Bombina bombina - 2. diena

Kaut kā nevedās man ar rakstu darbiem. Bet nu labi - tagad ar 'Krupju Disko' fonā turpinu gremdēties atmiņās par 'Bombina bombina' piedzīvojumiem. Otrās dienas maršrutā bija plānots ripot atpakaļ uz Daugavpili - gan ar līkumu caur Medumiem un Sventi. 

Apšu zaigraibenis (Apatura ilia)

Jāatzīst gan, ka, dažādu novērojumu ziņā, otrā diena bija nedaudz klusāka nekā pirmā. Varbūt atkal pie vainas bija svelmējošā saule, kas ar savu karsto roku atņēma jebkādu vēlmi apstāties ārpus koku veldzējošām ēnām, vai varbūt nedaudz nogurums lika par sevi manīt. Taču, lai arī kas nebūtu pie vainas, tas  pirmajā dienas pusē tomēr netraucēja priecāties par zaigraibeņiem, kas bija jau aktīvi uzsākuši savus ikgadējos lidojumus gar Latvijas mežaini krūmainajām ceļmalām. 

Kārklu zaigraibenis (Apatura iris)

Latvijā ir sastopamas divas zaigraibeņu sugas - apšu un kārklu. Lai arī abas sugas ir iekļautas Sarkanajā Grāmatā, tās tomēr nav aizsargājamas un ir visai bieži sastopamas visā Latvijas teritorijā. Jāsaka gan, ka šajās bildēs man nav izdevies attēlot šo tauriņu daiļāko pusi - spārnu virspusi, kas, atkarībā no tauriņa spārnu leņķa attiecībā pret novērotāju, ik pa laikam iezaigojas ultramarīnzilā krāsā. Izskatās diezgan tropiski! Abas sugas visvieglāk atšķirt gan ir no apakšpuses, kur jāvērš uzmanība pakaļspārna centrālajai daļai - kārklu zaigraibenim tur ir izteikta, kontrastējoši balta šķērsjosla ar nelielu zobiņa tās centrālajā daļā; apšu zaigraibenim centrālajā daļā ir neizteikta, izplūdusi gaišāka josla, bez šāda 'zobiņa'. It kā ļoti vienkārši.

Zeltgalvīšu zeltainītis (Lycaena virgaureae)

Saulei kāpjot augstāk, pieturas pauzes kļuva nedaudz retākas - un arī tad g.k. tikai, lai nedaudz atpūstos un ielietu miesās tik ļoti nepieciešamo šķidrumu. Ja konkrētajā pieturvietā bija kas interesants ceļmalā, tad jau uz kādām 5-10 minūtēm paildzināju pieturu. Vienā šādā pauzē kaut kur starp Meduma un Sventes ezeriem ceļmalā ietrāpījās skaista, pasausa pļava ar dažādiem ziedošiem augiem, kas, protams, ir labs nosacījums, lai šī pļaviņa būtu pievilcīga arī dažādiem kukaiņiem. Un tiešām šī pieturvieta nelika vilties - visādu lidoņu bija pārpārēm. Tā, piemēram, varēja forši sabildēt zeltgalvīšu zeltainīšus (Lycaena virgaureae), kuri šķiet tajā Latvijas pusē ir ļoti bieži sastopami. Ir jau gan pietiekami arī citur Latvijā.

Mārsilu raibspārnis (Zygaena minos)

Taču interesantākie pļaviņas iemītnieki bija naktstauriņi - tiesa tādi nedaudz dīvaini naktstauriņi, kuriem nemaz naktis nepatīk un kuri ir aktīvi tikai dienas laikā. Runa ir par raibspārņiem (Zygaenidae) jeb konkrētāk par mārsilu raibspārņiem (Zygaena minos), kas bija šīs pļaviņas vieni no apdzīvotājiem. Šos daiļos radījumus redzēju pirmo reizi - laikam Latvijas mērogā šie ir kā reizi sastopami tieši dienvidu daļā, tā ka nav brīnums, ka nebiju šos saticis iepriekš. No citām bieži sastopamajām raibspārņu sugām atšķiras ar sarkanajiem plankumiem, kas ir tādi izteikti 'cīsiņveida' nevis vairāk vai mazāk ieapaļi. 

Melnā klija (Milvus migras)

Putnu frontē šis brauciens bija visai tukšs. G.k. dēļ tā, ka vienīgo brīvo vietu uz kakla biju atvēlējis fotoaparātam nevis binoklim. Uz to brīdi gadā biju jau 'saķeksējis' 215 sugas tā ka patiesībā nebija nemaz tik daudz potenciāli jaunu sugu gadam, kuras es tur varēju ieraudzīt. Taču viena tomēr trāpījās - un kāda! Nu ok, vaininiece melnā klija (Milvus migrans) jau nav nekas tāds šausmīgi rets - kāda neliela saujiņa (10-30) pāru pie arī mums ligzdo, bet līdz šim biju redzējis tikai 1x Kolkā. Toreiz skats uz putnu bija diezgan štruntīgs - pietiekošs, lai noteiktu sugu, bet nekas vairāk. Tad nu šoreiz putns pārlidoja man tik zemu virs galvas, ka gandrīz vai žoklis atkārās no priekiem! Pat ar 150mm objektīvu izdevās nu ļoti eleganti kadri - noteikti viens no brauciena 'highlihtiem'!

Skābeņu stiklspārnis (Pyropteron triannuliforme)

Dienvidlatgalei tomēr ir savs, ļoti īpatnējs šarms - ne tikai kultūrvēstures, bet arī dabas ziņā. Ģeogrāfiski šī Latvijas daļa atrodas tieši tik tālu uz dienvidiem, lai tur būtu sastopamas tādas dzīvo organismu sugas, kuras nav atrodamas nekur citur Latvijā. Sarkanvēdera ugunskrupis ir labs piemērs tam. Arī starp kukaiņiem ir vesela virkne sugu kuras, lai ieraudzītu ir jādodas uz to 'pasaules malu'. Taču ir nepieciešama liela veiksme, lai šādas sugas novērotu īsa, pāris dienu ilga velobrauciena laikā. Es visu cerēto tā arī neredzēju, tomēr par veiksmi sūdzēties nevarēju - tā, piemēram, šo skābeņu stiklspārni (Pyropteron triannuliforme) es ieraudzīju kādā no ūdens pauzēm. Apstājos pilnīgi nejauši izvēlētā vietā, paspēru 7,5 soļus no ceļa un tur šis sēdēja uz zieda. Paspēju uztaisīt tikai 3 kadrus un šis projām bija. Pirmais stiklspārnis manā fotoarhīvā! Nemaz tik bieži neizdodas ieraudzīt šos harizmātiskos naktstauriņus, kuri mēģina izlikties par sirseņiem, lapsenēm, odiem un ko tik vēl ne!

