Na na na na na na na na na Naktstauriņi!!

Ērkšķogu raibsprīžmetis (Abraxas grossulariata)

He he - un jūs tiešām domājāt, ka izbēgsiet no naktstauriņiem?! Pēdējā mēneša laikā biju stipri aktivizējis savas gaismošanas aktivitātes līdz ar to visādu sagaismotu un safotogrāfētu naktstauriņu ir ūuu cik daudz. Bet nu labi - nedaudz saaudzēšu lasītājus un neveidošu katrai gaismošanas reizei savu ierakstu.  Izdevās arī visai laba gaismošanas ģeogrāfija - vasarnīca, Kolka, Lilaste, Doles sala, Krustkalni, Ilgas. Tāpat arī šajā laika posmā izdevās pavadīt kādu laiku ar visiem trim Latvijas tauriņpētniekiem - Nikolaju Savenkovu, Ivaru Šulcu un Gunti Akmentiņu. Rezultātā mans naktstauriņu sugu saraksts auga straujos tempos un šobrīd manā makrotauriņu sarakstā ir 425 sugas, kas gan šķiet nav pat puse. Ir vēl ko 'rakt'. Bet nu mazliet par kādām sugām - kā pirmais ir visai glītais ērkšķogu raibsprīžmetis, ko pārsteidzošā kārtā tikai šogad izdevās ieraudzīt vasarnīcā.  Pārsteidzoši tāpēc, ka mums dārzā ērkšķogu ir ļoti daudz, jo kā nekā mans vecvectēvs bija savā laikā vadošais ērkšķogu selekcionārs Latvijā - Arvīds Vīksne. Protams, ērkšķogu audzētājiem šis sprīžmetis noteikti nav 'draugs', bet ja tā kāpuri nesavairojas masveidīgi, tad jau domāju, ka var arī mēģināt tomēr ar tiem sadzīvot. Ja vēl apkārtne ir piemērota dažādiem mazputniņiem (piemēram, zīlītēm, erickiņiem u.c.), kas tieši pārtiek no dažādiem kukaiņu kāpuriņiem, tad uztraukumam nav pamats - ērkšķogu raibsprīžmetis visas ērkšķogas neapēdīs!

Ošķērpju koksprīžmetis (Cleorodes lichenaria)

Sūnzaļais lapsprīžmetis (Colostygia olivata)

Sprīžmetis Peribatodes secundaria

Vībotņu vērpējs (Malacosoma castrensis)

Viena no interesantākajām gaismošanām izdevās Kolkā, kur izdevās ierasties līdz ar tropiskā karstuma iesākšanos. Abas naktis, kuras tur pavadīju, bija siltas un tauriņi lidoja tiešām lielā skaitā. Pat pārsteidzoši lielā skaitā (un arī daudzveidībā), jo principā tuvākā apkārtne nemaz tik interesanta dažādu biotopu ziņā neizskatījās - g.k. fonā priežu mežs un veci, bagātīgi aizauguši mūri. Retākās un interesantākās sugas bija divas - sūnzaļais sprīžmetis, kas Latvijā sastopams tikai Slīteres NP, un sprīžmetis Peribatodes secundaria, kas Latvijā pirmo reizi tika konstatēts 1996. gadā Papē (I.Šulcs), bet kopš tā laika izplatījies tālāk pa Kurzemi (un par lielu retumu vairs netiek uzskatīts). Abas sugas man protams jaunas sarakstam - tāpat kā ošķērpju koksprīžmetis, kam no visiem koksprīžmešiem šķiet ir vislabākais maskēšanās krāsojums. Kopumā palika laba pēcgarša un pavisam noteikti, ka Kolkā būs jāpagaismo arī nākamgad. Galu galā, ja tur koncentrējas migrējošie putni, tad kāpēc lai to pašu nedarītu arī kādi migranti naktstauriņi?

Tinējs Acleris effractana

Kārklu dakšastītes (Furcula furcula)

Alkšņu dakšastīte (Furcula bicuspis)

Aveņu stiklspārnis (Pennisetia hylaeiformis)

No vairākām gaismošanas reizēm vasarnīcā kādas pāris patiesībā bija ļoti veiksmīgas un atjaunoja manu entuziasmu par atkārtotu gaismošanu vienā un tajā pašā vietā. Naktī no 30. uz 31. jūliju vien izdevās 'sagaismot' vairāk kā 20(!) jaunas sugas vasarnīcas naktstauriņu sarakstam! Necerēti veiksmīgi. Šobrīd  manā vasarnīcas makro tauriņu sarakstā ir 265 sugas - gan jau lēnā garā līdz 400 kādreiz izdosies tikt. Šajā konkrētajā naktī lielākais prieks bija par atlikušajām divām dakšastīšu sugām, kas ieradās pie gaismas praktiski vienlaicīgi. Dizainiski ļoti glīti naktstauriņi! Tāpat dizainiski ļoti amizants radījums ir tinējs Acleris effractana, kas atgādina tādu kā betmobīli. Otrā rītā pēc gaismošanas mani sagaidīja vēl viens patīkams pārsteigums - verandā uz palodzes sēdēja stiklspārnis! Stiklspārņi vispār ir ļoti viltīgi radījum - ne tikai tāpēc, ka mēģina izlikties par visādām lapsenēm, bet arī tāpēc, ka ir ļoti grūti konstatējami. Uz gaismu nelido, dienā arī nav pārāk aktīvi - līdz ar to novērojumiem ir liels gadījuma raksturs un varētu pat šķist, ka stiklspārņi ir ļoti reti tauriņi. Taču ir viena metode, kas šo apgalvojumu apgāžu un pilnībā iznīcina - feromoni (naktstauriņu mātīšu izdalītās 'smaržas'). Ar feromonu slazdiem stiklspārņus ir iespējams konstatēt tiešām lielā skaitā. Pagaidām gan ar šādām nodarbēm neesmu aizrāvies tāpēc līdz šim ar stiklspārņiem savas dzīves laikā esmu ticies tikai kādas piecas reizes - bet ar fotoaparātu šī bija vien otrā reize. 

Divpunktu sirpjspārnis (Watsonalla binaria)

Meklējot jaunas gaismošanas vietas, izdomāju paeksperimentēt ar Doles salā esošo Daugavas muzeju. Sazinājos ar administrāciju, kas man laipni atļāva pieslēgties strāvai un uzstādīt savu paladziņu. Nevarētu gan teikt, ka atlidojušais sugu sastāvs mani iepriecinātu līdz sirds dziļumiem (pa dienu redzētais mūru samtenis gan iepriecināja), taču nebija arī galīgi garlaicīgi. Interesantākā suga laikam bija divpunktu sirpjspārnis, kas kādreiz tika uzskatīta par samērā retu sugu, bet laikam jau tomēr ir sastopama pietiekami bieži vietās, kur vien aug kādi vecāki ozoli. 

