Dārziņu dzelzceļmala jūlijā

Ozolu astainītis (Satyrium ilicis)

Tā, turpinu atskatu uz jūlija nedarbiem - 20. jūlija vakarpusē devos atkal trīs stundas pastaigāt pa dzelzceļmalu starp Doles un Dārziņu stacijām. Tā šajā gadā man ir TOP vieta kur tieši šādā veidā aši uz īsu brīdi vakarpusē izskriet dabā pavērot un pafotogrāfēt kukaiņus. Pašlaik blogā šis jau būs piektais ieraksts šogad (iepriekšējie - pirmais, otrais, trešais, ceturtais) un būs vēl vismaz viens, jo esmu te staigājis arī augustā. Un ir tiešām vērts te atgriezties vēl un vēl, jo principā katra reize atnes jaunus pārsteigumus jeb iepriekšējās reizēs neredzētas sugas. Arī šī reize nebija izņēmums! Tā, piemēram, jau uzreiz pati pastaiga sākās ar ozolu astainīti (Satyrium ilicis) mārsilu pudurī - šo sugu te līdz šim nebiju novērojis. Varētu varbūt intereses pēc paskaitīt cik tauriņu sugas ir izdevies šajā samērā īsajā posmā saskaitīt - varbūt, ka pat kādas 30 izdodas izspiest?

Mainīgā purvmārīte (Hippodamia variegata)

Biešu mārīte (Subcoccinella vigintiquatuorpunctata)

Bet ne uz tauriņu vērošanu man šajā pastaigā bija noskaņots prāts - joprojām šogad koncentrējos uz izmērā mazākiem objektiem un tauriņus lielā mērā 'laižu gar ausīm [acīm]'. Doles - Dārziņu dzelzceļmala šogad bijusi samērā bagātīga ar dažādām mārīšu sugām un šajā reizē atradās divas te vēl neredzētas sugas. Viena no sugām - biešu mārīte (ar ļoti garu latīnisko nosaukumu - Subcoccinella vigintiquatuorpunctata) - ir samērā bieži sastopama suga, kas gan samērā netipiski no citām mārītēm ir nevis plēsīga, pārtiek no laputīm un tiek uzskatīta par 'derīgu kukaini', bet gan grauž dažādu augu lapas (tajā skaitā arī, piemēram, biešu lapas no kā cēlies sugas latviskais nosaukums) un to reizēm uzskata par 'kaitēkli'. Otra sastaptā suga gan ir tipiska mārīte - laputu ēdāja. Toties iepriekš neredzēta un nefotogrāfēta suga -'mainīgā purvmārīte (Hippodamia variegata)! Lai arī latviskajā nosaukumā figurē vārds 'purvs', šī suga tomēr pārsvarā apdzīvo sausus biotopus. Bet nu tas laikam ir vienkārši ģints Hippodamia (to gan mūsdienās sadala vairākās ģintīs) vienots nosaukums un pārējās ģints sugas tiešām biežāk ir sastopamas mitrās vietās - gar ūdenstilpju krastiem un grāvjiem, slapjās pļavās utml. 

Zemesblakts Nithecus jacobaeae

Zemesblaktis Nithecus jacobaeae

Krāšņblakts Myrmus miriformis

Mīsktblakts Strongylocoris luridus

Šīs pastaigas epicentrā gan šoreiz bija blaktis, jo starp tām trāpījās daudz vairāk interesantu un iepriekš neredzētu sugu kā starp vabolēm u.c. grupām. Vispirms gan bija satikšanās ar divām redzētām sugām, kuras gan nebija fotogrāfētas kopš jaunības laikiem - zemesblaktis Nithecus jacobaeae un krāšņblakts Myrmus miriformis. Šīs zemesblaktis šajā sausajā dzelzceļmalā bija masveidā! Abas sugas interesantas ar to ka vairums īpatņu populācijā ir ar reducētiem spārniem un nav lidspējīgi. Taču kā jau tas blaktīm mēdz būt raksturīgi - neliels % īpatņu populācijā tomēr ir ar attīstītiem spārniem. Krāšņblakts ir interesanta ar to, ka pēc sava izskata (īpaši tēviņi - nevienu tādu gan šajā reizē neizdevās nofotogrāfēt) drīzāk atgādina kādu no slaidajām mīkstbktīm un tas ir atspoguļots arī sugas latīniskā nosaukuma epitetā. Tā kā mīkstblakšu dzimta latīniski ir Miridae, tad sugas epitetu 'miriformis' varētu droši tulkot kā 'mīkstblaktij līdzīgā'. Bet nu par jaunajām sugām! Pirmā jaunā suga bija neliela, apaļīga sarkanbrūna blakts - Strongylocoris luridus, kas dzīvojot uz kalnu norgalvītēm (Jasione montana). Literatūrā nekādi atradumi šai sugai publicēti nav - t.i. Latvijai šo sugu minējis ir vien Gustavs Flors 1860. gadā. Kaimiņvalstīs suga ir sastopama - Igaunijā gan laikam konstatēta samērā nesen (precīzu datumu nevaru pateikt, jo pagaidām neesmu vēl ticis pie viena raksta, kur šie dati varētu būt tikuši publicēti). 

