sestdiena, 2021. gada 17. aprīlis

Operācija "Leptoglossus" 2: Salaspils bites

Nacionālā Botāniskā dārza priežu zari. Kur Tu esi Leptoglossus?

Beidzot ir sajūta, ka pavasaris ir nu jau klāt. Ok, muldu, protams - pavasara sajūta jau ir sen, bet tomēr pietrūka tādas tiešām siltās dienas, kad ārā gaiss ir virs +15 un kukaiņi lido krustu šķērsu uz visām pusēm. Šis ieraksts gan ir par piektdienas ašo pastaigu Salaspils Botāniskajā dārzā, kad laiks rīta pusē, vējam uzpūšot, nemaz nebija tik omulīgs kā sākumā varēja šķist (cimdus pat prasījās!). Tāliem izbraucieniem laiks nebija, tāpēc fiksi aizšāvu vien līdz Salaspilij, kur bija divi mērķi - operācijas 'Leptoglossus' otrais cēliens (sugas pirmais atradums Latvijā bija turpat netālu - Miera ielā, kāpēc lai tā nebūtu arī Botāniskajā dārzā, kur priedes ir no visas pasaules jeb tā teikt izvēle ir jebkurai gaumei?)  un paskatīties vai uz kādiem ziedošiem ziediem tomēr nevar vēl patrenēties kādu savvaļas bišu foto uzņemšanā. Tā uzreiz pagaidām nejūtos vēl diži komfrotabli šajā arodā. Blaktis ir vieglāk fotografēt. 

Smilšbišu Andrena vaga kolonija grāvja slīpajā nogāzē
Smilšbišu Andrena vaga kolonijas aliņas

Ja par pirmo mērķi, tad, kā var noprast pēc virsraksta un tāda ne īpaši emocionālā ievada, ornamentblakti Leptoglossus orientalis neatradu. Rūpīgi aplūkoju daudzus desmitus priežu zaru, tik pat daudz tos mēģināju purināt un kratīt. Nekā. Pagaidām šogad tad esmu iedzinējos 0:2 'cīņā' ar šo blakti. Nav jau graujoši pagaidām - varu vēl atgūt. Futbola terminoloģijā runājot, man pat nebūtu svarīga uzvara - bet gan tikai vieni gūtie vārti (= viena atrasta blakts), lai būtu priecīgs. Tālāk rezultāts kaut 1:7, tik un tā būšu apmierināts ar paveikto - neesmu jau Brazīlijas izlase. Tā kā ornamentblakts man rokās nedevās, tad lielāko daļu atlikušās pastaigas pamatā veltīju bišu izpētei. Salaspils Botāniskais dārzs ir tam pateicīga vieta, jo lielā augu daudzveidība nodrošina bites (un bišu vērotājus) ar dažādu ziedošu augu klāstu jebkurā sezonā kā arī teritorijas ziemeļu daļā pie dīķīšiem, smillšainajos laukumos ir pāris prāvas smilšbišu kolonijas (to jau zināju iepriekš). Tās arī bija mans gājiena galamērķis pēc priežu apstaigāšanas. Nebiju gan pārliecināts, vai vēsajā laikā kaut ko tur pamanīšu, bet patiesībā tas varbūt nostrādāja pat man par labu, jo bites bija redzamas ļoti daudz (daudzi daudzi desmiti!), bet vairums to nebija tādas pārāk hiperaktīvas. Tieši labi priekš foto! Tā pie sevis sāku pārdomāt, ka bišveidīgo fotografēšanas dēļ varbūt pat būs jākļūst par cīruli un vasaras rītos jāceļas agri kamēr vēl tie lopiņi nav tā pamatīgi iesiluši? Ehh. Nepatīkami. Nez vai tas būs manos spēkos. 

Smilšbite Andrena vagamātīte 
Smilšbite Andrena vagamātīte 
Smilšbite Andrena vaga, mātīte

Labi, kā būs nākotnē tā būs. Cīnīšos kā mācēšu (lasīt - 'kā sanāks'). Atgriežamies Salaspilī. Viena liela un blīvi apdzīvota smilšbišu kolonija bija izkārtojusies priekš manis ļoti ērtā konfigurācijā - slīpā, neliela grāvja nogāzē. Grāvis tukšs, bez ūdens. Tā nu smuki tupēju grāvja dibenā un ērti varēju acu priekšā vērot notiekošo. Konkrēti šajā vietā kolonijas saimnieki bija tikai viena konkrētu smilšbišu suga - Andrena vaga. Šim gadam jauns 'fotoķeksis'! Tai šāda ligzdošana blīvās kolonijās ir ļoti raksturīga parādība. Kur tās kolonijas lielākas, kur mazākas, bet daži desmiti aliņu ir visai normāla parādība. Te to bija daudz vairāk - visa mazā nogāzīte izraibināta kādu 15m garumā. Šī smilšbišu suga ir viegli atpazīstamas - īpaši mātītes (smilšbišu tēviņi vispār tādi sarežģīti noteikšanā). Tās ir diezgan liela izmēra (apmēram kā medus bite, bet druknāka) ar blīviem, sudrabaini pelēkiem matiņiem klātām krūtīm. Pats ķermenis ļoti tumšs, praktiski melns, vēders ar relatīvi mazu apmatojumu (vidusdaļa praktiski kaila, vien gar vēdera sāniem matiņu pušķīši). Krāsojumā nekādu brūnu, rudu vai citu krāsu toņu. Diezgan unikāls krāsojums starp smilšbitēm. Tā uzreiz gan nevienu mātīti nemanīju, bet, paveroties rūpīgāk, sapratu, ka praktiski visas tās vienkārši sēž savās aliņās. Ja tā paskatījās aliņu ejās, tā gandrīz vai no katras pretī raudzījās pa bites sejai. Tā kā tur notupēju kādas 30 minūtes vismaz, tad šajā laikā pa kādai jau tomēr lēni un uzmanīgi izlīda ārā, tā ka beigās varēja arī mātīti kaut cik normāi nofotografēt. 

