trešdiena, 2016. gada 30. novembris

Kā es braucu Sabiles retumus lūkoties

Dzērves (Grus grus) - vecāks ar mazuli
Jūnija pašā sākumā bija man viena brīva diena, kad laika prognoze solījās būt pietiekami draņķīga, lai nebūtu iespējams veikt dienastauriņu monitoringa uzskaiti, taču ne tik draņķīga, lai nevarētu doties kādā citā vienkāršā izbraucienā. Šoreiz radās tāda diezgan spontāna ideja apmeklēt Sabiles apkārtni, kur Abavas krastos Aleksandrs Napolovs ir ķēris vairākas ļoti retas koksngraužu sugas. Pie reizes tad varētu arī pastaigāt gar Imulas krastiem cerībā uz reto Eiropas upjtīklspārni, ko atminos tur redzējis ļoti agrā bērnībā (jeb pareizāk sakot - man to tur parādīja, pats jau laikam netradu), kad šajā apkārtnē biju nokļuvis kopā ar tēvu un baltkrievu entomologu Igoru Solodovņikovu. Domāts darīts - ar velo līdz Tukumam un tālāk jau pa lauku ceļiem Sabiles virzienā. Rīts gan bija tiešām stipri nemīlīgs - vēss, vējains un pat ar atsevišķām lietus pilēm. Uzreiz nācās atskārst, ka biju pārvērtējis faktu, ka ir jūnijs (tātad it kā jau 'vasara') un nebiju ne tuvu piemēroti saģērbies (kāda viena apģērba kārta par maz), kā rezultātā pirmajās pāris stundās varētu teikt, ka viegli nosalu (īpaši plikās kājas zandalēs). Bet nu atpakaļ jau tāpēc nebrauks, tā ka sakodu zobus, šad un tad pie sevis papukstot (brīžam varbūt arī skaļi) lēnā garā, spītējot pretvējam, virzījos uz priekšu pa izdangātajiem veļas dēļiem.. t.i., pareizāk sakot, grants ceļiem. Lieki teikt, ka dzīvās dabas vērošana šādos apstākļos īpaši nevedās - kādās pirmajās stundās vienīgais sirdi sildošais novērojums bija dziedoša dārza stērste (gada ķeksis) pie Jaunmoku pils. Tālāk citā vietā mani aiz ceļa līkuma pārsteidza dzērvju pāris ar diviem mazuļiem, bet meža malā starp Kukšiem un Valdeķiem pirmo reizi dzirdēju dziedošu parasto ūbeli. Par laimi ap pusdienlaiku mākoņi kļuva šķidrāki un mazliet sāka sildīt saulīte - tā ka tālāk jau diena izvērtās krietni patīkamāka. Varbūt ne ļoti silts (kādi grādi 15 varbūt), bet vismaz nebija jāsalst un arī kukaiņi bija kļuvuši aktīvāk. Pa to laiku jau biju nokļuvis arī līdz Imulas, Amulas upju apkārtnei un varēja beidzot sākt mēģināt arī ko nofotogrāfēt. 
Māņkoksngrauzis Oedemera femorata
Smailvēderis Mordellochroa abdominalis
Tātad viens no šī brauciena galvenajiem mērķiem bija retie koksngrauži, piemēram, Chlorophorus herbstii, Oberea linearis un Ropalopus macropus, ko šajā apkārtnē ir konstatējis A.Napolovs & I.Roma (ziņas divos 'vaboļu koprakstos' Latvijas Entomologā). Vienīgi jāatzīst, ka īsti jau man nebija skaidrs tieši kurā vietā - tik vien, ka ~5km uz DA no Sabiles, Abavas labajā krastā. Tad nu kartē aptuveni nomērīju šo attālumu un apmēram tajā vietā arī kāpu nost no velosipēda un gāju nelielā pastaigā. Biju bruņojies arī ar 'dauzāmo paladziņu', tā ka cerēju vismaz, ka ja neredzēšu kādu no minētajām retajām sugām, tad varbūt kaut ko citu izdosies nobirdināt. Taču nekā... Tagad tā precīzi neatminos, bet šķiet, ka vispār nemanīju nevienu koksngraužu sugu! Vienīgais interesantais ko šajā punktā var atzīmēt ir māņkoksngrauzis Odemera femorata (samērā reti Latvijā) un smailvēderis Mordellochroa abdominalis, kam līdz šim īsti labu kadru man nebija. Tā ka vismaz kaut kas.
Čemurziežu koksngrauzis (Agapanthia villosoviridescens)
Rūsganbrūnais koksngrauzis (Stenocorus meridianus)
Imulas upe netālu no Lejaslangsēdes
Nevarētu teikt, ka biju baigi vīlies, taču pārāk iepriecināts jau it kā nebiju gan. Pēc īsas ēdampauzes nolēmu, ka, ņemot vērā ierobežoto laiku (bija vēl jātiek atpakaļ uz Tukumu ar), tad tiem koksngraužiem veltīt daudz laiku laikam šoreiz īsti liela jēga nav. Tā teikt šajā dienā labāk tad doties uz Imulu upjtīklspārņa meklējumos, bet koksngraužus jāatstāj kādai citai reizei (ar sab.transportu gan tā nokļūšana te ne visai parocīga, bet nu gan jau kādreiz vēl izdosies tur pastaigāt). Tā nu pārvietojos uz Lejaslangsēdes apkārtni, kur atstāju velosipēdu un devos pastaigā pa Imulas dabas taku. Nekur tālu nebija jāiet, lai beidzot parādītos pirmais dienas koksngrauzis - čemurziežu koksngrauzis (Agapanthia villosoviridescens), kas gan ir tāds ne īpaši aktīvs 'koku grauzējs', jo to kāpuri dzīvo dažādu lakstaugu stublājos. Suga ir bieži sastopama, bet, ņemot vērā sugas bioloģiju, pieaugušās vaboles tātad ir jāmeklē nevis uz koku stumbriem vai ziediem kā citi koksngrauži, bet gan blīvākā veģetācijā uz dažādu augu, piemēram, dadžu lapām. Vaboles gan ir visai manīgas un pie pirmā traucējuma mēdz no savas sēžamlapas veikli nokrist zemē, tā ka jābūt vērīgiem un vabole jāierauga pirmajam. Īpaši tālu pa taku gan negāju (tagad gan skatos, ka velti - izrādās, taka iet pat līdz Buses pilskalnam un izskatās, ka pa ceļam ir ar visādi interesanti pļavu ieloki utml. vietas, kur ko interesantu varētu meklēt), vien kādus metrus 500, jo mērķis bija tikt līdz pašai upei un tālāk izskatījās, ka taka tomēr mazliet atiet no tās tālāk. Šajā punktā izdevās ieraudzīt jau mazliet retāko rūsganbrūno koksngrauzi (Stenocorus meridianus), kas ir tāda raksturīga suga vairāk vai mazāk dabiskākiem lapkoku mežiem. Acīmredzot Imulas krastu stāvās nogāzes šajā vietā ir šim labi piemērotas. Bet, ņemot vērā, ka mans meklētais upjtīklspārnis mīl sēdēt uz/zem koku/krūmu lapām, kas pārkārušies pāri ūdenim, nonācis līdz upei bridu vien tajā iekšā, jo no upes vidus šādus krastmalas zarus pārskatīt ir daudz ērtāk. Nebiju nobridis ne 100m, kad uz vienas šķiet lazdas lapas pamanīju meklēto!    
Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus)
Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus)
Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus)
Tāds lūk izskatās viņš - Eiropas upjtīklspārnis (Osmylus fulvicephalus = O.chrysops)! Viena no Latvijā lielākajām tīklspārņu sugām (lielākas ir vien skudrulauvas) un pēc skata ļoti raksturīgs - ar koši oranži brūnu galvu un plankumainiem spārniem, ko tur raksturīgā veidā jumtveidā sakļautus sev virs muguras. Latvijā sastopams reti vai pat ļoti reti - g.k. gar nelielām straujām upītēm ar mežainiem krastiem. Kāpuri var dzīvot gan ūdenī (bet tādi īsti ūdenskukaiņi laikam nav, jo varot arī 'noslīkt', ja aizķeras zem ūdens vairākas dienas), gan piekrastes mitrajā daļa, kur slēpjas starp slapjām sūnām utt. (zem ūdens raksta, ka kā slēptuves izmanto, piemēram, parastajās avotsūnas) un medī citu ūdenskukaiņu (knišļu, trīsuļodu, maksteņu u.c.) kāpurus. Pieaugušie kukaiņi nav īpaši labi lidotāji un galvenokārt ir meklējami gar upes krastu - zem augu lapām, uz koku stumbriem, arī zem tiltiem u.c. Latvijā kopumā reti vai pat ļoti reti sastopama suga - iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Bet droši vien arī attiecībā uz šo sugu varētu teikt, ka zināmais atradņu skaits neataino reālo situāciju, jo kopumā piemērotu upīšu, kur šai sugai mitināties, Latvijā it kā nav mazums. Lai nu kā, jauki, ka šī suga te Imulas upē ir sastopama joprojām. Ja tā padomā, tad 'agrā bērnība' varēja būt kāds 1995. gads, tātad šajā laikā situācija nav īpaši pasliktinājusies un upjtīklspārņi te dzīvo 'cepuri kuldami'. Nu ok, tā gan tikai tāda spekulācija, jo to cik labi te viņiem klājās patiesībā jau neviens īsti nezina. Šis īpatnis tā arī palika vienīgais tajā dienā redzētais - tā ka nevar gluži teikt, ka to te 'mudžētu un ņudzētu'. Bet nu cerams, ka tomēr klājās labi! 
Partenopes dižspāre (Anax parthenope)
Partenopes dižspāre (Anax parthenope) uzbrukusi agro smaragdspāru (Cordulia aenea) pārim
Ezeru krāšņspāre (Enallagma cyathigerum)
Vismaz vienu no brauciena mērķiem sasniedzis, lēnā garā ripinājos atpakaļ uz vilciena pusi. Nu jau laiks bija kļuvis pavisam patīkams (salīdiznoši ar rītu) tā ka ik pa laikam varēja atzīmēt arī kādus lidojošus tauriņus u.c. radījumus. Tā, piemēram, pie Jaunsātu karjera, kur veicu mazliet garāku pauzīti, iznāca tīri jauka spāru vērošana. Vispirms manu uzmanību piesaistīja vairākas savulaik retās (pirmo reizi Latvijā konstatēta 2007. gadā) Partenopes dižspāres (Anax parthenope), kuras gan sēdēja karjera ziemeļkrasta saulainajā nogāzītē, gan aktīvi medīja gar karjera malu. Tā, piemēram, vienā brīdī biju liecinieks sekmīgām medībām - dižspāre veikli notrieca zemē agro smaragdspāru pāri, kas bija jau ķērušās pie mīlas priekiem un līdz ar to lidojumā bija stipri vien lēnīgas. Viegls upuris Partenopes dižspārei! Tāpat šajā nogāzē lidinājās ezeru krāšņspāres, parastās daiļspāres, zilās platkājspāres, raibgalvas purvuspāres un vēl dažas - kopā šķiet bija kādas 10 spāru sugas apmēram 30 minūšu laikā. 
Parastais deviņvīruspēks (Verbascum thapsus) ar deviņvīruspēku mūka (Shargacucullia verbasci) kāpuru 
Deviņvīruspēku mūka (Shargacucullia verbasci) kāpurs
Pašā brauciena noslēgumā (kas beigās izvērtās visai nogurdinošs - tomēr 97km ar velo), stacijas Tukums-2 apkārtnē atradu pēdējos interesantos objektus. Bija palikušas kādas 20 minūtes un piestāju īsi pirms kāpšanas vilcienā vēl 'atviegloties' un pamanīju, ka turpat pļaviņā aug parastie deviņvīruspēki, kas ir deviņvīruspēku mūku (Shargacucullia verbasci) barības augs. Pēdējos gados suga ir stipri izplatījusies un līdz ar to aizvien biežāk cilvēki uz deviņvīruspēku lapām novēro sugai raksturīgos, krāsainos kāpurus. Pats arī esmu mēģinājis meklēt, taču bez sekmēm - tik vienu reizi ir atlidojis pieaudzis īpatnis uz gaismu (skat. šajā bloga ierakstā). Šoreiz gan šī pļaviņa bija man veiksmīga  - uz trim deviņvīruspēka augiem atradās kādi pieci nelieli, ap 1-1,5cm gari kāpuriņi. Acīmredzot bija vēl jauni, varbūt maksimums nedēļu veci, jo pieaugušiem kāpuriem vajadzētu būt vismaz kādus 4cm gariem. Tad jau nākotnē manīs - vai šī suga nostiprināsies Latvijas faunā līdzīgi kā citas dienvidnieciskās sugas vai tomēr šis ir tāds īslaicīgs uzplaiksnījums. Lai to noskaidrotu noteikti viena no vienkāršākajām metodēm ir tieši kāpuru meklēšana jūnijā, jo tie, atšķirībā no daudziem citiem tauriņu kāpuriem, ir tiešām viegli pamanāmi un viegli atpazīstami. 

