Tauriņu gaismošana 2012 v0.1

Jau pirms kāda laika (pašās aprīļa beigās) saņēmos un pirmo reizi sezonā ieslēdzu naktstauriņu lampu, ar domu paskatīties uz kādām pavasara sugām. Laika prognozi solīja tīri labu, bet, īsi pēc gaismas ieslēgšanas, tā nemaz nelikās - ne ļoti silts un galvenais, ka bija diezgan pamatīgs vējš, kā rezultātā nakts sākums bija visnotaļ patukšs tauriņu ziņā. Taču tiklīdz vējš pierimās tauriņi sāka lidot no visām malām. Beigās šķiet, ka kādas 20 sugas salidoja (vismaz tādas, kuras spēju atpazīt ar grāmatu palīdzību), kas nav varbūt daudz, bet priekš sezonas pirmās gaismošanas likās, ka bija ok. 

Interesanti bija sagaidīt divas priežu pūcītes (Panolis flammea), kas ir vienas no glītākajām (protams, tas ir subjektīvs vērtējums) pūcītēm. Ne velti angļiskais nosaukums šai sugai ir 'Pine Beauty'. Mežsaimnieki gan šo sugu labprātāk redz 'ejam nekā nākam', jo to kāpuri mēdz savairoties visnotaļ lielā skaitā un tad pamatīgi apgrauž priežu skujas, kas, protams, atstāj sekas uz koksnes pieaugumu un rada citas problēmas. Par laimi es tomēr neesmu mežsaimnieks līdz ar to šos tauriņus pie palaga sagaidīju ar lielāko prieku. 

Pēc skata interesanta un uz citu 'pelēcīgo' pavasarpūcīšu fona izcēlās šādas dzeltenbrūnas pūcītes (bija atlidojušas kādas 5) ar melniem raibumiem. Tās izrādījās (redzēju tādas 1x) sarkanraibās ziempūcītes (Conistra rubiginea). Kur tur kaut kas 'sarkanraibs' tas gan ir atklāts jautājums, taču līdzīga stila neprecizitātes kukaiņu latviskajos nosaukumos gadās regulāri. Salikums 'ziempūcīte' gan atbilst patiesībai, jo šī suga sāk lidot vēlu rudenī (Okt-Nov), tad pārziemo kā pieaudzis tauriņš (nav pārāk izplatīta parādība starp pūcītēm) un pavasarī pēc pamošanās turpina lidot vēl kādus pāris mēnešus (līdz kādam maijam varbūt). Attiecīgi manis ieraudzītajiem īpatņiem bija sekmīgi izdevies pārziemot. 

Jau naktij otrā pusē (nedaudz pēc 3:00), kad jau gāju praktiski vākt visu nost, mani patīkami pārsteidza viens neliels naktstauriņš ar 'uzrautu dibentiņu'. Uzreiz sapriecājos, jo sapratu, ka tas ir kāds no zobspārņiem - naktsauriņu dzimta, kas man patīk, bet kuru pieaugušos tauriņus diemžēl līdz šim izdevies ieraudzīt ļoti reti. Sabildēju un grāmatā noskaidroju, ka tas ir mazais apšu tinējzobspārnis (Clostera pigra). Suga laikam nav nekāds retums, bet pēc skata visnotaļ 'eleganta' suga un foršs vakara noslēguma tauriņš.

