svētdiena, 2017. gada 9. aprīlis

Ogre - Ikšķile

Ogres Zilo kalnu piekāje 
Diena pēc rekordsiltajām brīvdienām atnāca ar zināmu vēsumu. Teikšu tā - ar šortiem bija pat mazliet pavēsi (ok, mazliet jau 'krāpos', jo zem šortiem bija garās, pieguļošās sporta bikses, ko meiteņu valodā laikam dēvē par legingiem)! Taču, neskatoties uz vēso laiku, bija stipras aizdomas, ka mežonīgi silto (citu, labāku, epitetu pašlaik neatrodu šī siltuma aprakstīšanai) dienu rezultātā kukaiņiem vajadzētu būt vieglāk atrodamiem pat ja konkrētajā dienā temperatūra bija samērā zema (ap +5 grādiem). Cerēju, ka siltums varētu būt kādu daļu no tiem izvilinājis no ziemas slēptuvēm un tie tagad atrastos jau dažādās dienas slēptuvēs - zem brīvi guļošiem mizas gabaliem, koka sprunguļiem utml. vietās, kas varbūt ir pārāk atklātas priekš ziemošanas, taču kā reizi, lai tur mierīgi pārlaistu diennakts gaišās stundas.  
Skrejvabole Licinus depressus
Starp citu ir man viens samērā slikts paradums - jau uzsācis pastaigu mežā (vai jebkur citur dabā), fotoaparāts sākumā man vienmēr vēl ir sapakots somā. Vienīgi vērojot putnus, fotoaparātu sagatavoju laicīgāk, bet, ja galvenā pastaigas doma ir kukaiņu fotogrāfēšana, tad fotoaparātu prasti izvelku vien brīdī, kad ir sastapts pirmais objekts, ko būtu vērts iemūžināts. Pēdējā laikā tāpēc it kā 'apdedzinājies' neesmu, bet principā riskēju sastapties ar situāciju, kad šis pirmais atrastais objekts paspēj nozust kamēr es izpakoju un saskrūvēju fototehniku. Šajā pastaigā varētu teikt, ka gandrīz šādu situāciju piedzīvoju, jo zem neliela bērza mizas gabala negaidīti atradu ~ pirms nedēļas Doles salas pusē meklēto skrejvaboli Licinus depressus! Ātri, cenšoties vaboli neiztraucēt, noliku mizas gabalu atpakaļ vietā un aši rāvu fotoaparātu ārā no somas! Otrreiz cēlu mizas gabaliņu augšā jau pilnībā bruņojies un gatavs fotogrāfēt, bet... vabole nebija redzama! Jau gandrīz garastāvoklis pamatīgi sašļuka, kad par laimi pamanīju vaboles melno dibengalu vīdam no nelielas gružu čupiņas turpat vien pāris centimetrus tālāk. Atvieglota nopūta un tālāk vaboles iemūžināšana jau 'дело техники'. Vabole, lai arī ir viena no 'melnajām skrejvabolēm' ir ar gana raksturīgu priekškrūšu vairoga formu un segspārnu punktējumu (rindstarpas vēl papildus ar punktu rindām) un īsti citu līdzīgu sugu Latvijā nemaz nav. Skaitās pat samērā reta suga - g.k. publicētie atradumi koncentrēti Pierīgā (Dole, Dārziņi, Salaspils, Saulkalne, Priedaine, Inčukalns), kur iespējams tiešām suga sastopama biežāk kā citur Latvijā, kur publicēto atradņu skaits ir mazāks (Kolka, Ilgas, Šķēde, gan jau vēl kaut kur). Apdzīvojot sausus un saulainus biotopus - sausas pļavas, sausus priežu mežus utml. Manā gadījumā vabole atradās pirmajā attēlā redzamajā biotopā - sausā priežu meža malas klajumiņā. Jauki - nebūs vairs speciāli jābrauc uz Doles salu šo meklēt! Starp citu šī konkrētā mežmala šķita gana pievilcīga, lai to pārbaudītu rūpīgāk! 
Zemesblakts Pterotmetus staphyliniformis 
Jau gandrīz zem paša pirmā viršu pudura mani sagaidīja vesels lērums blakšu! Vispirms atradās Sciocoris ģints vairogblakts, bet nepaspēju to vēl nemaz rūpīgi apskatīt, kad blakus sāka skraidīt Trapezonotus ģitns zemesblakts. Par cik bija apmēram skaidrs, ka vairogblakts varētu arī nekur neaizmukt, tad pārslēdzos uz šo zemesblakti. Bet nepaspēju pat uztaisīt dažus kadrus, kad ar acs kaktiņu blakus pamanīju skrienam arī kādu īsspārnim līdzīgu objektu. Labi, ka izdomāju tomēr pārbaudīt kas tas tāds ir nevis uzreiz norakstīt to kā īsspārni, jo izrādās tur skrēja neredzēta zemesblatks - Pterotmetus staphyliniformis! Skaidrs, ka galvenā uzmanība tagad bija jāvelta šai sugai, bet ko darīt ar pārējām? Ātri noorientējos, ka vairogblakts joprojām nav izkustējusies (un izskatījās, ka nekustēsies ar), tātad tā prioritāri būtu pēdējā suga kam pievērsties. Pirmo zemesblakti savukārt ievietoju uz brīdi trauciņā - lai nepazūd. Un tā varēju ērti pievērsties šai īsspārnim līdzīgajai (ir daudzas tādas īsspārņu sugas ar melnu, slaidu ķermeni un šādiem koši sarkanīgiem, saīsinātiem segspārniem) zemeslbaktij - ne velti pat sugas latīniskā nosaukuma epitets 'staphyliniformis' tieši to arī nozīmē. 'Staphylinus' - īsspārnis, 'formis' - līdzīgs, to atgādinošs! Manuprāt, viena no glītākajām zemesblakšu sugām, jo pārmaiņas pēc ķermeņa krāsojums ir bez šai dzimtai tik raksturīgajiem brūnajiem toņiem. Suga apdzīvojot sausus priežu mežus un purvus. Latvijā it kā skaitās samērā reta, bet, ņemot vērā, ka piemērotu biotopu netrūkst - gan jau, ka tomēr izplatīta plašāk. Starp citu - 100. nofotogrāfētā un noteiktā blakšu suga manā fotoarhīvā! Hip hip urā! 
Zemesblakts Trapezonotus sp., iespējams T.desertus