otrdiena, 2016. gada 29. novembris

Dārziņi, 29. novembris - putni

Skats uz Dārziņu atteku no Rīgas HES puses
Surprise, surprise - ieraksts par putniem! Šis tāds arī mazliet eksperimentāls ieraksts - rakstīts ātri, ar domu paskatīties vai esmu spējīgs ātri uzrakstīt daudz maz jēdzīgu ierakstu blogā par dienas notikumiem. Protams, tagad ziemā tas ir vieglāk, jo pastaigas dabā nav tik piesātinātas kā tas ir vasarā, kad vai uz katra stūra ir kas tāds par ko būtu interesanti te uzrakstīt un parādīt kādu foto. Bet nu kaut kā tā bloga rakstīšana mazliet ir jāoptimizē, jo citādi pēdējā laikā iznāk, ka viens bloga ieraksts aizņem kādas stundas 3 kā minimums. Ja varētu to reducēt līdz kādai vienai stundai, tad jau tas būtu milzīgs sasniegums. Tad jau manīs kas un kā. Apņemšanās ir viena lieta, bet reāla šīs apņemšanās izpildīšana - cita lieta. Pagaidām izskatās, ka nebūs viegli, jo jau tagad esmu mazliet par daudz izplūdis un šo rindiņu uzrakstīšanai esmu patērējis jau minūtes 5... Ehh. Nu labi, bet tad beidzot pie lietas! Šodien laika prognoze solīja skaidras zilas debesis un patīkami vēsu laiku un bija skaidrs, ka grēks šādu brīnišķīgu laiku neizmantot. Nekādu sarežģītu maršrutu šoreiz nemēģināju izdomāt un devos tepat uz Dārziņiem - varbūt izdodas ko interesantu ieraudzīt priekš sava Ķengaraga-Dārziņu maršruta un labā gaismā kādu normālu kadru 'noķert'. 
Pelēkās pīles (Anas strepera) mātīte
Jāsaka, ka putnošana bija visnotaļ patīkama un arī sekmīga. Dārziņu attekā tāds visai standarta ziemas komplekts - īsi iebļāvās dumbrcālis, niedrāja saliņas malā plunčājās divi mazie dūkuri, attekā viens mazās gauras tēviņš un starp meža pīlēm viens baltvēderis un pelēko pīļu pāris. Par pelēkajām pīlēm lielākais prieks, jo, ja novembra sākumā tās te satikt ir pilnīgi normāli, tad pēc lielākiem aukstumiem tās parasti nozūd siltāku ūdeņu virzienā. Pagājušajā gadā gan viens tēviņš arī tepat arī ziemoja, tā ka kas zin - varbūt arī šie putni varētu te aizķerties uz ziemošanu. Lai arī pēdējos gados šādi ziemošanas gadījumi ir kļuvuši regulārāki, pelēkā pīle ziemā (īpaši janvārī) tomēr ir joprojām ļoti rets putns.  
Lielā zīlīte (Parus major)
Zaļžubīte (Carduelis chloris)
Dižknābis (Coccothraustes coccothraustes)
Sarkanrīklīte (Erithacus rubecula)
Man gājiena viens no mērķiem bija Sibīrijas peļkājīte, ko joprojām naivi ceru te šajā maršrutā sagaidīt. Tā teikt, ja ne šogad (vai šajā ziemā), tad kādā citā gadā šo sugu te mēģināt atrast būs pavisam mazas cerības. Bet nu arī šoreiz bez sekmēm - nav man veiksmes atteicībā uz šo sugu. Ne te Dārziņos, ne kur citur. Tā lēšu, ka kopš 10. oktobra, kad pirmo reizi gāju Dārziņu apgaitā jau ar Sibīrijas peļkājīti prātā, esmu dabā nogājis 150+ km tieši ar domu par šo sugu - intensīvi klausoties, skatoties, arī provocējot ar balss ierakstiem (plus vēl stundas, ko esmu tāpat bijis dabā, speciāli par peļkājīti nedomājot). Bet nekā... It kā jau vēl cerības nav zudušas, jo Somijā ik pa laikam kādā jaunā vietā tiek kāda peļkājīte atrasta - tātad visas vēl nav izlidojušas cauri/aizlidojušas garām Latvijai, jeb t.i. tik pat labi desmitiem neatklātu peļkājīšu kaut kur rušinās Latvijas krūmājos un nezālienēs. Kas zin, bet nu katrs tāds tukšais gājiens tomēr motivāciju mazliet apslāpē. T.i. ja galvenais mērķis ir tieši Sibīrijas peļkājītes meklēšana. Tā kā šodien bija arī citi mērķi un diena pati par sevi bija ļoti skaista, tad īpašs saskumums par peļkājītes iztrūkumu jau šoreiz īsti nav. 
