otrdiena, 2017. gada 20. jūnijs

Campylosteira verna - jauna tīklblakšu suga Latvijai!

Daugavas malas nogāze pie Ciemupes
Atkal mazliet jāatliek rakstīšana par pagājušās nedēļas nogalē redzēto, lai pastāstītu par vienu pavisam svaigu 'varoņdarbu'! Vakar dienas otrajā pusē izdomāju aizskriet uz pāris stundām līdz Ciemupei, kur biju uz īsu brīdi ietrāpījis arī pirms kādas nedēļas un tur Daugavmalā redzētais man patika - jauka, akmeņaina, saulaina nogāze, kas apaugusi ar mauragām (manuprāt, mazajām mauragām). Šķita samērā interesants biotops priekš kādu tīklblakšu meklēšanas. Tad gan tam laiks nepietika, bet arī tā īsā apmeklējuma laikā pamanīju citu ko ļoti interesantu - neredzētu krāšņvaboļu sugu! Tad diemžēl nebija laiks to rūpīgi iemūžināt (iznāca tik tādi ļoti dokumentāli kadri), tāpēc tas vien bija iemesls, lai turp brauktu vēlreiz un mēģinātu šo krāšņvaboli atrast otrreiz.
Krāšņvabole Trachys troglodytes
Vakardienas klimatiskie apstākļi gan bija visai sarežģīti - it kā saulains, taču pūta ļoti spēcīgs vējš, kas tur Ciemupē bija jo īpaši kārtīgi ieskrējies Daugavas plašumos. Noteikti ne labākie apstākļi, lai meklētu krāšņvaboli, taču par laimi man - viens īpatnis atradās pat ļoti ātri. Trachys troglodytes! Suga interesanta ar to, ka tā ir saistīta nevis ar kādiem kokaugiem vai krūmiem kā vairums citu krāšņvaboļu sugu, bet gan dzīvo uz lakstaugiem - g.k. uz tīruma pēterenēm (Knautia arvensis). Uz šī auga lapām tad arī to redzēju pirmajā reizē un tāpat arī šajā reizē. Šai krāšņvabolei g.k. patīk tieši šādas atklātas un saulainas pļaviņas (nu labi, šo varbūt par 'pļavu' gluži nenosaukt). Nezin kāpēc prātā gan bija iekritis, ka šo sugu jāmeklē mitrās pļavās uz pļavas vilkmēlēm (Succisia pratensis) un biju pat tā baigi nobriedis, ka šo sugu varētu mēģināt atrast, piemēram, Vītiņu pļavās (vienu reizi pat tā kā imitēju meklēšanu), bet tur laikam būšu kaut ko mazliet saputrojies, jo uz vilkmēlēm dzīvo cita Trachys ģints suga - T.subglaber, kas Latvijā nav sastopama. Lai nu kā jauki - jauna krāšņvaboļu suga manam fotoarhīvam (Nr.14) vispār ir diezgan lieli svētki, jo 'parasto' krāšņvaboļu sugu komplekts jau fotoarhīvā ir. Paliek pāri tikai lieli retumi un Agrilus ģints sugas, ko pēc foto diemžēl gandrīz vai nav iespējams noteikt - vien dažas raksturīgākās sugas. Tā iespējams tik drīz vēl kāda jauna krāšņvaboļu suga nemaz 'nekritīs'. 
Sausa, akmeņaina Daugavas malas nogāze pie Ciempues
Tīklblakts Campylosteira verna - jauna suga Latvijai!
Lai nu kā, šajā dienā mani sagaidīja cits, pavisam negaidīts atklājums - vēl viena jauna tīklblakšu suga Latvijai, Campylosteira verna! Atradās tā turpat šajā akmeņainajā nogāzē, zem viena no daudzajiem akmeņiem, kas auga pie vienas no daudzajām mazo mauragu (Hieracium pilosella) lapu rozetēm. Kad sīciņo blakti pamanīju (izmērā tā ir vien kādi 2mm) sākumā nopriecājos, ka forši - kāda no Acalypta ģints tīklblaktīm! Varbūt kāda no trim neredzētajām sugām? Mazliet gan mulsināja tas, ka blakts pārvietojās ļoti veikli. Es pat teiktu, ka tā žigli skrēja! Visas līdz šim sastaptās Acalypta ģints blaktis ir visas bijušas ļoti lēnīga un to pārvietošanās veidu noteikti nevarētu dēvēt par 'skriešanu'. Hmm... Nebiju vēl nevienu kadru nospiedis un vairāk žonglēju ar akmeni, lai uz akmens sēdošo tīklblakti nenopūš spēcīgās vēja brāzmas - pāris reizes blakts patiešām pat atrāvās no akmens virsmas, bet par laimi aizkūleņoja vien dažus centimetrus tālāk un palika uz akmens virsmas. Šajā brīdī jau biju ar aci tīklblakti mazliet rūpīgāk nopētījis (cik nu 2mm lielu objektu var tāpat vien bez kādām optiskām palīgierīcēm nopētīt) un kļuvu bažīgs - vai tā nav tāda kā šaura, gareniska iedobe blakts ķermeņa virspusē apmēram segspārniem pa vidu? Prātā atausa viena no sugām, ko biju iekļāvis savā tīklblakšu rakstā kā vienu no Latvijā potenciāli sastopamajām sugām. Vai tā var būt? Vai tiešām Campylosteira verna??!! Sākās viegla (bet varbūt nemaz ne tik viegla) panika, jo vēl joprojām nebija neviens kadrs un brāzmainais vējš lika blaktij vēl pāris reizes aizkūleņot pa akmens virsmu. Tā taču es to pazaudēšu! ĀĀĀ... Ņēmu akmeni plaukstās un kalnu kazas lēcieniem pa metos pa akmeņaino nogāzi blakus esošā ceļa virzienā - tur vismaz uz ceļa gludās virsmas, ja blakts no akmens tiks nopūsta, būs labāka cerība to pēc tam atrast. Tajā vietā vējš šķita bija mazliet mazāks un lielām mokām (blakts patiešām bija ļoti veikla!) tomēr dažus kadrus izdevās iegūt. Ātri iemetu aci fotoaparāta ekrānā - IR Campylosteira verna! Šāds spārnu tīklojums ir tikai šai sugai raksturīgs. Acis no akmens biju novērsies burtiski 5 sekundes, bet šajā laikā blakts... bija jau pazudusi. Žēl, protams, bet nu vismaz nepaliku galīgi tukšā! 