Blakts bija visai kustīgas un nācās diezgan ilgi noņemties, lai tā kārtīgi tiktu to nofotogrāfēt, bet nu kaut kas jau beigu beigās izdevās un varēja pievērsties pārējām divām blaktīm. Vairogblakts, joprojām, kā jau tas bija sagaidāms, bija nekustīga. Tad nu izlaidu no trauciņa Trapezonotus un centos iemūžināt to. Ar šo ģinti gan nav tik viegli, jo ir trīs samērā grūti atšķiramas sugas - dispar, arenarius un desertus (+ ceturtā suga anorus, kas ir vieglāk atpazīstama). Somu blakšu grāmatas noteikšanas tabulā it kā dispar no pārējām divām sugām izdalās viegli - pēc pakaļkāju krāsas. T.dispar tās ir vismaz daļēji gaišas, bet T.arenarius/desertus - pilnībā tumšas. Krievu noteicējā pie šo sugu atšķiršanas nekas par kāju krāsu nav minēts - tik ģenitālijas un tēviņa pigīdija forma, kas priekš noteikšanas pēc foto, protams, ir neizmantojamas pazīmes. Somu noteicējs it kā ir krietni svaigāks, tā ka it kā varētu jau tam uzticēties, bet nu pazīmi tulkoju ar Google translate tulkojumu un varbūt ka ir kaut kas pazudis tulkojumā? T.i. par kuru kāju daļu šajā pazīmē tiek runāts - visu kāju, ieskaitot ciskas, vai varbūt tikai par stilbiem? T.i. iespējams pakaļkāju cisku pamatnes var būt gaišas visām sugām, bet gaiši pakaļkāju stilbi ir tikai dispar? Vismaz kaut ko tādu šķiet saburtoju vienā vācu lapā, kur šāda pazīme nolasās arī fotoattēlos. Ja tā, tad šis mans eksemplārs drīzāk ir no desertus/arenarius pāra, jo pakaļkāju stilbi ir melni. Spriežot pēc punktējuma joslām gar vairodziņu, tad šis ir manuprāt, visdrīzāk ir desertus, jo šīs punktējuma līnijas ir praktiski pilnībā taisnas (arenarius vismaz tā punktu rinda, kas vistuvāk vairodziņam, esot sajaukta un neregulāra). Situāciju mazliet neskaidru gan rada Voldemāra Spuņģa 2009. gada Latvijas zemesblakšu apkopojums, kur Trapezonotus desertus nemaz neparādās, lai arī pēc visa spriežot šai sugai būtu jābūt plaši izplatītai visā Latvijas teritorijā. Lai nu kā, būs varbūt jāmēģina turpmāk tie Trapezonotus-i fotogrāfēt un varbūt pat kāds eksemplārs jāievāc tuvākai izpētei un varbūt ar laiku radīsies lielāka izpratne par šo sugu atšķiršanu. Pagaidām tad šis, lai paliek vien kā iespējams T.desertus.

Vairogblakts Sciocoris umbrinus
Vairogblakts Sciocoris umbrinus apakšpuse
Vairogblakts Sciocoris cursitans apakšpuse, Vakarbuļļi 1. aprīlis
Visu šo laiku Sciocoris vairogblakts joprojām bija nekustīga - nu gluži tāpat kā visi iepriekš šajā gadā sastaptie šīs ģints īpatņi. Diezgan daudzi kukaiņi šādā nekustīgā veidā izliekas par beigtiem un tādējādi cenšas izvairīties no apēšanas, (gan tāpēc, ka nekustīgu objektu uzbrucējam ir grūtāk pamanīt, gan tāpēc, ka beigts un izžuvis kukainis droši vien ir visnotaļ neēdams un uzbrucējam neinteresants), bet absolūts vairums tomēr agri vai vēlu 'atmostas' un steigšus skrien kaut kur paslēpties vai aizlido prom. Taču šīs vairogblaktis laikam ir ar īpaši noturīgu 'nervu sistēmu' un šo aizsardzības pozu nepamet pat pēc 10 minūšu gaidīšanas. Daugavgrīvas blaktīm pat ar smilgu mazliet pabakstīju kājas, lai pārbaudīti vai gadījumā nav beigtas - bet kājas tika uzreiz pievilktas pie ķermeņa. Tātad kukainis ir dzīvāks par dzīvu, bet vienkārši izcils aktieris! Uz šo Ogres blakti pat nemaz negaidīju - tik nofotogrāfēju no virspuses un apakšpuses. Otrs foto kā reizi ir svarīgs priekš sugas noteikšanas, jo divas no virspuses līdzīgās sugas Sciocioris cursitans un umbrinus ir krasi atšķirīgas, ja skatās uz to vēderiem. umbrinus vēders ir vienkrāsaini tumšs, bet cursitans - gaišs ar divām, melnām joslām. Šī tad bez šaubām - Sciocoris umbrinus. Man jauna suga! 
Zemesblakts Microdema macropterum garspārnu forma
Priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola)
Zemesblakts Peritrechus geniculatus
Turpinājumā šajā mežmalā atradās vēl divas zemesblakšu sugas, ko dabā uzreiz noturēju arī par kaut ko neredzētu. Beigās gan izrādījās, ka abas sugas jau bija manā fotogrāfēto sugu listē. Pirmā šķita tāda īpaši koša un neredzēta, taču izrādījās jau Skrundā manītā Macrodema micropterum. Vienīgi nevis ar saīsinātiem segspārniem kā tam būtu normāli šai sugai jābūt, bet pilnībā attīstītiem. Kā izrādās, tad blakšu pasaulē šī ir tāda visai ierasta parādība, ka vienas sugas ietvaros var būt gan bezspārnu jeb īsspārnu (brachypterous) īpatņi, kas nespēj lidot, gan īpatņi ar attīstītiem spārniem (macropterous). Lielākoties šie īpatņi tīri vizuāli mēdz būt līdzīgi - vien tiem, kam spārni ar pilnībā attīstīti, tie parasti nosedz visu vēderu, bet īsspārnu formām - vēdera gals var nebūt nosegts. Atkarībā no sugas šo spārnaino īpatņu īpatsvars var būt lielāks vai mazāks un ir sugas kā, piemēram, tieši šī M.micropterum, kam izteikti dominē bezspārnu īpatņi un šādi lidotspējīgi īpatņi ar attīstītiem spārniem ir ļoti reti. Šis tad būs viens no šādiem īpatņiem, jo nu neviena cita līdzīga suga tomēr nav - t.i. viss cits, atskaitot šos pilnībā attīstītos spārnus, ir gluži kā M.micropterum. Šādu spārnotu formu klātbūtne populācijā gan ir visai loģiska, jo droši vien ar šādu īpatņu palīdzību suga spēj sekmīgāk un tālāk izplatīties. Līdzīgi biju jau praktiski pārliecināts, ka brūni raibā zemesblakts būs Peritrechus nubilus, bet, ielādējot bildes datorā, tomēr nācās atklāt, ka būs tomēr līdzīgā Peritrechus geniculatus, kāda manā ceļā bija trāpījusies jau pagājušogad. Neko darīt. Bilde šoreiz gan sanāca kvalitatīvāka kā pirms tam, tā ka šī satikšanās pietiekami vērtīga. Noslēdzot blakšu tēmu - vēl bilde ar bieži sastopamo priežu vairogblakti, kas gan vēl bija savā ziemošanas vietā zem priedes mizas gabala. 
Sprakšķis Cardiophorus ruficollis
Īsspārnis Ocypys nitens
Īsspārnis Stenus sp.
Skrejvabole Asaphidion pallipes
Turpinājumā virzījos uz Ikšķiles tuvumā esošo bijušās autotrases Tobago X pusi, kur tagad ir karjers, smilšainas nogāzes, akmeņaini, retiem augiem apauguši klajumi utml. atklāti biotopi. Dažas reizes tur ir bijušas samērā veiksmīgas sugu medības. Pa ceļam gan vēl bija jāiet garām Dubkalnu karjeram, kur īsi parušinājos mežmalā pie slēpošanas trases. Tur atradās foršais sprakšķītis Cardiophorus ruficollis, kas varbūt nav nekāds retums, bet pārāk bieži sastapt un nofotogrāfēt neizdodas. Izmērā neliels un siltajā laikā pat ļoti kustīgs un nemierīgs. Tagad pavasarī varētu būt labākais laiks šīs sugas fotogrāfēšanai. Vairākus īpatņus izdevās atrast viegli smilšaini kūdrainā, saulainā bērzu meža malā - zem zariem u.c. nobirām. Turpat blakus arī draudīga izskata īsspārnis - ticams, ka Ocypus similis. Ikšķiles karjers gan tādus pārāk lielus jaunumus neatnesa - varbūt biju mazliet jau nosalis, kā rezultātā medības tik ļoti nevedās. Bet nu par skrejvaboli Asaphidion pallipes tomēr prieks, jo redzēju šo sugu vien otro reizi mūžā. Būs tagad arī šai sugai daudz maz kvalitatīvi kadri. Interesanti šķita arī Stenus īsspārnīši ar dzeltenajiem punktiem uz segspārniem, bet nu tur tā sugu noteikšana sarežģītāka - nez vai var tā pēc bildes ar garantiju sugu maz noteikt. Tā vispār šajā dienā bija arī vairākas skrejvaboles, kas pēc skata šķiet varētu būt neredzētas sugas, bet nu līdz nopietnākai to noteikšanai pagaidām ticis vēl neesmu. Varbūt vēlāk uz rudens pusi.

