"Slinkie" novērojumi

Tā nu ir sanācis, ka profesionālais kretīnisms neliek mieru arī ikdienas situācijās - ejot jebkur visu laiku ausis pastarpināti klausās putnu dziesmas fonā, kā arī ar acīm neviļus tiek aplūkoti visi zāles stiebri utml. objekti, cerībā ieraudzīt kādu neredzētu sīklopu. Protams, ka tādā veidā tiešām izdodas arī kaut ko ieraudzīt - piemēram, pagājušogad, ejot pa ceļam uz Jāņu galdu, pamanīju uz avenes lapas sēžam koksngrauzīti, kas, kā izrādījās, pēdējo 100 gadu laikā nebija konstatēts Latvijas teritorijā. Arī šodien, atceļā no biologu pasākuma norises vietas uz autobusa pieturu, sazīmēju fonā gan dziedošu mazo svilpi, gan zālē ieraudzīju šo, pirms tam neredzēto, smecernieku (Cleonis pigra). Par cik tas ir visnotaļ izteiksmīgs (~1,5cm garš, kas priekš smecernieka ir visai daudz) un varbūt arī nav tas pats pats parastākais + kā arī man gribējās to nofotografēt, tad neatlika nekas cits kā to ievākt un uzrīkot tam foto sesiju mājas apstākļos. Bet te atkal ir problēma - mājas apstākļos nepieciešams ieguldīt daudz vairāk darba, lai iegūtu dabisku bildi. Kā redzams, piemēram, otrajā bildē - tā uz "ātro" nekas dabisks nesanāk - ne tur dabisks fons (nu nebija šoreiz mājās pat nekāds mizas gabaliņš), ne tur dabiska poza. Bet nu - ir gadījumi, kad savādāk nevar..

Rīts pie karjera

Šorīt izdevās izvelties no mājas agri agri un izbaudīju visas no tā izrietošās sekas - skaistu rītu pie Dubkalnu karjera Ogrē un nogulētu visu atlikušo dienu. Par nogulēto laiku protams žēl, bet neko darīt - miegs arī svarīgs. No rīta interesantākais bija karjerā sastaptais šaurspīļu vēzis (Astacus leptodactylus) - nebiju pirms tam zinājis, ka tur dzīvo vēži - it īpaši, ņemot vērā, ka vēl pirms gadiem trijiem, tai karjerā varēja manīt padaudz beigtas zivtiņas, kas varbūt neliecina par pašu labāko ūdens kvalitāti. Bet laikam jau viss kārtībā - katrā ziņā dzidrs jau tas karjers ir gan.

Citus kustīgos lopus īsti neredzēju un arī nemeklēju, jo aizmirsās paķert līdzi zibspuldzei otru aķīšu komplektu, bet esošais komplekts jau bij gandrīz izlādējies - līdz ar to vairāk baudīju skaisto un mierīgo rīta cēlienu, bildējot visādus 'mierīgus' sīkumus.

Šis periods pavasarī īstenībā man ļoti patīk, jo dabā ir tik daudz dažāda zaļuma toņi - sākot no tumši zaļajām eglēm un beidzot ar gaiši gaiši zaļajām plaukstošajām lapiņām + ja vēl jauka gaismiņa uzspīd, tad tas viss izkrāsojas gandrīz kā akvareļa glezna. Diemžēl nobildējot, daļa no tā visa pazūd kaut kur cipariņos un nullītēs.

Pirmais retums

Tā pat kā putnu vērotāji, dodoties dabā, mēģina saskatīt visādus retumus, tā arī kukaiņu pētnieki un fotogrāfi kā, piemēram, es, dodoties dabā, cer ieraudzīt kaut ko retu un interesantu. Un jāsaka, ka salīdzinoši ar putniem, to ir daudz vieglāk izdarīt - jo pirmkārt kukaiņu ir nesalīdzināmi daudz reizes vairāk, kā arī to fauna ir daudz mazāk izpētīta - līdz ar to reto sugu arī ir vairāk. Vienīgais mīnuss - sugu atšķiršana ir daudz sarežģītāka un bieži vien dabā uz vietas sugu noteikt nevar. Bet tas nu tā. Šogad vēl neko tādu retu un interesantu nebiju atradis - šodien paveicās. Uz sasulojuši ierūguša bērza celma atradu šo sulasvaboli (Sphaerites glabratus) - Eiropā šī ir vienīgā sulasvaboļu dzimtas (Sphaeritidae) suga. Pieejamajās publikācijās izdevās atrast tikai 4 zināmas atradnes Latvijā - Siguldā, Cekulē, Stropos (D-pils raj.) un kaut kur Valkas rajonā. Gan jau, ka vēl kādā publikācijā, kas nav pa rokai, ir ziņas par to, taču kopumā var droši teikt, ka šī vabole ir visnotaļ reta. Par sulasvaboli to sauc tāpēc, ka pieaugušā vaboles pārtiek no bērzu sulām - visbiežāk atrodamas pavasaros uz svaigi/ziemā nocirstiem bērzu celmiem. Tā ir tuvu radniecīga strupvabolēm (Histeridae) - arī izskatās līdzīga, taču tīri vizuāli atšķirama pēc zaļgani metāliskā ķermeņa spīduma un citām sīkākām morfoloģiskām atšķirībām.