Sīlis (Garrulus glandarius)
Purva zīlīte (Poecile palustris)
No krūmāju putniem šodien laikam lielākais prieks ir par tādu triviālu sugu kā purva zīlīti, jo vienkārši iepriekš šajā maršrutā fotogrāfējis nebiju. Līdz ar to - beidzot ir foto ko pievienot Ķengaraga-Dārziņu sarakstam! Ja tā padomā, tad purva zīlīte šajā maršrutā vispār ir tāds samērā parets putns. Es pat teiktu, ka man to te izdodas pamanīt labi ja vienā gājienā no 10. Šodien gan bija uzreiz divās vietās. Dienas turpinājumā izvēlējos pavisam jaunu maršrutu un izmetu plašākus līkločus pa nestaigātām ielām pašos Dārziņos, ar domu, ka varbūt tur kāds interesantāks strazds barojas vai kādi citi putni. Nekas gan tāds it kā netrāpījās - vien aizlidoja aizdomīgs dzeņveidīgais, kas, manuprāt, bija pelēkā dzilna, taču mazliet par tālu un novērojums pārāk īslaicīgs, lai varētu to atzīmēt kā jaunu sugu savam sarakstam. Pagājos gan mazliet uz to pusi, kur putns aizlidoja, pasvilpoju dzilnas svilpienus cerībā, ka varētu atsaukties/atlidot, bet neko vairāk par satracinātu suņu kori neizdevās vairs piefiksēt. Nu neko - varbūt citu reizi. Drīz vien ar to arī Dārziņu apskati beidzu un devos Ķengaraga virzienā, kur vēl bija plāns noiet posmu gar Daugavu - ja nu tur ar kas aizķēries. Pirms tam gan vēl Sakņu ielas galā (pie Dārziņu 1. līnijas) uzgāju man nezināmu stārķa ligzdu, kas gan izrādījās jau bija 2014. gadā Dabasdatos ziņota - kaut kā biju vienkārši palaidis garām. Tātad tomēr baltais stārķis šajā teritorijā ligzdo - būsim zināt.
Dumbrcālis (Rallus aquaticus)
Ķengaragā savukārt tiku pie diviem dienas foršākajiem novērojumiem. Vispirms no aizauguša grāvja gala pie 'melnalkšņu alejas' izdzirdēju dumbrcāļa saucienus. Jau pagājušajā ziemā tur viens dumbrcālis esot ziemojis un vienu reizi pat tur garām ejot janvārī mēģināju to konstatēt, bet tad neko neredzēju/nedzirdēju. Šodien dumbrcālis, tupēdams samērā atklāti zem krūma, pats savā nodabā kaut ko 'runājās' ar sevi un nelikās par mani īpaši ne zinis. Jāsaka, ka tā bija nenoliedzami mana 'kvalitatīvākā' tikšanās reize ar šo visādi citādi slepus dzīvojošo putnu. 
Čuņčiņš (Phylloscopus collybita)
Otrs interesantais novērojums bija mans pirmais 'ziemas' čuņčiņš Ķengaraga putnu torņa apkārtnē. Vispirms pamanīju aizdomīgu, mazizmēra putniņu ielaižamies nelielā niedru cerā. Par laimi niedru cers bija tik šķidrs, ka visai drīz putns izlīda atklātībā un biju viegli pārsteigs - kāds no lapu ķauķīšiem! Pirmajā iespaidā putns šķita ļoti tumšs un ar tādu kā pagaru asti - sāku jau prātot vai nevarētu būt tumšais ķauķītis? Putns tieši tajā brīdī pacēlās spārnos un sirdsdarbība man sāka viegli paātrināties - vai tiešām aizlidos un pazudīs? Par laimi lidojums bija vien līdz nākamajam salauzītu niedru ceram. Tur ielaižoties putns gan izdeva arī saucienu un kļuva skaidrs, ka gluži ar kaut ko ļoti retu darīšana šoreiz nebūs - vien čuņčiņš. Kas gan arī nav nemaz tik 'peļams' novērojums, jo šis ir mans vēlākais šīs sugas novērojums un arī kopumā Latvijā pēc šī datuma varētu būt vien ~10 novērojumi.  Katrā ziņā diezgan negaidīta satikšanās un lielisks noslēgums kopumā ļoti patīkamai pastaigai. Ja pareizi saskaitīju, tad dienas kontā 48 sugas, kas priekš šādiem ziemīgiem laikapstākļiem šajā maršrutā ir pat ļoti ok.

pirmdiena, 2016. gada 12. septembris

Lielais Kangaru purvs

Viens no Lielā Kangaru purva ezeriņiem
Lielas Kangaru purvs manā skatījumā ir visai īpaša vieta. Varbūt pats purvs mazākā mērā, jo tas, lai arī ir tipisks augstais purvs, tomēr šķiet ir visai jūtami cietis no meliorācijas ietekmes, kā rezultātā ir kļuvis diezgan sauss un lēni, bet neatlaidīgi aizaug ar priedītēm. Var jau teikt, ka tas ir normāls process, jo arī dabiskos apstākļos purvi mēdz lēnām aizaugt, taču meliorācija noteikti šo procesu ir par n reizēm paātrinājusi. Taču Lielā Kangaru purva apkārtne - gan paši Lielie Kangari, gan tuvāki un tālāki meža gabali, gan, manuprāt, ir īsts zelta gabals. Vismaz kukaiņu ziņā noteikti! Protams, nevar gluži salīdzināt, piemēram, ar kukaiņu daudzveidības 'Meku' - Šlīteres zilajiem kalniem, taču Latvijā ir maz tādu vietu, kas Šlīterei 'turēt līdzi'. Bet, ja salīdzina ar citām NATURA 2000 vietām, tad Lielie Kangari noteikti tur savu pozīciju visai labi. Kaut gan labi - atzīšos, ka šī Lielo Kangaru reklāma droši vien nav īpaši objektīva, jo vienkārši pēdējo 5-7 gadu laikā ir sanācis turp braukt pietiekami regulāri (kaut vai tāpēc, ka šī vieta atrodas samērā netālu no Ogres) un šo braucienu laikā ir izdevies tur atrast un ieraudzīt daudzas interesantas lietas, kas Lielos Kangarus manās acīs paceļ augstāk par citām, noteikti ne mazāk interesantām vietām, kurās esmu pavadījis ļoti maz laiku vai neesmu bijis pat vispār. Ok, liriku pie malas! Šogad Lielos Kangarus esmu apmeklējis gan tikai divas reizes, taču abas reizes bijušas ļoti veiksmīgas un interesantas. Šajā ierakstā par pirmo gājienu - 27. maijā.
