pirmdiena, 2016. gada 12. septembris

Lielais Kangaru purvs

Viens no Lielā Kangaru purva ezeriņiem
Lielas Kangaru purvs manā skatījumā ir visai īpaša vieta. Varbūt pats purvs mazākā mērā, jo tas, lai arī ir tipisks augstais purvs, tomēr šķiet ir visai jūtami cietis no meliorācijas ietekmes, kā rezultātā ir kļuvis diezgan sauss un lēni, bet neatlaidīgi aizaug ar priedītēm. Var jau teikt, ka tas ir normāls process, jo arī dabiskos apstākļos purvi mēdz lēnām aizaugt, taču meliorācija noteikti šo procesu ir par n reizēm paātrinājusi. Taču Lielā Kangaru purva apkārtne - gan paši Lielie Kangari, gan tuvāki un tālāki meža gabali, gan, manuprāt, ir īsts zelta gabals. Vismaz kukaiņu ziņā noteikti! Protams, nevar gluži salīdzināt, piemēram, ar kukaiņu daudzveidības 'Meku' - Šlīteres zilajiem kalniem, taču Latvijā ir maz tādu vietu, kas Šlīterei 'turēt līdzi'. Bet, ja salīdzina ar citām NATURA 2000 vietām, tad Lielie Kangari noteikti tur savu pozīciju visai labi. Kaut gan labi - atzīšos, ka šī Lielo Kangaru reklāma droši vien nav īpaši objektīva, jo vienkārši pēdējo 5-7 gadu laikā ir sanācis turp braukt pietiekami regulāri (kaut vai tāpēc, ka šī vieta atrodas samērā netālu no Ogres) un šo braucienu laikā ir izdevies tur atrast un ieraudzīt daudzas interesantas lietas, kas Lielos Kangarus manās acīs paceļ augstāk par citām, noteikti ne mazāk interesantām vietām, kurās esmu pavadījis ļoti maz laiku vai neesmu bijis pat vispār. Ok, liriku pie malas! Šogad Lielos Kangarus esmu apmeklējis gan tikai divas reizes, taču abas reizes bijušas ļoti veiksmīgas un interesantas. Šajā ierakstā par pirmo gājienu - 27. maijā.
Zāļsvilnis Crambus alienellus
Agrais purvraibenis (Boloria euphrosyne)
Galvenais gājiena mērķis bija purva samteņu (Oeneis jutta) meklēšana tieši Lielajā Kangaru purvā. It kā jau citus gadus ar biju šo purvu apmeklējis ar līdzīgu domu prātā, bet kā izrādās, tad šķiet ne reizi nebiju purvā bijis šai sugai piemērotākajā lidošanas laikā - maija beigās. Tā ka nav jau brīnums, ka nebiju tos tur atradis, jo, piemēram, jūnija beigās var staigāt pa purvu kaut 30km, bet purvu samteni nekad neizdosies atrast, jo to lidošanas laiks vienkārši ir beidzies. Četras dienas iepriekš biju purva samteņus kārtīgi apskatījis Lielajā Pelečāres purvā (par to var izlasīt šajā bloga ierakstā) un līdz ar to bija jau konkrēts priekšstats par to kā un kur tad īsti šos vajadzētu meklēt. Laiks bija piemērots un tauriņu aktivitāte laba, taču tā arī ~6km garajā čāpojienā pa purvu meklētais tā arī neatrādījās. Varbūt tiešām šī suga Kangaru purvā nedzīvo? Tā var gadīties, jo nav jau tā, ka purva samtenis ir ļoti bieži sastopams un noteikti nav tā, ka ir visos augstajos purvos. Stāsta gan, ka purva samteņi konkrētā purvā var būt arī ar visai lokālu izplatību (t.i. būs sastopami tikai kādā nelielā platībā) un šajā gājienā jau tuvu ne visu purvu izdevās izstaigāt, tā ka varbūt ir vērts tur iegriezties arī kādu citu gadu. Lai nu kā tur nebūtu ar purva samteņiem, arī citu purva kukaiņu aplūkošanai maija beigas ir gandrīz vai pats labākais laiks un līdz ar to purva dzīvi varēja izbaudīt ar pilnu krūti. Apkārt laidelējās mazās purvuspāres (Leucorrhinia dubia) un karaliskās dižspāres (Anax imperator), mazās zileņu raibpūcītes (Coranarta cordigera), agrie purvraibeņi (Boloria euphrosyne) u.c. tauriņi. Galīgi nevarētu teikt, ka bija garlaicīgi! Izdevās arī atzīmēt vienu jaunu zāļsviļņu sugu priekš sevis - Crambus alienellus, kas lielā skaitā (pat ne desmitiem, drīzāk - simtiem!) barojās vaivariņu ziedos. Acīmredzot tipiska augsto purvu suga, kuru neiebrienot purvā ieraudzīt nevar. 