Smilšbite Andrena vaga, tēviņi
Smilšbite Andrena vaga, tēviņš

Tēviņi šajā vietā (un arī kādus 100m tālāk zālienā pie dīķa) sastādīja galveno 'biomasu' - pamatā rāpjot pa zemi un veicot zemus pārlidojumus. No saviem grāvja ierakumiem varēju tīri labi pārskatīt apkārtni no zāles līmeņa un kur viena acis rādija - ņudzēja no smilšbišu tēviņiem. Vietām staigājot jau apkārt bija pat grūti izvairīties, lai kādam nejauši neuzkāptu (siltākā laikā tā droši vien nebūtu problēma). Šīs sugas atšķiršana pēc tēviņa teorētiski arī ir vienkārša, bet praktiski tie izskatās diezgan līdzīgi daudziem citiem smilšbišu tēviņiem. Tik varbūt, ka izmērā diezgan lieli un kopumā matiņi uz ķermeņa saglabā mātītēm raksturīgo krāsu paleti. Taču, piemēram, Andrena cineraria tēviņi ir ļoti līdzīgi - atšķiras vien pēc pakaļkāju stilbu un pēdiņu apmatojuma krāsas (tumšs, bet vaga - gaišs). Katrā ziņā pavisam skaidrs, ka smilšbišu pasauli noteikti vieglāk ir iepazīt sākumā skatot mātītes (tās var no tēviņiem atpazīt pēc druknākā ķermeņa, īsākajām antenām un parasti blīvākā krūšu apmatojuma. Tēviņi slaidāki, 'izpūrušāki' un ar garākām antenām). Tēviņu kalambūru šķetināšana, kamēr nav uzkrāta pietiekoša pieredze (es vēl esmu tikai šajā pieredzes uzkrāšanas procesā) var diezgan nogurdināt, jo smilšbišu mums daudz (varētu būt 60+ sugas). 

Kailbite Nomada lathburiana, tēviņš
Kailbite Nomada lathburiana, tēviņa antenas un noteikšanas pazīme
Lielgalvmuša Myopa testacea

Tā es tur tupēju grāvi, vēroju un nepacietīgi gaidīju kuru katru brīdi te parādāmies vēl vienu bišveidīgo - kailbiti Nomada lathburiana, kas ir smilšbišu A.vaga kleptoparazīts jeb uzvedas nedaudz līdzīgi kā dzeguzes putnu pasaulē. Sagaida kad smilšbites māte izrok alu un tās galā sāk veidot 'pieliekamo' ar barību priekš savām atvasēm - tad kādā brīdī, kad saimniece nav mājās, iešmauc un iedēj tur savas olas. Pēc tam attiecīgi ar sagādāto proviantu vēlāk barosies kailbites kāpurs nevis smilšbites. Bieži vien katra kailbišu suga specializējas un ir kādas konkrētas bišu sugas kleptoparazīts (bet var arī būt plašāks loks). Tā, piemēram, šajā gadījumā zināju, ka šajā kolonijā jāgaida viesojamies tieši Nomada lathburiana. Sagaidīju gan, bet tiesa tikai vienu īpatni un tas pats bija tēviņš, kas tā dabā uz aci nav tā tik viegli atpazīstams kā mātītes (kaut gan vispār Nomada ģints kopumā ir sarežģīti nosakāmi radījumi). Attēlos gan varēja labi saskatīt gana būtisku pazīmi - mazus, smailus 'pampakus' katra antenu posmiņu apakšpusē. Par šo vispār prieks, jo šitās Nomada-s man kaut kā ļoti patīk. Krāsaini radījumi! Taču pie šīs kolonijas negaidīti sagaidīju vēl vienu smilšbišu ienaidnieku - Myopa ģints lielgalvmušu! Pēc noteicējiem ātri paskatot, vajadzētu būt Myopa testacea, kam šīs smilšbites arī ir minētas kā saimnieksuga. Lielgalvmušas ir daudz nešpetnāki un negantāki kukaiņi - to kāpuri attīstās dažādu bišu un kameņu (atkarībā no sugas) vēderos. To kā konkrēti šī suga panāk savu pēcnācēju nonākšanu smilšbites vēderā es nemāku teikt, bet ja līdzīgi kā citām lielgalvmušām, tad mātīte vienkārši brutāli pārtver biti un iedur olu vēderā. Nu ok, neizklausās tā ļoti vienkārši - patiesībā pat diezgan dramatiski. Muša gan izmērā ir izteikti mazāka par bitēm, tā ka varbūt tur ir vēl kāda viltība vai cits mehānisms. Bet jā, ko, tā mierīgi pasēžot pie smilšbišu kolonijas, tik nevar ieraudzīt. Vēl tik tas nolāpītais strepsipters jāierauga, jo arī šajā vietā manīju parazitētas mātītes. Nu cerams ka, kaut kad drīzumā man paveiksies. 

Kailbite Nomada cf. leucophthalma
Slaidbite Lasioglossum cf. calceatum
Griezējbite Osmia bicolor, tēviņš
Smilšbite Andrena haemorrhoa, tēviņš

Pie kolonijas tomēr vienā brīdī apnika dežurēt - gāju inspicēt netālos kārklus, kas daži bija jau tā tīri smuki izplaukuši. Ziedoši kārkli ir pavasara kukaiņu magnēts! Saulainās dienās tur var gan dienastauriņus, gan naktstauriņus (dažādas pavasarpūcītes, piemēram), gan savvaļas bites (tajā skaitā kamenes), gan dažādas ziedmušas un vēl visu ko citu saskatīt. Tā teikt - līdz aprīļa beigām ir vērts tos iet pavērot. Vienīgā problēma, ka bieži vien tie ziedi nav īsti labā sasniedzamā augstumā - tik binokli var skatīt... Te par laimi bija gan viens vecāks kārkls ar nolaideniem zariem, gan viens tāds 1,5m augsts krūmelis, kas ar sparojās ziedēt. Tā nu tur ap tiem apriņķoju pāris reizes un dažas sugas izdevās tur 'pieķeksēt'. Vispirms vēl vienu kailbiti, kas pašreiz pēc provizoriskām 'aplēsēm' manuprāt ir Nomada leucophthalma. Eksemplāru izdevās pat iesmelt tīkliņā, tā ka būs vēlāk (varbūt tik rudenī...) jāpārbauda tā absolūti precīzi pēc noteicējiem. Tā gan esot viena no agrāk lidojošajām kailbišu sugām, tā ka tas it kā der. Vēl uz kārklu ziediem trāpījās divu citu bišu dzimtu pārstāvji - Lasioglossum ģints slaidbites mātīte (provizoriski - L.calceatum, bet Lasioglossum slaidbites ir relatīvi sarežģīta grupa, tur vēl būs ko pazaurēt un smadzenes pakūpināt) un griezējbites Osmia bicolor tēviņš. Tas otrs dabā izsaktījās tāds pagalam dīvains, bet šo gan jau paspēju pārbaudīt precīzi pēc eksemplāra. Nekas cits nesanāk. Šīs sugas mātītes (melnas ar koši oranžu vēderu) ir pavisam savādākas pēc izskata, bet Osmia ģints griezējbitēm ir šāds dzimumu dimorfisms ļoti raksturīgs. Mātītes ligzdo tukšās gliemežu čaulās, kuras pēc tam apklāj ar tādu kā zāles stiebru 'jumtiņu', lai nebūtu tā čaula tik uzkrītoši pamanāma - būtu interesanti ko tādu mēģināt iemūžināt attēlos. No smilšbitēm pie šiem kārkliem izdevās 'uzķert' (šoreiz burtiski - lidojumā ar tīkliņu) vien Andrena haemorrhoa tēviņu. Mātītes ir vienas no dizainiski smukākajām smilšbitēm - cerams izdosies drīz tikt arī pie viņu foto. 