otrdiena, 2017. gada 4. aprīlis

Vakarbuļļu 'sūnings' - pirmā tīklblakts!

Dzīvības pilnās Vakarbuļļu sūnas. Laikam sausienes ežlape (Abietinella abietina)
Patīkami siltajās brīvdienās pilnīgi sagaidāma bija arī kukaiņu aktivitātes eksplozija! Gan sestdien, gan svētdien visādi lielāki un mazāki kukainīši rāpoja un lidoja gandrīz vai visās malās. Pašam pievērsties tādai rūpīgai to vērošanai, gan iznāca vien sestdien, kad izdomāju veikt atkārtotu braucienu Daugavgrīvas salas kāpu virzienā. Šoreiz gan sākot apskati no otra, Vakarbuļļu, gala, kur vēl teorētiski bija doma papētīt vai nevar ko sazīmēt mitrajā pļavā vai Lielupes krastā. Taču laikam nebiju vēl tā īsti 'iesilis' un, lai arī starp makšķerniekiem mazliet paložņāju, tomēr neko šajā mitrajā biotopā neatradu un atkāpos kāpu virzienā. 
Racējblakts Adomerus biguttatus
Racējblakts Legnotus picipes
Pirms kāpām vēl gan piestāju nelielā skrajākā bērzu-priežu meža pleķītī, kur vietām zemsedze bija klāta skrajām sūnām un ķērpjiem. Izrādījās pat ļoti produktīva vieta! Vairāk koncentrējos uz sūnu pētīšanu (joprojām ar domu par kādām tīklblaktīm), jo te šķiet atpazinu augam sausieņu ežlapes, kas ir minētas kā tīkama sūnu suga vienai no tīklblaktīm. Izrādījās, ka zem un starp šīm sūnām dzīvoja vesels lērums dažādu radījumu. Tā, piemēram, netālu vienu no otras izdevās atrast divas racējblakšu (Cydnidae dzimta) sugas - Adomerus biguttatus un Legnotus picipes. Pirmā viegli atpazīstama pēc baltā punkta uz katra segspārna un ir samērā bieži sastopama (biju redzējis iepriekš vismaz kādas divas reizes). Otra suga gan esot retāka un tā bija man jaunums! Racējblaktis g.k. ir zemsedzes apdzīvotājas un pārsvarā dzīvo pie augu saknēm, zem to piezemes lapām u.c., tāpēc ikdienā redzamas mazliet retāk. Redzamākā racējblakšu suga droši vien ir Tritomegas bicolor, kas gan reizēm varot uzkāpt arī mazliet augstāk par zemi. 
Smecernieks Hypera arator
Smecernieks Philopedon plagiatum
Tieši sausienes ežlapes kaut kā izrādījās visproduktīvākā sūnu suga. Apkārt jau auga arī citas sūnas, bet kā mazliet pacilāja ežlapes tā uzreiz no tām izbira vai smecernieki vai kādas skrejvaboles (g.k. jau Amara ģitns pārstāves) vai kādi citi radījumi. Par smecernieku Hypera arator īpašs prieks, jo ir tāda viena no glītākajām smecernieku sugām nu un, ja jau man prieks, tad var arī nojaust galveno iemeslu - iepriekš tādu sastapis nebiju! Sūnām paldies jāsaka laikam arī cita iemesla dēļ - beidzot bloga bildēs ir mazliet vairāk krāsu! Tā teikt kaut neliels, bet tomēr zaļums, kas atšķaida iepriekšējos ierakstos dominējošos brūnos toņus. Nekas - drīz jau dabā zaļumi saplauks un arī bloga bildēs krāsu daudzveidība cerams būs lielāka. 
Zemesbruņuts Orthezia urticae 
Līķvabole Phosphuga atrata 
Zemesblakts Eremocoris plebejus
Vienā sūnu pleķītī atradās vairākas amizantas, baltas 'bruņumašīnas' ar kājām un taustekļiem - zemesbruņutis Orthezia urticae! Pirmo reizi tādu brīnumu dabā redzēju, bet laikam jau ka nekas rets. Dzīvojot uz dažādu lakstaugu (tajā skaitā arī nātru) lapām un stublājiem kur sūc šo augu sulu, bet uz sūnām droši vien tagad sēdēja, jo bija izrāpojušas no kādām ziemošanas vietām zemsedzē. Jādomā, ka šādas 'bruņas' tik tiešām arī aizsardzībai ir paredzētas, jo varbūt ne visi uzbrucēji (g.k.jau nu kukaiņu pasaules) var tām tikt cauri. Nepačamdīju gan cik ciets šis baltais apvalks ir. Bet nu labi - nav jau tā, ka tikai sausieņu ežlapes bija vienīgā sūna, kur kas atradās. Atsevišķiem Šrēbera rūsaiņu pudurīšiem nebija ne vainas. Te zem viena atradās ļoti bieži sastopamā līķvabole Phosphuga atrata, ko esmu fotogrāfējis desmitiem reižu, taču kā izrādās, tad blogā šī ir pirmā bilde ar šo sugu. Gadās arī tā! Tāpat arī pirmo reizi blogā zemesblakts Eremocoris plebejus, ko biju redzējis jau šogad Skrundā, bet tad bilde neizdevās tik forša, kā šī. Tā nu rušinājos pa Šrēbera rūsainēm līdz pamanīju uz sūnas stiebra sīku, 2mm lielu netīrumu ar kājām. Vai tas var būt? Vai tiešām tīklbakts!?? Pirmā šogad!! Jā, neticami, bet fakts - uz sūnas sēdēja kāda no Acalypta ģints tīklblaktīm! Lai gan kādu no šīs ģints sugām meklēju jau turpat vai 2 nedēļas, tomēr, godīgi sakot, sāka jau mazliet zust cerības, ka tā vienkārši izdosies kādu atrast. Bet te viena sēž manā acu priekšā! Fantastika! Turpinājums gan izvērtās visai dramatisks un spriedzes pilns, jo pieļāvu totālu iesācēja kļūdu - nenospiedis pat nevienu kadru (kaut vai dokumentālu), izdomāju, ka vajag ar skujas galu mazliet to blakti iekārtot ērtākā leņķī. Skuja viegli ieliecās, nospriegojās, man mazliet notrīcēja roka un... skujas 'katapulta' blakti aizsvieda nezināmā virzienā! Tā mirkļa emocijas ir grūti aprakstīt - te tikko acu priekšā bija viena no manām sapņu sugām, bet vairs nav un tas tikai manis paša vainas dēļ. ĀĀĀĀĀ! Tiešām gribējās mazliet kliegt par šo savu muļķību un prātā jau sāka iezagties 'depresīvas' domas, ka turpmākās sezonas laikā varbūt nemaz šādu tīklblakti otrreiz neizdodas atrast... Nu totāls auns!! Bet nu par laimi beigu beigās jau viss beidzās daudz maz labi.
Tīklblakts Acalypta parvula
Izdomāju, ka ja bija viena blakts, tad varbūt tajā pašā sūnas kumšķī dzīvo vēl kāda. Un nepagāja ne 2 minūtes, kad tiešām - atradās vēl viena!! Tiesa šī eksemplāra galvas daļa bija ietinusies smalkā zirnekļa tīmeklī un blakts šķietami neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes... Nepatīkami, bet nu labāk tā kā vispār tukšā un bija vēl cerības, ka tomēr varētu atrasties vēl kāds īpatnis. Tas gan nerealizējās un nācās vien pagaidām samierināties ar šī nedzīvā eksemplāra iemūžināšanu... Vismaz var sugu noteikti - Acalypta parvula! Latvijā ir konstatētas 6 šīs ģints sugas, kas visas pēc skata ir ļoti līdzīga dizaina - lai atšķirtu, g.k. jāskatās segspārnu centrālā laukuma forma, ko g.k. nosaka šūnu skaits rindā (šai sugai 5-6 šūnas), kā arī segspārna laukuma, kas atrodas starp šo centrālo laukumu un segspārnu viduslīniju, platums (šai sugai šī 'aile' tikai vienas šūnas platumā). Bet, protams, arī citas pazīmes. Dzīvojot g.k. sūnās sausos, smilšainos biotopos. Lai nu kā - tiešām neticēju, ka izdosies ko tādu atrast, jo blakts ir tikai 2mm liela un dabā tik tiešām atgādina drīzāk kādu gruzi nevis kaut ko dzīvu. Fantastiski radījumi! Tātad pirmā suga no šī gada mērķa, tīklblakšu sugu saraksta, ir ieraudzīta! Vēl 'tikai' kādas 20+ sugas palikušas! Starp citu mazliet atjaunoju pirms kāda brīža rakstīto Latvijas tīklblakšu apkopojumu - skatīt šeit. Tur arī paralēli apkopošu visas šajā gadā (un varbūt arī turpmāk) redzēto tīklblakšu sugu fotogrāfijas.
Īsspārnis Bolitobius castaneus
Māņkrabjzirneklis Philodromus fallax
Cikāde Tettigometra atra
Turpinājumā beidzot nokļuvu arī līdz pelēkajām kāpām, kur, protams, cerēju uz tik pat veiksmīgu sugu birumu kā pirms nedēļas. Kaut gan nē, vispirms pa ceļam mežā, uz izbārstītām kāposta atliekām pamanīju sēžam glītu īsspārni - Bolitobius casteneus. Man jaunums un kopumā ir samērā maz info par šīs sugas sastopamību Latvijā. Varbūt retums? Lai nu kā - paldies kāposta izbārstītājam, jo citādi jau šo sugu ieraudzījis nebūtu. Bet nu tad beidzot biju nokļuvis arī līdz kāpām un, atrotījis piedurknes (jo bija jau kļuvis pat ļoti karsts!), metos meklēt vēl kaut ko jaunu un interesantu. Taču nekā! Šoreiz kāpas izskatījās stipri līdzīgākas tam kā es tās esmu pazinis iepriekš - gandrīz no kukaiņiem brīva zona! Nu labi - tā gluži arī nevar teikt, jo, piemēram, skudras bija tūkstošos. Tātad tīri biomasas ziņā kukaiņu bija daudz, bet sugu daudzveidība šoreiz tā ne visai. Iespējams pie vainas bija naktī nolijušais lietus, kas bija pamatīgi izmērcējis un sablīvējis smiltis, kas apgrūtināja rušināšanos un kukaiņu pamanīšanu. Interesantākais objekts varētu būt smilškrāsas māņkrabjzirneklis Philodromus fallax, kas, spriežot pēc tā maskējošā ķermeņa zīmējuma, ir tipisks kāpu un smilšainu biotopu apdzīvotājs. Tas gan man bija jaunums, jo, ja, piemēram, par kāpu vilkzirnekļiem biju dzirdējis un biju pat tādus redzējis, tad par info par kāpu māņkrabjzirnekļu eksistenci gan man bija paslīdējusi garām. Gadās arī tā. Visu, protams, zināt nevar jeb kā sacīt jāsaka - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Šis gada iesākums īstenībā ir bijis tiešām jaunatklājumu un jaunu zināšanu pilns - piemēram, esmu sācis pamazām ielauzties zemesblakšu un tīklbakšu pasaulē. Ar to arī man dabā iešana šķiet tik pievilcīga - nekad nav garlaicīgi! Ja apnīk vērot un skatīties uz kaut ko vienu (vai tie putni, tauriņi, augi, sēnes vai kas cits), tad var pārslēgties un mēģināt iepazīt kādu citu organismu grupu. Dabā tik tiešām nekad nav garlaicīgi! 

