticulata)

Skraiduļblakts Microvelia buenoi

Skraiduļblakts Microvelia sp.

Beidzot tad arī nokļuvu līdz grāvim! Tajā vietā gan grāvja ūdens krāsa un dažāda draza krastos (tukšas pudeles & co) īpaši nevilināja baigi tur mērcēties, tāpēc centos grāvī kustību vērot tā atturīgi - nesamercējot kājas. Spriežot pēc Mareka rakstītā, skraiduļblaktis esot visai parastas, jo pēc pirmās blakts atrašanas, jau ar piešautu aci, viņš tās pēc tam bija atradis vēl citās vietās. Vienīgā problēma - tās ir ļoti sīkas! Un te neiet runa par vienkārši maziem kukainīšiem, bet gandrīz vai mikroskopiskiem radījumiem! Piemēram, mazā skraiduļblakts (Microvelia reticulata) ir tikai 1,5-2 mm gara! Drīz vien sapratu, ka tie putekļi, kas pārvietojas pa ūdens virsmu arī ir meklētās skraiduļblaktis! Pilnīgs kosmoss un man jauna pasaule! Nofotogrāfēt šos sīkos radījumus nesamērcējot kājas gan nebija iespējams, jo fotoaparātam no šiem radījumiem tomēr jāatrodas vien kādu 10cm attālumā. Tāpēc nācās vien saņemties un brist šajā duļķainajā grāvī. Nu labi - es jau droši vien pārspīlēju, jo nu grāvis ir grāvis nevis kalnu upīte ar kristāldzidru ūdeni un gan jau no dažu minūšu mērcēšanās visas Salaspils slimības noķert tāpat nevar (vismaz pēdas vēl nokritušas nav - tā ka šķiet ir Ok).  Ja par skraiduļblktīm, tad tās tur jutās tiešām omulīgi un komfortabli un bija  novērojamas lielā skaitā. Kā izrādās tad pat abas Microvelia ģints sugas! Sugu noteikšana gan tāda samērā niansēta, taču pēc manas saprašanas otra suga - M.buenoi ir mazliet slaidāka un spīdīgu 5., 6. un 7. muguras posmu (M.reticulata - spīdīgs tikai 7. muguras posms). Šo pazīmi gan var izmantot tikai attiecībā bezspārnu īpatņiem, jo, ja spārni ar attīstīti, tad tie šīs pazīmes nosedz. Vismaz mazā skraiduļblakts noteikti ir bieži sastopama visā Latvijā (to jau apgalvo arī Zandis Spuris), taču otras sugas izplatība droši vien būtu jāskaidro. Gan jau, ka ir retāka, bet, ņemot vērā, ka arī Mareks to ir atradis, tad gan jau, ka nekāds īpaši lielais retums nav.

Zemesblakts Cymus glandicolor

Zemesblakts Cymus aurescens

Galveno mērķi sasniedzis, rāpos ārā no grāva un žāvēju kājas. Varētu teikt, ka diena jau bija izdevusies un sāku aktīvāku ceļu uz Dārziņu staciju, lai brauktu mājup. Otrpus dzelzceļam gan manu uzmanību pievērsa kaut kāda slapja pļava, kas iztālēm šķita pilnībā aizaugusi ar meža meldriem (Scirpus sylvaticus). Atminējos, ka tādās vietās varētu mēģināt ieraudzīt kādas Cymus ģints zemesblaktis, kuras pirms kāda brīža arī jau bija atradis Mareks Ieviņš. Vispār jau ir baigi forši, ka tāds Mareks ir, jo viņam tagad regulāri izdodas atrast visādas sugas par kurām es pat neesmu līdz tam īpaši iedomājies. Tā teikt tādas skraiduļbkatis nez kurā gadā pats būtu izdomājis ielīst kādā grāvī pameklēt - maz ticams, ka šogad. Tāda pati situācija principā arī ar Cymus ģints zemesblaktīm - Mareka novērojumi mazliet motivēja papētīt sīkāk kur tad tādas blaktis būtu jāmeklē (vismaz viena suga - tieši uz Scirpus meldriem) un tad mēģināt tās atrast dabā arī pašam. Tā ka šāda, citu kukaiņu vērošanas entuziastu esība, kas pie tam ar saviem novērojumiem tādā vai citā veidā operatīvi dalās ar citiem, ir patiešām forša lieta, kas citiem entuziastiem (tajā skaitā man) atvieglo un palīdz dabā pamanīt iepriekš neredzētas lietas. Forši, ko lai citu saka! Tā nu bridu šajā meldru audzē un paspēju pat pirms lietus mazliet papļaut ar entomoloģisko tīkliņu. Un uzreiz divas Cymus zemesblaktis rokā - gan glandicolor, gan aurescens! Abas sugas samērā līdzīgas (glandicolor - mazliet lielāka, slaidāka un par kripatu tumšāka), bet ir atšķirīgs tumšais zīmējums uz segspārniem, kas gan ir samērā vārgs un tikai viegli nojaušams. Forši - divas jaunas sugas 'vienā rāvienā'. Pēc maniem aprēķiniem, tagad varētu būt redzējis kopā 31 zemesblakšu sugu, no kurām gandrīz visas arī šajā gadā.  