Zāļsvilnis Crambus alienellus
Agrais purvraibenis (Boloria euphrosyne)
Galvenais gājiena mērķis bija purva samteņu (Oeneis jutta) meklēšana tieši Lielajā Kangaru purvā. It kā jau citus gadus ar biju šo purvu apmeklējis ar līdzīgu domu prātā, bet kā izrādās, tad šķiet ne reizi nebiju purvā bijis šai sugai piemērotākajā lidošanas laikā - maija beigās. Tā ka nav jau brīnums, ka nebiju tos tur atradis, jo, piemēram, jūnija beigās var staigāt pa purvu kaut 30km, bet purvu samteni nekad neizdosies atrast, jo to lidošanas laiks vienkārši ir beidzies. Četras dienas iepriekš biju purva samteņus kārtīgi apskatījis Lielajā Pelečāres purvā (par to var izlasīt šajā bloga ierakstā) un līdz ar to bija jau konkrēts priekšstats par to kā un kur tad īsti šos vajadzētu meklēt. Laiks bija piemērots un tauriņu aktivitāte laba, taču tā arī ~6km garajā čāpojienā pa purvu meklētais tā arī neatrādījās. Varbūt tiešām šī suga Kangaru purvā nedzīvo? Tā var gadīties, jo nav jau tā, ka purva samtenis ir ļoti bieži sastopams un noteikti nav tā, ka ir visos augstajos purvos. Stāsta gan, ka purva samteņi konkrētā purvā var būt arī ar visai lokālu izplatību (t.i. būs sastopami tikai kādā nelielā platībā) un šajā gājienā jau tuvu ne visu purvu izdevās izstaigāt, tā ka varbūt ir vērts tur iegriezties arī kādu citu gadu. Lai nu kā tur nebūtu ar purva samteņiem, arī citu purva kukaiņu aplūkošanai maija beigas ir gandrīz vai pats labākais laiks un līdz ar to purva dzīvi varēja izbaudīt ar pilnu krūti. Apkārt laidelējās mazās purvuspāres (Leucorrhinia dubia) un karaliskās dižspāres (Anax imperator), mazās zileņu raibpūcītes (Coranarta cordigera), agrie purvraibeņi (Boloria euphrosyne) u.c. tauriņi. Galīgi nevarētu teikt, ka bija garlaicīgi! Izdevās arī atzīmēt vienu jaunu zāļsviļņu sugu priekš sevis - Crambus alienellus, kas lielā skaitā (pat ne desmitiem, drīzāk - simtiem!) barojās vaivariņu ziedos. Acīmredzot tipiska augsto purvu suga, kuru neiebrienot purvā ieraudzīt nevar. 
Ligzda purva priedītē - visticamāk lielās čakstes (Lanius excubitor)
Zivjērgļa (Pandion haliaetus) ligzda zemā purva priedītē
Maija beigas arī ir brīdis, kad purvos dzīvojošie putni arī vēl ir gana aktīvi un liek par sevi manīt. Kādu daļu no tipiskajām purva sugām izdevās arī konstatēt - vienā no retajiem slīkšņainajiem pleķīšiem ligzdoja kajaki, vienā vietā izcēlās dzeltenais tārtiņš un kaut kur ļurināja purva tilbīte. Tā varbūt purvam mazāk tipiska suga, bet arī vismaz viens pāris ķīvīšu izskatījās tāds kā sataisījies uz ligzdošanu. Runājot par ligzdām, tad zemā purva priedītē atradās arī, manuprāt, lielās čakstes ligzda, kas gan neizskatījās apdzīvota - vismaz nevienu pieaugušo putnu šajā dienā purvā neizdevās novērot. Jādomā, ka, ja ligzda būtu apdzīvota, tad kāda lielā čakste kaut kur tuvumā jau grozītos. Kā tas bija zivjērgļu gadījumā - ik pa laikam debesīs bija vērojams viens zivjērglis, kas sākumā vairāk tramdīja pārlidojošus peļu klijānus, bet beigās pievērsa arī uzmanību mums - laikam bijām iegājuši viņa teritorijā. Kaut kā biju pārliecināts, ka ligzdai (ja jau uztraucās, tad ticams, ka ligzdotājs) jābūt kaut kur purvmalas mežā - nopētīju mežmalu ar binokli, bet neko aizdomīgu nemanīju (zivjērgļi ligzdu veido pašā koka galotnē, bieži vien tādā, kas paceļas mazliet virs citiem kokiem). Putns turpināja uzstājīgi riņķot, nu jau gandrīz virs galvas - papētīju to purva malu vēlreiz. Liels bija mans pārsteigums ieraugot, ka ligzda atrodas daudz tuvāk kā es to sākotnēji meklēju (kādu 200-300m attālumā) un nevis kādā augstākā mežmalas kokā, bet pavisam nelielas purva priedītes galā! Noteikti ne augstāka par 10 metriem (drīzāk kādi 8-9m), taču tajā pašā laikā mazliet augstāka par citām priedītēm jau bija gan. Tā ka arī no tāda augstuma putns apkārti var visai labi pārredzēt. Šajā brīdi, protams, devāmies prom, lai lieki putniem netraucētu - putns virs galvas jau tā bija pavadījis kādas minūtes 3-4 mūs skaļi mūs mēģinot padzīt. Lai nu kā - uzzināju, ka zivju ērglis ligzdu var būvēt arī tik zemu. 
Agrais samtenis (Lasiommata petropolitana)
Cīrulīšu dižtauriņš (Parnassius mnemosyne)
Iznākot no purva, vairāk uzmanību sāku pievērst dienastauriņiem, jo šajā apkārtnē cerēju ieraudzīt divas sugas, ko ļoti iespējams šajā gadā citur arī varētu vairs neizdoties ieraudzīt - agro samteni un cīrulīšu dižtauriņu. Viss beidzās laimīgi, jo izdevās redzēt gan samteni, gan dižtauriņu un kā beigu beigās izrādījās - tad šie novērojumi abām sugām tiešām tā arī palika mani vienīgie šajā gadā. Ja agrais samtenis bija tik veikls un nemierīgs, ka izdevās tikai ļooti dokumentāls kadrs, tad cīrulīšu dižtauriņi gan bija krietni vien mierīgāki. Divus eksemplārus pie tam sastapu arī jau pašā vakarā netālu no telts vietas - mierīgi nakšņojam uz zāles stiebriem. Tur tad varēja nodoties mierīgai to fotosesija. Nu labi, īstenībā tikai daļēji mierīgai, jo šis vakars bija vienīgais visā šajā gadā, kad varēja apgalvot, ka jā -odu ir daudz un viņi traucē! Tik daudz, ka, fotogrāfējot dižtauriņu, gandrīz 1/3 kadru (mazliet pārspīlēju) bija tādi, kuros bija ietrāpījis arī pa kādam odam. Tā visādi citādi šis gads, protams, ir bijis ļoti labvēlīgs, jo odu ir bijis ļoti maz. Negribas pat atcerēties tos trakos gadus (atmiņā spilgti iesēdušies 2010. un 2011. gads), kad ieiet mežā pat uz 5 minūtēm bija vājprāta mokas. Tā ka patiesībā nebrīnos, ka no tiem dažiem trakajiem odu gadiem man ir salīdzinoši maz labu un jēdzīgu kukaiņu foto - mierīgi nosēdēt odu ielenkumā vienkārši nebija iespējams! 