piektdiena, 2017. gada 31. marts

Jaunmārupe


Vakar plāns bija aizskriet līdz Jaunmārupei, kur pēdējās dienās bija redzētas īsknābja zosis (K.Millers & I.Grīnerte, latvijasputn.lv). Svētes palienē pirms nedēļas tomēr nepaveicās šo sugu izsēdēt pašam, tāpēc, lai kārtējo reizi nepaliktu gada sarakstā bez tās, nācās vien mest kaunu pie malas un braukt šo apskatīt citu vērotāju atrastā vietā. Nu ok, šajā ziņā neesmu es nemaz tik kaunīgs, jo pret sugu ķeksēšanu man ir samērā pozitīva attieksme - t.i. viedokļi var būt dažādi, bet es personīgi neredzu tur neko īpaši nosodošu. T.i. kamēr tas nekļūst pārāk slimīgi - par katru cenu, ejot 'pār līķiem' utt. Latvijas apstākļos, atšķirībā no ārzemēm (tiesa cik no tādiem stāstiem ir patiesība, bet cik baumas un leģendas - kas zin), šķiet tik dramatiskas izpausmes nevienam nav novērotas. Protams, vienmēr patīkamāk ir jebkādu retāku sugu atrast pašam, bet ja ir iespēja kaut kur netālu apskatīt arī kādu citu vērotāju atrastu īpatni, tad bieži vien cenšos šādu iespēju nelaist garām - īpaši, ja suga ir no tām, kuras noteikšana prasa nelielu vērību un zināšanas. Un tā kā īsknābja zosis nebiju redzējis tiešām sen (pēdējo reizi vien 2014. gadā!), tad tā vien prasījās mazliet atsvaidzināt šīs sugas atpazīšanu dabā. Ierodoties uz vietas, gan nācās saskarties ar visai sarežģītiem vērošanas apstākļiem - gandrīz viss ~2000 zosu lielais bars bija sasēdies uz arumiem un zosis, knābjus zem spārna salikušas, snauduļoja. Šādā formātā īsknābja zosi tiešām nav viegli atpazīt, jo vairums no galvenajām pazīmēm (knābja un kāju krāsa, knābja forma, putna ķermeņa proporcijas u.c.) nav saskatāmas. Var mēģināt uz kopējā bara fona atlasīt kādus aizdomīgākus īpatņus ar sudrabaini pelēcīgām mugurām un tad rūpīgi šos konkrētos putnus vērot, gaidot kad tie pacels kaklus (reizēm šādi zosis reaģēja uz zemu pārlidojošajām lidmašīnām). Bet tāda īsti aizdomīga zoss tur pa vidu nemaz neatradās un droši vien tāpat nebūtu pietiekami pacietīgs, lai sagaidītu to reto kakla pacelšanas brīdi. Tā nu tur kād brīdi vēroju līdz sāku just nākam virsū 'apnikumu' - tiešām šķita, ka te nav vērts daudz tērēt laiku, jo 95% zosu savu pozīciju īpaši nebija mainījušas. Joprojām omulīgi snauduļoja. Pēdējā brīdī pirms teleskopa sapakošanas vēl gan uzmetu aci nelielam bariņam zosu (daži desmiti īp.), kas tomēr negulēja, bet barojās kādu gabalu tālāk aiz dusošajām zosīm. Tajā attālumā gan diemžēl jau samērā stipri virmoja sasilušais gaiss, kas apgrūtināja redzamību, taču ne tik ļoti, lai nepamanītu divas zosis ar uzkrītoši pelēcīgi sudrabainām mugurām. Ē! Proporcionāli neliela, kontrastējoši tumša galva un resna 'pakaļa' - jau pavisam interesanti! Tad vēl pāris reizes starp rugaines stiebriem pavīdēja sārtas kājas (blakus staigājošajām zosīm, analoģiskos gaismas apstākļos kājas, ja pavīdēja, tad izteikti oranžas) - nav šaubu, ka divas īsknābja zosis! Ček! Priekš dokumentāla foto putni bija mazliet par tālu, tāpēc mēģināju kaut ko filmēt ar telefonu caur teleskopu. Gaismas virmošanās diemžēl padara šo video mazliet nebaudāmu un arī telefons ekspozīciju ir mazliet pārķēris (tik balti tie putni jau dabā neizskatījās) , bet, manuprāt, tādas galvenās aprises nojaust var. Tā ka mērķis izpildīts un varēju doties tālāk. Pārējās zosis turpināt vērot neredzēju īpaši lielu jēgu. 
Īsspārņi Tachinus subterraneus
Lēcējzirneklis Euophrys frontalis
Māņkrabjzirneklis Thanatus formicinus
Tālāk plāns bija mazliet mest putnu vērošanu pie malas un iziet ar kājām maršrutu no Jaunmārupes līdz Olainei. Kartē tur rādījās normāls ceļš, kas lika cerēt, ka šo purvaino apvidu izdosies iziet sausām kājām. Nekad tur tā staigājis nebiju, tāpēc bija interesanti kaut vai tāpat vien pastaigāt un saprast kādi tur ir biotopi. Tā teikt vai ir varbūt vērts tur atgriezties arī kādā citā sezonas brīdī, jo vieta tomēr nav tālu no Rīgas un tieši izcili piemērota tādiem īsiem dažu stundu izbraucieniem. Ja tagad uzreiz uz šo jautājumu jāatbild, tad pat nezinu ko atbildēt. Varbūt, ka ir vērts atgriezties, jo kaut kādas purvainu vietu sugas tur droši vien varētu tīri labi meklēt, bet līdzīgi biotopi ir arī vietās, kur tomēr arī apkārt ir vairāk kas interesants (kādi foršāki meža nogabali utml.). Te tomēr cilvēka ietekme visapkārt jūtama visai daudz. Bet nu gāju jau tiešām tik pa ceļu, tā ka varbūt viedokļa nostiprināšanai, vismaz vēl vienu reizi tomēr varētu turp aizbraukt - jau vairāk pabradājot arī šur tur pa labi, pa kreisi nost no takas, lai iegūtu pilnvērtīgāku priekšstatu. Šoreiz uz to (bradāšanu pa labi un pa kreisi) tiešām īpaši neiespringu, jo g.k. tēmēju uz smilšainu klajumu (vismaz kartē pēc tāda izskatījās) apmēram šī maršruta vidū. Posmā līdz tam vien atkal pavēroju mārītes uz saules apspīdētajiem priežu zariem (Exochomus quadripustulatus bija masveidā!) un papētīju dažus bebra nograuztus, sulojošus bērza celmus, kur pirmo reizi izdevās novērot īsspārņu dzimumaktu. Visādu citu vaboļu pārošanos gadās novērot šad un tad, bet īsspārņus darām TO gan redzēju pirmo reizi. Laikam jau 'interesants novērojums'. Vienā sausākā purvmalas pleķītī, starp sūnām atradās miniatūrs lēcējzirneklītis. Pēc visa spriežot vajadzētu būt Euophrys frontalis - vismaz neviena cita suga nesanāk ne tuvu līdzīga. Zilganie matiņi uz priekškājām un muguras zīmējums atbilst precīzi. Tipiskam E.frontalis gan būtu jāizskatās mazliet vēl savādāk, bet nu varbūt jauns un ne līdz galam nobriedis īpatnis? Zirnekļiem juvenīlie īpatņi tomēr mēdz atšķirties no pieaugušiem. Varbūt šis tad ir šāds gadījums. 
