Spītējot sniegam

Rudbāržu parks - ziema mēģina atgriezties

Šodienas maršruta plānā bija kārtējā jaunas teritorijas apgūšana - Rudbāržu parks. Laika prognozes bija vēl sliktākas kā iepriekšējā dienā, bet neļāvu potenciālajam sniegam sevi sabaidīt. Galu galā līdz Skrundai jau biju nokļuvis. Par Rudbāržu parku bija dzirdētas vairākas interesantas lietas - pirmkārt jau to slavēja kolēģis Ritvars, kas vēstīja par vecām lapeglēm u.c. milzīgiem kokiem, kas tur aug. It kā no vienas puses - kas tur tāds īpašs, jo, atvainojos par izteicienu, bet sūdīgs tas parks, kur nav vecu koku. Tad vēl bija dzirdēti stāsti no mūsu tauriņpētniekiem, kas ir braukuši uz Rudbāržu parku gaismot nakstauriņus. Tātad kaut kas jau tajā vietā tāds ir! Bet godīgi sakot, nebiju gaidījis, ka tur būs TIK forši! Ok, sugu ziņā varbūt nekas tāds super-mega-rets netrāpījās, bet tīri vizuāli biotops tur tiešām ir izcils - g.k. jau atmirušās koksnes ziņā. Latvijā tiešām nav daudz vietu, kas varētu līdzināties Rudbāržu parkam tīri pēc atmirušās koksnes tilpuma - jā Slīteres zilie kalni, Moricsala, Pededze, atsevišķas vietas Gaujas nacionālajā parkā u.c. izkliedētas vietas. Bet, godīgi sakot, Rudbāržu parks mierīgi tur šīm vietām līdzi! Nelielā platībā liels skaits liela dimensiju kritalas (jaunas, vecas, lapkoki un skujkoki) un liels daudzums stāvošu nokaltušu un kalstošu koku (tieši tāpat - jauni, veci no dažādām koku sugām) - varētu teikt, ka entomoloģiskā paradīze! Noteikti te jāiegriežas arī kādā siltākā laikā, kad varētu rasties daudz labāks priekšstats par šeit sastopamajām kukaiņu sugām. 

Sprakšķis Ampedus sp. - iespējams Ampedus nigroflavus

Spožās skudras (Lasius fuliginosus)

Pats parka izpētes sākums gan man bija samērā kluss un mierīgs - vien alejā pirms paša parka zem pamatīgas bērza stumbeņa kritalas mizas atradās viens Ampedus ģints sprakšķis. Šī ģints patiesībā ir ļoti viltīga - ir atsevišķas viegli nosakāmas sugas (kā iepriekšējā ierakstā redzamais A.erythrogonus, gan arī vairākas citas), bet vairumam sugu segspārni ir vienmērīgi sarkanā krāsā. Šo sugu atšķiršana g.k. balstās uz smalkajām pazīmēm (priekškrūšu vairoga punktējuma blīvums un punktu forma, matiņu krāsojums, antenu pirmo posmiņu forma uttm), kas uz fotoattēliem bieži vien ir ļoti grūti saskatāms vai nav saskatāms vispār. Tā nu man krājas bildes folderītī ar nosaukumu 'Ampedus sp.'. Šis konkrētais eksemplārs gan izskatījās mazliet atšķirīgs - segspārni vairāk oranži kā sarkani un segspārnus klāj zeltaini, pagari matiņi (bet priekškrūšu vairogu - melni matiņi), kas stipri velk uz Ampedus nigroflavus pusi. Bet pašu vaboli neievācu, līdz ar to patiesībā vairāk par aizdomām uz šo sugu izteikt nevaru. Vismaz pašreizējās zināšanas pēc attēlu izpētes neļauj izdarīt 100% drošu secinājumu par sugas piederību. Tā ar to vaboļu noteikšanu bieži vien ir - daudzos gadījumos bez eksemplāra kolekcijā, ko pēc tam var rūpīgi un smalki izpētīt zem binokulāra, neiztikt. Bet vismaz ar spožajām skudrām ir daudz vienkāršāk - tās ir atpazīstamas praktiski jebkādas kvalitātes fotoattēlos. Šodien pirmā satikšanās ar šo sugu šajā gadā. 

Skrejvabole Carabus granulatus

Skrejvabole Carabus hortensis

Skrejvabole Carabus nemoralis

Patīkami pārsteigts biju par lielo Carabus ģints skrejvaboļu bagātību parkā. Sugu daudzveidība varbūt nebija liela - tikai trīs sugas - bet vismaz, ik pa laikam pārcilājot kādus mizas gabalus, bija uz ko paskatīties. Lielāks prieks, protams, būtu, ja būtu trāpījusies kāda no Carabus-u sugām, kas vēl nav manā fotoarhīvā, bet šoreiz nepaveicās un varēju iemūžināt tik vienas no parastākajām sugām - C.granulatus, C.hortensis un C.nemoralis. Patiesībā to varētu uzstādīt kā vienu no mazajiem šīs vasaras mērķiem - papildināt fotoarhīvu ar trūkstošajām Carabus sugām. Ir jau vēl diez gan ko rakt - nitens, convexus, menetriesi, clathratus, violaceus un labāk safotogrādēt coriaceus. Neviena no sugām nav ļoti reta, lai to nevarētu izdarīt. Redzēs kā veiksies, bet bez kāda augstā purva apmeklējuma šo komplektu nebūs iespējams salasīt. 

