Lubānas koksngrauzis - Nr.83!

Meža ceļš uz A no Lubānas pilsētas

Ē, nu gan esmu pamatīgi iekavējies - šīm bildēm jau būs vairāk kā mēnesi 'veca bārda'. Ehh - jāsāk laboties!!! Tagad gan tā atskatoties, jāsaka, ka jūlijs patiesībā bija tāds visai kluss kukaiņu vērošanas mēnesis. Redzēt jau izdevās visai daudz ko vērtīgu (vēl kādi daži ieraksti par jūliju paredzēti), bet ja tā paskaita, tad dabā nemaz tik daudz dienas nebiju. Brīžam neliels slinkums, bet nu laikapstākļi jau arī nekādi izcilie nebija. Bet vienu no gada sākumā izvirzītajiem 'mazajiem mērķiem' tomēr izdevās izpildīt - braucu uz Latvijas austrumiem, lai mēģinātu nofotogrāfēt sev jaunu koksngraužu sugu, Lepturobosca virens. T.i. uz to pusi bija jābrauc tāpat, jo Lubāna mitrāja informācijas centrā 15. jūlijā piekritu novadīt pasākumu par dienastauriņu vērošanu, tad kāpēc gan to neapvienot ar koksngrauža meklēšanu? Paša Lubāna ezera krastos varbūt šis koksngrauzis gluži nedzīvo, bet ne pārāk tālu no tā - Lubānas pilsētas apkārtnē gan. Tāpēc 14. jūlijā sēdos autobusā un virzījos uz Lubānas pilsētas pusi!

Kārklu vērpēja (Phyllodesma ilicifolia) kāpurs

Kameņvabole (Trichius fasciatus)

Plāns bija doties uz meža masīvu uz A no Lubānas un tad varbūt caur mežu un Lielo purvu izlīst kaut kur Zvidzienes apkārtnē. Iepriekšējās dienās gan bija samērā spēcīgas lietavas kā rezultātā grāvjos ūdens bija ja ne gluži 'līdz lūpai', tad stipri pacēlies gan. Izvērtējot situāciju, tomēr nolēmu savā gājienā pieturēties pie ceļiem un takām, jo, brienot pa taisno, bija neliels risks kaut kur varbūt atdurties pret kādu platu, nepārlecamu grāvi. Vismaz kartē grāvju tīkls tur zīmējās samērā bagātīgs. Protams, tik pat labi vairums to grāvju ar visu ūdeni būtu elementāri forsējami, bet nu nolēmu neriskēt. Galu galā galvenā doma tomēr skatīties un vērot kukaiņus, ko var visai produktīvi darīt arī gar ceļmalām. Starp citu šai dienai izvirzīju vēl vienu mērķi - nofotogrāfēt bieži sastopamo kameņvaboli (Trichius fasciatus), kurai man dažādu kadru netrūkst, bet vairums no tiem ir visai seni un nevarētu teikt, ka pārlieku izcili. Lieki teikt, ka kameņvaboļu šajā maršrutā bija daudz (jo tā ir ļoti bieži sastopama suga) un pa kādai arī mēģināju fotogrāfēt. Vai iegūtais kadrs ir izcils? Galīgi nē, bet nu par kādu kripatu labāks kā iepriekšējie laikam ir gan. Pašā gājiena sākumā trāpījās viens interesants kāpurs uz kāda kārkla lapas - tā izskatās, ka kārklu vērpēja (Phyllodesma ilicifolia) kāpurs, kas Latvijā ir samērā reta suga. Apdzīvo g.k. purvus, purvmalas utml. biotopus. Barojas g.k. ar mellenēm, brūklenēm u.c., bet varot grauzt arī kārklu lapas. Pats tauriņš lido samērā agri pavasarī un kāpuri droši vien varētu būt biežāk redzami kā pieaugušie tauriņi. Līdzīgi kā tas ir dažām citām vērpēju sugām, piemēram, graudzāļu vērpējam. 