Smilšbite Andrena nycthemera, mātīte
Smilšbite Andrena bicolor, mātīte
Smilšbite Andrena minutula, mātīte

Ārpus kārkliem un smilšbišu kolonijām jāsaka, ka neko diži daudz kukaiņu aktivitāti tomēr nemanīju. Starp A.vaga simtiem vēl vien izdevās veiksmīgi uzķert arī vienu Andrena nycthemera īpatni, ko biju iepazinis jau iepriekš Valdlaučos. Tādās situācijās, kad iestājas panīkums, citreiz ir vērts vienkārši nedaudz pamainīt vidi un lokāciju. Tas palīdzēja! Aizgāju pastaigāt pa meža pudurīti pašā teritorijas ziemeļu malā un tur mežmalā tiku pie vienas jaunas smilšbišu sugas - īslaicīgi zālē apsēdās Andrena bicolor! Divkrāsaina oranži melna smilšbite, kas nedaudz atgādina A.clarkella, bet oranžs apmatojums ir tikai uz pakaļkākju stilbiem (pēdiņu apmatojums - tumši brūns) un arī pašas pakaļkājas ir melnas (nevis oranžas). Diemžēl izdevās tikai trīs kadri pirms bite aizlidoja tālēs zilajās. Labi, ka nebija kāda citādi pārāk sarežģīti nosakāma suga. Vienā citā grāvmalā nofotografēju sīciņu Andrena ģints mātīti, bet mājās pētot - būs vien tā pati Andrena minutula, kuras tēviņu biju nofotografējis jau Valdlaučos. Tādu sīko sugu gan ir vēl kāda sauja, uz aci dabā neatšķirt... 

Priežu čiekuru zemesblakts (Gastrodes grossipes)
Zebrzirneklis Salticus sp.
Sila ķirzaka (Lacerta agilis)

Protams, kā jau labākajās Mērfija likumu tradīcijās, brīdī kad jau bija jādodas mājup, tā laiks sāka skaidroties un saulītē pat kļuva pavisam silts. Teorētiski labi apstākļi, lai varbūt izietu vēl vienā Leptoglossus meklēšanas riņķī (ja nu kāda saulītē izrāpojusi sēž zara galā uz kāda čiekura), bet laika tam vairs nebija. Nu neko darīt, jāmeklē būs citur. Vispār jāatceras tā baigi ar tām bitēm neaizrauties, jo blaktis tomēr ir mana prioritāte! Pēdējās dienās gada saraksts tā baigi uz priekšu neiet - šajā dienā ar pievienoju tikai divas sugas klāt. Ūdensmērītāju Gerris lacustris un priežu čiekuru zemesblakti. Diezgan skābi... Jākāpina temps! Līdz aprīļa biegām 100 sugas vajadzētu savākt. Ak jā, šajā dienā atkal sastapu gada bezmugurkaulnieku - zebrzirnekli! Sēdēja uz kādas ēkas sienas ar treknu laupījumu 'zobos'. Nelikās pat īpaši manis traucēts, šoreiz. Un pavisam noslēgumā - sila ķirzaka, kas kopā ar mani centās ķert šķidros saules starus turpat grāvmalas nogāzītē pie smilšbišu kolonijas. Trekna un liela ķirzaka - vienmēr prieks sastapt. 

ceturtdiena, 2021. gada 15. aprīlis

Pirmā bišu medību diena

Slaidbite Sphecodes cf. albilabris

Šogad pastarpināti blakšu medībām esmu apņēmies pievērsties mazliet vairāk arī bišu un lapseņu fotomedībām. Pamatā tāpēc, ka pēdējā laikā šīs grupas sākušas mani ieinteresēt aizvien vairāk un vairāk. G.k. pie vainas ir darbs Latvijas Nacionālajā dabas muzejā, kur papildus blakšu kolekcijas organizēšanai esmu uzņēmies gādību arī par dažām citām kukaiņu grupām - tajā skaitā arī plēvspārņiem. Tā nu patiesībā jau pēdējos divus gadus vasarās mazliet pievēršu tiem uzmanību - ķeru, mācos, pētu un skatos. Vairāk tādā tīri zinātiskā veidā - fotografēt pēdējos gados šos objektus tā īsti neesmu mēģinājis. Šogad mēģināšu to tā nestaidzīgi labot. Tā teikt, sākumā jau vienmēr ir interesanti - vai katra suga būs man jauna un iepriekš nefotografēta. Tā ka pilnībā pietiks ar 'prastību' fotorafēšanu, lai būtu sajūta, ka viss notiek - saraksts pildās! Nākamajos gados varēs iespringt vairāk uz jau kādu konkrētāku sugu medībām. Sugu noteikšana gan mēdz plēvspārņiem būt realtīvi grūta (vai pat neiespējama) pēc foto, tāpēc šīs aktivitātes droši vien būs jākombinē ar jau iepriekš uzsākto bišu un lapseņu ievākšanu muzeja krājuma vajadzībām (tur mums Latvijas plēvspārņu fauna pagaidām samērā nepilnīgi pārstāvēta. Plašs darba lauks priekšā). Šajā ieraktā īsas ~1,5h garas pastaigas rezultāts Valdlauču apkārtnē. Tur pie zirgu ganībām man ir jau pēdējos gados iemīļots 'tuvais pastaigu maršruts' - smilšaina nogāze netālu no Olektes upītes (ok, to plato grāvi par upi mazliet kauns saukt) krastiem. Jau iepriekšējos pāris gados tur biju saķēris dažādus bišveidīgos - devos skatīt vai nevar ar kādu nofotografēt. 