Skrejvabole Pterostichus oblongopunctatus

Kāda ērcīte uz gliemežu skrejvaboles (Cychrus caraboides) žokļiem

Patiesībā ziemojošu skerjvaboļu Rudbāržu parkā bija ļoti daudz - katrā ziņā vakar Ķemeru apkārtnē to bija krietni vien mazāk. Visādi melnie Pterostichus-i - biezā slānī. Ok, tās sugas man ne visai patīk, jo to noteikšana pēc bildēm arī nav īpaši pateicīga lieta (jo vairāk, ja līdzīgi kā man nav īpaši liela pieredze skrejvaboļu noteikšanā). Viena veida 'melnās vabolītes' gan šķiet atpazinu no bērnības - Pterostichus oblongopunctatus ar vairākām bedrītēm segspārnu centrālajā daļā un tādu kā viegli zaļganīgu toni segspārniem. Tā ir parasta suga, līdz ar to nav jau ar nekāds brīnums, ka tādas tur bija lielā skaitā. Vienā vietā atradās arī gliemežu skrejvabole, kas uz sava žokļa nēsāja kādu ērcīt. Bet par cik ērču pazinējs esmu precīzi nekāds, tad neko precīzāk nepateikšu, kas tā par ērcīti - tik vien, ka uz skrejvabolēm un līķvabolēm šādas (vai līdzīgas) ērcītes novērotas ļoti bieži. 

Ādgrauža Ctesias serra kāpurs

Šīs dienas interesantākais novērojums bija šis pušķainais kāpuriņš zem kādas pavecākas, nokaltušas priedes mizas. Uzreiz atpazinu to kā ādgrauža kāpuru, bet nevienu ar tik kuplu dibengalu gan nebiju līdz šim redzējis. Par laimi gūgles tante ātri izveda uz pareizā ceļa (nav jau daudz mums to ādgraužu sugu) - tas ir Ctesias serra kāpurs. Patiesībā samērā reta suga, kas Latvijā novērota vien dažās vietās - piemēram, Moricasalā. Bet kā izrādījās, tad Rubāržu parks arī ir viena no šīm esošajām atradnēm. Tālajā 1995. gadā 5 eksemplārs uz gaismu bija noķēris Nikolajs Savenkovs. Acīmredzot šeit tad joprojām ir pastāvīga šīs sugas populācija. Interesanti, ka kāpuri dzīvo zem vecu koku (g.k gan lapkoku) mizām, kur barojas ar zirnekļu (visticamāk tad kādu māņkrabjzirnekļu vai citu koku stumbru apdzīvojošo sugu) tīklos/lamatās iekļuvušo kukaiņu paliekām. Kuplais ķermeņa pakaļgals ir kā reizi ar tam paradzētu funkciju - lai aizsargātos no zirnekļiem, ja tie gadījumā sadomā uzbrukt arī kāpuram. Lai arī pati vabole nav īpaši krāšņa, tomēr kāpuru ievācu, lai no tā izaudzētu imago - fotoarhīvam noderēs. Gan jau arī atradīsies kāds beigts kukainis, ko iedot kāpuram uzgrauzt. 

Viss slapjš un sasnidzis

Plaisājošā rūtaine (Xylobolus frustulatus)

Brīžam sniegs kļuva tik intensīvs, ka uz kukaiņu meklēšanu prāts pat nemaz nevedās. Biju jau arī patiesībā mazliet to parku izstaigājis un guvis atziņu, ka te ir jāatgriežas siltākā laikā, kad kukaiņu aktivitāte būs daudz lielāka. Tā teikt, nav ko traucēt tagad šiem ziemot. Tā nu brīžam pievērsos citām izklaidēm - piemēram, sūnu sporu vācelīšu fotogrāfēšanai, kas šajā laikā bija smuki apkārušās ar ūdens pilienu krellēm. Citā vietā uz milzīgas ozola kritalas, savukārt, atradās Latvijā samērā retā sēne - plaisājošā rūtaine. Pārāk lielā platībā gan tā neauga (kādi 400 kvadrātcentimetri), bet tā esot lēni augoša sēne un, ja vien tā kritala nekur nepazudīs, tad arī sēne nekur nepazudīšot. Dabā tādu redzēju pirmo reizi. 

Iespējams koksngraužveida praulvaboles (Pseudocistela ceramboides) kāpurs

Mizasblakts Aradus corticalis

Izpētījis Rudbāržu parku, devos pa meža ceļu atpakaļ Skrundas virzienā. Tur doma bija vienkārši paskatīties kādi tur tai pusē ir meži un mazāk kaut ko intensīvi meklēt. Pāris vietās gan piestāju un zem viena egles stumbeņa mizas atradās uzreiz divi interesanit objekti. Vispirms kāpurs, kas man atgādina koksngraužveida praulvaboles kāpuru (tādu pašu Dabasdatos bija ieziņojis arī Jānis Jansons). Taču 100% pārliecība jau īsti nav - tāpēc arī šo kāpuri ievācu ar domu no tā izaudzēt pieaugušu vaboli. Kādus praulus ar līdzi ievācu - cerams uzbarosies un izaugs. Pagājušajā gadā vismaz melnās praulvaboles izdevās saldējuma kastītē no kāpuriem izaudzēt. Ja izrādīsies kāda cita suga, tad jau arī labi - vismaz būs droša skaidrība kam tad šādi kāpuri pieder. Turpat blakus uz mizas plēksnes sēdēja arī viena plakanā blakts, kas specializējusies tieši dzīvei zem dažādu koku mizām - mizasblakts (Aradidae dzimta). Tā ātri izmaļot caur noteicēju iznāca, ka tā ir Aradus corticalis - laikam jau, ka nekāds retums nav. Kaut gan nav jau mums tā blakšu fauna un sugu izplatība tik labi izpētīta. Kaut gan velti - blaktis ir viena no pateicīgākajām grupām priekš noteikšanas, jo daudzas sugas var visai labi noteikt arī pēc bildēm. Ok ir arī grūtas grupas/dzimtas, bet tā tas ir jebkurā viegli nosakāmo kukaiņu grupā - vabolēm, tauriņiem utt. 