Ligzda purva priedītē - visticamāk lielās čakstes (Lanius excubitor)
Zivjērgļa (Pandion haliaetus) ligzda zemā purva priedītē
Maija beigas arī ir brīdis, kad purvos dzīvojošie putni arī vēl ir gana aktīvi un liek par sevi manīt. Kādu daļu no tipiskajām purva sugām izdevās arī konstatēt - vienā no retajiem slīkšņainajiem pleķīšiem ligzdoja kajaki, vienā vietā izcēlās dzeltenais tārtiņš un kaut kur ļurināja purva tilbīte. Tā varbūt purvam mazāk tipiska suga, bet arī vismaz viens pāris ķīvīšu izskatījās tāds kā sataisījies uz ligzdošanu. Runājot par ligzdām, tad zemā purva priedītē atradās arī, manuprāt, lielās čakstes ligzda, kas gan neizskatījās apdzīvota - vismaz nevienu pieaugušo putnu šajā dienā purvā neizdevās novērot. Jādomā, ka, ja ligzda būtu apdzīvota, tad kāda lielā čakste kaut kur tuvumā jau grozītos. Kā tas bija zivjērgļu gadījumā - ik pa laikam debesīs bija vērojams viens zivjērglis, kas sākumā vairāk tramdīja pārlidojošus peļu klijānus, bet beigās pievērsa arī uzmanību mums - laikam bijām iegājuši viņa teritorijā. Kaut kā biju pārliecināts, ka ligzdai (ja jau uztraucās, tad ticams, ka ligzdotājs) jābūt kaut kur purvmalas mežā - nopētīju mežmalu ar binokli, bet neko aizdomīgu nemanīju (zivjērgļi ligzdu veido pašā koka galotnē, bieži vien tādā, kas paceļas mazliet virs citiem kokiem). Putns turpināja uzstājīgi riņķot, nu jau gandrīz virs galvas - papētīju to purva malu vēlreiz. Liels bija mans pārsteigums ieraugot, ka ligzda atrodas daudz tuvāk kā es to sākotnēji meklēju (kādu 200-300m attālumā) un nevis kādā augstākā mežmalas kokā, bet pavisam nelielas purva priedītes galā! Noteikti ne augstāka par 10 metriem (drīzāk kādi 8-9m), taču tajā pašā laikā mazliet augstāka par citām priedītēm jau bija gan. Tā ka arī no tāda augstuma putns apkārti var visai labi pārredzēt. Šajā brīdi, protams, devāmies prom, lai lieki putniem netraucētu - putns virs galvas jau tā bija pavadījis kādas minūtes 3-4 mūs skaļi mūs mēģinot padzīt. Lai nu kā - uzzināju, ka zivju ērglis ligzdu var būvēt arī tik zemu. 
Agrais samtenis (Lasiommata petropolitana)
Cīrulīšu dižtauriņš (Parnassius mnemosyne)
Iznākot no purva, vairāk uzmanību sāku pievērst dienastauriņiem, jo šajā apkārtnē cerēju ieraudzīt divas sugas, ko ļoti iespējams šajā gadā citur arī varētu vairs neizdoties ieraudzīt - agro samteni un cīrulīšu dižtauriņu. Viss beidzās laimīgi, jo izdevās redzēt gan samteni, gan dižtauriņu un kā beigu beigās izrādījās - tad šie novērojumi abām sugām tiešām tā arī palika mani vienīgie šajā gadā. Ja agrais samtenis bija tik veikls un nemierīgs, ka izdevās tikai ļooti dokumentāls kadrs, tad cīrulīšu dižtauriņi gan bija krietni vien mierīgāki. Divus eksemplārus pie tam sastapu arī jau pašā vakarā netālu no telts vietas - mierīgi nakšņojam uz zāles stiebriem. Tur tad varēja nodoties mierīgai to fotosesija. Nu labi, īstenībā tikai daļēji mierīgai, jo šis vakars bija vienīgais visā šajā gadā, kad varēja apgalvot, ka jā -odu ir daudz un viņi traucē! Tik daudz, ka, fotogrāfējot dižtauriņu, gandrīz 1/3 kadru (mazliet pārspīlēju) bija tādi, kuros bija ietrāpījis arī pa kādam odam. Tā visādi citādi šis gads, protams, ir bijis ļoti labvēlīgs, jo odu ir bijis ļoti maz. Negribas pat atcerēties tos trakos gadus (atmiņā spilgti iesēdušies 2010. un 2011. gads), kad ieiet mežā pat uz 5 minūtēm bija vājprāta mokas. Tā ka patiesībā nebrīnos, ka no tiem dažiem trakajiem odu gadiem man ir salīdzinoši maz labu un jēdzīgu kukaiņu foto - mierīgi nosēdēt odu ielenkumā vienkārši nebija iespējams! 
Pamīkstspārnis Dolichosoma linearis
Parastā graudzāļu vairogblatks (Aelia acuminata)
Lēcējzirneklis Evarcha arcuata
Riteņzirneklis Hypsosinga pygmaea
Amoliņa raibspārņa (Zygaena viciae) kāpurs
Lielā salnsprīžmeša (Erannis defoliaria) kāpurs
Vakarā telts tika uzcelta jau samērā agri (ap kādiem 19iem, ja nemaldos), bet tā kā es esmu vairāk 'pūce' kā 'cīrulis' un principā, kamēr nav iestājusies dziļa tumsa, īpaši aizmigt nevaru, tad izmantoju atlikušās vakara stundas un, apbruņojies ar entomoloģisko tīkliņu, devos pētīt kas tāds interesants dzīvo pļaviņā blakus. Jāsaka, ka guvums bija visai labs! Gan sākot ar atsevišķiem fotogēniskiem radījumiem (piemēram, kārtējais lēcējzirnekļa portrets - nu nevaru es viņus nenobildēt katru reizi, kad ieraugu!), gan jaunām sugām (pāris īsspārņu sugas, viens smecernieks, riteņzirneklis Hypsosigna pygmaea u.c.), gan labākiem kadriem jau iepriekš redzētām sugām. Pēdējā kategorijā noteikti ietilpst pamīkstspārnis Dolichosoma lineare, kas noteikti nav reta suga - vismaz savulaik Arvīda Barševska izdotajā grāmatiņā 'Austrumlatvijas vaboles' šai sugai ir minētas vairāk kā 50 atradnes un pielikta atzīme 'Ļoti bieži'. Taču man pašam pēdējo 11 gadu laikā šī bija tikai otrā sugas sastapšanas reize. Senākā jaunībā gan it kā atceros to redzējis biežāk. Kaut gan, ja šādai nelielai, iegarenai un pelēkzaļai vabolei patīk sēdēt, piemēram, pļavā uz zāles stiebriem, tad tādu ieraudzīt patiesībā nav viegls uzdevums. Pavisam iespējams, ka entomoloģiskais tīkliņš tad ir vieglākā šīs sugas konstatēšanas metode.  
