trešdiena, 2017. gada 2. augusts

Jūlija putni

Tā, lai būtu neliela atslodze no kukaiņiem - īss ieraksts par jūlijā redzētajiem putniem. Nekas jau tāds jauns un aktuāls un daļai novērojumu jau stāsts ir 'zināms' - Zaļā dzilna Krāslavā, mazais dumpis Daugavpilī, Melngalvas zosis Rojas ostā. Pašam jau lielākais prieks, protams, par zaļo dzilnu, ko Latvijā redzēju pirmo reizi mūžā - 282. suga manā mūža listē! Par šo ķeksi gan paldies citiem putnotājiem- g.k. Ainaram Mankum par informācijas sniegšanu un Gaidim Grandānam par tālo braucienu līdz Krāslavai. Mazā dumpja novērojuma 'autors' savukārt varētu teikt, ka ir Andris Erts, kurš pievienojās mums zaļās dzilnas braucienā un kurši ir Daugavpils putnu vietu viens no labākajiem zinātājiem - īpaši jau attiecībā uz mazajiem dumpjiem un zilrīklītēm. Šī brauciena nobeigumā vēl piestājām Demenes izgāztuvē, kur izdevās novērot samērā daudz Kaspijas kaijas - g.k. pieaugušos putnus (tādu tipisku jauno putnu nemanīju, bet 9. jūlijs iespējams bija vēl mazliet tiem par agru). Pēc sajūtām bija vismaz kādi 10 putni, bet precīzi skaitu jau tā grūti noteikt, jo kaijas ik pa laikam 'apmaisījās' un ne visiem putniem bija tādas uzreiz pamanāmas atšķiršanas pazīmes, lai varētu saprast vai tas ir tas pats putns, kas pirms tam bija čupas otrā pusē vai tomēr cits. Katrā ziņā Kaspijas kaiju saucienus un kaijas, kas šo saucienu brīdī ieņem 'albatrosa pozu' (kas ir tāda tipiska Kaspijas kaiju uzvedība), varēja dzirdēt/redzēt praktiski visu laiku. Protams, par visu redzēto Kaspijas kaiju ģenētisko tīrību pārliecība par 100% droši vien nevar būt, jo ne pārāk tālu Lietuvā Kretonas ezerā ir jaukta Kaspijas un sudrabkaiju kolonija, kas regulāri producē arī dažāda izskata hibrīdus (g.k. jaunie putni ar gredzeniem, kurus ar pārliecību nevar pieskaitīt ne vienai no sugām). Bet kāda daļa izskatījās absolūti tipiski un man īsti šaubas nerada. 
Zaļā dzilna (Picus viridis) - tēviņš, Krāslava, 9.07.2017.
Zaļā dzilna (Picus viridis) - jaunais putns, Krāslava, 9.07.2017.
Mazais dumpis (Ixobrychus minutus) - Šuņezers (Daugavpils), 9.07.2017.
Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - Demenes izgāztuve (Daugavpils n.), 9.07.2017.
Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - Demenes izgāztuve (Daugavpils n.), 9.07.2017.
Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - Demenes izgāztuve (Daugavpils n.), 9.07.2017.
Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - Demenes izgāztuve (Daugavpils n.), 9.07.2017.
Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - Demenes izgāztuve (Daugavpils n.), 9.07.2017.
Paipala (Coturnix coturnix) - Cesvainieku apk. (Madonas n.), 14.07.2017.
Melngalvas zosis (Branta bernicla) - Rojas osta (Rojas n.),  25.07.2017.
Tā vispār jūlijs putnu ziņā bija samērā ražīgs mēnesis, jo izdevās tikt pie 10 gada ķekšiem - to gan var g.k. norakstīt uz samērā kuslo putnu vērošanu pavasarī. Vismaz mazliet iekavētais ir atgūts un līdz ar to nav zudušas cerības tikt līdz tradicionālajām vismaz 235 gadā redzētajām putnu sugām. Viss atkarīgs no veiksmes (un manas aktivitātes) rudens migrācijas laikā. Ja vēl par pāris interesantajiem novērojumiem, tad noteikti gribu izcelt paipalas novērojumu Cesvainieku apkārtnē netālu no Lubāna ezera - pirmo reizi redzēju paipalu vizuāli! Putns dziedāja pašā ceļa malā un domāju, ka varbūt, paspēlējot pretī balss ierakstu, tā varētu iznākt ārā no zāles, bet situācija atrisinājās mazliet negaidītā ceļā - pēc pirmās dziesmas frāzes no telefona, putns pacēlās virs lauka un zemā lidojumā aizšāvās uz pretējo ceļa pusi. Pārsteidza mani nesagatavotu tā ka īsti kadrā notvert nepaspēju. It kā turpināja dziedāt tur tālāk, bet nu vairāk putnu netraucēju, jo cerības to ieraudzīt vēl labāk un tuvāk droši vien bija niecīgas. Turpat netālu Cesvainieku apkārtnē izdevās novērot arī kluso ķauķi, kas, turot barību knābī, ar saucieniem lēkāja ceļmalas krūmā. Biju jau zināmā mērā norakstījis šo sugu, ka šogad vairs neizdosies redzēt, jo 14. jūlijs tomēr samērā pavēls datums šai sugai un parasti šajā laikā īpaši vokāli aktīvi klusie ķauķi vairs nav. Dziedāt gan nedziedāja arī šis īpatnis - vien pāris reizes kaut ko ieņurkstējās. Pilnu dziesmu uzdziedāt droši vien traucēja barība knābī. Izskatījās, ka tuvumā varētu būt arī jau izvesti mazuļi, bet tā līdz galam nesapratu (biju slinks pasēdēt un pavērot rūpīgāk). Lai nu kā, pašlaik gada listē ir 218 sugas un šobrīd ir īstais brīdis, lai šo sarakstu papildinātu ar kādām bridējputnu sugām, kam šobrīd rit samērā aktīva migrācija uz dienvidiem. 

pirmdiena, 2017. gada 31. jūlijs

Temnostoma sericomyiaeforme - jauna ziedmušu suga Latvijā!

