sestdiena, 2020. gada 11. janvāris

Blaktis 2020

Jauns gads, jaunas apņemšanās! Šim gadam būs divi tādi lielāki mērķi, taču viens no tiem gan principā tāds pats kā 2019. gadā - arī šogad turpināšu medīt blaktis! Šajā ierakstā tad līdzīgi kā iepriekš 'krāmēšu' strīpā visas šogad sastaptās blaktis. Šoreiz gan būs neliela atšķirība - te būs foto tikai ar izplākšņotiem eksemplāriem, kas ievākti Latvijas Dabas muzeja kolekcijas papildināšanai. Pamatā galvenais iemesls ir tam, ka gribas pamazāk sākt krāt katrai sugai tādus 'pases foto' uz balta fona, ko varbūt var pēc tam izmantot kādos aprakstos par Latvijā sastopmajām sugām vai varbūt kādreiz nobriest doma par kādu Latvijas blakšu mājaslapu. Pieredzes ar šādu foto veidošanu gan baigi daudz nav, tā ka varbūt sākumā sanāks nedaudz kā 'pa celmiem', bet cerams ar laiku prasmes un foto kvalitāte uzlabosies. Protams, šādus foto var sataisīt arī ar kādiem iepriekšējos gados ievāktiem eksemplāriem, bet nu, lai dzīve interesantāka - sāku šo gadu tā kā no nulles un tad cerams, gad beigās šādi 'pases foto' būs tām pašām 300+ sugām. Tad jau manīs!

Šobrīd gada listē 15 sugas.

13. Rhyparochromus pini
Lygaeidae
19.I - pie Tilderu kapiem
14. Eremocoris abietis
Lygaeidae
19.I - pie Tilderu kapiem
15. Aradus cinnamomeus
Aradidae
19.I - Dārziņ apkārtne
10. Sphragisticus nebulosus
Lygaeidae
19.I - pie Tilderu kapiem
11. Trapezonotus arenarius
Lygaeidae
19.I - pie Tilderu kapiem
12. Stictopleurus punctatonervosus
Rhopalidae
19.I - pie Tilderu kapiem
7. Megalonotus antennatus
Lygaeidae
19.I - Dārziņi
8. Elasmucha grisea
Pentatomidae
19.I - Dārziņi
9. Elasmostethus interstinctus
Acanthosomatidae
19.I - Dārziņi
4. Pyrrhocoris apterus
Pyrrhocoridae
11.I - Rīga, Grāpju pussala
5. Notonecta glauca
Notonectidae
19.I - Dārziņi
6. Hesperocorixa sahlbergi
Corixidae
19.I - Dārziņi
1. Scolopostethus pictus
Lygaeidae
11.I - Rīga, Grāpju pussala
2. Scolopostethus affinis
Lygaeidae
11.I - Rīga, Grāpju pussala
3. Scolopostethus thomsoni
Lygaeidae
11.I - Rīga, Grāpju pussala

ceturtdiena, 2019. gada 31. oktobris

Spānijas [garās] piezīmes


Spānijas karogs - Nerhas (Nerja) pilsētiņas ielās
2019. gads nebija izņēmums un arī šajā gadā vienu ārzemju ceļojumu izdevās izspiest - atkal tā 'pa lēto', samērā agri pavasarī un uz samērā īsu laiku (no 2. līdz 8. aprīlim, bet pirmā/pēdējā diena lidostās - tā ka pilnās dienas tik piecas). Šoreiz izvēle krita uz Spāniju. Galamērķis bija Malagas pilsēta un tuvākā apkārtne - Nerhas (Nerja) un Torremolinosas (Torremolinos) pilsētiņas. Programma līdzīga kā citos gados samērā piesātināta - jo šajās 5 dienās tapa iespiesta gan kultūras programma, gan atrašanās dabā. Šajā ierakstā, protams, galvenais uzsvars uz dabu. Dabas vērošanai pamatā bija atvēlēta viena pilna diena Nerhas pusē, kas tika pavadīta kāpjot 1,5km augstajā Pico del Cielo virsotnē (nekas jau dižs, bet vajadzētu būt augstākajam punktam kurā esmu pats uzrāpies), viens rīts Gvadalorses dabas parkā (Parque del Guadalhorce) pie Malagas un, protams, atsevišķi brīži pārējās dienās, jo arī Spānijas pilsētvidē, turot acis vaļā, var pamanīt daudz ko mūsu platuma grādiem neredzētu. Tad nu pamazām par visu pēc kārtas. Kā ierasts - teksts droši vien būs daudz, tāpēc ne par gramu neapvainošos, ja to pilnībā izlasīs tikai retais. Savā ziņā to rakstu pamatā priekš sevis - kā tādas atmiņu piezīmes, ko pašam ir interesanti vēlāk pēc kādiem pāris gadiem palasīt. Lai nu kā - esam vēlā 2. aprīļa vakarā nolaidušies Malagā, pārlaiduši nakti viesnīcā, kur mūsu numuriņā jau bija pamanījies iemitināties kāds cits tūrists, un agrā 3. aprīļa rītā dodamies pastaigāt pa Malagu. Tātad 'kultūras programma' pilsētā. Bet vai tikai? :)

1. DIENA - MALAGA
Mūku papagaiļi (Myiopsitta monachus) Malagā
Nu un pārāk tālu nebija nemaz jāiet, lai sastaptu pirmo latvieša acīm eksotisko putnu - brīvā dabā dzīvojošus papagaiļus! Šī gan ir arī zināmā mērā eksotika arī Eiropas kontekstā, jo skaidrs, ka Eiropā nedzīvo vietējās papagaiļu sugas un visi dabā redzamie papagaiļi ir izmukuši kādam no krātiņa. Taču vismaz divas sugas - Krāmera papagailis (Psittacula krameri) un mūku papagailis (Myiopsitta monachus) Eiropā ir ļoti labi iedzīvojušies un atsevišķos reģionos tām ir izveidojušās jau visai iespaidīga lieluma populācijas (īpaši attiecībā uz Krāmera papagaili, kur, piemēram, Lielbritānijā jau ligzdo daudzi tūkstoši šo putnu pāru). Malagā ir sastopamas abas šīs sugas taču skaitliski vairāk ir sastopami mūku papagaiļi - kuri tad bija mūsu redzētie putni. 
Mūku papagaiļi (Myiopsitta monachus) Malagā
Mūku papagailis (Myiopsitta monachus) Malagā
Mūku papagaiļu ligzdas (Myiopsitta monachus) Torremolinosā
Dabiskais to izplatības areāls ir Dienvidamerika, bet pirmo reizi Spānijā parādījušies pagājušā gadsimta 1970-ajos gados un mūsdienās daudzās lielākajās pilsētās (Madridē, Barseolonā, piemēram) to skaits arī jau ir sasniedzis daudzus tūkstošus. Putni ir diezgan uzkrītoši, samērā trokšņaini un viegli pamanāmi - no cilvēkiem šķietami arī pārāk nebaidās. Vietām uzvedās kā tādi lieli, zaļi zvirbuļi - lēkājot pa zemi un lasot maizes drupačas. Interesanti, ka ligzdo nevis dobumos, kā varētu no papagaiļa sagaidīt (vismaz manā izpratnē), bet dzīvo kolonijās, kur veido diezgan lielas, 'salmu čupas' (pati ligzda čupas viducī) koku žāklēs, palmu zaros u.c. Vēlāk Torremolinosā vienā vietā varēja redzēt vienu tādu diezgan iespaidīga izmēra (ligzdu skaita ziņā) koloniju, kur gan ligzdas izskatījās 'noplakušas', bet tā kā bija vēl samērā agra sezona, tad ligzdas varbūt nebija vēl atjaunotas. Skata ziņā analoģijas nedaudz ar krauķu kolonijām Latvijā. Trokšņa ziņā arī varētu būt līdzīgi. Jānoslēdz droši vien ar to, ka nekas pārāk labs jau šie papagaiļi gan nav, jo tā skaitās invazīva suga, kas ir pietiekami agresīva savos barošanās un ligzdošanas paradumos, līdz ar to konkurē ar vietējām sugām.    
