svētdiena, 2019. gada 10. februāris

Blaktis 2019


Tā, beidzot ir pienācis brīdis veikt pirmo šī gada ierakstu! Un tas, līdzīgi kā iepriekšējā gada pirmais ieraksts, tas būs tāds diezgan grandiozs - jeb tāds, kas būs aktuāls un tiks papildināts visa gada garumā, jo būs veltīts mana šī gada mērķa izpildei. Ja 2018. gadā mērķis bija Rīgas putni, tad 2019. gada mērķis ir Latvijas blaktis! Un ieraksts top šodien, 10. februārī, jo vienkārši šodien atkusnī izdevās ieraudzīt pirmās gada blaktis - sarkanblaktis Ķengaragā!

Šoreiz tēmu izvēlēties bija diezgan vienkārši, jo jau pēdējais  ~pusotrs gads man jau principā aizrit blakšu pētniecības zīmē un bija skaidrs, ka arī šogad turpināšu pētīt blaktis, jo tāds 'piecgades plāns' -Latvijā sastopamo blakšu sugu saraksta sastādīšana un publicēšana - vēl ne tuvu nav izpildīts. Varētu teikt, ka tagad esmu ar vienu kāju atgriezies uz zinātnes takas, jo pie blakšu pētniecības esmu ķēries ar visiem klasiskajiem entomoloģijas jeb kukaiņu pētniecības paņēmieniem - vācot materiālu, veidojot blakšu kolekciju, precīzi nosakot sugas jau mājas apstākļos zem binokulārās lupas utt. Kāpēc tad tikai 'ar vienu kāju'? Zinātne gluži nestāvu uz vietas un, ja varbūt pirms gadiem 15-20 šāds visaptverošs Latvijas blakšu faunas pētījums pat savā ziņā kotētos kā kaut kāds vērā ņemams sasniegums Latvijas entomoloģijas nozarē, tad mūsdienās šādi nosacīti vienkārši faunistikas pētījumi bez kādas 'pievienotās vērtības' pārlieku augsti vairs netiek vērtēti (jeb kā saka Indriķis Krams, tad lai to darītu "nav nepieciešama augstākā izglītība, pat ne vidējā, citur pasaulē ar to nodarbojas amatieri"). Bet tas mani īsti neuztrauc, jo galvenais jau ir dzīvē darīt to, kas pašam patīk - un šajā dzīves periodā man patīk pētīt blaktis, ha! :) Ja beigu beigās Latvijas blakšu katalogu izdosies arī sekmīgi novest līdz galam, tad noteikti būs gandarījums un labi padarīta darba sajūta.

Bet tas tā - lai šo sugu sarakstu sastādītu, tomēr vēl ir gana jāpasvīst brienot pa Latvijas mežiem, pļavām, purviem un citur - meklējot tās sugas, kas līdz šim ir vai nu izvairījušās no citu pētnieku redzesloka (tādas optimistiski raugoties noteikti ir vairāk kā 50) vai arī pēdējo reizi Latvijas faunai ir atzīmētas tik sen (19.gs. vidū), ka tomēr prasītos apstiprinājumu, ka šīs sugas Latvijā joprojām ir sastopamas (tādas savukārt ir ap 60). Nav jau tā, ka varbūt man trūktu motivācija doties dabā, taču kā vienmēr - neliels papildus stimuls sacensību veidā nekad nenāk par ļaunu. Un tieši tāpēc Tu tagad lasi šo ierakstu, jo šogad esmu uzstādījis mērķi - gada laikā ieraudzīt un nofotogrāfēt 300 blakšu sugas! Tas nav maz un neesmu pilnībā pārliecināts, ka izdosies to sasniegt, bet nu mēģinu mācīties no pagājušā gada kļūdas, kad Rīgas putnu listes kontekstā sākumā izvēlējos pārāk zemu latiņu ko mēģināt pārvarēt. Tāpēc šogad mērķis ir jau uzreiz ļoti augsts - līdz šim savā dzīvē, piemēram, esmu redzējis tikai ~270 sugas (tātad principā atkārtoti tās visas jāredz un kaut kur 'jāizceļ' vēl vismaz 30), bet Latvijā kopumā varētu būt ap 500 no kurām uz doto brīdi konstatētas ir ap 450 (no kurām tad ~60 ir tādas, par kurām pēdējās ziņas ir vairāk kā 150 senas). Lai mērķi sasniegtu noteikti būs ja ne gluži jāpeld, tad jābradā pa ūdeņiem ar, jo apmēram 50 sugas vai nu dzīvo zem ūdens vai uz ūdens virsmas. Tāpat var gadīties, ka ne visi foto būs ar blaktīm to dabiskajā dzīves vidē, jo, ja gadījumā manā ceļā būs trāpījies kāds 'ekstrēmi retas' sugas eksemplārs, tad var gadīties, ka drošāk būs mēģināt to vispirms nofotogrāfēt, piemēram, kādā trauciņā, jo ja nu blakts ņem un aizmūk? Īpaši būtiski tas ir tādām blaktīm, kam patīk aši celties spārnos - piemēram, daļai mīkstblakšu. Tāpat te gada laikā varētu būt arī tādi sugu attēli, kas ir fotogrāfēti dabā, bet suga precīzi noteikta ir vien vēlāk jau mājās jeb 'laboratorijas apstākļos'. Bez tā blakšu un kukaiņu pētniecībā kopumā tomēr neiztikt, jo ir daļa sugu, kuras pēc fotoattēliem, lai arī cik tie kvalitatīvi un detalizēti nebūtu, ir ļoti grūti atpazīt - ir tomēr detalizēti jāpēta ievākts eksemplārs (iespējams pat jāpreparē ģenitālijas sarežģītākos gadījumos utml.).

Sacensību garu savukārt noteikti palīdzēs uzturēt Mareks Ieviņš, kurš šogad ir apņēmies nofotogrāfēt 200 blakšu sugas! Ja slinkošu, tad Mareks varētu arī mani mierīgi 'izpogāt', tā ka atslābt nedrīkst (rakstīšanas brīdī Mereks jau ir priekšā ar 2:1). Viņa 2019. gada sugu sarakstam var sekot šeit: http://dabasfoto.lv/blaktis2019.html.

Redzēs kā man te sanāks šo ierakstu noformēt vizuāli - kamēr bilžu maz, grūti saprast kā labāk būs to visu noformēt, lai, piemēram, jaunākās izmaiņas būtu ērti pārskatāms (un to pievienošana nebūtu pārāk čakarīga). Tā ka vizuāli te laika gaitā var būt arī kādas izmaiņas, ja būšu atradis kādu labāku variantu/metodi kā to izdarīt. Pagaidām februārī gan nekāda lielā aktivitāte te droši vien nebūs sagaidāma - aktīvāks blakšu medību posms visticamāk sāksies ~martā.

Pašlaik novērotas 23 sugas. Pēdējais atjauninājums: 27. februārī. Pasvītrotās sugas, ir jaunas priekš mana personīgā blakšu saraksta (šobrīd ir tikai 1 tāda suga), sugas sarkaniem burtiem ir provizoriski jaunas sugas Latvijas faunai (šobrīd tādu sugu vēl nav). 


1. Sarkanblakts (Pyrrhocoris apterus)
 Rīga, 10.II  
2. Krāšņblakts (Stictopleurus punctatonervosus)
 Doles sala, 16.II
3. Ogu krūmu vairogblakts (Dolycoris baccarum)
Doles sala, 16.II
 
4. Vairogblakts Piezodorus lituratus
Doles sala, 16.II 
5. Priežu mizasblakts (Aradus cinnamomeus)
Doles sala, 16.II
6. Zemesblakts Stygnocoris fuligineus
Doles sala, 16.II
7. Priežu čiekuru zemesblakts (Gastrodes grossipes)
Doles sala, 16.II
8. Zemesblakts Scolopostethus affinis
Dārziņi, Zirņu sala, 16.II
9. Zemesblakts Scolopostethus thomsoni
Dārziņi, Zirņu sala, 16.II
10. Zemesblakts Rhyparochromus vulgaris
Dārziņi, 16.II
11. Zemesblakts Rhyparochromus pini
Dārziņi, 16.II
12. Zemesblakts Scolopostethus pictus
Rīga, Grāpju pussala, 17.II
13. Zemesblakts Trapezonotus arenarius
Rīga, Grāpju pussala, 17.II
14. Zemesblakts Gonianotus marginepunctatus
Rīga, Daugavgrīva, 27.II
15. Koku laupītājblakts Orius niger
Rīga, Daugavgrīva, 27.II
16. Mīkstblakts Stenodema calcarata
Rīga, Daugavgrīva, 27.II
17. Mīkstblakts Stenodema trispinosum
Rīga, Daugavgrīva, 27.II
18. Zemesblakts Drymus ryei
Rīga, Daugavgrīva, 27.II
19. Vairogblakts Aelia acuminata
Rīga, Daugavgrīva, 27.II
20. Zemesblakts Eremocoris plebejus
Rīga, Daugavgrīva, 27.II
21. Bērzu vairogblakts Elasmucha grisea
Rīga, Daugavgrīva, 27.II
22. Zemesblakts Eremocoris abietis
Rīga, Daugavgrīva, 27.II
23. Zemesblakts Drymus brunneus
Rīga, Daugavgrīva, 27.II




