Dienas Vabole - Gastrophysa viridula

Izvēlēties "Dienas Vaboli" man nemaz nav tik viegli - tāpēc, uzticoties nejaušībai, to katru reizi izlozēšu. Un šoreiz izloze noteica, ka Dienas vabole ir lapgrauzis Gastrophysa viridula, ko latviski varētu dēvēt par skābeņu lapgrauzi.

Suga gan pie mums, gan citur Eiropā ir ļoti bieži sastopama - pie tam nereti samērā lielā skaitā. To vislabāk meklēt dažādās pļavās, kur tās būs atrodamas barojamies ar dažādu skābeņu (Rumex sp.) lapām. Teorētiski nesmādē arī kādus citus radniecīgus augus, tomēr skābenes ir visiecienītākās. Izmēros tā ir samērā neliela vabolīte - parasti ap 5mm gara. Mātītes ir nedaudz lielākas par tēviņiem, kas ir jo īpaši izteikts olu dēšanas laikā, kad mātītes ķermenis, piepildoties ar vairāk kā 1000 olām, pamatīgi piebriest un vabolīte iegūst samērā savdabīgu paskatu. Līdzīgas pārvērtības ir novērojamas arī citām lapgraužu sugām, taču Gastrophysa ģints sugām vēders iegūst proporcionāli 'nedabiskākos' apmērus. Man šķiet, ka tas ir bijis par iedvesmu ģints latīniskā nosaukuma tapšanā, jo vārda daļa 'gastros' tulkojumā ir 'kuņģis'. Interesanti būtu uzzināt ko nozīmē otra daļa 'physa/physos?'. Gada laikā varot attīstīties 2-4 paaudzes. Pārziemo augsnes virskārtā kā pieaudzis īpatnis.

Pēc izskata varētu teikt, ka G.viridula ir tāds klasisks lapgrauzis. Taču, ja ņem vērā samērā nelielos izmērus, raksturīgo, vienmērīgi metāliski zaļo krāsojumu, rupjo ķermeņa punktējumu un vēl citas pazīmes (piemēram, ķermeņa formu), tad ir iespējams visai ātri un viegli šo sugu atšķirt no citām lapgraužu sugām.

Dienas Vabole - Bolitobius cingulatus

Ziemas laiks ir pienācis (lai arī pati ziema nedaudz kavējas), kas nozīmē, ka kukaiņiem dabā ir iestājies miera periods. Man tas savukārt nozīmē, ka ir nedaudz vairāk laika ielīst savos bilžu arhīvos. To darot, šodien ienāca prātā atdzīvināt savu blogu ar jaunu rubriku - 'Dienas Vabole'. Protams, visticamāk neizdosies katru dienu uzrakstīt par kādu sugu, bet mēģināšu daudz maz regulāri, tomēr.

Izloze noteica, ka pirmās dienas vaboles godā ir ticis īsspārnis Bolitobius cingulatus. Suga kurai (līdzīgi kā daudzām citām vaboļu sugām) nemaz nav latviskais nosaukums. Plašajā īsspārņu dzimtā (gandrīz 800 sugas) šī varētu būt viena no retajām samērā viegli atšķirajām sugām, jo tai ir visai raksturīgs oranži melns ķermeņa krāsojums, dzltenbrūnas kājas un gaiši pirmie un pēdējie taustekļu posmi kā arī, protams, citas smalkākas pazīmes. Izmēru ziņā to var ierindot starp vidēja izmēra īsspārņiem - ķermeņa garums tai ir no 7 līdz 9mm.

Informācija par šo sugu kopumā būtu visai skopa, ja vien nebūtu Raimonda Cibuļska 2010. gadā rakstītais promocijas darbs ar nosaukumu: "Latvijas īsspārņu (Coleoptera: Staphylinidae) faunas revīzija". Šajā darbā minēts, ka B. cingulatus ir higrofīla (mitrumu mīloša) mežu suga, kurai Latvijā ir zināmas 6 atradnes. Sugai nav raksturīgs slēpts dzīvesveids, nav saistība ar specifiskiem biotopiem un atradnēs nav novērota lielā skaitā (parasti 1-2 eksemplāri.

Nelielais atradņu skaits varētu likt domāt, ka suga ir ļoti reta, taču visticamāk, ka suga ir izplatīta biežāk - vienkārši vaboļu pētnieki mums ir tik cik viņi ir (maz), kas nozīmē, ka daudzu sugu izplatības dati (it īpaši tādu ne tik ļoti 'populāru' un viegli nosakāmu dzimtu pārstāvjiem) diemžēl ir nepilnīgi.