Bālā svīre (Apus pallidus)
Mūru samtenis (Lasimmata megera)
Eirāzijas vāvere (Sciurus vulgaris)
Vienmuļie strazdi (Sturnus unicolor)
Rāceņu baltenis (Pieris rapae)
Turpinājumā uzrāpāmies vienā no Malagas pilsētas stāvajiem pakalniem kura galā bija kāds cietoksnis un no kura pavērās skats uz pilsētu. Debesīs visai zemu riņķoja svīres un, tā kā apgaismojums bija diezgan jēdzīgs, mēģināju tās rūpīgāk papētīt, lai saprastu kura no svīru sugām tā ir - parastā vai bālā svīre. Pēc manas saprašanas visai droši ka balā svīre (Apus pallidus - nav man jauna suga, jo tika redzētas arī Portugālē), bet nu jāsaka ka pat labā gaismā abas sugas nav viegli atšķirt. Īpaši aprīļa sākumā, kad ir pagājuši kādi 7 mēneši kopš pēdējās redzētās svīres Latvijā. Šajā pašā vietā trāpījās pirmais ceļojumā redzētais tauriņš - mūru samtenis. Nasing spešal, bet savā ziņā vēsture atkārtojas - arī Portugāles braucienā pirmā suga bija mūru samtenis. No citiem objektiem, ko varētu atzīmēt ir spāņu vāvere (suga gan tā pati, kas pie mums) un vienmuļie strazdi, kas ir mūsu mājas strazdu analogs Pireneju pussalā - tik vien, ka bez baltajiem punktiņiem uz ķermeņa (un nedaudz atšķirīgu dziesmu). 
Pundurērglis (Hieraaetus pennatus)
Malagā pavadītā pirmā dienas puse gan atnesa arī vienu jaunu 'laiferi' jeb iepriekš neredzētu putnu sugu - pundurērgli (Hieraaetus pennatus), kas gan nav nekas īpašs, jo šajā reģionā šī suga ir absolūti parasta lieta. Spānijā vien ligzdojot ap 20 tūkstoši pāru un patiesībā biju uz šo sugu cerējis Portugālē, bet tā kā tur ligzdojot ne īpaši vairāk par 1000 pāriem, tad varbūt tur palikšana tukšā tomēr ir loģiska. Šajā ceļojumā pirmais redzētais īpatnis gan bija nedaudz sarežģītāks noteikšanā, jo bija no tā dēvētās tumšās morfas, kas visumā ir daudz līdzīgāka citiem plēšputniem kā gaišā morfa (tādu redzēju citā dienā - foto būs zemāk). Putns tiešām priekš plēsīgā putna, kam nosaukumā ir figurē 'ērglis', ir diezgan neliels - apmēram klijāna izmēra. Taču spārnu un ķermeņa proporcijas gan visnotaļ 'ērgliskas'. Te attēlā tas nedaudz grūtāk nolasās, jo putns ir slīdošā planējumā ar viegli ieliektiem spārniem un nedaudz sakļautiem to galiem - kā rezultātā ērgļiem raksturīgie garie 'pirksti' spārnu galos neizskatās tik izteikti. Bet kopumā gribētos teikt, ka putna kopējais tēls ir visai tipisks. Vismaz tajā brīdī, kad pamanīju šo slīdam lēni virs cietokšņa, kaut kā uzreiz bija skaidrs - pundurērglis! 
Skats uz Pico del Cielo kalnu no Nerhas pilsētiņas
Pēc Malagas apskates plāns bija tās pašas dienas vakarpusē jau pamest šo pilsētu un doties gar Vidusjūras piekrasti austrumu virzienā - uz nelielo Nerhas (Nerja) pilsētiņu. Tur, protams, vispirms iekārtošanās viesnīcā (kur saimniekoja dāma vārdā Tatjana - līdz ar to ar saziņu šoreiz nebija problēmu) un neliela pastaiga apskatot Vidusjūras (jeb Alvoranas jūras, kā dēvē šo Vidusjūras rietumu galu) apskalotos pilsētiņas krastus. No šī punkta arī pavērās pirmais skats uz nākamās dienas mērķi - Pico del Cielo kalna virsotni. Kā pirms tam bija izlasīts, tad uz šo 1508m augsto virsotni ved taka, kas ir labi piemērota tieši tādam vienas dienas gājienam turp-atpakaļ jeb 9km vienā virzienā. No virsotnes arī paveroties lielisks skats uz Vidusjūras piekrasti un labos laikapstākļos varot par Āfrikas krastus redzēt. Kāpiena laikā, protams, liku lielas cerība uz kādiem faunas elementiem. No divām Nerhas pilsētiņā plānotajām dienām tieši nākamā laika apstākļi tika prognozēti jēdzīgākie tāpēc nolēmām daudz 'nemarinēt', jo lietū kāpt kalnā noteikti nebija nekāda vēlme.

2. DIENA - PICO DEL CIELO
Koksngrauzis Agapanthia annularis
Nākamais rīts uzausa skaidrs, saulains un silts. Šķietami ideāli laikapstākļi pastaigai kalnainā apvidū! Pabraucām ar autobusu līdz starta punktam un sākām gājienu. Sākumā tāds jaunu priedīšu biotops ar visādiem neredzētiem augiem ceļmalās. Tā vien prasījās piestāt ilgāk varbūt kādā punktā un papētīt kādus kukaiņus, bet nu vēl tāls ceļš priekšā - daudz laika tam nevarēja atvēlēt. Tik uz viena dadzim līdzīga auga atradu Agapanthia ģints koksngraužus, kas man izskatās pēc A.annularis. Gan jau, ka nav reta suga. 