Smilšvabole Cicindela arenaria

Ne jau tāpat vien biju izvēlējies atpakaļceļu uz Daugavpili veikt caur Sventi. Tur netālu, Sventes karjerā, bija viena no manām brauciena mērķsugām - šoreiz nevis tauriņš, bet gan smilšvabole (Cicindela arenaria viennensis). Biju 'izspiegojis' Arvīda Barševska draugiem.lv galerijā un Daugavpils Universitātes mājaslapā, ka 2011. gadā karjerā pie Sventes ir atklāta otrā zināmā šīs sugas atradne Latvijā - pie tam suga esot sastopama lielā skaitā. Grēks tur neiegriezties, ja jau tik tuvu atrodos. Ieripojot karjerā, saulīte jau sāka nedaudz slēpties aiz mākoņiem, taču biju optimisma pilns. Kādas 5 minūtes staigājos un kaut kā nevienu smilšvaboli nemanīju. Lai arī tās ir ļoti manīgi kukaiņi, kas novērotāju pārāk tuvu nepielaiž, tomēr pamanīt tās parasti var ļoti ātri (g.k. tām paceļoties spārnos turpat no kājapakšas). Staigāju, staigāju, kad sāku kaut kā skatīties - kas tās par nelielām mušiņām, kas man te visu laiku gar kājām lidinās? Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka tās ir manis meklētās smilšvaboles! Kaut kā nebiju gaidījis, ka šī suga būs gandrīz 2x mazāka par citām, biežāk sastopamajām smilšvaboļu sugām. Tālāk jau sākās fotomedības, kurās tomēr neveicās nemaz tik gludi - kaut kādus kadrus dabūju, bet ne ideālus. Tā ka rezultāts manā cīņā ar smilšvabolēm šoreiz drīzāk bija neizšķirts 1:1. 

Tālāk plānā bija paskatīties, kas labs darās priežu mežos uz Z no Daugavpils, bet uznāca lietus, kura priekšā nācās kapitulēt un mīties pa taisno uz Daugavpili. Bet kopumā šo braucienu uz Dabas Koncertzāli var raksturot kā ļoti veiksmīgu! Arī šogad noteikti jābrauc raudzīties Dabas Koncertzāli un visu to, kas būs pa ceļam! 

Bombina bombina - 1. diena

Sens, tik sens ir tas stāsts,

Sens, tik sens ir tas laiks,

Kad es braucu uz Demeni,

Dabas Koncertzāli raudzīties..

Nu labi, īsti tur atskaņas nesanāk, bet lietas būtību jau tas nemaina - šis bloga ieraksts tik tiešām būs par tik seniem notikumiem, ka gandrīz vai kauns tādas putekļainas atmiņas cilāt (jebšu drīzāk kauns ir par to, ka esmu bijis tik slinks un neesmu par to uzrakstījis jau agrāk). Taču šīs ir gana svarīgas atmiņas, jo šis divu dienu velobrauciens ~140km garumā bija viens no iespaidiem un jaunām sugām bagātākajiem visā 2012. gadā. Varbūt pat labi, ka rakstu ar tādu laika atstarpi, jo tūliņ pēc šī brauciena svaigu emociju iespaidā droši vien būtu tik daudz rakstāmā, ka atkal izplūstu divmetrīgos palagos. 

Sausseržu raibenis (Limenitis camilla)

Par cik braucienam bija gana stingrs maršruts un eventuāli bija arī jāpievienojas kolēģiem, kuri bija izbraukuši pāris dienas iepriekš (tātad kavēties īpaši nevarēja), tad atkal visa mana uzmanība tika pievērsta objektiem, kurus, neiztērējot dārgo laiku, var viegli ieraudzīt arī no velosipēda (g.k. tie bija tauriņi). Šāda taktika tīri labi 'strādāja', jo visa brauciena laikā atsevišķas sugas (piemēram,  lielo skābeņu zeltainīšus, kārklu un sausseržu raibeņus) redzēju vairāk kā visā savā iepriekšējā dzīvē. Šai taktikai gan arī ir sava 'tumšā puse' - pēc tam diemžēl nespēju atsaukt atmiņām precīzi kurās 140km maršruta vietās daļa no šiem novērojumiem tika veikta, lai tos varētu daudz maz korekti sabakstīt iekš' Dabasdati.lv. 

Partenopes dižspāre (Anax parthenope)

Bet nu vērsim pie ragiem! Pirmais interesantais novērojums tomēr bija nevis tauriņš, bet gan spāre! Biju paminies nedaudz uz Sila ezera pusi, kad vienā klajumiņā pamanīju lidojam aizdomīgu spāri. Protams, velosipēds tika nomests ceļa malā un sākās spāres medības! No sākuma izdevās to atkal ieraudzīt augstu virs klajumiņa, bet tas bija ļoti svētīgi, jo tas tikai apstiprināja manas aizdomas - tā bija Partenopes dižspāre (Anax parthenope)! Reta spāru suga, kas Latvijā pirmo reizi tika konstatēta tikai 2008. gadā. Lieki teikt, ka šo spāri līdz šim nebiju redzējis. Pie tam izrādījās, ka tur ir vismaz kādas trīs šīs sugas indivīdi - attiecīgi otrā soļa [šo spāri sakarīgi nofotogrāfēt] izpildīšana kļuva reālāka. 

Partenopes dižspāre (Anax parthenope)

Dzīvē tas gan izrādījās nedaudz sarežģītāk, jo pārsvarā tās tik lidinājās apkārt (kā jau spārēm to pienākas darīt) un pāris reizes izdevās nesekmīgi iztramdīt kādu sēdošu īpatni, kuru pirms tam nebiju ieraudzījis... Gandrīz jau gribēju mest fotoaparātu krūmos, jo nu gluži līdz vakaram tur nevarēju staigāties, kad uzdūros vienai nedaudz iebuktētai Paretnopes dižspārei, kas atļāva man pietuvoties un sekmīgi to sabildēt! Urā - 1:0 manā labā un 45. spāru suga manā sarakstā! Tajā pašā dienā šo sugu manīju vēl Šengeidas ezera apkārtnē un nākamajā dienā arī starp Sventes un Lielo Ilgas ezeru + vēl 2012. gadā bija neliela čupiņa ziņojumu no citām Latvijas vietām, tā ka var laikam teikt, ka šīs suga būs gana strauji 'iekarojusi' Latvijas teritoriju.

Spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)

Taču ar to savu veiksmi vēl nebiju izsmēlis - turpat netālu no spāres vietas uz ceļa pie peļķes bija sasēdusies čupa ar dažādiem tauriņiem. Galvenokārt tur bija dažādi zilenīši, taču uz brīdi piestājot, atklākju, ka starp tiem sēž arī manis ilgi, jo ilgi gaidītais spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)! Prieks neaprakstāms, jo manā uztverē šis ir viens no daiļākajiem dienastauriņiem! Izdevās arī šo ļoti forši sabildēt, jo tas izrādījās tāds mazliet flegmatisks un no ceļa nekur tālu prom nelidoja. Jo labāk man - 87. dienastauriņu suga manā kontā! Interesanti, ka līdzīgi kā ar Partenopes dižspāri, šo sugu turpmākajā maršrutā redzēju vēl kādas divas reizes, kas gan varbūt ar nav nekāds brīnums, jo suga Latvijā nav pārāk reta. 

Dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)

Savu brauciena maršrutu patiesībā biju centies izstrādāt tā, lai potenciāli būtu iespēja ieraudzīt kādas 3-4 neredzētas tauriņu sugas un spogulīšu resngalvītis bija viena no tām. Vēl šajā braucienā cerēju ieraudzīt ceļteku pļavraibeni, dzelzeņu pļavraibeni un lielo silsamteni. Ceļteku pļavraibenis nevienā no potenciālajām vietām tā arī neatradās, bet savādāk bija ar dzelzeņu pļavraibeni. Turpat blakus spogulīšu rensgalvītim uz ceļa pamanīju aizdomīgu pļavraibeni, taču situāciju strauji saasināja pa ceļu strauji braucoša mašīna. Daudz laika domāt nebija, bet par laimi šoreiz nostrādāja kaut kāda sestā maņa un uzreiz metos klāt tauriņam tā, lai to no ceļa paspētu 'nodzīt' pirms mašīnas - ar tādu doma, ka tad es varētu precīzāk izsekot tam, kur tas pēc tam nolaižas. 

Dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)

Un šīs mazliet neadekvātās darbības nostrādāja perfekti - tauriņš pacēlās, nolaidās pļavā kādus padsmit metrus no ceļa malas, kur mašīna to vairs netraucēja, un varēju to sākt rūpīgāk apskatīt. Liels bija prieks saprotot, ka tas tiešām bija cerētais dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)! Arī šis indivīds bija gana flegmatisks un nelikās manis traucēts. Otrā jaunā suga vienā dienā! No citām pļavraibeņu sugām visvieglāk atšķirt pēc priekšspārnu virspuses, kur ārmalas šūnu rindā, trešā šūna no apakšas ir izteikti lielāka/garāka nekā pārējās šūnas. Protams, ir arī citas pazīmes, bet nu šī ir tāda uzkrītošākā. Suga Latvijā varbūt nav pārāk bieži sastopama - taču praktiski tikai valsts DA daļā. Un atkal - šo sugu turpmākajā maršrutā redzēju vēl vienu reizi, kas tīri labi apliecina velosipēda priekšrocības dažādu tauriņu sugu konstatēšanā (spēj tik atcerēties, kur to visu esi redzējis, ja ir garš maršruts).

Lielais skābeņu zeltainītis (Lycaena dispar)

Ja atgriežas pie tām sugām, kuras izdevās redzēt ļoti bieži, tad tik tiešām lielos skābeņu zeltainīšus (Lycaena dispar) varēja astkatīties līdz nelabumam. Brīžiem pat radās tāda sajūta, ka šie tur ir katrā pļavā, kur ir kaut kādas no lielajām skābeņu sugām. Protams, ļoti palīdz arī tas, ka šo sugu ir ārkārtīgi viegli atpazīt lidojumā, kad to zilganā spārnu apakšpuse un oranžā spārnu virspuse (tēviņiem) 'duras acīs' jau no diezgan liela attāluma un nav pat jāsamazina ātrums, lai to droši noteiktu. Lai arī suga ir īpaši aizsargājama (g.k. dēļ tā, ka citur Eiropā tā ir kļuvusi vairāk vai mazāk, bet tomēr diezgan reta), pie mums tā ir samērā bieži, vietām pat ļoti bieži sastopama. 

Sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina)

Šī velobrauciena kulminācija bija Dabas Koncertzāle, kas šajā (jeb nu jau pērnajā) gadā bija veltīta sarkanvēdera ugunskurpim (Bombina bombina), kas Demenes apkārtnē (vieta, kur notika pats koncerts) ir samērā bieži sastopams. Par to izdevās pārliecināties arī pašam - vispirms Kumbuļu ciemā (nejaukt ar slavenajiem Kombuļiem), kur no grāvja dziedošais infantilais pupuķis izrādījās bija sarkanvēdera ugunskrupis, un arī vēlāk brauciena laikā, kad sarkanvēdera ugunsrkupjus izdevās dzirdēt vēl kādās trijās vietās. Vienā peļķē lauka vidū bija diezgan iespaidīgs koris - tā pieticīgi rēķinot vismaz kādi 15 dziedoši īpatņi, bet noteikti ka bija krietni vairāk. Ar šo interesanto lopiņu bildēšanu, gan gāja grūtāk, jo tiklīdz kā es Kumbuļos pietuvojos pavisam tuvu grāvim, tā šis beidza dziedāt un ienira. Sasodīti tramīgs lopiņš izrādās. Šoreiz par labu nospēlēja tas, ka izrādās biju savus kolēģus apsteidzis un Kumbuļos bija kāda lieka stunda, ko tad izmantoju guļot pie ugunskrupja grāvja cerībā, ka šis kaut kur netālu varētu iznirt. Tiešā tuvumā gan neparādījās, bet nu iemūžināt tomēr izdevās - nu ļoti jau harizmātisks radījums. Latvijā sastopams tikai pašos Latgales un Zemgales dienvidos - taču lokāli samērā parasts. 

Tā nu atlika tik vēl aizripot līdz Dabas Koncertzālei (kas bija lieliska) un turpināt mīt otru pusi no maršruta nākamajā dienā. Bet par to - nākamajā bloga ierakstā (cerams rīt). 

Putnu janvāris 2013 = 107!

Putnu janvāris 2013

Janvāris ir noslēdzies! Un kas par mēnesi šis ir bijis - traks putnu janvāris! Īsāk sakot - mans labākais putnu janvāris, jo iepriekšējo savu janvāra rekordu (92) izdevās pārspēt par veselām 14 sugām, sasniedzot gana cienījamu skaitli - 107 (saraksts lapas labajā pusē)! Patiesību sakot, nemaz uz ko tādu necerēju, bet, dienām ejot un sugām 'birstot' manā listē, jutu, ka iekļūt '100-nieku' klubiņā ir pavisam reāli un tad jau 'āķis lūpā'! Jāsaka, ka foto ziņā nedaudz slinkoju, bet nu šādi tādi vērtīgāki putni kadrā tomēr tika un tāpēc tomēr salipināju kolāžu 'Saldus stilā'.

Kas tad bija vērtīgākie novērojumi? Protams, ka pirmkārt vērtīgākās ir jaunās sugas manā dzīves listē. Un šajā janvārī tādas bija veselas četras: Lielā polārkaija, Ausainais cīrulis, Mednis (beidzot!) un Stellera pūkpīle. Otrkārt, tie ir dažādi retie ziemotāji kā, piemēram: Pelēkvaigu dūkuris, Tundras sējas zoss,  Dziedātājstrazds, Lapzemes stērstes, Lauku un Sila cīruļi, Niedru stērste, Ziemeļu svilpji, Lielais piekūns, Vistilbe u.c. Treškārt, tās ir parastās, bet teorētiski grūtāk ieraugāmās sugas (vismaz priekš manis):  Apodziņš, Trīspirsktu dzenis, Mežirbe, Baltmugurdzenis, Riekstrozis, Meža pūce u.c. Tā ka es jau gribētu teikt, ka veiksme man šoreiz ļoti stāvēja klāt un tā [veiksme] ir viens no priekšnoteikumiem, kas ļauj sasniegtu labu 'ciparu' janvārī.

Atskatoties var droši teikt, ka potenciālā programma tika izpildīta ja ne gluži maksimāli, tad samērā tuvu maksimumam. Nekad jau visu nevar redzēt. No parastākām sugām, kuras vajadzēja redzēt, iztrūka tikai Brūnkakla gārgale (kuru Kolkā redzēja visi izņemot mani) un Pelēkā dzilna (bez sekmēm izstaigāju gandrīz visus Ropažus). Protams, iztrūka vesela virkne tādu grūtāku sugu, kuras kādā janvāra laika posmā bija 'dabūjamas' ne tikai teorijā, bet arī praksē, piemēram, Laukirbe, Urālpūce, Baltvēderis, Pelēkā pīle, Lauku piekūns, Svītrainā pūce, Ūpis, Lauku balodis, Plukšķis u.c. vēl kādas dažas sugas, bet nu šoreiz tās man izpalika.