Lai nu kā, es šo sugu esmu sastapis tikai vienu reizi - šī gada 8. maijā Ikšķilē.

Divi zaķi ar vienu šāvienu

Šodien, sēžot skolas skolā, Dabasdati.lv pamanīju ziņas, ka uz Mangaļsalas mola redzēta Lapzemes stērste un jūras šņibītis (28. novērojums Latvijā)! Lieliska ziņa, jo tās ir sugas, ko neesmu redzējis un parasti tās tiek manīti kaut kur Liepājas apkārtnē - kas man ne visai ir pa ceļam. Pie tam iepriekšējo Mangaļsalas jūras šņibīti man sekmīgi izdevās nokavēt.

Nedaudz padīdījies lekcījās beidzot varēju doties ceļā - gaisma gan tagad ātri pazūd, attiecīgi Mangaļsalā biju tikai 15:00 un varēju tik atļauties ātri 'uzskriet' uz mola un cerēt, ka jūras šņibītis nebūs paslēpies kaut kur akmeņos. Uz Lapzemes stērsti šoreiz nemaz necerēju, taču apmēram mola vidū tieši stērste parādījās pirmā! Barojās akmeņos kopā ar divām sniedzēm (kuras es ar šogad nebiju manījis). Putni gan bija tramīgi un bildes vairāk tādas dokumentālas sanāca. No jūras šņibīša gan nebija ne miņas - līdz pat pašam mola galam. Gandrīz jau biju samierinājies, bet tad beidzot ieraudzīju šo tupam pašā galā uz viena akmens bluķa. Šis atšķirībā no Lapzemes stērstes gan bija samērā flegmatisks (kā tas jūras šņibīšiem pienākas) un savā nodabā k-ko kinibinājās ap savu bluķi (neliels video te). Tad jau gan palika gandrīz vai par tumšu un bildes ar nekādas izcilās nesanāca.

Lai nu kā ar tiem foto, bet divas jaunas sugas mūža listei vienā stundā - galīgi nevaru sūdzēties :)

Daglā čakstīte Latvijā

Svētdien Latvijas putnotāju saimi pāršalca patīkama ziņa, ka Smārdē novērota jauna (349.) putnu suga Latvijai - daglā čakstīte (Oenanthe pleschanka). Galvenais un vienīgais vaininieks - putnu fotogrāfs Andris Poišs! Plašāks apraksts par novērojumu un pašu čakstīti - dabasdati.lv ziņā.

Jau tajā svētdienas vakarā, protams, radās doma varbūt pirmdien aizbraukt uz to vietu ar cerību, ka putns varētu būt vēl uz vietas. Attiecībā uz šo jautājumu biju gan pesimistiski noskaņots, jo kas tad varētu to mazo putniņu tur aizturēt no aizlidošanas kaut kur tālāk? Nekad agrāk tā pēc šādiem retumiem arī neesmu skrējis... Tāpēc pirmdienas rītā arī nemaz netrakoju - līdz brīdim, kad sāka nākt ziņas, ka čakstīte joprojām ir uz vietas! Vai vai, ko nu? Sāku skatīties, ka binoklis izrādās nav pie rokas, jābrauc tam pakaļ, stundas rit ātri utt. Īsāk sakot - nočammājos (laikam jau tik ļoti dikti negribēju uzreiz braukt skatīties) un tā arī pirmdien neaizbraucu.

Šodien gan jau agrā rītā sēdēju vilcienā un ripinājos uz Smārdi. Putns bija visu iepriekšējo dienu labi sevi parādījis jau daudziem putnu vērotājiem - cerības bija. Ierodoties uz vietas priekšā jau trīs cienījami putnologi - tiem ir viena laba ziņa, otra nedaudz mazāk laba. Čakstīte burtiski dažas minūtes pirms manas parādīšanās bija labi redzēta, bet tagad tieši bija nozudusi. Neko darīt - atliek vien pagaidīt un cerēt, ka atrādīsies arī man. Protams, tā vienkārši stāvēt jau neinteresanti, tāpēc devos lēnā apgaitā virzienā, kur tā it kā esot pēdējo reizi redzēta. Pastaigājos, paskatījos, neko neredzēju, uz mirkli sabijos no pārlidojoša zvirbuļvanaga (ko var zināt - varbūt šis uz čakstīti ķīķerēja) un atgriezos izejas punktā.

