svētdiena, 2017. gada 26. februāris

Pārsteigums sniegā

Trauslkājods Chionea lutescens
Vakar bija jābūt Ķemeros, lai ar prezentāciju "Piezīmes par Anser zosīm" piedalītos jau otrajā Latvijas putnu vērotāju 'saietā', ko organizēja Ritvars Rekmanis sadarbībā ar Latvijas Putnu fondu. Sākotnēji pat šķita, ka laika apstākļi varētu būt piemēroti, lai iestarpinātu arī kādas bezmugurkaulnieku meklēšanas aktivitātes, taču beigās tomēr nolēmu, ka tam droši vien tāpat nebūs laiks un somā iekrāmēju vien tādu 'vieglo' variantu - mazo makro objektīvu un vienu zibspuldzi. Tā teikt, ja nu tomēr kaut kas trāpās, tad, lai vismaz dokumentālā līmenī varētu to iemūžināt, bet speciāli ar kukaiņmeklēšanu nenodarbošos. Vakardiena tā arī pagāja vairāk vai mazāk pa telpām vai arī jau tumsā mēģinot saklausīt kādu pūci (kas izdevās gana sekmīgi - ūpis gan neatzīmējās, bet meža pūci un bikšaino apogu dabūjām). Šodien no rīta, atceļā uz vilcienu, izdevās tomēr izmest nelielu līkumu arī caur mežu - cerībā gan vairāk uz dzeņiem. Mežs izrādījās neticami kluss. Tā nu sāku ar vienu aci skatīties arī sev zem kājām, jo ārā bija samērā silts un no rīta bija sasnidzis smuks, svaigs sniedziņš - ideāli apstākļi, lai mēģinātu ieraudzīt kādu 'sniega kukaini'. G.k. mēģināju pamanīt kādu sniega mušu (Boreus sp.), ko arī samērā ātri izdevās arī realizēt, bet nu par cik tās jau esmu gana fotogrāfējis (blogā gan laikam nav bijušas? Hmm...), tad fotoaparātu dēļ šī atraduma ārā no somas nevilku. Zemapziņā gan turējās vēl viens objekts, ko varbūt cerēju (vai vismaz vēlējos) ieraudzīt - bezspārnu trauslkājods no Chionea ģints. Ļoti savdabīgs radījums - ar tik garām kājām, ka iztālēm atgādina zirnekli. Bija tādi interneta attēlos redzēti un vienu reizi senākos laikos atminos, ka Voldemārs Spuņģis bija tādu kaut kur atradis Kolkas apkārtnē.  
Trauslkājods Chionea lutescens
Nepagāja burtiski ne 5 minūtes, kad metrus 100 aiz sniega mušas 'atradnes' sniegā pamanīju kūļājamies kaut ko kas izskatījās pēc meklētā! Nu jau gan tas bija iemesls, lai pakotu fotoaparātu ārā no somas! Steigties gan varbūt nebija kur, jo radījums, lai ir ar garām kājām, tomēr nav tas pats žiglākais. Ziemā aktīvie kukaiņi jau vairums - tādi lēnīgi. Ja dotu šim latvisko nosaukumu tad droši vien varētu dēvēt par sniega vai ziemas trauslkājodu. Apdzīvojot dažādus daudzveidīgus biotopus - taču vairāk tieši dažādus mežus. Vislielākā aktivitāte ir tieši šādos laikapstākļos kā bija šorīt - samērā silts, sniegains un bez vēja. Aukstākā laikā šie trauslkājodi slēpjas zem sniega segas, kur temperatūra parasti tuvu 0 grādiem - pat, ja gaisa temperatūra ir krietni zem nulles. Protams, ja sniega sega ir gana bieza. Pieaugušie ziemas trauslkājodi nebarojas un pārvietojas tie g.k. lai atrastu partneri un sapārotos un pēc tam mātīte izdētu olas. Interesanti gan būtu zināt kā tieši viņi viens otru šajā baltajā sniega 'tuksnesī' atrod? Ņemot vērā to ne pārāk lielo kustības ātrumu (ir pat izmērīts, ka dažas ģints sugas stundas laikā varot norāpot attālumu, kas lielāks par 1m) vienas dienas laikā pārāk daudz metrus norāpot nevar. Varbūt, ka tiek izmantoti kādi feromoni, kā tas bieži vien kukaiņu pasaulē notiek.  
Apakšģinšu Chionea un Sphaeconophilus mātīšu noteikšanas pazīme - cerku forma. Chionea tās ir īsākas un noapaļotas, bet Sphaeconophilus - garākas un ar nosmailotu galu. Mans īpatnis visai droši atbilst Sphaeconophilus. Zīmējumi no Oosterbroek , Reusch 2008, Review of the European species of the genus ChioneaDALMAN, 1816 (Diptera, Limoniidae), Braunschweiger Naturkundliche Schriften8 (1): 173-220.
Atradumu atstāju turpat mežā, jo, lai arī pārliecināts par to nebiju, cerēju, ka ar fotoattēliem varētu pietikt sugas noteikšanai. Tā pavisam vienkārši tomēr nebija, bet, ņemot talkā arī izslēgšanas metodi, līdz sugai izdevās nonākt - Chionea lutescens. Eiropā ir 9 Chionea sugas, taču tieši mūsu reģionā ir vien 3 - araneoides, crassipes un lutescens. Pirmās divas sugas ir tādas vairāk ziemeļu sugas (araneoides papildus arī Eiropas kalnu reģionos), tā ka arī pēc izplatības gandrīz vai varētu teikt, ka izkristalizējās viens ticamākais variants. Ņēmu gan talkā arī noteikšanas tabulas un tur ļoti pateicīgs izrādījās fakts, ka Chionea ģints ir sadalīta divās apakšģintši - nominālā Chionea un Sphaeconophilus. No minētajām sugām divas (araneoides un crassipes) kā reizi bija šajā Chionea apakšģintī, bet lutescens - Sphaeconophilus. Mans atrastais eksemplārs bija mātīte un tur abas apakšģintis labi atšķiramas pēc cerku formas (skat. attēlu augstāk). Manuprāt, diezgan droši, ka mans īpatnis atbilsti Sphaeconophilus pazīmei - vēdera cerkas ir garas un ar nosmailotu galu. Tālākā sugu noteikšana tieši Sphaenocophilus ģintī gan pēc mātītēm nav iespējama - droši varot atšķirt tikai tēviņus. Taču skatoties pēc izplatības, no 7 apakšģints sugām vienīgi lutescens ir tāda, kas sastopama mūsu reģionā - gan Lietuvā, gan visai bieži arī Somijā. Tā ka, manuprāt, šis eksemplārs ir Chionea lutescens. Nav gan pagaidām informācija kādai sugai piederēja Voldemāra atrastais eksemplārs, taču lai arī kā tur nebūtu - visticamāk, ka ļoti bieža šī suga nav. 