Kalnu virsotnes pārņem mākoņu migla
Naktstauriņa Thaumetopoea pityocampa kāpuru 'karavāna'
Naktstauriņa Thaumetopoea pityocampa kāpuru ligzda priedes zarā
Saule gan jāsaka pārāk ilgi šajā rītā neuzkavējās - vismaz mūsu galamērķa virzienā. Aiz muguras un pa kreisi it kā joprojām bija zilas debesis, bet tur kur mums jāiet - savilkās zemie mākoņi. Nu neko darīt - atpakaļ jau tāpēc negriezīsies. Šajā brīdī pāris vietās jau bija izdevies ieraudzīt vienus no, manuprāt, interesantākajiem naktstauriņu kāpuriem - Thaumetopoeidae dzimtas pārstāvjus, kam latviski īsti nosaukuma šķiet nav (angliski - Processionary Moths). Vikipēdijā figurē 'karavānkode', bet nu kodēm tie galīgi nedz līdzīgi, nedz radniecīgi. Pēc izskata un bioloģijas tie vistuvāk būtu vērpējiem (Lasiocampidae), jo kāpuri arī veido tīmekļu ligzdas kokos, bet sistemātiski vistuvāk ir zobspārņiem (Notodontidae). Tad jau drīzāk sauktu tos par karavānvērpējiem. Kāpēc tās karavānas tiek piesauktas domāju ir labi redzams pirmajā attēlā augšā - šīs dzimtas tauriņu kāpuri no barības auga nokāpj (pamatā, lai meklētu iekūņošanās vietas, bet arī lai meklētu citu barības avotu, ja ar oriģinālo koku ir bijis par maz) šādā raksturīgā manierē, cieši viens aiz otra kā tāda kamieļu (vai smago auto mūsdienu analoģijās) karavāna. Iespējams to dara tāpēc, lai neuzmanīgam vērotājam iztālēm atgādinātu kādu čūsku? Tie gan pārvietojas visai lēni tāpēc šāda izlikšanās par čūsku droši nav īpaši efektīva, tāpēc tiem ir vēl viens visai nopietns aizsardzības veids - to ķermeni klāj kairinošu matiņu pušķīši. It kā līdzīgi ir arī daudziem citiem naktsauriņu kāpuriem (arī Latvijā sastopamajiem), taču no Eiropā sastopamajām sugām šie skaitās visbīstamākie un jebkurš ilgstošāks kontakts ar šiem kāpuriem vai kāpuru veidotajām ligzdām atstās ziņkārīgo ar stipri niezošām rokām. Interesanti, ka pieaugušie kāpuri varot briesmu brīdi pat šos matiņus no ķermeņa virsmas 'izšaut' un tie ieduroties ādā kā tādas miniatūras harpūnas. Šo kāpuru ligzdās matiņu koncentrācija ir vēl lielāka, tāpēc esot ļoti ieteicams tās vispār neaiztikt, jo kustinot un purinot tās ligzdas pastāv risks, ka matiņi iekļūst acīs vai elpceļos un tad esot vēl trakāk. Gan jau nāve nedraud, bet ja nu rodas kāda alerģiska reakcija, tad visādas komplikācijas var rasties. Vienā vietā Nerhas pilsētiņā zem priedes bija pat izvietoti brīdinoši plakāti koši dzeltenā krāsā, ka uz šī koka dzīvo (vai vismaz dzīvoja - tajā brīdī nevienu neredzēju) šie kāpuri un ir kategoriski jāizvairās no kontakta ar tiem. Apmēram to visu pirms tam jau zināju, tāpēc fotogrāfēju uzmanīgi un bakstīt šos neiedomājos. Latvijā neviena šīs dzimtas suga nav sastopama kaut gan viena (T.pinivorana) ir novērota Lietuvā, Kuršu kāpas apkārtnē. Tā ka var būt ar laiku kas tāds ir sagaidāms pie mums.  
Klinšu stērste (Emberiza cia)
Klinšu stērste (Emberiza cia)
Garastes ķauķis (Sylvia undata)
Garastes ķauķis (Sylvia undata)
Kāpjot augstāk kalnā kļuva aiz vien mākoņaināks un drēgnāks - tāpēc kukaiņu vērošanu metu pie malas. Bija arī nedaudz vairāk jāpievēršas un jākoncentrējas kāju kustināšanai, jo nu laikam jau sen bijām pārsnieguši Gaiziņkalna mērogus un līdz šim nepieredzētais metru daudzums virs jūras līmeņa pamazām lika par sevi manīt. Pa ceļam gan mēģināju vismaz kādu putnus saklausīt, jo šķita, ka te tādā kalnainā apvidū varētu būt kādas sugas, ko manas acis vēl nebija redzējušas. Divas atradās! Viena no tām - klinšu stērste (Emberiza cia) varbūt tiešām tāda suga, kas ir pamatā saistīta ar šādiem kalnainiem biotopiem, bet otra (Sylvia undata) mēdz būt arī zemākos metros. Abas sugas nav nekāds retums Eiropā - stērste visā Dienvideiropā, bet garastes ķauķis pamatā tikai R daļā ar atsevišķām populācijām nedaudz tālāk uz ziemeļiem (Francijas ZR, Lielbritānijas D). Garastes ķauķis bija viena no tādām mērķa sugām šajā braucienā, jo ļoti gribējās šo skaisto putnu ieraudzīt. Toreiz Portugālē kaut kā netrāpījās - varbūt saucienu īsti labi tad nezinājām. Tagad it kā biju to atkārtojis un kad kalnainajā krūmājā to izdzirdēju, tad bija skaidrs - garastes ķauķis. Tālāk jau tas bija tik tā 'tehnikas jautājums', lai to jēdzīgi apskatītu. Gribēju dzirdēt/redzēt arī akmeņu zvirbuli, bet pārliecinoši netrāpījās - vien attālas skaņas, par kurām nebiju pietiekami pārliecināts, lai ieskaitītu sarakstā. Bet tā vispār putnu šajā kalnā bija maz. Kaut kā biju domājis, ka to būs vairāk. 
Garastes ķauķis (Sylvia undata) biotopā
Raibspārnis Zygaena lavandulae
Virsotnei tuvāk mākoņu migla tik paliek biezāka...
Virsotne sasniegta! Es 1508m augstumā. 
Šajā brīdī droši vien kādas 2/3 no kāpiena bija veiktas un ar katru brīdi dabas vērošanai atlicināju aizvien mazāk laika - tik atpūtas pauzēs, jo nu kalns palika aizvien stāvāks, mākoņi aizvien biezāki. Taka gan par laimi bija visai labi iezīmēta un vismaz augšā kāpjot ar to problēmu nebija. Bet nu jā - mēs jau tādi baigie klinšu kāpēji neesam un, lai arī Latvijā tajā brīdī staigāts pa mežiem bija gana daudz, tomēr slīpums ir slīpums - kājas to jūt un līdz ar to virsotni pievārēt galīgi nebija viegli. Īpaši smagi bija pēdējie ~500 metri, bet nu ja jau tik tuvu bijām, tad padoties negrasījāmies. Un izdevās! Tiesa skats no kalna gala mākoņu dēļ galīgi nebija kā 'uz pastkartītes'. T.i. pareizāk sakot - skata nebija vispār. Vienā brīdī redzamība vispār saruka līdz dažiem desmitiem metru - kāda vēl Āfrika... Neko darīt - piedzīvojums jau tāpat jauks! 
Kāpiens lejup sākas ar pavisam biezu mākoņu miglu. Kur ir taka? 