Koksngrauzis Agapanthia violacea
Koksngrauzis Agapanthia violacea
Apmēram ap pulksten 21:30, kad jau lēnā garā sāku mest mieru savām entomoloģiskajām aktivitātēm - pēc viena no pēdējiem pļāvieniem tīkliņā atradu glītu, zilganu vaboli ar gariem taustekļiem. Neticēju savām acīm! Koksngrauzis Agapanthia violacea! Savā potenciāli nobildējamo koksngraužu sugu sarakstā es esmu iekļāvis daž ne dažādus retumus, bet šādu sugu pat sapņos nebiju cerējis satikt! Sāku patiesībā pat pie sevis prātot vai kāds tādu vispār ir Latvijā redzējis? Pirms šī jautājuma noskaidrošanas, gan vispirms drudžaini centos šo retumu tā pienācīgi iemūžināt, kas gan izrādījās visai piņķerīgs pasākums, jo saule jau bija norietējusi un bija jūtams akūts gaismas trūkums organismā. Par laimi vakars bija jau kļuvis visai vēss un koksngrauzītis bija pat ļoti mierīgs (odi gan ne!), kas vismaz daļēji atviegloja fotogrāfēšanu. Kad kaut cik jēdzīgi kadri bija sagūti, ķēros pie sugas statusa noskaidrošanas. Kā izrādījās, tad kā jauna suga Latvijai Agapanthia violacea ir tikusi konstatēta vien 2013. gadā, kad 6. jūnijā Ilgu apkārtnē (Daugavpils n.) sugu bija noķēris Nikolajs Savenkovs. Vēlāk (12. jūnijā) turpat sugu konstatējis arī Arvīds Barševskis - citi atradumi šai sugai nav pagaidām publicēti. Tātad pilnīgi iespējams, ka tikai otrā zināmā atradne Latvijā! Jauki, ko lai citu saka. Šis gan nav tāds tipisks koksngrauzis, jo patiesībā ar kokiem šai sugai saistība nav. Iespējams, ka korektāks varētu būt nosaukums 'stublājgrauzis', kāds ir dots Phytoecia ģints koksngraužiem, jo abu šo ģinšu sugu kāpuri attīstās dažādos lakstaugos - gan stublājos, bet biežak laikam tomēr sakņu daļā. Konkrēti A.violacea ir samērā izteikts polifāgs un kā kāpuru barības augi ir minētas lucernas (Medicago), esparsetes (Onobrychis), daglīši (Echium), salvijas (Salvia), krievpogas (Scabiosa) u.c. Nezinu kas no tā visa varēja būt šajā pļaviņā, bet gan jau kaut kas piemērots tur atradās. Šur tur piemin arī, ka suga pēdējos gados ir sākusi izplatīties uz ziemeļiem un līdz ar to sugas atrašana Latvijā laikam liels brīnums nav. Pilnīgi iespējams, ka turpmākajos gados novērojumu skaits varētu arī pieaugt - dzīvosim redzēsim vai tā tiešām būs. Lai nu kā - 76. koksngraužu suga manā kolekcijā! Pie miera varēju doties apmierināts kā zīlonis! 

svētdiena, 2016. gada 11. septembris

Vasarnīcas pārsteigumi jeb Zelta celms v2.0

Nolūzusi egle Olaines novada mežā
Šajā gadā it kā uz vasarnīcas kukaiņu medību laukiem esmu braucis pat samērā bieži, taču pārsvarā visi braucieni ir bijuši darbadienu vakaros ar mērķi gaismot naktstauriņus. Parasti nākamajā dienā jau visnotaļ agri jābrauc atpakaļ uz darbu, līdz ar to tādas garākas pastaigas vasarnīcas apkārtnē šogad ir iznākušas tikai divas. Viena tāda pastaiga bija maija beigās, kad vasarnīcā iznāca padzīvoties veselas divas dienas un tām tad būs veltīts šis ieraksts. Kāpēc nosaukumā pieminēts 'zelta celms'? Tāpēc, ka pirmajā attēlā redzamā nolūzusī egle izrādījās gandrīz tikpat produktīva, kā pirms dažiem gadiem turpat vasarnīcas apkārtnē atrastais oriģinālais 'zelta celms' (tā arī bija nolūzusi egle - par to plašāks apraksts šajā bloga ierakstā). Nieka 10 minūšu laikā izdevās uz šīs egles novērot piecas vaboļu sugas, no kurām divas bija pat ļoti interesantas. 