Turpinot tādu kā tematisko bilžu "sēriju", vakardienas asmaļus aizstāšu ar šodien sastaptajiem ligzdu koksngraužiem Rhagium. Pie mums ir 2 ļoti parastas sugas - lapkoku (Rhagium mordax, augšā) un skujkoku ligzdu koksngrauzis (Rhagium inquisitor, apakšā) un viena ļoti reta suga - Rhagium sycophanta. Šodien loģiski, ka sastapu parastās sugas. Par ligzdu koksngraužiem tos sauc tāpēc, ka kāpurs, pirms iekūņošanās, zem mizas no koksnes skaidām izveido apaļu veidojumu, kas atgādina putna ligzdu un kura centrā tad kāpurs iekūņojas. Visbiežāk šādas ligzdas redzamas zem egļu un priežu mizām, kur tās veido skujkoku ligzdu koksngrauzis. Lapkoku ligzdu koksngrauža kāpuri attīstās zem bērzu, ozolu, apšu u.c. koku mizām. Abas sugas ļoti parastas un visbiežāk sastopamas tieši pavasarī.

Kopumā šodien atkal bija samērā bagātīga diena - beigās, lai būtu nedaudz krāsaināka dzīve, pievienoju bildi ar vairogvaboli (Cassida sp.), kas patiesībā ir lapgrauzis un kuras precīza sugas piederība vēl jānoskaidro. Interesanti gan kurš ir izkodis tai robu sānā?

Odu trauksme!!!

Šodien gāju, neko sliktu nenojausdams, pa mežu un uzdūros kaut kam briesmīgam - uz ceļa blakus mitrākam meža nostūrim spietoja kādi n-tie tūkstoši odu!! Acīmredzot bij tikko kā izlidojuši vai kā, jo par laimi interesi par mani neizrādīja... Bet tas var nozīmēt tikai vienu - slapjā pavasara (vismaz man šķiet, ka tas ir/bija slapjš) dēļ šovasar būs ļooooti daudz odu. Neforši, ko lai saka.

Bet runājot par labām lietām - šīs dienas pastaiga beidzot bij produktīva sīklopu bildēšanas ziņā. Nekādas ļoti labās bildes gan nesanāca - pārsvarā tādi dokumentāli kadri, taču galvenais jau, ka izdevās arī kaut ko jaunu - iepriekš nefotogrāfētu - nobildēt. Piemēram šo mēslmušu (Scatophaga stercoraria), kas bildē arī patiešām sēž uz kakas - nevar izslēgt arī, ka uz cilvēka... To gan es tik smalki nepētīju :D Tiesa muša ļoti parasta - tik nebiju nobildējis.

Trāpījās arī divas asmaļu (Trogossitidae) sugas, kuras jau bij manā fotoarhīvā - pirmā, kurai nav latviskā nosaukuma, bet kuru es sauktu par brūno asmali (Ostoma ferruginea), ir visai parasta aptuveni 8mm liela vaboļu suga, kas sastopama skujkoku mežos. Tā ir plēsējs un pārtiek no dažādiem kāpuriem, piemēram, mizgraužu, kurus medī zem koku mizas. Ogrē es šīs vabolītes katru gadu atrodu vienā un tajā pašā vietā - zem mizas plēksnes, kas stāv uz liela, izgāztas egles celma. Arī šoreiz tur bija kādi 6 eksemplāri.

Otra suga ir, ja ne daudz retāka, tad interesantāka gan - lielais asmalis (Peltis grossa). Interesanta ar to, ka ir iekļauta dabisko mežu indikatorsugu sarakstā. Tās kāpuri dzīvo un attīstās stāvošu egļu, bērzu, retāk citu koku satrupējušā koksnē. Kokiem jābūt nokaltušiem vismaz ilgāk par 5 gadiem, līdz ar to lielais asmalis liecina par bioloģiski nozīmīgu vecu, nokaltušu koku klātbūtni. Pieaugusī vabole barojas ar piepēm. Kopumā gan jāsaka, ka ļoti reta šī suga nav - vismaz cik es esmu vazājies pa mežiem, diezgan regulāri sanāk to sastapt. Ogrē to pavisam noteikti netrūkst.