Glābējčupiņas
Tā tur kalna galā pusdienojot sākām domāt, ka piedzīvojums jau īsti nebeidzas - lejā jau taču ar vēl jātiek... Kājas piekusušas. Biezs mākonis visapkārt. Un vēl mana doma, ka jāiet pa citu ceļu, jo 2x pa vienu un to pašu jau nebūs interesanti. Kas gan var noiet greizi? Es kā šīs 'ekspedīcijas vadītājs' it kā kartē pētīju kur īsti sākas tā taka pa otro pusi kalna pusi lejā, bet nu - kaut kā laikam netrāpīju un aizgājām šķībi. Sanāca, ka biezajā mākonī klumburējām lejā pa diezgan stāvo, akmeņaino nogāzi principā 'uz dullo'. T.i telefonā kartē ātri jau piekoriģēju pareizo virzienu, lai uztrāpītu uz takas, bet nu tā kā īsti nevarēja redzēt to kas mūs sagaida pēc metriem 50, tad īpaši omulīgi šajā brīdi nejutos. Ja nu starp taku un mūsu atrašanos vietu kāds straujāks kritums vai kāds cits nepārvarams šķērslis? Ok, beigu beigās nekas pārāk bīstams starp mums un taku nebija (droši vien, ja būtu skaidrs laiks - varētu cilpot bez bēdu) un pēc dažu minūšu klumburēšanas uzdūrāmies pirmajai akmeņu čupiņai, kas nozīmēja to, ka visticamāk nu jau esam uz pareizā ceļa. Paraugoties apkārt varēja redzēt jau nākamo akmeņu čupiņu un turpmāk tās lieti noderēja lai turētos uz takas, jo tajā augstumā vēl tas augājs bija diezgan šķidrs un vispārējā akmeņu peizāžā tā taka pārlieku pamanāma nebija (tālāk, kad tā vijās jau starp blīvu krūmāju - taka kā taka, nomaldīties grūti). Atlika vien virzīties no vienas čupiņas uz nākamo, kas bija redzamas arī biezajā mākoņa miglā, un pamazām uztraukums par apmaldīšanos un iekrišanu kādā stāvā aizā (tādas turpmākajā lejupceļā dažas varēja manīt - tā ka varbūt uztraukums ne bez pamata) pazuda. Bet nu visumā tomēr laba mācība, ka ar kalniem (pat tikai 1,5km austumā) joki mazi un pārgalvībai te galīgi nav vietas. Īpaši, ja pieredze ar jebkādu kalnainu apvidu, kas ir augstāks par dažiem simtiem metru ir apaļa 0. Pieņemu, ka pats lejā kāpiena sākums no manas puses bija mazliet pārgalvīgs, bet nu viss labs, kas labi beidzas.  
Taka atrasta un var papriecāties par ainavu apkārt
Kāpjot lejup no Pico del Cielo
Ķirzaka Psammodromus algirus [Large psammodromus]
Aizdomīga paskata rejoši suņi uz šauras takas...
Lai nu kā - kāpiens lejā laikam izvērtās vizuāli skaistāks kā rāpšanās augšup, jo debesis sāka pamazām skaidroties un skatam sāka pavērties plašas un glītas ainavas. Protams, pats lejā iešanas process joprojām bija visai nervus sasprindzinošs, jo kāju stāvoklis tuvojās galertam līdzīgai konsistencei un katrs solis bija rūpīgi jāpārdomā, lai neuzkāptu kādam nestabilākam akmens gabalam, kas varētu izslīdēt no kājapakšas. Galvenā doma bija tikt lejā vismaz ar sāpošiem muskuļiem, bet bez mežģītām locītavām un citiem sasitumiem. Varbūt tās tik tādas iedomas, bet šķita ka lejupceļš bija nedaudz stāvāks un tā lēsām, ka ja būtu bijis jākāpj augšā pa šo taku, tad varbūt nebūtu nemaz uzvilkušies. Kas zin. Bet nu pats stāvā kāpiena noslēgums sagaidīja ar vēl vienu nervus kutinošu pārsteigumu - takas malā rejošiem, aizdomīga paskata suņiem. Tajā vietā taka beidzot bija sasniegusi horizontālu plakni - izžuvušas upītes ieleju, kas sākumā bija tāda šaura un blīvi aizaugusi visādiem ērkšķainiem augiem starp kuriem tad aizvijās mums vajadzīgā šaurā taciņa. Un tieši uz šīs taciņas - starp krūmiem sēdēja divi šķietami klaiņojoši suņi. Ne tie mazākie - tāpēc baigi garām iet tiem negribējās. Vienā brīdī viens no suņiem it kā pazuda - pagājos mazliet pa taku uz priekšu, lai izlūkotu vai nevar tomēr kaut kā pašmaukt garām. Hmm.. kur gan ir tas suns? Ahā - izrādās 10m attālumā sēž zālē un lūr uz mani. Ok. Diezgan neomulīgi. Kaut kā garām iet vairs negribējās. Pagājām atpakaļ, bet nu kartē reāli citu variantu nebija - tā bija vienīgā taka, kas izveda uz grantētā ceļa, kas mūs aizvestu atpakaļ uz pilsētu. Mazās upītes ielejas abos krastos - diezgan stāvas, blīviem krūmiem apaugušas nogāzes. Tās 'forsēt', lai kaut kā apietu suņus ar plašu loku, nešķita reāli. Pati upītes gultne virzījās gar takas kreiso pusi kādus 10-15 metrus no tās un, lai arī arī bija aizaugusi visādiem 'brikšņiem', tomēr bija nedaudz šķidrāka un šķita ka tur gan varētu mēģināt izlīst cauri. Varianti līdz ar to palika tikai divi - turpināt ceļu pa taku cerībā, ka suņi būs draudzīgi vai apiet suņus pa upītes gultni, cerībā ka šie nepamanīs vai arī novērtēs mūsu centienus tiem nešķērsot ceļu un līdz ar to liks mūs mierā. Izvēlējāmies otro variantu un par laimi tas sekmīgi izdevās. Vairāk tos suņus tā arī neredzējām. Bet nu nedaudz adrenalīns asinīs ieplūda, jo nu klaiņojoši suņi kaut kā galīgi nekādu uzticību neraisa - ne Latvijā, ne Spānijā. 
Tauriņiem bagātākā vieta kāpienā - sausa upes ieleja ar daudz ziedošiem ziediem
Eglāju samtenis (Pararge aegeria)
Baltenis Anthocharis euphenoides [Provence orange tip]
Dižtauriņš Zerynthia rumina [Spanish Festoon]
Šaurā upes gultne turpinājumā pakāpeniski kļuva platāka ar dažādiem ziedošiem augiem tās malās - ļoti skaists biotops, kas izrādījās ceļojuma laikā interesantākā vieta priekš dienastauriņiem. Te vienīgo reizi sastapu divas no sugām, ko it kā biju cerējis sastapt - dižtauriņu Zerynthia rumina, kas ir tāds Latvijas platuma grādiem ļoti 'eksotisks' tauriņš un balteni Anthocharis euphenoides, kas ir mūsu ķērsu balteņa tuvs radinieks taču ar dzeltenīgu spārnu pamattoni. Abas sugas ir ar ļoti līdzīgu izplatību Eiropā - g.k. sastopamas Pireneju pussalā un Francijas dienvidu daļā (nu vēl mazliet Itālijā un šur tur vēl). Šajās vietās gan nekādi lielie retumi nav, taču lido visai agri sezonā (no marta līdz maijam), tāpēc ja brauc šīs vietas apceļot vasarā, tad tās sastapt vairs nevarēs. Vēl šajā upes ielejā lidinājās arī Latvijā sastopamas sugas - eglāju samtenis, oranžais dzeltenis, parastais nātru raibenis, krūkļu zilenītis un aveņu astainītis. Varbūt kaut ko varēja vēl izspiest, bet nu pārāk daudz laika uzkavēties varbūt nebija, jo līdz pilsētiņai vēl kādi 5km bija ko jāiet. 