Ziedmuša Temnostoma sericomyiaeforme - jauna suga Latvijā!
Šis būs īss ieraksts par pilnīgi negaidītu novērojumu 7. jūlijā - nejauši Cēsu pusē izdevās nofotogrāfēt Latvijai jaunu ziedmušu sugu - Temnostoma sericomyiaeforme! Patiesībā cik tur trūka, ka nebūtu šo samērā skaisto un izmērā lielo (ap 1,5cm) ziedmušu nofotogrāfējis... Bet nu - gāju savu dienastauriņu monitoringa maršrutu un, vadoties pēc monitoringa metodikas, brīžos kad saulei priekšā aiziet kāds lielāks mākonis, uzskaite ir uz brīdi jāpārtrauc un jānogaida, kad atsāk spīdēt spoža saule. Tā nu gāju, skaitīju, bet saulei priekšā nostājās principā vienīgais mākonis dienā. Nu ok - jāpiestāj un minūti jānogaida. Paskatījos pa labi, un redzu ka uz avenes lapas turpat blakus sēž kaut kāda Temnostoma ģints suga. Tā īsti pat nepiedomāju, ka varbūt izskatās tā dīvaini, jo zināju, ka trīs parastākās sugas (apiforme, vespiforme un bombylans) esmu jau fotogrāfējis un prātā nebija aizķēries fakts, ka varētu būt vēl kādas sugas kas varētu būt sastopamas Latvijā. Nospiedu tik kādus 3 slinkus kadrus un muša aizlidoja. Turpmākajās dienās pat apsvēru šos kadrus izdzēst, jo nu - nekas jau tāds izcils nav. Labi, ka neizdzēsu! 
Ziedmuša Temnostoma sericomyiaeforme
Kādas dažas dienas vēlāk laikam pētīju internetā kādas grāmatas par ziedmušām un konkrēti centos noskaidrot ko vairāk par izdevumu "Hoverflies of Northwest Europe". Izrādās, ka ir pat šai grāmatai nosacīti sava mājaslapa kurā ir pat apkopoti dažādi 'kļūdu labojumi' un papildinājumi (saite šeit). Tā pa starpu tur pamanīju, ka kā papildinājums ir atzīmēta arī Temnsotoma ģints noteikšanas tabula. Hmm, kas tad tur tāds var būt, jo šķita, ka galvenās jau iepriekš pieminētās sugas taču it kā jau pazīstu. Atklājās, ka tur bija pieminētas vēl stīpa citu sugu - sericomyiaeforme, meridionale (ok, par šo sugu laikam pat kaut ko dzirdējis biju), sibiricum, angustistriatum (šī arī potenciāla suga, kam jābūt Latvijā - samērā nesen aprakstīta un izdalīta atsevišķi no bombylans), carens, pallidum. Ē, kur ta tik daudz sugas? Pēdējās divas sugas gan varētu uz Latviju īpaši neattiekties (carens izskatās, ka izplatīta ziemeļos, bet pallidum - tālāk uz austrumiem), bet kas ar pārējām? Ātri uzmeti aci sarakstam un izskrēju cauri attēliem gūglē un acīs iekrita tieši suga sericomyiaeforme, kas atšķiras no citām sugām ar raksturīgo vēdera krāsojumu - uz katra vēdera posma tikai viena plata dzeltena josla (nevis divas kā, piemēram, apiforme/vespiforme). Papētīju, ka tāda sastopama gan Zviedrijā, gan ir publicēts ne pārāk sens atradums Lietuvā. Ē, tad jau jābūt arī pie mums! Tā teikt jāpatur prātā un nākotnē jāfotogrāfē visas šīs ģints sugas - ja nu trāpās pa vidu šī? Joka pēc paskatīju savas iepriekš fotogrāfētās un Dabasdati.lv ziņotās Temnostoma ziedmušas un - ja nu esmu kaut ko aiz nezināšanas palaidis garām? Nē nekā līdzīga nav. Tad atcerējos, ka vienu Temnostom'u biju taču fotogrāfējis pāris dienas atpakaļ monitoringa maršruta laikā - nez kura no parastajām sugām tā ir (nebiju tās bildes tā īsti pat apskatījis un pieķēries pie noteikšanas)? Jāsaka, ka mazliet atkārās žoklis ieraugot, ka manai mušai vēdera krāsojums pilnībā atbilst sericomyiaeforme! Aši sūtīju e-pastu Dagmārai Čakstiņai, kas ir mūsu pašreiz galvenā ziedmušu pētniece un viņa šo manu noteikšanu apstiprināja. Kā arī nekādu citu datu par šo sugu Latvijā izskatās, ka nav - jauna suga Latvijai! Nē, nu kā šogad var tā veikties ar tām jaunajām sugām?! 
Ziedmuša Temnostoma vespiforme
Ziedmuša Temnostoma apiforme
Ziedmuša Temnostoma bomvylans
Augstāk tad pārējās 3 Temnostoma ģints, ko līdz šim bija izdevies fotogrāfēt - vespiforme, apiforme un bombylans. Biežākā šķiet varētu būt vespiforme, bet pārējās divas sugas šķiet ir krietni retākas. Visas šīs ziedmušas sastopamas mežainās vietās - g.k. gar meža ceļiem, izcirtumos utml. vietās, kur tās var novērot sildāmie saulē uz kādu augu lapām vai barojoties ziedos. To kāpuri ir saproksilofāgi - attīstās atmirušā un satrupējušā koksnē (g.k. dažādu lapkoku). Tātad kaut kādā mērā norāda uz apkārtējo mežu dabiskuma pakāpi jeb vienkārši dabiskiem mežiem raksturīgu elementu - kritalu un atmirušas koksnes - klātbūtni. Citās valstīs atsevišķas Temnostoma ģints sugas ir iekļautas aizsargājamo sugu sarakstos, jo līdzīgi kā citām sugām, kas ir atkarīgas no atmirušas koksnes, tām daudz kur Eiropā ir krietni samazinājušās piemēroto dzīvotņu platības. Tā lūk! Būs varbūt turpmāk vēl tām Temnostoma ziedmušām jāpievērš uzmanība, jo kas to lai zin - varbūt ar laiku kļūs par lieliem retumiem arī pie mums? Un varbūt izdodas šo jauno sugu novērot vēlreiz - kaut kur jau tai vēl Latvijas plašumos noteikti ir jāslēpjas. Droši vien ne vienai vien!