Vārdu sakot dienas rezumē - Rudbāržos ir jāatgriežas, bet rīt jādodas putnos!

Ķemeru aptumsums

Daļējs saules aptumsums no Ķemeru tīreļa malas

Pēc tik lieliskā Šneidera mizmīļu brauciena sekoja ilgāks darba periods, kad atlika vien siekaloties par labo laiku aiz loga. Protams, pēc labākajiem Mērfija likumu paraugiem - kā pienāca brīvdienas tā laiks uzreiz sabojājās. Neko darīt - tāpat jābrien dabā. Šajā tik īpašajā saules aptumsuma dienā izdomāju turpināt 'spiest' uz kukaiņiem. Putni pagaidīs (šodien divas jaunas sugas gada listei gan klāt nāca - dzērves un parastie ķeģi)! Biju pārliecināts, ka aptumsumu mākoņu dēļ neredzēšu, bet beigās arī man (tāpat kā daudziem citiem) mākoņi bija tieši tik daudz, lai varētu aptumsumu vērot un bildēt bez jebkādiem palīglīdzekļiem. Ekselenti! Pie tam biju uztrāpījis aptumsuma brīdi sagaidīt vecā Ķemeru tīreļa deguma malā, kur stāvošo priežu stumbeņu fonā, saules sirpis izskatījās jo sevišķi spocīgi. Bet nu ko tur daudz par aptumsumu - tā jau 'veca ziņa' kā sacīt jāsaka. 

Vītolu urbēja (Cossus cossus) kāpurs

Īsspārnis Ocypus brunnipes

Iesarkanais sprakšķis (Ampedus erythrogonus)

Tumšā koksnes skudra (Camponotus herculeanus)

Par cik siltās dienas bija beigušās, tad arī kukaiņu aktivitāte kopumā bija agram pavasarim raksturīga = nekāda. Tā ka nācās atkal mazliet pasvīst, lai kaut ko sazīmētu. Pārsvarā tā atkal bija mizu lobīšana, bluķīšu cilāšana no zemes utml. Ķemeru apkārtni pārgājienam izvēlējos, jo tur tie meži ir gana forši, kā arī varbūt cerēju uz kādām purvu sugām (ar tām gan šoreiz pilnīgs fiasko). Zem viena alkšņa mizas mani mazliet sabiedēja gigantisks vītolu urbēja kāpurs, kas acīmredzot bija izvēlējies to kā ziemošanas vietu. Tā jau ir - mizas plēšot nekad nevari zināt vai Tev tur virsū neuzkritīs kāds zirneklis vai pa roku neizskries kāda kaulene (brrr. Labi, ka nedzīvojam tropos, kur dzīvo milzīgi simtkāji), vai nesagaidīs kāds cits pārsteigums. Šoreiz vītolu urbējs bija vienīgais, kas tā mazliet 'uzsita' asinsspiedienu - nekādi īpašie retumi netrāpījās. Var atzīmēt vienīgi iesarkano sprakšķi, kas ir samērā reta biotopu speciālistu suga, bet par cik tādu jau esmu fotogrāfējis vairākas reizes, tad sevišķas emocijas tas šoreiz neizraisīja. Ja nu vienīgi īsspārnis Ocypus brunnipes ir neliels prieciņš - jauna suga manā fotoarhīvā. Tā nu tur pētīju mizas, atradu Latvijas lielāko skudru (tumšo koksnes skudru), līdz zem vienas guļošas priedes mizas deguma malā atradu šos dīvainos veidojumus...

Ziedmušas Microdon sp. kāpuri

Ziedmušas Microdon sp. kāpuri

Pirmajā brīdī šķita, ka tas ir kaut kas sēņveidīgs - no sērijas bisītes vai murķeļa aizmetnis (ok, zinu - diezgan dīvaina doma), bet tie atradās zem priedes mizas, turpat blakus rāpoja Lasius ģints skudras un, kad mēģināju vienu tādu paņemt pirkstos, tad tas arī viegli padevās - tātad nebija stingri piestiprināts substrātam. Izmērā ar tādi ap 1cm. Apakšpuses bija balta un gluda. Safotogrāfēju šos dīvainīšus un likos mierā. Jau mājās pētot bildes, ziņkāre tomēr ņēma virsroku - kas tie tādi ir?! Ķēros vērsim [gūglei] pie ragiem. Ātri vien sēņu variantu atmetu, jo katram no šiem objektiem dibengalā ir brūns izaugums, kā arī maliņa klāta tādiem kā sariņiem - kaut kā ne visai 'sēniskas' pazīmes. Lai arī nekad neko tādu redzējis nebiju, tomēr viss vedināja uz domām, ka tas būs kaut kas dzīvnieku izcelsmes un visticamāk kāda kukaiņa kāpurs. Pārmetu meklēšanas virzienu uz kukaiņu kāpuriem un kaut kā ienāca prātā papētīt mušu kāpurus, jo starp tiem tomēr ir viena no lielākajām formu un izmēru dažādībām, kā arī divspārņi kāpuri ir primitīvi un bezkājaini (šiem kāju nebija). Šķiet zem atslēgas vārdiem 'reticulated diptera larvae' gūgles attēlu meklētājs izmeta attēlu ar tādiem nosacīti līdzīgiem, apaļiem kāpuriem ar tumšāku knibucīti vienā galā. Tas bija daļa no raksta par tropiskajām Microdontinae apakšdzimtas ziedmušām, kas parazitē bromēlijās dzīvojošās skudrās. Ahā! Uzreiz atmiņā atausa iepriekš lasītais par Microdon ģints ziedmušām (1x esmu tādu pieaugušu fotogrāfējis), kuru kāpuri kā reizi dzīvo un parazitē skudru pūžņos (šiem blakus skraidošās skduras, droši vien tajā kritalā arī dzīvoja). Divi klikšķi un tiešām - gūglē 1:1 attēli kā uz delnas un izmeklēšana noslēgusies. Lai arī izskatījās tādi ļoti pasīvi un miermīlīgi, skudru ligzdās šie ir visai nešpetni, jo pārtiek no skudru kāpuriem un oliņām. Interesanti, ka savulaik 19. gadsimta pētnieki arī esot kasījuši galvas, mēģinot saprast kas tie tādi ir, un beigu beigās klasificējuši tos kā vēžveidīgos. Gadās arī tā! Noteikti dienas vērtīgākais novērojums.