sestdiena, 2018. gada 24. novembris

Blaktis 2018: maijs

Spriežot pēc vispārēja ierakstu trūkuma šogad blogā, varētu padomāt, ka 2018. gadā esmu bijis pasīva 'mēbele' un no mājas esmu izkustējies tikai putnus paskatīt, bet kukaiņu vērošana un fotogrāfēšana ir atstāta  totālā novārtā. Lai arī varbūt tiešām nesanāca tik daudz mērķtiecīgu gājienu dabā kā gadu iepriekš (īpaši šī gada sākumā), taču pilnīga bēdu ieleja šajā jomā gluži nebija - nav vienkārši sanācis laiks par tiem uzrakstīt vai vismaz bildes atrādīt. Tā kā šīs sezonas laikā ir tomēr sakrājusies kāda čupiņa interesantu novērojumu (tajā skaitā vairākas provizoriski jaunas sugas Latvijai), tad tagad, gada nogalē, mēģināšu mazliet laboties un kaut kādās tematiskās porcijās interesantāko atrādīt. Ņemot vērā, ka pēdējie divi gadi man paiet 'blakšu zīmē' (esmu pievērsies blakšu pētniecībai - pat atgriežoties mazliet vairāk uz zinātnes takas), tad pirmajās dažās porcijās būs tikai blaktis. Jā zinu, ka vairumam tas tā ne īpaši interesanti, jo attēlos nebūs redzami krāsaini tauriņi un blaktis taču ir "Fū, Pē - smirdīgas un nesmukas", bet nu ja vismaz viens cilvēks pēc šiem ierakstiem tā pie sevis nodomās, ka: "Tiešām blaktis ir tik dažādas? Interesanti, nekad nebūtu iedomājies/usies", tad jau mērķis būs sasniegts. 
Sausseržu slaidvairogblakts (Elasmostethus minor)
Sausseržu slaidvairogblakts (Elasmostethus minor)
Pirmā tematiskā porcija ir 2018. gada maijā satiktās blaktis. "Kur tad marts un aprīlis?", varētu kāds jautāt. Tā sanāca, ka tajos mēnešos ne reizi (!) nebiju kukaiņu fotomedībās. Pirmā nopietnā reize, kad tiešām gāju fotogrāfēt kukaiņus bija 6. maijs, kad devos pastaigā no Dunduru pļavām ĶNP tālāk gar Kauguru kanālu līdz autobusam uz Liepājas šosejas. Praktiski pirmais nofotogrāfētais objekts (nu ok, pats pirmais bija Oulema ģints lapgrauzis) bija uzreiz man jauna blakšu suga - Elasmostethus minor! Tā pārstāv vairogblaktīm tuvu radniecīgu dzimtu - slaidvairogblaktis (Acanthosomatidae), kas Ziemeļeiropā ir pārstāvēta vien ar 8 sugām. Tik nelielā dzimtā atrast sev jaunu sugu vienmēr ir patīkams notikums. Atrast to gan savā ziņā nebija pārāk grūti un patiesībā šajā vietā tieši to arī meklēju, jo mežmalā bija smuki saauguši kupli sausserži (Lonicera xylosteum), kas ir šīs sugas galvenais barības augs. Tas patiesībā stipri palīdz noteikšanā, jo trīs Eiropā sastopamās Elasmotethus ģints ir pat ļoti līdzīgas un tā 'uz aci' no virspuses praktiski neatšķiramas, taču samērā krasi atšķiras to izvēlētie barības augi un uz sausseržiem dzīvo tikai šī suga. Protams, uz sausserža teorētiski var nejauši apsēsties arī kāda no pārējām sugām, tāpēc precizitātei vienmēr ir vēlams pārbaudīt arī smalkākās noteikšanas pazīmes - piemēram, aplūkot tēviņu dibengalu no apakšpuses. Tur sausseržu slaidvairogblaktij (kā to varēt dēvēt latviski) abās pusēs no šiem labi izteiktajiem 'pušķīšiem' nav divu citu, mazāka izmēra pušķīšu kādi ir pārējām divām sugām. Vien gluda plātnes mala. Tā arī ir tāda pazīme, ko var dabā mēģināt ieraudzīt vai nofotogrāfēt un līdz ar to nav obligāti pati blakts nemaz jāievāc (kā tas var būt citu, sarežģītāku sugu noteikšanas gadījumos). Mātītēm tur tās pazīmes gan ir mazliet citas, bet nu par laimi šajā vietā starp kādām 6-7 atrastajām blaktīm, viens bija tēviņš, kas tad pilnībā apstiprināja sugas piederību. 
Egļu čiekuru zemesblakts (Gastrodes abietum)
Droši vien turpināšu tad hronoloģiskā secībā un šajā dienā izdevās tikt vēl pie vienas jaunas blakšu sugas manam sarakstam - egļu čiekuru zemesblakts (Gastrodes abietum), ko izdevās nokratīt no veca egles zara, kam daži čiekuri bija pamanījušies augt visai tuvu pie zemes. Šī suga noteikti nav reta, taču tā kā tās tiešām g.k. dzīvo tikai egļu čiekuros - tātad g.k. koku galotņu augstumā, tad ne vienmēr pie tām var ērti tikt klāt. Atliek g.k. cerēt uz šādām atsevišķām vecām eglēm, kam čiekuri ir arī zemākos zaros vai varbūt ja paveicas, tad var atrast kādu ziemojošu blakti tuvāk zemei. Varbūt der arī kādas ļoti svaigi nolūzušas egles, kur tās blaktis varbūt vēl nav izbirušas no čiekuriem, bet šo metodi šogad tā īsti neizdevās izmēģināt, jo tad kad domāju par šo blakšu sugu, tad tuvumā šādas nolūzušas egles neatradu vai arī, ja kādu reizi kādai tādai eglei tomēr gāju garām, tad neatcerējos, ka tur gribēju blaktis pameklēt.  
Mizasblakts Aradus depressus
Mizasblakts Aradus obtectus nimfa
Mizasblakts Aradus obtectus
Mizasblakts Aradus obtectus biotops
No šī Ķemeru gājiena varu atzīmēt vēl divas mizasblakšu sugas. Lai arī abas ir samērā bieži sastopamas un nav jaunas sugas priekš manis, tomēr satikšanās ar tām gadās ne tik bieži kā to izplatība varētu paģērēt, jo mizasblaktis kā jau mizasblaktis - ir ar visai slēptu dzīvesveidu. Tā, piemēram, Aradus obtectus dzīve g.k. esot saistīta ar parastajām apmalpiepēm un visbiežāk (vismaz manā pieredzē) tās var atrast uz šādiem atmirušiem, piepjainiem, vēlams saules apspīdētiem egļu (bet arī priežu) stumbeņiem un stumbriem, kur blaktis tad pārsvarā slēpjas zem atlupušās mizas. Šajā dienā vairākās šādās vietās zem mizas bija nepieauguši īpatņi, bet vienā vietā arī imago. Sugu viegli atpazīt pēc gaiši brūnā krāsojuma un taustekļu 3. posma krāsojuma. Līdzīgi viegli atpazīstama ir šajā dienā redzētā otrā suga - Aradus depressus, kas ir izmērā mazāka, taču raibāka un krāsaināka - ar raksturīgu, gaišu 'X' formas zīmējumu ķermeņa virspusē, gaišiem priekškrūšu vairoga stūriem u.c. pazīmēm. Latvijā līdzīgu sugu īsti nav. Šīs sugas dzīvesvietas tā konkrēti praksē atkodis neesmu, jo šo negaidīti nokratīju no egles zara, bet citreiz esmu redzējis rāpojam pa bērza vai kādu citu lapkoku stumbriem, kas principā būtu raksturojami kā nejauši atradumi. Grāmatās raksta, ka saistība ir g.k. ar dažādām Trametes ģints tauriņpiepēm. Būs varbūt tādas piepes jāpapēta rūpīgāk? 
Ūdensskraiduļa Velia saulii apdzīvotais grāvis - šaurs, dzidru ūdeni un samērā ātru straumi
Ūdensskraidulis Velia saulii
Maija sākumā centos arī pievērst lielāku uzmanību ūdensblaktīm, jo tur manā fotoarhīvā ir visai paliels iztrūkums. G.k. gan tīri objektīvu iemeslu dēļ, jo vairums ūdensblaktšu dzīvo zem ūdens, kur tās, saprotams, ir grūti nofotogrāfēt (tās ir jānoķer un jāievieto speciālā akvārijā utml.). Taču ir jau arī tādas ūdensblakšu sugas, kas dzīvo uz ūdens virsmas - piemēram, ūdensmērītāji, ko daudzi noteikti ir redzējuši (pat ja varbūt nav atpazinuši to izskatā blaktis) vai tādi mazāk zināmi radījumi kā ūdensskraiduļi, skraiduļblaktis un mērniekblaktis. Šo pēdējo nosaukto grupu meklēšanu pēdējos pāris gados tīri labi ir izkodis Mareks Ieviņš (dabasfoto.lv) tāpēc taujāju pēc padoma kā viņa pieredzē tās man iztrūkstošās sugas būtu labāk mēģināt atrast. Ieguvis vērtīgo informāciju, vispirms nolēmu pārbaudīt sev tuvākas un labi zināmas vietas - Doles stacijas apkārtni, kur zināju, ka ir divi atšķirīga izskata grāvji. Viens tāds šaurs, straujš ar dzidru ūdeni, bet otrs praktiski stāvošs, duļķains un zālēm aizaudzis. Pirmais, spriežot pēc aprakstiem un Mareka pieredzes, šķita ka varētu būt piemērots kādiem Velia ģints ūdensskraiduļiem un grāvis tiešām nepievīla! Šajā nelielajā grāvī, neskatoties uz samērā spēcīgo straumi, atradās vairāki ūdensskraiduļi Velia saulii. Tās ir vidēja izmēra blaktis, (apmēram neliela ūdensmērītāja izmērā, bet druknākas) ar vairākiem, koši baltiem plankumiem ķermeņa virspusē un oranžu plankumu rindu gar vēder sāniem. Vārdu sakot - uz citu ūdensblakšu fona visai koši un izteiksmīgi kustoņi. Kad atvēru pirmo reizi blakšu grāmatu, uzreiz nospriedu ka vēlos kādu no Velia blaktīm nofotogrāfēt. Beidzot tas tad ir izdevies! 
Slaidā mērniekblakts (Hydrometra gracilenta)
Slaidā mērniekblakts (Hydrometra gracilenta)
Otra meklētā suga savukārt bija jāmeklē tajā otrajā grāvī, kas bija riktīgs 'stagnāts' - seklu, duļķainu ūdeni un daļēji aizaudzis ar niedrēm u.c. ūdensaugiem. Pēc Mareka apraksta šķita, ka tādā grāvī 100% būtu jābūt slaidajām mērniekblaktīm (Hydrometra gracilenta), kas ir pagaidām vienīgais īpatnējās mērniekblakšu dzimtas (Hydrometridae) pārstāvis Latvijā. Tās pat nav pārāk mazas - lielākie eksemplāri tuvu pie 1cm, taču ķermenis ir tik ļoti slaids un kājas tik garas un tievas, ka uz ņirbošās ūdens virsmas fona šīs blaktis izrādās ir sasodīti grūti ieraudzīt. Jo tik tiešām šajā grāvī tās dzīvoja, bet kad pirmo beidzot pamanīju, tad burtiski pēc 3 sekundēm, kā novērsu acu skatienu no blakts, lai sagatavotu fotoaparātu darbam, uzreiz blakti nozaudēju un kādu pusminūti nevarēju to atkārtoti ieraudzīt. Tas nekas, ka skatījos burtiski vien 10x10cm nelielā laukumā... Blakts izgaisa kā izkūpējusi! Par laimi šīs ūdensblaktis, atšķirībā no ūdensmērītājiem, kas bez īpašas piepūles burtiski acumirklī spēj pa ūdens virsmu aizslīdēt kādu pusmetru tālāk (lielākās sugas droši vien pat tālāk), ir lēnīgas, bez straujām kustībām. Līdz ar to nekur tālu tā blakts jau nevarēja būt aizgājusi un pēc brīža par laimi atkal ieraudzīju pazudušo eksemplāru. Tiešām ļoti īpatnēja izskata blaktis! 
Zemesblakts Cymus melanocephalus