Pamīkstspārnis Dolichosoma linearis
Parastā graudzāļu vairogblatks (Aelia acuminata)
Lēcējzirneklis Evarcha arcuata
Riteņzirneklis Hypsosinga pygmaea
Amoliņa raibspārņa (Zygaena viciae) kāpurs
Lielā salnsprīžmeša (Erannis defoliaria) kāpurs
Vakarā telts tika uzcelta jau samērā agri (ap kādiem 19iem, ja nemaldos), bet tā kā es esmu vairāk 'pūce' kā 'cīrulis' un principā, kamēr nav iestājusies dziļa tumsa, īpaši aizmigt nevaru, tad izmantoju atlikušās vakara stundas un, apbruņojies ar entomoloģisko tīkliņu, devos pētīt kas tāds interesants dzīvo pļaviņā blakus. Jāsaka, ka guvums bija visai labs! Gan sākot ar atsevišķiem fotogēniskiem radījumiem (piemēram, kārtējais lēcējzirnekļa portrets - nu nevaru es viņus nenobildēt katru reizi, kad ieraugu!), gan jaunām sugām (pāris īsspārņu sugas, viens smecernieks, riteņzirneklis Hypsosigna pygmaea u.c.), gan labākiem kadriem jau iepriekš redzētām sugām. Pēdējā kategorijā noteikti ietilpst pamīkstspārnis Dolichosoma lineare, kas noteikti nav reta suga - vismaz savulaik Arvīda Barševska izdotajā grāmatiņā 'Austrumlatvijas vaboles' šai sugai ir minētas vairāk kā 50 atradnes un pielikta atzīme 'Ļoti bieži'. Taču man pašam pēdējo 11 gadu laikā šī bija tikai otrā sugas sastapšanas reize. Senākā jaunībā gan it kā atceros to redzējis biežāk. Kaut gan, ja šādai nelielai, iegarenai un pelēkzaļai vabolei patīk sēdēt, piemēram, pļavā uz zāles stiebriem, tad tādu ieraudzīt patiesībā nav viegls uzdevums. Pavisam iespējams, ka entomoloģiskais tīkliņš tad ir vieglākā šīs sugas konstatēšanas metode.  
Koksngrauzis Agapanthia violacea
Koksngrauzis Agapanthia violacea
Apmēram ap pulksten 21:30, kad jau lēnā garā sāku mest mieru savām entomoloģiskajām aktivitātēm - pēc viena no pēdējiem pļāvieniem tīkliņā atradu glītu, zilganu vaboli ar gariem taustekļiem. Neticēju savām acīm! Koksngrauzis Agapanthia violacea! Savā potenciāli nobildējamo koksngraužu sugu sarakstā es esmu iekļāvis daž ne dažādus retumus, bet šādu sugu pat sapņos nebiju cerējis satikt! Sāku patiesībā pat pie sevis prātot vai kāds tādu vispār ir Latvijā redzējis? Pirms šī jautājuma noskaidrošanas, gan vispirms drudžaini centos šo retumu tā pienācīgi iemūžināt, kas gan izrādījās visai piņķerīgs pasākums, jo saule jau bija norietējusi un bija jūtams akūts gaismas trūkums organismā. Par laimi vakars bija jau kļuvis visai vēss un koksngrauzītis bija pat ļoti mierīgs (odi gan ne!), kas vismaz daļēji atviegloja fotogrāfēšanu. Kad kaut cik jēdzīgi kadri bija sagūti, ķēros pie sugas statusa noskaidrošanas. Kā izrādījās, tad kā jauna suga Latvijai Agapanthia violacea ir tikusi konstatēta vien 2013. gadā, kad 6. jūnijā Ilgu apkārtnē (Daugavpils n.) sugu bija noķēris Nikolajs Savenkovs. Vēlāk (12. jūnijā) turpat sugu konstatējis arī Arvīds Barševskis - citi atradumi šai sugai nav pagaidām publicēti. Tātad pilnīgi iespējams, ka tikai otrā zināmā atradne Latvijā! Jauki, ko lai citu saka. Šis gan nav tāds tipisks koksngrauzis, jo patiesībā ar kokiem šai sugai saistība nav. Iespējams, ka korektāks varētu būt nosaukums 'stublājgrauzis', kāds ir dots Phytoecia ģints koksngraužiem, jo abu šo ģinšu sugu kāpuri attīstās dažādos lakstaugos - gan stublājos, bet biežak laikam tomēr sakņu daļā. Konkrēti A.violacea ir samērā izteikts polifāgs un kā kāpuru barības augi ir minētas lucernas (Medicago), esparsetes (Onobrychis), daglīši (Echium), salvijas (Salvia), krievpogas (Scabiosa) u.c. Nezinu kas no tā visa varēja būt šajā pļaviņā, bet gan jau kaut kas piemērots tur atradās. Šur tur piemin arī, ka suga pēdējos gados ir sākusi izplatīties uz ziemeļiem un līdz ar to sugas atrašana Latvijā laikam liels brīnums nav. Pilnīgi iespējams, ka turpmākajos gados novērojumu skaits varētu arī pieaugt - dzīvosim redzēsim vai tā tiešām būs. Lai nu kā - 76. koksngraužu suga manā kolekcijā! Pie miera varēju doties apmierināts kā zīlonis! 

svētdiena, 2016. gada 11. septembris

Vasarnīcas pārsteigumi jeb Zelta celms v2.0

Nolūzusi egle Olaines novada mežā
Šajā gadā it kā uz vasarnīcas kukaiņu medību laukiem esmu braucis pat samērā bieži, taču pārsvarā visi braucieni ir bijuši darbadienu vakaros ar mērķi gaismot naktstauriņus. Parasti nākamajā dienā jau visnotaļ agri jābrauc atpakaļ uz darbu, līdz ar to tādas garākas pastaigas vasarnīcas apkārtnē šogad ir iznākušas tikai divas. Viena tāda pastaiga bija maija beigās, kad vasarnīcā iznāca padzīvoties veselas divas dienas un tām tad būs veltīts šis ieraksts. Kāpēc nosaukumā pieminēts 'zelta celms'? Tāpēc, ka pirmajā attēlā redzamā nolūzusī egle izrādījās gandrīz tikpat produktīva, kā pirms dažiem gadiem turpat vasarnīcas apkārtnē atrastais oriģinālais 'zelta celms' (tā arī bija nolūzusi egle - par to plašāks apraksts šajā bloga ierakstā). Nieka 10 minūšu laikā izdevās uz šīs egles novērot piecas vaboļu sugas, no kurām divas bija pat ļoti interesantas. 