Skujkoku ligzdu koksngrauzis (Rhagium inquisitor)
Mizgraužu skudrulītis (Thanasimus formicarius)
Zilais ēku koksngrauzis (Callidium violaceum)
Pirmās divas sugas - skujkoku ligzdu koksngrauzis un mizgraužu skudrulītis ir tipiskas šādu egļu stumbru apdzīvotājas. Maz ir tādu svaigi nolūzušu egļu uz kurām aprīļa beigās/maijā nevarētu atrast vismaz vienu no šīm sugām (bet visticamāk ir atrodamas abas). Tās jau te blogā pirms tam arī ir 'atzīmētas' tāpēc ilgi nekavējamies un laižam tālāk. Trešā suga jau bija mazliet interesantāka - zilais ēku koksngrauzis (Callidium violaceum). Šī vabole bija iemesls kāpēc vispār pie šīs egles aizķēros tā mazliet ilgāk, jo vabole ir gana krāšņa un gribējās man šo tā smuki nofotogrāfēt. Diemžēl koksngrauzis sēdēja neparocīgā vietā, tāpēc pirmie kadri neko diži izcili nesanāca (viens no tiem ir arī te redzams). Man par nelaimi vabole drīz vien sāka arī rāpot saplaisājušo koksnes šķēpeļu virzienā, kur draudēja pazust pavisam! Centos to nepieļaut, mēģinot vaboles gaitu ievirzīt man tīkamākā gultnē, taču... zilais ēku koksngrauzis izrādījās veiklāks un, par spīti maniem centieniem,  uz neatgriešanos ielīda kādā spraugā. Ehh, neko darīt. Suga it kā nav reta, bet pēdējos gados kaut kā praktiski neesmu redzējis. Īstenībā šos biežāk var novērot nevis šādā dabiskā vidē, bet gan uz kādiem skujkoku (var būt gan egle, gan priede) zāģmateriāliem - piemēram, dēļiem. Droši vien tas arī iemesls kāpēc suga savā latviskajā nosaukumā ieguvusi epitetu 'ēku koksngrauzis'.
Joslainais sprakšķis (Diacanthous undulatus)
Strupvabole Cilyster lineare
Tieši tajā brīdī, kad ēku koksngrauzis bija tikko kā nozudis šķirbā, ar acs kaktiņu pamanīju citu kustību uz egles stumbra. Liels bija mans pārsteigums ieraugot, ka šīs kustības avots ir reta sprakšķu suga - joslainais sprakšķis (Diacanthous undulatus). Dabā tādu redzēju tikai otru reizi! Īstenībā mani mazliet pārsteidza fakts, ka šis rāpoja pa egles stumbru, jo kaut kā savā prātā šo sugu biju asociējis ar lapkoku mežiem. Taču izrādās, ka joslainajam sprakšķim kā reizi vairāk patīk tieši egles! Plēsīgie kāpuri dzīvo zem atmirušu egļu mizas, bet pieaugušām vabolēm labpatīkot dzīvot uz pašiem egļu stumbriem, kur tās pārsvarā gan slēpjas mizas spraugās. Ja tā padomā, tad vaboles krāsojums patiesībā ir izcili pielāgots tam, lai uz egles mizas fona tā praktiski nebūtu pamanāma. Suga Latvijā izplatīta tiešām samērā reti - vai vismaz ir samērā reti novērota. Tā, piemēram, 2011. gada rakstā par šo sugu ir atzīmētas 20 atradnes + kopš tā laika klāt nākušas varbūt vēl kādas desmit atradnes. Nav jau nemaz tik daudz. Un visbeidzot piektā suga uz šī egles celma bija man jaunums - strupvabole Cylister lineare. Suga ar līdzīgu ekoloģiju un izplatību kā joslainajam sprakšķim - arī šīs vaboles kāpuri dzīvo zem egļu (bet arī citu skujkoku) mizas, kur medī mizgraužu u.c. vaboļu kāpurus. Tā ka tiešām jauka egle! Ja ap to pasnaikstītos vēl kādu brīdi, tad gan jau izdotos sameklēt vēl kaut ko, bet tā uz sitiena nekas jauns vairs acīs neiekrita - soļoju tālāk.  
Ēnvaboles Xylita laevigata
Ēnvabole Dolotarsus lividus
Tālākais soļojums gan īpaši produktīvs nebija. Vienā izcirtumā patvarstīju tauriņus (interesantākā suga - mazais vijolīšu purvraibenis) un uz bērzu stumbeņiem augošās posaspiepēs atradās standarta vaboļu komplekts šādā 'biotopā' - melnuļi Bolitophagus reticulatus, Diaperis boleti un Oplocephala haemorrhoidalisi un turpat blakus arī lielais asmalis (Peltis grossa). Bet tā citādi turpmākās pāris stundas aizgāja vairāk via mazāk aktīvi soļojot - bez nekādām īpašām 'ekstrām'. Ja nu vienīgi atzīmēšanas vērtas ir divas ēnvaboļu sugas - Xylita laevigata un Dolotarsus lividus. Ja pirmā suga nav nekas tāds rets (pats esmu redzējis kādas reizes 5), tad otra gan - krietni retāka. Taču vasarnīcas apkārtnē arī šī suga bija jau manīta - esmu pat par to jau rakstījis te blogā (sk. šo ierakstu). Starp citu tajā ierakstā pieminēto orusīdu manīju arī šajā dienā, taču nebiju pietiekami veikls, lai iegūtu kādu jēdzīgu kadru. Tā ka, lai arī maršruts bija pavisam cits, sastapto kukaiņu sugu sastāvs izrādās ir bijis samērā līdzīgs.