Koksngrauzis Lepturobosca virens

Nebiju šķiet nogājis pat dažus 100m no šī izvēlētā meža ceļa sākuma līdz atradās arī galvenais šajā dienā meklētais radījums - koksngrauzis Lepturobosca virens! Skaista un nesajaucama suga - svaigu eksemplāru ķermeņa virspusi klāj blīvs, zaļgandzeltenu matiņu 'kombinezons'. Gluži kā no samta vai zamša! Taustekļi tumši ar dzelteniem gredzentiņiem. Ļoti izsmalcināts kustonis! Latvijā kopumā reti sastopama suga, bet izplatība ir stipri reģionāla - Kurzemē tā nav sastopama vispār, bet Austrumlatvijā vietām pat visai parasta suga. Dzīvojot tā g.k. skujkoku mežos, jo to kāpuru attīstībai nepieciešama g.k. atmirušu skujkoku (egļu vai priežu) koksne, taču reizēm izmatojot arī kādus lapkokus. Pieaugušās vaboles līdzīgi kā citi Leptura ģintij radniecīgie koksngrauži mīl sēdēt uz dažādiem ziediem - g.k. čemurziežiem, bet arī vīgriezēm, pīpenēm, retāk kādiem citiem augiem. 

Koksngrauzis Lepturobosca virens

Koksngrauzis Lepturobosca virens

Nevarētu gluži teikt, ka šo tur bija 'kaudzēm', bet pastaigas laikā kādi pieci šīs sugas īpatņi atradās. Normāli. Lai arī izmērā tā ir samērā liela suga (ap 1,5cm) tomēr, ne īpaši uzkrītošā krāsojuma dēļ, to patiesībā uz zieda ir grūtāk pamanīt kā citus līdzīga izmēra parastos koksngraužus, kas ir krāsoti vai nu brūnganā krāsā vai melni ar dzeltenām joslām (vai dzelteni ar melnām joslām?). Tā ka pilnīgi droši, ka kādus īpatņus arī palaidu garām. Lai nu kā - koksngraužu suga Nr.83 manā fotoarhīvā! Tā manā dzīvē gan bija gan otrā satikšanās ar šo sugu, jo pirmo reizi to sastapu vasarnīcas apkārtnē vēl dziļā jaunībā. Pareizāk gan būs laikam teikt - bērnībā, jo tas notika tālajā 1995. gadā, kad man bija vēl tikai 7 gadi! Neko daudz jau no šī atraduma, protams, neatceros, bet kā šo notikumu ir atstāstījis tēvs, tad esam staigājuši pa nesenu izcirtumu (starp citu to pašu, kas tagad ir kļuvis par priežu jaunaudzi un redzams šeit pirmajā bildē) - viņš droši vien ķēra kādus jātnieciņus, bet es droši vien kaut ko turpat blakus 'vazājos'. Kaut ko mazliet atminos, ka šādās pastaigās es tomēr daudz maz centos arī procesā līdzdarboties un ķēru ko nu varēju noķert un nesu atrādīt - vai nav kas interesants? Tā nu vienā no šādām reizēm es esot saujā atstiepis šādu brīnumu. Šķiet samērā droši, ka mans pirmais 'oficiālais' eksemplārs kolekcijā, kam etiķetē tika atzīmēts "leg.: U.Piterāns". Vēl ilgi turpmākajos gados ik pa laikam iemetu aci šajā kolekcijas kastē, lai paskatītos uz tur esošajām vaoblēm - un jo īpaši šo, no citām koksngraužu sugām, tik atšķirīgi krāsoto īpatni. Tā ka šai tikšanās reizei pēc 22 gadu pārtraukuma ar šo koksngrauzi bija zināmā mērā pat tāda kā sentimentāla vērtība. Interesanti, ka iepriekš pieminētais bērnības atradums varētu būt viens no, ja ne pats tālākais sugas novērojums Latvijā uz R (vasarnīca atrodas Olaines novadā). Tiesa turpmākajos gados gan šajā apkārtnē šis koksngrauzis vairs manīts nav. 