Tūre pa DA Latviju

Dubultā varavīksne Daugavas lokos
Jūlija sākumā piekritu piedalīties šogad Latvijā notiekošajā Eirāzijas zālāju konferencē - galvenais mans pienākums bija pirmskonferences ekskursijas pirmās dienas vakarā nodrošināt naktstauriņu gaismošanas 'izrādi'. Tā kā šī ekskursija dalībniekiem bija paredzēta uz DA Latvijas dažādiem interesantiem zālājiem, tad uzprasījos uz iespēju pievienoties šim ekskursantu autobusam tā pēc pilnas programmas. Tā teikt pašam šķita interesanti apskatīties šos vērtīgos un interesantos zālājus un varbūt pie reizes pameklēt kādus interesantus kukaiņus. Īpaši cerēju uz tīklblaktīm, jo šķietami šādas garš maršruts ar vairākām pieturas vietām likās ļoti piemērots veids kā samērā ātri un 'nesāpīgi' salasīt kādas jaunas atradnes biežāk sastopamajām tīklblakšu sugām. Par tīklblakšu meklējumiem tad mazliet tālāk šajā ierakstā, bet rezumējot braucienu kopumā - šis tas interesants jau atradās. Par pašu pašu interesantāko novērojumu jau gan te blogā esmu rakstījis, jo tieši šīs ekskursijas laikā Sudrabkalnā izdevās atrast Latvijai jaunu plēvspārņu dzimtu (un vienlaicīgi, protams, arī jaunu sugu)! Par to var izlasīt TE. Šajā ierakstā tad par kādu daļu no pārējām redzētajām radībām.  
Vālīšlapsene Abia fasciata
Lielais skābeņu zeltainītis (Lycaena dispar)
Īstenībā iepriekšējā vakarā pirms ekskursijas tā nedaudz 'saskābu', jo laika prognoze solījās būt visai slikta - pamatīgs lietus bez maz vai visas dienas garumā. Apsvēru jau variantu, ka, ja tiešām līs lietus, tad visās pieturas vietās nemaz ārā nekāpšu. Tā teikt - nav ko mērcēties un lietū jau tāpat kukaiņi nekādi īpaši nelido. Bet beigu beigās laikapstākļi iegrozījās samērā tuvu ideāliem cik nu šādā situācijā tie varēja būt - kādu brīdi tiešām gāza kā no spaiņiem, bet tajā brīdī tieši iekrita garākais pārbrauciens līdz Dugavpilij. Tā dabā tikām labi ja vien pie kādām 10 lietus minūtēm. Rezultātā bija pat ļoti laba tauriņu un citu kukaiņu aktivitāte. Piemēram, šajā dienā redzēju vairāk dzelzeņu pļavraibeņus kā iepriekšējā dzīvē kopā (nevienu gan tā labi neizdevās nofotogrāfēt). Savukārt interesantajās Daugavas palienes pļavās skaisti zibinājās košie lielie skābeņu zeltainīši. Turpat blakus uz dievkrēsliņa zieda arī sēdēja vidēja izmēra vālīšapsene (Cimbicidae dzimta). Tur sugu it kā nav daudz un vairums šķiet vismaz vizuāli diezgan raksturīgas, bet pagaidām nav īsti sanācis laiks, lai iedziļinātos visās noteikšanas niansēs. Šī suga gan ir no tām, kur īpaši iedziļināties nevajag - tumšais ķermeņa krāsojums, gaišie pirmie vēdera posmi un spārni tumšu, platu joslu to priekšējā daļā ir ļoti raksturīgas pazīmes, kas nav nevienai citai vālīšlapseņu sugai Abia fasciata! Grūti pateikt vai reta suga (kāpuri dzīvojot uz sausseržiem) un it kā atmiņā ir palicis, ka dabā tādas esmu redzējis jau iepriekš, bet izrādās, ka fotogrāfējis gan nebiju - tātad man jauna suga. 
Lapgrauzis Pachybrachis hieroglyphicus
Gartaustkode Isophrictis sp., manuprāt I. anthemidella
Gartaustkode Brachmia dimidiella
Pa šīm Daugavas krasta pļavām virzījāmies uz Slutišķu pusi, kur bija paredzēts apskatīt kaut kādas sausākas pļavas uz tādiem nelieliem pauguriem (botāniķi nesitiet - nemāku to labāk aprakstīt). Šis tad bija vienīgais brīdis, kad mazliet nācās pārciest īsu lietus gāzienu. Kad lietus pārgāja, centos šajās pauguru nogāzēs sameklēt kādu tīklblakti un tas arī izdevās - vībotņu cerā atradās Derephysia crisata. Tā gan arī bija vienīgā suga, kas mani aplaimoja ar savu klātbūtni. Citā vībotņu cerā toties atradās glīts lapgrauzis ar dzeltenrakstainu musturi - Pachybrachis hieroglyphicus. Latvijā tā g.k. ir izplatīta DA sausajos zālājos, kur laikam īpaši liels retums nav. Citur Latvijā gan izskatās, ka krietni retāka suga. Pirms tam vienīgo reizi to arī biju redzējis kaut kur šajā pat apkārtnē, bet tad īsti nekādi labie foto nesanāca (viena bilde šajā bloga ierakstā). Šajā vietā uz dzelteno ilzīšu (Anthemis tinctoria) ziediem izdevās nofotogrāfēt kaut kādus nelielus, bet šķietami ļoti raksturīgus sīktauriņus. Uz priekšu vērtie matiņu pušķīši galvas daļā it kā vedināja domāt, ka varētu būt kāds no zāļsviļņiem, tomēr izteikti uzliektie un uz aizmuguri vērstie palpi (lūpu tausti) tomēr norādīja, ka būs kādas citas dzimtas pārstāvis, jo zāļsviļņiem (Crambidae) tāda palpu forma nav raksturīga. Šķita, ka varētu meklēt starp gartaustkodēm (Gelechiidae), jo tām ir šāda palpu forma un tur ir arī vairākas sugas, kam tiešām ir galvas priekšpusē šādi uz priekšu vērsti matiņu pušķīši - piemēram, Sophronia ģints sugas. Izmeklējos visādi, bet nu neviena suga ar tādiem pušķīšiem tā īsti neatbilda pēc krāsojuma. Pārskatīju pat vēl veselu sauju ar citām dzimtām, bet nu nav tādas sugas! Ko nu!? Izrādās, ka biju pārāk ieciklējies uz tiem taisnajiem, garajiem matiņu pušķīšiem galvas priekšā. Vai nu tas manā bildē tāds rakurss vai tauriņa poza, bet izrādās, ka meklētajai sugai šie pušķīši ne vienmēr ir tik izteiksmīgi - un tieši vairumā bilžu ko pirms tam biju skatījis šie pušķīši nebija īpaši izteiksmīgi un tā ar acīm pārskrēju vienkārši pāri. Tātad doma par dzimtu bija pareiza - tā ir kāda no Isophrictis ģints gartaustkodēm. No šīs ģints Latvijā ir divas sugas - striatella un anthemidella, kas abas ir diezgan līdzīgas. Otrai sugai gan barības augs esot tieši dzeltenās ilzītes (striatella - biškrēsliņi Tanacetum sp.), kas man it kā liek domāt, ka šī tad visticamāk būs šī suga. Turpat netālu sausā ceļmalā atradās vēl viena neredzēta sīktauriņu suga, ko gan noteikt bija pavisam viegli - Brachmia dimidella. Kāpuri uz graudzālēm. 
Cikādiņas Macropsidius sahlbergi
Gaišdzīslainā vīķpūcīte (Lygephila viciae)
Vakarā tad bija jāgatavojas naktstauriņu gaismošanai, bet vēl pirms tumsas iestāšanās izgāju īsā pastaigā gar Daugavu - atkal cerībā uz kādām tīklblaktīm, jo gan daglīši, gan parastās vēršmēles, gan lauka vībotnes apkārt netrūka. Kaut kam taču bija jābūt!? Taču nekā - dīvainā kārtā pilnīgs tīklblakšu vakuums. Zem viena vībotnes cera sēdēja vien divas, sīciņas cikādītes - manuprāt, Macropsidius sahlbergi, kam vismaz dažos rakstos min saistību tieši ar vībotnēm (Artemisia sp.). Naktstauriņu gaismošana šoreiz izvērtās pat samērā Ok. Ja varbūt iesākumā tauriņu lidošana bija samērā gausa, tad ap plkst. 2iem jau gāja samērā interesanti. Sugu skaitu vēl gan neesmu pat saskaitījis, bet ap kādām 50 gan jau, ka bija. No tām pat man viena jauna pūcīšu suga - gaišdzīslainā vīķpūcīte (Lygephila viciae), kas gan nav nekāds īpašais retums. Ja būtu bijis varbūt par kādiem grādiem 2-3 siltāks, tad droši vien būtu pavisam izcila nakts, bet to jau var teikt par lielāko daļu nakšu: "Ja būtu +20, tad būtu super!" utt.  
Koksngrauzis Pseudovadonia livida
Otrās dienas maršrutā g.k. ietilpa Dvietes palienes apmeklēšana - vispirms pie otrā Dvietes putnu torņa, bet pēc tam arī Putnu salas apciemojums. Šajā putnu tornī pie Skuķu ezera maijā jau bija pavadītas 24 stundas Torņu Cīņu laikā tāpēc jau uzreiz plāns bija skaidrs - atvēlētajā laikā nodoties ragulopu mēslu izpētei, jo maijā tur bija pamatīga dzīvība, ko toreiz tā īsti rūpīgi nesanāca papētīt, jo bija jāvēro putni (bet tāpat - atradās gan trīsragu mēslvaboles, gan pūkainais īsspārnis). Cerēju uz kādu no lielajām Geotrupes mēslvabolēm, bet... Neatradās gandrīz nekas! Varbūt, ka arī mēsluvabolēm jūlija sākums ir tas brīdis, kad 'pavasara lidojums' ir beidzies un vairums sugu ir kāpuru stadijā? Droši vien - citu iemeslu nevaru tam atrast, jo vēl maija beigās tās pašas trīsragu mēslvaboles bija desmitiem turpat pašā torņa piekājē, bet tagad - neviena. Šajā pieturas vietā vērtīgākais objekts laikam bija koksngrauzis Pseudovadonia livida, kas vispār ir suga ar ļoti interesantu bioloģiju. T.i. ja ne 'ļoti interesantu', tad vismaz krasi atšķirīgu no citām koksngraužu sugām gan. Kāpuri dzīvo nevis atmirušā koksnē, bet gan augsnē un augsnes virskārtā kur barojas ar sēņu, konkrēti pļavas vīteņu (Marasmius oreades), micēliju. Pieaugušās vaboles var novērot uz ziediem. Vizuāli nedaudz atgādina citas neliela izmēra sugas ar brūnganajiem segspārniem - īpaši Paracorymbia maculicornis, kas pēc izmēra ir vislīdzīgākā, bet viegli atšķirama pēc taustekļu krāsas, kas ir pilnībā melni (P.maculicornis - vidējo posmiņu pamatnes dzeltenīgas), kā arī priekškrūšu vairogs ir ar retāku punktējumu un vizuāli spīdīgāks u.c. sīkākas pazīmes. Latvijā bieži sastopama suga, bet kaut kā pēdējā laikā nebiju redzējis/fotogrāfējis. Droši vien vienkārši nebiju pievērsis uzmanību. 
Ķērpjuts Peripsocus subfasciatus
Muzeju ādgrauzis (Anthrenus museorum)
Tīklblakts Derephysia cristata
Turpinājumā jāsaka, ka nekas tāds pārāk 'eksluzīvs' šķiet netrāpījās. Pie slavenajiem Bebrenes Putnu salas 'Gulbjiem' izdevās atrast vēl vienu tīklblakts Derephysia cristata (pirms tam šajā dienā biju pārīti šīs sugas īpatņu atradis otrpus Skuķu ezeram) eksemplāru. Tā ka vismaz šai sugai divu dienu laikā izdevās pievienot 3 jaunas atradnes. Ne īpaši ražīgi, bet nu - ne vienmēr jau var tā veikties kā bija veicies līdz šim. Brīvbrīdī manu interesi piesaistīja pie mājas ziedošā spireja, kuras ziedos izrādās sēdēja samērā daudz ādgraužu. Cerēju, ka varbūt te, tomēr vairāk vai mazāk Latvijas dienvidos, varētu būt kāda interesantāka suga, bet neko vairāk par muzeju ādgrauzi (Anthrenus museorum) 'izspiest' nesanāk. Suga, kas vienlīdz bieži sastopama kā telpās tā arī ārā (g.k. uz ziediem). Uz mājas sienas savukārt atradās sīciņa ķērpjuts, ko cerēju, ka tā arī varētu būt kāda nerdzēta suga, taču atkal diemžēl nekā - vien Peripsocus subfasciatus, kas ir jau vairākkārt redzēta un fotogrāfēta suga. Vispār šajā gadā ar ķērpjutīm galīgi švaki iet - šķiet vēl nevienu jaunu sugu nav izdevies fotoarhīvam pievienot.   
Raibspārnmuša Chaetorellia jaceae
Pētereņu sfinga (Hemaris tityus) kāpurs
Tīklblakts Acalypta gracilis
Atpakaļceļā uz Rīgu bija vēl pāris pieturas vietas kurās tā nekas cits baigi jēdzīgs ar laikam netrāpījās. Nu ok, vienā pļavā izdevās nofotogrāfēt samērā glītu, neredzētu raibspārnmušu -manuprāt, Chaetorellia jaceae.  Kāpuri g.k. dzīvo dažādu dzelzeņu (Centaurea sp.) sugu ziedkopās. Tā vispār jau man divspārņi pagaidām ne īpaši saista, jo sugu noteikšana pēc foto parasti nav īpaši viegla padarīšana. Lielā mērā tas gan ir atkarīgs no pieejamās literatūra, jo ja būtu kāds labs un detalizēts avots, piemēram, par raibspārnmušām, kur ik pa laikam iemest aci, tad jau varētu vismaz šai dzimtai pievērsties, jo šķiet, ka vairumā gadījumu spārnu krāsojums ir sugām (vai vismaz ģintīm) raksturīgs un vismaz daļu sugu vajadzētu spēt varēt noteikt arī pēc fotoattēliem. Jāpapēta - varbūt tomēr ir pieejams kāds jauks raibspārnmušu noteicējs? Lai nu kā tur nebūtu ar raibspārnumšām, pats pēdējais pieturas punkts pirms Rīgas (pie Jaunsudrabiņa muzeja) atnesa divus foršus objektus. Vispirms sausā uzkalniņā (izskatījās, ka tā ir bijusi grants čupa, kas laika gaitā ir apaugusi ar skraju augāju) starp stnām un zāles stiebriem atradās vairākas tīklblaktis Acalypta gracilis - beidzot vēl kāda tīklblakšu suga šajā braucienā! Biju cerējis uz kādām 4-5 varbūt pat 7-8 sugām, bet nu beigās jāsamierinās vien ar divām... Un otrs objekts, ko paspēju nofotogrāfēt burtiski minūti pirms kāpšanas atpakaļ autobusā bija pētereņu sfinga (Hemaris tityus) kāpurs. Suga, kas Latvijā ir samērā parasta, bet ar ko īsti man nav veicies, jo daži dabā redzētie pieaugušie īpatņi ir tik pat ātri pazuduši kā parādījušies (šī un otra ģints suga - sausseržu sfings - ir raksturīga ar to, ka pieaugušie tauriņi atgādina lielas kamenes un arī lido tikai dienas laikā). Tad nu tagad būs vismaz kaut cik jēdzīgs kāpura foto. Arī tas ir nav maz!
Tā ka kopumā izbrauciens pa DA Latviju ar zālāju konferences dalībniekiem vērtējams kā pozitīvs, jo šis un tas jau tika redzēts, kā arī daži apskatītie biotopi un vietas šķita gana simpātiskas, lai varbūt tur atgrieztos vēl kādu reiz. Īpaši jau Dagavas loki šķiet vilinoši, kā arī Dvietes paliene ar saviem ķikutiem, kas varētu būt vienīgā Latvijā samērā bieži ligzdojošā putnu suga, ko vēl neesmu redzējis (vēl tad atliek šķiet tikai čūskērglis un vidējais ērglis, ja to skaita kā ligzdotāju). Bet nu jau diez vai tas notiks šogad - jāatzīmē kā plāns citiem gadiem. 