Jātnieciņš Rhyssa persuasoria
Piepjmīlis Endomychus coccineus
Asinssarkanā plakaņa (Cucujus haematodes) kāpurs
Taču neiztika bez pavisam īpaša pārsteiguma! Pašās gājiena beigās, kad, mēģinot saīsināt ceļu, atdūros pret platu grāvi, kam viena krasta puse bija noaugusi blīviem latvāņiem. Nācās vien meklēt apkārtceļu un tā nu iekūlos vienā brangā, iepriekš neapmeklētā melnalkšņu dumbrājā. Tur interesantas lietas gan sāka birt kā no pārpilnības raga - te uz viena stumbra liels jātnieciņš Rhyssa persuasoria dēj olas kādā nelaimīgā kāpurā, te košais piepmīlis Endomychus coccineus rāpo pa kritalu, paretais sprakšķis Ampedus erythrogonus zem mizas, piepjvaboles Triplax russica un spīdulis Cyllodes ater uz piepes u.c. Ražīgi! Taču galvenais pārsteigums - Cucujus plakaņu kāpuru atrašana zem neliela alkšņa kritalas mizas! Pirmkārt jau biju šokā - kā? Vai tiešām šie dzīvo arī tik tuvu manām jaunības dienu kukaiņu takām? Otrkārt - zem alkšņa mizas? Ko tas nozīmē? Kura suga tad tā ir? Jautājums par sugas piederību mani tiešām samulsināja, jo sarkanais plakanis tipiski ir atrodams zem apšu mizas (vai arī ozolu), bet asinssarkanais plakanis - zem priežu mizas. Alksnis īsti neatbilst ne vienai ne otrai sugai vai, pareizāk sakot, kā alternatīvs 'risinājums' ir minēts abām sugām. Tātad šajā gadījumā pēc konkrētā biotopa sugu noteikt īsti nevarēja. Apkārtnē gan vairāk dominē tieši priežu meži un tādu lapkoku mežu apkārtnē nemaz nav (atskaitot melnalksnājus un kādus jauktus skujkoku-lapkoku mistrojumus) - tas tomēr vedināja uz domām, ka šim vajadzētu būt asinssarkanajam plakanim (C.haematodes). Arī pēc kāpura izskata šis variants šķiet visatbilstošākais (joprojām gan nejūtos pārlieku drošs abu sugu atšķiršanā tikai pēc kāpuriem). Cītīgi meklēju vai nevar atrast kādu pieaugušo vaboli, taču bez sekmēm. Arī citi kāpuri šajā melnalksnāja neatradās - apdzīvota bija tikai viena vienīga neliela alkšņa kritala. Tīri pēc sajūtām šķita, ka tas tāds vienas, tur nejauši ieklīdušas mātītes darbs - izdējusi oliņas uz vienas kritalas un tas arī viss. Var tikai minēt kāpēc tā tur ir ieklīdusi - varbūt tiešām pilnīga nejaušība, bet tik pat labi pie vainas varētu būt apkārtnes mežu 'degradācija', kas ir licis vabolei meklēt jaunas mājvietas - daudz izcirtumu un arī tajos mežos, kas vēl ir saglabājušies, ir sajūta, ka atmirušos kokus (īpaši priedes) izzāģē un izvāc apkārtnes vietējie iedzīvotāji, jo svaigu celmu (taču redzams, ka koks nav bijis dzīvs, bet jau nokaltis) šajos mežos ir visai daudz. Pierīgā tā vispār esot diezgan liela problēma, kas diezgan krasi samazina meža bioloģisko vērtību, jo mežs bez kritalām un atmirušiem kokiem nav 'normāls' mežs. 
Skrejvabole Carabus glabratus
Lēcējzirnekļa Evarcha sp. portrets
Tinējsmecernieks Byctiscus betulae
Šī diena bija viena no retajām reizēm, kad kukaiņu medībām centos nodoties maksimāli ilgi - pēc garās pastaigas vien īss atpūtas brīdis un ņēmu padusē entomoloģisko tīkliņu, lai dotos apsekot tuvējo pļaviņu un netālo izcirtumu. Un tā līdz pat sagaidīju vakarlēpja murrāšanu. Neatlaidība atmaksājās, jo šis bija tas laimīgais vakars, kad ar tīkliņu iepļāvu māņmīkstspārni Cerapheles terminatus, par ko plašāks apraksts šeit. Bija gan arī šādi tādi citi radījumi - gan fotogēnisks lēcējzirneklis, gan košs tinējsmecernieks, gan vēl šis tas cits mazāk 'fotogēnisks'. Katrā ziņā pēc šādām gana rezultatīvām medībām pat vakara krēslā, ir skaidrs, ka kukaiņus var vērot/meklēt/fotogrāfēt praktiski 24 stundas diennaktī! Ka tik ir spēks kaulos un entuziasms dzen uz priekšu. 
Tinējs Ancylis kenneli
Zāģkode Luquetia lobella
Tauriņš Lampronia fuscatella
Tinējs Gypsonoma nitidulana
Naktstauriņu lampa šajā reizē gan lika nedaudz (bet tikai nedaudz) vilties. Laiks gan arī nebija diez ko piemērots (diezgan vēss) - līdz ar to no lieltauriņiem atzīmējās vien ~30 sugas, kas ir tiešām pamaz. Situāciju šoreiz izglāba sīktauriņi - atlidoja gan dažas vienkārši glītas sugas, piemēram, tinējs Ancylis kenneli, gan arī dažas sugas, ko iepriekš nekad nebiju manījis, piemēram, tinējs Gypsonoma nitidulana un tauriņš Lampronia fuscatella no Prodoxidae dzimtas. Pēdējā pēc skata nav diezin ko krāšņa suga bet Latvijā skaitās visai reti sastopama - Latvijas tauriņu katalogā pie izplatības ir atzīme '1' (piecu ballu skalā). Tauriņa kāpurs attīstās tievos bērzu zariņos, kuriem izveido tādu kā paresninājumu - parasti zarojuma vietā (to droši vien var mierīgi dēvēt arī par pangu. Vismaz angļu valodā tā to arī sauc - 'gall'). Tā iekšpusē tad kāpuriņš ir visai labi pasargāts no ārpasaules briesmām. Varētu būt retākā šīs sezonas naktstauriņu suga - tā ka laikam jau arī par šo nakti ir grēks sūdzēties! Rezumējot pāris vārdos - kārtējais veiksmīgais izbrauciens uz vasarnīcu!