Pireneju kalnu kaza (Capra pyrenaica hispanica) - mātīte
Pireneju kalnu kaza (Capra pyrenaica hispanica) - mātīte
Atpakaļceļā viens no interesantākajiem novērojumiem bija Pireneju kalnu kaza (Capra pyrenaica)! Biju, kāpjot gan augšup kalnā, gan lejup, visas acis izskatījis šīs kalnu kazas meklējot, jo vienā vietā bija plakāts ar to, ka šeit šīs kazas varot sastapt. Tēviņi šai sugai tādi klasiski 'kalnu āži' ar milzīgiem, gariem ragiem. Gribējās tādus ieraudzīt - kaut vai kaut kur tālumā uz kādas pretējās kalnu nogāzes. Bet nu uz paša kalna neko vairāk par svaigām kazu spirām un pēdu nospiedumiem neizdevās sazīmēt. Tā nu biju jau praktiski atmetis cerību uz kalnu kazām, kad visai negaidīti pašā mājupceļa noslēgumā draudzene pamanīja vienu īpatni stāvam uz stāvas klinšu nogāzes pavisam netālu no pašas Nerhas pilsētiņas! Skatījāmies viens uz otru un šķita, ka tūliņ zvērs laidīsies lapās, bet par laimi paspēju nomainīt objektīvu uz 'garo', lai varētu to lopiņu tuvāk piezūmot. Šī gan mātīte - tāpēc bez iespaidīgajiem āžu ragiem, kurus man tik ļoti gribējās redzēt. Bet nu šo sugu sarakstā 'ieķeksēt' tā pat prieks - kā nekā Spānijas endēms! Šajā konkrētajā Spānijas DA reģionā sastopamā Pireneju kalnu kazas pasuga hispanica varbūt nav tā pati retākā un neskaitās apdraudēta, taču citām pasugām tik labi gan neklājas - divas (pyrenaica un lusitanica) ir jau izmirušas, bet otra mūsdienās 'vēl elpojošā' pasuga (victoriae) gan ir apdraudēta.
Mīkstblakts Horistus orientalis
"Tropu lietus" meži
Bonelli ķauķītis (Phylloscopus bonelli)
Šīs dienas noslēgumā, netālu no kazas novērošanas punkta, sadzirdēju arī vēl vienu putnu listes 'laiferi' - Bonelli ķauķīti (Phylloscopus bonelli), kas ir tāds vītīša, čuņčiņa un svirlīša DR-Eiropas brālis. Nekas rets un dabā pēc sauciena un dziesmas viegli atpazīstama suga. Vizuāli līdzīgs mūsu platuma grādos sastopamajiem ģints brāļiem, taču visa ķermeņa apakšpuse izteikti balta, nedaudz atšķiras arī ķermeņa virspuses tonis (šajā attēlā gan tas īpaši 'nenolasās') un sejas zīmējums. Bet nu balss tomēr labākā noteikšanas pazīme, jo sauciens ir pavisam atšķirīgs. Kas zin - varbūt kādreiz var šo sugu kā maldu viesi sagaidīt arī Latvijā. Somijā kādas dažas reizes ir sastapts. Atceļā vēl pāris vietās piestāju kādu blakti papētīt, bet nu nevarētu teikt, ka kaut kādas īpašās lietas trāpījās. Atrādīšanas vērta tik viena krāsaina mīkstblakts, kas, manuprāt, ir Horistus orientalis. Zīmējums diezgan raksturīgs. Bet nu blaktis šajā reizē nebija galvenās - tur jārīko atsevišķs blakšu pētīšanas brauciens, lai būtu daudz bagātīgāks guvums. Nu un uz kādu citu valsti, kur ir atļauta brīvāka kukaiņu kolekcionēšana - Spānijā bez atļaujām to praktiski nekur nedrīkst darīt. Pagaidām acis esmu uzmetis Itālijai, Francijai un Bulgārijai. Kaut ko jau vajadzētu kādreiz realizēt - pamazām krāju Eiropas blakšu noteicējus, lai varētu pēc tam tikt galā arī ar kādām šādām Eiropas dienvidos redzētajām sugām. Bet ok - novirzos jau no temata. Šajā dienā tas arī viss - kalns, lai arī ne bez piedzīvojumiem, tika pievārēts. Noteikti šī diena paliks spilgtā atmiņā arī uz ilgāku laiku. 

3. DIENA - NERHAS ALAS
Vidusjūras ķauķis (Sylvia melanocephala)
Nerhas alas [Cueva de Nerja]
Nākamā diena uzausa ar pamatīgām lietusgāzēm aiz loga - atviegloti nopūtāmies par pareizo programmas plānošanu, jo ja nebūtu kāpuši iepriekšējā dienā, tad kalna izpēte šajā dienā noteikti ietu secen. Pārāk jau stiprs lietus. Šajā dienā līdz ar to pēc plāna galvenais mērķis bija vairāk 'kultūras programmas' ietvaros - Nerhas alas (Cueva de Nera) apmeklējums, kurā esot pasaulē lielākais (resnākais) stalaktīts. Kā reizi piemērota izklaide lietainai dienai. Ala, protams, bija iespaidīga taču kaut kā prasījās tur ilgāk pastaigāt - ekskursija samērā striktā gida pavadībā aizritēja diezgan ātri un tā rūpīgi izpētīt alu līdz ar to nebija laiks. Gribējās jau tomēr kādā stūrī atrast kādu circenīti vai citu alās dzīvojošu radību starp kurām šķiet bija pat kādas šai alai endēmiskas sugas. Bet nu tas droši vien loģiski, ka pa šādu trauslu ekosistēmu kuras stūros vēl slēpjas daudz neizpētītu lietu (ala atklāta vien 1959. gadā) tā brīvi ļaut staigāt kur katram ienāk prātā droši vien nebūtu pareizi. Tā ka atlika vien priecāties par iespaidīgajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem un, ņemot vērā, ka šī bija pirmā tāda veida ala ko bija izdevies apciemot, tad iespaidi jau tāpat visai spēcīgi un paliekoši. Pēc alas apmeklējuma it kā bija doma aiziet no šī punkta līdz jūrai (tur mazliet cits skats un cita krasta konfigurācija varbūt), bet lietus tomēr atgriezās ar jaunu sparu un pat līdzi paņemtie plastmasas lietus mētelīši diži nepasragāja no izmirkšanas. Nācās kapitulēt un atgriezties apžāvēties uz dažām stundām viesnīcā.
Pēkšņi kalna galā blakus Pico del Cielo parādījies sniegs...