Melnā laupītājmuša (Andrenosoma atrum)

Baltzaļā pūcīte (Calamia tridens)

Mazā kārklu ordeņpūcīte (Catocala pacta)

Zāļsvilnis Accentria ephemerella

Krietni vien vērtīgāks izbrauciens bija nākamajā naktī - radās lieliska izdevība pievienoties mūsu tauriņu guru Ivaram Šulcam un Nikolajam Savenkovam braucienā uz Lilasti. Pirms vēl bija satumsis, izdevās arī nedaudz tāpat pastaigāt pa Ādažu poligona virsājiem un mazliet novērtēt šī biotopa unikalitāti - protams, kukaiņu aktivitāte īsti nekāda nebija, taču tāpat izdevās ieraudzīt vienu melno laupītājmušu, kas Latvijā ir visnotaļ reti sastopama. Ātri vien satumsa pavisam un slēdzām iekšā gaismas. Tādi izcili retumi neatlidoja, bet man jau gan bija vairāk kā 10 iepriekš neredzētas sugas. Glītākās no tām - baltzaļā pūcīte un mazā kārklu ordeņpūcīte. Interesantākais priekš manis bija zāļsvilnis Accentria ephemerella, kas ir unikāla suga Latvijas tauriņu faunā - vienīgā kuras kāpuru attīstība noris zem ūdens! Pats tauriņš gan ir ļoti sīciņš un visnotaļ necils - samērā ilgstoši zinātnieki pat esot prātojuši vai tas maz ir tauriņš? Bet morfoloģiski nekas cits jau laikam nesanāk - pat ja šī suga pēc izskata ir pavisam atšķirīga no citiem zāļsviļņiem, Mātītēm esot pat divas formas - spārnainās (līdzīgas kā tēviņš attēlā) gan bezspārnu, kas visu savu dzīvi pavada ūdenī vai uz tā virsmas. 'Visa dzīve' gan ir tāds nosacīts jēdziens, jo šīs sugas pieaugušie īpatņi dzīvo vien dažas dienas - attiecīgi arī sugas epitets, kas no grieķu valodas tā arī apmēram būtu tulkojams. Ne velti daudziem organismiem ar līdzīgu dzīvesveidu šis 'ephemeros' tiek piekabināts - piemēram, viendienītes latīniski ir Ephemeroptera; augi ar ļoti īsu veģetācijas periodu - efemēri utt.   

Sarkanbrūnā vīksnpūcīte (Cosmia affinis)

Koksprīžmetis Alcis bastelbergeri

Vītolu ordeņpūcīte (Catocala nupta)

Kļavu bālsprīžmetis (Cyclophora annularia)

Augusta sākumā tātad bija jāpiedalās Jaunu Dabaspētnieku nometnē Druvienā, kur tad arī katru vakaru tika darbināta gaismas lampa naktstauriņu vērošanai. Sarīkoju arī nelielu totalizatoru starp nometnes komandām - bija jāmēģina uzminēt cik lieltauriņu (tātad tikai pūcītes, sprīžmeši, sfingi utt.) sugu mums izdosies konstatēt un noteikt līdz sugas līmenim. Pats prognozēju 115 sugas, bet bērni robežās no 70-90. Kopumā laikapstākļi bija piemēroti un tikai viens vakars pēc pamatīgām lietusgāzēm pa dienu bija galīgi tukšs. Beigu beigās 4 nakšu laikā izdevās konstatēt apaļas 100 sugas. Noteikti bija vairāk, bet kādas dažas Eupithecia sp. sugas palika nenoteiktas un gan jau vēl ko palaidu garām nenoteiktu. Kā vērtīgākie guvumi jāatzīmē sarkanbrūnā vīksnpūcīte (Cosmia affinis), kas līdz šim gadam skaitījās ļoti reta suga (bet šogad tā ir tikusi konstatēta jau daudzās vietās, arī Lilastē mums viens eksemplārs bija atlidojis), un sprīžmetis Alcis bastelbergeri, kas ir reta, g.k. Latvijas austrumos sastopama suga. Protams, vienmēr prieks, ja pie gaismas atlido kāda ordeņpūcīte. Attēlā gan parastākā no sugām - vītolu ordeņpūcīte (Catocala nupta). Pie gaismas gan ordeņpūcītes lidojot ne pārāk labi un daudz labāk tās var pievilināt ar kādu ēsmu, piemēram, vīnā un cukurā samērcētu lupatiņu. Nometnes laikā, protams, šādu metodi neizmēģināju, bet varbūt kādu reizi jāpaskatās vai vasarnīcā var ko tādā veidā pievilināt. Bet vēl no nometnes tauriņiem pašam sajūsmu izraisīja kļavu bālsprīžmetis (Cyclophora annularia), kas bija manā 'must see' sugu sarakstā. Ķeksītis pievilkts!

Tāds lūk 2% ieskats jūlijā un augustā sagaismoto naktstauriņu klāstā! Vēl jau naktstauriņu sezona nebeidzas - daļa īstenu rudens sugu vēl nemaz nelido! Tā ka vēl jau kādu nakti lampa būs jāiedarbina - jāsagaida tik mazliet sausāks vakars. 

Krustkalni - Ilgas

Lēcējzirneklis Sitticus terebratus

Nu jau galopā lēkšoju pa jūlija un augusta bildēm, lai līdz kādiem putnu vērošanas gājieniem būtu iedzinis iekavēto - ir doma rudenī šeit vairāk ko rakstīt par aktuālajiem putnu vērojumiem (cerībā, ka būs ar kas interesants). Pagājušā gada rudens vērojumi šeit tā arī nemaz neparādījās... Bet nu labi - par ko tad šajā ierakstā?  Augusta vidū (ū, beidzot tad kādas salīdzinoši svaigas bildes) radās iespēja pievienoties vienam no mūsu vadošajiem tauriņpētniekiem Nikolajam Savenkovam braucienā uz Krustkalniem (kur mums pievienojās cits pieredzējis tauriņu pētnieks, ilglaicīgs Teiču rezervāta darbinieks Guntis Akmentiņš) un Ilgām. Grēks šādu iespēju neizmantot, jo kā gan labāk paplašināt savas zināšanas par tauriņiem, kā tieši klātienē tās uzsūkt no zinošākajiem šīs jomas pārstāvjiem Latvijā! Pagaidām gan pārāk nemocīšu ar naktstauriņu bildēm, bet gan ar citiem lopiņiem, ko izdevās šajās pāris dienās redzēt. 