Skujkoku ligzdu koksngrauzis (Rhagium inquisitor)
Mizgraužu skudrulītis (Thanasimus formicarius)
Zilais ēku koksngrauzis (Callidium violaceum)
Pirmās divas sugas - skujkoku ligzdu koksngrauzis un mizgraužu skudrulītis ir tipiskas šādu egļu stumbru apdzīvotājas. Maz ir tādu svaigi nolūzušu egļu uz kurām aprīļa beigās/maijā nevarētu atrast vismaz vienu no šīm sugām (bet visticamāk ir atrodamas abas). Tās jau te blogā pirms tam arī ir 'atzīmētas' tāpēc ilgi nekavējamies un laižam tālāk. Trešā suga jau bija mazliet interesantāka - zilais ēku koksngrauzis (Callidium violaceum). Šī vabole bija iemesls kāpēc vispār pie šīs egles aizķēros tā mazliet ilgāk, jo vabole ir gana krāšņa un gribējās man šo tā smuki nofotogrāfēt. Diemžēl koksngrauzis sēdēja neparocīgā vietā, tāpēc pirmie kadri neko diži izcili nesanāca (viens no tiem ir arī te redzams). Man par nelaimi vabole drīz vien sāka arī rāpot saplaisājušo koksnes šķēpeļu virzienā, kur draudēja pazust pavisam! Centos to nepieļaut, mēģinot vaboles gaitu ievirzīt man tīkamākā gultnē, taču... zilais ēku koksngrauzis izrādījās veiklāks un, par spīti maniem centieniem,  uz neatgriešanos ielīda kādā spraugā. Ehh, neko darīt. Suga it kā nav reta, bet pēdējos gados kaut kā praktiski neesmu redzējis. Īstenībā šos biežāk var novērot nevis šādā dabiskā vidē, bet gan uz kādiem skujkoku (var būt gan egle, gan priede) zāģmateriāliem - piemēram, dēļiem. Droši vien tas arī iemesls kāpēc suga savā latviskajā nosaukumā ieguvusi epitetu 'ēku koksngrauzis'.
Joslainais sprakšķis (Diacanthous undulatus)
Strupvabole Cilyster lineare
Tieši tajā brīdī, kad ēku koksngrauzis bija tikko kā nozudis šķirbā, ar acs kaktiņu pamanīju citu kustību uz egles stumbra. Liels bija mans pārsteigums ieraugot, ka šīs kustības avots ir reta sprakšķu suga - joslainais sprakšķis (Diacanthous undulatus). Dabā tādu redzēju tikai otru reizi! Īstenībā mani mazliet pārsteidza fakts, ka šis rāpoja pa egles stumbru, jo kaut kā savā prātā šo sugu biju asociējis ar lapkoku mežiem. Taču izrādās, ka joslainajam sprakšķim kā reizi vairāk patīk tieši egles! Plēsīgie kāpuri dzīvo zem atmirušu egļu mizas, bet pieaugušām vabolēm labpatīkot dzīvot uz pašiem egļu stumbriem, kur tās pārsvarā gan slēpjas mizas spraugās. Ja tā padomā, tad vaboles krāsojums patiesībā ir izcili pielāgots tam, lai uz egles mizas fona tā praktiski nebūtu pamanāma. Suga Latvijā izplatīta tiešām samērā reti - vai vismaz ir samērā reti novērota. Tā, piemēram, 2011. gada rakstā par šo sugu ir atzīmētas 20 atradnes + kopš tā laika klāt nākušas varbūt vēl kādas desmit atradnes. Nav jau nemaz tik daudz. Un visbeidzot piektā suga uz šī egles celma bija man jaunums - strupvabole Cylister lineare. Suga ar līdzīgu ekoloģiju un izplatību kā joslainajam sprakšķim - arī šīs vaboles kāpuri dzīvo zem egļu (bet arī citu skujkoku) mizas, kur medī mizgraužu u.c. vaboļu kāpurus. Tā ka tiešām jauka egle! Ja ap to pasnaikstītos vēl kādu brīdi, tad gan jau izdotos sameklēt vēl kaut ko, bet tā uz sitiena nekas jauns vairs acīs neiekrita - soļoju tālāk.  
Ēnvaboles Xylita laevigata
Ēnvabole Dolotarsus lividus
Tālākais soļojums gan īpaši produktīvs nebija. Vienā izcirtumā patvarstīju tauriņus (interesantākā suga - mazais vijolīšu purvraibenis) un uz bērzu stumbeņiem augošās posaspiepēs atradās standarta vaboļu komplekts šādā 'biotopā' - melnuļi Bolitophagus reticulatus, Diaperis boleti un Oplocephala haemorrhoidalisi un turpat blakus arī lielais asmalis (Peltis grossa). Bet tā citādi turpmākās pāris stundas aizgāja vairāk via mazāk aktīvi soļojot - bez nekādām īpašām 'ekstrām'. Ja nu vienīgi atzīmēšanas vērtas ir divas ēnvaboļu sugas - Xylita laevigata un Dolotarsus lividus. Ja pirmā suga nav nekas tāds rets (pats esmu redzējis kādas reizes 5), tad otra gan - krietni retāka. Taču vasarnīcas apkārtnē arī šī suga bija jau manīta - esmu pat par to jau rakstījis te blogā (sk. šo ierakstu). Starp citu tajā ierakstā pieminēto orusīdu manīju arī šajā dienā, taču nebiju pietiekami veikls, lai iegūtu kādu jēdzīgu kadru. Tā ka, lai arī maršruts bija pavisam cits, sastapto kukaiņu sugu sastāvs izrādās ir bijis samērā līdzīgs.