Tīklblakts Campylosteira verna
Tīklblakts Campylosteira verna
Turpmāko 30 minūšu laikā atradās vēl divi citi eksemplāri, no kuriem vienu gan arī uzreiz aizpūta vējš, bet otru gan izdevās vēl mazliet pafotogrāfēt. Skaisti - jādomā tad, ka šajā vietā šo blakšu ir ja ne ļoti daudz, tad populācija ir pietiekami bagātīga, ja tik īsā brīdī, starp akmeņiem un sūnām izdevās atrast trīs šīs sugas īpatņus. Ja par šo sugu konkrētāk, tad interesanti, ka nevienā no kaimiņvalstīm suga šķiet nemaz nav konstatēta! Tuvākās atradnes it kā esot Kaļiņingradas apgabalā. Ir gan sastopama, piemēram, Zviedrijā, kur atradumi ir pat samērā tālu uz ziemeļiem (Stokholmas apkārtne u.c. - karte šajā lapā), tā tīri teorētiski sastapšana Latvijā nav nekas tāds pārsteidzošs (t.i. šī nav kaut kāda tāda izteikta dienvidu suga). Dzīvojot sausās, smilšainās un akmeņainās vietās starp ķērpjiem, sūnām, augu nobirām u.c., bet tā esot samērā maz konkrētu ziņu par šīs sugas bioloģiju. Pirmie īpatņi pēc ziemošanas aktīvi kļūst jau ļoti agri pavasarī (no kā arī sugas latīniskais epitets - 'vernus' = pavasaris), bet kopumā pieaugušos īpatņus varot sastapt praktiski visu cauru gadu. Pilnīgi iespējams, ka arī Latvijā šī suga ir sastopama ja ne 'bieži' tad šur un tur, bet ļoti sīkā izmēra dēļ (pat starp tīklblaktīm šī ir viena no izmērā mazākajām sugām) un slēptā dzīves veida dēļ tās ir grūti konstatēt. Arī man šis bija tāds ļoti negaidīts atklājums! 25. tīklblakšu suga Latvijas faunā un 16. suga manā fotoarhīvā. Par trim citām pagājušajā nedēļā redzētajām sugām - nākamajos ierakstos! :) 

otrdiena, 2017. gada 13. jūnijs

Tīklblakts Nr.12 - Acalypta gracilis!

Augļkoku zaru koksngrauzis (Tetrops praeustus)
Tagad divas dienas laiks ārā pamatīgi sabojājies - ik pa laikam pamatīgs lietus un vējš. Un tieši iekrīt šajā laikā brīvdienas! Ak... Labi, ka svētdien, 10. jūnijā, pēc darba mazliet pastaigāju pa Botānisko dārzu un vakarpusē vēlreiz atkārtoju ašo izbraucien uz Dārziņu - Doles dzelzceļa posmu. Tā ka vismaz mazliet ir remdēts izsalkums pēc iešanas dabā. Apetīte gan ļoti ātri 'atjaunojas' tā ka ļoti ceru, ka turpmākajās dienās laiks kaut mazliet, bet tomēr uzlabosies! Bet šajā ierakstā tad par svētdien redzēto un vispirms jāsāk ar Botāniskajā dārzā sastaptajiem kustoņiem. Un uzreiz jāatzīmē, ka mana priekšnojauta, ka te Botdārzā būtu jāmeklē koksngrauzītis Tetrops praeustus, bija visnotaļ trāpīga, jo, lai gan iepriekšējās divas meklēšanas reizes bija nesekmīgas, tad šajā reizē gan no ābeles zariem beidzot izdevās nopurināt divus šīs sugas pārstāvjus! Forši, jau otrais atradums šajā gadā (pirmo var apskatīt šeit) un varbūt arī es drīzumā varēšu pilnībā piebalsot citu kolēģu teiktajam, ka "Ē nu šī suga taču ir tik tiešām parasta", jo būšu to redzējis jau 'daudzas' reizes. 