Māņskorpions (Pseudoscorpionida)

Zaļā vairogblakts (Palomena prasina)

Krustkalnos pārmaiņas pēc izmantoju brīvo stundu kamēr Nikolajs apstrādāja ievākto materiālu, lai patvarstītu kādus insektus ar lielāku palielinājumu kā ierasts. Uzreiz man par prieku uz vecas pirtiņas sienas atradās lēcējzirnekļu saime - nekad nelaižu garām iemūžināt šos radījumus! Pirmo reizi arī izdevās novērot tēviņa 'riesta danci' - viens lēcējzirnekļa kungs, izmisīgi plātīdamies ar priekškājām un pedipalpiem un veikdams sāniskus izklupienus, nesekmīgi centās pievērst kādas dāmas uzmanību, kas bija paslēpusies dēļu šķirbā. To gan ar vārdiem vispār grūti aprakstīt - dabā tas izskatās visai amizanti. Vispār jau tā pavisam miniatūrā fotopasaule ir tik ļoti interesanta, ka reizēm pat žēl, ka visā tauriņu, spāru, vaboļu u.c. lielāku kukaiņu virpulī neizdodas tik bieži pameklēt šos mazāk redzētos Dabas stāstus. Tā, piemēram, meklējot spožo skudru ligzdās dzīvojošo reto spīduli (par ko esmu jau rakstījis vairākkārt - šoreiz gan neizdevās atrast), izdevās pamanīt Latvijas skorpionu! Nu labi - māņskorpionu, kas ir tikai dažus mm liels. Tur mums vairākas sugas, kuras pagaidām neprotu atšķirt. Tāpat arī pēdējā laikā esmu mazāk pievērsies dažādiem insektu portretiem - lūk kāds tuvplānā izskatās zaļās vairogblakts nimfas ģīmis! Bet nu jā - laikam jau tomēr tās diennakts stundas ir tik maz, ka visu jau nevar paspēt aptvert.  

Ozolu alotājkode (Tischeria ekebladella)

Mežmalā pamanīju arī it kā neredzētus bojājumus uz ozola lapām - protams, izmantoju izdevību, ka blakus ir kam pajautāt, un noskaidroju, ka tās ir ozolu alotājkodes (dikti patīk sugas latīniskā nosaukuma epitets - ekebladella. Forši skan!) mīnas. Suga esot ļoti bieža un šie bojājumi esot ļoti raksturīgi. Kaut kā līdz šim gan nebiju manījis tādus dzleltenīgus pleķus uz ozolu lapām - varbūt nebiju vienkārši pievērsis uzmanību. Pret gaismu skatoties, katrā no šiem gaišajiem laukumiem varēja redzēt dzīvojamies vienu kāpuriņu, kas līdzīgi kā citu mikrotauriņu (piemēram, tās pašas zirgkastaņu raibkodes) kāpuri grauž lapas mezofilu, atstājot neskartu tikai pašu lapas virsējo un apakšējo slāni. Šīs sugas bojājumus noteikti tagad atcerēšos. 

Ragainās cikādes (Centrotus cornutus) nimfa

Tālāk jau pārcēlāmies uz Ilgām (kas vēl nezin - Ilgas ir Daugavpils Universitātes Studiju un Pētniecības centrs, kas atrodas pašā Baltkrievijas pierobežā netālu no Riču ezera), kur pirmā diena pagāja, ar ziņkāri vērojot, Nikolaja ēsmas lamatās ievāktā materiāla šķirošanu. Ik pa laikam gan izmetu nelielu dežūrloku ap pili, jo piebraucot pārsteidza lielais klajumspāru blīvums - attiecīgi radās interese tās mazliet rūpīgāk pavērot, jo vienmēr pa vidu var slēpties arī kāds retums. Pašas pils apkārtnē, gan spāru tomēr bija pamaz. Toties atradās viens miniatūrs bruņneša un dinozaura krustojums, kuru ieraugot es sākumā diezgan stipri apmulsu. Nekad nebiju neko tādu redzējis!  Mulsums gan ātri pārgāja, jo ātri vien šajā radījumā saskatīju attālu līdzību ar ragaino cikādi - un tik tiešām šis kustonis ir ragainās cikādes nepieaudzis īpatnis. Jocīgs jau nu bez gala!

Sienāzis Phaneroptera falcata

Brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus)

Vakarpusē devāmies uz nu jau slaveno klajumu pie fermas (tas arī bija tas pats jaunā sienāža atrašanas vakars), lai tur novietotu un ieslēgtu vienas gaismas lamatas naktstauriņiem. Te tad bilde ar iepriekš pieminēto sienāzi Phaneroptera falcata, kas ir nesens ienācējs Lv faunā un ir ļoti strauji izplatījies valsts austrumu pusē (novērojumi pat pie Gulbnes). Sienāzis visnotaļ glīts - ļoti smalks, gariem spārniem un taustekļiem un ir diezgan labs lidotājs priekš sienāža. Tā ka nav brīnums, ka ir tik strauji izplatījies. Tā vakara interesantākais novērojums gan bija (tad jau, protams, vēl nezināju par jaunās sienāžu sugas esamību manā fotoaparāta atmiņas kartē) Nikolaja ieraudzītais varžkrupis, kas vakara krēslā ļēpatoja savās darīšanās. Naktī aktīvā dzīvesveida dēļ,  pārāk bieži jau šo sugu negadās redzēt. Atšķiršana no citiem abiniekiem ļoti vienkārša - jāieskatās tik tam acīs un jāierauga vertikālā acs zīlīte.  

Makstkodes Coleophora absinthii kāpura mājiņa

Kaķpēdiņu tinējpūcīte (Eublemma minutata)

Nākamajā dienā mums atkal pievienojās Guntis un tā nu kopā ar viņiem staigājot, tiešām varēja uzzināt tik daudz ko jaunu par tauriņiem, ka visu laikam pat diemžēl neizdevās paturēt atmiņā (nu jau laikam tas viss vairs neaizķeras tik viegli kā jaunībā). Visvairāk man fascinēja Nikolaja zināšanas par praktiski visu naktstauriņu sugu bioloģiju - īpaši kāpuru barības augiem. Tas ir noderīgi, jo daudzus no mikrotauriņiem var ļoti labi atpazīt pēc to kāpuru darbības pēdām (dažādas mīnas, alojumi, kāpuru makstis utt.) uz to barības augiem - tā, piemēram, pagājušogad tieši Ilgu apkārtnē viena jauna mikrotauriņu suga Latvijas faunai tādā veidā arī tika konstatēta. Jāatzīmē gan, ka mūsu tauriņu pētnieki oficiāli sugu Latvijas tauriņu sarakstā iekļauj tikai tad, kad ir izdevies ievākt (vai arī, piemēram, izaudzēt no kāpura) arī pašu imago. Tikai ar kādu bojājumu uz lapas nepietiek - pat ja nav nekādu šaubu par to kam šis bojājums pieder. Visnotaļ korekta sistēma. Par neizsmeļamajām zināšanām šajās dienās pārliecinājos nepārtraukti - tā, piemēram, vairākās vietās auga pa kādam vērmeļu pudurim. Nikolajs uzreiz gāja klāt un, nedaudz pameklējis, atrada makstkodes Coleophora absinthii kāpuru mājiņas, kas piestiprinātas pie ziediem. Turpat blakus, ieraudzījis dzeltenās kaķpēdiņas, uzreiz teica, ka šeit būtu jādzīvo kaķpēdiņu tinējpūcītei (ok, šī un arī iepriekšējā suga Ilgu apkārtnē jau bija tikusi konstatēta - tātad bija zināms, ka šeit tā dzīvo) - un kā nu ne, nedaudz pastaigājot, kādi 3 eksemplāri atradās. Tādus piemērus varētu saukt vēl un vēl - izcili! 