Laputu Cinara sp. olas uz priedes skujas

Mārīte Exochomus quadripustulatus

Turpinot pārgājienu, vienā vietā uz jaunu priedīšu skujām pamanīju jau savulaik Ogres apkārtnē iepazītos sīciņos, melnos rīsu graudiņus, kas ir Cinara ģints laputu olas.  Un kur ir tik bagātīgi klāts galds, tur ir arī ēdāji jeb laputu lielākie ienaidnieki - mārītes! Šajā gadījumā ar oliņām mielojās Exochomus quadripustulatus, bet droši vien, laikam paliekot siltākam, tur piestās arī kādas citas sugas. Dabiskā bioloģiskā kontrole. 

Ugunsvaboles Schizotus pectinicornis kāpurs

Melngalvas ugunsvaboles (Pyrochroa coccinea) kāpurs

Divu ugunsvaboļu sugu (Schizotus pectinicornis un Pyrochroa coccinea) kāpuru salīdzinājums

Pašās beigās, palupinot lielas bērza kritalas mizu, atradās paturpinājums iepriekšējā bloga zemmizas kāpuru tēmai - divu ugunsvaboļu sugu kāpuri, kas varbūt ir nedaudz līdzīgi Šneidera mizmīļa kāpuriem. Galvenā atšķirība, ka abām šīm sugām vēdera pēdējā posma ragi ir vienkārši - sastāv tikai no diviem lieliem ragiem bez tur kādiem mazākiem papildus radziņiem. Savstarpēji sugas arī atšķiras ļoti labi - Schizotus pectinicornis šie ragi ir gari un līki, bet Pyrochroa coccinea  - īsāki un taisni. It kā diezgan vienkārši. Melngalvas ugunsvaboles kāpurs man līdz šim nebija fotoarhīvā, tā ka vēl viens robs aizpildīts. Atlicis vēl tikai 'smagais' jeb retais gals - Cucujus ģints plakaņi un to kāpuri. Tās arī ir vienas no manām sapņu sugām, ko labprāt gribētu iemūžināt. Pēdējos gados sarkanais plakanis (Cucujus cinnaberinus) pat tiek atrasts samērā regulāri tā ka cerības ir. Atliek tikai braukt, meklēt un atrast! 

Šneidera mizmīli meklējot

Parastais nātru raibenis (Aglais urticae)

Ilgi domāju - ko varētu tādu labu sadarīt šodienas brīvajā dienā. Par cik dienas gaitā bija jāiegriežas Ogrē pie vecvecākiem, tad tas mazliet samazināja potenciāli apmeklējamo vietu sarakstu. Ogres apkārtnē ar nekādi dižie pavasara putni ticamākais, ka vēl nav atlidojuši - tāpēc kas gan cits atliek, ja ne doties kukaiņos! Galveno mērķi izvirzīju beidzot atrast un nofotogrāfēt mītisko vaboli - Šneidera mizmīli (Boros schneideri), kam piemērots biotops rodams netālu no Ogres Ķeguma apkārtnē. Rīts gan iesākās ar citu patīkamu kukaiņpasaules pārsteigumu! Mana draudzene, no rīta dodoties uz darbu, deva ziņu, ka kāpņutelpā sēžot viens tauriņš. Lecu ārā no gultas (nu labi, biju jau brīdi kā pamodies un ķīķerēju pa logu putnus) un skrēju šo raudzīt. Izrādās - parastais nātru raibenis. Mans pirmais šī gada dienastauriņš! Urā! Tupēja šis gan pašā kāpņu viducī un rīts arī bija gana dzestrs, tāpēc ienesu šo savā balkonā, lai pasildās. Brīvdienās varēs laist ārā, lai lido. 