Oduāna kaija (Ichtyaetus audouinii)
Alpu svīre (Apus melba)
Vakarpusē gan laiks atkal uzlabojās un varēja atkal pievērsties 'kultūras programmas' baudīšanai - kas šajā vakarā ietvēra kulināros piedzīvojumus jeb 'ideālās' paeljas meklējumus. Gājiens uz restorāna pusi izvērtās visai interesants un negaidīti bagāts putnu novērojumiem. Pirmkārt Nerhas pludmalē virs galvas negaidīti nolidoja 'laiferis' - divas Oduāna kaijas (Ichtyaetus audouinii)! Tā ir tāda tipiska Vidusjūras piekrastes suga, kas kādreiz visā savā izplatības areālā ir bijusi sastopama visai reti. Taču pēdējo ~50 gadu laikā ir notikusi strauja populācijas skaitliska augšupeja un mūsdienās tā jau vietām  kļuvusi  par samērā bieži sastopamu sugu. Piemēram, Spānijā Ebro deltā, lai arī pirmo reizi tur tās sākušas ligzdot vien 80-o gadu sākumā, 2007. gadā bija lielākā sugas ligzdošanas kolonija pasaulē ar vairāk kā 15000 pāriem (tajā brīdi ap 65% no visas pasaules populācijas)! Malagai tuvākā ligzdošanas vieta ir Alvoranas sala kas atrodas pusceļā starp Spāniju un Āfriku. Tur ligzdojot 500 pāru. Protams, ziemas laikā tās izklīst arī plašākā apkārtnē (lielākā daļa gan ziemo Ziemeļāfrikas R piekrastē) un pieņemu, ka šie putni arī bija tieši tādi - vēl uz ligzdošanas vietām neaizlidojuši putni vai putni pavasara migrācijā. Otra jaunā suga bija tāda gan diezgan sagaidāma - alpu svīre (Apus melba), ko sazīmēju virs pilsētiņas lidojošā svīru bariņā. Bieži sastopama sugas Dienvideiropā. Svīres patiesībā katrā no dienām pētīju maksimāli uzmanīgi, jo, lai arī tās te neligzdo, šajā piekrastes daļā teorētiski varēja sagaidīt kādas pirmās migrējošās baltmuguras svīres (Apus caffer), kas Eiropā ligzdo tikai Pireneju pussalā. Diemžēl neizdevās neko aizdomīgu saskatīt. Nav jau gan tā, ka to Spānijā būtu daudz - ligzdotāju skaits nepārsniedz 200 pārus, tā ka ārpus ligzdošanas vietām 'uzķert' migrantu būtu liela veiksme. Tā ka visticamāk, lai šo sugu ieķeksētu savā Eiropas (vai Rietumpalearktikas) putnu sarakstā - mērķtiecīgi jābrauc uz zināmajām ligzdošanas vietām, piemēram, Gibraltāra apkārtnē. Viens cits pārsteigums šajā vakarā saistījās ar nekustīgām lietām - kalniem. Izrādās pa nakti uz pāris no pilsētiņas redzamo kalnu galotnēm bija parādījies sniegs! Pie tam visai tuvu mūsu iepriekšējās dienas gājiena maršrutam. Tā pie sevis nodomāju, ka ja šāds skats būtu redzams pirmajā vakarā, kad pavērās pirmais skats uz šiem kalnu siluetiem, tad visticamāk arī plānotais gājiena maršruts izgāztos, jo nu pastaigai sniegotos apstākļos noteikti nebijām gatavojušies. Nešķita, ka tas 'paugurs' ir tik augsts, lai tur sniegs būtu... Bet nu aprīļa sākums tomēr skaitās vēl samērā agrs pavasaris.

4. DIENA - MALAGA
Pelargoniju zilenīša (Cacyreus marshalli) biotops
Pelargoniju zilenītis (Cacyreus marshalli)
Pēc padzīvošanās Nerhas pilsētiņā vajadzēja beidzot atgriezties arī Malagas apkārtnē, kur plānā bija Botāniskā dārza (La Concepción Jardín Botánico-Historico de Málaga) apmeklējums pilsētas nomalē. Tur man bija zināma cerība arī kādu dzīvu radību novērot, jo nu manā personīgajā pieredzē botāniskie dārzi mēdz būt ļoti ražīgi. Kā galveno mērķi uzstādīju pelargoniju zilenīša (Cacyreus marshalli) meklēšanu, kas esot tāda pilsētu apstādījumu suga, jo sastopama vietās kur aug pelargonijas. Cerēju, ka gan jau botāniskajā dārzā arī būtu jābūt kādam puķu podam vai dobei ar pelargonijām. Cerības attaisnojās! Atradās gan pelargonijas, gan pelargoniju zilenītis. Gaisa temperatūra gan šajā dienā nebija tā pati augstākā līdz ar to tauriņi nebija aktīvi - mierīgi sēdēja uz augu lapām. Šis gan nav vietējais Eiropas tauriņš - oriģināli suga nāk no Dienvidāfrikas, taču kopš pagājušā gadsimta 80-ajiem gadiem, kad tā pirmo reizi konstatēta (acīmredzot nejauši ievesta) Maljorkā, suga ir sastopama jau daudzās vietās Vidusjūras reģionā un daudzās pilsētās nav vairs nekāds retums. 
Oranžais dzeltenis (Colias crocea)
Sisenis Acinipe sp., iespējams hesperica
Kāda dievlūdzēja 'olu maiss' jeb ootēka
Citi tauriņi pārlieku nepriecēja - vien oranžais dzeltenis īslaicīgi noplivinājās. Bet tā Dienvideiropā ir absolūti parasta suga un bija jau sanācis to redzēt Bulgārijā. Interesantākais objekts droši vien bija milzīgs sisenis, ko pamanīju mierīgi sēžam starp kaut kāda auga lapām. Tiešām milzīgs. 7-8cm vismaz! Sēdēja tas tā diezgan nefotogēniski un izdomāju, ka varbūt vajag to tā smuki izcelt un novietot smukākā vietā + gribējās tādu milzeni rokās paturēt. Nekas dižs gan no turēšanas nesanāca, jo kukainis izrādījās negaidīti spēcīgs! Kājas tam kā jau daudziem lielizmēra siseņiem bija klātas asiem dzeloņiem, kam mana maigā roku āda nebija īsti gatava - cik ātri un entuziastiski centos to sagrābt tik pat ātri to arī izlaidu no saviem nagiem, i' tāpat šis pamanījās manu roku virsmu nedaudz saskrāpēt. Suga visticamāk ir Acinipe hesperica, kas ir lielākā ģints suga un Spānijā ir sastopama g.k. tieši Malagas apkārtnē. Baigais 'monstrs'! Tagad patiesībā atcerējos, ka šajā dārza stūrī biju baigi koncentrējies uz hameleonu meklēšanu - baigi gribējās ieraudzīt! Bija pat izlikts neliels plakāts, ka šeit to varot novērot. Izmisīgi un ļoti rūpīgi nopētīju visus (nu labi, visus jau nē, bet nu ļoti daudzus!) koku un krūmu zarus takas malā, pat izpētīju gūglē hameleona izmērus, lai nokalibrētu acumēru cik liels objekts ir jāmēģina ieraudzīt, bet bez sekmēm... Neliela vilšanās, protams, bet neko darīt. Tā rūpīgi vērojot, izdevās vien pamanīt kāda dievlūdzēja olu maisu jeb ootēku, kam virsū, kā vēlāk foto pamanīju, sēdēja kāds neliels plēvspārnītis - varbūt dēja tur savas olas, bet varbūt tāpat tur sēdēja. Kas zin. Tā nu tur staigājot pienāca brīdis pamazām atkāpties - Torremolinosas virzienā, kas ir neliela pilsētiņa (drīzāk gan kā tāda Malagas piepilsēta - līdzīgi kā Jūrmala) nedaudz uz R no Malagas.