Zemesblakts Megalonotus chiragra
Zemesblakts Drymus sylvaticus
Zemesblakts Trapezonotus anorus
Nokļuvis sausajā klajumā, ķēros klāt jau nopietnākiem posmkāju meklējumiem. Mazliet gan neomulīgu darīja klajuma vidū, pret smilšainu uzkalniņu vērsta improvizēta šautuve, bet nu neviens cilvēks tuvumā manāms nebija tā ka turpināju vien meklējumus. Vēlā vakarā gan te negribētu staigāt. Šīs šautuves malā atradās glītāks māņkrabjzirnekļa Thanatus formicinus (kas mēģina izlikties par vilkzirnekli) eksemplārs nekā pirms nedēļas redzētais, kuram galvkrūtīm daļēji bija nogājis zīmējums (plikpauris, he..). Bet ne jau zirnekļus te nācu meklēt. Joprojām prātu nomāc sausajos biotopos dzīvojošās Acalypta tīklblaktis, kas pārziemojot kā pieauguši īpatņi. Bet kā lai tās atrod?!? Arī šajā reizē, sūnu cilāšana, kratīšana un vienkārša to vērošana, rezultātu neatnesa. Joprojām neviena atrasta tīklblakts... Iespējams nepieciešams papildus inventārs jeb konkrēti - sijājamais siets. Iespējams ar tā palīdzību varētu kādu no tīklblaktīm izsijāt. Varētu par kārtējo neveiksmi it kā liet gaužas asaras, ja vien šajā pleķītī nebūtu atradušās trīs neredzētas zemesblakšu sugas! Tas tiešām bija negaidīti, jo tikai par vienu no tām biju aptuveni pārliecināts, ka tādu neesmu redzējis. Pārējās šķita it kā kaut kur redzētas. Te starp citu slēpjas viens no tādām zemesblakšu īpatnībām - vairums no tām ir ar ļoti līdzīgu ķermeņa formu un līdzīgu brūni raibu ķermeņa krāsojumu. Vien pēdējo pāris mēnešu laikā (vai varbūt mazliet ātrāk - kopš brīža, kad tiku pie somu blakšu grāmatas) esmu sācis uztvert dažādās sugu vizuālās atšķirības un varētu teikt, ka esmu nonācis jau līdz stadijai, lai apgalvotu, ka tikai dažas sugas ir ļoti līdzīgas un vairums pārējo sugu - visai raksturīgas un viegli atpazīstamas. Acs tātad pamazām tiek uztrenēta. Bet nu līdz tādam nopietnākam blakšu pazīšanas līmenim (vairumu sugu dabā varētu atpazīt uzreiz), protams, vēl visai tālu, jo kā jau minēju - dabā šoreiz galīgi nešķita, ka būs izdevies tikt pie trīs jaunām sugām. Pēc izskata zīmīgākā no šī trio varētu būt Trapezonotus anorus, kam ir raksturīgi šādi saīsināti segspārni (citādi zīmējums samērā līdzīgs citām Trapezonotus ģints sugām, kurām gan ķermeņa forma mazāk iegarena, vairāk apaļīga). Megalonotus chiragra savukārt ir tiešām tāda tipiska zemesblakts - uzmanību var vērst priekškrūšu vairoga formai, ķermeņa kopējām aprisēm, izteiktajam ķermeņa apmatojumam un taustekļu otrā posmiņa sarkanīgajai pamatnei. Abas šīs sugas esot bieži sastopamas sausos biotopos. Trešā suga jau gan ir no mazliet grūtāk nosakāmo sugu grupas, jo Drymus ģintī ir trīs līdzīgas sugas - brunneus, ryei un sylvaticus (ceturtā suga, pilicornis, kas arī varētu būt Latvijā, jau tomēr samērā atšķirīga). Visvieglāk atpazīt ir brunneus, jo tai ir raksturīga 'bumbierveida' ķermeņa forma. ryei un sylvaticus atšķiras g.k. pēc spārnu krāsas - ryei spārni ir tumši brūni (un garumā parasti sniedzas tikai līdz vēdera galam), bet sylvaticus spārni ir gaišāk brūni ar tumšāku svītru to vidusdaļā (ryei šāda svītra arī ir, bet uz tumšāko spārnu fona praktiski neizceļas) un spārni parasti ir mazliet garāki par vēderu. Mazliet atšķiras ķermeņa forma - ryei tomēr priekšdaļa ir salīdzinoši mazliet vairāk sašaurināta, bet sylvaticus ķermeņa sāni ir vairāk paralēli. Pēc visa spriežot, mans īpatnis samērā droši ir Drymus sylvaticus. Suga laikam retāka kā pārējās divas, bet, ņemot vērā, ka Somijā galīgi nav nekāds retums, tad droši vien, ka Latvijā arī ne. Šī manā fotoarhīvā ir otrā Drymus ģints suga - ir arī ryei un līdz ar to pietrūkst vien brunneus. Kopā nu jau tātad 18 zemesblakšu sugas. Nez vai šogad izdosies tikt līdz 30? 
Skrejvabole Pterostichus quadrifoveolatus
Īsspārnis Stenus sp.
Nenoteikts īsspārnis nozūd starp zāles stiebriem...
Turpinājumā vairs nekādi tādi īpašie zibšņi netrāpījās - ja nu vienīgi Pterostichus quadrifoveolatus, kas īstenībā arī ir man jauna suga, tā ka varbūt pat to varētu atzīmēt kā gana vērtīgu dienas novērojumu! Bet nu tā visādi citādi tomēr varētu šo dienu atzīmēt kā tādu vidēji produktīvu, jo gājiena laikā nospiedu vien 66 kadrus, kas uz iepriekšējo dienu fona ir samērā maz. Piemēram, ražīgajā Skrundas svētdienā - 261 kadrs! Bet nav jau tā, ka katrs kadrs man ir jauna suga vai katrs kadrs ir izdevies - tā, piemēram, joprojām liela daļa no fotoattēliem ir ar objektiem, ko līdz sugai noteikt pēc foto nevar vai arī ir rūpīgāk jāpastudē literatūra (kam ne vienmēr ir laiks). Piemēram, šajā dienā bija gan nenosakāms Stenus ģints īsspārnis, nenosakāma Amara ģints skrejvabole, nenosakāms zirneklis, pagaidām nenoteikta skudrvabole (Anthicidae) u.c. Kā arī bija strēķītis radījumu, kas paspēja nozust vēl pirms biju paspējis to kārtīgi iemūžināt. Bet tā tam jābūt, jo citādi jau būtu mazliet garlaicīgi, ja 100% visi objekti sēdētu nekustīgi un laipni ļautu sevi nofotogrāfēt. Tas fotomedību azarts jau droši vien ir daļēji tas, kas padara šo nodarbi tik interesantu un aizraujošu - nekad nezini ko izdosies ieraudzīt un nekad nezini vai izdosies to nofotogrāfēt. 