Ķeguma apkārtnes meži

Bet kāpēc tad tieši uz Ķegumu? Tāpēc, ka otrpus Daugavai esošais meža masīvs ir tāds visai simpātisks - it kā jau saimnieciskais mežs, taču vietām koki gana veci, pati mežaudze skraja un saulaina + vairumā nogabalu diezgan bagātīgs (salīdzinot ar daudziem citiem nīkulīgiem un garlaicīgiem saimnieciskajiem mežiem) atmirušās koksnes daudzums (g.k. nokaltuši vai kalstoši stāvoši koki, bet pa kādai kritalai ar). Šis apstākļu kopums kopumā padara šo meža masīvu (tiesa ar katru gadu tas rūk mazumā - izcirtums aiz izcirtuma...) interesantu dažādām sugām, kas blīvā 30-40 gadīgā priežu audzē savu degunu nekad nebāzīs. Veģetācijā lapo gada staipekņi un plakanstaipekņi, no lidoņiem šajā apgabalā ir ziņoti pat medņi utt. Un spriežot pēc visa - šim mežam vajadzētu patikt arī Šneidera mizmīlim. Laikapstākļi piemēroti, mežs piemērots, datums priekš vaboļu meklēšanas pareizais - atliek tikai atrast! Izklausās viegli vai ne?

Šneidera mizmīlis (Boros schneideri)

Kā izrādījās, tad tas tiešām bija TIK viegli cik varētu izklausīties. Piegāju pie pirmās ceļmalā esošās nokaltušās priedes, noplēsu pirmo mizas gabalu un tur arī viņš sēdēja - Šneidera mizmīlis! Neticami, bet fakts. Tad nu mazliet sīkāk par šī stāsta galveno varoni. Šneidera mizmīlis ir vienīgā mizmīļu (Boridae) dzimtas suga Eiropā - īsts vienpatis! Pat pasaules mērogā šī ir ļoti neliela dzimta - vien 4 sugas. Praktiski visā Eiropā suga ir sastopama ļoti reti (daudzās R-eiropas valstīs jau izzudusi) un ir īpaši aizsargājama. Latvijā ļoti ilgstoši nebija īsti nekādu ziņu par šo sugu - vien literatūras dati no 19. gadsimta. Līdz 2002. gadam, kad Pededzes lejteces dabas liegumā vienu vaboli zem ozola mizas atrada Kristaps Vilks. Nākamajā gadā apmēram tajā pašā rajonā tika atrastas vēl 2 vaboles un viens kāpurs (D.Teļnovs) - arī zem ozola mizas. Ar to arī uz kādu laiku apsīka ziņas par šo sugu - acīmredzot liels retums Latvijas faunā? Tādu vecu ozolu mežu (vai kas kaut nedaudz līdzīgs) jau Latvijā tiešām ir maz.

Šneidera mizmīlis (Boros schneideri)

Ledus sakustējās vien kādus dažus gadus atpakaļ, kad aktīvāku šīs sugas pētniecību sāka veikt lietuviešu kolēģi. Mums tik atlika lasīt un brīnīties - Šneidera mizmīlis izrādās apdzīvo sausus priežu mežus un kāpuri/vaboles jāmeklē zem nokaltušu priežu mizas. Jā, literatūrā raksta, ka var izmantot arī lapkokus (galvenā kāpuru barība laikam ir kādi sēņu micēliji - iespējams, ka tad uz lapkokiem ar var atrast kādu garšīgu micēliju), bet tas notiekot gana reti. Mums pirmie divi novērojumi kā reizi uz ozoliem un laikam tas ar mūs mazliet nosita no sliedēm, jo tiklīdz šo sugu sāka meklēt biotopos kādos suga sastopama Lietuvā - tā uzreiz tā tika un joprojām tiek atrasta arī pie mums (K.Vilka pers. info). Lietuvā suga patiesībā sastopama gana daudz (vairāki desmiti atradņu) - līdz ar to ir pamats domāt, ka arī Latvijā tā nav nekāds ekstrēms retums. Tiesa konkrētu novērojumu joprojām ir visai maz. Jāatzīmē, ka biotops, lai arī pēc apraksta izklausās plaši izplatīts (priežu meži mums taču visvairāk), tomēr ir gana specifisks, jo jāsakrīt vairākiem apstākļiem - tam jābūt pietiekami vecam, skrajam un saulainam (sugai nepatīk egļu radītais noēnojums) un ar pietiekamu daudzumu stāvošu, atmirušu koku. Pārsvarā jau vairumā priežu mežu kaut kas īsti līdz galam neatbilst - vai nu jauns, blīvs un ar maz atmirušu koksni, vai vecāks un ar kādiem atmirušiem kokiem, bet atkal aizaudzis ar eglēm utt. Tātad droši, ka Šneidera mizmīlis ir pietiekami reta suga un uz 'katra stūra' apkārt nemētājas. Raksta, ka tā ir ļoti jūtīga pret traucējumu. kas ir visai loģiski, jo, ja tādus piemērotos nogabalus nozāģē un apkārt paliek tik 10-40 gadīgas blīvas priežu audzes, sugai būs grūti izdzīvot. Ne velti Rietumeiropā tā izzudusi tieši intensīvās mežsaimniecības dēļ. Novembrī starp citu mēģināju šo atrast Ogres Zilo kalnu apkārtnē - bez sekmēm. Tagad salīdzinot - tur tas meža fragments bija vietām bija mazliet par blīvu, bet vietās kur skrajāks - maz atmirušu koku. Nav viegli izpatikt Šneidera mizmīlim...