Zemesblakts Cymus melanocephalus
Uz Doles stacijas pusi devos pat divas dienas pēc kārtas - 8. un 9. maijā. Otrajā dienā mazāk dzīvojos pa grāvjiem un vairāk ar entomoloģisko tīkliņu centos ko interesantu atrast starp lakstaugu stiebriem. Un izdevās! Nelielā, skrajā, bet mitrā pļaviņā, starp neliela auguma doņu ciņiem izdevās iepļaut vairākas Cymus ģints zemesblaktis, kas man jau uzreiz tā 'uz aci' izskatījās aizdomīgi vērtīgas. Pāris aši kadri un manas aizdomas tika apstiprinātas. Cymus melanocephalus - potenciāli jauna suga Latvijai jeb nu man līdz šim pagaidām nav zināmi citi, agrāki šīs sugas atradumi Latvijā! Bija gan apmēram skaidrs, ka tai Latvijā ir jābūt, jo ir sastopama arī pašos Somijas dienvidos. Suga saistīta g.k. ar doņiem (Juncus) - sugas ekoloģijas aprakstos g.k. piemin izplesto (effusus), kamolu (conglomeratus) un Žerāra doni (gerardii), bet parādās gan arī kādas citas doņu sugas (šķiet pie mums nesastopamas), gan daži grīšļi. Vārdu sakot, līdzīgi kā pārējās 3 Cymus ģints zemesblaktis arī šī ir mitru vietu suga. Diezgan viegli atšķirama no pārējām sugām, jo galva ir ļoti tumši brūna (tas atbilst zinātniskā nosaukuma sugas epitetam 'melanocephalus', jo no grieķu valodas 'melanos' = melns, tumšs, bet 'cephalus' jeb  'kephalos' = galva), priekškrūšu vairogs bez gaišas, gareniskas līnijas tā vidusdaļā u.c. pazīmes. Ja saliktu visu četru sugu attēlus blakus, tad atšķirības ir visai uzskatāmas. Interesanti, ka maija beigās šo sugu izdevās atrast vēl vienā citā vietā - slapjā izcirtumā Jāņupes apkārtnē (otrs attēls). Tā ka visticamāk, ka nekāds retums nav un patiesībā pieļauju, ka tas varētu arī nozīmēt, ka es tomēr nebūšu pirmais sugas atradējs Latvijā, un kādā kolekcijā slēpjas arī kāds agrāk noķerts šīs sugas eksemplārs. Cerams, ka turpinot blakšu faunas pētniecību, viss ar laiku saliksies 'pa plauktiņiem'. 
Zemesblakts Pachybrachium fracticollis
11. maijā savukārt tēmēju uz Kalngales pludmali, kur cerēju sastapt jūras malā sapulcējušos kukaiņu tūkstošus. Tādās situācijās, ja tiešām izdodas uztrāpīt uz šādas dabas parādības maksimumu, vienas dienas laikā var ieraudzīt daudzus desmitus blakšu sugu pavisam nelielā pludmales nogrieznī (nu par citiem kukaiņiem, piemēram, vabolēm nemaz nerunājot - tur var mierīgi būt arī >100 sugas). Gadu iepriekš jau tur rāpoju (sk. bloga ierakstu "Četrrāpus starp Kalngales liedaga izskalojumiem"), bet tad tomēr īsti netrāpīju uz to īsto maksimumu (nokavēju). Šogad sanāca pat vēl lielāks fiasko un vilšanās, jo tā salīdzinot tad jau pagājušajā gadā tur bija riktīga 'zelta ādere'. Pie sevis prātoju, ka arī šogad iespējams biju par vēlu, jo, ņemot vērā karsto pavasari, ja arī tāds kukaiņu 'salidojums' pludmalē bija vērojams, tad tas drīzāk bija jau aprīļa beigās vai maija pirmajās dienās. Par laimi kā mierinājums par tukšo pludmali, viena jauna suga priekš manis tomēr atradās - zem viena sprunguļa liedagā sēdēja zemesblakts Pachybrachium fracticollis. Dzīvo mitrās, grīšļiem bagātās vietās un it kā nevajadzētu būt pārāk retai sugai, taču kaut kā pagaidām neesmu atkodis precīzi kā to dabā atrast. 
Mizasblakts Aradus brevicollis
Mizasblakts Aradus brevicollis 'biotops' - Skeletocutis ģints piepe
Zemesblakts Graptopeltus lynceus
Vairogblakts Jalla dumosa
Dodamies dziļāk maijā! 14. datumā sanāca pastaigāt Lilastes apkārtnē, kur blakšu meklēšana varbūt nebija galvenais mērķis, bet atsevišķos momentos sanāca veltīt laiku arī tām. Pirmais vērtīgais atradums bija retā mizasblakts Aradus brevicollis, kas negaidīti atradās priežu mežā, sazāģēta priedes bluķīša (bez mizas) apakšpusē. Ātri vien gan kļuva skaidrs iemesls kāpēc tā blakts tur sēdēja, jo bluķīša vienā galā bija manāms neliels, kādus 10cm garš, baltas, klājeniskas piepes pleķītis. Lai arī neesmu baigais piepju zinātājs, tomēr, sakombinējot sugas klātbūtni ar piepes izskatu, es teiktu, ka tā visticamāk ir kāda Skeletocutis ģints piepe, kur dažas sugas latviski dēvē par baltenēm. Šajā gadījumā Aradus brevicollis klātbūtne ir labs pavediens, jo literatūrā min, ka tā dzīvojot tieši uz šīs ģints piepēm. Protams, pilnīgi iespējams, ka es tomēr kļūdos un tā varbūt ir kāda cita piepe? Lai nu kā - šis atradums uzvedināja uz interesantām pārdomām par šīs mizasblakts meklēšanu un turpmāk gada laikā šādus līdzīgus priedes (un ne tikai) bluķīšus un sprunguļus pacilāju biežāk. Tā teikt lai apskatītos ne tikai kas sēž zem sprunguļa uz zemes (tur var būt dažādas skrejvaboles, zemesblaktis u.c.), bet arī lai nopētītu sprunguļa/bluķīša apakšpusi. Ja tur, piemēram, ir izaugusi kāda piepe vai cita sēne kā tas, piemēram, bija šajā gadījumā, tad ir liela iespēja, ka tur varētu sēdēt arī kāds šīs piepes/sēnes ēdājs. Varbūt mizasblaktis (kas bieži ir cieši saistītas ar dažādām piepēm) nav jāmeklē tikai zem koku mizas, bet arī šādās vietās? Par to kā man veicās (vai neveicās) ar šo metodi varēs spriest pēc nākamajiem bloga ierakstiem. Lilastes dienas nobeigumā sanāca mazliet noiet gar dzelzceļmalu, kur 2017. gada augustā izdevās izcili bagātīga pastaiga (bet par kuru te blogā tā arī neesmu uzrakstījis...) un arī šoreiz dažas foršas sugas atradās - tātad Lilastes dzelzceļmala ir izcila vieta priekš kukaiņu fotomedībām. No blaktīm atzīmēt var vienu no manām mīļākajām vairogblakšu sugām Jalla dumosa, ko sastapu savā dzīvē tikai otro reizi, kā arī reto zemesblakti Graptopeltus lynceus, ko šajā apkārtnē biju redzējis jau pagājušajā gadā, bet tad varbūt nesanāca tik labi kadri kā šoreiz. Latvijā nav pārāk daudz atradumu šai sugai, bet ticams, ka ir izplatīta biežāk, jo to dzīve ir saistīta g.k. ar  daglīšiem (Echium), vēršmēlēm (Anchusa) u.c. līdzīgiem augiem, kas Latvijā vietām tomēr aug visai daudz. Tātad ticams, ka tikai meklēšanas vaina.  
Tīklblakts Acalypta nigrina
Mizasblakts Aradus corticalis
Mizasblakts Aradus corticalis nimfa
Tālāk maijā, vairs pat īsti neatceros kāpēc, bet sanāca vien daži izgājieni dabā ar mērķi tieši fotogrāfēt kukaiņus. Varbūt slinks biju? Nebūtu brīnums... Bija gan atsevišķi izbraucieni ar kolēģiem viena projekta ietvaros, kuros vienkārši nebija laiks nodarboties ar kukaiņu foto, jo bija citas lietas jādara. Vienā šādā izbraucienā gan izdevās Valkas apkārtnē atrast vienu līdz šim neredzētu tīklblakti - Acalypta nigrina! To tad ievācu un uztaisīju tai fotosesiju jau mājas apstākļos. Uz doto brīdi sanāk, ka esmu nofotogrāfējis 24 no 26 Latvijā konstatētajām tīklblakšu sugām! Iztrūkst vien Galeatus spinifrons un Dictyla lupuli. Būtu jau izcili, ja izdotos tuvākā vai tālākā nākotnē kaut kur 'izspiest' arī šīs trūkstošās sugas, jo tā tad būtu pirmā kukaiņu dzimta (vismaz no tādām, kas LV ir pārstāvētas ar >20 sugām), kurai es būtu atradis un nofotogrāfējis visas Latvijā sastopamā sugas! Tas patiesībā ne vienmēr ir viegls uzdevums, jo, piemēram, mizasblakšu dzimtā (Aradidae), lai arī šogad man patiesībā bija tīri labs mizasblakšu gads (rau, šajā ierakstā vien veselas četras sugas), līdz šim šķiet ir izdevies 'izspiest' vien 10 sugas no 15 (pie tam vēl ir dažas sugas, kas pie mums visticamāk ir sastopamas, bet nav vēl atrastas. Tātad varētu pat teikt, ka proporcija drīzāk ir 10 no ~19-20). Tā gan varbūt tāda šīs dzimtas specifika, jo arī biežāk sastopamās sugas (atskaitot divas patiešām pašas, pašas parastākās) tik viegli nemaz nedodas rokās. Bet kā jau saka: "Kas meklē, tas atrod", tā ka jāturpina vien meklēt un ar laiku cerams arī mizasblakšu sugu pārstāvniecība manā fotoarhīvā tuvosies 100%.  
Mīkstblakts Dicyphus stachydis
Protams, ja runa ir par sugām bagātākajām dzimtām kā, piemēram, mīkstblaktīm vai zemesblaktīm, tad tur sasniegt 100 procentus un nofotogrāfēt visas Latvijā sastopamās sugas ir krietni vien sarežģītāks uzdevums, ko vismaz tuvākajos 5 gados diez vai ir iespējams maz sasniegt. Šis gads gan arī ir bijis ražīgs un, piemēram, mīkstblaktīm pāri 50% laikam esmu ticis visai droši, tā ka uz kādiem 85-90% var jau gan mēģināt tēmēt. Maijā gan bija šķiet tikai viena jauna mīkstblakšu suga (tas gan normāli - mīkstblaktīm labākā sezona ir vasaras otrajā pusē) - Botāniskajā dārzā uz kādas apstādījumu gandrenes (manuprāt - tumšbrūnās gandrenes, Geranium phaeum) atradās vairākas Dicyphus ģints blaktis. Šajā ģintī Latvijā varētu būt sastopamas kādas 6 sugas, kuras savstarpēji gan ne vienmēr ir viegli atšķiramas. Reizēm palīdz auga suga, ko blakts apdzīvo, jo tās mēdz būt visai selektīvi izvēlīgas (piemēram, viena suga dzīvo tikai uz sarkanajām uzpirkstītēm, bet cita - uz pūkainajām kazrozēm), taču gandrenes īsti nav raksturīgas nevienai sugai (nu izņemot D.errans, bet tā gan ir stipri atšķirīga izskata, melniem taustekļiem u.c.). Tāpēc tā uzreiz nespēju izdomāt pie kādas sugas, tad lai pieskaita šos Botāniskā dārza eksemplārus, taču tagad, izpētījis literatūru, laikam būšu daudz maz pieņēmis lēmumu, ka tām jābūt Dicyphus stachydis, kas it kā dabā galvenokārt dzīvo uz sārmenēm. Bet nu monofāgs (tie ir tādi kukaiņi, kas barojas tikai ar vienu konkrētu augu sugu) it kā neskaitās, tā ka varbūt šajā gadījumā tik liela nozīme tam augam nav.
Tas tad īsumā par maija blaktīm! 