Mīkstblakts Rhabdomiris striatellus
Mīkstblakts Rhabdomiris striatellus nimfa
Mīkstblakts Dryophilocoris flavoquadrimaculatus
Mīkstblakts Grypocoris sexguttatus
Mīkstblakts Deraecoris sp. nimfa, iespējams D.trifasciatus
Bet tā kopumā šī diena varētu teikt, ka pagāja tādā kā mīkstblakšu zīmē, jo tās varēja redzēt tiešām daudz. Tātad, ja nu kāds vēl par to šaubījās, tas nozīmē, ka ir pienākusi vasara, jo vislielākā mīkstblakšu sugu daudzveidība ir tieši vasaras siltajos mēnešos no jūnija līdz augustam. Tātad tādi īsteni vasaras vēstneši! Nu labi, par vēstnešiem tās droši vien būs grūti 'iesmērēt', jo dažādi gadalaiku vēstneši tradicionāli tomēr ir tādi, ko var pamanīt jebkurš - gan profesionāls biologs, gan rūdīta mājsaimniece, gan citi. Tātad cīruļu treļļi, gājputnu kāši un pirmie dienastauriņi pavasarī utt. utjp. Mīkstblaktis tomēr pamana vien tie kam tās interesē un vispār jau ir arī simtiem citu dažādu kukaiņu, ko var dēvēt par vasaras vēstnešiem - piemēram, arī koksngraužiem lielākā sugu daudzveidība ir tieši vasaras periodā. Bet jebkurā gadījumā - ja kādam ir interese mēģināt paskatīties un papētīt kādas mīkstblaktis dzīvo Latvijā, tad tagad un kādus turpmākos pāris mēnešus ir īstais laiks tam ķerties klāt! Droši vien arī es šogad mīkstblaktis mēģināšu pafotogrāfēt vairāk, jo nu vispār jau izskatās, ka ne tikai šī diena, bet gads vispār aizrit tādā kā blakšu zīmē. Tad jau tik jāturpina tās vērot un fotogrāfēt, jo līdz šim nav vēl redzētas kaudzēm visnotaļ parastu sugu vai arī, ja ir redzētas, tad nav īsti labu kadru utt. Šajā dienā visas dārzā sastaptās (vismaz līdz sugai noteiktās - kādas pāris sīkāka izmēra sugas palika nenoteiktas) sugas ir tieši tādas. Interesanti, ka vismaz vienai sugai, Rhabdomiris striatellus, bija atrodamas gan pieaugušās blaktis, gan vēl arī nimfas. Tātad droši vien suga vēl tikai pašā lidošanas laika sākumā.  Pavisam interesanta šķita viena tumša un diezgan liela izmēra nimfa, ko sākumā izmēra un formas dēļ pat noturēju par kādas vairogblakts nimfu. Bet nē - mīkstblakts! Ņemot vērā, ka nimfas izmērs bija kādi 5-7mm, tad īpaši daudz varianti nevarētu būt kas tieši tā ir par sugu, jo nu tādu mīkstblakšu, kam ķermeņa garums būtu ap 1cm (nimfas parasti ir mazliet mazākas par pieaugušajiem īpatņiem) īpaši daudz nav. Meklēju visādus variantus, bet nu manās grāmatās neko pat tuvu līdzīgu nespēju atrast. T.i., lai arī nimfas var būt ļoti atšķirīgi krāsotas no pieaugušajiem, tomēr kaut kādas pamata iezīmes bieži vien ir redzamas arī nimfai - piemēram, ja pieaugušai blaktij taustekļi ir gaiši, tad nimfai tie nekad nebūs melni utml. Šai nimfai savukārt zīmīgs šķita pakaļkāju stilbu zīmējums - tie ir tumši ar divām gaišākām josliņām. Pēc visa spriežot - arī pieaugušai blaktij pakaļkāju stilbu zīmējumam būtu jābūt līdzīgam. Tā nu būros pa dažādām interneta lapām līdz nonācu pie viena franču foruma, kur bija nofotogrāfēta līdzīga nimfa, ko cilvēki atzīmēja kā piederīgu Deraeocoris ģintij. No diviem piedāvātajiem variantiem (D.olivaceus un trifasciatus) man personīgi šķiet, ka D.trifasciatus atbilst labāk, jo tur pieaugušiem īpatņiem taustekļi ir pilnībā tumši (kā šai nimfai). Arī pašas blaktis ir visai lielas izmērā - 9 līdz 12mm, tā ka tas arī atbilst. Vispār ļoti koša un skaista suga, kas daudz kur skaitāt pat visai reta. Jāmēģina būs ~jūlijā pameklēt vai neizdodas atrast arī pieaugušo blakti! 
Sauss lapkoka (ozola?) stumbenis Botdārza nomalē
Bērzu asmalis (Grynocharis oblonga)
Mizas melnulis (Corticeus unicolor)
Tā nu staigājos pa dārza teritoriju līdz vienā malā nonācu līdz tādam nokaltušam lapkoka stumbenim bez mizas. It kā varētu būt ozols, bet tik pat labi arī varbūt kāds cits koks (kļava?). Visa tā virsma bija izraibināta nelieliem caurumiņiem - acīmredzot kādu mizgraužu vai ķirmju darbs. Mazliet negaidīti uz stumbra atradās arī ar ērcītēm aplipis bērzu asmalis (Grynocharis oblonga) - varbūt ne ļoti reta suga, taču noteikti ne tā pati biežāk sastopamā. Forši! Gribēju jau iet tālāk, kad pašā stumbra pamatnē pamanīju augam divas nelielas sēnītes - pēc skata gandrīz vai kaut kādas suņu sēnes. Varbūt kaut kas sēž apakšā? Vienu noplūcu un skatam pavērās Corticeus melnuļu bariņš! Oho, ko tad šie te dara? Uz piepēm tādi ir redzēti, bet ka sēž arī uz lapiņsēnēm tas man bija jaunums. Uzreiz pamanīju, ka tur ir divas sugas - lielākie, ar ļoti šauro ķermeni bija uzreiz skaidrs, ka ir mizas melnuļi (Corticeus unicolor). Arī samērā reta suga, kas ir pat iekļauta biotopu speciālistu sugu sarakstā - tātad tai ir samērā augstas prasības pret dzīves vidi. Varēt jau šķist, ka Botdārzs taču galīgi nav 'dabisks mežs' vai līdzīgi augstvērtīgs biotops, taču tajā pašā laikā - šāds nokaltis koka stumbenis ir tieši tāds bioloģiski vērtīgs elements, kas šai (un arī citām sugām) ir nepieciešams. Lai