Zemesblaktis Ischnodemus sabuleti

Turpat meldru pļavā tālumā pamanīju arī pāris ziedošus pureņu pudurus, ko vēlējos inspicēt tuvāk. Tā nu, šur un tur piestājot, mēģināju lavierēt starp niedru ciņiem. Vienā īsākā pieturas brīdī kaut kā sajutu, ka man pa kājām kaut kas baigi daudz rāpo. Sabijos jau, ka būšu kādā skudru pūznī iekāpis! Ņemot vērā, ka tādās mitrās vietās mīl dzīvot sarkanās Myrmica dzēlējskudras, kas ļoti sāpīgi dzeļ, tad tas galīgi nebūtu patīkams notikumu pavērsiens! Liels bija mans pārsteigums ieraudzīt, ka pa manu kāju rāpo vairāki desmiti blakšu! Pavēros rūpīgāk apkārt un atklāju, ka gandrīz visi zāles stiebri un lapas bija noklātas ar blakšu čupiņām! Suga pazīstama un te jau blogā rādīta - zemesblakts Ischnodemus sabuleti, bet šķita ļoti interesanti, ka tās var būt arī tik lielā skaitā! Britu blakšu lapā gan rakstīts, ka šādi sakopojumi vairāku tūkstošu īpatņu daudzumā nav nekas neparasts. Manā gadījumā varbūt tūkstotis blakšu nesanāca, bet vairāki simti noteikti. Interesanti - noteikti neko tādu iepriekš redzējis nebiju!

Ārstniecības vēršmēle (Anchusa officinalis) - tīklblakts Dictyla echii barības augs

Tīklblakts Dictyla echii

Uznākušais lietus par laimi bija ļoti īslaicīga parādība un pie dzelzceļa pārbrauktuves jau spīdēja saulīte. Tieši tur, pie pārbrauktuves luksofora un ceļazīmes pamanīju augu pudurīti ar zilganvioletiem ziediem. Izskatījās kaut kas baigi redzēts - katrā ziņā kaut kas no skarblapju (Boraginaceae) dzimtas noteikti. Kaut kādi līdzīgi augi šķiet bija minēti kā barības augi kādai no tīklblakšu sugām - jāpārbada tuvāk. Un ko es redzu - tiešām uz auga sēž tīklblakts! Dictyla echii! Ja nekļūdos, tad augs ir ārstniecības vēršmēle (Anchusa officnialis), kas ir tīklblkats D.echii viens no barības augiem. Kāda negaidīta veiksme, kāda laime!! Sestā suga šogad - pie tam iepriekš neredzēta un pat tāda, ko īsti nebiju plānojis īpaši tuvākajā laikā meklēt! No citām Dictyla ģints sugām atšķiras ar uzlocīto, priekškrūšu vairoga malu platumu, kas ir vismaz 2x šaurāks kā citām sugām. Principā galvenais barības augs šai sugai ir minēts parastais daglītis (Echium vulgare), bet nu nesmādē arī vēršmēles. Grūti pateikt par sugas izplatības biežumu, bet pagaidām atradumu ir pārāk maz, lai izdarītu tālejošus secinājumus. Pilnīgi iespējams, ka nekāds retums tas nav? Kas zin - laiks rādīs. 