trešdiena, 2018. gada 14. novembris

Bulgārijas [garās] piezīmes

Burgasa
Šis ieraksts būs tāds galīgi ne 'pirmā svaiguma' vai pat drīzāk jāsaka, ka ar spēcīgu pelējuma smaciņu, bet nu tomēr gribas te šīs bildes atrādīt un pastāstīt par šogad ārpus Latvijas redzēto - tomēr tik bieži jau tie ārzemju ceļojumi nesanāk. Šoreiz stāsts būs par ceļojumu uz Bulgāriju jeb konkrēti Melnās jūras piekrastes pilsētu - Burgasu. Ryanair-am tur tiešais lidojums no Rīgas - tā teikt retu reizi daudz maz ērts ceļojums un lidojums uz kādu interesantāku valsti bez kādiem nogurdinošiem papildus manevriem - stundām nīkstot lidostās gaidot nākamo lidojumu utml. (nu ja ceļo 'pa lēto', tad tā līdz šim pārsvarā bija sanācis - tiešie reisi manā dzīvē ir tāda zināma ekstra). Tik tālu šis ceļojums varētu teikt, ka ir mazliet atšķirīgs no citiem, taču viena būtiska lieta arī šoreiz bija nemainīga - arī šis bija ļoti īss ceļojums. Braucām no 28. aprīļa (ielidojot vēlu vakarā) līdz 2. maijam (izlidojot no rīta). Tā ka principā sanāca uz vietas tikai trīs pilnas dienas - 29. un 30. aprīlis, kā arī 1. maijs. Zināmā mērā liels izaicinājums iekļaut šajā nelielajā dienu skaitā maksimāli dažādu programmu, lai abi ceļojuma dalībnieki būtu beigu beigās apmierināti - tātad lai būtu gan 'kultūras programma', gan 'dabas vērošanas programma'.  Apmēram izdevās. Ok, pirms ķeramies 'vērsim pie ragiem', atzīmēšu, ka šim braucienam gluži negatavojos tik briesmīgi nopietni kā pirms pāris gadiem braucot uz Portugāli (Portugāles [garās] piezīmes lasīt TE) - t.i., protams, izčekoju potenciāli Bulgārijā ieraugāmās putnu sugas, bet ne tik ļoti rūpīgi. Tauriņiem u.c. objektiem (rāpuļiem & co) pat vispār tik tā samērā pavirši uzmetu aci, kas varbūt no vienas puses šoreiz nospēlēja par labu, jo tas rezultējās dažos negaidītos pārsteigumos. Pamazām tad par visu pēc kārtas. Tie, kas vēlas lasīt visu šo ierakstu, droši vien ir vērts apbruņoties ar kādu litru tējas un cepumu kaudzi (nu un pacietību pats par sevi), jo ir sanācis tiešām gari, taču, protams, drīkst arī vienkārši izskriet cauri attēliem un tāpat papriecāties par dažiem no Bulgārijas dzīvās dabas iemītniekiem.