5. DIENA - PARQUE DEL GUADALHORCE
Gvadalorses dabas parks (Parque del Guadalhorce)
Spānijā principā bija atlikusi vairs tikai viena pilna diena, kuras rītā man bija ieplānota tāds vienīgais 'intensīvais' putnu vērošanas rīts (iepriekš vērošana vairāk pa starpu un/vai apvienojumā ar citām aktivitātēm - piemēram, kāpšanu kalnā vai staigāšanu pa pilsētu). Šajā reizē gan teleskopu nebiju ņēmis līdzi, jo tā šķita, ka viena rīta dēļ varbūt nav vērts iespringt. Rītu biju nolēmis pavadīt  Gvadalorses dabas parkā (Parque del Guadalhorce), kas ir neliela teritorija uz salas Gvadalores upes iztekā, ko daudzās vietās atzīmē kā tādu labāko putnu vērošanas vietu tiešā Malagas apkārtnē. Kartē tur rādījās vairāki dīķīši, krūmāji, arī pludmale. Tāds daudzveidīgs biotops, kur varētu labu sugu sarakstu salasīt. Dažas mērķsugas biju sev it kā atzīmējis, ko vajadzētu redzēt - g.k. baltgalvas zilknābjus un sarkangalvas čaksti, kas šajā teritorijā bija atzīmētas un man būtu 'laiferi'.    
Baltgalvas zilknābji (Oxyura leucocephala)
Sarkangalvas čakste (Lanius senator)
Ja nesekojam gluži precīzai hronoloģijai, tad varu uzreiz atzīmēt - abas cerētās sugas tiešām izdevās ieraudzīt! Ja sarkangalvas čakste (Lanius senator) galīgi nav nekas tāds īpašs, jo ir bieži sastopama suga Dienvideiropā, tad baltgalvas zilknābji (Oxyiura leucocephala), gan ir tāda retāka suga, jo Eiropā ligzdojošā populācija ir lokalizēta tikai Spānijā un ir tikai ap 2,5 tūkstošus pārus liela. Citur suga sastopama arī nedaudz Ziemeļāfrikā, bet pamatareāls ir plašā joslā no Turcijas A daļas līdz pat Ķīnai R daļai, bet arī kopējā populācija nav pārlieku daudzskaitlīga (varētu būt līdz 10 tūkstošiem pāru), kas ir ļāvis baltgalvas zilknābim iekļūt IUCN apdraudēto sugu sarakstā. Te gan jāpiezīmē, ka šai sugai man varbūt nemaz nevajadzēja būt 'laiferim', jo neticamā kārtā vienu putnu 2015. gada oktobrī Skrundas dīķos atrada Ritvars Rekmanis! Pīle tur uzturējās 3 dienas, bet laikam uzreiz man nebija iespēja braukt to skatīt un kad tiku līdz Skrundai (laikam 17. oktobrī), tad no zilknābja vairs nebija ne miņas... Sāpīgs iztrūkums manā Latvijas putnu listē, jo tā droši vien ir viena no tādām sugām, ko būs ļoti grūti atkārtot Latvijā. Lai nu kā - vismaz tagad šī suga ir mūža listē no Spānijas. Ļoti skaistas pīles! Žēl, ka neizdevās redzēt tuvāk - peldēja tālākajā galā vienā no dīķīšiem. Te lieti būtu noderējis teleskops, bet nu neko darīt. Kas interesanti, tad pie šī dīķīša pienācu arī vēlāk pēc kādām pāris stundām un tad vairs no zilknābjiem nebija ne miņas.
Melnknābja ķīris (Chroicocephalus philadelphia) starp citām kaijām
Šajā vietā gan tiku arī pie ceļojuma lielākās neveiksmes jeb iespējas savā sarakstā ieķeksēt vienu ļoti vērtīgu sugu - melnknābja ķīri (Chroicocephalus philadelphia), kas būtu pirmā Amerikas suga manā putnu listē! Te varu principā vainot tikai pats sevi - pie tam vairākos aspektos. Pirmkārt, dažas nedēļas pirms brauciena regulāri pētīju Spānijas putnu retumu lapu, lai turētu roku uz pulsa - ja plānotā maršruta ietvaros trāpītos kāds baigais retums, tad mēģinātu varbūt kaut kā pakoriģēt plānus, lai to iekļautu. Nu lūk - skatījos, skatījos, bet,  brīdī kad nokļuvu Spānijā, kaut kā par šo lapu aizmirsu. Būtu kaut vienu reizi iemetis tur aci, būtu redzējis informāciju, ka šajā vietā, ko grasījos apmeklēt, ir novērota šī retā suga. Noteikti būtu kaijas pētījis daudz rūpīgāk. Otrkārt - brīdī kad pienācu pie vienas no putnu vērošanas būdiņām (tas gan drīzāk kā aizslietnis - ar atvērtu aizmuguri), tur priekšā jau sēdēja kādi 4 vērotāji un kaut ko baigi rūpīgi pētīja un savā starpā aktīvi sarunājās. Vienā brīdī ļoti intensīvi vēroja tālāku kaiju baru uz sēres. Es jau tāds kautrīgs pēc dabas - īpaši nelīdu klāt un neprasīju, kas tur viņiem tāds interesants. Likās, ka varbūt slaidknābja ķīrus vēro, kas tur šķita tā negaidīti daudz (kādi 10-15 putni). Tā sēre arī diezgan tālu bija - prasījās pēc telskopa, lai to kārtīgi varētu nopētīt, kas gan man nebija, tāpēc tik tā intereses pēc uzmetu aci ar binokli un uztaisīju dažus kadrus. Varbūt var saprast ko tad tur viņi skatās? Attēlā tā uz reiz gan neko dīvainu nemanīju. Tikai pēc tam, kad vēlāk uzzināju, ka tajā vietā redzēts melnknābja ķīris, sāku pētīt attēlus rūpīgāk un tik tiešām vajadzīgo putnu pamanīju sēžam starp kaijām... Tad lūk ko tie kungi bija vērojuši! Ehh, būtu vienkārši šiem pajautājis, kas tur labs - būtu gan jau pateikuši un varbūt ļāvuši teleskopā ielūkoties. Nu un trešais 'fēleris' ir fakts, ka tā kaija bija redzama īsu brīdi arī pavisam tuvu, jo kaiju bars no sēres vienā brīdi pacēlās spārnos un tā mazliet izšķīda pa visu dīķi - daļai putnu atlidojot arī tuvāk. Tajā brīdī visas man interesējošās kaiju sugas biju tur apskatījis - nepievērsu vairs tām tik lielu uzmanību. Pētīju citus putnus, jo nu laiks arī bija zināmā mērā ierobežots - šai vietai bija ne vairāk par 5 stundām atvēlēts. Bet nu pēc tam vienā kadrā ar lidojošu cekulzīriņu - pašā malā, fonā pamanīju, ka tur redzama tā pati nelaimīgā kaija... Būtu bijis daudz vērīgāks, būtu varbūt pats to putnu pamanījis? Bet nebiju un tā nu sanāca, ka visas trīs potenciālās iespējas tikt pie šīs sugas savā sarakstā izniekoju. Jo nu tādā formātā kā tagad (putns atrasts foto 'post factum') es šo sugu savā listē baigi skaitīt negribu. Dabā neredzēju tak! Lieki teikt, ka par šo man ar liela škrobe. 