Ja bez veiksmes šajā 'pasākumā' neiztikt, tad vēl būtiskāka komponente garas listes savākšanai ir brīvā laika daudzums. Par cik šoreiz tas man bija atliku likām, tad varēju visai brīvi pārvietoties kādos vien virzienos man ienāca prātā. Kopā rēķinot, no 31 janvāra dienas putnos mērķtiecīgi devos 17 dienas. Gana daudz, bet tajā pat laikā - daudz dienas arī neveiksmīgā kārtā vienkārši nosēdēju mājās atpūšoties = neko nedarot, (sevis attaisnošanai gan jāsaka, ka 5 dienas izdevās sekmīgi noslimot). Tātad, ja nākamgad būs tik pat daudz brīva laika - būs kur pielikt laika optimizācijas 'frontē', jo droši vien, šajā janvārī pavadot dabā vēl kādas 3-5 dienas, pelēkā dzilna noteikti būtu 'ieripojusi' listē un gan jau vēl kāda suga. Bet kā bija tā bija - grēks sūdzēties!

Jautājums, ko lai dara tālāk? Lai pārspētu šo savu rezultātu, turpmākajos gados būs ļoti pamatīgi jāiesvīst - augstu latiņu esmu pats sev uzstādījis. Būs interesanti! :)

Tauriņu gaismošana 2012 v0.5

Ja iepriekšējais tauriņu gaismošanas ieraksts bija par labāko 2012. gada gaismošanu, tad nākamo reizi, kad ieslēdzu tauriņu lampu pie vasarnīcas 27./28. jūnija naktī, varētu nosaukt par sliktāko 2012. gada gaismošanu. Tas ne jau tāpēc, ka pa tām gandrīz divām nedēļām tauriņi būtu pazuduši - vienkārši naktstauriņu gaismošanā ļoti liela nozīme tomēr ir laikapstākļiem. Un nepiemēroti laikapstākļi var izbojāt nakti pat vasaras vidū - protams, vissliktāk ir ja līst nepārtraukts lietus, taču arī skaidrs, vēss laiks, piemēram, ar miglu ir ne labāks. Tajā naktī  bija otrs variants un tā ietekmē pie gaismas atlidoja kādas 13 lielo tauriņu sugas. Tiesa starp tām bija arī pa kādai jaunai sugai - tā ka galīgi pa tukšo jau nebija.

Ābolu tinējs (Cydia pomonella)

Vēl pirms lampas ieslēgšanas, verandā uz loga ievēroju tādu nelielu, pelēku tauriņu - protams, ka bildēju tik nost! Izrādījās, ka tas ir sabiedrībā tik ļoti labi zināmais ābolu tinējs (Cydia pomonella)! Pats tauriņš varbūt gan nav tik populārs, jo tomēr biežāk cilvēki saskaras ar tauriņa kāpuriem, kas, ak vai, ir atbildīgi par 'tārpainajiem āboliem', kurus mēs tik ļoti nemīlam. Lai arī pats tauriņš nemaz tik neglīts nav, tomēr visi ābeļu saimnieki to labprātāk savos dārzos neredzētu vispār... 

Biteņu pūcīte (Rusina ferruginea)

No tiem 'dažiem' naktstauriņiem, kas pie gaismas tomēr atlidoja, nekas tāds ļoti īpašs nav ko izcelt. Nedaudz pasteidzoties priekšā notikumiem, varu atklāt, ka šī bija pēdējā šīs sezonas gaismošanas reize vasarnīcā -  un par cik tur biju jau gaismojis vairākas reizes un noteikti plānoju gaismot tur arī turpmākajos gados, tad savilku kopā gan šī gada, gan pāris iepriekšējo reižu rezultātus. Summā man iznāca, ka šajā vietā ir izdevies konstatēt 120 lielo naktstauriņu sugas. Tas noteikti nav ne tuvu maksimumam un, ja nākamgad kādas vairākas reizes cītīgi pagaismošu, tad noteikti pāri 200 sugām vajadzētu tikt un iespējams pat pietuvoties 300.  Nākamgad būs vismaz ko darīt.  

Tinējs Cochylis flaviciliana

Arī mikrotauriņi nekādu dižo daudzveidību tajā naktī nepiedāvāja. Tik vien, ka interesanta likās viena tinēju suga - Cochylis flaviciliana, kas ir tāds viens no nedaudzajiem rozā tauriņiem. Var jau teikt, ka rozā krāsa ir tāda meiteņu krāsa un īstiem džekiem nevajadzētu patikt nekam, kas ir rozā, bet es tomēr teikšu, ka tauriņiem šajā krāsā galīgi nav nekāda vaina - tie tomēr ievieš tādas kā 'tropiskas' vēsmas vispārējā naktstauriņu brūngani pelēko, maskējošo toņu kakofonijā. Starp citu šīs sugas latīniskais epitets perfekti raksturo sugas izskatu - 'flavi' nozīmē dzeltens, bet daļa 'ciliana' attiecās uz 'cilia', kas tulkojumā nozīmē skropstas. Šajā gadījumā ar skropstām ir domātas nevis tās, kas ir tauriņam ap acīm, bet gan spārna aizmugurējā malā - un tās tiešām ir dzeltenas! :)

Svilnis Aphomia sociella

Ja tauriņi šoreiz palagu riņķī negāza, tad kaut ko interesantu jau atkal nācās meklēt telpās - tumsā uz palodzes atradās samērā neuzkrītošs, ap 1,5cm garš tauriņš. Izrādījās, ka tas ir svilnis Aphomia sociella, kuru, tulkojot no citu valodu nosaukumiem, latviski varētu dēvēt par bišu svilni, jo tā kāpuri dzīvo bišu, kameņu un lapseņu ligzdās, kur pārtiek no šūnām, vaska u.c. tur atrodamām lietām. Varētu teikt, ka samērā neraksturīgs dzīves veids priekš naktstauriņa. Pieaugušiem tauriņiem ir novērojams dzimumu dimorfisms - man ir izdevies nofotogrāfēt šīs sugas mātīti. Cerams, ka kādreiz izdosies iemūžināt arī tēviņu - tā teikt, lai ir pilns komplekts! 

Pukšu alnis

Jūnija otrajā pusē izdomāju mazliet sev neraksturīgi apgūt jaunus apvāršņus - Ziemeļvidzemi! Šoreiz izvēle krita uz man vēl neraksturīgāku lietu kā purvu - konkrēti Pukšu purvu netālu no Valkas. Iemesls tam - senā publikācijā (nu ok, tik ļoti sena nebija - 1970tie vai 80tie laikam) atradu informāciju, ka tur ir bijis novērots purva brūnulis (Erebia embla) - Latvijā ļoti reta, ziemeļnieciska dienastauriņu suga, kuru es, protams, vēl līdz šim nebiju redzējis. Papētīju, ka Valkas vilciens izbrauc gana agri un arī atpakaļ tajā pat dienā brauc, dodot man uz vietas pavadīt kādas 8h - pilnīgi pietiekami foršam izbraucienam ar velosipēdu. Tā nu agrā 20. jūnija rītā ripoju uz staciju un cēlu savu uzticamo velozirgu vilcienā. 