kādas šādas 'speciālās' sugas spētu izdzīvot, nav jau obligāti šādiem elementiem jābūt steriem (taču tajā pašā laikā - jo vairāk, jo labāk). Drīzāk ir būtiski, lai viņi vispār ir! Tā teikt, ja mežā izvāc pilnīgi visas kritalas un atmirušos stumbeņus, tad daudzas sugas, protams, uzreiz savas mājvietas zaudē, taču, ja šur un tur pa kādai kritalai vai stāvošam stumbenim atstāj - tas uzreiz sniedz patvērumu veselam lērumam sugu. Gan parastām, gan arī mazliet retākām. Protams, ir sugas, kam prasības pret dzīves vidi ir vēl augstākas un specializētākas (vismaz salīdzinot ar šo mizas melnuli) un tām ar šādu nelielu kritalu daudzumu var arī nepietikt. Tādas sugas, protams, es Botdārzā nekad nesastapšu un tās dzīvos tikai vietās, kur cilvēka saimnieciskā darbība praktiski netiek veikta - tātad pēc būtības tikai dabas rezervātos un citās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

Melnulis Corticeus fasciatus
Melnulis Corticeus fasciatus
Nu labi, ja mizas melnuli dabā esmu sastapis vairākkārtīgi, tad otra suga uz šīs sēnes gan bija jauna un neredzēta - Corticeus fasciatus! Izmērā mazāka (ap 3mm) un raksturīgu segspārnu krāsojumu. Latvijā ir tikai viena cita Corticeus ģints suga ar divkrāsainiem segspārniem (C.bicolor), bet tā ir mazliet lielāka, priekškrūšu  vairogs ir gaišāks (ķermenis tiešām kā divkrāsains - priekšējā daļa gaiša, aizmugurējā daļa tumša. Šai sugai ķermeņa krāsojums tāds kā joslains: tumšs - gaišs - tumšs) u.c. pazīmes. Bilde ar to blogā ŠEIT. Interesanti, ka C.fasciatus ir diezgan jauna suga Latvijas faunai - pirmo reizi atrasta vien 2006. gadā Raķupes DL un Bauskas apkārtnē (D.Teļnovs). Citu publicētu atradumu it kā nav. Suga ekoloģiski ir saistīta tieši ar ozoliem, bet reizēm arī citiem lapkokiem un dzīvojot zem atmirušu koku mizas dažādu mizgraužu ejās. Īsti plēsīga šī suga (un arī citas Corticeus ģints sugas) laikam nav un primāri barojas ar dažādu sēņu micēlijiem utml. barības objektiem. Tā ka laikam jau tikai loģiski, ka vaboles bija salīdušas uz vienīgās, nelielās sēnītes šī koka stumbeņa tuvumā. Kopumā bija kādi 5-6 fasciatus un 3-4 unicolor īpatņi. Kārtīgs tusiņš!
Karaliskā dižspāre (Anax imperator)
No tādiem mazliet pārsteidzošākiem atradumiem dārzā noteikti jāatzīmē karaliskā dižspāre (Anax imperator), kas laiski sēdēja zālītē. Ja es veidotu Botāniskajā dārzā redzēto spāru sarakstu, tad būtu jauna suga! Pieņemu, ka tā nav te attīstījusies uz vietas, bet gan atlidojusi no kādas citas ūdenstilpnes, jo pašā dārzā esošie nelielie dīķīši jādomā īsti nav piemēroti sugas attīstībai. Kaut gan, kas zin? Purvos šīs sugas kāpuru ādiņas jeb ekzūvijus esmu atradis arī nelielu ezeriņu/akaču malās, kas ir līdzīga izmēra kā Botāniskā dārza lielākais dīķis. Tā ka ūdenstilpnes izmērs pats par sevi droši vien nav ierobežojošais faktors. Tiesa tas, ka spāres te Botāniskajā dārzā tiešām ielido nejauši gan ir visai droši, jo esmu te redzējis, piemēram, arī Partenopes dižspāri (Anax parthenope) un zaļo zaigspāri (Chalcolestes viridis), jeb sugas kurām, manuprāt, te arī nav piemērotu vietu kāpuru attīstībai. Interesanti būtu paskaitīt cik tad spāru sugas dārzā ir pa šiem gadiem izdevies redzēt. Vairāk par 10 jau būs noteikti! 
Tīklblakts Dictyla echii uz ārstniecības suņmēles (Cynoglossum officinale)
Ragainā cikāde (Centrotus cornutus)
Aveņvabole Byturus tomentosus
Tinējs Olethreutes arcuella
Kā jau vienā no iepriekšējiem ierakstiem minēju, tad pastaigas Botāniskajā dārzā man patīk ar to, ka tad var īpaši neiespringt uz retumu meklēšanu (taču kā redzams - gadās arī tādi!), bet vienkārši priecāties un fotogrāfēt kādas parastās sugas, kam varbūt citās vietās sanāk pievērst mazāk uzmanību, jo tad cenšos ieraudzīt un atrast kaut ko retu un neredzētu. Arī šī pastaiga nebija izņēmums - vienkārši priecājos par parastajām sugām. Tā, piemēram, gan ragainā cikāde (Centrotus cornutus), gan tinējs Olethreutes arcuella ir bieži sastopamas sugas, taču noteikti vieni no savu pārstāvēto kukaiņu grupu glītākajiem radījumiem, ko vienmēr ir forši nofotogrāfēt, bet pēdējā laikā to vairs īsti nedaru, jo ir jau gana daudz kadru ar tām.  Aveņvabolei Byturus tomentosus gan šis varētu būt arī labākais kadrs! Tāpat vēl šajā pastaigā aizgāju līdz dobei, kur auga ārstniecības suņmēles (Cynoglossum officinale), lai iemūžinātu uz tām sēdošās tīklblaktis Dictyla echii. Ar telefonu biju jau tā dokumentāli piefiksējis, bet nu tagad ir kvalitatīvāks pierādījums šīs sugas sastopamībai te Botāniskajā dārzā. Tā nu pienāca brīdis, kad varēju arī doties prom no Botdārza un pēc īsas ieskriešanas mājās (ko g.k. veltīju pusdienu pauzei un dīvainās Deraeocoris mīkstblakts nimfas atkošanai) šāvu atkal uz Dārziņu dzelzceļa pusi, jo nu nelika mani mierā tās Acalypta ģints nimfas. Vai tiešām blakus nevarētu būt arī kāds pieaugušais? 