Šneidera mizmīļa (Boros schneideri) kāpurs

Šneidera mizmīļa meklēšanai piemērots ir viss gads (nu ok - ziemas spelgonī lupināt priežu mizas nav ieteicams), jo sugu var viegli atpazīt arī pēc kāpuriem. Ja gribam atrast pieaugušās vaboles - īstais brīdis ir vēls rudens un agrs pavasaris, jo pieaugšās vaboles pārziemo. Vasarā vaboles meklēt ir veltīgi - tās jau sen ir aizgājušas bojā. Šīs sugas attīstības cikls rit divus gadus, līdz ar to - kāpurus gan var atrast visu cauru gadu. Arī šodien kāpurus izdevās ieraudzīt apmēram līdzīgā skaitā (vai mazliet vairāk) kā pieaugušās vaboles. Pēc skata Šneidera mizmīļa kāpurs ir tipisks zem mizas dzīvojošs vaboles kāpurs - stipri plakans, viegli dzeltenīgs ar brūnu galvas kapsulu un izteiksmīgiem 'ragiem' vēdera pēdējā posma galā. Tieši vēdera gals ir galvenā noteikšanas pazīme kā to var atšķirt no citām līdzīgām sugām (bet par to brīdi vēlāk). Pašas vaboles ir absolūti nesajaucamas - tātad, lai šo sugu konstatētu nav nepieciešams to ievākt vēlākai noteikšanai. Pietiek vienkārši nofotogrāfēt.

Robainais plakanis (Dendrophagus crenatus)

Šneidera mizmīli smuki iemūžinājis, sāku domāt ko nu darīt - varētu gandrīz vai doties mājup., jo galvenais mēŗkis izpildīts. Bet apetīte rodas ēdot! Uzreiz iedomājos pār vēl vienu 'mīli' - praulmīli Pytho depressus, par ko kolēģis Kristaps Vilks stāsta, ka tie šādos biotopos esot visās malās. Manā fotoarhīvā tas ir liels robs, jo vienīgo reizi pieaugušu vaboli atradu tālajā 2004. gadā Ogres Zilajos kalnos, bet pagājušajā vasarā izdevās atrast vien kāpuru. Arī šai sugai pieaugušās vaboles pārziemo līdz ar to turpināju čakli lupināt priežu mizas. Te gan maza atkāpe - ar to mizu lupināšanu ar jābūt tādam stipri piesardzīgam, jo noplēšot 100% visas mizas visiem kokiem (nu labi - tas nav iespējams, bet tomēr) tiks nodarīts lielāks kaitējums kā labums. Tā ka gāju ne pie katra nokaltušā koka un pie tiem kuriem piegāju - centos noplēst vien pa kādiem pāris mizas gabaliem. Ja ir kaut kas, tad ir, bet ja nav, tad nav. Lietuvieši savā pētījumā, kur 'atmizoja' vairāk kā 1000 kokus, pēc tam tos mizas gabalus (jo īpaši, ja koks bija mizmīļa apdzīvots) pienagloja atpakaļ pie koka. Tas droši vien arī būtu pareizākais, jo nokaltušam kokam mazas nagliņas jau tāpat nekaitē. Labi, atpakaļ pie 'žukiem' - praulmīļi rokā nedevās, bet atradās divi robainā plakaņa eksemplāri. Arī labi - mežaudžu atslēgas biotopu indikatorsuga, kas nemaz tik bieži nav sastopama (bet kopumā krietni biežāk kā Šneidera mizmīlis).

Praulmīļa Pytho depressus kāpurs

Pēc kāda brīža parādījās pirmais cerību stariņš praulmīļa meklējumos - tā kāpurs! Tad vēl viens. Un vēl viens, un vēl daudzi. Tīri kāpuru ziņā - masveidīgākā suga. Šķietami deva vairāk priekšroku vecākiem kokiem ar biezāku mizu. Ja mizmīļa kāpuri ir tādi miermīlīgi sēņēdāji, tad praulmīļa kāpuri gan ir aktīvi plēsēji un zem mizas pārtiek no citu kukaiņu, g.k. mizgraužu kāpuriem. 

Praulmīļa Pytho depressus un Šneidera mizmīļa (Boros schneideri) kāpuru dibengalu salīdzinājums

Izskata ziņā, tas ir samērā līdzīgs mizmīļa kāpuram (un vēl dažām citām sugām), bet ja salīdzina abu šo kāpuru dibengalus - nepavisam nav līdzīgi! Tā pēdējā posma 'ragu' forma ir nesajaucama. Bet jo īpaši raksturīga pazīme Šneidera mizmīļa kāpuram ir tā ķermeņa pēdējais posms, kas ir vismaz divas reizes garāks kā pārējie posmi (līdzīga pazīme ir ugunsvaboļu kāpuriem, bet tiem ir atšķirīga pēdējā vēdera posmu 'ragu' forma). Principā, ja ir kāpura bilde - tad vismaz līdz dzimtai to var noteikti noteikt (bet parasti jau var arī līdz suga). Ja gadījumā atrodam ko līdzīgu, noteikti vajag piezīmēt zem kāda koka mizas ir kāpurs atrasts, jo praulmīļa kāpuri ir izteikti skujkoku apdzīvotāji, bet dažu citu vaboļu, piemēram, ugunsvaboļu un sarkanā plakaņa kāpuri, kuri arī ir līdzīgi, apdzīvo lapkokus.   

Praulmīlis Pytho depressus

Pēc kādas stundas ilgiem meklējumiem biju jau tuvu izmisumam - neviena pati praulmīļa vabole tā arī nebija atradusies. Izmantoju opciju 'zvans draugam' - zvanīju Kristapam, lai pārliecinātos, ka es tiešām visu daru pareizi un, ka tie viņa 'visās malās dzīvojošie' praulmīļi meklējami tādā pašā biotopā kur es šobrīd atrodos. Neko jau diži jaunu, protams, neuzzināju - tiešām atrados piemērotā biotopā un pareizajā laikā. Galu galā kāpuri taču ir daudz! Virzījos jau pa maršrutu uz vilciena pusi, kad beidzot - zem mizas atradās viens maziņš praulmīlis. Tas nekas, ka maziņš - galvenais, ka glīts!   