piektdiena, 2016. gada 9. septembris

Krustkalni - 2016, pavasaris

Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla) Krustkalnu dabas rezervātā
Hmm, sen nekas nav rakstīts (ak vai, cik ierasts sākuma teikums šajā blogā...)! Aiz loga vēl tāds samērā vasarīgs laiks, tāpēc vēl tā īsti nešķiet, ka būtu pienācis laiks atskatīties uz sezonas laikā paveikto (tas vairāk piestāv garajiem rudens un ziemas vakariem), bet tomēr - pēdējās pāris nedēļās esmu sācis mazliet biežāk pārcilāt šī gada bilžu mapes - kārtojot bildes, mēģinot noteikt kādus nenoteiktos objektus utml. ķimerējoties. Jāatzīst, ka vēl nav sakārtotas arī daļa no pagājušajā gadā safotogrāfētajām bildēm, tā ka tā sanāk mazliet kā cīņa ar vējdzirnavām, jo visu laiku klāt jau nāk jaunas bildes. Ehh, kaut dienā būtu 38 stundas - tad visu varētu paspēt. Varbūt. Lai nu kā tur nebūtu, šajā ierakstā atskats uz  četrus mēnešus senu pagātni - maija vidu, kad pāris dienas atkal izdevās padzīvot Krustkalnu dabas rezrvātā. Brauciens tāds daļējs atpūtas brauciens (zolītes turnīrs nakts garumā ar visām no tā izrietošajām sekām), bet sanāca gan viena ļoti produktīva naktstauriņu nakts, gan arī pāris īsi, taču visntoaļ veiksmīgi izgājieni dabā. Par veiksmīgumu vien jau liecina pirmā bilde - šogad otrais redzētais sārtgalvītis! Šo mazputniņu vienmēr ir prieks ieraudzīt!
Lielais apšu tinējzobspārnis (Pygaera timon)
Skābeņu lācītis (Diaphora mendica)
Lielais ozolu zobspārnis (Peridea anceps)
Tinējs Athes triangulana
Vispirms sāksim ar naktstauriņiem! Kopumā gaismots tikai trīs naktis, taču tikai viena nakts bija silta un labi piemērota šādām aktivitātēm, līdz ar to tikai tajā naktī veicu daudz maz rūpīgu sugu uzskaiti. Salidoja gandrīz 70 'lieltauriņu' sugas, kas ir tīri labs rezultāts, no kurām 3 bija man jaunas sugas. Lielākais prieks par lielo apšu tinējzobspārni (Pygaera timon), kas lai, arī nav īpaši liels retums, bija manā ilgi gaidīto sugu sarakstā. Ja daudzām citām naktstauriņu sugām, kas dzīvo uz apsēm pietiek arī ar jaunākām apsēm, tad šai sugai labpatīkot vietas, kur aug arī vecākas apses, tā ka tas varētu būt iemesls kāpēc nav izdevies šo sagaidīt vasarnīcas apkārtnē - tur šādu vecu apšu nav. No tinējzobspārņiem līdz ar to atlikusi tikai viena neredzēta suga - lielais kārklu tinējzobspārnis (Clostera anastomosis), kas laikam ir retākā suga no piecām tinējzobspārņu sugām. Šajā braucienā izdevās atzīmēt arī citu jaunu zobspārni - lielo ozolu zobspārni (Peridea anceps), kas gan ar nav nekas rets, bet jāmeklē vietās, kur aug kādi vecāki ozoli. Tā ka no Latvijā sastopamajām 30 zobspārņu sugām, neredzētas palikušas vien 6 - no kurām tikai viena (Ptilodon cucullina) varētu būt tāda tiešām ļoti reta un grūti atrodama. Pārējās cerams tuvāko pāris gadu laikā izdosies 'atzīmēt' - kļavu zobspārni cerams jau šogad. 
Rudais pāvacis (Aglia tau)
Rudā pāvača (Aglia tau) priekšspārna 'acs'
Rudais pāvacis (Aglia tau)
Rudais pāvacis (Aglia tau)
No jau iepriekš redzētām sugām patīkams pārsteigums bija rudie pāvači (Aglia tau), kas siltākajā naktī pie lampas grozījās kādi trīs. Viens no tādiem dizainiski jaukākajiem Latvijas tauriņiem! Īstenībā jau var teikt, ka arī šo sugu tā labi redzēju pirmo reizi, jo pirms tam mans vienīgais novērojums bija strauji, apkārt lidojošs tēviņš mežā, kur to labi apskatīt nebija iespējams. Tā vispār tāda šai sugai (un arī atsevišķām citām naktstauriņu sugām, piemēram, dažiem vērpējiem) raksturīga iezīme - tēviņi ir aktīvi arī dienas laikā un tādu strauji lidojošu oranžīgu objektu maijā patiesībā var noturēt arī par kādu dienastauriņu. Tiesa pēc lidojuma veida (straujš un ne tik svaidīgs kā dienastauriņiem) un vietas (bieži vien mežā starp kokiem) parasti tomēr var izfunktierēt, ka tas tomēr nav dienastauriņš. Rudie pāvači ir labs piemērs dzimumu dimorfismam naktstauriņu pasaulē. T.i. kopumā pēc krāsojuma abi dzimumi principā ir līdzīgi (tēviņi mazliet košāki) - t.i. tā atšķirība nav tik izteikta, kā piemēram dažādām zilenīšu sugām.  Galvenā atšķirība ir izmērā (mātītes krietni lielākas) un antenās! Tēviņiem ir daudzu naktstauriņu tēviņiem raksturīgās platās, ķemmveida antenas (mātītēm - ļoti tievas, gandrīz pavedienveida) ar kuru palīdzību tie uztver mātīšu izdalītās smaržas - feromonus. Šajā reizē atlidojušie visi bija tēviņi un, drīz pēc sākotnējā nemiera, tie kļuva pavisam mierīgi un ļāvās mierīgai fotosesijai. Nu ļoti daiļi radījumi! 