Sausa, smilšaina nogāze starp Dārziņu un Doles dzelzceļa pieturām
Tīklblakts Acalypta gracilis nimfas
Tīklblakts Acalypta gracilis
Līdzīgi kā iepriekšējā pastaigā arī šajā vakarā biju atvēlējis tās pašas 3 stundas, tāpēc, lieki netērējot laiku un neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, aši bizoju uz smilšaino uzkalniņu, kur aizvakar biju redzējis Acalypta tīklblkats nimfas. Ātri atradu to pašu mārsila pudurīti un raudzījos meklēt! Jā, nimfu arī šajā reizē bija daudz - vairāk par 15-20  noteikti. Piefiksēju, ka vairāk šo bija vietās, kur pāri smiltīm auga nevis vienkārši pliks mārsila zarojums, bet mazliet vairāk pa malām, kur pa starpu bija ieauguši arī sūnas sirmās sarmenītes (Racomitrium canescens) spilventiņi. Tas savā ziņā ir loģiski, jo kopumā Acalypta ģints sugas ir saistītas ar dažādām sūnām un to atrašana zem/uz kādiem lakstaugiem ir vairāk gadījuma rakstura kā likumsakarība. Mazliet rūpīgāk papētīju tad šos sūnu spilventiņus un zem viena atradās meklētais - pieaugusi Acalypta tīklblakts! Izskatījās gan, ka īpatnis varētu būt visai svaigs, jo krāsojums bija diezgan gaiši pelēcīgs nevis tumši brūns. Kaut gan varbūt, ka tā jābūt, jo otrs atrastais eksemplārs bija tieši tāds pats? Uzreiz gan sugu dabā nenoteicu, bet nu cerēju, ka foto būs gana labi, lai varētu sugu mājās identificēt. Bija nojausma, ka vajadzētu būt kādai neredzētai un tā arī tas izrādījās - Acalypta gracilis! Viena no galvenajām noteikšanas pazīmēm ir otrā taustekļu posma paresninātā pamatne. Tāda pazīme ir vēl tikai A.parvula, taču tai savukārt ir atšķirīgs segspārnu šūnu izkārtojums - piemēram, starpā starp centrālo segspārnu laukumu (ierobežots ar valnīti) un segspārnu iekšējo malu ir divas šūnu rindas (parvula - viena) un arī citas pazīmes. Jauki - 12. suga manā tīklblakšu listē! Vēl mazliet un būs jau 15! 
Lapgrauzis Cryptocephalus moraei
Lapgrauži Cryptocephalus moraei
Tinējkode Parascythris muelleri
Galveno vakara mērķi tik ātri izpildījis, varēja jau tādā relaksētākā tempā virzīties uz Doles stacijas pusi. Vakars bija jauks, dzelzceļmalas zāliens pilns ar dažādām radībām - ko vairāk vēlēties? Protams - vēl kādu jaunu un neredzētu sugu! Un arī tas piepildījās - skaisti! Pirmā jaunā suga ir lapgraužu dzimtas pārstāvis - Cryptocephalus moraei. Vairāki īpatņi sēdēja uz asinszāļu (Hypericum sp.) stiebriem. Suga viena no vieglāk atpazīstamajām savā ģintī, jo gan plankumu izvietojums uz segspārniem, gan citām ķermeņa daļām (priekškrūšu vairoga, sejas) ir visai raksturīgs. Nav gan nekāda retā suga, bet šķiet iepriekš redzējis nebiju. Daudz vairāk nopūlēties ar noteikšanu nācās šī melnā tauriņa gadījumā. Šķita, ka četri gaišie laukumi uz spārniem ir tik raksturīgi, ka sugu noteikt būs elementāri. Pēc būtības jau tā jau arī ir, jo citas līdzīgas sugas it kā nav, bet problēmas sagādāja fakts, ka nevienā no pie rokas esošajām grāmatām šāda suga attēlota nebija. Mazliet pats gan sev sarežģīju situāciju, jo sākumā meklēju to visādās citādās dzimtās, bet ne vajadzīgajā, jo kaut kā uzreiz neatpazinu šajā sugā tinējkožu (Scythrididae) dzimtas pārstāvi. Ja būtu atpazinis dzimtu, tad jau gan noteikšana būtu ātri un 'bez sāpēm', jo Latvijā ir vien kādas 13 sugas un kā jau minēju, tad šī ir tiešām nesajaucama suga. Varētu būt ne tā pati biežākā suga un Eiropā izplatīta g.k. A-DA daļā. Kāpuri it kā dzīvojot uz mārsiliem, bet kopumā tīmeklī ir diezgan maz informācijas par šo sugu.  
Racējlapsene Podalonia sp.
Racējlapsene Podalonia sp.
Kāda laputs, Iziphya sp.?
Zemesblaks Acompus rufipes
Mīkstblakts Polymerus sp.