Gāršas samtenis (Lopinga achine)

Braucot ar velosipēdu vienīgais mīnuss ir, ka nav pārāk ērti izmantot savu sīklopu bildējamo uzparikti ar divām zibspuldzēm - kaklā pakārt galīgi neērti, bet pie katra teorētiski bildējamā lopiņa to visu ņemt ārā no somas un skrūvēt kopā parasti ir liels slinkums. Par cik šajā braucienā galvenais mērķis tomēr bija tauriņi, tad arī nemaz neiespringu un zibspuldzes visu dienu šķiet tā arī pavadīja somā. Jāsaka, ka tā galīgi nebija sliktākā izvēle, jo jūnijs tomēr ir 'karstākais' tauriņu mēnesis - attiecīgi bildējamo objektu netrūka. Un pat, neskatoties uz to, ka neviena jauna suga priekš manis netrāpījās, izdevās iegūt virkni kadrus, par ko man pašam bija prieks. Piemēram, safočēju savus labākos gāršas samteņa (Lopinga achine) kadrus - suga it kā ne ļoti bieži sastopama un ir  manā skaistāko dienas tauriņu TOP5. Vienmēr ir milzīgs prieks to ieraudzīt un vēl jo vairāk jēdzīgi nobildēt, jo šis ir visai manīgs tauriņš, kuram ir ļoti grūti tuvu piekļūt. Šoreiz man palīdzēja blakus papardēm tekošais grāvis, kurā varēja tā smuki ieslīdēt, tādējādi saplūstot ar grāvmalas veģetāciju un nokļūstot tauriņa acu līmenī. 

Purva dzeltenis (Colias palaeno)

Tuvojoties purvam, nelielā priežu mežiņa klajumiņā parādījās arī pirmie purva vēstneši - purva dzelteņi (Colias palaeno), kas ir gana parasta suga augstajos purvos un purvainos priežu mežos. Par cik šo sugu biju bildējis tikai vienu reizi (tā reize pat ir aplūkojama te blogā), tad nekavējoties lavījos tauriņam klāt, kas arī sekmīgi izdevās. Domāju, ka turpmākajās stundās tad noteikti būs vēl kādu labu kadru iespējas ar šo sugu, bet nācās vilties - pašā purvā tos gan redzēju, bet tur tie lidoja mežonīgā (=nenobildējamā) ātrumā. 

Sprakšķis Ampedus tristis

Neliela, izdeguša meža fragmenta malā atradu mizgraužu feromonu slazdus, kas izskatās kā baltu, plastmasas piltuvīšu virtenes ar pudelīti galā. To galvenā funkcija acīmredzot ir to mežsaimniecībā nevēlamo mizgraužu noķeršana - tādējādi ierobežojot (kaut vai nedaudz) to skaitu. Taču mizgraužu feromoni pievilina ne tikai pašus mizgraužus, bet arī to ēdājus, kas dabā feromonus izmanto, lai atrastu savus upurus. Tāpat lamatās pēc nejaušības principa var nokļūt vēl kādi kukainīši - tāpēc, ja man gadās dabā ieraudzīt šos slazdus, parasti intereses pēc paskrūvēju nost pudelītes (protams, pieskrūvējot pēc tam atpakaļ) un paskatos vai nav kas rets un interesants iebiris. Šoreiz nepaliku bez guvuma - no vienas pudelītes izdevās izkratīt samērā paretu sprakšķu sugu Ampedus tristis. Pēdējos gados gan ir noskaidrojies, ka Austrumlatvijā šī suga nemaz tik reta nav - taču kādus 5-6 gadus nebiju to redzējis. Vēlāk gan šo sugu redzēju arī purva malā uz priedes baļķīša - tā ka tajā apkārtnē droši vien tiešām nav reta. Jāpiemin gan, ka šī ir viena no visvieglāk nosakāmajām Ampedus ģints sugām - vairākums sugu šajā ģintī ir ar koši sarkaniem segspārniem un to noteikšana, pat pētot vaboli zem binokulāra, var sagādāt (un parasti arī sagādā) lielas galvassāpes. 

"Tev ir kādas problēmas?"

Beidzot nonācu arī līdz purvam - tas izrādījās nevis klasiskais augstais purvs, bet gan vairāk uz zāļu purva pusi. Sfagni gan tur arī bija - tā ka varbūt pareizāk to būtu saukt par pārejas purvu. Jāatzīst, ka purvus es pazīstu ļoti slikti - un tas ir galvenais iemels zināmām bailēm no tiem. Tā teikt, ja nezinu kur pareizāk to kāju likt, tad labāk neriskēju. Arī Pukšu purvā es tā uzmanīgi pa maliņu pažļankājos, bet dziļāk nelīdu. Nedaudz gan pabridos, bet manu entuziasmu ātri vien nokāva viens no purva iemītniekiem - gigantisks alnis, kas pabāza savu galvu nieka dažu desmitu metru attālumā no manis! 

Pukšu alnis dodas pareizā virzienā - prom no manis!

Tā kā arī aļņu dabu es ne visai labi pazīstu, manuprāt, loģisks bija mans solis... jeb mani daudzie ātrie soļi meža virzienā, kur uz cietas zemes vismaz jutos nedaudz komfortablāk. Trīcošām rokām nomainīju makro objektīvu pret kaut ko nedaudz garāku un tā klusiņām mēģināju lopu iemūžināt. Pa šo laiku alnis bija slinki pieslējies kājās un, ķīvīšu pāra pavadīts, laiski stampājās pa purvu sev vien zināmā virzienā. Drīz jau šis bija gana attālinājies no manis, lai es justos gana drošs, lai spertu atkal savu kāju purvā. Tauriņu meklēšana gan nevedās - pa kādam purva sīksamtenim, kāds aizdomīgs purvraibenis, kāds purva dzeltenis, taču visi nenobildējamā attālumā. Paklausījos kuitalas tālumā un izlēmu, ka nav ko purvu vairāk izaicināt un devos alnim pretējā virzienā - nelielas purva pussaliņas virzienā.  Cerēju, ka tur varbūt izdosies novērot kādu tauriņu kāri barojamies ar vaivariņu ziediem. 

Parastais resngalvītis (Pyrgus malvae)

No raibeņiem diemžēl nebija ne miņas, taču nedaudz pasmadzeņot lika šis resngalvītis - nu tik netipiski tas izskatījās uz apkārtējo vaivariņu un purvainā mežiņa fona, ka sāku pat domāt par, tālāk uz ziemeļiem sastopamo, resngalvīti Pyrgus centaureae. Galu galā, ja jau pie mums ir konstatētas tādas ziemeļnieciskas sugas kā mazais un lielais purvraibenis (Clossiana frigga, C.freija), kuru izplatības areāli ir visai līdzīgi minētā resngalvīša areālam, tad kāpēc gan lai pie mums nevarētu būt aizķēries arī P.centaureae? Tiesa pie mums šāda suga līdz šim nav konstatēta. Diemžēl (lai arī visai loģiski) vēlāk mājās neko vairāk par parasto resngalvīti (Pyrgus malvae) neizdevās man izspiest... Uz vietas purvā manas domas par resngalvīti gan pārtrauca aizdomīgs troksnis, kas tuvojās manā virzienā...

ATKAL VIŅŠ!?

Kaut ko 'nelāgu' juzdams, es sāku virzīties atpakaļ uz meža pusi. Labā, kreisā, labā, kreisā, skats pa labi, alnis 20m attālumā soļo tādā pat virzienā, labā, krei... atkalviņšāāā??!! Momentā pietupos, atkal ar trīcošām rokām nospiedu pāris kadrus un sāku atsvaidzināt atmiņā stāstus par briesmīgajiem aļņiem, kas ar kājām var mierīgi nospārdīt cilvēku, un citas jaukas domas. Tajā brīdī negantais lops beidzot 'iegāja vējā', sajuta manu sviedru aromātu (šajā momentā svīdu es ne pa jokam) un, protams, ņēma kājas pār pleciem. Maniem nerviem ar to pietika un taisnā ceļā devos pie sava velosipēda un, atpakaļ neskatoties, stūmos atpakaļ uz ceļa. Tagad tā retrospektīvi skatoties, droši vien, ka rīkojos pārāk 'bailīgi' un vismaz vienā no gadījumiem palaidu garām lieliskus aļņa kadrus, bet nu lai piedod man visi aļņi, cūkas un lāči - jūs man nepatīkat! 