Čemurziežu dižtauriņš (Papilio machaon)

Kopumā šajās dienās noteikti galvenā uzmanība tika veltīts naktstauriņiem. It kā bija nelielas cerības, ka jau minētajā sausajā biotopā varētu būt atlidojis un piestājis kāds oranžais dzeltenis (Colias croceus - ļoti rets ieceļotājs no Dienvidiem), bet dienastauriņu vispār bija ļoti maz. Tik vien, ka atradās viens priekš augusta vidus aizdomīgi svaigs čemurziežu dižtauriņš. Varbūt, ka karstā laika iespaidā, šis bija jau kāds trešās paaudzes eksemplārs? Vai arī aizkavējies otrās paaudzes tauriņš? Kas to lai zin. Bet katrā ziņā bija ļoti rāms un ļāva sevi no visām pusēm iemūžināt.

Spraugložņas Orthocerus clavicornis

Šķiet pēc šī gada sevi gandrīz vai varēšu saukt par spraugložņu Orthocerus clavicornis ekspertu - pirmajā vakarā staigājot gar fermu, piefiksēju, ka biotops ir visai piemērots šai sugai (vietām smilšaini akmeņains ar peltīgerām). Nākamajā dienā mazliet pašiverējos un jā - pāris vabolītes atradās. Vēlāk vakarā papētot vēl mazliet rūpīgāk, kopīgiem visu spēkiem izdevās pat sameklēt 8 īpatņus! Neviens eksemplārs gan nebija daudz retākās sugas - Orthocerus crassicornis - pārstāvis. Tā pagaidām man tomēr nerādās. 

Vībotņu mūka (Cucullia artemisiae) kāpurs

Interesants brīdis bija, kad meklējām kādus mūku kāpurus uz vērmelēm un vībotnēm. Ieminējos, ka es tik tā vienu reizi biju speciāli meklējis vībotņu mūka kāpurus - un tā pati reize bija veiksmīga. Toreiz biju ļoti priecīgs, jo lai nu ko, bet maskēties šīs sugas kāpuri prot izcili! Kolīdz biju šos vārdus pārspļāvis pār lūpām, uzreiz uz vībotnes ieraudzīju tieši tādu pašu kāpuru! Joprojām nevaru vien beigt par tiem brīnīties - tas nu gan ir viens varens evolūcijas meistarstiķis! Protams, tuvplānā skatoties, šķiet, ka tādu kāpuru taču nav grūti pamanīt, bet tiklīdz atkāpies kādus pāris metrus nost - kāpurs? Kāds kāpurs? Vībotne kas vībotne. Ja nu kādam uznāk luste šos meklēt, tad var pievērst uzmanību grauzumiem vībotņu galotnēs - kāpuram jau tomēr kaut kas jāēd ir un kā Nikolajs minēja, tad parasti uzmanību vispirms pievērš tieši šādas apgrauztas vībotnes un tikai pēc tam izdodas atrast kāpuru. Varbūt jāsarīko tāda mini sacensība - kurš pirmais dabā atradīs vībotņu mūka kāpuru? Vēl tiem būtu jābūt redzamiem :)

Tauriņu pētnieki Baltkrievijas pierobežā

Ordeņpūcīte Catocala electa

Naktstauriņu gaismošanas ziņā varbūt šis brauciens nebija pats veiksmīgākais - sākotnējais plāns bija trāpīt uz lielā karstuma pēdējām dienām, bet tas diemžēl izbeidzās tieši pāris dienas iepriekš un abas naktis Ilgās nebija nemaz tik tropiski siltas kā cerēts. Tā ka jaunas sugas Latvijai šoreiz konstatētas netika. Toties uz gaismu atlidoja suga, kas kā jauna Latvijai tika atklāta tikai pagājušogad - ordeņpūcīte Catocala electa, ko šeit pat Ilgu apkārtnē pirms gada konstatēja tieši Nikolajs. Un kā šogad ir noskaidrojies - suga šajā vietā ir sastopama pat diezgan masveidīgi. Tas droši vien ir tikai laika jautājums, kad suga tiks konstatēta vēl kādā vietā. Man, protams, liela veiksme tikt pie šādas retas sugas kadra!  

Mājas circenis (Acheta domestica)

Nobeigumā pie lampas atrāpoja arī viens no folklorā visapdziedātākajiem kukaiņiem - circenīt's kas dzied aizkrāsnē! Dabā mājas circeni patiesībā redzēju tikai pirmo reizi - biju vienīgi dzirdējis pāris vietās Rīgā. Šķiet, ka mūsdienās mājas circeņi vairs nav nemaz tik bieži sastopami - daudz pamestu un aukstu lauku māju (circeņi ir siltummīloši un pārziemot var tikai mājās, ko regulāri kurina), bet citas mājas savukārt noteikti ir daudz modernākas un sterilākas kā senākos laikos un visādi insekti (t.sk. circeņi) tur ir nevēlami viesi. Tālāk uz dienvidiem suga gan joprojām ir ļoti bieži un plaši sastopami. Raksta gan, ka mājas circeņi nav nemaz vietēja suga un Eiropā ir ienākuši no Āzijas - tā ka pārāk jau satraukties par šo sugu laikam nav vērts. Lūk par Eiropā daudz retāko un daudzās valstīs apdraudēto lauka circeni (Gryllus campestris), gan būtu interesanti ko uzzināt vairāk - vai tas maz ir Latvijā sastopams? Pēdējās desmitgadēs (ja ne pat ilgāk) nekādu ziņu nav. Lūk, ja šo sugu izdotos atrast, tad jau tas gan būtu ļoti vērtīgi! Lietuvā, piemēram, suga ir sastopama ļoti reti un tikai pašos Lietuvas dienvidaustrumos. Nekad gan zināt nevar - varbūt tiešu Ilgu apkārtne ir tā vieta, kur meklēt lauka circeni!? 