Šī pļaviņa ir tiešām fantastiska - varētu tur vēl stundām pavadīt un droši vien atrastu vēl un vēl vis kaut ko jaunu. Tā, piemēram, zem vienas mauragas lapām atradās sīciņi, koši krāsoti laputīm līdzīgi radījumi ar robainu pakaļu. Neko tādu iepriekš redzējis nebiju! Internetā līdzīgi attēli atrodami Iziyphya ģints laputīm, varbūt tā arī ir? Katrā ziņā dīvaini radījumi... Vakar diezgan ilgu laiku veltīju cenšoties 'iebraukt' Polymerus ģints mīkstblakšu noteikšanā, jo šajā reizē uz ziemeļu madarām (Galium boreale) atradās kāda saujiņa ar šādām blaktīm. Man pašam personīgi šķiet, ka varētu būt Polymerus tepastus, kas ir samērā nesen, 1989. gadā aprakstīta suga un, kas tieši dzīvojot uz ziemeļu madarām. Apkārtējās valstīs (Somija, Igaunija, Lietuva) suga ir sastopama tā ka loģiski, ka arī Latvijā būtu jādzīvo. Daļa Polymerus ģints sugu gan ar 100% pārliecību esot nosakāmas tikai pēc ģenitālijām, bet nu jāpastudē vēl rūpīgi somu blakšu grāmata - varbūt, ka kaut ko var tomēr 'izpīpēt'. No blaktīm vēl var atzīmēt kārtējo satikšanos ar zemesblaktīm Acompus rufipes, kas, kā tas šai sugai pienākas, sēdēja uz dzelzceļmalā augošiem baldriāniem (Valeriana officinalis). Droši vien, ka tad nekāds īpašais retums nav. Nobeigumā, neilgi pirms kāpšanas vilcienā, vēl pamanīju jau uz nakšņošanu sataisījušos Podalonia ģints racējlapseni. Ņemot vērā, ka dienas laikā tās ir ļoti aktīvi un grūti fotogrāfējami radījumi, tad izmantoju iespēju to iemūžināt. Vienā brīdī gan kukainis mazliet uzmodās un agresīvi sāka plātīties ar saviem draudīgajiem žokļiem. Brr, labi, ka es neesmu tauriņa kāpurs, kurus šie briesmoņi aktīvi medī. 

pirmdiena, 2017. gada 12. jūnijs

Tīklblakšu mērķis izpildīts!

Mazais mārsils (Thymus serpyllum) un sirmās sarmenītes (Racomitrium canescens) sausā, smilšainā nogāzē
Pēc tāda kārtīga dabā iešanas 'uzrāviena' maija beigās kaut kā ietrāpījās veselu 10 dienu pauze, kad īsti dabā nesanāca izskriet - gan laiks samaitājās, gan arī virkne citu darbu. Neko darīt - tā jau gadās. Atlika vien siekaloties par citu vērotāju interesantajiem atradumiem. Taču, ņemot vērā, ka šajā pauzē tepat Ķengaragā negaidīti izdevās atrast jaunu tīklblakšu sugu Latvijai, tad jau laikam galīgi tukša šī pauze tomēr nebija. Lai nu kā, kaut kur izskriet tomēr prasījās un tā nu piektdienas, 9. jūnija pavēlā vakarā aizšāvu līdz foršajai Doles-Dārziņu posma dzelzceļa malai. Manā rīcībā bija apmēram trīs stundas (no ~18 līdz 21iem), kuras biju nolēmis veltīt tīklblakšu meklēšanai. Ņemot vērā, ka no vēl neredzētajām sugām kāda daļa ir tādas, kas dzīvo sausos un smilšainos biotopos, tad uz to tad arī šajā vakarā koncentrējos - rūpīgi pētīju mauragas, mārsilus un vībotnes. Gan pašus augus, gan vai kaut kas neslēpjas zem tiem. Un ne bez rezultāta - izdevās satikt divas neredzētas tīklblakšu sugas! Diezgan neticami, jo biju principā atmetis cerības, ka vēl varētu būt tāda diena, kad vienas dienas laikā ieraugu divas neredzētas sugas.  
Tīklblakts Lasiacantha capucina
Tīklblakts Lasiacantha capucina
Tīklblakts Acalypta sp. nimfa
Ķeramies tad uzreiz vērsim pie ragiem! Pirmā no jaunajām sugām ir īpatnēji matainā Lasiacantha capucina, kas atradās saulainā, smilšainā uzkalniņā zem neliela mazā mārsilu pudura. Izmērā ļoti sīka - vien 2 līdz 3mm. Šī tīklblakts g.k. ir tieši saistīta ar mārsilu (Thymus) sugām un tās atrast varot gan uz pašiem augiem, gan biežāk zem tiem. Mans īpatnis kā reizi tā arī atradās - zem mārsila kušķīša, kas auga tieši virs smilšaina laukuma. Tas šķiet bija ļoti svarīgs moments, kas ļāva šo sīko radījumu pamanīt, jo uz smilšu graudiņu fona dažādus kustoņus pamanīt ir vieglāk kā teiksim starp skujām, sūnām u.c. gružiem. Absolūts vairākums šajā posmā augošu mārsilu tieši bija tādi mazāk piemēroti to rūpīgai pētīšanai - ieauguši starp skujām un sūnām. Interesanti, ka Latvijas faunai šo sugu minējis ir tikai Gustavs Flors savā 1860. gada darbā. Kopš tā laika citu publicētu atradumu nav. Spriežot pēc sastopamības kaimiņvalstīs, varētu arī būt, ka Latvija ir uz sugas izplatības areāla ziemeļu robežas, jo nedz Igaunijā, nedz Somijā suga konstatēta nav. Turpat blakus arī rāpoja vairāki nedaudz mazāki nepieaugušām tīklblaktīm līdzīgi radījumi. Dabā kaut kā baigi nepievērsu uzmanību - tā teikt, varbūt, ka šīs sugas nimfas, bet jau mājās, pētot attēlus rūpīgāk, nonācu pie secinājuma, ka vai tik nav Acalypta ģints nimfas? Iespējams pat kāda suga, ko es nemaz neesmu redzējis! Mazliet sāku kost pirkstos, ka dabā nepārbaudīju rūpīgāk - varbūt blakus bija arī pieaugušās blaktis? Bet ko nu vairs - skaidrs, ka jāatgriežas būs turp vēlreiz mazliet vēlāk. Lai nu kā - Lasiacantha capucina ir 10. tīklblakšu suga šajā gadā. Mērķis izpildīts! Skaidrs gan, ka apstāties jau tagad neapstāšos - jāturpina šogad 'spiest' uz tīklblaktīm cik vien var. Tagad tā šķiet, ka kādas 15 sugas vajadzētu varēt izspiest. Ja ļoti, ļoti veiksme stāv klāt - varbūt pat 17 vai 18. Iespējams daudz kas būs atkarīgs no tā kā veiksies ar sūnās dzīvojošo Acalypta sugu meklēšanu. Labprāt jau gribētu tikt līdz 20 sugām, lai ir apaļš skaitlis, bet nu pašlaik tas izskatās tā stipri nereāli. Kaut gan arī 10 sugas gada sākumā šķita samērā grūti sasniedzams mērķis... :) 