No pārējiem lopiem pašam patīk šis sīkais (~5mm) īsspārnis no Stenus ģints - agrāk nebiju sastapis šos ar dzeltenajiem plankumiem uz segspārniem. Sastapt šos var smilšaini mitrās vietās - manā gadījumā grāvmalā. Diemžēl ir vairākas sugas ar tiem plankumiem un ir ļoti līdzīgas, tāpēc iespējams pēc bildes nevarēs to noteikt. Tāda lūk bagātīga diena šodien! :)

Insektu dauzīšana

Vakar no veca spininga sameistaroju 'baigo mantu' - saliekamu kukaiņu "dauzāmo" uzparikti! Nē, nē - tas nav nekas vardarbīgs un sadistisks! Tik ļauns jau es neesmu... :) Tas ir tikai viens no veidiem, kā ērti ieraudzīt (un pēc tam arī uzbildēt) bezmugurkaulnieks, kas dzīvojas uz nokaltušiem koku zariem, lapām un citur, kur tos nemaz nav tik viegli pamanīt. Tātad - baltu audekla gabalu (ap 1x1m vai vairāk) piesien pie krusteniska rāmja (manā gadījumā no makšķerkāta), tā lai varētu ērti turēt. Tad šo 'palagu' pabīda zem, piemēram, nokaltuša zara - un ar kādu mietu uzsit pa šo zaru. Attiecīgi visi pirms tam neieraudzītie objekti, kas bija nomaskējušies sēdējuši uz šī zara vai kur citur salīduši, "aiz bailēm" nokritīs uz baltā auduma un būs viegli novērojami. Viltīgi!

Šodien par spīti aukstumam arī izmēģināju. Neko diži interesantu gan 'neizdauzīju', (pat bildē redzamais sīksmecernieks (Apion haematodes) sēdēja zālē nevis tika nodauzīts no kāda zara) bet metode kopumā strādā godam - jāaizbrauc tik uz kādu interesantāku vietu un noteikti būs arī kas 'krutāks'. Tiesa saskāros ar problēmu, ka ir visai sarežģīti operēt vienlaicīgi ar šito verķi, velosipēdu un pa starpai vēl kaut ko mēģināt nofotografēt. Bet nu gan jau piešausies.

Mazais nātru raibenis

Šodien pārmaiņas pēc 'atslēdzos' no putniem un mēģināju pafotografēt kādu kukain' ar! Šitie lopiņi visi pamodušies, piemēram, tauriņi - redzēju gan šogad pirmos aveņu astainīšus, gan krūkļu zilenīšus, gan arī bildē redzamo mazo nātru raibeni (Araschnia levana). Tiesa, nekas ārkārtīgi interesants (vai nu vismaz kaut kas tāds ko nebūtu pirms tam jau fotogrāfējis) netrāpījās. Varbūt rīt/parīt trāpīsies.

Svētes zosis

Beidzot saņēmos un, izmantojot situāciju, ka atrados Jelgavā, aizminos apskatīt, kas tas par "zvēru" Svētes paliene ir. Sākumā šķita, ka tukšs brauciens būs, bet to laikam tad var norakstīt uz vietas nezināšanu, jo pabraucot gar Svētes upi pa ceļu, kas vēlāk nonāk Kalnciemā, samanīju caur kokiem un krūmiem tālumā pirmās zosis - un dāaaaaaudz zosis! Diemžēl no tās puses neko tuvu pieiet nevar - starpā upe, krūmi un privātmājas. Vienā klajumiņā kaut kur pie Dobeļiem, gan nokāpu no ceļa - vismaz tur, lai arī no tāluma, varēja nedaudz aplūkot to ķīseli. Un tieši tajā brīdi uzradās jūras ērglis, kas sacēla visus zosu tūkstošus gaisā. Fantastisks skats!
Zosis gan pēc tam sasēda atpakaļ, bet tas laikam ar bij tuvākais cik tām zosīm tiku klāt - pabraucu gan vēl atpakaļ un nedaudz tieši iekšā pašā palienē (laikam gan ar iekāpu nedaudz lieguma zonā, bet nu nebiju vienīgais - makšķernieku tagad tur diezgan daudz + ar laiviņām vizinās), bet nu ar ne pārāk tālu, lai neiztramdītu zosis. Tā ka bez teleskopa tur tomēr nav ko darīt, jo daudz kur nācās tik "pasiekaloties" uz putniņiem no tāluma. Bet nu katrā ziņā vieta forša - tagad būšu zināt kas un kā te notiek.