Koksngrauzis Leptura annularis (=arcuata)

Koksngrauzis Gaurotes virginea

Dienas mērķi tik ātri izpildījis, varēju pievērsties citiem radījumiem, kas nebija mazums! Šajā pastaigā pat lielāks uzsvars šķiet sanāca uz dažādiem plēvspārņiem un divspārņiem nevis, piemēram, iepriekšējos ierakstos plašāk pārstāvētām grupām kā vabolēm vai blaktīm. Bet pirms ķeramies pie tiem, tomēr vēl mazliet par vabolēm. No koksngraužu vidus vairs nekādi citi pārlieku lieli retumi netrāpījās, bet gribas atzīmēt sugu Leptura annularis (bieži lietots sinonīms - L.arcuata). Tā ir vidēji reta suga (taču blogā ir jau bijusi atzīmēta - piemēram, ŠEIT), bet šoreiz vairāk samulsināja šī eksemplāra izskats - kāju un taustekļu daļas, kam vajadzēja būt krietni aptumšotām (vai pat melnām), bija gaišas! Sākumā pat mazliet apmulsu, jo šķita tāds ļoti svešāds un nepazīstams. Protams, cita suga tā nevarētu būt, jo segspārnu zīmējums ar dzeltenajiem 'pakaviņiem' spārnu pamatnē tomēr ir tikai šai sugai raksturīgs. Tagad, pētot citus attēlus internetā, izskatās jau, ka šāda kāju un taustekļu krāsa laikam ir samērā normāla parādība un nemaz ne tik dīvains. Izskatās, ka varētu būt g.k. mātīšu pazīme? Dabā gan tāda izskata eksemplāru redzēju pirmo reizi. Noslēdzot koksngraužu tēmu glīts, bieži sastopams koksngrauzis ar metāliski ziliem segspārniem - Gaurotes virginea. 

Krāšņvabole Agrilus viridis

Krāšņvabole Anthaxia quadripunctata

Lapgrauzis Chryolina graminis

Noslēdzot vaboļu tēmu, jāatzīmē pāris krāšņvaboļu sugas, kas abas gan ir ļoti parastas - īpaši četrplankumu krāšņvabole (Anthaxia quadripunctata), kas bieži redzama sēžam uz dzelteniem ziediem (gundegām, pienenēm utml.) pat pa 5-6 īpatņi uz viena zieda. Šis eksemplārs gan sēdēja blakus ziedam uz lapas un apcerīgi kaut ko domāja, jo par mani nelikās ne zinis, kas kopumā krāšņvabolēm ir samērā neraksturīga uzvedība. Līdzīgi neraksturīgi uzvedās arī viena no šaurspārnkrāšņvabolēm - Agrilus viridis, kas gan pārmaiņas pēc vispirms tiešām centās no manis aizmukt, nokrītot no lapas uz kuras to pamanīju sēžam. 99,5% šādas manevrs ir sekmīgs un vabole pazūd uz neatgriešanos (jo bieži vien kritiena brīdī paceļas spārnos un aizlido prom). Šis bija tas retais 0,5% gadījums (nu ok, varbūt ar procentiem pārspīlēju, bet nu vairāk par 10% tāpat nedotu), kad vabole nevis nokrita un izgaisa, bet nokrita turpat pusmetru zemāk un palika atklāti sēžot uz citas kārkla lapas. Izskatījās samērā apjukusi par šo neveiklo manevru un atļāva man pat ap to lapu mierīgi čubināties un iemūžināt šo eksemplāru no visām pusēm. Sākumā bija nelielas aizdomas, ka varētu būt kāda cita suga, taču nē - būs vien parastā un bieži sastopamā A.viridis. Starp citu nevarētu teikt, ka šīs abas krāšņvaboļu sugas būtu īpaši krāšņas (nosaukums tiešām ir no vārda 'krāšņs' nevis 'krāsns') - tad jau turpat blakus sēdošais lapgrauzis Chrysolina graminis ir daudz skaistāka vaboļu suga. 

Gobu astainītis (Satyrium w-album)

Parastais pļavraibenis (Melitaea athalia)

Kārklu zaigraibenis (Apatura iris)

Nātru lācītis (Callimorpha dominula)