Mīkstblakts Hoplomachus thunbergi
Kādas Cassida ģints vairogvaboles kāpurs
Pie tīklblaktīm vēl atgriezīsimies vēlāk, bet nu mazs iestarpinājums par citiem sastaptajiem radījumiem. Īstenībā mazliet cerēju, ka tā rūpīgi rušinoties varētu trāpīties arī kas cits interesants un neredzēts, bet tāds īstens jaunums šķiet ir tikai viens - mīkstblakts Hoplomachus thunbergi, kas dzīvo uz mazajām mauragām (Hieracium pilosella). Tur es arī to atradu - mauragu audzītē starp piezemes lapām. Suga ar visai raksturīgu zaļgandzeltenu krāsojumu un tumšiem plankumiem priekškrūšu vairoga priekšējā malā. Droši vien, ka nekas rets. Uz viena cita mauragai līdzīga auga (to nesapratu, kas tā par sugu) atradās arī vairāki Cassida vairogvaboļu kāpuri. It kā šķita, ka pēc izslēgšanas metodes varētu varbūt izpīpēt, kas tā par sugu, bet nu ja nezin precīzi uz kāda auga tie kāpuri sēdēja, tad laikam īsti nesanāks, jo ir vairākas sugas, kas dzīvo uz dažādiem kurvjziežiem. Tā ka tālāk par Cassida sp. tikt nevarēs. Lai nu kā, šo vaboļu kāpuri ir visai savdabīga izskata, jo to vēdera galam it kā ir piestiprināts tāds kā gružu lietussargs, ko tas pārliec sev virs muguras. Tas kalpo kā maskēšanās līdzeklis, jo no attāluma kāpurs tā arī tiešām izskatās - kā neliela gružu čupiņa. Vienīgi šī čupiņa sastāv nevis no gružiem, bet gan no... kāpura ekskrementiem. Tā ka tas ir nevis gružu lietussargs, bet gan kaku lietussargs zem kā kāpurs slēpjas. Nu labi, tik traki jau arī nav, jo bez ekskrementiem šo čupiņu veido arī kāpura vecās nomestās ādas, tā ka - vecu drēbju un kaku lietussargs. Te varbūt vietā teiciens - mērķis attaisno līdzekļus, jo ja vaboles kāpurs spēj sevi tāpēc pasargāt no apēšanas, tad kāpēc gan neslēpties pašam savos mēslos? Tas droši vien tik mums liekas tā dīvaini, bet dzīvnieku pasaulē jau šādi izgājieni nemaz tik ekstravaganti nav. 

Parastais resngalvītis (Pyrgus malvae)
Mauragu pļavraibenis (Melitaea cinxia)
Bluķu jeb sarkangalvas mežskudra (Formica truncorum)
Kāda no samtērcēm
Starp citiem radījumiem tā īsti pat nav ko atzīmēt. Pastaiga jau arī nebija ļoti gara un tiešām vairāk koncentrējos tīklblaktīm kā citām 'blakuslietām'. Vakars gan bija silts un, piemēram, dažādi tauriņi vēl lidoja diezgan daudz. Tajā skaitā arī šīs dzelzceļmalas 'specialitāte' - mauragu pļavraibeņi (Melitaea cinxia). Sēdēja un laidelējās vairāk kā 10 īp. Viens tupēja kāda auga stiebra galā tik tuvu, ka bija grēks nenofotogrāfēt. Bet vispār šogad tauriņiem tiešām sanāk pievērsties ļoti maz, jo apkārt g.k. staigāju ar īso makro objektīvu, kas nav īsti piemērots tauriņu fotogrāfēšanai. Ja tā padomā, tad šķiet pēdējo 2-3 gadu laikā vasarā ir bijis tieši otrādi - biežāk staigāju ar garo objektīvu un fotogrāfēju tauriņus u.c. lielākas radības, bet sīkuļi tika ignorēti, jo tad tur jāskrūvē zibspuldzes klāt, jāmaina objektīvs utt. Vārdu sakot - esmu bijis slinks. Un noteikti tāpēc daudz interesantu sīko radījumu esmu palaidis garām. Laiks atgūt iekavēto! Īsa tauriņu pauze un atpakaļ pie rušināšanās! Tā nu tur rušinājos, kad vienā brīdī blakus pamanīju kādas no lielajām Formica ģints skudrām, kas izskatījās mazliet savādākas kā ierastās rūsganās mežskudras (F.rufa). Uzreiz nesapratu, kas tieši ir savādāks? Ē, galva taču ir pilnībā sarkanbrūna! Rūsganajām mežskudrām tā ir tumši brūna - tumšāka par krūtīm. Tātad - droši vien cita suga. Pēc noteicēja iznāk sarkangalvas jeb bluķu mežskudra (Formica truncorum), kas gan laikam neesot nekāda retā suga. Gan jau, ka es tādas arī esmu redzējis, bet, godīgi sakot, mežskudrām un skudrām kopumā tā īpaši daudz uzmanību nepievēršu. Šī suga savas ligzdas g.k. taisa pie/uz sausiem koku celmiem un pēc formas mazliet atgādina visiem pazīstamās rūsganās mežskudru pūžņus, taču tie ir mazāki un parasti tad no kādas ligzdas malas spraucas ārā kāds celma stūris. Laikam ligzda sākumā tiek veidota šajā celmā un tad, pūznim izplešoties, tas izplūst arī plašākā apkārtnē.  