ceturtdiena, 2017. gada 30. marts

Daugavgrīvas kāpas

Daugavgrīvas salas kāpas
Nekad nebūtu domājis, ka jelkad teikšu šos vārdus, bet... kāpas ir viens patiesi interesants biotops! It kā jau kārtīgam biologam tam būtu bijis jābūt zināmam jau sen un nav gluži tā, ka es to arī nezinātu, bet... Bērnībā un jaunību dienās vasarās ilgstoši pavadītais laiks Kolkā laikam bija radījis tādu kā nelielu alerģiju pret kāpām u.c. sausajiem piejūras biotopiem (g.k. jau priežu mežiem). Tā teikt, katru vasaru viens un tas pats, viens un tas pats - kāpukviesis, smiltis, priede, kāpuniedre, priede, smiltis, priede, smiltis utt. Ar laiku tiešām radās apnikums un savā prātā izauklēju domu, ka kāpās un priežu mežos jau nekas nedzīvo. Ja tā virspusēji skatās, tad īstenībā jau daudz melots nebūs, jo gan kāpas, gan sausi priežu meži ir tādi vieni no sugām nabadzīgākajiem biotopiem. T.i. ja tos salīdzina, piemēram, ar kādām bagātīgām pļavām vai platlapju mežiem. Taču ir viens bet - gan kāpas, gan priežu mežus bieži vien apdzīvo tikai šiem biotopiem raksturīgas, bieži vien pat visai specifiskas sugas (g.k. es runāju par posmkājiem)! Un ja šos biotopus 'ignorē', tad šīs sugas var arī nekad dzīvē nesatikt... Attiecībā uz priežu mežiem es savu filozofiju jau pēdējos gados esmu izmainījis - tie tiešām IR interesanti ar veselu virkni bezmugurkaulnieku sugu kurus var sastapt tikai priežu mežos! Īpaši, ja šie priežu meži ir tādi ar vecākiem kokiem, kritalām u.c. dabiskiem meža biotopiem raksturīgiem elementiem. Un tā vien izskatās, ka būs pilnībā jāmaina savi senīlie aizspriedumi, ka kāpas taču ir no kukaiņiem 'brīvas zonas', jo 27. marta īsā pastaiga četrrāpus pa Daugavgrīvas kāpām pierādīja pilnīgi pretējo!
Zemesblakts Gonianotus marginepunctatus
Pamatdoma kāpēc vispār braucu uz Daugavgrīvu bija atkal tīklblaktis - vismaz kādām pāris sugām vajadzētu būt sastopamām pelēkajās kāpās. Pierīgā tuvākā vieta kur tādas kaut cik raksturīgas pelēkās kāpas varētu atrast ir Daugavgrīva. Samērā daudz tur it kā esmu staigājis, bet tieši kāpās meklējis kukaiņus gan nebiju. Kāpēc gan nepamēģināt? Kādā trešajā pietupšanās punktā mani sagaidīja jau pirmais jaunums - zemesblakts Gonianotus marginepunctatus! Spriežot pēc Voldemāra Spuņģa publikācijas - tipiska piejūras kāpu suga. Un arī šeit, Daugavgrīvas kāpās, tā rādījās gana parasta - pastaigas laikā vismaz kādi 15-20 īpatņi. 
Melnuļi Melanimon tibiale
Vilkzirneklis Alopecosa cursor
Zemesblakts Pionosomus varius
Galvenokārt doma bija koncentrēties tieši uz pelēko kāpu fragmentiem, taču kaut kā biju piemirsis, ka Daugavgrīvas kāpu tuvumā eksistē iežogota armijas daļa, kur vīri ik pa laikam aktīvi šaudās (arī šajā dienā) un visādi citādi apgūst un pieslīpē dažādas armijniekiem svarīgas iemaņas. Lai jau viņiem veicas, taču diemžēl viņi ir visai jūtīgi pret cilvēkiem ar fotoaparātiem u.c. optikas ierīcēm sava žoga tuvumā. Vienu reizi, vērojot putnus Daugavgrīvas kāpās, jau sanāca saruna ar vienu no viņu pārstāvjiem (par laimi gan samērā mierīgos toņos). Tāpēc, lai lieki šos nekaitinātu ar savu klātbūtni, nācās vien iet mazliet tuvāk jūrai, kur diemžēl pelēko kāpu josla jau beidzās un sākās priekškāpas ar smiltāju kāpuniedrēm (vai varbūt Baltijas kāpuniedrēm? Tā īsti uzmanību nepievērsu. Katrā ziņā 'peizāžs' kā pirmajā attēlā). Mazliet jau sašļuku, jo gribēju taču pārmeklēt ar zemu sūnu klātās pelēkās kāpas, bet nu neko darīt. Joka pēc piesēdos pie viena graudzāļu cera un raudzīju vai kas neslēpjas zem nolīkušajām, pērnajām lapām un stiebriem un biju pārsteigts! Līdzīgi kā iepriekšējā dienā Skrundā ar viršu ceriem, tā arī šeit kāpās - zem graudzāļu ceriem slēpās vesela bagātība! Melnuļus Melanimon tibiale varēja smelt riekšavām - nelielā 20x20cm pleķītī minūtes laikā atradās 8 vaboles! Apsolu, ka šī šogad blogā ir pēdējā bilde ar šo sugu. Nav ko tik daudz atkārtoties - ķeramies pie jaunumiem! Zem viena no šādiem ceriem atradās pāris, ~3mm sīkas zemesblaktis - Pionosomus varius. Jauna suga - zemesblakts Nr15! Līdzīgi kā iepriekšējā suga - arī tipisks sausu biotopu apdzīvotājs, taču varbūt ne tik izteikti saistīta ar piejūras zonu. Varot būt sastopama arī sausos biotopos iekšzemē - smilšainos virsājos ar mārsiliem utml. biotopos. Pie šī cera uzkavējos mazliet ilgāku laiku un brīdī, kad šķita, ka visu kas tur bija atrodams biju jau apskatījis, pēkšņi pašā laukuma centrā (kuru biju visai rūpīgi vērojis jau minūtes piecas) ieraudzīju kaut ko pavisam fantastisku - izcili nomaskējušos blakti! Phimodera humeralis!!
Bruņublakts Phimodera humeralis
Bruņublakts Phimodera humeralis