Šoreiz gan es tāds viltīgs - pašu 'labumiņu' jeb tā vakra zvaigzni atstāju uz pašām beigām! :) Ir tā, ka katru reizi pāršķirot naktstauriņu grāmatu acīs iekrīt kādas dažas sugas, kuras ir ārprātīgi liela vēlme ieraudzīt dabā.  Viena no šādām sugām man ir bērzu raibvērpējs (Endromis versicolora), kuru es jau pagājušogad pavasarī mēģināju meklēt (taču nesekmīgi). Un šajā naktī, dodoties kārtējā palaga pārbaudē, liels bija mans pārsteigums blakus tam ieraudzīt bērzu raibvērpēja mātīti! Prieks neizsakāms, jo tauriņš izrādījās bija krietni vien lielāks kā grāmatā rādīts un n-reizes daiļāks. Protams, nedaudz sabijos, ka tauriņš varētu aizlidot, taču bailes bija veltīgas, jo tik flegmātisku tauriņu vēl līdz šim nebiju redzēji. Laikam vienreiz vakarā saņēmās savu 'resno pakaļu' pacelt gaisā un ar to šim pietika. Atļāvos tauriņa mierīgumu izmantot un iemanevrēju šo kastrolī ar saņurcītām avīzēm, kur tas pārlada nakti. Nākamajā rītā uztaisīju fotosesiju jau pateicīgākos gaismas apstākļos. Sak', lai arī suga nav reta, bet nevar zināt, kad nākamreiz būs man izdevība to nobildēt. :)

Eļļas vabole un retums

Sen nekas nav rakstīts par manām cīņām 'kukaiņu frontē' - šis tas interesants tomēr sabildēts. Jāsāk pamazām kaut ko būs te ielikt - varbūt šodien būs pat vairāki ieraksti.

Vēl aprīļa beigās, beidzot pa ilgiem laikiem izdevās satikties ar eļļas vaboli - diemžēl atkal ar parastāko no sugām, zilo eļļas vaboli (Meloe violaceus). Taču šoreiz varbūt sugai nav tik liela nozīme, jo ieraudzīt šo amizanto vaboli (kas iespējams nemaz neizskatās pēc vaboles) vienmēr ir prieks. Par eļļas vabolēm tās šķiet sauc tāpēc, ka briesmu brīžos tās no kāju locītavām izdala dzeltenu eļļainu šķidrumu (bet varbūt aiz šī nosaukuma stāv arī kāda cita leģenda). Tām arī ir interesants dzīvesstāsts- kāpuri izšķiļoties ir ļoti kustīgi un aktīvi un uzreiz meklē kādu tuvāko ziedu, kurā uzrāpjas un gaida, kad to apmeklēs kāda smilšbite, vientuļā bite vai kamene un, pašai nenojaušot, pārnesis to uz savu ligzdu. Ligzdā kāpurs pārtiek g.k. no bišu savāktajiem putekšņiem (bet arī olām un kāpuriem) un šajā laikā vairākas reizes maina ādu līdz beidzot ir gatavs rudenī iekūņoties, lai nākamajā gadā jaunās vaboles būtu aktīvas jau pavasarī.

Vēl tajā dienā interesanta bija satiktā skarabeju (Scarabaeidae) dzimtas vabole (varētu to saukt par tumšo smiltājvaboli) Maladera holosericea, kas ir tāda dienvidnieciska suga un Latvijā atrodas tās areāla ziemeļu robeža. Visnotaļ reti sastopama ar mazāk kā 10 zināmām atradnēm. Mans atradums Rumbulas lidlauka apkārtnē varētu būt arī jauna atradne, taču tuvākā zināmā atradne Doles salā (tiesa tur Ruslans Matrozis to atradis dziegan pasen - 1993. gada 6. maijā) jau patiesībā nav nemaz tik tālu. Suga sastopama sausos, smilšainos biotopos, kur to kāpuri attīstās augsnē un barojas ar augu saknēm. No varbūt nedaudz līdzīgās brūnās smiltājvaboles (Serica brunnea) atšķirama pēc tumšākā krāsojuma un apaļīgākās ķermeņa formas. 