Zīdbite Colletes cunicularius

Lai arī laiks pat bija tīri silts, tomēr pūta brangs vējš, kas manas ieceres nedaudz izjauca. Tā kā uz šo vietu minos ar velosipēdu, tad arī tas lika atcerēties, ka vējš taču ir viens no maniem dzīves lielākajiem naidniekiem. Nu nepatīk man stipri vējains laiks pavasarī un vasarā. Traucē braukt ar velosipēdu, traucē pētīt un fotografēt kukaiņus, pūš matus sejā (kovid laika frizūra pamazām tuvojas Zlatana Ibrahimoviča līmenim. Tik gari mati man bijuši tikai 9. klases izlaidumā) utt. Gribēju jau mest fotoaparātu krūmos, bet saņēmos un tomēr dažas bites safotografēju. Tiesa te arī atausa vēl citas atmiņas prātā - kāpēc iepriekš man ir bijis tik maz bišu un laspeņu foto. Tās tak ir vieni diezgan tramīgi un kustīgi radījumi! Pat brīžos, kad kāda no tām ir aizņemta barojoties uz zieda, ne vienmēr var tā pielavīties tik tuvu, lai varētu uzņemt foto. Ja vēl aizvējā saulītē tās ir uzsilušas, tad vispār šaudās uz visām debes pusēm ka ne izsekot. Jā, nezinu gan cik ilgi man pietiks  pacietības un motivācijas tās dzenāt vēlāk sezonā, kad apkārt būs daudzi citi vieglāki foto-objekti (kaut vai tās pašas blaktis). Bet centīšos... Ok, galīgi bezjēdzīga šī pirmā īsā pastaiga jau tomēr nebija. Nofotografēju 4 bišveidīgo sugas, no kurām 3  iepriekš manā foto objektīva redzeslokā nebija trāpījušās. Pirmā bija Sphecodes ģints slaidbite, kam vistcamāk jābūt S.albilabris (bija liela izmērā un zinu, ka šī suga tieši te arī dzīvo - tā bija jau manā fotoarhīvā iepriekš), bet nu neko tuvāk tai netiku pirms tā pacēlās spārnos un nozuda kaut kur spēcīga vēja pūsmas 'nagos'. Šīs ģints bites patiesībā interesantas, jo ir citu bišveidīgo kleptoparazīti - jeb dēj olas citu bišu (piemēram, šī suga specializējusies uz zīdbitēm Colletes cunicularius) ligzdās un to kāpurs tad pārtiek no tā, kas tur ir ticis sagatavots priekš oriģinālā ligzdas saimnieka atvasēm. Sugu noteikšana gan ir sarežģīta un šī varbūt ir viena no teorētiski vieglāk atpazīstajām sugām (izmēra dēļ). Citas pamatā var noteikt tikai pēc ievākta eksemplāra ne pēc foto. 

Zīdbite Colletes cunicularius

Pirmā jaunā suga foto-saraktam bija zīdbite Colletes cunicularius, kas patiesībā bija mans galvenais mērķis šai vietai. Zināju, ka tās tur daudz lidinās. Sugai samērā raksturīga tāda 'lizgdošana' samērā lielās kolonijās, kur vienkopus nelielā laukumā var lidināties vairāki desmiti īpatņu. Noteikšana pamatā balstās pēc izmēra un izteikti pūkaini matainā ķermeņa, kas to atšķir no pārējām Colletes ģints zīdbišu sugām. Aktīvas g.k. agri pavasarī - citreiz pat jau marta biegās. Šogad gan tas pavasara sākums tāds izstieptāks un vēlāks, tāpēc šogad tām varbūt tikai tāds pats lidošanas sezonas sākums. Kā šīs zīdbites atšķirt no citiem bišveidīgajiem? Pamatā pēc spārna dzīslojuma - to te blogā gan būs grūti precīzi izstāstīt. Vieglāk būtu parādīt uz paša spārna, bet attēlos ar bitēm dabā parasti tas spārna zīmējums pārāk labi redzams nav, jo spārni sakļaujas viens virs otra. Kaut kādā mērā tas arī pieredzes jautājums - pagājušajā gadā diezgan šo sugu paspēju 'atskatīties' un nu jau man tā šķiet pietiekami raksturīga un ar smilšbitēm vairs nesajaucama.  

Smilšbite Andrena minutula
Smilšbite Andrena nycthemera

Tieši Andrena ģints smilšbites ir viena no sugām bagātākajām bišveidīgo grupām un, manuprāt, viena no interesantākajām. Taču tajā pašā laikā - viena no sarežģītākajām, kas savā ziņā rada pat nedaudz gandarījumu brīdī kad pamazām sāc kaut ko šajā 'ķīniešu ābecē' saprast (nedaudz līdzīgas sajūtas kad sāku šo un to saprast kaiju jauno putnu noteikšanā). Šajā vietā jēdzīgi izdevās nofotografēt vien divas smilšbišu sugas (bet redzēju arī trešo) un abu sugu noteikšana sagādāja ja ne gluži galvassāpes, tad tomēr nedaudz bija jāpastudē grāmatas, lai tiktu pie gala rezultāta. Ja runa ir par sīko Andrena minutula, tad tas gan ir tikai normāls process, jo šīs mazizmēra (ķermeņa garums zem 8mm) smilšbites visas ir diezgan līdzīgas un droša to atšķiršana ir tikai pēc ievāktiem eksemplāriem, kur var pētīt, piemēram, ķermeņa virspuses punktējumu dažādās tā vietās vai citas tās īpatnības. Dažas tās sīkaliņas pamanījos gan nofotogrāfēt, gan noķert un pēc noteicējiem pētot - iznāca Andrena minutula. Tā droši vien ir bieži sastopama suga, jo jau Vilhelms Tumšs, šo savā 1972. gada rakstā (apkopoti faunistiski dati par smilšbitēm) atzīmē 11 atradnēs. Otra šīs dienas smilšbišu suga ir izmērā lielāka un sagādāja cita rakstura problēmu, jo šādu lielu sugu, kas pēc krāsojuma ir samērā raksturīgas, noteikšanai citreiz vienkārši aši iemetu acis kādās Britu grāmatās - sak', gan jau kaut kas parasts, kas tur arī ir sastopams. Lai arī bieži vien ar to pilnībā pietiek, šoreiz šī taktika aizveda nedaudz neceļos, jo nu neko tādu jēdzīgi atbilstošu neatradu. T.i. ja nedaudz piedomātu, tad varbūt pat varētu kādu sugu tur 'pievilkt aiz matiem', bet nu par laimi biju pietiekami prātīgs un sapratu, ka nu visticamāk tāda suga tur grāmatā vienkārši nav (būtiska pazīme bija melnie sejas matiņi bitei, kas nav pārāk plaši izplatīta pazīme. Dažām pēc skata ļoti līdzīgām sugām - sejas matiņi gaišāki). Nācās meklēt to sugu vidū, kas ir mūsu reģionā sastopamas, bet nav pie Britiem - tā teikt vēlreiz kārtējais atgādinājums, ka daudzi šie Britu noteicēji, lai arī ir ļoti labi vispārējam iesākumam, tomēr Latvijas kontekstā jāizmanto diezgan uzmanīgi un papildus jāizmanto vēl citi informācijas avoti, lai nekļūdītos. Bet kad to tā spratu, tad kandidātu loks bija samērā šaurs un ātri vien nonācu pie sekmīga galarezultāta - Andrena nycthimera! Pēc tam vēl šo versiju pārbaudīju arī pēc klasiskiem bišu noteicējiem (tēze/antitēze) un arī tur viss atbilda kā vajag. Šo gan es tā apzināti noteikti manīju pirmo reizi dzīvē. Agra pavasara suga, kura pamatā lido baroties uz kārklu ziediem (tā smilšbitēm un arī dažām citām savvaļas bišu sugām arī interesanta iezīme - ir sugas, kas barojas tikai noteiktu augu sugu ziedos! Tas varot pat tīri labi palīdzēt sugu noteikšanā). Eiropā ne tā biežākā suga laikam, bet jau minētājā V.Tumša publikācijā tā ir minēta 8 vietās, tātad Latvijā visticamāk nav retums. 