Stāstu labprāt sāktu ar pirmo pilno dienu, taču ir viens atzīmēšanas vērts objekts vēl no ielidošanas dienas paša vakara. Burgasas lidosta atrodas kādus dažus km no pašas Burgasas - blakus Sarafovo pilsētiņai. Ielidojām tiešām vēlu (precīzi neatceros - bet ap 23iem) tā ka par kaut kādu putnu vai tauriņu vērošanu, protams, pirmajā vakarā nemaz nesapņoju - kā nekā tumsa, jauna valsts, jauni iespaidi un patīkams satraukums vēderā. Taču viens putns, ko Bulgārijā gribēju dzirdēt (redzēt to grūti) bija mazā ausainā pūcīte (Otus scops), ko vislabāk būtu meklēt tieši vakarā. It kā galvenā cerība bija uz kādiem no nākamajiem vakariem, jo cik biju atradis, tad arī Burgasas pilsētā šai sugai ir bijuši novērojumi, taču tik ilgi nemaz nevajadzēja gaidīt - paveicās jau pašā pirmajās minūtēs esot Bulgārijā! Burtiski dažus simtus metru no lidostas fonā saklausīju raksturīgos pūcītes svilpienus! Sākumā nesapratu no kurienes īsti, tad putns apklusa un mazliet jau sabēdājos - gribējās tomēr labāk un tuvāk to putnu izklausīties. Nu neko - daudz kavēties nebija laika, jo vēl bija jāiečekojas naktsmītnē utt. Pēc 100 m atkal dzirdu - mazā ausainā pūcīte! Šoreiz jau pavisam tuvu un kas mazliet negaidīti tādā pamatīgā urbānā vidē - sēdēja tādā pilsētas māju ieskautā, ar dažiem kokiem aizaugušā 'alus dārzā', kur pie galdiem vēl vakarēja un pļāpāja daži vietējie bulgāri. Putns par tiem nelikās traucēts un turpināja vokalizēt - mierīgi pat paspēju ierakstīt arī audio failu pierādījumam (klausīties augstāk). Es jau priecīgs - pirmais 'laiferis' jau pirmajās 30min esot Bulgārijā!

1. DIENA - BURGASA
Daurijas bezdelīga (Cecropis daurica)
Skats uz Melno jūru no Sarafovo pilsētiņas
Otrais rīts uzausa visai skaidrs un saulains. Tā kā nākamajā naktsmītnē Burgasā varēja iečekoties tikai sākot no dienas vidus, tad pirmajā dienas pusē plānā bija paredzēts doties gājienā gar Melnās jūras krastu no šīs Sarafavo pilsētiņas līdz pašai Burgasai - vērojot, kas nu apkārt dzīvo (nu tas mans akcents šajā gājienā) un tādā mierīgā gaisotnē mazliet sākt iepazīt Bulgāriju. Attālums laikam kādi 7-8km sanāca, tā ka nekas pārlieku ekstremāls - adekvāts attālums tādai rīta pastaigai. Pirms gājiena vēl kafijas pauze vietējā krogā, kam paralēli jau tad sāku ausīties un skatīties pēc pirmajiem putniem debesīs. Svīres, bezdelīgas, mājas čurkstes un arī Latvijas platuma grādiem eksotiskāka suga - viena Daurijas bezdelīga. Forši!  Pēc tam tad sākām gājienu gar Melno jūru.  
Melnās jūras piekraste starp Sarafovo un Burgasu
Balkānu zaļā ķirzaka (Lacerta trilineata), Balkan green lizard
Vidusjūras kaija (Larus michahellis)