Svētes dārgumi

Dārgumi ir interesanta lieta - it īpaši tie apslēptie dārgumi, kurus ir nedaudz jāpameklē, lai varētu par tiem papriecāties. Tieši tādi ir arī pašreizējie Svētes palienes dārgumi - sarkankakla zosis!  Latvijā retas ieceļotājas, bet Svētē tās dzīvojas jau vairākas nedēļas (šos 2 konkrētos putnus 21.IV atrada Edgars Laucis). Taču tas nav tā - aizbraucu, paskatījos, papriecājos. Nē, lai šīs zosis ieraudzītu tomēr vajag pacietību, maksimālu vērību un, protams, arī veiksmi. Šoreiz man paveicās - jo Svētē satiku kolēģi Mārci Tīrumu, kurš sekmīgi arī zosis atrada un operatīvi nodeva informāciju man, lai es arī varētu redzēt. Lieliski - tas man lielais dzīves ķeksis! Bet šoreiz, protams, lielāks prieks ir nevis par to 'ķeksi', bet par pašām zosīm - riktīgiem 'papagaiļiem' starp mūsu pārējām 'pelēkajām' (bet noteikti ne neglītajām) zosīm. Visu apzināto putnošamas mūžu biju vēlējies šīs zosis kādreiz ieraudzīt dabā. 

Vienīgi sanāca pašam iegāzt vienu darvas karoti saldajā medus bļodā... Ja hronoloģiski atstāsta, tad kādu stundu pēc M.T. aizbraukšanas situācija veidojās tāda, ka zosis sāka no lielā, masveidīgā bara (kurā arī sēdēja minētās sarkankakla zosis) pa bariņiem pārlidot uz pļavām otrpus ceļam. Ienāca prātā doma, ka tās zosis jau arī varbūt ar laiku dosies tajā pašā virzienā. Attiecīgi dzima gaiša ideja notupties ceļmalā tur, kur tās zosis tieši iet pāri ar cerību, ka varbūt izdosies glīti nobildēt retās zosis. Domāts darīts un kā par brīnumu viss ritēja pēc plāna - retās zosis vēlreiz sameklēju kopējā zosu barā, rūpīgi nenolaidu no tām acis, lai nenokavētu pacelšanās momentu un gaidīju. Un zosis tiešām darīja to ko es gaidīju - pacēlās un lidoja man virsū! Es no priekiem 'bliezu' pa tām varenu kadru sēriju līdz pēkšņi sapratu, ka kaut kas nav kā vajag - aparāts nefokusējas (taču kadrus šauj)! Uzreiz auksti sviedri izspiedās, jo momentā sapratu savu kļūdu - uz objektīva bija nejauši pārslēdzies slēdzītis no autofokusu uz manuālo fokusu... Slēdzu ātri kā vajag, bet zosis, protams, bija jau aizlidojušas tālāk... Ar sliktu priekšnojautu negribīgi spiedu pogas, lai apskatītu, kas tad no bildēm sanāca un, protams, nācās ar nožēlu secināt, ka no 11 kadriem tikai pēdējie 2 bija kaut cik asumā - visi pārējie galīgi neasi... 

Lieki teikt, kādas man tobrīd bija emocijas (ne pozitīvas), jo var teikt, ka tur 'pa dēli' aizgāja varbūt kvalitatīvākie sarkankakla zosu foto, kas ir bildēti Latvijā... Tiesa ilgi nesanāca pukoties, jo tiklīdz atkal atradu tās zosis teleskopā tā dusmas uz pārgāja - tās zosis ir tik foršas, ka no viena skata vien garastāvoklis uzreiz uzlabojās. Un galu galā - diena bija izcila, jo vēl bez zosīm savai 'dzīves listei' pievienoju lielo piekūnu un beidzot notīrīju savu 'kauna traipu' melno puskuitalu veidolā. Tik produktīva diena diez vai kādreiz drīzumā (ja vispār) būs. 