Apšu ķērpjlācīša (Eilema complana) kāpurs

Lapgrauzis Chrysolina analis

Blakts Rhopalus parumpunctatus

Zemesblakts Nysius sp. nimfa

Pēc šāda pārsteiguma šķita, ka gandrīz vai, ka jāliek fotoaparāts somā un jāskrien uz vilcienu - nekas jau to vairs pārspēt nevarēs! Bet nu mazliet ievilku elpu, nomierinājos un turpināju pastaigu - līdz noskatītajam vilcienam tāpat tikai kāda stunda bija palikusi. Centos to izmantot lietderīgi! Patīkams atradums bija lapgrauža Chrysolina analis atradums zem kādas vībotnes (Artemisia). Latvijā reta suga! Pašam gan tas ir jau kāds trešais atradums. Viegli atšķirama no citām sugām ar sarkanīgo segspārnu maliņu pēc ķermeņa formas (tā ir tāda iegarena, mazāk apaļa), segspārnu zilganā pamattoņa u.c. pazīmēm. Turpat blakus zem cita vībotnes cera savukārt atradās neredzēta blakšu suga - Rhopalus parumpunctatus. Dīvaini gan, ka Rhopalidae dzimtai nespēju atrast latvisko nosaukumu. Pie vainas droši vien ir apstāklis, ka kādreiz tās bija vienā dzimtā ar ornamentblaktīm (Coreidae) bet, dzimtas sadalot, šis nosaukums ir palicis oriģinālajai Coreidae dzimtai, kamēr jaunajai dzimtai nosaukums vēl nav dots. Vēl sausajā dzelzceļmalā atradās dažu kukaiņu jaunās paaudzes - apšu ķērpjlācīša (Eilema complana) kāpurs, kam gan ar apsēm nav īsti nekāda saistība, jo barojas ar ķērpjiem, sūnām, kam nav obligāti jāaug uz apsēm, un kādas zemesblakts Nysius nimfa. Tur vairākas sugas, kuru nevienu neesmu redzējis - tā ka būs iemesls vēlreiz atgriezties te, lai jau mēģinātu atrast pieaugušās blaktis.   

Vairogblakts Jalla dumosa

Vairoglakts Jalla dumosa

Bet tā vispār šajā vietā izskatās, ka ir vērts atgriezties vēl un vēl, jo katra pastaiga te atnes kaut kādus pārsteigumus. Arī šajā reizē vēl trāpījās kārtīgs, trekns punkts uz 'i', jo atradu kārtējo sapņu sugu - variogblakti Jalla dumosa! To ka šī suga ir īpaša liecina vien fakts, ka tās portrets ir redzams uz somu blakšu grāmatas vāka! Manuprāt viena no krāšņākajām mūsu vairogblakšu sugām! Izskatās gan, ka pastāv zināma krāsu variācija, jo mans īpatnis bija pilnībā sarkans, kaut gan biežāk blakts pamattonis ir dzeltenīgi oranžs. Sarkanā krāsa gan šķiet piešķir blaktij zināmu papildus draudīgumu! Ir jau arī ko baidīties (vismaz, ja esi kāds neliels kukainis - noteikti), jo šī ir viena no plēsīgajām blakšu sugām, kas pārtiek nevis no augu sulu sūkšanas, bet gan aktīvi medī citus kukaiņus. Visā tās izplatības areālā skaitās samērā reti sastopama un reti kad lielā skaitā. Latvijā pirmo reizi konstatēta 1952. gada 28. septembrī Bukultos (ievācis V.Šmits). Turpmākajos gados atradumu skaits nav liels - piemēram, portālā Dabasati.lv ir tikai trīs novērojumi (vienā no novērojumiem gan 3 blaktis uzreiz!), kas priekš šādas košas un izmēros lielas sugas nav daudz. Tā arī apdzīvojot g.k. sausus un samērā atklātus biotopus - līdz ar to vajadzētu būt samērā pamanāmai. Izcils noslēgums izcilai dažu stundu pastaigai!