Kāda stunda jau pagājusi. Sāku saprast, ka, ja nebūtu uzzinājis, ka šorīt tā ir redzēta, tad šajā brīdī visticamāk dotos prom. Paiet vēl dažas minūtes un IR - sēž kaut kas brūnganpelēks uz sētas staba. Pat neskatoties binoklī jūtu, ka tā ir daglā čakstīte. Un tiešām, binoklī putns labi apskatāms. Gribas jau tomēr vēl tuvāk apskatīt, tāpēc uzmanīgi gāju vien tuvāk, jo it kā bija ziņas, ka putns ir samērā drošs. Pirmais iespaids gan man savādāks - ja ne tramīgs, tad kustīgs gan! Beidzot 'noenkurojas' uzartajā laukā, kur tas vakar g.k. tika novērots. Tur to binoklī kādu laiku vēroju. Jā, nu tiešām 'aizdomīga akmeņčakstīte'. Bet vai pats tādu dabā būtu 'atkodis' kā kaut ko retu? Viela pārdomām. Fotogrāfēt putnu, protams, nelienu - nav piemērota tehnika attiecīgi nav ko putnu lieki trenkāt. Citiem jau vakar ir lieliskas bildes sanākušas - piemēram, Ainaram Mankusam. Bet prieks jau tāpat šādu ekstru apskatīt - nenoliedzami retākais putns Latvijā, ko esmu redzējis. Taču, protams, nevar salīdzināt prieku kāds ir, kad kādu retu putnu pašam izdodas atrast - laikam jātur acis (un ausis) kārtīgi vaļā un gan man ar vēl paveiksies! :)

P.S. - Kādiem Smārdes iedzīvotājiem gan laikam es tāds, ap mazdārziņiem klīstošs, vienpatis šķitu mazliet aizdomīgs, tāpēc, ejot prom, mani uz brīdi aizturēja vietējais policists. Uzreiz jau gan sapratu, kas par lietu un sāku godīgi stāstīt par jauno putnu sugu, kas ieklīdusi Smārdē, parādīju putniņa bildi fotoaparātā un citādi mēģināju parādīt savus labos nodomus. Par laimi vīrietis bija ļoti saprotošs un par zagli mani nemēģināja noturēt. :)

Sena satikšanās

Vienu vakaru, meklējot arhīvā kādu bildi, atmiņā atausa sena satikšanās Ogres Zilo kalnu mežos, kas līdz šai dienai ir viens no maniem satraucošākajiem (pozitīvā ziņā) piedzīvojumiem dabā. Tas notika tālajā 2005. gada aprīlī - manā fotodzīves pašā sākumā, jo tad manā īpašumā esošais fotoaprāts bija knapi mēnesi vecs. Tajā pavasarī man pavērās pavisam cits skatījums uz dabu - stirniņas izcirtumā kļuva par iekārojamu fotoobjektu un mēģināju tām visvisādi pielavīties klāt (un kāds prieks bija, kad tas arī daudz maz izdevās), putniņi kļuva daudz interesantāki utt. Vārdu sakot tad spēru savus pirmos soļus fotogrāfēšanā.

30. aprīļa rītā devos kārtējā pastaigā pa Ogres Zilajiem kalniem - kā vēsta fotoarhīvs, tad biju sastapies ar lauku balodi, safotogrāfējis kādu meža silpureni, bet nekas ļoti interesants nebija trāpījies (ja nu varbūt kādu vaboli biju noķēris). Gāju jau mājās, kad tālumā pamanīju uz zara kaut kādu 'pumpuku'. Tas bija patālu un neko ļoti aizdomīgs neizskatījās - binoklis ar ko apskatīt arī nebija. Bet nu intereses pēc izdomāju 'piezūmot' un paskatīties, kas tas ir. Nobildēju un... nobijos.. Jo īsti nebiju gaidījis, ka no šī 'kunkuļa' uz mani raudzīsies divas, milzīgas, oranžas acis! Pārņēma ārkārtīga sirreāla sajūta, jo noteikti nebiju gaidījis dienas vidū (ap 14iem), sestdienā, netālu no Ogres pilsētas, sastapt pāris metrus no zemes sēdošu, milzīgu pūci!