otrdiena, 2017. gada 21. februāris

#nedēļassuga: Dicerca moesta

Pavasaris it kā strauji tuvojas (sākuši jau pat caurceļot paši pirmie gājputni - zosis, dzērves, ķīvītes, meža baloži u.c.), bet tomēr līdz tādai īstenai kukaiņu foto sezonas atklāšanai vēl kāds laiciņš ir jāpagaida. Bet nagi tāāā niez! Ehh.. Tā nu sērfoju pa interneta lapām siekalojoties vērojot dažādas neredzētas sugas - sapņojot, ka būtu forši tādas ieraudzīt ne tikai datora ekrānā vai grāmatu attēlos, bet arī dabā. Pamazām jau kāds neliels sarakstiņš būs izveidojies - ir pat ideja kā šādas sugu medības padarīt varbūt mazliet azartiskākas (gan pašam, gan arī citiem entuziastiem). Bet par to sīkāk droši vien martā, kad kukaiņu sezona tik tiešām būs vaļā. Taču nagi tiešām niez un tā nu izdomāju, ka blogā tomēr gribu ko uzrakstīt. Bija man jau vienu reizi sen senos laikos (2011. gadā) te blogā tāda improvizēta rubrika - 'Dienas Vabole', arī ar domu garajos ziemas vakaros īsināt laiku, atceroties siltajās vasaras dienās redzēto. Samērā ātri gan laikam man apnika šī rubrika. Bija jau gan arī tāds visai ambiciozs mērķis, jo katru dienu uzrakstīt kaut ko par vienu sugu, lai arī šķiet vienkārši, patiesībā tomēr prasa visai lielu piepūli. Tāpēc šoreiz tēmturis būs nevis #dienasvabole, bet #nedēļassuga - jeb mēģināšu vismaz reizi nedēļā uzrakstīt par kādu vairāk vai mazāk interesantu bezmugurkaulnieku sugu, kas atrodama manā fotoarhīvā. Sugu izvēle pilnībā randomizēta - kā ekseļa dievs būs lēmis par tādu sugu rakstīšu. Prioritāte gan sugām, kas te blogā ne reizi vēl nav trāpījušās (kā arī vēlams, lai būtu kaut cik jēdzīgi fotoattēli). Par cik fotoarhīvā ir mazliet virs 2000 bezmugurkaulnieku sugām, tad it kā materiāls par ko rakstīt ir gana... :) 
Pelēkā priežu krāšņvabole (Dicerca moesta)
Un kā pirmā suga šoreiz izlozē trāpījās ļoti forša un Latvijā reti sastopama vabole - pelēkā priežu krāšņvabole (Dicerca moesta). Dabā pats esmu to redzējis un atradis tikai divas reizes - abas Kolkā. Vispirms 2003. gada 6. un 7. jūnijā - divi īpatņi (visticamāk, ka katrs tad savā dienā - precīzi gan neatceros) atradās izdegušā meža pleķītī līča piekrastē (starp Kolkas ragu un Kolkas ciema Z galu), kur sēdēja saulē uz apdegušu priežu stumbriem. Tad vēl ar fotogrāfēšanu nenodarbojos līdz ar to šie eksemplāri diemžēl nonāca kolekcijā (vienu no tiem gan laika gaitā sagrauza nolādētie ādgrauži). Otra satikšanās bija jau 'foto ēras' laikos - 2009. gada 28. jūnijā, kad vienu vaboli atradu sēžam uz zīmīgās priedes ar Nr.3, kas arī atrodas līča pusē (praktiski pašā meža malā pie kāpām), Kolkas ciema Z galā - iepretim luterāņu baznīcai. Priede zīmīga ne tikai ar numuru uz tās stumbra, bet ar faktu, ka to apdzīvo priežu sveķotājkoksngrauzis (Nothorhina muricata). Vai vismaz tajā laikā vēl apdzīvoja (ir uz tā koka redzētas arī pašas vaboles), jo pēdējos pāris gados šis koks izskatās jau krietni vien žēlīgāks un tādu svaigu sveķotājkoksngrauža darbības pēdu īsti vairs nav. Lai nu kā - 2009. gada fotomodelis tika cauri sveikā un pēc fotosesijas laidu to brīvībā. 
Pelēkā priežu krāšņvabole (Dicerca moesta)
Kopumā pelēkā priežu krāšņvabole Latvijā ir tiešām novērota reti un pēdējos ~15 gados novērojumi g.k. ir tieši no Slīteres Nacionālā Parka - Kolkas apkārtnes un Bažu purva (Telnov, Kalninš 2003, Telnov et al. 2005 un Telnov et al. 2010). 2001. gadā publicētajā krāšņvaboļu datu apkopojuma rakstā (Barševskis, Savenkovs 2001) minētas arī trīs senākas atradnes no Pierīgas - Garciema, Lilastes un Carnikavas. Principā iezīmējas aina, ka suga ir g.k. izplatīta Piejūras zemienes priežu mežos - tālāk iekšzemē novērojumu šķiet nav. Arī citur Eiropā suga ir visai reta un, piemēram, Zviedrijā ir pat ar apdraudēto sugu saraksta (NT - Near Threatened kategorijā). Sugas attīstībai nepieciešamas atmirušas priedes - nereti tiešām tiekot izmantotas arī uguns apskādētas priedes. Kāpuri attīstās zem mizas un viens koks labvēlīgos apstākļos var tikt izmantots pat ilgāk par 10 gadiem. No citām līdzīgām Dicerca ģints sugām atšķiras pēc priekškrūšu vairoga formas (tas ir ar stipri izliektām malām - sirdsveidīgs) un četrām gludām joslām tā vidū. Izmērā tā arī ir mazliet mazāka kā citas sugas un svaigiem eksemplāriem ķermenis ir klāts ar raksturīgu pelēcīgu apsarmi. 
Pelēkā priežu krāšņvabole (Dicerca moesta)
Interesanti, ka abas reizes kad šo sugu satiku nebija īpašas problēmas to noķert, kas savā ziņā ir krāšņvabolēm neraksturīgi, jo parasti tās, saulē uzsilušas, ceļas spārnos pie pirmā traucējuma. Iespējams šāds viegls flegmatisms ir tāda šai sugai raksturīga iezīme? Ja tā, tad par to bez šaubām liels prieks, jo citas Dicerca ģints sugas ar šādām manierēm noteikti neizceļas. Tiesa gan dabā esmu redzējis vēl tikai vienu sugu - Dicerca alni, taču to pašu vienu reizi tā vispirms šādā krāšņvabolēm raksturīgā veidā no manis sekmīgi aizmuka, liekot atminēties visus iespējamos lamuvārdus kādi vien ir 16 gadīga puikas krājumā. Par laimi kādas daždesmit minūtes vēlāk to atradu citā vietā. Taču tā kā tas bija vēl pirms 'foto ēras' (2004. gadā), tad pelēkā priežu krāšņvabole ir vienīgā no Dicerca ģitns (atsevišķi autori gan šo kādreiz ievietoja Argante ģintī) sugām manā fotoarhīvā. Labprāt jau pievienotu vēl kādu sugu, bet par cik visas ģints sugas (alni, furcata un aenea) ir retas (vai pat ļoti retas), tad tas nav viegls uzdevums. Bet varbūt šogad paveicas? 

svētdiena, 2017. gada 19. februāris

Saperda populnea

Mazā apšu koksngrauža (Saperda populnea) izskreja jaunas apsītes stumbrā, 2015. gadā
Iepriekšējā bloga ierakstā minēju, ka savā pastaigā Skrundas apkārtnē ievācu dažus apšu zariņus, kas izskatījās viegli aizdomīgi - varbūt ar mazā apšu koksngrauža (Saperda populnea) kāpuriem tajos. Aizdomīgi, jo bija ar tādu nelielu paresninājumu tā vidū, kas ir tāda raksturīga šīs sugas bojājuma pazīme. T.i. visraksturīgākā gan ir šāda 'pumpa' ar jau izgrauztu caurumu tajā, jo tad ir pavisam skaidrs, ka tur iekšā ir bijusi vabole, kas ir izgrauzusies ārā. Ja cauruma, nav tad var gadīties, ka šāda deformācija ir tomēr kāda cita iemesla dēļ. Līdz šim biju tikai kādas dažas reizes atradis šādus zariņus ar jau caurumiņiem tajos (foto augstāk no 2015. gada. Ieraksts par to blogā - šeit), bet pašu vaboli vēl nebija izdevies sastapt. Tāpēc loloju lielas cerības, ka varbūt no šiem zariņiem kas izlīdīs. Lielās cerības gan bija tā - vairāk uz pavasara pusi, tāpēc liels bija mans pārsteigums, šodien atverot kastīti, ieraudzīt uz ievāktajiem zariņiem jau sēžam veselus divus koksngrauzīšus!
Mazais apšu koksngrauzis (Saperda populnea)
Tātad nebiju kļūdījies - zariņi tiešām bija ar šīs sugas kāpuriņiem (vai varbūt pat ar kūniņām, ja tik ātri izšķīlās?)! Abi zariņi no kuriem izlīda abi eksemplāri īstenībā bija ļoti tievi - pat zem 1cm diametrā (paplašinājums, kurā iemitinājies koksngrauzis - mazliet virs par 1cm). Un tie tiešām bija zari, nevis tievs apses stumbra fragments. Salīdzinājumam, 2015. gadā atrastais paresninājums bija uz nelielas apses stumbra, kādu 3-4m augstumā no zemes un stumbrs tajā vietā bija kādus 3cm resns. Tātad skaidrs, ka koksngrauzīši mīt arī ne tikai uz šādām ļoti jaunām apsēm ar tieviem stumbriem, bet arī uz kādu vecāku apšu (kam stumbri jau mazliet resnāki) tieviem zariņiem. Šajā dienā ievācu arī vienu resnāku zaru (ap tieši tādu ap 3cm), kas arī izskatījās aizdomīgs - jāskatās, varbūt, ka no tā arī kas izlīdīs? 
Mazais apšu koksngrauzis (Saperda populnea)
Lai nu kā, prieks milzīgs - 78. koksngraužu suga manā fotoarhīvā! It kā gaidīti, bet tajā pašā laikā negaidīti. Vispār jāpapēta būs vēl kādu citu sugu bioloģija, jo šāda zariņu ievākšana un paturēšana kastītē īstenībā varētu būt visai interesanta metode, kā atrast un pamanīt kādas vēl neredzētas sugas. Ne tikai vaboļu, bet arī kādu citu kukaiņu. Piemēram, varētu būt, ka no piepēm tādā veidā var 'izmānīt' kaut ko pavisam interesantu, jo daļa piepēs dzīvojošo sugu tomēr ir ar visai slēptu dzīvesveidu un citādi ir grūti pamanāmas (piemēram, kādas kodes un citi sīktauriņi). Un tieši šis brīdis (ziemas beigas/agrs pavasaris) ir labs laiks, lai šādus objektus dotos ievākt, jo kāpuri/kūniņas būs pārziemojušas (sekmīgai attīstībai ziemošanas pauze daudzām sugām ir obligāti nepieciešama) un, ienesot siltās telpās, ātri vien varētu līst ārā, domājot, ka ir iestājies pavasaris. Nav gan īpaši daudz citu sugu, kas par savu klātbūtni liecinātu tik pārliecinoši un uzskatāmi kā Saperda populnea un tur varbūt jāpaļaujas vairāk uz veiksmes palīdzību. Bet mēģināts nav zaudēts. Jebkurā gadījumā, veiksmīgs 2017. gada sākums vaboļu medībās! 
Mazais apšu koksngrauzis (Saperda populnea)