Melnkakla dūkurīši

Šodien devos uz Dārziņiem iesvētīt jauno putnu lūrāmo agregātu un tas izdevās vairāk nekā veiksmīgi - ar melnkakla dūkuru novērošanu! Sākumā putni bija patālu, bet pēc kāda laika sāku skatīties, ka šie ir uzņēmuši kursu uz niedrāja kanāliņu, kas ir samērā šaura vieta un tur putni nav pārāk tālu no krasta. Piesardzīgi metos galvu pa kaklu tajā virzienā un izdevās dūkurīšus 'pārķert'. Atļāvos vēl nedaudz ar balsi paprovocēt un šie piepeldēja pavisam tuvu! Diemžēl slīpā vakara gaisma bija samērā neizdevīgā leņķī no mana bildēšanas punkta, līdz ar to bildes nesanāca tik labas kā gribējās, bet lai nu kā - milzīgs prieks par šo ekstravaganto dūkurīšu novērošanu. Tikai 2. reizi dzīvē un, protams, no šāda tuvuma - pirmo reizi! Pie tam, ja neskaita Lubāna apkārtnes zivju dīķus, tad citur Latvijā nav jau nemaz tik bieži sastopams. Ceļošanas laikā gan var atrasties jebkur un iespējams, ka rīt jau tie būs pazuduši no Dārziņu attekas. Kaut gan kas to lai zin - varbūt uzturēsies ilgāk. 

Pirmais Vaboļretums

Atlika tikai iepriekšējā bloga ierakstā ieminēties par retumiem, kad drīz jau pirmais īstais retums ir atradies! Un nebija nemaz tālu jāmeklē - šoreiz pietika vien paskatīties uz palodzes, kur rāpoja kādi desmit aizdomīgi ādgrauzīši. Sarīkoju šodien šiem fotosesiju un pētot bildes savas aizdomas apstiprināju - tik tiešām tie ir ādgrauzīši Anthrenus verbasci! Šo sugu no citām Anthrenus ģints sugām var atšķirt pēc ūsu vālītes, kurai ir 3 posmi un acu iekšējām malām, kas ir 'normālas' (taisnas) nevis ieliektas uz iekšpusi. Protams, arī segspārnu zīmējums ir samērā raksturīgs, taču tās zvīņas mēdz reizēm būt arī nodilušas, kas bieži apgrūtina krāsojuma izmantošanu noteikšanā.

Tagad pētu pieejamo literatūru un cik varu atrast, tad vienīgais zināmais šīs sugas atradums ir 1991. gada 4. maijā Ilgās (leg. A.Barševskis). Tiesa 2004. gadā izdotajā Latvijas vaboļu katalogā šī suga man nezināmu iemelsu dēļ nemaz nav iekļauta. Arī jaunākos vaboļu faunistikas rakstos neviens šo sugu nav publicējis - ja tā, tad būs 2. atradne Latvijā! Nav slikti.

Vaboļu jaunumi

Vakar bija ne tikai bagātīga spožo skudru diena, bet arī bagātīga vaboļu diena ar šādām tādām interesantām sugām. Tā, piemēram, ja vien sistemātiķi nebūtu nedaudz padarbojušies pirms dažiem gadiem, tad nobildētā gružvabole Catops sp. būtu man jaunas dzimtas pārstāvis priekš manis. Mūsdienās diemžēl agrākā gružvaboļu dzimta (Cholevidae) ir pievienota kailvaboļu dzimtai (Leiodidae) - līdz ar to tīri tehniksi man jauna dizmta izpaliek. Taču prieciņš ir tik un tā, jo šos radījumus dabā redzēju pirmo reizi - atradu divus eksemplārus zem kāda meža dzīvnieka mēsliņa. Izrādījās, ka tie nav nemaz tik viegli bildējami, jo kā tie saprata, ka vairs nav drošā paslēptuvē zem kakuča, tā ārprātīgā ātrumā metās paslēpties augsnes šķirbās. Tādu veiklumu nebiju no tiem gaidījis un līdz ar to paliku tikai ar vienu vienīgu bildi...

Tad prieciņš bija divu jaunu sugu nobildēšana - vispirms izdevās atrast otru melnuļu Opatrum ģints sugu - O.riparium. Ja O.sabulosum esmu jau sastapis samērā regulāri (ir arī bilde te blogā), tad šī kaut kā man nebija rādījusies. Iespējams meklēju nepareizās vietās, jo šī suga izrādās apdzīvo nevis tādus smilšainus biotopus kā otra suga, bet gan upju krastus, purvus un mitrākas vietas sausākos biotopos, kur dzīvojas nobiru slānī. No otras sugas viegli atšķirt pēc priekškrūšu vairoga, kuram ir 3 lēzeni pacēlumi ar gludu virsmu (O.sabulosum viss vairogs vienmērīgi punktēts). 