sestdiena, 2017. gada 29. jūlijs

Spītējot Kārķu lietum... Microrhagus emyi!

Cepšu ezera apkārtne - lietus, lietus, lietus...
Ok, beidzot esam 'iekāpuši' jūlijā. Biju piekritis 1. jūlijā aizrpināt līdz Kārķu pamatskolai, lai LOB ģimeņu dienās piedalītos ar kukaiņu gaismošanu. Kāpēc gan ne - zināmā mērā izmantoju to kā motivāciju aizbraukt apciemot šo Ziemeļvidzemes nostūri, kur nekad nebiju bijis, kā arī parasti cenšos nelaist garām iespēju pagaismot tauriņus kādā jaunā vietā. Plāns kā milzis - doma bija braukt jau ātrāk, lai pa dienu paspētu iziet kādu maršrut Kārķu apkārtnē, bet nākamajā rītā ripināt uz Valkas pusi, kur mēģināt ielīst kādā Igaunijas pierobežas purviņā. Bet... Kā jau tas parasti ir ar šādiem pasākumiem, kam datums noteikts ir jau pāris mēnešus iepriekš - laika prognoze nav paredzama. Un šoreiz laiks kukaiņu vērošanas un naktstauriņu gaismošanas kontekstā ietrāpījās katastrofāli riebīgs - lietus visu dienu! Centos būt neatlaidīgs un uzreiz pēc ierašanās Kārķos stūrgalvīgi devos noskatītajā maršruta Cepšu ezera virzienā. Sākumā varbūt pat pārāk stipri nelija, taču nelielais smidzeklis tomēr atturēja vilkt fotoaparātu ārā no somas. Mazliet jau gan sirds sažņaudzās kad pa ceļa malām ar acs kaktiņu ik pa laikam kāds fotogrāfējams objekts (kāds tauriņš, vabole - ja pameklētu rūpīgāk tad jau daudz kas atrastos) pavīdēja. Nekas - cerēju, ka tūliņ jau pierims un varēšu kaut ko nofotogrāfēt. Bet notika pretējais - sāka gāzt vēl jaudīgāk! Neatlika nekas cits kā vien ietīties pretlietus pončo un depresīvā solī, stumjot velosipēdu pie rokas (jo steigties jau tāpat vairs nebija kur - diena izpurgāta), lēni vilkties tos dažus kilometrus atpakaļ līdz Kārķu pamatskolai. Uz vakarpusi lietus mazliet norima tā ka vismaz tauriņu gaismošanas laikā nebija jāstāv un jāmirkst lietū (tauriņu lampa un palags bija paslēpti daudz maz sausumā zem nelielas nojumītes), bet par cik viss apkārt tāpat bija dienas laikā izmircis un tāds pārlieku silts arī nebija, tad kopumā tauriņu aktivitāte nebija diez ko augsta un sanākušajiem interesentiem nebija īpaši daudz ko parādīt... Bet nu - tās ir lietas, ko, protams, ietekmēt īsti nevar. Ceru, ka ļaudis manu vervelēšanu par neesošajiem ņēma par labu. 
Zeltītā rožvabole (Cetonia aurata)
Nākamais rīts par laimi uzausa krietni vien patīkamāks - varētu pat teikt, ka spīdēja saule! Cītīgi pētīju laika prognozi, lai uztrāpītu pareizo brīdi kad pamest Kārķu skolas viesmīlīgās telpas - tā teikt, lai nebūtu tā, ka tikko izbraucu un uztrāpu uz kādu lietus mākoni. Laikam jau, ka biju pārāk piesardzīgs un nogaidīju mazliet par ilgu, jo beigās brauciens uz Valku (jeb precīzāk - Lugažiem) izvērtās visai saspringts, jo uz perona ierados vien 5 minūtes pirms vilciena. Pēdējos kilometros tiešām nācās mazliet cītīgāk uzgriezt pedāļus! Būtu izbraucis kādas pāris stundas agrāk (mierīgi to varēju darīt, jo, atskaitot dažas piles, īsti lietus tajā rītā nebija - vien pāris draudīgi mākoņi) būtu varbūt paspējis iekāpt arī kādā purviņā. Nu neko darīt - gan jau vēl kādu reizi šo Ziemeļvidzemes pusi izdosies apmeklēt. 
Koksngrauzis Judolia sexmaculata
Smecernieks Cleonis pigra
Šajā rītā, tad piestāju pāris vietās kuras it biju cerējis apskatīt iepriekšējā dienā - g.k. Cepšu ezera un Bezdibeņa purva apkārtnē. Pirmo reizi fotoaparātu vilku ārā brīdī kad sastapu koksngrauzi Judolia sexmaculata, ko man pašam pārāk bieži negadās sastapt. Patiesību sakot, fotogrāfējis laikam biju tikai vienu reizi 2009. gada 20. jūnijā. Sen! Nedaudz līdzīgs citiem dzeltenmelnajiem koksngraužiem, taču atšķiras g.k. ar strupāko segspārnu formu un mazāko izmēru. Ja piešauj aci, tad es jau teiktu, ka nemaz nav līdzīgs. Šajā ceļmalā tad pastaigāju mazliet vairāk, pievēšot uzmanību arī ceļmalā augošajām vībotnēm, cerībā varbūt atrast kādu tīklblakti. Atradās kaut kas lielāks - pāris smecernieki Cleonis pigra! Samērā bieži sastopama suga, kas gan ir vairāk saistīta ar dažādām dadžu, ušņu & co sugām. Kaut kas tāds jau tur apkārt arī auga, tā ka pie vībotnēm tie droši vien bija nonākuši nejauši. Vēlāk dienas gaitā gan vismaz vienu (bet ja atmiņa neviļ - divus) redzēju arī kā pienākas - uz kāda dadža stumbra. Starp citu šī ir viena no lielākajām Latvijā sastopamajām smecernieku sugām - ap 1,5cm garumā. To pārspēj varbūt vienīgi kādi prāvāki Lixus iridis īpatņi. 
Lielgalvmušas Sicus ferrugineus
Ceļmala šajā vietā bija samērā bagātīga ar dažādiem čemurziežiem un citiem ziedošiem augiem - g.k. pīpenēm un pēterenēm, kas piesaistīja šādus tādus divspārņus un plēvspārņus. Ja dažādas ziedmušas šoreiz no manis samērā veiksmīgi izvairījās, tad lielgavlmmušu Sicus ferrugineus pāris gan prom nemuka. Bieži sastopama, nedaudz īpatnēja izskata suga ar mazliet neproporcionālu un savādi izlocītu ķermeni. Īstenībā tikai nesen tā garām ejot izlasīju, ka lielgalvmmušas (Conopidae dzimta) izrādās ir tādi samērā nešpetni radījumi - t.i. to kāpuri dzīvo citos kukaiņos (g.k. plēvspārņos) un, piemēram, konkrēti šī suga ir dažādu kameņu sugu parazitoīds. Kāpuri saimniekorganismā nokļūst nevis ar kādu viltīgu paņēmienu palīdzību, bet mušas vienkārši 'brutālā' veidā uzbrūk kamenēm lidojumā vai kamēr tās barojas un, ja tā var teikt, ar varu caur vēdera posmu starpmembrānu iedēj tās vēderā vienu olu. Saimniekorganisms kādu laiku turpina dzīvot savu dzīvi, jo pirmajās stadijās lielgalvmmušas kāpurs pārtiek no hemolimfas un tikai vēlāk sāk ēst arī audus līdz beigās aizņem visu kamenes vēdera dobumu. Interesanti, ka saimniekorganisms aiziet bojā vien tad kad šis kāpurs ir iekūņojies - tātad līdz tam vēl savas funkcijas lielā mērā turpina vēl veikt.    