pirmdiena, 2017. gada 6. februāris

ZzZiema

Ozolu čiekurveida panglapsene (Andricus foecundatrix)
Tā vien šķiet, ka februāris ir tas mēnesis, kad par kukaiņu fotomedībām ir jāaizmirst. Tālu no patiesības šāds apgalvojums nav, jā - taču nav jau arī tik traki, jo var taču doties kādu ziemojošo kukaiņu (un zirnekļu) medībās. Te gan jāsaka, ka, ja mežs ir 'sasalis' un arī ārā ir samērā vēss (nav plusos), tad varbūt ar kādām destruktīvām posmkāju meklēšanas metodēm (mizu plēšanu, kritalu cilāšanu utml.) nevajadzētu aizrauties (varbūt labāk to nedarīt nemaz), jo tas noteikti ir ziemojošajiem 'mazajiem brāļiem' pārāk liels traucējums. Taču, ir jau arī tādi kustoņi, kas ziemo tāpat vien atklātā veidā, nekur neslēpjoties - piemēram, uz dažādu koku zariņiem. Tāpat arī šur un tur var sastapt dažādas liecības par kukaiņu darbību, kas aizķērušās vēl no pagājušās sezonas - piemēram, šādus te savdabīgus čiekuriņus uz ozolu zariņiem, kas ir ozolu čiekurveida panglapsenes (Andricus foecundatrix) veidotas pangas. Šādus objektus tad es šajās brīvdienās arī devos meklēt. Jāsaka gan, ka ar visai mainīgām sekmēm.   
Segzirneklis Stemonyphantes lineatus
Biju nolēmis apstaigāt kādus vēl neiepazītus stūrus Skrundas apkārtnē un uzreiz uzmanību kartē piesaistīja karjers Skrundas purva apkārtnē. Ārā it kā nebija pat īpaši auksts - bija cerība, ka varbūt kāda dienvidu nogāze varētu būt bez sniega un varētu parušināties kaut kur starp nobirušajām lapām, akmeņiem utml. vietās. Taču viss tomēr izrādījās mazliet vairāk sasalis kā biju cerējis - līdz ar to, pārcilājis vien dažus priežu zarus, metu šai izklaidei mieru. No viena priedes zara gan negaidīti nobira neliela porcija ar zirnekļiem no kuriem viens bija pat tāds samērā 'dizainisks' (vismaz vēders noteikti) - šķiet segzirneklis Stemonyphantes lineatus. 
Riteņzirneklis Agalenatea redii
Pārdomājot situāciju, nolēmu pārslēgties uz tauriņu vērošanu. Mazliet dīvaini jau skan - februārī un tauriņu vērošana? Skaidrs, ka šajā laikā neviena suga nav aktīva - visas salīdušas savās ziemošanas vietās kādā stadijā katrai sugai tas pienākas. Ja vairums pieaugušo tauriņu (cik nu mums ir tās sugas, kas pārziemo kā pieauguši tauriņi), kāpuru un kūniņu ir visai labi 'paslēptas', tad atsevišķu sugu olas un kāpuri esot pat visai labi konstatējami arī ziemas laikā. Tā, piemēram, zefīru olas visu ziemu tā arī pavada uz kāda zariņa, kur mātīte to ir vasaras beigās izdējusi. Bet nu olas ir maziņas un to meklēšana noteikti nav tas vieglākais uzdevums. No kāpuriem savukārt man jau otro ziemu pēc kārtas mieru nedod zaigraibeņu kāpuri, kas visu ziemu pavada tā vienkārši, atklāti sēžot uz sava barības auga zara, kā tādi nelieli, zaļganbrūni kailgliemezīši. Kārklu zaigraibenis sēž tātad uz kārklu zariem, bet apšu zaigribenis - uz apšu zariem. Pagājušajā gadā vienu dienu jau biju veltījis šādai izklaidei - zaigraibeņu kāpuru meklēšanai, bet toreiz pastaiga Ogres apkārtnē nebija rezultatīva. Entuziasma pilns centos šo sapni šoreiz realizēt Skrundas apkārtnē! 
Ozollapas riteņzirneklis (Aculepeira ceropegia)
Kādu laputu (Aphididae) olas uz kārkla zara. 
Jāsaka, ka tā gan bija zināmā mērā improvizācija, jo nav ne jausmas vai tieši tajās vietās, kur es staigāju kādreiz maz ir kāds zaigraibenis redzēts. Lai arī zaigraibeņi nav nekāds retums Latvijā, tomēr nav jau gluži tā, ka būtu sastopami visur. Biotops it kā šķita samērā atbilstošs - ceļmalas, mežmalas ar kārkliem. Apses varbūt tur mazāk, bet šur un tur jau pa kādai bija. Tā uzmanīgi pētot un vērojot kārklu un apšu zariņus ik pa laikam izdevās pamanīt citus ziemotājus - g.k. dažādus zirnekļus, kas tā cieši sarāvušies visu ziemu arī pavada. Vienā vietā pamanīju sīciņas, iegarenas, melni spīdīgas olas, kas visticamāk ir kādu laputu olas, jo līdzīgas ir manītas uz priežu skujām, kas pavisam noteikti ir laputu olas. Sugu gan izskatās, ka pēc olām diez vai varēs noteikt - tad ir jāaudzē un jāskatās, kas no tām izšķilsies. Runājot par audzēšanu, šajā pastaigā ievācu dažus apšu zariņus, kas bija ar aizdomīgu, nelielu bumbuļveida paresninājumu - iespējams, ka tajos iekšā sēž mazā apšu koksngrauža (Saperda populnea) kāpurs. Saliku tagad kastītē - jāgaida vai kaut kas tur izlīdīs. Pieņemot, ka istabas temperatūrā attīstība varētu notikt ātrāk, tad varbūt rezultāts ir gaidāms jau aprīlī. Taču tik pat labi var arī gadīties, ka nekādu kāpuru tur iekšā nav un šāda deformācija ir radusies kāda cita iemesla dēļ. Lai nu kā, beigu beigās divu dienu pastaigās, vairāk vai mazāk intensīvi skatot un meklējot zaigraibeņu kāpurus, šoreiz atkal cietu fiasko. Laikam jāpalasa vēl rūpīgi kādi literatūras avoti - uz kādiem zariem, cik augstu un kādās vietās tad labāk meklēt. Var gadīties, ka šiem, piemēram, labāk patīk kādi zari ēnainākās vietās nevis atklātā vietā saulainā ceļmalā. Varbūt, ka vienkārši tieši šajos kilometros kārklu zaigraibeņi tiešām nav un labāk šādus meklējumus veikt vietās, kur, ja ne es pats, tad vismaz kāds cits ir zaigraibeņus redzējis. It kā jau raksta, ka tik grūti tos kāpurus atrast neesot. Tā ka gan jau kādreiz tas izdosies arī man.  
Garastīte (Aegithalos caudatus), putns ar rietumu pasugas europaeus pazīmēm
Otrās dienas pastaigas noslēgumā, pie Kušaiņiem ceļā patrāpījās garastīšu bariņš un tā 'uz aci' viens putns nez kāpēc šķita aizdomīgs. Piemetu pie acs binokli un jā - galva ar tumšāku joslu virs acs, kas ir rietumu pasugas europaeus pazīme (mūsu 'vietējām' garastītēm galva pilnībā balta)! Latvijā šī pasuga ieceļo samērā reti - mazāk par 10 pierādītiem gadījumiem. Tipiskā gadījumā gan tai uzacs svītrai jābūt vēl tumšākai, taču tajā pašā laikā pastāvot zināma variācija - līdz pat īpatņiem, kam šī strīpa nav redzama gandrīz nemaz. Bet nu pasugas tāpēc arī ir pasugas, jo bieži vien tādu striktu robežu ir grūti novilkt - tik pat labi šis ir kāds abu pasugu starpvariants. Lai nu kā tur nebūtu, šādu īpatni Latvijā dabā redzēju pirmo reizi. Tā ka jebkurā gadījumā interesanti. 