Praulmīļi Pytho depressus

Un pēc tam viss notika kā teicienā par trolejbusiem. Nenāk, nenāk, nenāk, nenāk un tad hops - atbrauc pieci uzreiz. Turpmākās stundas laikā atradu vēl kādus 13 eksemplārus (vienā vietā 7 gabali zem vienas neliela mizas gabala vien!). Kopumā grūti pateikt kāda ir šīs sugas izplatība Latvijā - Kristapa Vilka pieredze saka, ka nekāds retums tas nav. Vienā ne pārāk senā rakstā par Latvijas vaboļretumiem atzīmēts, ka sugai Baltijas reģionā ir vērojams straujš skaita samazinājums. Patiesība varbūt ir kaut kur pa vidu - ļoti parasta tā noteikti nav. Tā, piemēram, Ogres Zilos kalnus pēc 2004. gada esmu izmalis vēl diezgan daudz reižu un ir atrasti visādi retumi, taču praulmīli vairs tur nav izdevies ieraudzīt. Bet varbūt, ka vienkārši nepratu tos meklēt? Ar šodienas pieredzi azotē var gandrīz vai teikt, ka amats ir rokā - gan attiecībā uz Šneidera mizmīli (kas jo īpaši svarīgi, jo tā ir Eiropas nozīme suga par kuras stāvokli Latvijā mums ir Eiropai jāatskaitās. Līdz ar to, jo vairāk atradumu, jo labāk - gandrīz vai jāiet rīt vēl kaut kur meklēt), gan praulmīli. Būtu tiešām interesanti tos atrast vēl kādās vietās.  [PAPILDINĀJUMS 24.IV.2015 - Nu jau gandrīz 2 mēnešu laikā apsekojot nokaltušas priedes dažādās vietās, jāsecina, ka praulmīlis Pytho depressus patiesībā ir ļoti parasta suga! Gandrīz vai nav tādu priežu mežiņu, kur nevarētu vismaz kādu kāpuru atrast (protams, ar nosacījumu, ka mežā ir kādi nokalutši koki). Tātad Kristapam ir taisnība - tie tiešām ir atrodami visās malās. Pilnīgi vai jābrīnās kā man nebija izdevies tos tik ilgu laiku atrast. Laikam līdz šim brīdim biju maz pa priežu mežiem staigājis.] 

Plakaņi Uleiota planata

Plakanis Uleiota planata

Tumšpelēkā mizpūcīte (Lithophane furcifera)

Krabjzirneklis Coriarachne depressa

Skrejvabole Dromius schneideri

Skrevabole Calodromius spilotus

Skrejvabole Dromius quadraticollis

Rūsganā meža skudra (Formica rufa)

Ūn tas īsumā bija viss. Labi, kā pēc bildēm redzams, tad bija daudz vēl dažādu mošķu, kas zem tām priedes mizām slēpās, bet galvenais tekstuālais uzsvars šajā ierakstā bija par Šneidera mizmīli un esmu mazliet jau noguris rakstīt... :) Ja tā ātri, tad biju ļoti pārsteigts vienā vietā ierauzīt 50+ plakaņus Uleiota planata. Mēdz jau viņi reizēm čupoties tur pa kādiem dažiem vienkopus, bet nekad nebiju redzējis TIK daudz. Starp citu šīs vaboles tiešām ir maksimāli plakanas! Tad vēl atklāju savu naktstauriņu sezonu ar vienu uz priedes sēdošu mizpūcīti - ja uznāks siltāks laiks (piemēram naktī kādi +5+7 grādi), būs jāvelk ārā lampa ar palagu un jāatklāj sezona pa īstam. Vaboļu ziņā var atzīmēt, ka agrs pavasaris ir arī īstais brīdis, lai meklētu dažādas Dromius ģints skrejvaboles - vasarā daļa sugu mēdz uzturēties augstāk koku vainagā, kur nav nemaz tik viegli atrodamas. Šodien vien izdevās sazīmēt veselas 3 sugas - lai arī visas sugas ir bieži sastopamas, divas no tām līdz šim manā fotoarhīvā nebija pārstāvētas. Great success! Nobeidzu dienu ar savos foto pirmsākumos bieži izmantotu agra pavasara motīvu - rūsganās meža skudras portretu. Kāpēc gan sevi mocīt un mēģināt 'portretēt' (vai kā citādi nofotogrāfēt) rūsganās meža skudras vasarā, kad tās ātri skrien un ņipri kož, ja tās var mierīgi un bez stresa iekadrēt tagad - kad tās ir kuslas un mierīgas. Un skudru pūžņa apkārtni var pamest bez nevienas pašas skudras apakšbiksēs... :)

Retumus meklējot

Kolkas rags

Rudens ir putnu migrācijas laiks - gan vecie, gan jaunie putni pamet savas ligzdošanas vietas un dodas uz dienvidiem (protams, atskaitot izteiktās nometnieku sugas, kuras nekur nelido). Rudens ir arī dažādu reto putnu sugu laiks, jo, piemēram, jaunie putni savos pirmajos dzīves klejojumos mēdz nomaldīties tālu no citu sugas brāļu 'iestaigātajiem' ceļiem un nokļūst kaut kur ne tur kur tiem būtu jānokļūst, piemēram - Latvijā! Tā nu putnu vērotāji arī cītīgi saausās un cer vai nu uz kādiem dienvidu  (tā gadās, ja putns kaut kāda iemesla dēļ ir uzņēmis kursu pretējā virzienā - nevis uz D, bet uz Z) vai austrumu retumiem (bet tie pie mums nokļūst mazliet vēlāk rudenī). Tā nu pēdējā augusta dienā, cerībā uz varbūt kaut ko stipri interesantu, ar kolēģiem GG un AAjr ierados Kolkā. Pagājušogad Kolka rudens mēnešos sevi ļoti spilgti parādīja (kas varbūt neliels pārsteigums, jo plašāk jau tomēr tā pazīstama kā pavasara migrācijas 'hotspots') - tā ka cerības bija 'augstos toņos'.