Es pie melnajām smiltīm Melnās jūras liedagā
Beigts cūkdelfīns (Phocoena phocoena) Melnās jūras krastā
Te dzīvība jau sāka parādīties aizvien vairāk - ja varbūt pati Melnā jūra bija no putniem samērā patukša - g.k. pārlidojošas Vidusjūras kaijas (Larus michahellis) un daži jūras kraukļi (Phalacrocorax carbo), tad krūmājā otrā pusē ceļam gan putni dziedāja 'aumaļām'. Interesantākais putns šajā vietā (vismaz priekš manis) bija vairākas dziedošas Rietumu lakstīgalas (Luscinia megarhynchos), kas tad man jauns 'laiferis'. Par lakstīgalām vairāk gan mazliet vēlāk. Pirmais patiešām ievērības cienīgais objekts bija milzīga zaļa ķirzaka, ko tālumā skrienot pār ceļu pirmā pamanīja draudzene Lāsma. Patiesībā biju sapņojis kādu no šīm lielajām zaļajām ķirzakām redzēt, bet kaut kā necerēju, ka tas notiks jau pirmajā dienā tik tuvu pilsētai! Par laimi ķirzaka pirms nozušanas zālē iepauzēja ceļa malā 'uz kantes', kur to paspēju nofotogrāfēt. Lai arī mūsu pašu sila ķirzakas arī ir ļoti skaisti radījumi (g.k. jau tēviņi riesta tērpā), tad šī tomēr mūsu ķirzakas, manuprāt, 'sit pušu'! Pētot rāpuļu noteicēju man it kā iznāk, ka šī ir Balkānu zaļā ķirzaka (Lacerta trilineata, angliski - Balkan green lizard), jo pakakle un zods ir koši zaļgandzeltenā krāsā, bet vienīgais zilganais akcents ir ovāla plankuma veidā kakla sānos. Skaitās lielākā no Eiropā sastopamajām Lacerta ģints ķirzakām un mērot kopā ar asti (kas gan ir ļoti tieva un gara) var sasniegt pat 50cm garumu! Suga nav īpaši reta, sastopama DA Eiropā - gar Adrijas un Melnās jūras (līdz Rumānijai ziemeļos) piekrastēs, bet vietām arī dziļāk iekšzemē (piemēram, Bulgārijā arī vidienē) kā arī visā Grieķijā un Turcijas R daļā. Skaists radījums! Tā citādi laikam šajā posmā nekas pārāk 'ekstrēmi' interesants neatrādījās - ja nu vienīgi pašā Melnās jūras krastā atradās beigts cūkdelfīns (Phocoena phocoena), ko gan sākumā noturēju par kaut kādu tunci vai citu lielāku zivi, jo tas bija diezgan neliela izmēra. Bet nu mutē tomēr zobi (tātad zīdītājs - kāds no delfīniem) un tā kā Melnajā jūrā dzīvo tikai 3 delfīnu sugas no kurām divām sugām tomēr ir raksturīgais delfīna slaidais 'deguns', tad jau nekas cits kā cūkdelfīns te laikam nesanāk. Biju tiešām domājis, ka tas ir lielāks radījums! Retu reizi skaitās, ka ieklīst arī Baltijas jūrā (protams, citas populācijas īpatņi ne tie kas dzīvo Melnajā jūrā).  
Burgasas sāls dīķi (salt pans)
Garstilbju (Himantopus himantopus) bariņš
Krastu čurkste (Riparia riparia)
Jau tuvāk pašai Burgasai bija viens no pirmajiem tādiem nopietnākiem apskates objektiem (gan 'tūristiskā', gan ornitoloģiskā ziņā) - Burgasas sāls dīķi (angliski - salt pans), kas daudz kur internetā figurē kā viena no tādām galvenajām Burgasas atrakcijām, jo to rozā ūdeņi izskatās vizuāli pievilcīgi, kā arī cilvēki tur dodas dubļu vannās utml. izklaidējas. Laikam nācās mazliet vilties - vismaz vizuāli tie dīķi ne tuvu neizskatījās tik koši un krāsaini kā fotoattēlos vai gūgles satelītkartē. Tikai viens dīķis bija ar tādu dubļaini sārtu ūdeni. Pēc tam gan tā spriedām, ka visticamāk vēl nebija īstā sezona, jo tā kā sāls ieguve šādos dīķos g.k. balstās uz ūdens iztvaikošanas principu, tad jādomā, ka lielākā sāls koncentrācija un līdz ar to ainaviskais skaistums šajos dīķos ir karstākajā gada periodā - vasaras vidū/beigās. Tagad aprīļa beigās varbūt tur vispār nekas vēl nenotika un dīķi stāvēja tādā starpsezonas miera stāvoklī - vismaz nekādu rosību tur novērot nevarēja. Nu neko darīt, kad jau tad jau. Putnu ziņā šie dīķi arī bija samērā patukši jeb biju laikam gaidījis kaut ko vairāk - vienā dīķi bija kādi padsmit garstilbji (Himantopus himantopus), bet lielāko putnu masu sastādīja krastu čurkstes (Riparia riparia), kas tur laidelējās vairāki simti. Visticamāk, ka migranti kas bija ceļā uz ligzdošanas vietām tālāk ziemeļos, jo lai arī Latvijā pirmās krastu čurkstes parādās arī tieši aprīļa beigās, tomēr lielākā 'masa' (cik nu viņas pie mums, protams, vispār ligzdo - tik briesmīgi daudz jau nav) atlido maija pirmajā pusē. Varbūt kāda no šīm bija arī 'mūsējā'? Kas zin. Lai nu kā - dažas no tām te bija tik drošas, ka varēja apskatīt un nofotogrāfēt no tiešām liela tuvuma kā Latvijā reti kad izdodas (vismaz manā pieredzē). 
Mazais zīriņš (Sternula albifrons)
Cekulzīriņš (Thalasseus sandvicensis)
Oranžais dzeltenis (Colias croceus)
Baltenis, iespējams rāceņu baltenis (Pieris cf. rapae)
Lielais nātru raibenis (Vanessa atalanta)
Šajā vietā pie sāls dīķiem bija arī neliels vietējais krodziņš un te tika paņemta arī tāda pirmā pauzīte - karstums bija iestājies visai pamatīgs un tieši prasījās kaut kas vēss un atsvaidzinošs. Tā nu tur sēžot sāku vērot apkārtējos zīriņus, cerot varbūt ieraudzīt kādu vēl iepriekš dzīvē neredzētu sugu (g.k. jau kāpu zīriņu), taču diemžēl bez sekmēm. Lidoja vien cekulzīriņi, mazie un upes zīriņi. Par cekulzīriņiem, kad pirmo reizi izdzirdēju to saucienus kaut kur tālumā, gan man sākotnēji bija mazliet pārsteigums, jo tā kā šoreiz tiešām nebiju tik rūpīgi izpētījis Bulgārijas putnu faunu (un ja pētīju, tad g.k. koncentrējos uz sugām, ko Latvijā nevar redzēt), tad kaut kā biju palaidis garām, ka Melnās jūras piekrastē cekulzīriņš principā ir normāla parādība. Pasteidzoties noteikumiem priekšā, kāpu zīriņu tā arī šajā braucienā diemžēl nesagaidīju. Bet ja putnu fauna šajā dienas posmā vairs tā baigi nelutināja, tad karstuma iespaidā ļoti aktīvi bija kļuvuši dažādi tauriņi - pie tam viena no sugām, oranžais dzeltenis (Colias croecus) gan bija man 'laiferis'! Šī suga starp citu ir tāda, ko ik pa laikam novēro ieceļojam arī Ziemeļeiropā līdz pat Somijai (Eiropas dienvidos tā ir ļoti parasta suga) un ļoti reti to atrod arī Latvijā. Daudz biju domājis pie sevis vai šo sugu dabā var tā tik vienkārši pamanīt un atpazīt, jo dzelteņi pēc savas būtības ir ļoti ātri lidotāji un bieži vien to novērojums ir ļoti īslaiīgs - ātrā tempā tauriņam nolidojot garām. Tādās situācijās tos labi apskatīt ir visai sarežģīti. Taču par atvieglojumu te Bulgārijā tapa skaidrs, ka vismaz oranžā dzelteņa tēviņš (attēlā augstāk) ir ar mūsu dzelteņiem (pļavas vai purva) nesajaucams tauriņš - tik tiešām ļoti koši oranžs no virspuses un arī pilnībā melnās spārnu malas lidojumā ir uzkrītošas (līdzīgi kā purva dzeltenim). T.i. ja runa ir tikai par ieraudzīšanu, jo nofotogrāfēt... uhh, nu tas bija grūts uzdevums pat te Bulgārijā, jo lai arī gan šajā dienā, gan arī pēc tam citās dienās oranžos dzelteņus redzēju ik pa laikam, tie visur bija nu kā jau tipiski dzelteņi - aktīvi, ātri un reti nosēdās kaut kur uz kāda zieda baroties. Tā ka Latvijā labi dokumentēt oranžo dzelteni noteikti ir ļoti grūts uzdevums, kas noteikti prasa arī zināmu devu veiksmes. No citiem tauriņiem var atzīmēt lielos nātru raibeņus un vairākus balteņus, kas visticamāk visi bija rāceņu balteņi, taču te mazliet par sliktu nospēlēja fakts, ka nebiju tik rūpīgi izpētījis kādas vēl citas balteņu sugas dzīvo Bulgārijā, jo pēc tam jau mājās skatoties informāciju, piefiksēju, ka tur +/- tajā apkārtnē dzīvo vēl divas līdzīgas sugas, kuras pēc attēliem teorētiski var atšķirt, bet nu tad vajag mazliet lielāku rakursu dažādību (g.k. lai ir arī kāds normāls kadrs ar spārnu virspusi). Tā kā dabā par to baigi nepiedomāju, tad visiem balteņiem man tie attēli ir vairāk dokumentāli un tā baigi par 100% pārliecināts neesmu, ka nav man trāpījusies arī kāda citas suga. Bet šis konkrētais eksemplārs attēlā man tomēr vairāk pēc parastā rāceņu balteņa tomēr izskatās.
Rietumu lakstīgala (Luscinia megarhynchos)
Gredzenūbele (Streptopelia decaocto)