trešdiena, 2016. gada 30. novembris

Kā es braucu Sabiles retumus lūkoties

Dzērves (Grus grus) - vecāks ar mazuli
Jūnija pašā sākumā bija man viena brīva diena, kad laika prognoze solījās būt pietiekami draņķīga, lai nebūtu iespējams veikt dienastauriņu monitoringa uzskaiti, taču ne tik draņķīga, lai nevarētu doties kādā citā vienkāršā izbraucienā. Šoreiz radās tāda diezgan spontāna ideja apmeklēt Sabiles apkārtni, kur Abavas krastos Aleksandrs Napolovs ir ķēris vairākas ļoti retas koksngraužu sugas. Pie reizes tad varētu arī pastaigāt gar Imulas krastiem cerībā uz reto Eiropas upjtīklspārni, ko atminos tur redzējis ļoti agrā bērnībā (jeb pareizāk sakot - man to tur parādīja, pats jau laikam netradu), kad šajā apkārtnē biju nokļuvis kopā ar tēvu un baltkrievu entomologu Igoru Solodovņikovu. Domāts darīts - ar velo līdz Tukumam un tālāk jau pa lauku ceļiem Sabiles virzienā. Rīts gan bija tiešām stipri nemīlīgs - vēss, vējains un pat ar atsevišķām lietus pilēm. Uzreiz nācās atskārst, ka biju pārvērtējis faktu, ka ir jūnijs (tātad it kā jau 'vasara') un nebiju ne tuvu piemēroti saģērbies (kāda viena apģērba kārta par maz), kā rezultātā pirmajās pāris stundās varētu teikt, ka viegli nosalu (īpaši plikās kājas zandalēs). Bet nu atpakaļ jau tāpēc nebrauks, tā ka sakodu zobus, šad un tad pie sevis papukstot (brīžam varbūt arī skaļi) lēnā garā, spītējot pretvējam, virzījos uz priekšu pa izdangātajiem veļas dēļiem.. t.i., pareizāk sakot, grants ceļiem. Lieki teikt, ka dzīvās dabas vērošana šādos apstākļos īpaši nevedās - kādās pirmajās stundās vienīgais sirdi sildošais novērojums bija dziedoša dārza stērste (gada ķeksis) pie Jaunmoku pils. Tālāk citā vietā mani aiz ceļa līkuma pārsteidza dzērvju pāris ar diviem mazuļiem, bet meža malā starp Kukšiem un Valdeķiem pirmo reizi dzirdēju dziedošu parasto ūbeli. Par laimi ap pusdienlaiku mākoņi kļuva šķidrāki un mazliet sāka sildīt saulīte - tā ka tālāk jau diena izvērtās krietni patīkamāka. Varbūt ne ļoti silts (kādi grādi 15 varbūt), bet vismaz nebija jāsalst un arī kukaiņi bija kļuvuši aktīvāk. Pa to laiku jau biju nokļuvis arī līdz Imulas, Amulas upju apkārtnei un varēja beidzot sākt mēģināt arī ko nofotogrāfēt. 
Māņkoksngrauzis Oedemera femorata
Smailvēderis Mordellochroa abdominalis
Tātad viens no šī brauciena galvenajiem mērķiem bija retie koksngrauži, piemēram, Chlorophorus herbstii, Oberea linearis un Ropalopus macropus, ko šajā apkārtnē ir konstatējis A.Napolovs & I.Roma (ziņas divos 'vaboļu koprakstos' Latvijas Entomologā). Vienīgi jāatzīst, ka īsti jau man nebija skaidrs tieši kurā vietā - tik vien, ka ~5km uz DA no Sabiles, Abavas labajā krastā. Tad nu kartē aptuveni nomērīju šo attālumu un apmēram tajā vietā arī kāpu nost no velosipēda un gāju nelielā pastaigā. Biju bruņojies arī ar 'dauzāmo paladziņu', tā ka cerēju vismaz, ka ja neredzēšu kādu no minētajām retajām sugām, tad varbūt kaut ko citu izdosies nobirdināt. Taču nekā... Tagad tā precīzi neatminos, bet šķiet, ka vispār nemanīju nevienu koksngraužu sugu! Vienīgais interesantais ko šajā punktā var atzīmēt ir māņkoksngrauzis Odemera femorata (samērā reti Latvijā) un smailvēderis Mordellochroa abdominalis, kam līdz šim īsti labu kadru man nebija. Tā ka vismaz kaut kas.
Čemurziežu koksngrauzis (Agapanthia villosoviridescens)
Rūsganbrūnais koksngrauzis (Stenocorus meridianus)
Imulas upe netālu no Lejaslangsēdes
Nevarētu teikt, ka biju baigi vīlies, taču pārāk iepriecināts jau it kā nebiju gan. Pēc īsas ēdampauzes nolēmu, ka, ņemot vērā ierobežoto laiku (bija vēl jātiek atpakaļ uz Tukumu ar), tad tiem koksngraužiem veltīt daudz laiku laikam šoreiz īsti liela jēga nav. Tā teikt šajā dienā labāk tad doties uz Imulu upjtīklspārņa meklējumos, bet koksngraužus jāatstāj kādai citai reizei (ar sab.transportu gan tā nokļūšana te ne visai parocīga, bet nu gan jau kādreiz vēl izdosies tur pastaigāt). Tā nu pārvietojos uz Lejaslangsēdes apkārtni, kur atstāju velosipēdu un devos pastaigā pa Imulas dabas taku. Nekur tālu nebija jāiet, lai beidzot parādītos pirmais dienas koksngrauzis - čemurziežu koksngrauzis (Agapanthia villosoviridescens), kas gan ir tāds ne īpaši aktīvs 'koku grauzējs', jo to kāpuri dzīvo dažādu lakstaugu stublājos. Suga ir bieži sastopama, bet, ņemot vērā sugas bioloģiju, pieaugušās vaboles tātad ir jāmeklē nevis uz koku stumbriem vai ziediem kā citi koksngrauži, bet gan blīvākā veģetācijā uz dažādu augu, piemēram, dadžu lapām. Vaboles gan ir visai manīgas un pie pirmā traucējuma mēdz no savas sēžamlapas veikli nokrist zemē, tā ka jābūt vērīgiem un vabole jāierauga pirmajam. Īpaši tālu pa taku gan negāju (tagad gan skatos, ka velti - izrādās, taka iet pat līdz Buses pilskalnam un izskatās, ka pa ceļam ir ar visādi interesanti pļavu ieloki utml. vietas, kur ko interesantu varētu meklēt), vien kādus metrus 500, jo mērķis bija tikt līdz pašai upei un tālāk izskatījās, ka taka tomēr mazliet atiet no tās tālāk. Šajā punktā izdevās ieraudzīt jau mazliet retāko rūsganbrūno koksngrauzi (Stenocorus meridianus), kas ir tāda raksturīga suga vairāk vai mazāk dabiskākiem lapkoku mežiem. Acīmredzot Imulas krastu stāvās nogāzes šajā vietā ir šim labi piemērotas. Bet, ņemot vērā, ka mans meklētais upjtīklspārnis mīl sēdēt uz/zem koku/krūmu lapām, kas pārkārušies pāri ūdenim, nonācis līdz upei bridu vien tajā iekšā, jo no upes vidus šādus krastmalas zarus pārskatīt ir daudz ērtāk. Nebiju nobridis ne 100m, kad uz vienas šķiet lazdas lapas pamanīju meklēto!    
Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus)
Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus)
Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus)
Tāds lūk izskatās viņš - Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus = O.chrysops)! Viena no Latvijā lielākajām tīklspārņu sugām (lielākas ir vien skudrulauvas) un pēc skata ļoti raksturīgs - ar koši oranži brūnu galvu un plankumainiem spārniem, ko tur raksturīgā veidā jumtveidā sakļautus sev virs muguras. Latvijā sastopams reti vai pat ļoti reti - g.k. gar nelielām straujām upītēm ar mežainiem krastiem. Kāpuri var dzīvot gan ūdenī (bet tādi īsti ūdenskukaiņi laikam nav, jo varot arī 'noslīkt', ja aizķeras zem ūdens vairākas dienas), gan piekrastes mitrajā daļa, kur slēpjas starp slapjām sūnām utt. (zem ūdens raksta, ka kā slēptuves izmanto, piemēram, parastajās avotsūnas) un medī citu ūdenskukaiņu (knišļu, trīsuļodu, maksteņu u.c.) kāpurus. Pieaugušie kukaiņi nav īpaši labi lidotāji un galvenokārt ir meklējami gar upes krastu - zem augu lapām, uz koku stumbriem, arī zem tiltiem u.c. Latvijā kopumā reti vai pat ļoti reti sastopama suga - iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Bet droši vien arī attiecībā uz šo sugu varētu teikt, ka zināmais atradņu skaits neataino reālo situāciju, jo kopumā piemērotu upīšu, kur šai sugai mitināties, Latvijā it kā nav mazums. Lai nu kā, jauki, ka šī suga te Imulas upē ir sastopama joprojām. Ja tā padomā, tad 'agrā bērnība' varēja būt kāds 1995. gads, tātad šajā laikā situācija nav īpaši pasliktinājusies un upjtīklspārņi te dzīvo 'cepuri kuldami'. Nu ok, tā gan tikai tāda spekulācija, jo to cik labi te viņiem klājās patiesībā jau neviens īsti nezina. Šis īpatnis tā arī palika vienīgais tajā dienā redzētais - tā ka nevar gluži teikt, ka to te 'mudžētu un ņudzētu'. Bet nu cerams, ka tomēr klājās labi! 
Partenopes dižspāre (Anax parthenope)
Partenopes dižspāre (Anax parthenope) uzbrukusi agro smaragdspāru (Cordulia aenea) pārim
Ezeru krāšņspāre (Enallagma cyathigerum)
Vismaz vienu no brauciena mērķiem sasniedzis, lēnā garā ripinājos atpakaļ uz vilciena pusi. Nu jau laiks bija kļuvis pavisam patīkams (salīdiznoši ar rītu) tā ka ik pa laikam varēja atzīmēt arī kādus lidojošus tauriņus u.c. radījumus. Tā, piemēram, pie Jaunsātu karjera, kur veicu mazliet garāku pauzīti, iznāca tīri jauka spāru vērošana. Vispirms manu uzmanību piesaistīja vairākas savulaik retās (pirmo reizi Latvijā konstatēta 2007. gadā) Partenopes dižspāres (Anax parthenope), kuras gan sēdēja karjera ziemeļkrasta saulainajā nogāzītē, gan aktīvi medīja gar karjera malu. Tā, piemēram, vienā brīdī biju liecinieks sekmīgām medībām - dižspāre veikli notrieca zemē agro smaragdspāru pāri, kas bija jau ķērušās pie mīlas priekiem un līdz ar to lidojumā bija stipri vien lēnīgas. Viegls upuris Partenopes dižspārei! Tāpat šajā nogāzē lidinājās ezeru krāšņspāres, parastās daiļspāres, zilās platkājspāres, raibgalvas purvuspāres un vēl dažas - kopā šķiet bija kādas 10 spāru sugas apmēram 30 minūšu laikā. 
Parastais deviņvīruspēks (Verbascum thapsus) ar deviņvīruspēku mūka (Shargacucullia verbasci) kāpuru 
Deviņvīruspēku mūka (Shargacucullia verbasci) kāpurs
Pašā brauciena noslēgumā (kas beigās izvērtās visai nogurdinošs - tomēr 97km ar velo), stacijas Tukums-2 apkārtnē atradu pēdējos interesantos objektus. Bija palikušas kādas 20 minūtes un piestāju īsi pirms kāpšanas vilcienā vēl 'atviegloties' un pamanīju, ka turpat pļaviņā aug parastie deviņvīruspēki, kas ir deviņvīruspēku mūku (Shargacucullia verbasci) barības augs. Pēdējos gados suga ir stipri izplatījusies un līdz ar to aizvien biežāk cilvēki uz deviņvīruspēku lapām novēro sugai raksturīgos, krāsainos kāpurus. Pats arī esmu mēģinājis meklēt, taču bez sekmēm - tik vienu reizi ir atlidojis pieaudzis īpatnis uz gaismu (skat. šajā bloga ierakstā). Šoreiz gan šī pļaviņa bija man veiksmīga  - uz trim deviņvīruspēka augiem atradās kādi pieci nelieli, ap 1-1,5cm gari kāpuriņi. Acīmredzot bija vēl jauni, varbūt maksimums nedēļu veci, jo pieaugušiem kāpuriem vajadzētu būt vismaz kādus 4cm gariem. Tad jau nākotnē manīs - vai šī suga nostiprināsies Latvijas faunā līdzīgi kā citas dienvidnieciskās sugas vai tomēr šis ir tāds īslaicīgs uzplaiksnījums. Lai to noskaidrotu noteikti viena no vienkāršākajām metodēm ir tieši kāpuru meklēšana jūnijā, jo tie, atšķirībā no daudziem citiem tauriņu kāpuriem, ir tiešām viegli pamanāmi un viegli atpazīstami. 