Spārings

Mazā sarkanace (Erythromma viridulum)

Vasaras otrā puse izrādījās ļoti veiksmīga ne tikai tauriņu, bet arī spāru jomā! Kaut kā veiksmīgi sakrita vairāki apstākļi un pāris nedēļu laikā izdevās redzēt veselas četras jaunas sugas priekš sevis! Ok, pirmā no tām - mazā sarkanace - nebija nekas negaidīts. Pirms diviem gadiem šo sugu kā jaunu Latvijai atrada Ruslans Matrozis un izdarīja to tepat Rīgā. Un vēl jo trakāk - tepat man blakus Ķengaragā. Ja pagājušogad tās kaut kā neizdevās atrast (toties atradu citu jaunu spāru sugu Latvijai - Chalcolestes viridis), tad šogad Kojusalas līcis bija pilns ar tām! Kopumā jau abas sarkanaču sugas (lielā un mazā) ir visai līdzīgas, bet ja abas lido kopā, tad arī pēc izmēra sugas var, ja ne gluži labi atšķirt, tad vismaz mazākie eksemplāri uzreiz šķiet 'aizdomīgi'. Problēma gan rodas apstāklī, ka abas sarkanaču sugas mīl sēdēt uz ūdensrožu un lēpju lapām - nereti visai tālu no krasta, kas apgrūtina gan to fotogrāfēšanu, gan vienkārši noteikšanas pazīmju saskatīšanu. Drošākā pazīme ir vēdera pēdējais posms, kas lielajai sarkanacei ir pilnībā zils, bet mazajai sarkanacei - ar melnu 'X' zīmi. Pāris reizes apmeklējot šo vietu izdevās sastapt pāris eksemplārus, kas uzturējās tuvāk krastam - otrajā reizē ūdenslīmenis bija pat nokrities tik tālu, ka tās sēdās kādu pusmetru no krasta. Ideāli priekš fotogrāfēšanas! Interesanti, ka ārpus Rīgas šī suga pagaidām nav atrasta (Rīgā jau daudzās ūdenstilpēs) - kurš būs pirmais, kas to atradīs ārpus Rīgas?

Sīkspāre (Nehalennia speciosa)

Sīkspāres (Nehalennia speciosa) apdzīvotais biotops

Kādas dažas dienas vēlāk, uzķēris 'spāru garšu', devos sev nezināmā virzienā - uz Daugavas otra krasta mežiem Baldones apkārtnē, kur 2008. gadā Kausu ezeru krastos Mārtiņš Kalniņš bijis atradis Latvijā uz dienvidiem tālāko ziemeļu krāšņspāru populāciju. Ņemot vērā, ka Latvijas ziemeļaustrumu stūri es apmeklēju gana reti, tad šī noteikti bija reālākā vieta, kur mēģināt šo sugu nofotogrāfēt. Vispirms gan piestāju pie Pakuļezera, kas no malas ar izskatījās visai interesants - tāda kā bedre priežu meža vidū ar purvainiem krastiem. Ne pārāk platā, bet biezā grīšļu josla krastos mani rosināja uz domu par vienu no Eiropā apdraudētākajām sugām - sīkspāri. Un kā nu ne - tiešām izdevās atrast veselus 3 indivīdus. Kāpēc to sauc par sīkspāri tā pa īstam var novērtēt tikai ieraugot pašu spāri dabā - tik miniatūra spāre, ka, paceļoties spārnos, tā praktiski momentā  izzūd kā kaut kāda pasaku feja. Rietumeiropā purvainu biotopu degradācijas (nosusināšana, norakšana utt.) rezultātā sīkspāre ir liels retums. Latvijā piemērotos biotopos šķietami diezgan bieži sastopama suga - taču joprojām ar ne pārāk daudz atradumiem. Tā ka, ja izdodas nokļūt pie kāda ezeriņa ar grīšļainiem, staigniem krastiem, tad ir vērts mirkli piestāt un rūpīgi paskatīties. 

Ziemeļu krāšņspāre (Coenagrion johanssoni)

Bet kā tad ar meklēto ziemeļu krāšņspāri? Protams, bija arī tās. Un daudz! Sākumā šaubījos vai tā vienkārši izdosies to atrast, bet pirms tam palasīju, ka šī ir viena no mazākajām krāšņspāru sugām. Un tiešām - it kā ar šaubām centos apskatīties visas krāšņspāres, bet kad beidzot ieraudzīju īsto - uzreiz bija skaidrs! Sīciņa un salīdzinoši ļoti tumša krāšņspāre. Līdzīgi kā sīkspāres, arī šī suga lidoja g.k. starp grīšļiem - un pārsvarā tuvu ūdens malai. Nācās nedaudz pārvarēt nepatiku pret šādiem nestabiliem sfagnu un grīšļu 'blaņģiem', bet ko gan laba kadra nedarīsi? Suga, atbilstoši nosaukumam, Eiropā tiešām ir izplatīta g.k. Skandināvijā, kur tā ir visai bieža, un Baltijas valstīs. Latvijā tai gain ir visa maz zināmu atradņu - pārsvarā Vidzemes ziemeļos. Bet ir pat pāris atradnes Lietuvā, kas varbūt liek domāt, ka teorētiski arī kaut kur citur Latvijas teritorijā pa kādai vēl neatklātai atradnei būtu jābūt.

Purvaiņu dižspāres (Aeshna juncea) ekzūvijs jeb vecā kāpura āda

Turpat Kausu ezeru krastā varēja atrast ekzūvijus, kas ir visnotaļ nozīmīga lieta spāru pētniecībā. No šī sarežģītā vārda bīties nevajag - ekzūviji ir vienkārši vecās kāpuru ādas, kas paliek kaut kur ūdenstilpes krastmalas veģetācijā pēc tam, kad no tās ir izlīdusi pieaugusī spāre. Nozīmīgas tās ir tāpēc, ka vairumu sugu var ļoti labi noteikti arī pēc kāpuriem un ekzūvijs, lai arī ir trausls un sauss, saglabā visas tās pašas pazīmes, kas ir kāpuram. Tātad pēc atrastām kāpuru ādiņām var labi noteikt kādu sugu klātbūtni un pat novērtēt to daudzumu kādā ūdenstilpnē - pašas spāres nemaz neredzot! Cik dzirdēts, tad šī metode vislabāk 'strādā' ar lielajām spārēm, kuras bieži vien ir ļoti aktīvas un grūti novērojamas. Pats gan līdz šim nebiju tā ļoti pievērsis ekzūvijiem uzmanību, bet noteikti būs citus gadus rūpīgāk jāpaskatās un jāpameklē. Cik nu izdevās 'izburtot' tad šis ir purvaiņu dižspāres ekzūvijs - turpat blakus gan lidoja arī pieaugušās spāres, kas to noteikšanu padarīja mazliet vieglāku. 

Lielā klajumspāre (Sympetrum striolatum)

Jau minēju, ka Kojusalas līci šogad esmu apmeklējis vairākas reizes - g.k. cerībā atkal ieraudzīt pagājušogad atrasto zaļo zaigspāri (pagaidām bez sekmēm), bet, lai cik tas nebūtu dīvaini, gandrīz katru reizi mani tur sagaida jauns pārsteigums - kārtīgs spāru 'hotspots'! Tā vienu reizi pamanīju klajumspāri, kas uzreiz manā prātā ieskandināja trauksmes zvanus - 'eu, tā tak izskatījās pēc lielās klajumspāres!'. Par laimi spāre bija ar teritoriālu uzvedību un, lai arī ik pa laikam cēlās spārnos, katru reizi atgriezās vienā un tajā pašā vietā. Vairāki kadri un apstiprinājums manām aizdomām iegūts! Suga Nr.52 manā listē un tāda pamatīga 'pašamierinātības' sajūta par spēju precīzi noteikt sugu tik no pāris acumirkļiem vien. Suga it kā ļoti līdzīga citām klajumspārēm (jo īpaši parastajai), bet ja ir tāds tipisks īpatnis ar izteikti divkrāsainām krūtīm (sāni gaišāki, centrālā daļa tumšāka), tad gandrīz vai citas pazīmes (piemēram, ir vai nav melnas 'ūsiņas' pie acīm u.c.) nav jāskatās. Citur Eiropā šī suga ir ļoti parasta, bet Ziemeļeiropā tomēr diezgan reta. Tiesa jādomā, ka Latvijā novērojumiem būtu jābūt vairāk, bet, ņemot vērā, ka augustā/septembrī klajumspāres ir sastopamas masveidīgi, tad starp tiem simtiem reizēm nav nemaz viegli to vienu/dažas atšķirīgās atrast (tas pats varbūt atteicas arī uz sarkandzīslu klajumspāri). Galu galā parasti centieni katru klajumspāri rūpīgi apskatīt ātri vien apnīk. Nu vismaz man. Tāpēc droši vien sakrandzīslu klajumspāri vēl neesmu redzējis :)