Tālāk jau ceļš mūs noveda jau principā pašā Burgasas pilsētā, kuras apskati sākām ar divu parciņu (nu labi - patiesībā jau diezgan lielu parku) izstaigāšanu. Pēc septiņiem kilometriem karstumā un ar mantām mugurā (somas gan it kā baigi smagas nebija, bet tomēr) mazliet nogurums bija uzradies arī man, tā ka šajā posmā līdz pat pašam vakaram nekas diži daudz no floras un faunas atzīmējams nav, jo nu tam vairs tik ļoti nepievērsu uzmanību. Tā teikt lielāka uzmanība tika pašai pilsētai, saldējuma ēšanai u.c. izklaidēm. Tik vien pašā pirmā parka sākumā, vietā kur bija tāds aizaugušāks stūrītis, mazliet pamedīju vienu skaļi dziedošu rietumu lakstīgalu - mēģinot to ne tikai saklausīt, bet arī ieraudzīt. Pēc īsas balss ieraksta atskaņošanas sērijas putns nosēdās krietni atklātākā vietā, kur to varēja labi apskatīt, un turpināja aktīvi dziedāt. Principā vizuāli suga diezgan līdzīga mūsu lakstīgalām, taču tipiski īpatņi (šis tāds ir) ir ar krietni rudāku toni apspalvojumā - īpaši astes, muguras un spārnu daļā. Krūšu daļa viegli ietonēta vienmērīgā, pelēkbrūnā tonī  (salīdzinot ar rīkli un vēderu - manāmi tumšāka šī josla) - bez kādām neizteiksmīga lāsumojuma iezīmēm kāds ir mūsu lakstīgalām. Viena no galvenajām abu sugu atšķiršanas pazīmēm gan ir nevis izskats, bet dziesma, taču jāatzīst, ka iepriekš daudz biju ierakstus klausījies, lai mēģinātu to atšķirību saklausītu, bet kaut kā līdz šim tādu baigo pārliecību tomēr nebiju guvis, ka abas sugas protu labi atšķirt. Taču te Bulgārijā, kad pirmo reizi izdzirdēju Rietumu lakstīgalas dziesmu, man uzreiz nebija nekādu šaubu - ē, tā taču Rietumu lakstīgala dzied! Abu sugu dziesmas tiešām ir diezgan līdzīgas, bet Rietumu lakstīgalas dziesmu es vairāk raksturotu kā steidzīgāku, ātrākām un mazāk atkārtotām frāzēm, kas ir mazāk daudzveidīgas un kopējais 'dziesmas pantiņa' garums starp pauzēm šķietami ir īsāks kā mūsu lakstīgalai. Kaut kā prātā nāca analoģija ar sila un melnā meža strazdu dziesmu atšķirībām, kuras varētu raksturot mazliet līdzīgi. Lielākajā Eiropas daļā starp citu tieši šī suga skaitās 'parastā lakstīgala', bet pie mums sastopamā suga apdzīvo g.k. Eiropas A un ZA daļu. Rietumu lakstīgala gan vienu reizi konstatēta arī Latvijā (gredzenošanai noķerts putns pavasarī Kolkā) un ticams, ka ieceļo biežāk, jo apkārtējās valstīs novērojumu ir krietni vairāk, taču lakstīgala kā jau lakstīgala - ar visai slēptu dzīvesveidu un tā labi jau tās ir ļoti grūti apskatīt, kā arī ne vienmēr tādi maldu viesi būs aktīvi dziedoši īpatņi. Kaut gan starp mūsu vietējo lakstīgalu dziesmām viena tāda 'savādāka' lakstīgalas dziesma var arī samērā veikli nozust - īpaši, ja tām, reizēm mazliet kaitinoši skaļi dziedošajām, lakstīgalām  speciāli nepievērš  pastiprinātu uzmanību. Lai nu kā - Bulgārijā šajās trīs dienās rietumu lakstīgala bija viens no biežākajiem dziedošajiem putniem. Interesanti, ka bieži vien lakstīgalas turpināja dziedāt arī dienas vidū, pašā karstākajā laikā, kad vairums citu putnu jau bija stipri pieklusuši. Ja par citiem bieži sastopamiem putniem Burgasā, tad arī te līdzīgi kā droši vien daudzās citās Dienvideiropas pilsētās, topā bija gredzenūbeles - burtiski visa pilsēta ņudzēja no tām. Es jau gan nesūdzos - daudz simpātiskāki putni par mājas baložiem, kas tad ir Latvijas 'standarta' balodis pilsētā. 
Burgasas 'mols'
Jūrmalas dižpīle (Tadorna tadorna)
Slaidknābja kaija (Chroicocephalus genei)
Pēc parkiem sekoja neliela pilsētas apskate, tad iečekošanās naktsmītnē, ilgi gaidītā duša un patīkama pāris stundu atpūta no staigāšanas. Nākamais izgājiens jau vien vēlāk vakarpusē - meklējot kādu pārtikas veikalu un vērojot saulrietu no metāla mola, kas iestiepjas kādus 200m Melnajā jūrā. Tur tālredzīgi biju tomēr paņēmis līdzi gan binokli, gan fotoaparātu un jāsaka, ka šoreiz tie lieti noderēja. Vispirms tālumā nolidoja jūrmalas dižpīles, ko līdzīgi kā cekulzīriņus te negaidīju ieraudzīt (taču arī šī suga te Melnās jūras piekrastē izrādās ir normāla parādība), bet vēl pēc brīža pamanīju aizdomīgu 6 kaiju bariņu lidojumā uz Z. Tā kā lielie ķīri, bet galvas baltas - ē, vai tik nebūs slaidknābja kaijas (Chroicocephalus genei), kas bija viena no manām mērķsugām šajā apkārtnē? Saspiedu cik nu kadrus vien varēju un kombinācijā ar dabā redzēto, manuprāt, ka visai droši, ka šīs tiešām bija slaidknābja kaijas. Forši - vēl viens 'laiferis' pirmajai dienai! Šī tāda izteikta  Eiropas Vidusjūras un Melnās jūras reģiona (bet sastopama arī tālāk uz A - piemēram, pie Kaspijas jūras u.c.) suga, kas lai arī nav īpaši reta, tomēr ir samērā lokāli izplatīta. Šajā Melnās jūras piekrastes posmā tās it kā neligzdo (vai ligzdo ļoti reti - Bulgārijas ligzdojošo putnu atlantā, piemēram, pāri skaits norādīts no 0-2) un tāds tuvākās ligzdošanas vietas laikam ir tālāk uz Z kaut kur pie Melnās jūras Rumānijā. Varbūt šie putni tad bija migranti, kas devās turp, taču kā pēc tam skatījos, tad Burgasas apkārtnē neligzdojoši putni tomēr tiek novēroti visai regulāri un reizēm pat vairāk desmiti īpatņi. Tā ka mans novērojums nav nekas ārkārtējs un drīzāk otrādi - pat sagaidāms. Tādā ziņā veiksmīgi, ka izdevās šo momentu izmantot, jo atlikušajā laikā slaidknābja kaijas vairs Bulgārijā neizdevās ieraudzīt!
Pirmā diena tā apmēram tad arī noslēdzās - ar 37 redzētām putnu sugām no kurām 3 sugas bija laiferi (ja pieskaita mazo ausaino pūcīti). Šī gan tāda 'iesildīšanās' - nākamās divas dienas bija daaaudz bagātākas ar redzēto.
2. DIENA - SOZOPOLE un tās APKĀRTNE
Sozopole
Otrās dienas plānā bija pamest Burgasu un ar autobusu doties gar Melnās jūras krastu dienvidu virzienā - uz ~35km attālo Sozopoles (Sozopol) pilsētiņu, kas daļēji atrodas uz tāda kā sauszemes raga un Melnajā jūrā iestiepjas krietni tālāk kā Burgasa, kura patiesībā atrodas tādā kā neliela līča krastā. Tur cerēju, pilsētiņas apskati apvienot ar kādu īsu jūras vērošanas brīdi, jo teorētiski šķita, ka te varētu ieraudzīt kādus Vidusjūras vētrasputnus (Puffinus yelkouan), kas lai arī pamatā ir tiešām sastopami Vidusjūrā, tomēr tos regulāri novēro arī Melnās jūras piekrastē, kur tie mēdzot nelielā skaitā pat ligzdot (Bulgārijas putnu atlantā vērtējums 0-10 pāri). Pēc Sozopoles un jūras savukārt bija mērķis doties pastaigā pa pilsētai blakus esošajiem, ar kokiem un krūmiem apaugušajiem, pauguriem un uzkalniem, kur teorētiski būtu sagaidāma cita putnu fauna kā piekrastē. Rīta cēliens tāds samērā drēgns un mākoņains, bet vēlāk debesis noskaidrojās un 'klimats' kļuva pat diezgan svelmains. Tas vispār bija šīm dienām raksturīgi - rīts tāds lokāli ļoti mākoņains (arī pirmajā dienā - skatoties Burgasas virzienā bija redzama kupla un bieza mākoņu siena), bet ap pusdienlaiku mākoņi izklīst. Varbūt kāds Melnās jūras efekts. Rīta mākoņus, protams, galvā neņēmām un bijām apņēmības pilni šo plānu tad realizēt. Autoostā pēc nelielas personīgās 'panikas lēkmes', lai saņemtos noskaidrot kur īsti var iegādāt autobusam biļeti (biļešu kasēs tāda opcija neatradās - izrādās biļete šajā satiksmes busā bija jāpērk pie tantiņas konduktores, kas sēdēja autobusā), izdevās iekāpt pareizajā autobusā un līdz ar to sekmīgi nokļūt galamērķī. Dienas plāna realizācija varēja sākties! 
Vērojot jūru Sozopolē
Vidusjūras kaija (Larus michahellis)
Pilsētiņa izrādījās ļoti interesanta - senām ēkām, ļoti šaurām ieliņām (viena bija knapi manu plecu platumā - gandrīz vai ērtāk būtu bijis iet sāniski) u.c. apskates objektiem. Jūra te tiešām šķita plašāka kā Burgasā un no atsevišķiem skatpunktiem labi pārskatāma. Izvēlējāmies brokastis ēst vienā iestādījumā, kam galdiņš bija uz terases pie pašas Melnās jūras - augstāka, klinšaina krasta malā. Visai glauns skats. Tā nu šķinu iekšā savus Cēzara salātus, bet ar vienu aci raudzījos jūrā vai nelido kaut kas aizdomīgs, vētrasputnam līdzīgs. Nekā - jūra mierīga un stipri tukša. Vien kaudzēm Vidusjūras kaijas un daži zīriņi. Iespējams laikapstākļi tiešām nebija labākie lai cerētie vētrasputni būtu redzami tuvu krastam (samērā mierīga jūra), bet varbūt arī vieta un/vai sezona ne īsti labākā. Bet nu varēja vismaz pastudēt Vidusjūras kaijas dažādos spalvu tērpos. Pieaugušie putni jau tomēr visai raksturīgi - īpaši ja izdodas putnu redzēt pietiekami tuvu un nofotogrāfēt spārnu tā, lai labi saskatāms lidspalvu zīmējums. Gan jau kādreiz 'nospīdēs' un sanāks redzēt šo sugu arī Latvijā. 
Stublājgrauzis Pilemia sp.
Ornamentblakts Gonocerus juniperi