Tumšās pīles (Melanitta fusca)

Žubītes (Fringilla coelebs) mātīte

Laukirbes (Perdix perdix)

Sapņot, protams, nav aizliegts, bet šajā reizē Kolkā sapņiem nebija lemts piepildīties. Daudz kas tomēr ir arī atkarīgs no laikapstākļiem (it kā šajā dienā tie šķita gan labi un piemēroti, bet varbūt putni domāja savādāk?), kas tomēr ir viena no tādām putnu vērošanas neatņemamām sastāvdaļām, jo dažādi putnu pārvietošanās virzieni tiešā mērā ir saistīti ar laikapstākļiem. Tā patiesībā ir vesela zinātne, ko es īsti apguvis neesmu - t.i. 'nolasīt' situāciju un, izejot no esošajiem un iepriekšējās dienās bijušajiem laikapstākļiem, izvēlēties potenciāli labāko vietu, kur doties vērot putnus. Bet tas varbūt nāks ar pieredzi. Kolkā šoreiz putnu bija diezgan maz - ne krūmos, ne jūrā. Varbūt ar tomēr kādu nedēļu, divas par agru. Kā interesantākos novērojumus var minēt palielu laukirbju bariņu (acīmredzot izvests perējums - tagad skaidrs kur jāmeklē šis grūtais janvāra ķeksis) un riekstrozi. Nu varbūt arī virs galvas pārlidojošas tumšās pīles - šķiet no šāda rakursa šo sugu redzēju pirmo reizi. 

Rojas ostas apkārtnē

Kajaku (Larus canus) bars - šoreiz bez melngalvas kaijas...

Līdz ar samērā tukšo Kolkas pusi atceļu sākām gana agri un veicām pāris pieturas punktus līča piekrastē. Rojas ostā mūs sagaidīja vesels pulks lielo ķīru un kajaku (pa vidu daži ceklulzīriņi un sudrabkaijas), kas rosināja domas par melngalvas kaiju. Taču arī šoreiz nekā - pagaidām man nekādi retumi rudenī vēl negrib rādīties. Uz viena no moliem bija aizdomas par Kaspijas kaijas jauno putnu, taču lidojumā skatam pavērās visnotaļ tumša spārn apakšpuse, kas entuziasmu par šo diezgan ātri nokāva (tipiskā gadījumā spārna apakšai bija jābūt diezgan gaišai). Kaijas jau vispār diezgan ķēpīga padarīšana.

Dzeltenais tārtiņš (Pluvialis apricaria) - ļoti drošs īpatnis

Turpinājumā - protams, Mērsrags. Tur gan šoreiz bija visai interesanti. Nekas rets, bet laba sugu daudzveidība un kas vēl foršāk - viens ļoti drošs dzeltenais tārtiņš, ko varēja bildēt līdz nelabumam. To mēs, protams, arī darījām, pie reizes pārbaudot, ka atmiņas kartes tomēr nav no gumijas. Sākumā es pat tā neiespringu, bet, kad manīju, ka kolēģiem šis tur skraida gandrīz gar degunu, beigās man nervi ar neizturēja un arī metos rāpus! Vienā brīdī šis piegāja klāt tik kādu 4m attālumā un... tieši tad fotoaparātam izbeidzās aķītis. Cūcenes likums - un otrreiz jau tik tuvu, protams, vairs neatnāca. Labi, ka mašīnā tomēr bija arī kāds rezerves komplekts - vismaz nepaliku uz atlikušo dienas daļu bez foto. Starp citu pirmajā brīdi loģiska bija mūsu interese arī par šī radījuma padušu krāsu, jo diviem citiem ekstrēmiem tārtiņu retumiem (tundars un zeltainajam) paduses ir brūnganā krāsā (zeltainais tārtiņš Lv vēl nemaz nav konstatēta), bet šim paduses bija standarta, baltā krāsā. Bet tāpēc jau nesaskumām - lai arī dzeltenais tārtiņš nav nekas rets, tomēr ļoti reti izdodas satikt tik drošu šīs sugas īpatni.  

Līkšņibītis (Calidris ferruginea), 2 trulīši (Calidris minuta) un 3 parastie šņibīši (Calidris alpina)

Parastais šņibītis, līkšņibītis un trulītis - jauno putnu salīdzinājums

Tumšā tilbīte (Tringa erythropus)

Akmeņtārtiņš (Arenaria interpres)

Nostaigājām arī tālāk gar Pekragu, kur pa visu posmu salasījās interesanta sugu kompānija - bridējputnu migrācija tomēr vēl rit gana sparīgi. Čupiņa parasto šņibīšu, daži trulīši (gada ķeksis man), līkšņibītis, akmeņtārtiņš, piecas tumšās tilbītes, pa kādai upes tilbītei, pāris smilšu tārtiņi un, protams, dažādi sīkputni. Tā ka sūdzēties jau par dienu kopumā būtu grēks. Jā, nebija nekādi retumi, bet rudens ir vēl tikai sācies - viss vēl tikai priekšā! Atliek tikai iet dabā, spicēt ausis un būt vērīgam. Retumi jācer, ka neizpaliks!