Strepsipters (Stylops sp.) smilšbites Andrena nycthemera vēderā
Ornamentblakts Coriomeris scabricornis

Protams, par kaut kādām izmaiņām tādas vai citas bišu sugas izplatībā mēs neko daudz nezinām, jo kopš Vilhelma Tumša un Māra Poikāna laikiem neviens tā aktīvi bišveidīgos Latvijā nav pētījis. Tātad ir vairāk kā 30 gadu 'robs' mūsu zināšanās. Nepretendēju, ka es tagad taisos to aizpildīt, bet arī šāda veida gadījuma rakstura ziņas un novērojumu ir jau vairāk kā 0. Varbūt ar laiku uzrodas kāds cits nopietnāks bišu vai citu plēvspārņu pētīšanas entuziasts. Tēma diezgan svarīga un īpaši aktuāla šajos laikos, kad runā par apputeksnētāju krīzi daudz kur pasaulē un Eiropā. Kauns jau vienmēr teikt, atbildot uz jautājumiem šajā tēmā, ka par Latvijas savvaļas bišu stāvokli mēs zinām patiesībā ļoti maz. Bet kamēr neviena cita pētnieka nav - centīšos tad vismaz pa mazam pilienam pilināt kopējā zināšanu katlā. Ok, tas tā - liriska atkāpe. Ievēroju, ka arī šajā vietā vairākas smilšbites bija ar strepsipteriem vēderos. Tā diezgan viegli man šādi īpatņi dodas rokās. Raksta gan, ka parazitētās smilšbites mēdz parādīties pavasarī pašas pirmās. Varbūt tas ir iemesls. Lai nu kā - gaidu kad beidzot izdosies atrast pieauguša strepsiptera tēviņu! Tie arī ir aktīvi tikai agri pavasarī. Jāmēģina nenokavēt. Šajā vējainajā dienā gan nebija nekādu cerību tādus pat mēģināt meklēt. Jāsaka, ka vējš mani diezgan ātri 'izbesīja' (atvainojos par teicienu) un sataisījos jau mājup. Pašās beigās gan vēl nedaudz parušinājos zem smilšainajā nogāzē augošajiem laimiņiem, kur atradās ornamentblakts Coriomeris scabricornis. Pagaidām šķiet tāda samērā reta suga, bet te +/- Pierīgas apkārtnē tā man bija jau trāpījusies iepriekš, bet kā 'gada ķeksis' tāpat gana vērtīgs atradums. Paldies Valdlaučiem - te es vēl šogad atgriezīšos! 

trešdiena, 2021. gada 14. aprīlis

Vaboļu diena Olaines novadā

Meži uz DR no Dzērumiem (Olaines n.)

Atkal diezgan ilgs laiks atkal pagājis kopš pēdējā bloga ieraksta. Šoreiz jāsaka, ka esmu bijis nevis slinks rakstītājs, bet gan tik tiešām nekur ārā dabā neesmu bijis. Diezgan traki vispār. Protams, visādi darbiņi jau ir bijuši jādara, tad laiks ārā tāds draņķīgs (ļoti gaidu tādu īstenu pavasara ienākšanos – pagaidām tas pavasaris baigi lēni tomēr nāk), bet nu dažas dienas vienkārši arī nobumbulēju pa mājām. Plāni gan bija lieli, bet nu… Citreiz tā gadās, ka diezgan daudz ko vienlaicīgi gribas savās ķetnās nest (tēlaini izsakoties), bet kā viena lieta nojūk un 'izkrīt no rokām', tā mēģinot to kaut kā tvert un ķert un paspēt nenomest, tā visas citas lietas ar izbirst kur kurā – visi plāni pajūk un motivācija darboties izsīkst. Kamēr pamazām pa vienai neuzlasa tās izbirušās 'lietas'.  Bet nu svētdien tika solīts labs laiks, garastāvoklis ar bija uzlabojies – jālaiž dabā! Izvirzīju galveno mērķi naktstauriņu sezonas atklāšanu, jo naktī solīja pat +9 grādus kaut kur Latvijas dienvidu daļā. Priekš aprīļa pirmās puses tas jau diezgan silts! Apsvēru pat varbūt nakšņošanu mežā, bet dažas prognozes tomēr paredzēja arī tikai +5 grādus, kas atkal tāds uz vēso galu tomēr. Tāpēc nospriedu par sezonas atklāšanu klasiskā vietā – vasarnīcā, kur jebkurā brīdī var palīst gultā zem silta segas.

Šneidera mizmīļa (Boros schneideri) kāpurs

Bērzu briežvaboles (Ceruchus chrysomelinus) kāpurs
Bērzu briežvabole (Ceruchus chrysomelinus) mātīte

Līdz vakaram gan, protams, ilgi jāgaida, tāpēc dienu arī centos izmantot maksimāli – ar gājienu no Dzērumu (ak šis ciemats ar kolorīto nosaukumu) apkārtnes līdz vasarnīcai. Pa ceļam cerams kādu blakti ieķeksējot un arī izdomāju, ka varētu sākt patrenēties kādu bišveidīgo fotografēšanā (ar šo kukaiņu foto man ļoti švaki). Dienas beigās gan vērtīgākie guvumi izrādījās vaboles! Pamatā šajā apkārtnē dominē priežu meži (vietām tīri smuki un skaisti) ar eglēm, kā arī vietumis tādi ļoti zolīdi melnalkšņu dumbrāji (tos šķērsot nebiju šajā dienā gatavs – pārvietojos pamatā pa ceļiem, stigām takām un izcirtumiem). Dažas no šajā dienā sastaptajām sugām bija tieši šādiem labiem un vērtīgiem biotopiem raksturīgas. Pirmā no tām – šneidera mizmīlis (Boros schneideri), kas ir tāda interesanta suga (par to plašāk esmu rakstījis te). Kāpuri dzīvo zem atmirušu priežu mizas un varētu domāt, ka varētu būt bieži sastopama suga (priedes taču mums ir visur!), bet jāsaka, ka galīgi ne visur Latvijā ir sastopams (Kurzemē samērā liels retums, piemēram). Šajā pusē šo iepriekš nebiju redzējis kaut gan tālāk uz austrumiem, Baldones un Ķeguma apkārtnēs, tā ir vietām ir pat relatīvi bieži sastopama suga. Otra vērtīgā suga ir bērzu briežvabole (Ceruchus chrysomelinus), ko te jau biju atradis iepriekš - patiesībā apciemoju pat tieši to pašu egles kritalu (sugas nosaukums samērā mānīgs – kāpuri pamatā tomēr apdzīvo trupējušas egļu kritalas, kaut gan retumis ir arī bērzos). Ar domu paskatīties kas te ir mainījies kopš 2019. gada. Toreiz atminos, ka blakus bija jau sakrāsots plānots izcirtums, kas tagad bija arī par tādu kļuvis realitātē. Bet kas interesanti – apdzīvotās egļu kritalas nebija aiztiktas, palikušas burtiski 10m no izcirtuma malas. Varbūt nejauši.

Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes)

Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes)
Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes)

Trešā vērtīgā suga, ko izdevās sastapt ir vispār mans viens no Latvijā sastopamo vaboļu favorītiem – asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes). Nu tik dizainiski košs radījums! Dabā vēl tā ķermeņa virspuse izskatās  kā ar tādu matētu nagu laku noklāta – fotoattēls īsti pat to nevar parādīt. Visai liels retums Latvijā – katra sastapšanās ar to ir kā mazi svētki! Par pirmo plakaņu sastapšanās reizi ir bijis blogā ieraksts jau TE, bet kopš tās reizes šo sugu te vasarnīcas apkārtnē jau biju atradis iepriekš. Patiesībā pat vairākās vietās – 2x vaboles un arī kāpurus (šo atradumu apraksti gan nav blogā iekļuvuši, tajā posmā es esmu bijis slinks rakstītājs). Tā ka pats par sevi atradums nav pārsteigums, bet nu šis atradās vēl citā vietā, paplašinot plakaņu vasarnīcas apkārtnes areālu. Viens foto labi parāda sugas nosaukuma patiesumu – plakanis tik tiešām ir plakana vabole. Īpaši pielāgota dzīvei zem atmirušu priežu mizas. Vienā izcirtumā atradās veseli 5 eksemplāri – viens zem izcirtuma vidū atstāta pusnokaltuša priedes stumbeņa, bet vēl 4 nedaudz tālāk izcirtuma malā zem nokaltušas priedes mizas gabala (foto zemāk).

Asinssarkanā plakaņa (Cucujus haematodes) apdzīvota priede izcirtuma malā

Izcirtumi te diemžēl ar pēdējos gados ļoti pieauguši skaitā un platībā un diemžēl šajā meža masīvā (tā orientējoši posms no Olaines līdz Baldonei) īsti nav nekādu aizsargājamu teritoriju (dabas liegumi, medņu mikroliegumi utml.), kas varētu ilgstošāk te šos vecos mežu nogabalus saglabāt. Vienīgā cerība uz LVM labvēlību. No šīm trim sugām asinssarkanais plakanis ir visretākā un ar teorētiski visaugstāko aizsardzības vērtību, jo tā ir ne tikai reta suga Latvijā, bet arī visā Eiropā (sugas kopējais areāls gan ir diezgan plašs un Krievijas taigas zonā stiepjas visai tālu uz austrumiem), bet praktiska vērtība šai sugai pagaidām nav (praktiski - no šīm sugām bērzu briežvabole ir ar augstāko aizsardzības statusu), jo asinssarkanais plakanis nav iekļauts nekādos aizsargājamo sugu sarakstos, jo vienkārši pirmo reizi tika atrasts relatīvi nesen un kopš tā laika nekādi labojumi tajos nav veikti. Šobrīd gan Latvijā ir uzsākts vērienīgs projekts, kas paredz atjaunot aizsargājamo sugu sarakstus un jādomā, ka asinssarkanais plakanis pelnīti beidzot atradīs tur savu vietu. Tiesa vai līdz tam laikam manā vasarnīcas apkārtnē kas būs saglabājies no veciem priežu mežiem? Kas zin.

Joslainais ādgrauzis (Dermestes lardarius)

Ēnvabole Zilora sp.

Dienas pirmā puse kaut kā tā āri pagāja - vairāk vērojot dažādas priedes. Patiesībā arī vēl cerēju uz Leptoglossus blakts uznācienu, bet pagaidām nekā. Vienā vietā zem vaļējas priedes mizas gabala atradās joslainais ādgrauzis (Dermestes lardarius) – liela prastība, taču dabiskā vidē šķiet šo manīju pirmo reizi? Tas pārsvarā tomēr ir tāds tipisks mājokļu apdzīvotājs, kur to kāpuri pārtiek no dažādiem dzīvnieku izcelsmes izstrādājumiem (zvērādām, izbāzeņiem u.c. medību trofejām, kažokiem, arī beigtiem kukaiņiem pagultēs utml.). Tur aiz mizas bija dažas beigtas mārītes – iespējams tās bija tur ‘licis uz zoba’.  Vēl šajā gājienā zem vienas citas piepjainas (kaut kādas sīkpiepes šķiet bija saaugušas) priedes mizas atradās Zilora ģints ēnvabole. Prieks, jo tīri labs retums! Bēda, jo diemžēl šīs ģints sugu noteikšanā ir diezgan lielas neskaidrības mūsdienās – tā ka pagaidām vairāk par Zilora sp. nevaru ‘izspiest’. Eksemplārs gan tika pieturēts burciņā un līdz ar to – ja būs to noteikšanā kāds būtisks progress, tad varēs atgriezties pie šī eksemplāra un pārbaudīt vai izdodas tikt skaidrībā.

Smilšbite Andrena clarkella
Strepsipters (Stylops sp.) smilšbites Andrena clarkella vēderā
Lielā zemes kamene (Bombus terrestris)

Labi, mazliet atelpa no vabolēm. Kā tad veicās ar mazo plānu fotografēt kādus bišveidīgos? Pašvaki. Lai arī bija samērā silts, aktivitāte tāda ļoti augsta nebija. Maz arī ziedošu augu – kārkli vēl nebija tā kārtīgi izplaukuši. Tik vienā ceļmalā (kā jau te ierasts – izcirtuma malā) pamanīju plašāku māllēpju klājienu. Protams, jāpiestāj paskatīties vai tomēr to ziedos kas nesēž? Pāris bites tomēr atradās! Visvairāk bija smilšbites Andrena clarkella – suga, ko pagājušogad tā kā medīju, bet kaut kā neizdevās pamanīt. Lido agri sezonā, laikam ne tik daudz smilšainās vietās kā mežos un mežmalās. Samērā viegli atpazīstama pēc rudajām krūtīm, melnā vēdera un oranžajām pakaļkājām (gan stilbs, gan pēdiņas). Pirmo eksemplāru iesmēlu tīkliņā un atskārtu, ka tā vēderā bija ieperinājies kāds no strepsipteriem (Stylops sp.). Ai kā gribas ieraudzīt šo ļoti interesanto kukaiņu tēviņus… Kad tas izdosies, tad noteikti būs blogā plašāks raksts par tiem jāuzcep. Parazītiski kukaiņi ar ļoti interesantu bioloģiju un izskatu. Bet nu to citu reiz tad. Vēl šajā vietā no viena māllēpes zieda uz citi ļoti smagnēji lidinājās šī gada pirmā kamene! Milzīga! Pēc izmēra un krāsojuma spriežot – lielā zemes kamene (Bombus terrestris). Kameņu iepazīšana arī ir viens no šī gada mazajiem mērķiem. Ne nu tur baigi par ekspertu kļūt, bet nu vismaz parastākās sugas vajadzētu prast atpazīt (mazliet jau kauns, ka tagad to neprotu) - saimniecībā šīs zināšanas lieti noderēs.