Zaļā dižspāre (Aeshna viridis)

Kā pēdējais spāru jaunums bija augusta sākumā redzētā zaļā dižspāre. Druvienas Jauno Dabaspētnieku nometnes laikā bija ekskursija uz zemnieku saimniecību "Lielkrūzes", kur nometnes vadītāja Maija pavēstīja, ka būs iespēja apskatīt arī Latvijas 'ananāsus' - elšus. Man, protams, acis iegailējās no prieka, jo elšiem bagātīgas ūdenstilpes ir mājvieta zaļajai dižspārei! Kamēr vēl tikai tuvojāmies elšu audzei, ar jauno un talantīgo dabas pētnieku Edgaru Smislovu pētījām visas lielās spāres, bet bez kādiem panākumiem. Atlika vien gaidīt, kad beidzot nokļūsim līdz 'biotopam'. Šoreiz gan neiztika bez veiksmes - pieejot pie elšu dīķīša, pamanīju, ka brūnā dižspāre gaisā uzbruka kādai citai dižspārei un notrieca to krastmalas augājā. Aulekšiem metos klāt kamēr spāre vēl nebija paspējusi pacelties, jo nu jebkuru lielo spāri bērniem būtu interesanti parādīt. Liels bija mans prieks, kad izrādījās, ka notriektā spāre kā reizi bija zaļās dižspāres mātīte! Gandrīz vai neticami veiksmīgi! Atrādījis to bērniem, noliku uzmanīgi spāri zālītē un par laimi tā uzreiz necēlās spārnos, bet ļāvās sevi iemūžināt. Žēl, protams, ka nebija daudz glītākais tēviņš ar zilo vēderu un koši zaļajiem krūšu sāniem (viena no sugas pazīmēm, kas redzama arī mātītei), bet neskatīsies jau 'dāvinātam zirgam zobos'. Suga 53. no 61 - vēl tikai 8 palikušas no kurām reālas gan ir tikai kādas četras sugas. Bet tas varbūt arī, lai paliek uz nākamo gadu, kaut gan spāru sezonu gan vēl īsti negribas noslēgt. 

Tauriņu vasaras noslēgums

Lielie vijolīšu purvraibeņi (Clossiana titania)

Ehh, kukaiņu vasara gandrīz jau cauri, bet es blogā vēl neesmu atskaitījies par šovasar paveikto. Nu labi, nav jau tik traki ar tām vasaras beigām - augusta beigas un septembris vēl ir labs laiks gan naktstauriņu vērošanai, gan dažādām spārēm u.c. bezmugurkaulniekiem. Principā sezona nebeidzas līdz pat sniegam! Taču tagad ir sākusies arī putnu rudens migrācija - attiecīgi man ir pienācis laiks atsvaidzināt atmiņā dažādas noteikšanas pazīmes un saucienus un pārorientēties uz spalvainajiem draugiem. Kukaiņi mazliet jāliek mierā - līdz nākamajai sezonai... Bet ko tad es vēl paspēju paveikt jūlijā un augustā dienastauriņu frontē? Par to šeit tālāk. Bet vispirms skats uz vienu no sezonas veiksmīgākajiem kadriem - lielie vijolīšu purvraibeņi saķērušies 'mīlas tvērienā'. Viena no manām mīļākajām dienastauriņu sugām (cītīgākie bloga lasītāji to droši vien būs jau pamanījuši) un pie tam šie tika atrasti nevis ierastajā vietā Krievu purva apkārtnē, bet kolēģa GG pagalmā Druvienas apkārtnē - varētu atzīmēt 'self-found' listē (ja es tādu veidotu)! Tas bija tā mazliet negaidīti, bet no otras puses - Igaunijā suga neesot nekas pārāk rets. Attiecīgi Vidzemē šai sugai noteikti būtu jābūt sastopamai vēl kādās vietās. Atliek tikai meklēt!

Lapkoku baltenis (Aporia crataegi) 

Lapkoku balteņa (Aporia crataegi) olas

Vispār jau minētais pagalms meža ielokā Rietumeiropieša acīm būtu visīstākā 'dārgumu lāde' - vesela virkne viņiem interesantu tauriņu sugu (lielais vijolīšu purvraibenis, zirgskābeņu zeltainītis, sila brūnulis, spogulīšu resngalvītis, apšu zaigraibenis u.c.), blakus dziedošs zaļais ķauķītis, baltmugurdzenis mežā utt. Latvijas daba visā savā krāšņumā! Tajā dienā man izdevās arī papildināt savu 'olu kolekciju'. Pamanīju lapkoku balteni, kas tā aizdomīgi mierīgi sēdēja zem cidonijas lapas. Lai pārbaudītu savas aizdomas, nācās gan tauriņu padzīt, bet vismaz manam skatam tiešām pavērās trīs, dzeltenas, garenas olas. Salīdzinot ar bildēm internetā, gan jāatzīts, ka būšu šo mātīti iztraucējis pašā olu dēšanas procesa sākumā, jo pārsvarā figurē blīvi grupējumi no dažiem desmitiem olu. Kāpuri šai sugai tiešām dzīvo nelielos bariņos (it īpaši kamēr tie ir jauni) - attiecīgi olas arī jādēj grupās. Starp citu, tā uzreiz meklējot neizdevās atrast, ka cidonija būtu minēta kā lapkoku balteņa kāpuru barības augs. Kaut gan suga pietiekami izteikts polifāgs - pārtiek no dažādiem augiem (Prunus, Pyrus, Malus, Crataegus u.c.) un visus jau droši vien grūti uzskaitīt.  