Kāpurmuša Tachina fera
Bet nu lielgalvmmušas nav vienīgie divspārņi, kuru kāpuri attīstās citos kukaiņos. Daudz zināmāks piemērs ir mušu dzimta ar attiecīgu nosaukumu - kāpurmušas (Tachinidae). Kā jau nosaukums liecina, tad tās g.k. specializējas uz olu dēšanu citu kukaiņu kāpuru stadijās nevis pašos pieaugušajos īpatņos. Tiesa ne visas sugas dēj olas pašos kāpuros - diezgan daudzas sugas to darot uz kāpuru ādas un kāpurs pēc izšķilšanās tad pats atrod ceļu kāpura iekšienē. Tur sugu ir ļoti daudz un Latvijā kopumā tā ir samērā maz pētīta grupa - Ainas Karpas 2008. gada mušveidīgo (Brachycera) divspārņu katalogā ir minētas vien 42 sugas. Salīdzinājumam, Somijas 2014. gada mušu katalogā ir atzīmētas 319 sugas, bet Eiropā kopumā ir zināmas vairāk kā 800 sugas. Tātad Latvijā pavisam noteikti ir jābūt vismaz tām pašām 300 sugām, ja ne visām 400+. Plašs darba lauks ko pētīt! Dažas lielākās un krāsainākās sugas kā, piemēram, šī Tachina fera ir varbūt samērā viegli atpazīstamas, taču kopumā sugu noteikšana šajā grupā ir visai vājprātīgi sarežģīta. T.i. varbūt konkrēti sugu noteikšana mazākā mērā - drīzāk ģinšu noteikšana, jo cik nu esmu pētījis kāpurmušu noteikšanas tabulas, tad tur ir ļoti daudz ģinšu un katrā no ģintīm var būt pat tikai viena vai dažas sugas. Tātad, ja seko noteicējam soli pa solim, tad paiet ilgs laiks kamēr saprot kurai ģintij pētāmais objekts pieder un nedaudz rodas sajūta, ka noteikšanā vispār nekāda progresa nav. Tas zināmā mērā mani pirms kādiem gadiem 10 g.k. atturēja mazliet nopietnāk pievērsties kāpurmušu izpētei. Ok, tas jau, protams, lielā mērā ir pieredzes jautājums un ar laiku jau piešautos un pēc tam kad ir noskaidrota ģints, tad jau gan tālākā sugu noteikšana var būt (bet ne vienmēr ir) vienkāršāka, taču tā jau var nosirmot kamēr līdz šim solim tiek. Laikam tik pacietīgs neesmu. Daudzām citām kukaiņu grupām noteikšana vismaz manā pieredzē biežāk ir otrāda - dzimtas ir sadalītas mazākā skaitā ģinšu, bet vienā ģintī var mierīgi būt arī vairāki desmiti sugu. Kaut kā šāds formāts šķiet ērtāks, saprotamāks un noteikšana vismaz šķietami rit raitāk. Var jau būt, ka pēdējo pāris desmitu gadu laikā kāpurmušu noteikšanā ir notikusi kāda revolūcija un nav vairs jāoperē ar milzīgu ģinšu skaitu, bet diez vai. 
Racējlapsene Crabro scutellatus
Mīkstblakts Plagiognathus arbustorum
Tīklblakts Dictyla sp. nimfa - visticamāk D.convergens
Labs i' - pietiks par tiem parazitoīdajiem divspārņiem. Turpat uz čemurziežiem bija arī vesela strīpa dažādu plēvspārņu no kuriem interesantākā šķita šāda racējlapsene ar īpatnēji paplašinātiem un saplacinātiem priekškāju stilbiem. Kā rievaini vairodziņi. Tādi ir raksturīgi Crabro ģints tēviņiem un, spriežot pēc vēdera krāsojuma (gar sāniem vien tikai divi blāvi dzelteni, gandrīz balti plankumi), šim jābūt Crabro scutellatus tēviņam. Kāda ir šo kāju modifikāciju nozīme nav ne jausmas, bet izskatās diezgan dīvaini. Savukārt pēdējais radījums, ko nofotogrāfēju šajā pieturas punktā bija neliela, tumša mīkstblakts ar raibām kājām - manuprāt, Plagiognathus arbustorum tumšā forma. Pēc visa spriežot, parasta suga, ko jau šogad pāris reizes jau ir izdevies sastapt. Turpmākais ceļš līdz Lugažiem izrādījās tāds visai tukšs un ne pārāk produktīvs. Pāris vietās piestāju grāvmalās pie ziedošu neiazmirstulīšu ceriem un vienā vietā pat izdevās atrast vairākas Dictyla ģints tīklblakšu nimfas. Taču izmisīgie meklējumi atrast kaut vienu pieaugušu īpatni, lai varētu precizēt kādai sugai tad šīs nimfas pieder (varianti divi - convergens vai lupuli), nevainagojās panākumiem. Laikam jau jūlija sākums ir brīdis, kad vasaras pirmajā pusē redzamās pieaugušās blaktis varētu būt jau beigušās, bet jaunā pieaugušo blakšu paaudze vēl nav izaugusi. Pēc varbūtības principa varētu domāt, ka tās bija jau šogad redzētās convergens nimfas, taču vai var izslēgt lupuli? Diez vai, tā ka šo novērojumu īsti kopējā convergens atradņu sarakstā laikam iekļaut īsti nevar. Žēl... 
Māņsprakšķis Microrhagus emyi
Taču pats interesantākais atradums 'atnāca' apmēram brauciena vidū, kad uz ziemeļiem no Ērģemes 'Dzelzīšu' māju apkārtnē virzījos pa ceļu uz Z - Suķiera ezera virzienā. Pats ceļa sākums veda tādā stāvā kalnā un, lai arī kāpums nebija pārāk garš, izdomāju tomēr nemocīties un stūmos augšup tāpat ar velo pie rokas. Gar ceļa malu auga arī bagātīgs čemurziežu klājums tā ka izmantoju iespēju uzmest aci vai uz tiem kaut kas nesēž. Vienā vietā uzmetu rūpīgāku skatu ārstniecības vēršmēlei vai tur nesēž kāda tīklblakts un tajā brīdī pamanīju blakus uz kāda cita auga lapas sēžam nelielu 3-4mm garu, slaidu, melnu vabolīti. Ē, tas taču māņsprakšķis (Eucnemidae dzimta) kaut kāds! Normāli tie dzīvo visai slēptu dzīves veidu un dabā kādu māņsprakšķi šķiet redzēju tikai kādu trešo vai ceturto reizi. Vabole gan sēdēja ne īpaši pateicīgā vietā un šķita, ka nepakustinot kādus apkārtējos augus būs neiespējami tai piekļūt tuvumā. Apkārtējo augu pakustināšana savukārt nozīmē, ka pastāv risks pakustināt arī to augu uz kura sēž pati vabole un tā no šādas pēkšņas kustības var sabīties un nokrist zemē. Tā tas arī eventuāli notika, taču par laimi pirms vaboles nokrišanas paspēju nospiest 11 pat samērā jēdzīgus kadrus. Skaisti - pirmā normāli nofotogrāfētā māņsprakšķu suga manā kontā!