Lielā krāšņvabole (Chalcophora mariana)

Ticis atpakaļ sev daudz komfortablākā biotopā, varēja atkal pievērsties patīkamākai nodarbei par aļņu vērošanu - kukaiņu fotogrāfēšanai. Diena bija ļoti saulaina un jau tās sākumā man izdevās novērot vienu no siltummīlošajām krāšņvaboļu sugām - lielo krāšņvaboli (Chalcophora mariana). Tādās karstās dienās tām ļoti patīk sēdēt uz mirušām priedēm bez mizas - tā sauktajām sudraba priedēm. Tās ir visai lielas vaboles (ap 3cm) un, nedaudz piešaujot aci, uz priežu stumbriem ir pamanāmas jau pa lielu gabalu. Tā nu es lēni ripinājos gar vienu izcirtumu un jau no velozirga segliem pamanīju vienu minētās sugu indivīdu. Šis izcirtums pēc pirmā acu uzmetiena bija kā radīts šai sugai - gan ar daudzām priežu kritalām, gan stāvošiem priežu stumbeņiem. Un krāšņvaboļu tiešām bija daudz - izdevās saskaitīt veselus 15 gab. un tās noteikti nebija visas, kas tur slēpās! Tik lielā skaitā tās nebiju redzējis pat Kolkas apkārtnē, kur šī suga ir visai parasta. Lai arī lielā krāšņvabole skaitās LSG suga, tomēr Latvijā tā nav pārāk reti sastopama - jāmeklē tikai piemērotos biotopos: vecos, sausos priežu mežos. 

Parastā skudrulauva (Myrmeleon formicarius)

Tajā pašā izcirtumā izdevās ieraudzīt citu interesantu, samērā reti redzamu kukaini, kas vairumam ļaužu noteikti atgādinātu spāri. Taču, ja paskatās uz šī kukaiņa galvu, tur var ieraudzīt divus garus taustekļus, kas ir viena no labākajām pazīmēm kā atšķirt parasto skudrulauvu (Myrmeleon formicarius) no spāres! Otra raksturīgā pazīme ir skudrulauvas lidojums, kas salīdzinājumā ar veiklajām spārēm, izskatās ļoti lēns un neveikls. Švakā lidojuma dēļ, pieaugušās skudrulauvas parasti neriskē lidot pa dienu, kad tās ir viegls laupījums putniem, un ir aktīvas naktī - attiecīgi arī cilvēki tās ierauga daudz retāk. Plašāka atpazīstamība sabiedrībā, protams, ir skudrulauvu kāpuriem, kuru veidotās piltuvītes un kāpuru žokļi droši vien skudrām rādās naktīs murgos.

Tumšbrūnais zilenītis (Aricia artaxerxes)

Lai arī uz lielceļa sanāca izbraukt ātrāk nekā bija plānots (ar pirkstiem nerādīšu, kurš pārnadzis bija pie tā vainīgs), laiku zudumā nelaidu. Valkas šosejas malā atradās neliels izcirtums, kura mala savukārt bija tāda kā neliela tauriņu paradīze. Katrā ziņā tajā nelielajā 50x10m joslā īsā laika sprīdī izdevās saskaitīt kādas 10 tauriņu sugas, starp kurām bija arī tāds līdz šim retāk redzēts tauriņš kā tumšbrūnais zilenītis (Aricia artaxerxes). Nosaukums diezgan paradoksāls, jo šīs sugas spārnu krāsojums nevienam no dzimumiem nav zilganā krāsā. 

Beigās meklēto tauriņu [purva brūnuli] tā arī neatradu, taču šis 'apvāršņa paplašināšanas' izbrauciens noteikti bija vairāk nekā izdevies - pat ar visu Pukšu alni! 

Labākā tauriņu gaismošana 2012!

Pēc viena vakara izlaizšanas, nākamo gaismošanas 'sesiju' uzrīkoju naktī no 18. uz 19. jūniju. Atgriezos atkal vasarnīcā, bet šoreiz lampu pārliku citā vietā - ar skatu uz tuvīno mežiņu. Pavasarī šī pozīcija man atnesa gana  labu rezultātu. Laiku arī solīja tīri piemērotu - daļēji apmākušos un pietiekami siltu. Vienīgais, ka naktī vējš solījās parādīties. Nu neko - ar nepacietību slēdzu iekšā gaismu, sagatavoju grāmatas, piezīmju bolciņu un atlaidos izlaižamajā krēslā palagam otrajā pusē. Un sāku gaidīt... Nu labi - nedaudz meloju, jo laikam tomēr gāju nedaudz TV palūrēt un pie palaga atgriezos pēc kādas pusstundas, taču kā atgriezos tā tur arī paliku praktiski līdz rītam, jo sugu bagātība mani pārsteidza nesagatavotu! Kopā blociņā pieķeksēju ap 150 eksemplārus no ~60 dažādām sugām! Noteikti labākā nakts manā gaismošanas 'karjerā'. Bet tas vēl būtu mazākais - vispatīkamāk pārsteidza tieši sugu sastāvs, jo kājau minēju pie v0.1 ieraksta - šķirstot noteicēju acīs vienmēr iekrīt kādas sugas, kuras gribētos ieraudzīt arī dabā... Tad nu lūk - tajā naktī tādas lidoja 'čupām'!

Baltais bērzu zobspārnis (Leucodonta bicoloria)

Kā viena no pirmajām 'sapņu' sugām atlidoja baltais bērzu zobspārnis (Leucodonta bicoloria)! Nu ļoti elegants tauriņš - man jau tie baltie pūkainie vispār patīk (līdzīgi kā zaļi krāsotie tauriņi). Oranžais zīmējums tikai izskatās tā it kā būtu nodilis - tāds tas šim tauriņam tiešām ir. Sākumā gan šis eksemplārs īsti negribēja nomierināties un vairākas reizes pat nozuda kaut kur tumsā, bet beigās tomēr atrada sev patīkamu vietiņu arī uz palaga, kur tad varēju kārtīgi papriecāties par viņu.

Liepu sprīžmetis (Plagodis dolabraria)

Otra suga, kuru es ļoti vēlējos ieraudzīt dabā ir liepu sprīžmetis (Plagodis dolabraria). Nezinu kāpēc tieši, bet šīs sugas spārnu zīmējums mani ir fascinējis jau kopš pirmās reizes, kad to ieraudzīju tauriņu grāmatā - tās daudzās, gareniskās šķērssvītras un violetie akcentiņi. Ļoti atšķirīgs no vairākuma citu sprīžmešu sugu. Nav jau nekāda retā suga, bet nav jau tiem tauriņiem (un vispār jebkuram citam dzīvam organismam) jābūt obligāti retiem, lai būtu prieks tos ieraudzīt!

Purpura lācītis (Rhyparia purpurata)

Tā, piemēram, purpura lācītis (Rhyparia purpurata) ar spilgti dzelteno un sarkano spārnu salikumu arī nav nekas rets, bet tā klātbūtne vienmēr padara 'dzīvi pie palaga' nedaudz krāsaināku. To gan var attiecināt uz lielu daļu no lācīšu sugām (izņemot varbūt ķērpjlācīšiem), jo lācīšu dzimtā (Arctiidae) daudzas sugas ir krāšņas. Tiesa daļa no tām krāšņajām sugām Latvijā diemžēl ir ļoti reti sastopamas - tā ka atliek vien priecāties par biežāk sastopamajām sugām.