Jātnieciņš Rhyssa persuasoria
Piepjmīlis Endomychus coccineus
Asinssarkanā plakaņa (Cucujus haematodes) kāpurs
Taču neiztika bez pavisam īpaša pārsteiguma! Pašās gājiena beigās, kad, mēģinot saīsināt ceļu, atdūros pret platu grāvi, kam viena krasta puse bija noaugusi blīviem latvāņiem. Nācās vien meklēt apkārtceļu un tā nu iekūlos vienā brangā, iepriekš neapmeklētā melnalkšņu dumbrājā. Tur interesantas lietas gan sāka birt kā no pārpilnības raga - te uz viena stumbra liels jātnieciņš Rhyssa persuasoria dēj olas kādā nelaimīgā kāpurā, te košais piepmīlis Endomychus coccineus rāpo pa kritalu, paretais sprakšķis Ampedus erythrogonus zem mizas, piepjvaboles Triplax russica un spīdulis Cyllodes ater uz piepes u.c. Ražīgi! Taču galvenais pārsteigums - Cucujus plakaņu kāpuru atrašana zem neliela alkšņa kritalas mizas! Pirmkārt jau biju šokā - kā? Vai tiešām šie dzīvo arī tik tuvu manām jaunības dienu kukaiņu takām? Otrkārt - zem alkšņa mizas? Ko tas nozīmē? Kura suga tad tā ir? Jautājums par sugas piederību mani tiešām samulsināja, jo sarkanais plakanis tipiski ir atrodams zem apšu mizas (vai arī ozolu), bet asinssarkanais plakanis - zem priežu mizas. Alksnis īsti neatbilst ne vienai ne otrai sugai vai, pareizāk sakot, kā alternatīvs 'risinājums' ir minēts abām sugām. Tātad šajā gadījumā pēc konkrētā biotopa sugu noteikt īsti nevarēja. Apkārtnē gan vairāk dominē tieši priežu meži un tādu lapkoku mežu apkārtnē nemaz nav (atskaitot melnalksnājus un kādus jauktus skujkoku-lapkoku mistrojumus) - tas tomēr vedināja uz domām, ka šim vajadzētu būt asinssarkanajam plakanim (C.haematodes). Arī pēc kāpura izskata šis variants šķiet visatbilstošākais (joprojām gan nejūtos pārlieku drošs abu sugu atšķiršanā tikai pēc kāpuriem). Cītīgi meklēju vai nevar atrast kādu pieaugušo vaboli, taču bez sekmēm. Arī citi kāpuri šajā melnalksnāja neatradās - apdzīvota bija tikai viena vienīga neliela alkšņa kritala. Tīri pēc sajūtām šķita, ka tas tāds vienas, tur nejauši ieklīdušas mātītes darbs - izdējusi oliņas uz vienas kritalas un tas arī viss. Var tikai minēt kāpēc tā tur ir ieklīdusi - varbūt tiešām pilnīga nejaušība, bet tik pat labi pie vainas varētu būt apkārtnes mežu 'degradācija', kas ir licis vabolei meklēt jaunas mājvietas - daudz izcirtumu un arī tajos mežos, kas vēl ir saglabājušies, ir sajūta, ka atmirušos kokus (īpaši priedes) izzāģē un izvāc apkārtnes vietējie iedzīvotāji, jo svaigu celmu (taču redzams, ka koks nav bijis dzīvs, bet jau nokaltis) šajos mežos ir visai daudz. Pierīgā tā vispār esot diezgan liela problēma, kas diezgan krasi samazina meža bioloģisko vērtību, jo mežs bez kritalām un atmirušiem kokiem nav 'normāls' mežs. 
Skrejvabole Carabus glabratus
Lēcējzirnekļa Evarcha sp. portrets
Tinējsmecernieks Byctiscus betulae
Šī diena bija viena no retajām reizēm, kad kukaiņu medībām centos nodoties maksimāli ilgi - pēc garās pastaigas vien īss atpūtas brīdis un ņēmu padusē entomoloģisko tīkliņu, lai dotos apsekot tuvējo pļaviņu un netālo izcirtumu. Un tā līdz pat sagaidīju vakarlēpja murrāšanu. Neatlaidība atmaksājās, jo šis bija tas laimīgais vakars, kad ar tīkliņu iepļāvu māņmīkstspārni Cerapheles terminatus, par ko plašāks apraksts šeit. Bija gan arī šādi tādi citi radījumi - gan fotogēnisks lēcējzirneklis, gan košs tinējsmecernieks, gan vēl šis tas cits mazāk 'fotogēnisks'. Katrā ziņā pēc šādām gana rezultatīvām medībām pat vakara krēslā, ir skaidrs, ka kukaiņus var vērot/meklēt/fotogrāfēt praktiski 24 stundas diennaktī! Ka tik ir spēks kaulos un entuziasms dzen uz priekšu. 
Tinējs Ancylis kenneli
Zāģkode Luquetia lobella
Tauriņš Lampronia fuscatella
Tinējs Gypsonoma nitidulana
Naktstauriņu lampa šajā reizē gan lika nedaudz (bet tikai nedaudz) vilties. Laiks gan arī nebija diez ko piemērots (diezgan vēss) - līdz ar to no lieltauriņiem atzīmējās vien ~30 sugas, kas ir tiešām pamaz. Situāciju šoreiz izglāba sīktauriņi - atlidoja gan dažas vienkārši glītas sugas, piemēram, tinējs Ancylis kenneli, gan arī dažas sugas, ko iepriekš nekad nebiju manījis, piemēram, tinējs Gypsonoma nitidulana un tauriņš Lampronia fuscatella no Prodoxidae dzimtas. Pēdējā pēc skata nav diezin ko krāšņa suga bet Latvijā skaitās visai reti sastopama - Latvijas tauriņu katalogā pie izplatības ir atzīme '1' (piecu ballu skalā). Tauriņa kāpurs attīstās tievos bērzu zariņos, kuriem izveido tādu kā paresninājumu - parasti zarojuma vietā (to droši vien var mierīgi dēvēt arī par pangu. Vismaz angļu valodā tā to arī sauc - 'gall'). Tā iekšpusē tad kāpuriņš ir visai labi pasargāts no ārpasaules briesmām. Varētu būt retākā šīs sezonas naktstauriņu suga - tā ka laikam jau arī par šo nakti ir grēks sūdzēties! Rezumējot pāris vārdos - kārtējais veiksmīgais izbrauciens uz vasarnīcu!