Ja par jaunajām zemesblaktīm, protams, prieks liels, tad par šo sugu prieks bija dubultmilzīgs! Bruņublaktis ir vairogblaktīm tuvu radniecīga dzimta un Latvijā sastopamas vien trīs sugas (teorētiski gan varētu būt vēl vismaz pārītis) no kurām tikai vienu, parasto bruņublakti (Eurygaster testudinaria), varētu uzskatīt par parastu sugu. Pārējās divas - Phimodera humeralis un P.flori ir retas vai pat ļoti retas. Piemēram, šai sugai literatūrā atrodu vien četras atradnes - Garciems (V.Šmits, 1953. gads - pēc Zanda Spura 1953. gada publikācijas), Pape, Užava un Ziemupe (V.Spuņģa 2005. gada raksts par pelēko kāpu blaktīm). Suga apdzīvo piekrastes kāpu biotopus - g.k. droši vien pelēkās kāpas, jo, piemēram, somu blakšu grāmatā ir minēta saistība ar auzenēm (Festuca), kas priekškāpās gluži neaug. Mans eksemplārs, lai arī fiziski tomēr atradās priekškāpās, arī nebija pārāk tālu no pelēkajām kāpām. Gan jau vienkārši ieceļojis no turienes pārziemot vai kā savādāk. Tā arī visu dzīvi šī suga tur kāpās arī pavada. Iespējams, ka kopumā Latvijas piekrastē varētu arī nebūt tā retākā suga (īpaši vietās, kur šī kāpu zona ir izteiktāka, tātad Vidzemes jūrmalā varbūt mazāk), bet, ņemot vērā blakts lielisko maskēšanos, ieraudzīt tās laikam nav viegls uzdevums. Pavisam noteikti, ka man milzīgi paveicās šo ieraudzīt. Jeb, pareizāk sakot, paveicās, ka tomēr nepiecēlos un neaizgāju no šīs konkrētās vietas kādu mirkli ātrāk. Likteņa pirksts! 
Cikādiņas Eupelix cuspidata nimfa
Cikāde Tettigometra atra
Turpat blakus šai īpašajai bruņublaktij sēdēja arī sīciņa cikādiņas nimfa ar īpatnēju lāpstu galvas vietā - Eupelix cuspidata! Pieaugusi blakts izskatās visnotaļ līdzīgi - tikai ar izaugušiem spārniem un 'deguns' izaug vēl mazliet garāks. Tiešām īpatnēja izskata kukainis. Dzīvojot sausās vietās uz graudzālēm un it kā nekāds īpašais retums neskaitās - redzēju gan pirmo reizi! Tāpat pirmo reizi redzēju pilnībā melnu cikādiņu - Tettigometra atra. Šai sugai īpatnējs savukārt ir nevis izskats (atskaitot melno krāsu - samērā standarta izskata cikāde), bet gan ekoloģija - tā ir cieši saistītas ar skudrām! Ir gan stipri trūcīgi ar informāciju gan tieši par šo sugu, gan Tettigometridae dzimtu kopumā (šai dzimtai nav pat latviskais nosaukums). Atsevišķām sugām droši ir pierādīts, ka to nimfas attīstās skudru ligzdās un arī attiecībā uz T.atra ar ir minēta saistība ar Lasius ģints skudrām. Šīs cikādes varot atrast šo skudru ligzdu tuvumā vai pat pašās ligzdās. Mana cikāde gan sēdēja tāpat vien smiltiņās (varbūt biju to pirms tam iztraucējis no kādas citas sēžamvietas vai slēptuves?), bet kāpās kopumā skudru jau netrūkst. Grūti pateikt cik reta/bieža šī suga ir Latvijā, jo nekādu informāciju neatrodu, bet jādomā, ka īpaši bieži sastopama nav. 
Skrejvabole Paradromius (=Dromius) linearis
Māņkrabjzirneklis Tibellus maritimus
Vairogblakts Sciocoris cursitans
Strupvabole Hypocaccus metallicus
Šajā ierakstā tiešām vairāk pieturēšos pie jaunumiem, jo tādu bija vēl! No viena kāpusmilgu pudura izrāpoja neliela, šaura skrejvabole - Paradromius linearis, kas Latvijā g.k. esot sastopama vienīgi kāpu zonā (bet ir atradumi arī iekšzemē). Neesot tā pati biežākā suga! Ja šis eksemplārs šajā dienā bija vienīgais, tad māņkrabjzirnekļi Tibellus maritimus gan bija 'biezā slānī'. Sākumā tiem pat nepievērsu uzmanību, jo noturēju tos par biežāk sastopamo sugu Tibellus oblongus, bet tad atcerējos par šīs otrās sugas eksistenci un, ņemot vērā, ka sugas epitets 'maritimus' tā burtiski tulkojot nozīmē 'ar jūras malu saistīts', tad sāku pētīt šos zirnekļus mazliet rūpīgāk. Un tik tiešām - daudziem no šiem zirnekļiem gar galvkrūšu un vēdera sāniem bija palieli, melni plankumi, kas pēc manas saprašanas ir vieglākā šo abu sugu atšķiršanas pazīme. Par jaunām zirnekļu sugām arī ir prieks! Vēl šajā dienā atradās cita jauna blakšu suga no Sciocoris ģints, ko latviski teorētiski dēvē par smilšu vairogblakti. Šajā ģintī gan Latvijā ir trīs sastopamas sugas un divas no tām (cursitans un umbrinus) atšķirt ir samērā grūti. T.i. vieglākā atšķiršanas pazīme esot vēdera krāsojums, bet vēderu es diemžēl nenofotogrāfēju... Pēc redzes atmiņas (jo dabā vēderu redzēju gan) tomēr gribētos teikt, ka esmu visnotaļ drošs, ka vēdera krāsojums bija kā S.cursitans. Visas sastaptās vairogblaktis gan ne pa kam nevēlējās pilnībā atrādīt savas kājas un taustekļus - bija totāli neaktīvas. Visādi centieni tās kaut kā 'atmodināt' cieta fiasko. Tāpēc bilde diemžēl tāda nekāda... Būs iemesls atgriezties Daugavgrīvas kāpās (ko arī noteikti vēl šopavasar izdarīšu)! Nobeigumā glīta un metāliski spīdīga strupvabole - Hypocaccus metallicus. Par šo gan tā arī nepaliku īsti pārliecināts vai vabole līdzīgi kā tās vairogblaktis tēloja beigtu, vai arī tiešām bija beigta... Ja otrais variants, tad stipri atvainojos, jo beigtas radības parasti cenšos tomēr nebildēt, bet nu... Pietrūka pacietības sagaidīt vai tad vabole beidzot sāks kustēties vai nē. Lai nu kā - vismaz 9 jaunas kukaiņu sugas dažu stundu laikā ir vienkārši fantastisks rezultāts! Noteikti šogad jāpievērš kāpām lielāka uzmanība, jo pilnīgi droši, ka kāpu biotopos mīt vēl kaudzēm sugu, ko nekad neesmu vēl redzējis. 