otrdiena, 2016. gada 29. novembris

Dārziņi, 29. novembris - putni

Skats uz Dārziņu atteku no Rīgas HES puses
Surprise, surprise - ieraksts par putniem! Šis tāds arī mazliet eksperimentāls ieraksts - rakstīts ātri, ar domu paskatīties vai esmu spējīgs ātri uzrakstīt daudz maz jēdzīgu ierakstu blogā par dienas notikumiem. Protams, tagad ziemā tas ir vieglāk, jo pastaigas dabā nav tik piesātinātas kā tas ir vasarā, kad vai uz katra stūra ir kas tāds par ko būtu interesanti te uzrakstīt un parādīt kādu foto. Bet nu kaut kā tā bloga rakstīšana mazliet ir jāoptimizē, jo citādi pēdējā laikā iznāk, ka viens bloga ieraksts aizņem kādas stundas 3 kā minimums. Ja varētu to reducēt līdz kādai vienai stundai, tad jau tas būtu milzīgs sasniegums. Tad jau manīs kas un kā. Apņemšanās ir viena lieta, bet reāla šīs apņemšanās izpildīšana - cita lieta. Pagaidām izskatās, ka nebūs viegli, jo jau tagad esmu mazliet par daudz izplūdis un šo rindiņu uzrakstīšanai esmu patērējis jau minūtes 5... Ehh. Nu labi, bet tad beidzot pie lietas! Šodien laika prognoze solīja skaidras zilas debesis un patīkami vēsu laiku un bija skaidrs, ka grēks šādu brīnišķīgu laiku neizmantot. Nekādu sarežģītu maršrutu šoreiz nemēģināju izdomāt un devos tepat uz Dārziņiem - varbūt izdodas ko interesantu ieraudzīt priekš sava Ķengaraga-Dārziņu maršruta un labā gaismā kādu normālu kadru 'noķert'. 
Pelēkās pīles (Anas strepera) mātīte
Jāsaka, ka putnošana bija visnotaļ patīkama un arī sekmīga. Dārziņu attekā tāds visai standarta ziemas komplekts - īsi iebļāvās dumbrcālis, niedrāja saliņas malā plunčājās divi mazie dūkuri, attekā viens mazās gauras tēviņš un starp meža pīlēm viens baltvēderis un pelēko pīļu pāris. Par pelēkajām pīlēm lielākais prieks, jo, ja novembra sākumā tās te satikt ir pilnīgi normāli, tad pēc lielākiem aukstumiem tās parasti nozūd siltāku ūdeņu virzienā. Pagājušajā gadā gan viens tēviņš arī tepat arī ziemoja, tā ka kas zin - varbūt arī šie putni varētu te aizķerties uz ziemošanu. Lai arī pēdējos gados šādi ziemošanas gadījumi ir kļuvuši regulārāki, pelēkā pīle ziemā (īpaši janvārī) tomēr ir joprojām ļoti rets putns.  
Lielā zīlīte (Parus major)
Zaļžubīte (Carduelis chloris)
Dižknābis (Coccothraustes coccothraustes)
Sarkanrīklīte (Erithacus rubecula)
Man gājiena viens no mērķiem bija Sibīrijas peļkājīte, ko joprojām naivi ceru te šajā maršrutā sagaidīt. Tā teikt, ja ne šogad (vai šajā ziemā), tad kādā citā gadā šo sugu te mēģināt atrast būs pavisam mazas cerības. Bet nu arī šoreiz bez sekmēm - nav man veiksmes atteicībā uz šo sugu. Ne te Dārziņos, ne kur citur. Tā lēšu, ka kopš 10. oktobra, kad pirmo reizi gāju Dārziņu apgaitā jau ar Sibīrijas peļkājīti prātā, esmu dabā nogājis 150+ km tieši ar domu par šo sugu - intensīvi klausoties, skatoties, arī provocējot ar balss ierakstiem (plus vēl stundas, ko esmu tāpat bijis dabā, speciāli par peļkājīti nedomājot). Bet nekā... It kā jau vēl cerības nav zudušas, jo Somijā ik pa laikam kādā jaunā vietā tiek kāda peļkājīte atrasta - tātad visas vēl nav izlidojušas cauri/aizlidojušas garām Latvijai, jeb t.i. tik pat labi desmitiem neatklātu peļkājīšu kaut kur rušinās Latvijas krūmājos un nezālienēs. Kas zin, bet nu katrs tāds tukšais gājiens tomēr motivāciju mazliet apslāpē. T.i. ja galvenais mērķis ir tieši Sibīrijas peļkājītes meklēšana. Tā kā šodien bija arī citi mērķi un diena pati par sevi bija ļoti skaista, tad īpašs saskumums par peļkājītes iztrūkumu jau šoreiz īsti nav. 
Sīlis (Garrulus glandarius)
Purva zīlīte (Poecile palustris)
No krūmāju putniem šodien laikam lielākais prieks ir par tādu triviālu sugu kā purva zīlīti, jo vienkārši iepriekš šajā maršrutā fotogrāfējis nebiju. Līdz ar to - beidzot ir foto ko pievienot Ķengaraga-Dārziņu sarakstam! Ja tā padomā, tad purva zīlīte šajā maršrutā vispār ir tāds samērā parets putns. Es pat teiktu, ka man to te izdodas pamanīt labi ja vienā gājienā no 10. Šodien gan bija uzreiz divās vietās. Dienas turpinājumā izvēlējos pavisam jaunu maršrutu un izmetu plašākus līkločus pa nestaigātām ielām pašos Dārziņos, ar domu, ka varbūt tur kāds interesantāks strazds barojas vai kādi citi putni. Nekas gan tāds it kā netrāpījās - vien aizlidoja aizdomīgs dzeņveidīgais, kas, manuprāt, bija pelēkā dzilna, taču mazliet par tālu un novērojums pārāk īslaicīgs, lai varētu to atzīmēt kā jaunu sugu savam sarakstam. Pagājos gan mazliet uz to pusi, kur putns aizlidoja, pasvilpoju dzilnas svilpienus cerībā, ka varētu atsaukties/atlidot, bet neko vairāk par satracinātu suņu kori neizdevās vairs piefiksēt. Nu neko - varbūt citu reizi. Drīz vien ar to arī Dārziņu apskati beidzu un devos Ķengaraga virzienā, kur vēl bija plāns noiet posmu gar Daugavu - ja nu tur ar kas aizķēries. Pirms tam gan vēl Sakņu ielas galā (pie Dārziņu 1. līnijas) uzgāju man nezināmu stārķa ligzdu, kas gan izrādījās jau bija 2014. gadā Dabasdatos ziņota - kaut kā biju vienkārši palaidis garām. Tātad tomēr baltais stārķis šajā teritorijā ligzdo - būsim zināt.
Dumbrcālis (Rallus aquaticus)
Ķengaragā savukārt tiku pie diviem dienas foršākajiem novērojumiem. Vispirms no aizauguša grāvja gala pie 'melnalkšņu alejas' izdzirdēju dumbrcāļa saucienus. Jau pagājušajā ziemā tur viens dumbrcālis esot ziemojis un vienu reizi pat tur garām ejot janvārī mēģināju to konstatēt, bet tad neko neredzēju/nedzirdēju. Šodien dumbrcālis, tupēdams samērā atklāti zem krūma, pats savā nodabā kaut ko 'runājās' ar sevi un nelikās par mani īpaši ne zinis. Jāsaka, ka tā bija nenoliedzami mana 'kvalitatīvākā' tikšanās reize ar šo visādi citādi slepus dzīvojošo putnu. 
Čuņčiņš (Phylloscopus collybita)
Otrs interesantais novērojums bija mans pirmais 'ziemas' čuņčiņš Ķengaraga putnu torņa apkārtnē. Vispirms pamanīju aizdomīgu, mazizmēra putniņu ielaižamies nelielā niedru cerā. Par laimi niedru cers bija tik šķidrs, ka visai drīz putns izlīda atklātībā un biju viegli pārsteigs - kāds no lapu ķauķīšiem! Pirmajā iespaidā putns šķita ļoti tumšs un ar tādu kā pagaru asti - sāku jau prātot vai nevarētu būt tumšais ķauķītis? Putns tieši tajā brīdī pacēlās spārnos un sirdsdarbība man sāka viegli paātrināties - vai tiešām aizlidos un pazudīs? Par laimi lidojums bija vien līdz nākamajam salauzītu niedru ceram. Tur ielaižoties putns gan izdeva arī saucienu un kļuva skaidrs, ka gluži ar kaut ko ļoti retu darīšana šoreiz nebūs - vien čuņčiņš. Kas gan arī nav nemaz tik 'peļams' novērojums, jo šis ir mans vēlākais šīs sugas novērojums un arī kopumā Latvijā pēc šī datuma varētu būt vien ~10 novērojumi.  Katrā ziņā diezgan negaidīta satikšanās un lielisks noslēgums kopumā ļoti patīkamai pastaigai. Ja pareizi saskaitīju, tad dienas kontā 48 sugas, kas priekš šādiem ziemīgiem laikapstākļiem šajā maršrutā ir pat ļoti ok.