Mizasblakts Aradus betulae

Mizasblakts Aradus corticalis
Mizasblakts Aradus corticalis un A.betulinus potenciāli apdzīvots egles celms
Mizasblakts Aradus betulinus
Mizasblakts Aradus betulinus apdzīvots celms ar Antrodia sp. piepi

Kā ar blaktīm šajā gājienā? Švaki. Kaut kā uzņēmu samērā labu gājiena ritmu un nebija baigā motivācija īpaši rušināties kādās pērnajās lapās vai citur, kur varētu kādu sauju sugu sakasīt. Šādā stilā pārvietojoties toties sanāca tīri laba mizasblakšu vērošana – īpaši apskatot izcirtumos atstātus, piepjainus bērzu stumbeņus un saulē izkaltušus egļu celmus. Uz pirmajiem, protams, sēdēja tipiska to apdzīvotāja – Aradus betulae, kas ir sastopama vai uz ik katra bērza, kas ir apaudzis ar posaspiepēm (Fomes fomentarius). Uz egļu celmiem savukārt bija divas sugas – Aradus corticalis un Aradus betulinus. Tā pirmā arī bieži satopama – pamatā uz celmiem kur kādas parastās apmalpiepes (Fomitopsis pinicola) uzaugušas. Otra suga gan nedaudz retāka – pamatā dzīvo uz egļu kritalām un celmiem uz kuriem aug kādas Antrodia ģints piepes. Celmu gadījumā tās piepes bieži vien saaugušas zem vaļējas mizas – tā uzreiz no ārpuses var pat nepamanīt. Bet kādu gabalu uzmanīgi paplēšot nost, atklājas gan piepe, gan turpat kaut kur tuvumā parasti arī blaktis. Tāda vērtīgākā atziņa varētu būt, ka šajā dienā sajutu pārliecību, ka spēju dabā jau pa gabalu atpazīt tādus šai sugai piemērotākos celmus. Jo nu būsim godīgi – kādā izcirtumā visus celmus apskatīt nekad nebūs iespējams, tāpēc, taupot laiku (laiks ir nauda!), ir tā ļoti labi, ja var uzreiz identificēt kādus dažus potenciāli interesantākos celmus.

Degums Olaines novadā netālu no Stīpniekiem

Ogļu zemeskausiņš (Geopyxis carbonaria)
Skrejvabole Sericoda quadripunctata
Skrejvabole Pterostichus quadrifoveolatus
Māņkoksngrauzis Calopus serraticornis

Ok, ja esat tik tālu tikuši – apbrīns un aplausi no manis. 2/3 teksta esat nolauzuši! :D Bet pašu interesantāko atradumu (priekš sevis) vēl gan joprojām neesmu atklājis. Bet vēl ne. Šajā dienas gājienā biju jau nonācis galapunktā, bet līdz tumsai, kad varētu sākt naktstauriņu vērošanu, vēl kādas 2h. Izdomāju šo laiku veltīt viena neliela deguma apsekošanai. Degums svaigs – dedzis pagājušā gada 1. maijā. Tādos liela cerība sastapt dažādas ar degumiem saistītas sugas – tajā skaitā dažas retas vai pat ļoti retas mizasblakšu sugas. Klātienē degums izrādījās nedaudz negaidīts – dedzis egļu mežiņš (laikam gaidīju priedes). Daļa egļu jau bija nozāģētas, dažas stāvošas puskaltušas vai arī apdegušas bet dzīvas. Diemžēl šajā vietā man praktiski uzreiz zibspuldzei izbeidzās aķīši, kā nu rezultātā neko diži labas bildes nav. Dažas degumu sugas tur tiešām atradās – diemžēl gan ne blaktis. Vispirms pamanīju milzīgā skaitā mazus kausiņus, kas bija izspraukušies starp nobirušajām skujām. Simtiem! Pētot internetā kādas sēnes aug degumos, ātri vien atradās īstā suga – ogļu zemeskausiņš (Geopyxis carbonaria). Nekas jau rets, bet jātrāpās īstajā vietā un īstajā laikā, lai tādus ieraudzītu. No kukaiņiem savukārt atzīmējās divas skrejvaboļu sugas, kas ir saistītas ar degumiem – Sericoda quadripunctata un Pterostichus quadrifoveolatus. Pirmā tāda relatīvi reta, bet šo biju tepat netālu redzējis jau pagājušajā gadā – sēdēja ceļmalā uz nozāģēta apdeguša egles baļķa. Tad jau rādās, ka tas baļķis būs bijis no šī paša degumiņa. Jā, nu te sorry par foto – tur jau tādā pustumsā nebija viegli kaut vai dokumentālu kadru izspiest. Šajā degumā atgriezos gan vēlreiz jau tumsiņā, jo gribēju uzzināt vai nakts aizsegā tur neizrāpo kas interesants? Diemžēl vienīgais interesantais objekts bija māņkoksngrauzis Calopus serraticornis. Pārāk ilgi tur gan neuzkavējos, jo sāka rasties bažas vai tuvējo mazdārziņu iedzīvotājiem tāds lukturu spīdinātājs nešķitīs pārāk aizdomīgs. Fonā tālumā pat apsardzes firmas auto manīju aizbraucam. Tāpēc pārcēlos labāk uz vienu izcirtumu, kas nostāk no mazdārziņiem un kur es varēju spīdināties relatīvā mierā, neuztraucoties, ka kāds mani varētu noturēt par mazdārziņu zagli. Bet degumos dzīvojošo blakšu meklējumi noteikti vēl jāturpina!