trešdiena, 2017. gada 29. marts

#nedēļassuga: Euspilapteryx auroguttella

Raibkode Euspilapteryx auroguttella
Laiks nedēļas sugai! Šoreiz tas ir neliels, bet samērā raksturīga izskata naktstauriņš - raibkode Euspilapteryx (=Eucalybites) auroguttella. Suga nav reta, Latvijas tauriņu katalogā izplatības vērtējums novērtēts ar 3 ballēm [diezgan bieži, suga ir sastopama valsts teritorijas lielākajā daļā]. Bet naktstauriņš kā jau naktstauriņš... Lido g.k. vēlu vakarā vai naktī un dienā to var sastapt varbūt vienīgi nejauši iztraucējot no barības auga - asinszālēm (Hypericum sp.). Kāpuri it kā veidojot samērā raksturīgus bojājumus uz asinszāļu lapām taču pagaidām nav gadījies tādus manīt jeb, pareizāk sakot, neesmu nekad tā īsti pievērsis uzmanību asinszāļu lapu bojājumiem. Jauni kāpuri sākumā barojas iegarenās mīnās starp lapas augšējo un apakšējo slāni, bet vēlāk, izaugot lielākam, izveido no lapas tādu kā 'tūtiņu', kur turpina baroties. Iespējams, ka pēc darbības pēdām šo tauriņu var konstatēt vieglāk taču jāskatās vai nav kādas citas kukaiņu sugas, kas var veidot līdzīgus bojājumus uz asinszāļu lapām. Gadā attīstās divas paaudzes. Pirmā lido maijā, bet otrā - augustā (+/- mazliet agrāk vai vēlāk, ņemot vērā katras sezonas temperatūras īpatnības). Pats šo sugu esmu sagaismojis tikai vienu reizi - vasarnīcas apkārtnē 2013. gada 2. augustā. Tātad šis ir bijis otrās paaudzes tauriņš - svaigs un smuks. Suga tiešām visnotaļ nesajaucama, jo starp raibkodēm (Gracillaridae dzimta) nekā cita līdzīga īsti nav. Varbūt Calybites phasianipennella, taču tai plankumi uz spārniem ir iegarenas formas un ir stipri gaišākā krāsā. To, ka šis tauriņš pieder raibkodēm savukārt var viegli pateikt pēc tauriņa pozas - ķermeņa priekšdaļa slīpi piepacelta uz garām kājām. 
Raibkode Euspilapteryx auroguttella