Mazais nātru raibenis (Araschnia levana) - vasaras paaudze

Bet tas bija tikai ievads. Jūlija sākumā biju ātrā izbraucienā (no rīta ar vilcienu turp, vakarpusē atpakaļ) uz Līksnas/Daugavpils apkārtni, kur dzīvo divas tauriņu sugas, kuras nebiju fotogrāfējis. It kā pārāk daudz laika nebija, bet cerēju, ka plānu izdosies izpildīt. Laiks bija normāls - atlika tik brist dabā. Pirms visiem retumiem izdevās sastapt mazā nātru raibeņa otro paaudzi, kas ir tik krasi atšķirīga no pavasara tauriņiem, ka senākos laikos tās tika aprakstītas kā atšķirīgas sugas (tagad to apraksta vienkārši kā formu prorsa). Mūsdienās ir noskaidrots, ka šādu atšķirīgu krāsojumu g.k. nosaka temperatūra (kā arī tas vai kūniņa pārziemo vai nē). Šis eksemplārs izskatījās tāds salīdzinoši dzeltenīgāks kā ierasts - varbūt visnotaļ vēsā jūnija dēļ?

Garlūpas racējlapsene (Bembix rostrata)

Maršruts vispirms mani veda gar dzelzceļu un drīz vien biotops sāka izskatīties visai simpātisks - kļuva sausāks, parādījās priedes, mārsili u.c. sausu biotopu augi. Parādījās arī pirmās elektrolīnijas, kas šajā apkārtnē ir vieni no tādiem interesantākajiem objektiem, jo zem tām tiek patstāvīgi uzturēts skrajš augājs, kas patīk daudzām siltummīlošām sugām. Viena no tādām sugām ir garlūpas racējlapsene - kolorīts, izmēros liels (un tiešām ar garu lūpu), bet Latvijā samērā reti izplatīts plēvspārnis, kuru apdraud tieši šādu smilšainu un atklātu biotopu aizaugšana. Latvijā garlūpas racējlapsenes g.k. sastopamas piekrastes zonā (pelēkās kāpas izcili piemērots biotops), iekšzemes kāpās un atsevišķās vietās citur, kur dažādu traucējumu rezultātā saglabājas atklāti biotopi (piemēram, Ādažu poligonā ir bagātīga sugas populācija). It kā īpaši aizsargājama suga, bet viena no tām, kuru nevar aizsargāt aizliedzot jebkādas darbības tās apdzīvotajā teritorijā, jo kā jau minēju - suga ir atkarīga no dažādiem traucējumiem (dabiskiem vai cilvēka radītiem), kas kaut daļēji saglabā biotopu atklātu. Piemēram, starp Ķengaragu un Rumbulu ir viena kolonija, kas pastāv jau vismaz gadus 6 (1.x tur sugu manīju 2008. gadā, bet noteikti tur ir dzīvojusies jau arī agrāk) - smilšains laukums, kur regulāri staigā cilvēki, iebrauc ar pa kādai mašīnai utt. Tas nenotiek pārāk masveidīgi (tas tomēr tāds gana nomaļš nostūris), bet pietiekami intensīvi, lai konkrētais 100x50m lielais smilšainais pleķītis tāds arī paliktu. Arī šogad suga tur bija manāma pietiekami lielā skaitā. Vienīgais apdraudējums tur būt tik, ja kāds tur sadomātu uzcelt kādu ēku, vai visu teritoriju noklāt ar būvgružiem. 

Ceļteku pļavraibeņi (Melitaea didyma)

Un turpat dzelceļmalā pie mārsiliem ieraudzīju arī pirmo meklēto tauriņu - ceļteku pļavraibeni! Jau pirmajā brīdī, redzot tauriņu tikai lidojumā, jutu, ka tas ir viņš, jo pirmais eksemplārs tieši trāpījās koši oranžs tēviņš - ne ar ko nesajaucam! Lidojumā suga, salīdzinājumā ar parasto pļavraibeni, šķita krietni vien lēnīgāka un neveiklāka. Suga interesanta ar to, ka tai ir ļoti plaša virspuses krāsojuma variācija - gan izteikti oranži, gan izteikti tumši, gan dažnedažādas variācijas pa vidu. Latvijā suga skaitās ļoti reta (bet Eiropā, jo īpaši dienvidos - ļoti parasta) - g.k. tikai Daugavpils apkārtnē, taču līdzīgi kā ar dažām citām 'retām' sugām - tur, kur tā ir sastopama, tā ir tiešām bieži un lielā skaitā. Tā, piemēram, šajā dienā kur tik gāju tur šī suga bija priekšā! Radās pat interese mēģināt pakartēt cik plašā teritorijā suga tur ir sastopama. Šoreiz gan tam laiks nebija un šaubos vai par to nākamgad atcerēšos. Interesanti, ka visticamāk šo sugu būtu izdevies nofotogrāfēt jau 2 gadus iepriekš, kad, atgriežoties no Dabas koncertzāles Demenē, biju kā reizi ieplānojis izmest arī loku tieši pa šo stūri, bet uznāca lietus un tur neaizbraucu. Neko darīt - tā dzīvē gadās.

Lielais silsamtenis (Hipparchia alcyone)

Otra suga, ko vajadzēja tur ieraudzīt bija lielais silsamtenis. Tauriņš ar ļoti līdzīgu izplatību kā ceļteku pļavraibenim - g.k. sastopams tikai Daugavpils apkārtnē, taču kopumā mazliet retāk. Tiesa man šajā dienā veicās un arī šos izdevās pamanīt vairākās vietās - vietas gan netālu vienas no otras, tātad pieder vienai un tai pašai populācijai, kas tātad neaprobežojas ar kādu nelielu pleķīti, bet aptver lielāku platību. Cik lielu? Arī to būtu interesanti noskaidrot. Arī lielais silsamtenis ir nesajaucama suga - tiesa, ja tauriņš nelido, tad to ieraudzīt kaut kur sēžam uz zemes vai koka stumbra ir ļoti grūti! Pirmo tauriņu tā arī vispirms ieraudzīju - tam paceļoties no zemes tikai dažus metrus no manis. Kā jau silsamteņiem pienākas, tauriņi bija visai tramīgi, taču, ņemot talkā pacietību un neatlaidību, dažiem tauriņiem izdevās pielavīties arī fotogrāfējamā attālumā. Prieks un laime - 97. un 98. suga manā dienastauriņu sarakstā :)

Viršu mazā raibpūcīte (Anarta myrtilli)

Lielais mārsilu zilenītis (Maculinea arion)

Kopumā šīs 5h, ko biju sev atvēlējis izdevās ļoti piesātinātas un tiešām kvalitatīvs. Vēl trāpījās mazā viršu raibpūcīte, kas ir naktstauriņš, bet ir aktīvs arī dienā, arī lielais mārsilu zilenītis, ko redzēju šķiet tikai otro reizi. Itkā pat pieķēru mātīti olu dēšanas procesā, bet olu gan nekādi neizdevās atrast. Apkārt gan lidoja gūzma citu kukaiņu, ka nevarēju pat izdomāt uz ko koncentrēties - varbūt pavirši to olu meklēju. Un galu galā arī Latvijā iepriekš neredzētā skolija arī bija šajā braucienā! Tā lūk. Noteikti ir vērts tur atgriezties arī citos gados.  