Māņsprakšķis Microrhagus emyi
Mājās sāku pētīt literatūru, lai noskaidrotu kas tad par sugu man ir trāpījusies. Spriežot pēc taustekļu posmu izteiksmīgās formas šim bija jābūt tēviņam, jo mātītēm taustekļi parasti ir vairāk pavedienveida bez kādiem izteiktiem 'zāģiem' vai citiem izaugumiem. Atcerējos, ka elateridae.com lapā ir lielisks Centrāleiropas māņsprakšķu noteicējs, kurā ir atzīmētas principā visas sugas, kas ir sastopamas arī pie mums - savulaik to bieži nācās izmantot, mēģinot noteikt maģistra darba lamatās iekritušos māņsprakšķu īpatņus (to tur pārsteidzošā kārtā bija pat diezgan daudz). Vispirms gan tā ātri pārskrēju pāri tur attēlotajām sugām, lai atfiltrētu līdzīgākās sugas pēc taustekļu formas, kas šķita gana raksturīga, lai to varbūt varētu izmantot kā noteikšanas pazīmi. Tā, hmm... Principā atbilst tikai viena suga - Mircorhagus emyi. Nē nu bet tiešām - neviena cita suga pat tuvu neatbilst! Pārējās divas Microrhagus ģints sugas maģistra paraugos biju redzējis daudz un tiem tie taustekļi ir pavisam savādāki - no katra taustekļu posma gala 'atiet' perpendikulārs, šaurs izaugums. Līdz ar to šie taustekļi atgādina tādu kā ķemmīti. Šim eksemplāram katram ūsas posmam šis izaugums ir salīdzinoši resnāks un 'atiet' ne īsti perpendikulāri, bet gan leņķī uz priekšu. T.i. taustekļu forma drīzāk atbilst zāģītim nevis ķemmītei. Nē nu labi - ja M.emyi tad M.emyi. Manā prātā it kā šaubas nekādas. Skatos Latvijas vaboļu čeklistā - tāda suga nav minēta. Eiropā vispār skaitās reti konstatēta suga. Atradās gan ne pārāk sen publicēti dati par diviem sugas atradumiem arī Igaunijā - viens Sāremā, bet otrs pie pašas Latvijas robežas (apdzīvotas vietas 'Koiva' apkārtnē) tikai kādu ~30km attālumā no manas novērošanas vietas. Tātad kopumā jau izskatās, ka atradums varētu arī nebūt nemaz ne tik pārsteidzošs un varbūt šajā reģionā sugai pastāv kāda lokāla populācija.  Drošības pēc gan prasījās vēl pēc kāda viedokļa tāpēc šos pašus foto nosūtīju arī dažiem citiem kolēģiem un atnāca vismaz divi apstiprinājumi, ka jā - šim vajadzētu būt M.emyi. Tātad pēc visa spriežot - jauna suga Latvijai! Kārtējā totālā cūcene... Bet vismaz uzreiz iepriekšējās dienas lietus un sabojātais noskaņojums ir aizmirsies un braucienu uz Kārķiem var vērtēt ar lielu un treknu + zīmi! 

piektdiena, 2017. gada 28. jūlijs

Pilsrundāle - Koksngrauzis Nr.82!