Tumšbrūnais sprigaņu lapsprīžmetis (Ecliptopera capitata)

No sprīžmešiem nedaudz man galvu palauzīt lika šis tumšbrūnais sprigaņu lapsprīžmetis (Ecliptopera capitata) - vienkārši manā Lielbritānijas tauriņu grāmatā šāda suga nebija attēlota... Jā, tas ir viens no mīnusiem, ka pašas foršākās naktstauriņu grāmatas ir g.k. priekš Lielbritānijas reģiona, kas atsevišķos gadījumos, kad mēģina noteikt sugu, kas tur nav attēlota, var arī aizvest 'neceļos'. Par laimi šai sugai tas oranžais ķermenis ir pārāk raksturīg pazīme, lai to varētu sajaukt ar kādu citu sugu - attiecīgi nedaudz paskatoties internetā, ātri vien izdevās noskaidrot tauriņa piederību. Suga arī nav nekas rets un droši vien ir sastopama visur kur aug meža spriganes (Impatiens noli-tangere).

Gartaustu zobspārnis (Pterostoma palpina)

Cits interesants lopiņš, kuru gan biju 'sagaismojis' arī vienā no iepriekšējām dienām (bet tad tam neiznāca tik skaista bilde), ir šis gartaustu zobspārnis (Pterostoma palpina). Man jau vispār ļoti patīk tās sugām nedaudz nabadzīgākās naktstauriņu dzimtas, kas nav pūcītes un sprīžmeši - piemēram, zobspārņi, vērpēji, mūķenes, lācīši. Šis zobspārnis ir interesants ar to, ka acīmredzot mēģina izlikties par kaut kādu koka gabaliņu nevis tauriņu! :) Jāsaka, ka tas viņam izdodas ļoti labi, jo, lai arī tas ir gana bieži sastopams, dienā to ieraudzīt kaut kur sēžam ir praktiski neiespējamā misija! 

Sarkanīgais madaru lapsprīžmetis (Catarhoe rubidata)

Es pagaidām piekopju gana laikietilpīgu taktiku naktstauriņu gaismošanā - sēžu līdz rītam pie palaga un vēroju kas jauns atlido. Protams, tas ir labs variants tikai tad, ja nākamajā rītā nav agri jāceļas. Biežāk naktstauriņu pētnieki tomēr izmanto citas metodes - automātiskos pašķērājus vai kādu citu metodi, kas ļauj pašam pētniekam izgulēties (vai vismaz nedaudz pagulēt) un tauriņu guvumu tad ievērtēt no rīta. Bet sēdēšana blakus arī sniedz zināmas priekšrocības - piemēram, var ieraudzīt tos tauriņus, kas atlido un nosēžas kaut kur netālu no lampas. Tāpat prieku sasniedz katra jaunā suga, kas atlido - piemēram, šīs nakts otrajā pusē varēju papriecāties par pilnīgi svaigu sarkanīgo madaru lapsprīžmeti (Catarhoe rubidata). Pat interneta attēlos reti kurš šīs sugas īpatnis ir tik svaigs un nenobružājies!

Tinējs Ancylis badiana

Labi, te visi iepriekšējie tauriņi bija tā saucamie 'makro-naktstauriņi', bet katru gaismošanas reizi atlido arī vesela 'kaudze' mazo 'mikro-naktstauriņu'. Vairākumam cilvēku tie visi izskatās pēc kaut kādām 'kodēm', kas tā stereotipiski raksturojas kā 'nesmuki' un neinteresanti kukaiņi. Taču tā gluži nav - ja pielien tiem tauriņiem mazliet tuvāk (vai paskatās uz tiem caur lielāku palielinājumu), tad atklājas, ka liela daļa sīkaliņu  spārnu zīmējumu dažādībā nemaz nezaudē saviem lielākajiem brāļiem un māsām. Tā, piemēram, šis tinējs Ancylis badiana, manuprāt, ir tam labs piemērs - tikai kādu 5-6mm garumā, bet daiļš bez gala!  

Aveņu vilnkājis (Habrosyne pyritoides)

Bet nu atpakaļ pie 'lielajiem brāļiem' - vēl nav izsmelts viss tās nakts interesanto radījumu klāsts! Ja jau runājam par segspārnu rakstainumu, tad aveņu vilnkājis (Habrosyne pyritoides) šajā kategorijā noteikti nav 'pēdējais ciemā'! Īsti gan nevaru saprast kādu funkciju pilda šis krāsojums - kāda koka mizu/ķērpjus jau gluži šis nemēģina atdarināt. Kaut gan tas varbūt tā tikai šķiet, ka uz tāda fona tas būtu viegli pamanāms - gan jau tāpat ir gana neuzkrītošs. Vismaz māte Daba jau noteikti nebūs izveidojusi tādu krāsojumu, kas sugai nāktu par sliktu. 

Vilkābeļu sprīžmetis (Opisthograptis luteolata)

Lai arī dzeltenu krāsu vairāk ir pierasts asociēt ar dienas tauriņiem (citrontauriņš, dzelteņi, piemēram), tomēr arī starp naktstauriņiem tā ir gana plaši pārstāvēta. Viens no tādiem ir vilkābeļu sprīžmetis (Opisthograptis luteolata), kas gan nav nekas rets. Kā reizi dažus metrus no gaismošanas vietas arī auga vismaz viena vilkābele - varbūt no turienes bija atlidojis. 

Mainīgais alkšņu sprīžmetis (Angerona prunaria)

Tā vidēji rēķinot, sprīžmeši galīgi nav nekādi lielie tauriņi - vairums sugu, patiesībā, ir visai nelielas izmēros (it īpaši grūti nosakāmie Eupithecia ģints ziedsprīžmeši). Tomēr ir pa kādai lielākai sugai ar - dažādi koksprīžmeši, piemēram. Viens no lielākajiem ir mainīgais alkšņu sprīžmetis (Angerona prunaria), kas ir gana parasta suga un, sava lielā izmēra dēļ, nereti tiek pamanīts arī dienā, kad to iztraucē no kādas tā slēptuves augājā. Tas pat var likt to noturēt par kādu dienastauriņa sugu. Starp citu, šādos šaubīgos gadījumos dienastauriņus no naktstauriņiem var viegli atšķirt pēc antenām - dienastauriņiem to galā vienmēr būs paplašinājums (vālīte), kamēr naktstauriņiem antenu gals vienmēr ir smails - pie tam tās nereti (it īpaši dažādu sugu tēviņiem) ir ķemmveida, kas nekad nav novērojams dienastauriņiem. 

Trīssvītru pūcīte (Charanyca trigrammica)

Kaut kā šajā ierakstā nav pārstāvēta neviena pūcīte - tā, protams, ir nepieņemama attieksme pret šo sugām bagāto dzimtu. Kā godpilno dzimtas pārstāvi izvirzu šo vienkāršo un ļoti raksturīgo (es pat teiktu - nesajaucamo) sugu  ar savam izskatam atbilstošo nosaukumu - trīssvītru pūcīti (Charanyca trigrammica). Abās naktīs, kad gaismoju vasarnīcā, šī suga lidoja diezgan lielā skaitā - tā ka acīmredzot parasta suga. 