Liepu sprīžmetis (Plagodis dolabraria)
Plankumainais tinējzobspārnis (Clostera anachoreta)
Vilkābeļu daivsprīžmetis (Acasis viretata)
Zāļsvilnis Agrotera nemoralis
Ne mazāk glīti bija arī daudzi citi šajā naktī pie lampas sagaidītie 'draugi' - jo īpaši man fascinē liepu sprīžmeša (Plagodis dolobraria) spārnu raksts. Bieži sastopama suga, bet vienmēr prieks ir šo sastapt - ne velti te blogā bilde ar šo parādās jau otro reizi! Šajā reizē gan atlidoja jo īpaši svaigs eksemplārs, kas pelnījis atrādīšanu. Tāpat īpaši svaigs bija viens no iepriekš pieminētajiem tinējzobspārņiem - plankumainais tinējzobspārnis (Clostera anachoreta). Suga, ko tikai pagājušajā gadā redzēju pirmo reizi, bet nu jau ir trāpījies vēl pāris reizes. Vispār jau laikam no tādām retākām sugām gan šajā naktī nekas tāds īpašs ko atzīmēt nav. Retākais guvums varētu būt vilkābeļu daivsprīžmetis (Acasis viretata), kam Latvijas tauriņu katalogā pie izplatības vērtējuma ir atzīme 2 (5 ballu skalā). Tādu gan jau vienu reizi biju redzējis - 2013. gadā Papē. Rezumē par šo tauriņu nakti - garlaicīgi nebija ne mirkli! 
Velvētā skrejvabole (Carabus convexus)
Par to, lai nebūtu garlaicīgi parūpējās arī pāris interesantas vaboļu sugas. Pirmajā naktī, kas tauriņiem nebija īpaši labvēlīga, pie lampas atrāpoja neliela Carabus ģints vabole, kas varbūt pa gabalu tāda īpaši raksturīga neizskatās, taču, ja paskatās tuvāk, var redzēt, ka segspārni ir ar smalkām gareniskām rievām - velvētā skrejvabole (Carabus convexus)! Man jauna suga un, lai arī neskaitās liels retums, tomēr nebiju lolojis īpašas cerības to šogad ieraudzīt. Bet bez veiksmes palīdzības jau kukaiņu sugu medīšanā iztikt nevar. Nākamajā naktī, kas tātad bija krietni siltāka, bruņojos ar lukturīti, izmetu pāris līkumus pa meža ceļu, meklējot citu Carabus-u, ko gan ļoti cerēju Krustkalnos sastapt - C.violaceus. To diemžēl nesatiku, taču atradu vēl vienu convexus un divas citas Carabus sugas. Tā ka tā noteikti ir viena laba metode kā doties meklēt skrejvaboles un citus naktī aktīvus kukaiņus - nakts pastaigās ar lukturīti. Skrejvabolēm gan problēma varētu būt, ka, piemēram, mežā tās ir grūti saskatīt, jo zemsedze parasti tomēr ir klāta pērnām lapām u.c. nobirām un liela daļa vaboļu rušinās kaut kur tām apakšā - dzirdēt var, bet redzēt ne. Bet ja caur mežu iet kāds ceļš vai gludāka taka - tad uz tāda fona gan tos kustoņus var mēģināt saskatīt.  
Māņkoksngrauzis Calopus serraticornis
Otru interesanto sugu gan nekur meklēt nebija jāiet - tā uz gaismu atlidoja pati. Māņkoksngrauzis Calopus serraticornis.  Brūna, paliela (ap 2cm) vabole, kas pēc skata mazliet atgādina tiešām kādu no koksngraužiem - piemēram Criocephalus rusticus, un nav pat īsti līdzīga citām māņkoksngraužu (Oedemeridae) sugām. Lielās acis, kas aizņem lielu daļu no galvas virsmas, norāda, ka šī suga tiešām ir naktī aktīvs radījums un līdz ar to - reti redzams. Esot tāda izteikta pavasara suga un Latvijas apstākļos cerības šo ieraudzīt g.k. aprīli un maijā. Vienīgo reizi pirms tam šo sugu biju atradis Ogres Zilajos kalnos, tālajā 2007. gada 26. aprīlī - paslēpušos mirstošas egles stumbra mizas spraugā. Toreiz jau biju aizrāvies ar kukaiņu foto tā ka fotoarhīvā suga jau bija, taču attēli nebija īpaši labi (5mpx kvalitātē), tā ka vērtīgs 'apdeits'. Pamanīt šo dienas laikā gan tiešām būs bijusi liela veiksme, jo kopumā raksta, ka gaismošana ir viena no efektīvākajām šīs sugas konstatēšanas metodēm. Kāpuri attīstās satrupējušā skujkoku koksnē, ēnainās vietās - nereti tuvu pie stumbra pamatnes vai pat saknēs. Tātad jāmeklē mežos, kas tādi vairāk vai mazāk uz dabisko pusi - t.i. ar bagātīgu atmirušās koksnes daudzumu.