Meža sārmenes (Stachys sylvatica)
Tā, augusts jau tepat aiz stūra, bet vēl palicis pēdējais jūnija izbrauciens dabā par ko vēl te blogā nav rakstīts. 27. jūnijā devos ar autobusu Bauskas virzienā, lai pēc tam pārsēstos nākamajā autobusā un nokļūtu līdz Pilsrundālei. Principā galvenais brauciena mērķis bija beidzot 'noslēgt rēķinus' ar sārmeņu resngalvīti, ko esmu dabā redzējis tikai vienu reizi un to pašu - tā pa pusei (sk. foto šajā bloga ierakstā). Pilsrundāles apkārtnē tas pēdējos gados tiek novērots visai regulāri. Pagājušajā gadā biju jau vienu rītu veltījis pastaigai šajā apkārtnē, bet tad tur ietrāpīju samērā lielā rīta agrumā un vēsajā rītā neko, protams, neatradu. Šajā dienā laikapstākļi bija šķietami daudz piemērotāki, bet... Atkal cietu neveiksmi! Būs jāpaskaita stundas, bet šķiet, ka sārmeņu resngalvītis ir dienastauriņu suga kuras meklēšanai varētu būt veltījis visvairāk laika ar visknapākajiem rezultātiem. Neko darīt - būs vien jāmēģina arī nākamajā gadā. Kopumā šai sugai novērojumu skaits pēdējos gados it kā pieaug (to gan var daļēji skaidrot ar novērotāju skaita un aktivitātes pieaugumu), tātad tīri teorētiski varētu mēģināt atrast šo sugu arī kādā jaunā vietā kaut kur Lietuvas pierobežā, kur izskatās ka g.k. koncentrējas šīs sugas atradnes. Bet nu, ņemot vērā, ka ar sabiedrisko transportu (vai kombinācijā ar velo) Zemgales un Kurzemes pierobeža īsti labi apsekojama nav, tad kas zin vai šādu plānu izdosies realizēt. Interesanti jau būtu, jo visticamāk, ka tur jau dzīvo visādi citādi labumi ne tik sārmeņu resngalvītis vien. Tas patiesībā arī bija šīs dienas sekundārais mērķis - pameklēt kādus citus interesantus kukaiņus Pilsrundāles apkārtnē. Piemēram, te regulāri tiek novērots Latvijā retais koknsgrauzis Rhopalopus macropus - tāpēc pārāk ilgi resngalvīša biotopā neaizkavējos (~ kādu 1,5 stundu) un devos staigāt tālāk. 
Augļkoku zaru koskgnrauzis (Tetrops praeusta)
Rūsganbrūnais koksngrauzis (Stenocorus meridianus)
Ja aizskāru koksngraužu tēmu, tad uzreiz pāris bildes ar divām koksngraužu sugām. Vispirms jau šogad trešais augļkoku zaru koksngrauzis (Tetrops praeustus) - tiešām sācis ar šo sugu veikties! Tad jau tiešām 'parasta' suga. Otrs ir it kā samērā retais rūsganbrūnais koksngrauzis, ko man pašam gan kopumā sanāk samērā reti redzēt. Pilsrundāles apkārtnē gan laikam samērā bieži sastopama suga - vai katrā lielākā/mazākā meža pudurī, kas nu tur tajā Zemgales līdzenuma daļā ir palikuši. Vispār interesanti jā, ka arī šos nelielos pudurīšus tur samērā intensīvi izcērt, jo šķiet, jau, ka ja mežu ir maz, tad vismaz tajā vietā tie būtu jāsargā, lai pilnīgi viss nepārvēršas par rapšu līdzenumu līdz horizontam. Lai arī rūsganbrūnais koksngrauzis ir iekļauts Sarkanajā grāmatā, tomēr nekāda oficiāla aizsardzība šai sugai nav. Un kukaiņiem vispār ir ļoti maz tādu sugu kurām varētu veidot mikroliegumus, lai tādā veidā aizsargātu to mājvietas. Tā ka pat, ja Pilsrundāles apkārtnē foršas un retas sugas tiek redzētas pat samērā daudz, tad tas palikušajiem apkārtnes meža puduriem diez ko daudz nepalīdz. 
Mīkstblakts Phylus coryli
Smecernieks Stereonychus fraxini
Vēl turpat sārmeņu resngalvīša 'biotopā' izdevās tikt pie divām neredzētām kukaiņu sugām. Vispirms no lazdu lapām nokrita vairākas slaidas, melnas mīkstblaktis ar gaišām (uz lapu fona - gandrīz neredzamām) kājām - Phylus coryli. Jau latīniskais nosaukums vien liecina, ka šī suga tiešām ir saistīta ar lazdām ('coryli' no lazdas ģints latīniskā nosaukuma 'corylus' un droši vien tulkojas kā 'lazdu'). Jādomā, ka nekas pārlieku rets. Otra jaunā suga bija smecernieks Stereonychus fraxini un arī tā latīniskais nosaukums jau norāda uz konkrētu saistību ar kādu augu - šoreiz osi ('fraxini' no ošu ģints nosaukuma 'fraxinus' - tātad analoģiski tulkojams kā 'ošu'). Kāpuri barojas ar ošu lapām, atstājot uz tiem nelielus izgrauztus caurumiņus. Šī gan ir mazliet retāka suga, kas Latvijā galvenokārt esot konstatēta Latvijas rietumu un centrālajā daļā. 
Laupītājblakts Rhynocoris annulatus
Laupītājblakts Rhynocoris annulatus
Cietis tad kārtējo fiasko attiecībā uz sārmeņu resngalvīti, atkāpos no biotopa un devos tālākā apkārtnes izpētē. T.i. teorētiski varbūt varēju doties arī uz Rundāles pils parku, kur arī resngalvīši ir manīti, bet tomēr izlēmu par labu meža pudura izpētei uz Z no Pilsrundāles. Tā teikt, tik pat labi rensgalvīti jau varēju nejauši atrast kādā citā vietā, kādus dažus simtus/pāris km tālāk. Taču kā noprotams - arī šāds optimistiskais scenārijs nepiepildījās. Varbūt par maz uzmanības tam veltīju, jo turpmākajā pastaigā sāka parādīties visādi citādi interesanti radījumi, kas novērsa domas no sārmeņu resngalvīša. Piemēram, šī samērā koši krāsotā laupītājblatks Rhynocoris annulatus, kas varbūt nav ļoti reta suga, bet gada laikā varbūt labi, ja kādas 2-3 reizes gadās sastapt. Parasti arī šīs blaktis ir samērā manīgas un īpaši nemīl fotogrāfēties (saulē uzsilušās mēdz ātri celties spārnos un lidot prom), tāpēc biju jo īpaši priecīgs, kad atskārtu, ka šis eksemplārs ir ļoti mierīgs. Tā nu šīs sugas fotoarhīvam varu pievienot kādu sauju tīri labu kadru. Šī ir viena no tādām tiešām ļoti plēsīgajām un 'asinskārām' blaktīm, kas medī citus kukaiņus (reizēm pat tādus, kas ir pašas blakts izmērā) un ar savu vareno un dzēlīgi aso snuķi (redzams otrajā attēlā) izsūc to iekšējo saturu. Man ļoti patīk laupītājblakšu dzimtas angliskais nosaukums: Assassin bugs jeb tulkojumā - 'slepkavblaktis'. Samērā liela izmēra blakts (ap 1,5cm), kas varbūt var samērā sāpīgi 'iedurt' arī cilvēkam. Rokās ņemt gan nemēģināju, lai to pārbaudītu. 
Mainīgā spāre (Libellula fulva)
Plankumainā spāre (Libellula quadrimaculata)
Karaliskā dižspāre (Anax imperator)
Knaibļspāre (Onychogomphus forcipatus)
Šo dienu īstenībā var saukt arī par spāru dienu, jo visā dienas garumā šķietami redzēju vairāk spāres kā visā iepriekšējā gadā kopā. Nu ok, tas droši vien ir pārspīlējums, bet kopumā spāru tiešām bija daudz. Gāju pa kaut kādu stigu (varbūt gāzes vada līniju, nepiefiksēju) un tur ik uz soļa burtiski no kājapakšas cēlās spāru bari. Pie tam g.k. lielā izmēra spāres, kas citkārt jau ir krietni vien manīgas un spārnos ceļas krietni vien laicīgāk. No paša sākuma nemaz pat neattapos izmantot šo labvēlīgo situāciju, lai papildinātu fotokolekciju ar kādiem daudz maz kvalitatīviem spāru kadriem, bet nu apmēram šī gājiena posma vidusdaļā tomēr 'nervi neizturēja' - apmainīju objektīvu un ķēros pie spāru medībām. Protams, pēc labākajām Mērfija likumu tradīcijām tik daudz spāru turpmākajos dažos simtos metru vairs netrāpījās... Bet tāpat salasījās diezgan ražīgs sugu komplekts - mainīgās spāres (lielā skaitā, dažādās svaiguma pakāpēs), plakanās spāres, melnkāju upjuspāres, knaibļspāres, plankumainās spāres (viens eksemplārs arī praenubila krāsu formas iezīmēm - melnie plankumi daudz lielāki un izteiksmīgāki kā normāliem eksemplāriem būtu jābūt), lielā ezerspāre, karaliskā dižspāre, Partenopes dižspāre, brūnā dižspāre, rudā dižspāre, dzeltenā klajumspāre un vēl dažas krāšņspāru sugas. Tāda visai izcila sugu daudzveidība! Pie tam šī stiga principā gāja cauri meža pudura vidu - tiešā tuvumā nekādu lielāku ūdeņu nebija. Droši vien spāres te bija salidojušas, lai meža radītajā aizvējā (kopumā diena bija diezgan vējaina) ērti un netraucēti barotos. 
Ziedmuša Chrysotoxum festivum
Dzelkņmuša Oplodontha viridulum
Lapgrauzis Phyllobrotica quadrimaculata
Turpat starp spārēm trāpījās arī divi interesanti divspārņi. Nu labi varbūt tā pēc pašas būtības nekas pārlieku interesants, jo nedz kādas īpaši retas vai, piemēram, sugas ar īpašu bioloģiju. Interesantums g.k. slēpjas faktā, ka tās ir sugas, ko iepriekš nebiju redzējis. Vai ja biju redzējis, tad nebiju fotogrāfējis. Ok, par abu sugu, gan ziedmuša Chrysotoxum festivum gan dzelkņmuša Oplodontha viridulum, izplatības biežumu varbūt man konkrētu datu nav, bet ja jau abas šīs sugas ir pārstāvētas ar novērojumiem portālā Dabasdati.lv, tad jau nekas ekstrēmi retumi tie droši vien nav. Savā ziņā interesants ir mazliet tālāk pastaigā sastaptais lapgrauzis Phyllobrotica quadriamculata, jo šī bija tāda pirmā suga, kam man pašos foto pirmsākumos, 2005. gada vasarā izdevās iegūt kā toreiz man šķita, ļoti smuku un kvalitatīvu kadru ar labi izgaismotu vaboli, smuki zaļu foniņu un tā. Tajā laikā suga vēl pat skaitījās kā tāds nosacīts retums. Nav jau tā, ka arī mūsdienās tā būtu ļoti bieži sastopama - es personīgi redzu ne katru gadu, un gada laikā labi ja 1-2 reizes. Dzīvojot mitrās vietās, g.k. kur aug bruņu ķiverenes (Scutellaria galericualta), kas ir tā kāpura barības augs (tie gan barojas nevis ar auga lapām, bet gan saknēm). Varbūt, ja rūpīgāk koncentrētos tieši uz šī auga pētīšanu, tad izdotos konstatēt biežāk?