Alkšņu makstnesis (Sterrhopterix fusca)

Un nobeigumā viens pavisam interesants tauriņš - alkšņu makstnesis (Sterrhopterix fusca). Var teikt, ka makstneši ir tādi kā maksteņu sauszemes brāļi, jo ja maksteņu kāpuri dzīvo ūdenī, kur slēpjas paštaisītās, cauruļveida mājiņās, tad arī makstnešu kāpuri dzīvo līdzīgās cauruļveida mājiņās - tik vien, ka nedzīvo ūdenī. Interesanti, ka pēc kāpuru mājiņām var pat tīri labi noteikt makstneša sugu - līdzīgi kā makstenēm! Vairums makstnešu gan ir izmēros krietni vien mazāki par makstenēm - attiecīgi arī to kāpuri un to veidotās mājiņas ir mazāki, kas nozīmē, ka tie ir nedaudz grūtāk ieraugāmi. Bieži vien to mājiņas tik labi iekļaujas apkārtējā vidē, ka retais iedomājas, ka tai zāles stiebriņu čupiņai pa vidu dzīvo kāpurs. Bet ja kāpurus tomēr vēl var ieraudzīt, tad pieaugušie tauriņi gan ir reti manāmi - vismaz man šis bija pirmais pieauguša tauriņa novērojums. 

Tauriņu gaismošana 2012 v0.3

Tagad kādu brītiņu blogā turpināsies naktstauriņu tēma, jo laika posmā no 15. līdz 18. jūnijam es tauriņus gaismoju veselas trīs naktis no četrām. Pie tam otro nakti (no 16. uz 17. datumu) izdevās pagaismot ārpus savas vasarnīcas - Dundagas pusē, kur Kubalu skolas muzejā notikās kursabiedru sanākšana par godu maģistratūras izlaidumam. Tā nu es izdomāju, ka derētu apvienot patīkamo (tusiņu) ar lietderīgo (tauriņu gaismošanu), jo tā ēka atrodas tomēr vairāk vai mazāk mežā, līdz ar to bija cerība uz kādām savādākām sugām kā vasarnīcas apkārtnē.

Palaga saturs ap plkst. 3:45

Laika prognoze gan  neko labu nesolīja (jeb solīja lietu naktī) - tāpēc neko lielas cerības neloloju, tomēr tālredzīgi centos lampu novietot zem mājas pažobeles, lai solītais lietus nelītu virsū lampai. Tas patiesībā nostrādāja labāk nekā es biju cerējis - tauriņi lidoja uz gaismu pat tad, ka tas lietus tiešām bija sācies! Rezultātā salidoja nedaudz virs 90 lielajiem naktstauriņiem no apmēram 40 dažādām sugām. Priekš lietaina laika - manuprāt, ļoti labs rezultāts. Pat vēl ap 3:45 rītā, kad jau bijusi sākusi aust gaisma, palags izskatījās gana pilns ar tauriņiem.

Mazais vairogvērpējs (Heterogenea asela)

No tādām interesantākajām sugām mani ļoti iepriecināja šis izmērā mazais (mērot gareniski, miera stāvoklī ne lielāks par 1cm) naktstauriņš ar gaisā uzrauto 'dibentiņu', kas ir raksturīga vairogvērpēju (Limacodiade) pazīme. Latvijā ir tikai 2 šīs dzimtas sugas - lielo vairogvērpēju jau es biju redzējis un Dundagā tad man izdevās satikties ar otru sugu - mazo vairogvērpēju (Heterogenea asella). Interesanti, ka arī citur Eiropā nav sevišķi daudz vairāk sugu (pašos dienvidos vēl kādas pāris sugas), jo šīs dzimtas pārstāvji ir pārsvarā tropu joslas iemītnieki. Mazā vairogvērpēja kāpuri barojas ar dažādu platlapju (ozolu, dižskābāržu, kļavu), reizēm arī bērzu lapām un esot reti sastopams visā Latvijas teritorijā.

Dzeltenais alkšņu lapsprīžmetis (Hydrelia flammeolaria)

Ja iepriekšējā ierakstā iznāca tāds spēcīgs uzsvars uz pūcītēm, tad šoreiz vairāk pievērsīšos otrai sugām bagātākajai grupai - sprīžmešiem (Geometridae). Grūti gan pateikt, kurus (pūcītes vai sprīžmešus) ir vieglāk noteikt - laikam jau tomēr pūcītes priekš manis pagaidām ir nedaudz sarežģītākas. Kaut gan arī starp sprīžmešiem ir gana daudz sarežģītu 'kumosu' (piemēram, Eupithecia ģints ziedsprīžmeši). Par laimi šis dzeltenais alkšņu lapsprīžmetis (Hydrelia flammeolaria) ir no tām sugām, kuru noteikšana grūtības nerada - citas līdzīgas sugas nemaz īsti nav. Suga šķiet visai parasta, ja vien kaut kur netālu aug alkšņi.

Virzu lapsprīžmetis (Euphya unangulata)

Virzu lapsprīžmetis (Euphyia unangulata) savukārt ir no tā 'grūtāk nosakāmā' sugu apcirkņa. Kaut gan viss jau laikam atkarīgs no acs trenētības, jo it kā, lasot tās pazīmes grāmatā, viss kļūst gana skaidrs un viegli saprotams. Tā, piemēram, no līdzīgām sugām šo var atšķirt pēc spārna centrālās tumšās joslas apakšējās malas, kas ir tāda 'zig-zag veida' veidota no taisniem nogriežņiem. Citām sugām tā apakšējā mala prasti ir krietni viļņaināka, ar zobainiem izvirzījumiem, nekonkrētāka vai kā citādi savādāka - ne tik 'pareizi izlauzīta'. Tāpat arī šai tumšajai joslai sekojošā, kontrastējoši baltā josla ir gana raksturīga - citām sugām tā nebūs tik gaiša (piemēram, ar viļņainu šķērslīniju), nebūs tik vienmērīgi plata utml. Tā ka varbūt tomēr šī suga nemaz nav tik grūti atšķirama? Reta katrā ziņā, tā neesot - Latvijā visai bieži.

Vīksnu lapsrīžmetis (Venusia blomeri)

No citiem sprīžmešiem man vēl patika šis vīksnu lapsprīžmetis (Venusia(=Discoloxia) blomeri) ar raksturīgi pelēcīgajiem spārniem un brūnganiem to galiem - tā it kā būtu iemērcis tos krāsas bundžā. Arī neesot nekas rets (sastopams samērā bieži), bet arī tā bija jauna suga priekš manis - tāpat kā iepriekšējās divas un vesela virkne citu sugu, kas paliks ārpus šī bloga ieraksta. Tā ka man jau šķiet, ka tajā naktī to patīkamo ar lietderīgo izdevās savienot ļoti veiksmīgi! 

Parastais krupis (Bufo bufo)

Starp citu, bez dažādiem tauriņiem, makstenēm, vabolēm u.c. bezmugurkaulniekiem pie tauriņu lampas var novērot arī citas dzīvās radības, kas ierodas, lai pamielotos ar gaismas pievilinātajiem, neko ļaunu nenojautošajiem, lopiņiem. Parasti gan tie ir dažādi putni, kas rīta cēlienā salido un aplasa nu jau neaktīvos naktstauriņus, bet gana raksturīgi ciemiņi ir arī dažādi abinieki - it īpaši krupji. Tā, piemēram, šajā naktī (ievēroju gan tos tik no rīta, kad palika nedaudz gaišāks) saskaitīju veselus trīs brangus krupjus, kuriem tad sarīkoju nelielu fotosesiju blāvajā, rīta gaismiņā.