Mūmijvabole Trox scaber

Tad nu beidzot šajā izcirtumā, tumsas aizsegā ieraudzīju šīs dienas vērtīgāko eksemplāru. Izdevās nofotografēt iepriekš neredzētas vaboļu dzimtas pārstāvi! Uhh, tas nu gan nav ikdienišķs notikums, jo lielāko daļu Latvijas vaboļu dzimtu tomēr esmu redzējis un fotografējis. Vaininieks ir mūmijvabole Trox scaber! Tā ir nelielas dzimtas pārstāvis, kur Latvijā konstatētas vien 2 sugas. Tās abas pamatā saistītas ar dzīvnieku un putnu ligzdām (īpaši dobumperētāju), pakaltušām dzīvnieku atliekām (kauliem un ‘ādiņām’), dzīvnieku mēsliem un līdzīgi. Otra suga (T.sabulosus) vairāk saistīta ar smilšainiem biotopiem. Mūmijvaboļu kontekstā pamatā runa ir par kādiem pakaltušiem un sausiem substrātiem – no kā cēlies vārds ‘mūmijvabole’. Tā teikt dzīvo ne uz svaigiem līķiem, bet uz mūmijas konsistenci sasniegušiem objektiem. Piemēram, putnu ligzdās varbūt gadās ka kāds beigts putnēns ir palicis ligzdas pakaišos utml. Dzīvesveids kopumā ir samērā slēpts un tādas nejaušas satikšanās līdz ar to ir retas. Vabole ar tāda samērā neuzkrītoša – vairāk pat pēc tāda resnāka peļu sūdiņa izskatās, jo kājas un taustekļi samērā īsi, tuvu pierauti ķermenim, bet ķermeņa virspuse tāda viegli grubuļaina (ar īpatnējiem matiņu pušķīšiem, kas ir mūmijvaboļu ‘firmas zīme’). Nu ja tā baigi nepievērš uzmanību – kaut kāds gruzis. Man par laimi šie sēdēja jau pilnīgā tumsā, samērā atklāti uz piepjaina bērza stumbeņa. Šķiet manīju kādus četrus eksemplārus – tas viens gan bija samērā augstu, tā ka nevarēju būt pilnībā pārliecināts, ka tas tomēr nav kaut kāds gruzis, ha.

Meklējot kukaiņus tumsā ar lukturīti

Asinssarkanais plakanis (Cucujus haematodes)
Mizas melnulis (Corticeus unicolor)
Piepjmīlis Endomychus coccineus
Mizasblakts Aradus depressus nimfa

Šī izcirtuma apmeklēšana tagad rādās būs mana ik-nakts tradīcija reizēs, kad vasarnīcā gaismošu naktstauriņus. Turpat blakus mūmijvabolēm, piemēram, pa priedes stumbra mizas spraugām rāpoja vēl viens asinssarkanais plakanis! Tieši šajā izcirtumā gan to biju manījis arī pagājušajā gadā. Prieks, ka turpina rāpot arī šogad. Sāku jau tā sapņot - kādu interesantu brīnumu atradīšu te nākamajā reizē? Vispār tām nakts lukturīšu pastaigām varētu būt vēl neizsmelts un līdz galam neatklāts potenciāls Latvijā. Iespējams ir sugas, kuras tieši šādi var konstatēt vislabāk? Piemēram, tā rādās, ka dažādi melnuļi tieši naktī izrāpo ārā lielākā skaitā un tos var konstatēt uz kādiem mirušiem koku stumbriem bez īpaši destruktīvām metodēm (dienā bieži vien slēpjas zem mizas – ja gribas atrast, jānoplēš miza). Īpaši tas svarīgi šādās vietās, kas ir tuvu kāda pētnieka dzīvesvietai vai ierastiem pastaigu maršrutiem, jo nu katru reizi jau vienam un tam pašam kokam mizu neplucinās nost, jo tad jau pēc dažām vizītēm nekas nebūs pāri palicis. Tā nu esmu apņēmies šo savu izcirtumu tā destruktīvi vairs neaiztikt. Došos un vienkārši vērošu ko izdodas tur tāpat pamanīt rāpojam (īpaši naktī). No citiem objektiem šajā nakts pastaigā, interesantas šķita sīciņas mizasblakšu nimfas, kas sēdēja uz bērza celma. Tā diezgan droši šķiet, ka Aradus depressus. Izcils maskēšanās krāsojums!

Sīversa agrais zobspārnis (Odontosia sieversii)

Ozolu vērpējsprīžmetis (Biston strataria
Pūkainā bērzu pūcīte (Brachionycha nubeculosa)
Parastā pavasarpūcīte (Orthosia gothica)
Priežu pūcīte (Panolis flammea)
Parastais bambals (Geotrupes stercorarius)

Esam galā! Nu gandrīz. Vēl daži vārdi par pašu galveno vakara atrakciju – naktstauriņu gaismošanu! Laiks beigu beigās bija tīri piemērots, gaisa temperatūra šķiet zemāk par +8 grādiem tā ar nenokrita. Ja nu vējš mazliet. Tauriņi lidoja, bet nu – aprīļa sākumam absolūta klasika, bez nekādiem pārsteigumiem. Par Sīversa agro zobspārni (Odontosia sieversii) gan vienmēr prieks. Eiropā sastopama tikai mūsu reģionā, bet nu te tā ir parasta suga. Lido gan tikai ļoti agri pavasarī, tā ka, ja kāds to ar grib ieraudzīt – šobrīd ir īstais laiks to darīt! Siltā naktī šobrīd kādas 15-20 tauriņu sugas var mierīgi sagaidīt pie palaga (man šķiet bija 17). Citi radījumi šajā laikā varētu būt mazāk aktīvi – kādām vabolēm vai blaktīm pie gaismas tomēr jāgaida siltāks laiks. Viena vabole gan man negaidīti atlidoja – kā bumbvedējs uz palaga nolaidās parastais bambals (Geotrupes stercorarius). Nekas jau rets, bet dabā redzēju tikai otro vai trešo reizi. Dzīvo pamatā dažādu mājlopu mēslos – ja rakātos pa tiem biežāk, tad jau noteikti būtu sastapis biežāk. Bet nu mēslu fauna ar mani it kā velk, bet nu ne vienmēr sanāk laiks tai pievērsties. Tauriņu gaisma un paladziņš gan arī ir tīri ok to pētniecības metode – dažādas mēslu vaboles (īpaši Aphodius ģints) samērā labi lido arī uz gaismu. Tā lūk. Gaismošana tad bez jaunumiem. Cerams nākamā ‘atskaite’ te blogā par gaismošanu būs no reizes, kad būšu palicis naktī kaut kur kādā sev jaunā un interesantā vietā  un būšu ticis pie kāda jaunuma savam tauriņu sarakstam.
Noslēdzot, noteikti dubultžetons pienākas visiem tiem, kas šo izlasīja līdz galam. Jāmēģina sevi ‘lauzt’ un ja ne rakstīt īsāk (kaut gan arī - mūsdienu piesātinātajā infotelpā šādi gari teksti noteikti reti kuru uzrunā), tad vismaz piesātinātās dienās, kad ir visa kā daudz bijis un redzēts – jāizvēlas tikai daži paši interesantākie objekti, ko atzīmēt un garāk aprakstīt.