Glodene (Anguis fraglis jeb pēc mūsdienīgākas sitemātiskas skatoties - Anguis colchica)
Dienas pastaigās viens no tādiem negaidītākajiem pārsteigumiem bija glodenes sastapšana. T.i. it kā notikums pats par sevi nekas īpašs - varbūt ne ļoti bieži, bet pa kādai glodenei jau izdodas satikt katru gadu. Taču šādu glodeni - ar koši ziliem plankumiem gan nekad nebiju saticis! Kā izrādās, tad šādas košas zvīņas ir raksturīgas tēviņiem riesta laikā. Acīmredzot nekad nebiju saticis nevienu glodenes tēviņu pavasarī, jo tiešām neatminos, ka būtu šādas zvīņas redzējis. Var jau būt, ka nebiju vienkārši ievērojis? Kas zin.. Lai nu kā, ar glodeni saistās vēl viens interesants fakts, ko uzzināju tagad tikai kādu mēnesi atpakaļ - izrādās pie mums Latvijā ir sastopama nevis suga Anguis fragilis (jeb angliski - Slow Worm), bet gan Anguis colchica (angliski - Eastern Slow Worm). Tātad burtiskā tulkojumā - Austrumu glodene. Vizuāli sugu atšķiršana esot visai sarežģīta (ja ne pat neiespējama, taču šīs zilās zvīņas starp citu esot izteiktākas tieši austrumu sugai colchica), bet ģenētiski abas sugas it kā atšķiroties labi. Latvijas gadījumā it kā par sugu atšķiršanu nav jāuztraucas, jo vismaz nesen izdotajā Eiropas abinieku un rāpuļu noteicējā abu sugu izplatības robeža ir atzīmēta Polijas vidusdaļā. Latvijā esot tikai šī austrumu glodene. Protams, nav ne jausmas cik plaši herpetologu aprindās ir šāds sugu dalījums pieņemts, bet plašs raksts par šo tēmu lasāms šeit.   
Dedestiņu baltenis (Leptidea sinapis) olu dēšanas procesā
Dedestiņu balteņa (Leptidea sinapis) ola
Ķērsu balteņa (Anthocharis cardamines) mātīte
Maija vidū tauriņu sezona jau bija atspērusies un auļoja uz priekšu plašiem soļiem un arī Krustkalnos trīs dienu laikā ieraudzīju trīs gadam jaunas sugas - kāpostu balteni, krūkļu zilenīti un čemurziežu dižtauriņu. Lielāks prieks gan bija par dedestiņu balteni, ko izdevās pieķert olu dēšanas procesā (un līdz ar to izdevās nofotogrāfēt arī tā olu) un ķērsu balteņa mātīti, kas ir daudz neuzkrītošāka par tēviņiem (lidojumā mierīgi var sajaukt, piemēram, ar kāļu balteņiem) un līdz ar to - tik bieži negadās redzēt (=pamanīt). T.i. dabā ejot katram baltenim jau pakaļ parasti neskrienu un ķērsu balteni kādā konkrētā vietā visvienkāršāk atzīmēt pēc raksturīgajiem tēviņiem, ko atpazīt var jau iztālēm. Šoreiz viena mātīte mierīgi laidelējās turpat deguna galā - grēks neizmantot situāciju un nenofotogrāfēt.
Spīdulis Pocadius ferrugineus
No dienā sastaptajiem vaboļjaunumiem jāatzīmē pūpēžu spīdulis Pocadius ferrugineus, ko redzēju pirmo reizi. Vairākas vaboles dzīvojās tādos jau mazliet pavecākos pūpēžos un to ķermeņi, tur pa iekšpusi rušinoties, bija pilnībā noklājušies ar pūpēžu sporām. Tagad gan sāku domāt vai tā varu 100% apgalvot, ka šī ir pareizā suga, jo izrādās, ka Latvijā vienu reizi ir konstatēta arī suga P.adustus, bet nu, pieņemot, ka P.ferrugineus ir kopumā visai bieži sastopama, tad 99%, ka šai vajadzētu būt tai. Tīri pēc foto abas sugas gan ir praktiski neatšķiramas (īpaši, ja vabole ir šādi noklāta ar sporām un īsti nevar saskatīt vaboles virsmu u.c. smalkās pazīmes), tā ka, neievācot eksemplāru, otru sugu arī pierādīt būtu grūti (pat ja būtu aizdomas par to). Tā ka šis varētu būt viens no retajiem gadījumiem, kad sugu varētu atļauties noteikt pēc varbūtības metodes. Pārāk labs stils gan tas tomēr nav. 
Sarkanspārnis Dictyoptera aurora
Koksnurbis Hylecoetus dermestoides
Nobeigumā vēl foto ar sarkanspārni Dictyoptera aurora, kas ir bieži sastopama suga, bet kaut kā pēdējos dažos gados nebija vairs izdevies satikt un lapkoku koksnurbja tēviņa foto, kas samērā vērtīgs novērojums, jo kaut kā biežāk parasti tomēr gadās sastapt mātītes. 'Biežāk' gan arī tāds visai relatīvs jēdziens, jo īstenībā koksnurbjus esmu redzējis mazāk par 10 reizēm. Visas reizes gan šī pati suga - divas citas Latvijā sastopamās sugas (skujkoku un ozolu koksnurbji) pagaidām no manis izvairās. Nekas - gan jau kādreiz mūsu ceļi krustosies arī ar tām! Tas īsumā arī laikam viss, bet atskats vasaras nedarbos ar to nebeigsies - vēl daudz ko stāstīt un atrādīt. Stay tuned, kā sacīt jāsaka!