Tajā brīdī, protams, sāka 'litriem' izdalīties adrenalīns - sāku bildēt vienu kadru pēc otra. Pēc laika (tās droši vien bija dažas minūtes, bet tajā brīdī laiks šķita ritam vismaz 3x lēnāk) tomēr sadūšojos līst nedaudz tuvāk. Par aizsegu mēģināju izmantot kokus (no sērijas, ja es neredzu viņu, tad varbūt pūce neredz mani), bet biju it kā gatavs, ka pabāžot galvu no kāda nākamā koka aizsega, es pūci vairs neredzēšu, jo tā būs aizlidojusi. Bet tā nenotika. Kamēr es pūcei tuvojos, tā mierīgi sēdēja kur sēdējusi. Tik ik pa laikam pagrieza galvu uz citu pusi, tad sāka 'laizīt' savas milzīgās runcim līdzīgās ķetnas, mirkšķināja un visādi citādi garlaikojās. Tā es minūtes 15 tuvojos līdz nokļuvu līdz pēdējam koka aizsegam. Tajā brīdī šķiet beidzot līdz galam sapratu, ka man ir darīšana ar lielāko mūsu pūci - ūpi (Bubo bubo) nevis ausaino pūci, kā man pašā sākumā likās, jo nokļuvis tik tuvu apjēdzu šī lopa patiesos izmērus.

Lai nu kā - tālāk īsti vairs nebija kur slēpties. Tad izlēmu, ka ko nu tur vairs daudz slēpties - kadrus esmu jau daudz sabildējis (atmiņas karte gandrīz pilna bija) tā ka zaudēt vairs nav ko, un izlīdu 'atklātībā'. Bet ūpis kā sēdēja tā sēdēja - tik tagad cieši raudzījās man virsū. Pielīdu līdz kādiem padsmit metriem, pafotogrāfēju vēl un kā tagad atceros - vienkārši notupos un skatījos... Un ūpis man tik skatās virsū. Spilgtas atmiņas un neaprakstāma sajūta. Kādu laiku vēl tā paskatījāmies viens uz otru un es tad priecīgs gāju prom. Tiklīdz kā biju pagriezis ūpim muguru, tas pacēlās spārnos un ielaidās nedaudz tālāk eglē.

Pēc tam veikli gāju mājās, jo atmiņas karte tāpat bija pilna kā arī pats biju pārpildīts ar dažnedažādākajām emocijām un steidzīgi gribējās to kādam pavēstīt. Laikam biju tik priecīgs un satraukts, ka pat izdevās Ogres mājiniekus aizvest atpakaļ līdz mežam ar domu, ka varbūt viņiem arī izdosies ieraudzīt šo majestātisko putnu. Un tas izdevās - diemžēl ne tik skaisti un tuvu, jo ūpi bija 'pārķēris' kāds krauklis un ūpis acīmredzot bija daudz vairāk satraukts. Tagad skatot bildes, gan ir nedaudz nožēla, ka šis atgadījums notika, kad vēl nepratu fotogrāfēt, jo vairumam bilžu bija pavisam nejēdzīgi kadrējumi (tagad nobildētu labāk), bet toreiz tajā uztraukumā par to, protams, nemaz nedomāju... Lieki teikt, ka vairs dabā ūpi tik tuvu neesmu rezējis - un ļoti iespējams, ka neredzēšu arī.

Medības laternu gaismā

Pēdējā laikā ir parādījies naktstauriņu entuziasms. Tas gan nav nekāds pārsteigums, jo, pakāpeniski apgūstot dažādas kukaiņu grupas, agri vai vēlu līdz naktstauriņiem man bija jānonāk. Tad nu tagad tas ir noticis - diemžēl samērā pavēlu sezonā, kas nozīmē, ka nopietnāka to iepazīšana ir jāatstāj uz nākamo gadu. Tiesa naktstauriņiem ir tā priekšrocība, ka tos var novērot praktiski visu cauru gadu - tātad arī šogad vēl var mēģināt šo to atrast. Pēdējos divus vakaros to arī esmu mēģinājis darīt. Pagaidām gan izmantojot nevis paša uzstādītu gaismu (naktstauriņi kā zināms naktīs labi lido uz gaismu), bet gan pilsētas apgaismes iekārtas - g.k. dažādas spuldzes pie ēkām. Protams, pilsētas vidē ir pārāk daudz dažādu gaismekļu kā rezultātā pie kādas konkrētas spuldzes nekad nebūs sapulcējušies ļoti daudz tauriņi, taču pa kādam jau izdodas atrast. Sevišķi veiksmīga man izrādījās Jaunogres stacijas ēka, kur divos vakaros atradās 3 dažādas pūcīšu sugas. Viena no tām, Eucarta virgo, šķiet Latvijas faunā ir samērā nesens ienācējs.