pirmdiena, 2016. gada 12. septembris

Lielais Kangaru purvs

Viens no Lielā Kangaru purva ezeriņiem
Lielas Kangaru purvs manā skatījumā ir visai īpaša vieta. Varbūt pats purvs mazākā mērā, jo tas, lai arī ir tipisks augstais purvs, tomēr šķiet ir visai jūtami cietis no meliorācijas ietekmes, kā rezultātā ir kļuvis diezgan sauss un lēni, bet neatlaidīgi aizaug ar priedītēm. Var jau teikt, ka tas ir normāls process, jo arī dabiskos apstākļos purvi mēdz lēnām aizaugt, taču meliorācija noteikti šo procesu ir par n reizēm paātrinājusi. Taču Lielā Kangaru purva apkārtne - gan paši Lielie Kangari, gan tuvāki un tālāki meža gabali, gan, manuprāt, ir īsts zelta gabals. Vismaz kukaiņu ziņā noteikti! Protams, nevar gluži salīdzināt, piemēram, ar kukaiņu daudzveidības 'Meku' - Šlīteres zilajiem kalniem, taču Latvijā ir maz tādu vietu, kas Šlīterei 'turēt līdzi'. Bet, ja salīdzina ar citām NATURA 2000 vietām, tad Lielie Kangari noteikti tur savu pozīciju visai labi. Kaut gan labi - atzīšos, ka šī Lielo Kangaru reklāma droši vien nav īpaši objektīva, jo vienkārši pēdējo 5-7 gadu laikā ir sanācis turp braukt pietiekami regulāri (kaut vai tāpēc, ka šī vieta atrodas samērā netālu no Ogres) un šo braucienu laikā ir izdevies tur atrast un ieraudzīt daudzas interesantas lietas, kas Lielos Kangarus manās acīs paceļ augstāk par citām, noteikti ne mazāk interesantām vietām, kurās esmu pavadījis ļoti maz laiku vai neesmu bijis pat vispār. Ok, liriku pie malas! Šogad Lielos Kangarus esmu apmeklējis gan tikai divas reizes, taču abas reizes bijušas ļoti veiksmīgas un interesantas. Šajā ierakstā par pirmo gājienu - 27. maijā.
Zāļsvilnis Crambus alienellus
Agrais purvraibenis (Boloria euphrosyne)
Galvenais gājiena mērķis bija purva samteņu (Oeneis jutta) meklēšana tieši Lielajā Kangaru purvā. It kā jau citus gadus ar biju šo purvu apmeklējis ar līdzīgu domu prātā, bet kā izrādās, tad šķiet ne reizi nebiju purvā bijis šai sugai piemērotākajā lidošanas laikā - maija beigās. Tā ka nav jau brīnums, ka nebiju tos tur atradis, jo, piemēram, jūnija beigās var staigāt pa purvu kaut 30km, bet purvu samteni nekad neizdosies atrast, jo to lidošanas laiks vienkārši ir beidzies. Četras dienas iepriekš biju purva samteņus kārtīgi apskatījis Lielajā Pelečāres purvā (par to var izlasīt šajā bloga ierakstā) un līdz ar to bija jau konkrēts priekšstats par to kā un kur tad īsti šos vajadzētu meklēt. Laiks bija piemērots un tauriņu aktivitāte laba, taču tā arī ~6km garajā čāpojienā pa purvu meklētais tā arī neatrādījās. Varbūt tiešām šī suga Kangaru purvā nedzīvo? Tā var gadīties, jo nav jau tā, ka purva samtenis ir ļoti bieži sastopams un noteikti nav tā, ka ir visos augstajos purvos. Stāsta gan, ka purva samteņi konkrētā purvā var būt arī ar visai lokālu izplatību (t.i. būs sastopami tikai kādā nelielā platībā) un šajā gājienā jau tuvu ne visu purvu izdevās izstaigāt, tā ka varbūt ir vērts tur iegriezties arī kādu citu gadu. Lai nu kā tur nebūtu ar purva samteņiem, arī citu purva kukaiņu aplūkošanai maija beigas ir gandrīz vai pats labākais laiks un līdz ar to purva dzīvi varēja izbaudīt ar pilnu krūti. Apkārt laidelējās mazās purvuspāres (Leucorrhinia dubia) un karaliskās dižspāres (Anax imperator), mazās zileņu raibpūcītes (Coranarta cordigera), agrie purvraibeņi (Boloria euphrosyne) u.c. tauriņi. Galīgi nevarētu teikt, ka bija garlaicīgi! Izdevās arī atzīmēt vienu jaunu zāļsviļņu sugu priekš sevis - Crambus alienellus, kas lielā skaitā (pat ne desmitiem, drīzāk - simtiem!) barojās vaivariņu ziedos. Acīmredzot tipiska augsto purvu suga, kuru neiebrienot purvā ieraudzīt nevar. 
Ligzda purva priedītē - visticamāk lielās čakstes (Lanius excubitor)
Zivjērgļa (Pandion haliaetus) ligzda zemā purva priedītē
Maija beigas arī ir brīdis, kad purvos dzīvojošie putni arī vēl ir gana aktīvi un liek par sevi manīt. Kādu daļu no tipiskajām purva sugām izdevās arī konstatēt - vienā no retajiem slīkšņainajiem pleķīšiem ligzdoja kajaki, vienā vietā izcēlās dzeltenais tārtiņš un kaut kur ļurināja purva tilbīte. Tā varbūt purvam mazāk tipiska suga, bet arī vismaz viens pāris ķīvīšu izskatījās tāds kā sataisījies uz ligzdošanu. Runājot par ligzdām, tad zemā purva priedītē atradās arī, manuprāt, lielās čakstes ligzda, kas gan neizskatījās apdzīvota - vismaz nevienu pieaugušo putnu šajā dienā purvā neizdevās novērot. Jādomā, ka, ja ligzda būtu apdzīvota, tad kāda lielā čakste kaut kur tuvumā jau grozītos. Kā tas bija zivjērgļu gadījumā - ik pa laikam debesīs bija vērojams viens zivjērglis, kas sākumā vairāk tramdīja pārlidojošus peļu klijānus, bet beigās pievērsa arī uzmanību mums - laikam bijām iegājuši viņa teritorijā. Kaut kā biju pārliecināts, ka ligzdai (ja jau uztraucās, tad ticams, ka ligzdotājs) jābūt kaut kur purvmalas mežā - nopētīju mežmalu ar binokli, bet neko aizdomīgu nemanīju (zivjērgļi ligzdu veido pašā koka galotnē, bieži vien tādā, kas paceļas mazliet virs citiem kokiem). Putns turpināja uzstājīgi riņķot, nu jau gandrīz virs galvas - papētīju to purva malu vēlreiz. Liels bija mans pārsteigums ieraugot, ka ligzda atrodas daudz tuvāk kā es to sākotnēji meklēju (kādu 200-300m attālumā) un nevis kādā augstākā mežmalas kokā, bet pavisam nelielas purva priedītes galā! Noteikti ne augstāka par 10 metriem (drīzāk kādi 8-9m), taču tajā pašā laikā mazliet augstāka par citām priedītēm jau bija gan. Tā ka arī no tāda augstuma putns apkārti var visai labi pārredzēt. Šajā brīdi, protams, devāmies prom, lai lieki putniem netraucētu - putns virs galvas jau tā bija pavadījis kādas minūtes 3-4 mūs skaļi mūs mēģinot padzīt. Lai nu kā - uzzināju, ka zivju ērglis ligzdu var būvēt arī tik zemu. 
Agrais samtenis (Lasiommata petropolitana)
Cīrulīšu dižtauriņš (Parnassius mnemosyne)