Meža caunas (Martes martes)
Tā nu bridu tur pa to meža puduri un biju jau novirzījies no LVM meža ceļu trasēm un bridu pa sausu grāvi. Patiesībā tā nopriecājos, ka grāvis bija riktīgi sauss, jo pa to varēja slāt kā pa 'šoseju' un nevajadzēja lauzties pa stigu blakus, kur nātres u.c. augājs bija izstiepies vismaz jau līdz manas kājstarpes augstumam. Tā nu biju mazliet ieskrējies un iegrimis savās domās (gan jau par kādiem kukaiņiem), kad pēkšņi dažu metru attālumā mani pamatīgi sabiedēja kaut kāda meža zvēra strauja kustība krūmos. Tiešām samērā pamatīgi salēcos un apstājos kā zemē iemiets. Stirna? Cūka? Lācis? Nē - izrādās divas meža caunas, kas uzspurdza no krūma un aizļēpatoja augšup pa nolūzušas apses stumbeni. Amizants šķita vienas caunas izvēlētais maršruts uz stumbeņa virsotni - nevis pa mizas ārpusi, bet tā iespraucās stumbra šķēlumā un tad pa to veikli kā.. kā.. nu laikam jau veikli kā cauna uzrausās līdz pat pašam galam, kur palika tupot un vērojot mani no droša augstuma. Acīmredzot abas caunas bija jaunuļi, jo to kustības šķita vēl mazliet neveiklas un ne tā līdz galam koordinētas. Tik tuvu caunu sen  nebiju redzējis, tā ka, lai arī sākotnēji mazliet noķēru vieglu izbīli, tomēr jauka satikšanās. 
Meža cauna (Martes martes)
Koksngrauzis Saperda perforata
Koksngrauža Leiopus punctulatus apdzīvota apses kritalas galotne
Viena cauna palika apmēram stumbra vidusdaļā un ierāpās stubram pieguļoša mazāka koka zaros. Domāju varbūt pielīst no otras puses, jo varbūt tur to caunu varētu redzēt un nofotogrāfēt vēl tuvāk. Pie reizes izmantoju izdevību apskatīt šo nolūzušo apses stumbru tuvāk, jo reizēm jau uz tādiem liela diametra apšu stumbeņiem mēdz dzīvot kādi interesanti radījumi. Un tiešām dzīvoja ar - atradās melnpunktainais apšu koksngrauzis (Saperda perforata), kas ir tāda samērā reta suga. Arī caunai jaunulim (caunulim?) izdevās tikt tuvāk un kaut ko tur lapotnes pustumsā pat nofotogrāfēt. Tā ka veiksmīgs manevrs! Gribēju jau doties tālāk, kad pamanīju, ka nolūzusī apses galotne tā glīti guļ šī izžuvušā grāvja gultnē. Atausa atmiņā jaunības dienas, kad vienā izcirtumā līdzīgos apstākļos (nolūzusi apse uz kuras dzīvoja Saperda perforata un turpat blakus guļoša apses galotne ar zariem) izdevās uz šiem zariem novērot un noķert ļoti retu koksngrauzi - Leiopus punctulatus. Kopš tās reizes vairs dabā šo sugu sastapis nebiju (tik viens eksemplārs loga lamatās ievācot paraugus maģistra darbam) - kāpēc gan te nepameklēt? 
Koksngrauzis Leiopus punctulatus
Nepaspēju pat apskatīt kādus 3 lielākos zarus, kad gandrīz nespēju noticēt savām acīm - tur taču sēž viņš, meklētais koksngrauzis! Leiopus punctulatus kā dzīvs! Nu ok, dzīvības pazīmes īpaši neizrādīja, jo koksngrauzītis bija nekustīgi sastindzis tieva zariņa galā. No jaunību dienu tikšanās reizes (tas bija 2004. gadā) atcerējos, ka pirmajā reizē šo koksngrauzi nemaz neizdevās ievākt, jo tiklīdz to pamanīju, tas nokrita zemē un vairs to atrast, protams, neizdevās. Nācās atgriezties citā dienā, lai vaboli noķertu. Ņēmu šo sūro pieredz vērā un pastūmu zem koksngrauža zariņa paladziņu, lai, ja gadījumā tas izdomātu nokrist, tas nekur nepazustu. Šoreiz gan šāda piesardzība izrādījās lieka, jo vabole principā nelikās īpaši traucēta. Protams, to jau nekad nevar zināt (un droši vien, ja nebūtu palicis zem vaboles paladziņu, tad tā 100% būtu nokritusi zemē) tāpēc arī pirmos kadrus fotogrāfēju ļoti piesardzīgi. Taču beigās varēja vaboli arī mierīgi pabakstīt un tā nevis krita zemē, bet paskrēja vien kādu sprīdi pa zariņu uz priekšu, kur atkal sastinga un bija ērti fotogrāfējama. Skaisti! Koksngraužu suga Nr.82 manā fotoarhīvā!  
Koksngrauzis Leiopus punctulatus
Koksngrauzis Leiopus punctulatus
Koksngrauzis Leiopus punctulatus
Pēc izskata tā principā ir samērā nesajaucama, taču nedaudz līdzīga biežāk sastopamai Leiopus linnei jau ir. Galvenā atšķirība ir krāsojumā - šī suga ir izteikti divkrāsaina, tumšās joslas ir vienmērīgi tumšas bez gaišākiem raibumiņiem un gaišajās joslās ir ietverti nelieli, apaļi, melni plankumi. Kopumā ir ļoti maz publicētu atradumu šai sugai - atskaitot jau pieminētos manus divus atradumus 2004. un 2010. gadā, ir tikai viens A.Napolova un I.Romas atradums 2009. gadā Kandavas apkārtnē. Noteikti ir vēl kādi senāki atradumi (jāpēta kādas publikācijas Latvijas Entomologos u.c., kas tagad nav pie rokas), bet tā kopumā noteikti atradumu skaits nav liels un tā joprojām skaitās reta suga. Iespējams daļēji šo retumu var skaidrot ar samērā grūto sugas konstatēšanu, jo vaboles neapmeklē ziedus un lielāko daļu dzīves principā tad pavada uz šādiem nolūzušu apšu tievajiem zariņiem. Manā pieredzē g.k. šīs apšu galotnes ir bijušas samērā atklātās vietās (aizaugošā izcirtumā un te mežmalā, grāvī), lai gan šur tur internetā min, ka patīkot arī noēnoti apstākļi. Kopumā šāds atmiris apses zars piemērots neesot pārāk ilgu laiku, jo kad ir visa miza jau ir atlupusi un nokritusi, tad tas jau vairs īsti nedarot. 
Ķirmis Xestobium rufovillosum
Piepjložņa Hallomenus binotatus
Praulvabole Mycetochara flavipes
Pastaigas beigu daļā nejauši iebridu meža pudurī lauka vidū, kas izrādījās īstena 'paradīzes sala'. T.i. ne gluži ar baltu smilšu pludmalēm, tirkīzzilu ūdeni un kokosriekstu palmām, bet tāda neliela kukaiņu paradīze gan. Mežs izrādījās pilns ar milzīgiem ozoliem dažādās to augšanas stadijās - dzīvi veseli, dzīvi ar dobumiem, stāvoši sausi nokaltuši, stāvoši stipri satrupējuši, nogāzušies nokaltuši, nogāzušies satrupējuši utt. Droši vien, ja tur pastaigātu ilgāk, tad varētu atrast tiešām kādas ļoti interesantas sugas, taču arī īsajā pastaigā kādas trīs interesantas sugas atradās. Ķirmis Xestobium ruffovillosum, kas ir samērā reta suga un kas dzīvo uz nokaltušiem platlapjiem, gan laikam bija beigts, jo tā arī nesagaidīju nekādas dzīvības pazīmes no tā. Savukārt praulvabole Mycetochara flavipes bija atkal pārāk dzīva - skrēja pa ozola stumbru tik veikli, ka nekādi neizdevās to jēdzīgi nofotogrāfēt. Skrēja, skrēja līdz ielīda kādā spraugā un nozuda pavisam. Mazliet jau škrobīgi, jo iepriekš tādu sugu redzējis nebiju. Uz pāris sērpiepēm savukārt atradās daži retās piepjložņas Hallomenus binotatus īpatņi, kam Latvijā kopumā ir ļoti maz atradumu. Šo gan esmu jau redzējis iepriekš - divās vietās Rīgā (Iļģuciemā un Botāniskajā dārzā). Bet tā vispār tiešām ļoti interesanta bioloģiskās daudzveidības 'saliņa' cūku pupu lauka vidū. Šajā Zemgales līdzenuma daļā meži praktiski ir palikuši vien šādu nelielu saliņu veidā un daudzas sugas droši vien Zemgalē turpina eksistēt vien šajos nelielajos pudurīšos. Ņemot vērā, ka mežu izciršana tur tāpat turpinās (lai gan vizuāli jau šķiet, ka reāli jau tur nav ko cirst, jo mežu jau praktiski tur nav!), tad īstenībā būtu varbūt biežāk turp jāaizbrauc, lai vismaz kādu sugu (g.k. jau pieminēto Ropalopus ģints koksngrauzi) vēl paspētu apskatīt un ieraudzīt vēl pirms to atradnes ir iznīcinātas.  
Zaļais vītolu koksngrauzis (Aromia moschata)
Zaļais vītolu koksngrauzis (Aromia moschata)
Lai nu kā tur nebūtu ar šo meža pudurīšu ne tik rožaino nākotni, noslēgumā vēlreiz atgriezos no rīta apmeklētajā resngalvīša biotopā. Tā kā strauji tuvojās vakars un ēnā sāka kļūt pat samērā vēss, tad principā neloloju nekādas ilūzijas, ka vakarā varētu kāds resngalvītis atrasties. Bet vismaz atradās zaļais vītolu koksngrauzis (Aromia moschata), kas mierīgi sēdēja uz kādas kārkla atvases lapas. Nav pārāk reta suga, kas varbūt ir viens no iemesliem kāpēc tādas īpaši košas emocijas šī satikšanās neizraisa. Taču no otras puses - vabole ir diezgan liela (3-4cm) un spīdīgi laistās zaļganīgi sarkanīgos toņos, kas to padara par vienu no iespaidīgākajām pie mums sastopamajām koksngraužu sugām. Patiesībā jau gandrīz vai tāds kā tropu lietus mežu 'elements' un jāsaka, ka tikai tagad, tā mierīgi to tur fotogrāfējot, laikam būšu tā pa īstam novērtējis šīs vaboles izskatu. Nu tiešām daiļš lops! Godam izpelnījies tagad kādu laiku gozēties kā mana datora ekrāntapete.