Papildināju arī savu līķvaboļu 'krājumu' ar sugu Thanatophilus rugosus. Līdz ar to esmu nobildējis visas Latvijā sastopamās Thanatophilus ģints sugas. Suga gan esot visai parasta - līdzīgi kā citas līķvaboļu sugas sastopamas uz dažādiem dzīvnieku līķiem kā arī reizēm uz kakučiem. No citām ģints sugām viegli atšķirama pēc segspārnu svītrojuma, kur starp gareniskajām joslām ir papildus daudzas, gludas šķērsjoslas.
Līdz ar to divas sugas klāt manā vaboļu arhīvā - lēnām 'čuņčinu' tuvāk 500 nobildētām vaboļu sugām. Vēl gan tāls ceļš ejams.

Retākā vabole, ko vakardien sastapu, droši vien bija sēņgrauzis Litargus connexus. Nav gan nekāds ekstrēms retums, taču pārāk bieži tomēr nav sastopama. Katru gadu varbūt kādi daži atradumi. Atšķirams no citiem sēņgraužiem pēc mazākā izmēra (parasti krietni vien mazāks par 4mm) un segspārnu zīmējuma (kas gan var būt nedaudz mainīgs). Atradu divus eksemplārus uz svaigi nozāģēta alkšņa celma, kam vienā pusē bija kādas piepjveidīgas sēnes. Bet cerams šogad būs arī vēl retākas vaboles man :)

Un visbeidzot izdevās nobildēt arī smuku sila ķirzaku (Lacerta agilis) - par to prieks, jo pagājušogad šķiet nemaz sila ķirzaku neredzēju. Tās pavisam noteikti ir krietni vien fotogēniskāki lopiņi par pļavas ķirzakām - it īpaši uz pārošanās laiku spilgti zaļi krāsotie tēviņi. Tādus labprāt nobildētu - atminos tik redzējis 1x tādu smuku tēviņu pirms daudziem gadiem Ogres apkārtnē. Varbūt pirmais mazais foto-mērķis šim gadam?

Gada kukainis ir modies!

Varu ar prieku informēt, ka Gada Kukainis 2012 - spožā skudra (Lasius fuliginosus) ir kļuvusi aktīva un dabā atrodama! Šodien, pat pārāk cītīgi nemeklējot, Ikšķiles un Ogres apkārtnē izdevās atrast veselus četrus, aktīvus spožo skudru pūžņus (tiesa divus jau no tiem zināju un šodien tik pārbaudīju vai tie vēl eksistē). Interesanti, ka tikai viens no tiem bija uz lapkoka (it kā pierastāks ir meklēt spožās skudras ozolu u.c. lapkoku dobumos) - pārējie trīs skujkokos, kas nozīmē, ka arī dobumainiem skujkokiem (spožā skudra savus pūžņus taisa g.k. tikai koku dobumos) ir liela nozīme šīs sugas veiksmīgā eksistencē. 

Šī suga pie mums ir sastopama samērā bieži, kas nozīmē, ka visiem interesentiem ir lielas iespējas atrast un ieraudzīt spožo skudru arī kaut kur savas dzīvesvietas apkārtnē - pat pilsētās! Tā, piemēram, man gan Ķengaragā, gan Ogrē netālu no mājām ir pa vienam spožo skudru pūznim, kuriem cilvēki iet garām, nemaz nepazinoties, ka tur dzīvo Gada Kukainis 2012! Tā ka jātur acis vaļā, jāskatās uz melnām, trekni spīdīgām skudrām ar ieliektu galvas aizmuguri (sugas pazīme!) un ja izdodas šo skudru ieraudzīt - ir jāziņo portālā www.dabasdati.lv! Tur arī var iepazīties nedaudz plašāk ar pašu skudru: Spožā skudra - 2012. gada kukainis