Nedaudz neticamā kārtā izdevās pat ieķert kadrā kādus tauriņus. Neticami, jo arī šajā dienā g.k. staigāju ar fotoaparātam pieskrūvētu 60mm objektīvu un, lai ar to kādu kukaini nofotogrāfētu no tā [kukaiņa] ir jāatrodas principā kādu 20-30cm attālumā (jo lielāks palielinājums, jo vēl tuvāk). Tauriņiem tādā attālumā bieži vien ir ļoti grūti pielavīties un tāpēc to fotogrāfēšanai biežāk tiek izmantoti garāki objektīvi - piemēram, 100-150mm, kas ļauj tos iemūžināt no kāda 0,7-1,5 metru attāluma. Reizēm pat līdz tādam attālumam pielavīties ir diezgan liels izaicinājums! Īpašs sasniegums noteikti ir kārklu zaigrabeņa (Apatura iris) foto, jo tas vienkārši laidelējās apkārt un nosēdās uz ceļa - tātad nebija aizņems ar ēšanu vai varbūt jau mazliet aizdevies snaudā, kad tas varētu būt vieglāk pierunājams uz fotosesiju. Šādos gadījumos pat ar 'garo' objektīvu tiem reizēm ir grūti pietuvoties, kur nu vēl, ja jānokļūst līdz tam daždesimt cm attālumā. Bet izdevās! 

Jātnieciņš Arotes albicinctus

Zāģlapsene Tenthredo fagi

Racējlapsene Argogorytes mystaceus

Bet kā jau minēju, nedaudz neplānoti šajā pastaigā izdevās pievērsties plēvspārņiem starp kuriem trāpījās pat dažas neredzētas sugas. Ok, tas varbūt nav nemaz tāds īpašs sasniegums, jo plēvspārņi ir sugām ļoti bagāta un daudzveidīga kukaiņu grupa, bet tā ļoti nopietni līdz šim nav sanācis pievērsties to fotogrāfēšanai. Līdz ar to gandrīz katrā dienā teorētiski var ieraudzīt vairākas (daudzas!) jaunas un neredzētas sugas. Vairums sugu gan ir pēc foto sarežģīti atpazīstamas, kas ir galvenais iemesls, kas mazliet 'slāpē entuziasmu' tos plēvspārņus (īpaši dažādus bišveidīgos un jātneiciņus) fotogrāfēt. Tā teikt krājas tik mapītēs nenoteiktas sugas - man kā sugu medniekam tas ir samērā neinteresanti. Šajā dienā sastaptās sugas gan bija no samērā viegli atpazīstamo sugu 'gala' - ar raksturīgu ķermeņa krāsojumu vai kādām citām pazīmēm. Jātnieciņš Arotes albicinctus varbūt pat reta suga. Mazliet interesanta šķita racējlapsene Argogorytes mystaceus, kas pēc ķermeņa aprisēm drīzāk atgādina kādu vientuļo lapseni (Eumenidae dzimta) nevis racējlaspeni (Crabronidae dzimta). 