Ozolu astainītis (Satyrium ilicis)

Lai netaisītu jaunu ierakstu, šeit noslēgumā arī pēdējā nofotogrāfētā jaunā dienastauriņu suga man šajā gadā - ozolu astainītis! Suga man jau gandrīz vai murgos rādījās, jo Dabasdatos bija tik daudz dažādi novērojumi, bet man - tukšinieks. Atlika vien braukt uz Ropažu apkārtni, kur tos vairākkārt bija redzējusi Sintija Elferte - protams, nebija garantija, ka izdosies ieraudzīt, bet, spītējot stipram vējam, par laimi viss notika pēc plāna. 99. suga manā fotolistē! Kā 100. sugu biju plānojis esparsetu zilenīti, bet tā arī neizkasījos uz Grebļu kalnu. Nākamgad! Tiesa 100. sugu gan izdevās dabūt jau šogad - gan ne nofotogrāfēt, bet tikai redzēt. Izrādās tepat LU Botāniskajā dārzā dzīvojās man trūkstošais ozolu zefīrs! Pagaidām gan ir izdevies tauriņus tikai redzēt vakara piesaulītē lidinoties augstu ozolu lapotnē, bet vismaz tagad ir skaidras vietas, kur tos var mēģināt meklēt (vēlāk vēl redzēju arī Doles salā un Purvciemā). Noteikti agri vai vēlu paveiksies un kādu tauriņu sastapšu arī kaut kur tuvāk zemei. Bet tas arī tad paliek nākamā gada plānos... :) Šogad  dienas tauriņu sezona man beigusies!

Jauna sienāžu suga Latvijā

Sienāzis Bicolorana (=Metrioptera) bicolor - jauna suga Latvijā!

Atkal esmu mazliet 'iestrēdzis' ar bloga rakstīšanu - bilžu vēl gana daudz ko rādīt, bet gan jau to visu kaut kad paspēs. Tagad jāuzraksta par vienu feinu un negaidītu atradumu - jaunu sienāžu sugu Latvijā! Biju uz pāris dienām nokļuvis slavenajā Daugavpils Universitātes studiju un pētniecības centrā "Ilgas", lai nedaudz paklausītos semināru par resnvēdera purvuspāri un kopā ar Nikolaju Savenkovu un Gunti Akmentiņu pagaismotu naktstauriņus. Pirmajā vakarā, 12.augustā ar Nikolaju aizdevāmies uz pāris km attālo uzkalnu ar fermu, kur ir tāds feins atklāts, sauss zālāju biotops un kur parasti tiek novietota viena no tauriņu gaismas lamatām. Jau sāka krēslot, bet tomēr izmetām izmest nelielu loku pa tuvīno apkārtni - Nikolajs meklēja sev interesējošos naktstauriņus cerībā atrast kādu jaunu sugu Latvijai, bet es skatījos vai nevaru ko citu interesantu ieraudzīt. 

Drīz vien arī viens fotoobjekts atradās - sienāzis Phaneroptera falcata, kas ir nesens ienācējs Lv faunā ar izteiktu tendenci izplatīties uz ziemeļiem, bet tādu jau biju iepriekš fotogrāfējis. Turpat blakus gan lēkāja vēl viens sienāzis, kas gan šķita neredzēts. Lai arī neesmu nekāds sienāžu 'specs', tomēr raksturīgākās sugas itkā pazīstu. Centos nobildēt, bet sienāzis nevēlējās pārāk sadarboties un līda tik dziļāk zālē. Tā nu atmetu šim ar roku, jo ko nu tur šo mocīt - pāris kadri ir un gan jau tāpat parasta suga. Bet... izrādījās, ka nav gan parasta! Nokļuvis Rīgā, ķēros pie tā noteikšanas - aizdomas bija par Conocephalus dorsalis, jo tai sugai arī ir tāda brūna, gareniska josla uz galvas un priekškrūšu vairoga. Bet nekā - lai arī zināma līdzība ir, bet gan tas zīmējums stipri savādāks (kontrastaināks un virzienā uz galvu sašaurinās), gan vispārējā sienāža ķermeņa forma atšķirīga. Pārskatīju mūsu sienāžu sarakstu un arī starp citām sugām, piemēram, Metrioptera ģints sienāžiem neko līdzīgu neatradu. Papētīju citus resursus internetā un kā nu ne - meklētā suga atradās. Izrādās šis ir sienāzis Bicolorana bicolor (kādreiz bijis Metrioptera ģintī) - esot viegli nosakāma suga pēc ārējām pazīmēm un Eiropā citu ļoti līdzīgu sugu nav. Latvijas sarakstos tāds nefigurēja, bet tas arī nav rādītājs, jo diez vai tie ir pēdējos gados atjaunināti un iespējams jau pat tad ne visai pilnīgi, jo tādu īstenu taisnspārņu pētnieku Latvijā nav. Paskatīju, ka suga ir sastopama Lietuvā ar komentāru rakstā par Lietuvas taisnpārņiem: "Uncommon and restricted to suitable habitats. Stenotopicto dry meadows; a typical species of xeric sand calcareous grasslands (habitat 6120 of the Habitat Directive, Annex I" (Budrys, Pakalniškis 2007). Vienīgais, kas varēja daudz maz kliedēt manu neziņu, protams, bija Voldemārs Spuņģis. E-pasts viņam, atbilde un apstiprinājums - tik tiešām jauna suga Latvijā! 

Atradums, gan nav nekas sensacionāls, jo suga ir gana plaši izplatīta Centrāleiropā - ziemeļos līdz pat Zviedrijai un Lietuvai un teorētiski varēja sagaidīt, ka šī suga ir sastopama arī Latvijā. Vai kā nesens ienācējs vai jau gana ilgstoši - to, protams, grūti pateikt, bet Lietuvā suga jau ir sastopama gana ilgstoši. Un kā tika minēts šajā lietuviešu publikācijā, tad šis sienāzis apdzīvo gana specifiskus biotopus - sausus, kserofītiskus zālājus. Tātad, ja speciāli nemeklē sugu tam piemērotos biotopos valsts dienvidu daļā, tad var arī ilgstoši to nekonstatēt. Konkrētā atradne kā reizi bija šāds kserofītisks zālājs + atradās arī tikai kādus 500m no Baltkrievijas robežas, tātad gandrīz vai maksimāli tālu uz dienvidiem cik Latvijā vispār ir iespējams nokļūt. Tieši šādās vietās arī ir liela iespēja novērot tādas sugas kuru izplatība areāla ziemeļu robeža šķērso pašus Latvijas dienvidus - un Latvijas DA daļā tādu nav mazums (vairākas tauriņu sugas, sarkanvēdera ugunskurpis utt.). Tā ka man acīmredzot paveicās atrasties īstajā vietā, īstajā laikā - jau otro reizi šogad! Kas to lai zin kādas vēl pētnieku neatklātas sugas šajā Latvijas DA nostūrī dzīvojas!?

Izmantotā literatūra:

   BUDRYS E., PAKALNIŠKIS S. 2007. The Orthoptera (Insecta) of Lithuania. Acta Zoologica Lituanica. Vol.17-2., 105-115.