Lauka vībotnes (Artemisia campestris) cers dzelzceļmalā
Tīklblakts Derephysia cristata
Tīklblakts Derephysia cristata
Tīklblakts Derephysia cristata
Bet nu atpakaļ pie tīklblaktīm! Pēc mārsilu un mauragu pētīšanas pārsviedos pie vībotņu ceru pētīšanas, jo smilšainās vietās augošas vībotnes ir atzīmēts kā potenciāls barības augs vairākām tīklblakšu sugām. Tās varot sēdēt gan uz augiem, gan arī tupēt zem vībotnes pie auga saknēm. Tā nu tur rušinājos un vienā dzelzceļmalā augošā vībotnes cerā atradās viena no meklētajām sugām - Derephysia cristata! Pirmais atrastais eksemplārs gan bija tāds ne visai fotogēnisks, jo bija aplipis ar vībotnes baltajiem pavedieniem, bet par laimi 10 minūtes pirms vilciena, citā vībotnes cerā atradās arī cits īpatnis - daudz tīrāks un fotogēniskāks. Šī suga ir tiešām tāda tipiska tīklblakts, jo gan ķermeņa malas, gan arī ķermeņa virspuse ir caurspīdīga un ar raksturīgu 'tīklveida' šūnu zīmējumu. Ķermenis arī nav saplacināts, bet segspārni vidusdaļā ir ar 'pacēlumu', bet virs galvas tīklbkatīm raksturīga 'kapuce'. Fantastiska izskata lopiņš! Dzīvojot tiešām g.k. uz un zem vībotņu (Aretmisia) ceriem - g.k. sausās vietās. Latvijai sugu atzīmējis jau Gustavs Flors, kā arī vēlāk Zandis Spuris to ir pieminējis savā grāmatiņā "Vietājās blakšu sugas". Konkrētāki atradumi ir publicēti Voldemāra Spuņģa rakstā par blaktīm pelēkajās kāpās, kur gan raksta specifikas dēļ (tas nav faunistiska, bet vairāk ekoloģiska rakstura pētījums) varbūt nav minētas absolūti konkrēti datumi un vietas, taču cik var saprast, tad suga ir konstatēta Papes, Pāvilostas, Ziemupes un Pērkones pelēkajās kāpās, kur suga esot bijusi sastopama g.k. tuvāk meža joslai kā priekškāpām. Vietām pat samērā daudz, tā ka tas varētu liecināt, ka kopumā suga Latvijā piemērotos biotopos varētu arī nebūt nemaz īpaši reta. 11. suga manā tīklblakšu sarakstā!
Parastais daglītis (Echium vulgare)
Tīklblakts Dictyla echii uz parastā daglīša (Echium vulgare) lapas
Tīklblakts Dictyla humuli uz parastā daglīša (Echium vulgare) lapas
Dictyla ģints tīklblakšu nifmas uz parastā daglīša (Echium vulgare) lapas
Un noslēgumā vēl par pāris citām tīklblaktīm - konkrēti Dictyla echii un Dictyla humuli, ko atradu Doles dzelzceļa stacijas apkārtnē uz parasatā daglīša (Echium vulgare). Šis augs skaitās normāls D.echii barības augs, bet nu līdz šim šo sugu bija izdevies atrast tikai uz ārstniecības vēršmēlēm (Anchusa officinalis) un ārstniecības suņumēles (Cynoglossum officinale). Tā ka pavisam droši, ka Latvijā šo sugu tad var meklēt uz visiem trim šiem augiem un, spriežot pēc pašreizējās pieredzes, izskatās, ka tā laikam galīgi nav reta suga, jo ir to izdevies atrast gandrīz visās vietās, kur esmu to uz kāda no barības augiem mēģinājis atrast. Daudz dīvaināks šķita Dictyla humuli novērojums turpat uz šī paša auga, jo tai tipiski būtu jābūt atrodamai uz tauksaknēm (Symphytum sp,). Vismaz literatūrā pagaidām īsti neatrodu, ka būtu kaut kur minēts, ka šo varētu atrast uz kādiem daglīšiem (Echium sp.). Sākumā pat mazliet sāku prātot vai nevarētu būt vēl kāda Dictyla ģints suga, taču rūpīgi pārbaudot noteikšanas pazīmes - D.humuli kas D.humuli. Protams, augu dzimta jau tā pati tā ka pēc būtības tas nekas pārlieku pārsteidzošs varbūt arī nav, jo, piemēram, D.echii gan ir minēts, ka tā, bez jau pieminētajām augu sugām, var būt sastopama vēl arī uz tauksaknēm. Jebkurā gadījumā mazliet negaidīti, bet forši, jo var tad atzīmēt sugai jaunu atradni. Pēc visa spriežot humuli gan varētu būt retāka suga. Uz vienas šī daglīša lapas atradās arī Dictyla tīklblakšu nimfas, kas izskatās pavisam atšķirīgi kā pieaugušās blaktis - melnas un ar adatveida izaugumiem gar sāniem. Tāda lūk tīklblakšu pastaiga Dārziņu pusē!