Plēvspārnis Trigonalis hahnii

Plēvspārnis Trigonalis hahnii

Plēvspārnis Trigonalis hahnii

Pats interesantākais novērojums gan bija šāds - it kā ne īpaši raksturīga izskata, tumšs, racējlapsenei līdzīgs plēvspārnis ar tumšu joslu uz segspārniem. Uzreiz tā nepiefiksēju, kas man viņa izskatā šķita tik dīvains, bet zemapziņā kaut kā nostrādāja klikšķis, ka "Ē- tas ir kaut kas neredzēts!". Tā nu turpmākās 10 minūtes pavadīju, zaglīgi sekojot šī kukaiņa lidojumam, mēģinot to daudz maz jēdzīgi notvert kadrā. Par laimi tas nebija pats aktīvākais lidotājs un principā veica vien lēnīgus un ne pārāk tālus pārlidojumus no viena auga uz citu. Pat ja pēkšņi tomēr pārlidoja otrpus ceļam, tad tur to nebija sarežģīti atkal atrast kaut kur turpat netālu. Mājās, jau meklējot kas tad īsti šis ir par brīnumu, sapratu kur slēpjas galvenā šī plēvspārņa izskata īpatnībā - taustekļi! Tie ir nevis samērā īsi un strupi kā racējlapsenēm, bet gan gari un slaidi kā, piemēram, jātnieciņiem. Kā izrādījās, tad šāda pazīmju kombinācija ir vienīgi sugai Trigonalis hahnii, kas ir nelielas Trigonaliidae dzimtas (raksta, ka pasaulē esot vien ap 90 sugām) vienīgais Eiropā dzīvojošais pārstāvis. Šī ir dzimta ar ļoti interesantu un unikālu bioloģiju - vairums sugu ir hiperparazitoīdi, kuru kāpuri attīstās citu parazitoīdu (piemēram, jātnieciņu) kāpuros. Interesants ir veids kā šie kāpuri tur nonāk - pieaugušais 'trigonalīds' (latviskā nosaukuma šai dzimtai šķiet nav) nevis iedēj oliņu konkrēti jau šajā parazitoīda kāpurā, bet gan lielā skaitā (vairākus tūkstošus) dēj olas uz augu lapām - cerībā, ka kādu no šī olu lēruma nejauši apēdīs kāds augēdājs kukaiņa kāpurs, kas tad pildīs starpsaimnieka funkciju. T.hahnii gadījumā g.k. tiek mērķēts uz tauriņu kāpuriem. Tālāk šī kāpura attīstība notiek atkarībā no tā vai šajā tauriņa kāpurā olu izdomā iedēt kāds cits parazitoīds (jātnieciņš, kāpurmuša vai varbūt kāds cits) - ja tā notiek, tad 'trigonalīda' attīstības cikls var turpināties, bet ja nē - tad kāpurs attīstību nevar pabeigt. Tātad kopumā šīs sugas sekmīga attīstība ir atkarīga no vairākiem būtiskiem faktoriem un olu/kāpuru % kas izaug līdz pieaugušam īpatnim droši vien ir ļoti niecīgs. Rezultātā šīs dzimtas pārstāvji lielākoties dabā ir redzami reti vai pat ļoti reti, jo to blīvums ir salīdzinoši neliels. Sākumā pat nevarēju atrast nekādu info par šīs sugas sastopamību Latvijā, bet vismaz viens publicēts ziņojums tomēr atradās - pirmo reizi T.hahnii (sinonīms - Pseodogonalos hahnii) Latvijā novērots 1981. gada 7. jūlijā Salaspils apkārtnē (Z.Spuris; sk. rakstu PDF faila beigās).  Mans tēvs, Andris Piterāns, gan atzīmēja, ka, lai arī šādi dati publicēti nav, tomēr savu entomoloģisko pētījumu periodā viņam šo sugu bija sanācis redzēt ja ne gluži ļoti bieži, tad pietiekami regulāri gan. Tā ka kopumā droši vien var apgalvot, ka suga pie mums ir sastopama plaši, bet nelielā skaitā. 

Ziedmuša Ceriana conopsoides

Ziedmuša Temnostoma vespiforme

Spīdulis Cychramus luteus

Mīkstblakts Closterotomus biclavatus

Vispār šīs meža ceļa zāļainās malas bija tiešām ļoti dzīvības pilnas un visiem radījumiem noteikti neizdevās pievērst pienācīgu uzmanību. Tā, piemēram, starp ziedmušām noteikti varēja 'izspiest' kādu sauju neredzētu sugu, bet nu par cik tomēr pārsvarā pārvietojos ar īso objektīvu, tad tām tomēr bija grūti pielavīties. Viena jauna suga gan trāpījās tāpat - Ceriana conopsoides, kas vizuāli drīzāk atgādina kādu no lielgalvmmušām (Conopidae) nevis ziedmušu. Bija arī pa kādai Temnostoma ģints ziedmušai - gan apiforme, gan vespiforme. Blakšu ziņā gan šis gājiens tāds trūcīgāks - laikam galīgi nepievērsu tām uzmanību. Atzīmēt var vien mīkstblakti Closterotomus biclavatus, kas ir samērā raksturīga izskata suga, ko šogad biju jau redzējis, bet pirmajā reizē īsti labi nesanāca nofotogrāfēt. Tā nu gāju, gāju, kad atskārtu, ka līdz Lubāna mitrāja infocentram vēl ir vispār diezgan gabals ko kātot un vakars sāk samērā strauji tuvoties! Tā nu apmēram 1/3 no šī meža ceļa beigās sanāca jau iet mazliet raitāk - attiecīgi mazāk vērojot, kas dzīvo pa malām. Izlienot Degumnieku/Cesvainieku lauku apkārtnē jau savukārt tik daudz vairs ko nebija vērot un varēja mierīgi uzņemt labu iešanas ātrumu, uz mirkli aizkavējoties vien pie klusajiem ķauķiem un paipalas. Bet galamērķi laikam tāpat sasniedzu vien ap 21iem. Bija doma naktī izkārt palagu un ieslēgt naktstauriņu gaismu, ko arī realizēju, taču nakts bija vēsa un arī pašam bija iemeties stiprs nogurums (tomēr gandrīz 27km bija dienā nostaigāti), kā rezultātā pie palaga īsti nebija jauda sēdēt. Līdz kādiem 2iem arī nekas 'Tāds' nebija atlidojis - ceriņus sfings, dažas pūcītes un kādi ūdenskukaiņi (makstenes un viendienītes), tā ka varēja mierīgi iet gulēt.

Dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)

Meža zilenīša (Cyaniris semiargus) mātīte dēj olu āboliņa ziedkopā

Meža zilenīša (Cyaniris semiargus) ola

Nākamajā rītā tad bija jāuzstājas ar nelielu prezentāciju par tauriņu vērošanu, sugu noteikšanu u.c. tematiem un pēc tam arī jānovada neliela pastaiga dabā, kur mēģināju ar visiem dalībniekiem kopā paskatīties kas labs dzīvo Īdeņas pļavās. Pats sev par šī pasākuma novadīšanu liktu kādu 'sešinieku', jo, tagad tā pārdomājot, prezentācijā vajadzēja salikt mazliet citus akcentus (kādu tēmu izvērstāku, citu neskart nemaz utml.) un arī praktiskajā daļā dabā mazliet jāpiestrādā/jāpiedomā pie tā, kā darboties ar šādu nosacīti lielāku cilvēku grupu. Bet nu vērtīga pieredze man pašam un cerams, ka arī sabraukušie dalībnieki tomēr kaut kādas zinību druskas no manis tomēr spēja izlobīt. Laiks vismaz bija labs un tauriņi tiešām lidoja! Intersantākie un vērtīgākie novērojumi bija dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe) un lielais skābeņu zeltainītis (Lycaena dispar). Dzelzeņu pļavraibenis bija mazliet netipisks īpatnis - ar melniem punktiem pakaļspārna ārmalā, kas ir raksturīga pazīme mauragu pļavraibenim. Bet nu pārējās pazīmes tomēr atbilst dzelzeņu pļavraibenim un principā šāda 'krāsu forma' reizēm varot būt. Dabā gan šķiet tādu redzēju pirmo reizi. Nav gan tā, ka dzelzeņu pļavraibeņus kopumā būtu baigi daudz redzējis... Pašam interesants šķita arī meža zilenīša (Cyaniris semiargus) mātītes novērojums, kas mūsu acu priekšā izdēja olu kāda āboliņa ziedkopā. Pēc formas klasiska zilenīša ola - stipri jau sīciņa! 

Tīklblakts Galeatus affinis

Tīklblakts Acalypta gracilis

Tīklblakts Acalypta marginata

Atgriežoties pie Lubāna mitrāja informācija centra bija kāds brīdis brīvs laiks līdz prom braukšanai, ko izmantoju pastaigājot turpat gar ceļmalu. Tā gan bija stipri noputējusi un sākotnēji tādu baigo optimismu neraisīja, bet vietām bija samērā blīvi noaugusi ar mauragu lapu rozetēm, kas it kā esot potenciāla vieta dažādām tīklblaktīm. Līdz šim gan man mauragas īpašu veiksmi nebija nesušas, bet šoreiz šī vieta izrādījās sekmīga - pat par spīti visiem putekļiem! Nelielā pleķītī atradās trīs tīklblakšu sugas - Acalypta gracilis, A.marginata un Galeatus affinis. Ja pirmās divas varbūt tur vairāk sēdēja starp sūnām un citiem gružiem, kas nu tur starp mauragām un sūnām bija sabiruši, tad Galeatus affinis gan šķita tā samērā mērķtiecīgi sēdēja zem mauragu lapām. Kas interesanti, jo līdz šim bija to izdevies tikai atrast zem lauka vībotņu ceriem. Cerēju varbūt tur atrast vēl kādu neredzētu sugu, bet nu ne šoreiz - vien spraugložņa Orthocerus clavicornis un viss. Drīz arī bija jālaiž atpakaļ uz Rīgu, bet nu varēja to darīt ar labi padarīta darba sajūtu, jo galvenais mērķis tika taču izpildīts!