Garstilbis (Himantopus himantopus)
Tievknābja kaijas (Chroicocephalus genei)
Cekulzīriņi (Thalasseus sandvicensis) un baltvaigu zīriņš (Chlidonias hybrida)
Sārtie flamingi (Phoenicopterus roseus)

Sārtie flamingi (Phoenicopterus roseus)
Jūras tārtiņi (Charadrius alexandrinus)
Pundurērglis (Hiraaetus pennatus)
Bet tā citādi putnošana šajā vietā bija lieliska - putnu uz ko skatīties netrūka! Protams, tā kā iepriekš jau ir būts citās Eiropas valstīs (g.k. Portugālē, kur putnu fauna stipri līdzīga), tad daļa sugu vairs tāda eksotika nelikās. Protams, flamingus tuvumā vienmēr ir prieks apskatīt un vienmēr ir noderīgi papildināt prāta apcirkņus ar dabā redzētām pazīmēm Latvijā reti ieceļojošām sugām, piemēram, jūras tārtiņiem. Tāpat šajā vietā varēja papriecāties par pundurērgļu gaišajām morfām, kas tik tiešām ir dabā praktiski nesajaucamas - jācer ka kādu reizi izdosies tādu saskatīt arī Latvijas debesīs. No citām sugām interesanti šķita, ka bija vēl samērā daudz šņibīši (parastais, 'līkais' un gaišais), kas droši vien bija vēl daļa no ziemojošajiem putniem. Arī dažādu zīriņu netrūka - īpaši daudz cekulzīriņu, bet īpaši priecēja viens baltvaigu zīriņš. Cerēju gan, ka varētu būt arī kāds kāpu zīriņš (būtu 'laiferis'), bet nepamanīju vai arī tur tāds šoreiz nebija. Kopumā šajā dienā brauciena sarakstam pievienoju 38 sugas - diezgan daudz. Pavisam šajās 5 dienās Spānijā izdevās sakasīt 87 sugas no kurām 10 bija jaunas sugas mūža listei. Visnotaļ ražīgi! Vienīgā te līdz šim nepieminētā no jaunajām sugām ir Ibērija zaļā dzilna (Picus sharpei), ko dzirdēju (bet neredzēju) kāpjot lejā no kalna. Tā jau pamazām tas Eiropas/Rietumpalearktikas putnu saraksts krājās. Dzīves laikā līdz kādām 500 sugām jau vajadzētu tikt (pašlaik gan ir tikai 337). Ja brauktu kādā ceļojumā tikai ar mērķi intensīvi vērot putnus, tad gan jau sugas krātos ātrāk, bet nu neesmu pārliecināts, ka šāda formāta ceļojums tuvākajā laikā varētu sanākt. Vispirms tad gribētos realizēt intensīvu kukaiņu vērošanas ceļojumu kaut kur Dienvideiropā. 
Zemesblakts Oxycarenus lavaterae
Tīklblakts Dictyla echii
Ādgrauzis Attagenus sp., iespējams trifasciatus
Skudra Messor sp.
Un ja runā par kukaiņiem, tad šajā rītā kādu pēdējo stundu patiesībā veltīju tieši kukaiņu vērošanai. Kukaiņu fotogrāfēšanas tehniku gan līdzi neņēmu, bet nu mazais makro objektīvs somā bija - tad nu kaut ko mēģināju ar to aši šo un to nodokumentēt. Pamatā skatījos vai nav kāda interesanta blakts. Vienīgā suga, ko varētu izcelt ir zemesblakts Oxycarenus lavaterae, kas uz malvām sēdēja masveidā. Suga pēdējos gados izplatoties ZA virzienā un nu jau esot sastopama arī Polijas DR daļā. Grūti pateikt vai 'uzvaras gājiens' turpināsies, bet kas zin - varbūt pēc gadiem 15-20 varam sagaidīt šo sugu arī Latvijā? Par cik no mākoņu aizsega bija izlīdusi saule un citi sīkie kukainīši mani pārāk vairs nepriecēja, tad nomainīju objektīvu uz kaut ko garāku un pievērsos tauriņu medībām. Bija cerība, ka ceļa posmā līdz autobusam varētu varbūt kādu neredzētu sugu vēl paspēt sastapt. 
Kāpostu baltenis (Pieris brasicae)
Baltenis Euchloe crameri [Western Dappled White]
Resngalvītis Thymelicus acteon [Lulworth Skipper]
Cerības atkal attaisnojās! Sākumā gan velti skrēju pakaļ visādiem balteņiem, kas izrādījās vai nu rāceņu vai kāpostu balteņi (tā gan ar braucienam jauna suga), bet nu beigās viens no balteņiem izrādījās 'īstais' - Euchloe crameri! Atgādina tādu kā rezēdu un ķērsu balteņa krustojumu. Šī suga DR-Eiropā (Ibērijas pussala, Francija) ir bieži sastopama, bet nu šajā braucienā šis tauriņš tā arī palika vienīgais redzētais eksemplārs. Un tas pats piestāja vien uz dažām sekundēm tā ka foto stipri dokumentāls. Uz viena zieda pamanīju arī Thymelicus ģints resngalvīti - it kā prātā bija, ka te Eiropas R-DR dzīvo vēl vismaz viena cita suga, kas nav sastopama Latvijā, bet nu vizuāli tauriņš šķita 'nekāds' jeb tāds pats kā mūsu sugas tāpēc baigo entuziasmu šis man tā neizraisīja. Mājās gan pētot literatūru tā vien sanāca, ka šī arī ir tieši šī, Latvijā nedzīvojošā, suga - T.acteon. Joprojām nemācēšu tā detalizēti izstāstīt atšķiršanas pazīmes, taču esot vienīgā no trim biežāk sastopamajām sugām, kas lido arī aprīļa sākumā. Lai nu tā būtu! Tātad divus tauriņu laiferus tomēr izdevās šajā dienā izspiest. Rezumējot - brauciena laikā izdevās redzēt 14 dienastauriņu sugas no kurām 5 bija laiferi. Nav diez ko izcili, bet priekš aprīļa sākuma ir Ok. Lai ar plašāku vērienu brauktu ķeksēt Eiropas tauriņu sugas, tomēr ir jābrauc vēlāk sezonā, kad sugu daudzveidība ir vislielākā - vismaz maijā, bet labāk jūnijā/jūlijā.
Lai nu kā, atlika vēl pēdējās dienas kultūras programma ar vakariņām un tad jau agri no rīta atpakaļ uz Latviju. Kopumā brauciens noteikti izdevies - ar jauniem iespaidiem un jaunām redzētām sugām. Tagad jau pamazām nagi sāk niezēt domājot par to kur varētu aizbraukt 2020. gadā... Varbūt tiešām kāds kukaiņu brauciens jārealizē citādi es tik par to domāšu, domāšu, domāšu... Beidzot jāizdara varbūt! :)