Iznākot no purva, vairāk uzmanību sāku pievērst dienastauriņiem, jo šajā apkārtnē cerēju ieraudzīt divas sugas, ko ļoti iespējams šajā gadā citur arī varētu vairs neizdoties ieraudzīt - agro samteni un cīrulīšu dižtauriņu. Viss beidzās laimīgi, jo izdevās redzēt gan samteni, gan dižtauriņu un kā beigu beigās izrādījās - tad šie novērojumi abām sugām tiešām tā arī palika mani vienīgie šajā gadā. Ja agrais samtenis bija tik veikls un nemierīgs, ka izdevās tikai ļooti dokumentāls kadrs, tad cīrulīšu dižtauriņi gan bija krietni vien mierīgāki. Divus eksemplārus pie tam sastapu arī jau pašā vakarā netālu no telts vietas - mierīgi nakšņojam uz zāles stiebriem. Tur tad varēja nodoties mierīgai to fotosesija. Nu labi, īstenībā tikai daļēji mierīgai, jo šis vakars bija vienīgais visā šajā gadā, kad varēja apgalvot, ka jā -odu ir daudz un viņi traucē! Tik daudz, ka, fotogrāfējot dižtauriņu, gandrīz 1/3 kadru (mazliet pārspīlēju) bija tādi, kuros bija ietrāpījis arī pa kādam odam. Tā visādi citādi šis gads, protams, ir bijis ļoti labvēlīgs, jo odu ir bijis ļoti maz. Negribas pat atcerēties tos trakos gadus (atmiņā spilgti iesēdušies 2010. un 2011. gads), kad ieiet mežā pat uz 5 minūtēm bija vājprāta mokas. Tā ka patiesībā nebrīnos, ka no tiem dažiem trakajiem odu gadiem man ir salīdzinoši maz labu un jēdzīgu kukaiņu foto - mierīgi nosēdēt odu ielenkumā vienkārši nebija iespējams! 
Pamīkstspārnis Dolichosoma linearis
Parastā graudzāļu vairogblatks (Aelia acuminata)
Lēcējzirneklis Evarcha arcuata
Riteņzirneklis Hypsosinga pygmaea
Amoliņa raibspārņa (Zygaena viciae) kāpurs
Lielā salnsprīžmeša (Erannis defoliaria) kāpurs
Vakarā telts tika uzcelta jau samērā agri (ap kādiem 19iem, ja nemaldos), bet tā kā es esmu vairāk 'pūce' kā 'cīrulis' un principā, kamēr nav iestājusies dziļa tumsa, īpaši aizmigt nevaru, tad izmantoju atlikušās vakara stundas un, apbruņojies ar entomoloģisko tīkliņu, devos pētīt kas tāds interesants dzīvo pļaviņā blakus. Jāsaka, ka guvums bija visai labs! Gan sākot ar atsevišķiem fotogēniskiem radījumiem (piemēram, kārtējais lēcējzirnekļa portrets - nu nevaru es viņus nenobildēt katru reizi, kad ieraugu!), gan jaunām sugām (pāris īsspārņu sugas, viens smecernieks, riteņzirneklis Hypsosigna pygmaea u.c.), gan labākiem kadriem jau iepriekš redzētām sugām. Pēdējā kategorijā noteikti ietilpst pamīkstspārnis Dolichosoma lineare, kas noteikti nav reta suga - vismaz savulaik Arvīda Barševska izdotajā grāmatiņā 'Austrumlatvijas vaboles' šai sugai ir minētas vairāk kā 50 atradnes un pielikta atzīme 'Ļoti bieži'. Taču man pašam pēdējo 11 gadu laikā šī bija tikai otrā sugas sastapšanas reize. Senākā jaunībā gan it kā atceros to redzējis biežāk. Kaut gan, ja šādai nelielai, iegarenai un pelēkzaļai vabolei patīk sēdēt, piemēram, pļavā uz zāles stiebriem, tad tādu ieraudzīt patiesībā nav viegls uzdevums. Pavisam iespējams, ka entomoloģiskais tīkliņš tad ir vieglākā šīs sugas konstatēšanas metode. 
Koksngrauzis Agapanthia intermedia
Koksngrauzis Agapanthia intermedia
Apmēram ap pulksten 21:30, kad jau lēnā garā sāku mest mieru savām entomoloģiskajām aktivitātēm - pēc viena no pēdējiem pļāvieniem tīkliņā atradu glītu, zilganu vaboli ar gariem taustekļiem. Neticēju savām acīm! Koksngrauzis Agapanthia violacea! Savā potenciāli nobildējamo koksngraužu sugu sarakstā es esmu iekļāvis daž ne dažādus retumus, bet šādu sugu pat sapņos nebiju cerējis satikt! Sāku patiesībā pat pie sevis prātot vai kāds tādu vispār ir Latvijā redzējis? Pirms šī jautājuma noskaidrošanas, gan vispirms drudžaini centos šo retumu tā pienācīgi iemūžināt, kas gan izrādījās visai piņķerīgs pasākums, jo saule jau bija norietējusi un bija jūtams akūts gaismas trūkums organismā. Par laimi vakars bija jau kļuvis visai vēss un koksngrauzītis bija pat ļoti mierīgs (odi gan ne!), kas vismaz daļēji atviegloja fotogrāfēšanu. Kad kaut cik jēdzīgi kadri bija sagūti, ķēros pie sugas statusa noskaidrošanas. Kā izrādījās, tad kā jauna suga Latvijai Agapanthia violacea ir tikusi konstatēta vien 2013. gadā, kad 6. jūnijā Ilgu apkārtnē (Daugavpils n.) sugu bija noķēris Nikolajs Savenkovs. Vēlāk (12. jūnijā) turpat sugu konstatējis arī Arvīds Barševskis - citi atradumi šai sugai nav pagaidām publicēti. Tātad pilnīgi iespējams, ka tikai otrā zināmā atradne Latvijā! Jauki, ko lai citu saka. Šis gan nav tāds tipisks koksngrauzis, jo patiesībā ar kokiem šai sugai saistība nav. Iespējams, ka korektāks varētu būt nosaukums 'stublājgrauzis', kāds ir dots Phytoecia ģints koksngraužiem, jo abu šo ģinšu sugu kāpuri attīstās dažādos lakstaugos - gan stublājos, bet biežak laikam tomēr sakņu daļā. Konkrēti A.violacea ir samērā izteikts polifāgs un kā kāpuru barības augi ir minētas lucernas (Medicago), esparsetes (Onobrychis), daglīši (Echium), salvijas (Salvia), krievpogas (Scabiosa) u.c. Nezinu kas no tā visa varēja būt šajā pļaviņā, bet gan jau kaut kas piemērots tur atradās. Šur tur piemin arī, ka suga pēdējos gados ir sākusi izplatīties uz ziemeļiem un līdz ar to sugas atrašana Latvijā laikam liels brīnums nav. Pilnīgi iespējams, ka turpmākajos gados novērojumu skaits varētu arī pieaugt - dzīvosim redzēsim vai tā tiešām būs. Lai nu kā - 76. koksngraužu suga manā kolekcijā! Pie miera varēju doties apmierināts kā zīlonis!
LABOJUMS 20.II.2017 - Gatavojoties jaunajai kukaiņu sezonai, sekmīgā mazā apšu koksngrauža izaudzēšanas iespaidā, mazliet pieķēros koksngraužu sugu izpētei. Tā pētīju un skatījos līdz atklāju, ko pavisam negaidītu - izrādās mūsu reģionā ir sastopama vēl viena šāda zila Agapanthia ģints suga - Agapanthia intermedia! Tā gan ilgu laiku ir tikusi uzskatīta par A.violacea variatāti līdz ar to daudzos senākos noteicējos nemaz nefigurē (līdz ar to tas varētu būt iemesls, kāpēc tādu vispār biju 'palaidis garām'), taču pēdējos gados šķiet ir nostiprinājies viedoklis, ka tās tomēr ir divas atšķirīgas sugas. Un pēc visa spriežot - mans eksemplārs kā reizi ir Agapanthia intermedia! Sugas ir tiešām ļoti līdzīgas, taču ir virkne pazīmju, kas norāda uz intermedia nevis violacea - g.k. gaišu matiņu joslas priekškrūšu vairogu un centrālajā daļā (centrālā josla saīsināta, vien mazliet manāma pie vairoga pamatnes), segspārnu galos gaišāki matiņi (violacea - tumši), krūšu sāni ar blīvu, baltu matiņu klājumu, retie, garie matiņi uz segspārniem vien to pamatnē, sedz apmēram 1/3 to garumu (violacea - gandrīz līdz pus-segspārniem). Izplatība arī abām sugām esot it kā atšķirīga un iespējams tālāk uz ziemeļiem varētu būt tieši intermedia nevis violacea. Atšķiras arī bioloģija, jo intermedia ir pētereņu (Knautia arvensis) monofāgs. Tiesa, ņemot vērā šo samērā neskaidro taksonomisko situāciju un līdzīgo sugu izskatu, grūti tā precīzi saprast to izplatību - t.i. pilnībā pieņemu, ka ir avoti, kuros rakstot par violacea ir domāt arī intermedia (t.i. abas sugas netiek nodalītas). Lai arī oficiāli šāda suga Latvijā nav konstatēta, tomēr varētu būt, ka augstāk minētais atradums Daugavpils apkārtnē arī atteicas uz intermedia nevis violacea. Tas būs jānoskaidro.