Blakts Alydus calcaratus

Blakts Alydus calcaratus nimfa

Daudz lielāks prieks bija par jaunu un neredzētu blakšu dzimtu - Alydidae, kas Ziemeļeiropā ir pārstāvēta tikai ar vienu sugu, Alydus calcaratus. Blakts samērā liela, ap 1cm, melna un ar garām kājām - citas īsti līdzīgas sugas Latvijā šķiet nemaz nav. Ja nu varbūt laupītājblakts Reduvius personatus, taču tai atšķirīga galvas forma, tā ir vēl mazliet lielāka un aktīva g.k. naktī. Pavisam interesanti ir šīs sugas nepieaugušie īpatņi, kas diezgan meistarīgi maskējas par rūsgano meža skudru (Formica rufa) - gan ķermeņa krāsojums, gan forma ir gandrīz identiska skudrai! Arī skrien ļoti žigli - gluži kā skudra. Fantastisks pielāgojums! Pastāv teorija, ka varbūt to dzīves cikls kaut kādā mērā ir tiešām saistīts ar skudrām un skudru pūžņiem, bet cik saprotu, tad nekas tāds pierādīts nav. Gan pieaugušie, gan nimfas esot saistītas ar dažādām āboliņu (īpašu lauka āboliņa) u.c. tauriņziežu sugām. Par sugas izplatību Latvijā grūti spriest - bez Gustava Flora senajiem datiem (minēta sugas atradne Engelhardtshof jeb Englārtes muiža), literatūrā publicēti vien divi Z.Spura atradumi 1995. gadā (Salaspilī un Saulkalnē), bet portālā Dabadsati.lv pirms šī gada tikai divi Julitas Klušas novērojumi vienā vietā Engurē. Pašam gan pēc šī novērojuma šogad to ir izdevies sastapt vēl 3 vietās - Kolkā (kopā ar M.Ieviņu), Apšuciemā un Lilastes apkārtnē. Tā ka laikam jau sausās pļavās utml. biotopos īpaši liels retums nav. Varbūt, ka viena no tām sugām, kas pēdējos gados ir kļuvusi biežāk sastopama? Kas zin... Vienīgi izskatās, ka šai dzimtai nemaz nav latviskais nosaukums - vismaz Zandis Spuris šādu sugu un dzimtu nav minējis savā 1957. gada brošūrā 'Vietējās blakšu sugas'.  

Zemesblakts Geocoris dispar

Blakts Geocoris disapr

Viena suga, ko šajā Dārziņu dzelzceļmalā biju plānojis kaut kad atgriezties meklēt bija kāda no Geocoris ģints zemesblaktīm. Kādā no iepriekšējām apmeklējuma reizēm biju te sastapis dažus nepieaugušus īpatņus - tātad bija mazliet jāpagaida kamēr tie pieaug un jādodas meklēt vēlreiz! Nebiju varbūt 100% pārliecināts, ka 20. jūlijs būs pietiekami vēls, lai pieaugušās blaktis jau būtu, bet šaubas bija veltīgas - blaktis bija! Un ne viena vien. Ļoti interesanta izskata blaktis - ar salīdzinoši lielu galvu un milzīgām acīm! Latvijā ir četras sugas un biju diezgan pārliecināts, ka šajā vakarā bija izdevies sastapt divas no tām, jo starp vairākiem tumšiem eksemplāriem, kas visai droši bija Geocoris dispar, bija arī viens īpatnis ar izteiktām gaišām joslām uz segspārniem un priekškrūšu vairoga, kas ir Geocoris grylloides pazīme. Taču izrādās, ka līdzīgi var izskatīties arī G.dispar tēviņi un tad jāskatās uz priekškrūšu vairoga aizmugurējās malas krāsojumu - grylloides gadījumā tur ir jābūt šaurai baltai joslai. Manam īpatnim šī mala tumša. Ehh - tad jau G.dispar. Nu neko darīt. Vērtīga pieredze un tādā veidā jau tās zināšanas vislabāk krājas. Šīs zemesblaktis ir interesantas ar to, ka tās nav augēdājas, bet gan aktīvas mednieces, kas uzbrūk un ar snuķi izsūc citus, mazākus kukaiņus u.c. bezmugurkaulniekus. Droši vien tāpēc arī tik lielas acis, jeb kā pasakā par Sarkangalvīti: "Vai, zemesblakt, kādas tev lielas acis! - Tas, lai es tevi varētu labāk saredzēt!'. Lai nu kā - prieks sastapt vienu no foršākajām zemesblakšu sugām! 