Tā pēc izskata ir ļoti zīmīga un nesajaucama suga, kas starp naktstauriņiem nemaz nav tik bieži sastopama parādība. Vairums naktstauriņu ir krāsoti maskējošās krāsās un ļoti bieži pirmajā acu uzmetienā izskatās ārkārtīgi līdzīgi. Tas, protams, man rada problēmas, jo tos vēl īsti labi nepazīstu. Tā, piemēram, cita Jaunogres stacijā noķerta īpatņa noteikšana man prasīja nedaudz vairāk laika. Beigās tā izrādās ir brūnpelēkā ozolu pūcīte (Dryobotodes eremita). Jaunogres stacijas apkārtnē tiešām arī aug vairāki ozoli.

Naktis gan tagad kļūst aukstākas, kas tradicionāli nozīmē, ka naktstauriņu aktivitāte samazinās. Taču rudens pusē parādās tieši tādas sugas, kurām tas patīk un kuras ir tieši piemērotas šādiem laikapstākļiem. Tā, piemēram, Jāņavārtu stacijas apkārtnē uz staba ieraudzīju lielo salnsprīžmeti (Erannis defoliaria), kas, atbilstoši savam nosaukumam, sāk lidot septembra beigās un ir aktīvs līdz pat novembra beigām. Interesanti, ka šis bildē ir tēviņš un to ar mātīti nevar sajaukt, jo... mātītei nav spārnu. Varbūt tas izklausās dīvaini - naktstauriņš bez spārniem, taču veselai virknei sprīžmešu mātītes tiešām ir bez spārniem (vai arī tie ir ļoti reducēti) un atgādina tādus kā 'kāpurus' ar garām tauriņa kājām. Tās it kā ir jāmeklē uz koku stumbriem - varbūt kādu dienu būs jāiziet jāpaložņā. Bet šī nav vienīgā suga, kas sāk lidot tik vēlu - tāpēc vēl ir cerības šogad kādas sugas 'pielasīt'. Jāsāk tomēr veidot arī naktstauriņu saraksts, lai nākamgad var izvirzīt lielo mērķi pēc kā tiekties! :)

Neliels kauna traips

Koksngrauzis Pogonocherus fasciculatus

Šonakt atklāju nelielu 'šmucīti' - ar kaunu jāatzīst, ka savā fotoarhīvā biju 'nozūmējis' vienu priekš sevis jaunu (58.) koksngraužu sugu - Pogonocherus fasciculatus, ko biju nepareizi noteicis un bez sirdsapziņas pārmetumiem ievietojis citas līdzīgas sugas - Pogonocherus decoratus mapītē... No vienas puses tas varbūt tas pat nav nekas traks, ka kādu vaboļu sugu izdodas noteikt nepareizi, jo bieži vien tas nav viegli - it īpaši visādus īsspārņus, smecerniekus u.c. sarežģītu dzimtu pārstāvjus. Taču ja runa ir par koksngraužiem, tad nu tur gan sev šādu kļūdu es nevaru piedot, jo šī dzimta noteikšanas ziņā ir viena no vieglākajām kāda vispār var būt. Ehh... Te pievienoju abu sugu bildes - ja saliek blakus, tad jau uzreiz var redzēt tās atšķirības. G.k. jau tas ka P.decoratus baltā šķērsjosla uz segspārniem ir samērā vāji izteikta un aiz tās sekojošie melnie plankumi ir slīpi un tupinās gar katra segspārna ārējo malu iesniedzoties tālu iekš baltās šķērsjoslas. P.fasciculatus savukārt baltā josla ir krietni vien izteiktāka un aiz tās esošie melnie plankumi ir vairāk vai mazāk tai paralēli un sasniedzot malu neturpinās gar to - tādējādi baltā šķērsjosla nepārtraukta sasniedz katra segspārna malu. Paskaidrojums garš un sarežģīts - bet ja paskatās abās bildēs, tad šī atšķirība ir acīmredzama. Dīvaini, ka es to pirms tam nebiju pamanījis. Iespējams neliela pašpārliecinātība nosakot šo sugu - nepārbaudot pazīmes precīzi pēc noteicēja. Kaut gan tajā pašā laikā ar Pogonocherus ģinti man nekad nav bijusi pārāk liela skaidrība. Tā ka dīvaini. Lai nu kā - no kļūdām mācās un tagad jau nu noteikti šīs sugas vairs nesajaukšu.

Koksngrauzis Pogonocherus decoratus