Vairogblakts Aelia klugii

Vairogblakts Aelia klugii

Vispār jau ar šiem dažiem novērojumiem pilnībā pietika, lai pastaigu varētu uzskatīt par izdevušos, bet trāpījās vēl viena jauna blakšu suga (šoreiz gan pēdējā) - mazā graudzāļu vairogblakts (Aelia klugii)! Vispār jau izskata ziņā diezgan līdzīga parastajai graudzāļu vairogblaktij (Aelia acuminata), bet virspusē daudz izteiktākas tumšas svītras (īpaši segspārnu sānos un uz vairodziņa) kā arī kāju ciskas bez diviem melniem punktiem to vidusdaļā (ciskas klāj vien daudzi sīki punktiņi). Šo otro pazīmi gan varbūt dabā grūti saskatīt, jo pārsvarā jau blakts pārvietojas ar muguru uz augšu, bet bet šoreiz man mazliet paveicās, ka blakts uzrāpās neliela zāles stiebra galā un to [zāles stiebru] mazliet pagriežot varēja tikt arī pie ķermeņa apakšpuses aplūkošanas. Noteikti krietni retāka suga kā parastā graudzāļu vairogblakts, kas tiešām sausās pļavās ir bieži sastopama suga. Dabasdati.lv, piemēram, tikai viens novērojums (M.Ieviņš, Kolka), bet literatūrā vēl atradumi Ropažu apk. un Jaunķemeros (Z.Spuris). 

Lapgrauzis Coptocephala unifasciata

Lapgrauzis Labidostomis longimana

Pļavas dzelteņa (Colias hyale) kāpurs

Noslēgumā tad vēl tomēr pāris vaboles - divi lapgrauži, kas arī ir saistīti g.k. ar sausām pļavām un kas, lai arī nav pārāk retas sugas, vismaz manā ceļā tomēr trāpās samērā reti. Ja Coptocephala unifasciata atpazīt ir samērā vienkārši (šāda krāsu kombinācija nav nevienai citai lapgraužu sugai), tad Labidostomis ģints noteikšana gan ir stipri vien sarežģītāks pasākums. Atsevišķos gadījumos pat tik piņķerīgs, ka bez ievākta eksemplāra īsti skaidrībā tikt nevar. Šoreiz gan par laimi izdevās iegūt kadrus no visādiem rakursiem un, mazliet paburoties noteicējos, esmu daudz maz pārliecināts, ka šim jābūt Labidostomis longimana, kas ir viena no biežākajām ģints sugām. Līdzīgi mazliet ilgāk pacīnīties nācās arī, lai noteiktu šo zaļo kāpuru ar it kā raksturīgo joslu uz sāniem. Ja būtu uzreiz meklējis pareizajā dzimtā, tad jau būtu ātri atkodis, bet tā kā sāku meklēt šo kāpuru starp pūcītēm, tad nav brīnums, ka stipri apmaldījos. Pēc daždesmit minūšu cīniņa gan prātu pārņēma apgaismība, ka ē - forma un rugājiem līdzīgie matiņi, kas klāj ķermeni, taču mazliet atgādina balteņu kāpurus? Tiešām, izrādās manā priekšā bija nonācis pļavas dzelteņa (Colias hyale) kāpurs. Iepriekš neredzēts un nefotogrāfēts tā ka nav jau brīnums, ka neatpazinu. Lai nu kā - gana jauks punkts uz 'i' šai vakara pastaigai.