Tālāk pa Sozopoles tukšajām ielām (acīmredzami, ka tūrisma sezona te vēl ne tuvu nebija sākusies - pārsvarā dominēja tukši skatlogi, aiznaglotas būdiņas u.c. šķietami pamestas instalācijas) devāmies tuvāk mazliet dabiskākiem biotopiem. Vienā vietā piestājām atkal paraudzīties uz jūru no laba skatpunkta un tur ceļmalas apstādījumos pamanīju man Latvijas tīklblakšu meklējumos labi iepazītās vēršmēles (Anchusa sp.). Aši uzmetu aci vai tur nesēž kāda tīklblakts un liels bija mans pārsteigums ieraudzīt tur tumši raibu koksngrauzīti (jeb kā sauc daudzas šim radniecīgas sugas - stublājgrauzi). Pēc skata tādu neatminējos pat redzējis kādās koksngraužu lapās, bet nu nav jau tā, ka D-Eiropas koksngraužu faunu būtu tā padziļināti pētījis. Kā mājās noskaidroju, tad tas ir Phytoecia ģints (Pilemia apakšģints) pārstāvis taču pagaidām precīzu sugu nav izdevies tā līdz galam atkost. Te prasās pēc kāda lielāka speciālista palīdzības, jo manai acij tāds stipri aizdomīgs izskatās. Tiesa vien tagad novembra sākumā esmu tā aktīvāk sācis kustināt šī eksemplāra sugas piederības jautājumu, tā ka cerams agrāk vai vēlāk konkrētāks slēdziens tiks iegūts. Turpat šim blakus uz kāda pacipreses (vai tai līdzīga krūma) pamanīju sēžam arī vidēja izmēra, neredzētu blakti. Man kā šogad aktīvam blakšu pētniecības entuziastam tas jau kā tāds 'saldais ēdiens'. Šī suga gan tā viegli atpazīstama - ornamentblakts Gonocerus juniperi, kas Dienvideiropā skaitās visai parasta suga.  
Žogu stērste (Emberiza cirlus)
Vēl neizejot no šīs Sozopoles pilsētiņas (tiesa jau tās nomalē) beidzot izdzirdēju tādu patiešām mūsu platuma grādos nedzirdētu dziesmu - monotonu, viegli melodisku 'tarkšķi'. Kaut kādai saujiņai sugu pirms braukšanas biju mēģinājis mazliet vairāk paklausīties dziesmas un saucienus (g.k. jau ķauķiem) un šī suga bija viena no tām - tā ka izdzirdot gandrīz uzreiz atpazinu, ka tā ir žogu stērste (Emberiza cirlus). Atlika tik vien ieraudzīt, kas arī bija vienkāršs uzdevums, jo stērste mierīgi sēdēja otrā pusē ceļam kādā kokā un aizgūtnēm dziedāja, īpaši neliekoties ne zinis par manu klātbūtni. Forši - jauna suga mūža listē. Šī gan ir ļoti parasta suga D un R Eiropā, tā ka nekāds dižais sasniegums jau tas nav - patiesībā mazliet brīnums, ka to neizdevās redzēt jau Portugāles braucienā pirms diviem gadiem. Tēviņš vispār samērā glīts putns - mazliet kā dzeltenā stērste, bet ar sugai raksturīgo melno sejas zīmējumu.  
Šoseja uz D no Sozopoles
Pļavraibeņa Melitaea trivia kāpuri
Cikāde Cercopis sp.
Austrumu zaļā ķirzaka (Lacerta viridis), Eastern green lizard
Šajā brīdī karstums jau bija sasniedzis visai neizturamus apmērus un tā vien prasījās pēc kādas apģērba kārtas novilkšanas. Šajā brīdī arī pamazām kļuva skaidrs, ka mans kartē atzīmētais sākotnējais maršruts nebūs īsti realizējams, jo tad pirmajā daļā sanāktu samērā daudz iet pa svelmainu šosejas malu, kas dotajā brīdī vairs nešķita īpaši vilinoša opcija, kā arī kopējo distanci biju laikam tā piemetis mazliet par optimistisku (tā uz 20km). Tā nu, iemetot aši aci kartē, nolēmu, ka distance ir steidzami jāsamazina un apmēram provizoriski plānotā šosejas posma pusceļā (vai mazliet pat ātrāk) jāmēģina šaut iekšā pa labi pa nelielu taku, kurai vajadzētu novest pakalnā, kas redzams te attēlā augstāk - fonā šosejas līkumam. Likteņa pirksts bija lēmis, ka tieši tajā vietā, varētu teikt, ka nekurienes vidū, negaidīti atradīsies neliela ceļa kafejnīca, kas, lai arī izskatījās, ka bez maz vai pirms stundas tik bija sākusi savu sezonas darbību (arī te viens onkulītis vēl tik nagloja kādas dekorācijas pie telts) un āra telts pamatīgi oda pēc saulē uzkarsušas plastmasas, tomēr spēja mūs patīkami veldzēt ar aukstu alus malku no ledusskapja. Tas bija tieši laikā, lai mazliet atvilktu elpu, sakopotu spēkus un atjaunotu entuziasmu doties tālāk. Šajā kafejnīcas āra teltī, rāpojam starp galdiem un krēsliem, izdevās novērot šim braucienam jaunu rāpuļu sugu - manuprāt Lacerta viridis, kas burtiski tulkotos kā austrumu zaļā ķirzaka (Eastern green lizard). No iepriekš redzētās sugas atšķiras ar to, ka zilā tonī ir viss zods un pakakle. Katrā ziņā manā Eiropas rāpuļu grāmatā nav atzīmēts, ka Bulgārijā būtu sastopama kāda cita līdzīga suga. Tēviņi pilnā riesta tērpā ir vēl košāki kā šis eksemplārs, bet nu tā pieņemu, ka šis varētu būt vēl nenobriedis tēviņš, kas vēl nav pilnībā ieguvis savu košo krāsojumu. Kafejnīca deva gan veldzi, gan neredzētu ķirzaku sugu - izcili! Tā vispār, gar šoseju cilpojot, izrādās vienā vietā man bija izdevies nofotogrāfēt man neredzēta pļavraibeņa Melitaea trivia kāpurus. Tādi tur vietām bija lielā skaitā - labi, ka izdomāju nofotogrāfēt. DA-Eiropā tā gan ir parasta suga, kas izskatā ir visai līdzīga Latvijā reti sastopamajiem ceļteku pļavraibeņiem. Tāpat lielā skaitā gan te gan citur Bulgārijā bija Latvijas klimatiskajiem apstākļiem samērā eksotiskas cikāžu dzimtas - Cercopidae - pārstāvji. Dienvideiropā nekas īpašs, bet nu Latvijā neviena šīs dzimtas suga sastopama nav. Tur gan laikam vairākas līdzīgas sugas un neesmu tā mēģinājis pētīt vai ir iespējams noteikt pēc attēliem. 
Sauss krūmājs uz D no Sozopoles
Beigta dzltenvēdere jeb želtopuziks jeb milzu glodene (Pseudopus apodus), Glass lizard, sheltopusik
Beigta dzltenvēdere jeb želtopuziks jeb milzu glodene (Pseudopus apodus), Glass lizard, sheltopusik
Lai nu kā, pēc svētīgā atelpas brīža kafejnīcā, sākām kustēt uzkalna virzienā pa šādu nelielu, daļēji aizaugušu un stipri izkaltušu ceļu. Tā teikt - pirmie soļi tādā īstenā Bulgārijas dabā! Cik aizraujoši! Pirmos soļus gan pārtrauca milzīga čūska, kas bija pamanījusies izlīst visai atklāti pašā ceļa vidū. Es pat to tā nemaz nepamanīju un pirmā pamanīja draudzene, kas uzreiz tā pamatīgi sabijās. Bet bija jau arī tam pamats, jo radījums bija visai tuvu un tiešām pamatīgs 'striķis' - tā uz aci vairāk kā 1m garumā! Radījums no mums gan kaut kā uzreiz sabijās un metās bēgt un, kad arī es to beidzot ieraudzīju, tad bija pa pusei jau ielīdis zālēs. Taču uzreiz tā man šķita aizdomīga - hmm, bet tā tak nav čūska!? Jo tā daļa, ko es tā daudz maz paspēju ar aci labi apskatīt kā arī 'čūskas' pārvietošanās maniere man totāli atgādināja milzīgu glodeni nevis čūsku! Vai tādi milzeņi maz var būt? Milzīga bezkāju ķirzaka vairāk kā metra garumā?! Centos rāpulim zālē izsekot, bet tas sekmīgi nozuda uz neatgriešanos. Izmantojot moderno tehnoloģiju iespējas uzreiz internetā sameklēju, ka jā - tiešām Dienvidaustrumeiropas reģionā dzīvo tāda suga kā Pseudopus apodus, kas ir liela izmēra bezkāju ķirzaka, kas var sasniegt pat 1,4m garumu (salīdzinājumam - mūsu glodene vien līdz 50cm)! Es labprāt dēvētu par milzu glodeni, bet tā citādi šai sugai latviešu valodā figurē tādi nosaukumi kā dzeltenvēdere vai želtopuziks (kas nozīmē to pašu, bet ir tik atvasināts nosaukums no krievu valodas - Желтопузик). Interesanti, ka arī angļu valodā viens no bieži lietotiem nosaukumiem ir Sheltopusik (bet sauc arī to par glass lizard, Pallas's glass lizard, European legless lizard), kas tad tas pats želtopuziks vien ir. Interesanti, ka pēc pāris stundām citā vietā vienu šo želtopuziku atradām beigtu uz ceļa. Tad varēja tiešām tā tuvumā novērtēt šī iespaidīgā lopa izmēru! Vai želtopuzikam ir tiešām dzeltens vēders aizmirsu kaut kā apskatīt. 
Mājas apogs (Athene noctua)
Melnkrūšu zvirbulis (Passer hispaniolensis)
Tā vispār šis gājiens labi pierādīja, ka divi acu pāri ir labāk kā viens acu pāris - it īpaši, ja manas acis šajā momentā jau sāka konstanti šaudīties un pārslēgties no putnu vērošanas uz apkārt lidojošajiem kukaiņiem, kas aizvien vairāk sāka pievērst uzmanību. Šādā formātā, protams, nedaudz kvalitāte sāk zust - tā teikt ne īsti vēro putnus, ne īsti kukaiņus. Līdz ar to šoreiz tiešām lieti noderēja vēl viens acu pāris, kas šajā dienā vairākas reizes pamanīja ko tādu, ko kaut kā biju palaidis garām es. Gan iepriekš aprakstīto milzu glodeni, gan arī dažas minūtes vēlāk - kaut kur mums netālu priekšā zemes esot pacēlies paliels, brūni raibs putns, kas iesēdies kokā. Vai tad es neredzēju? Nē - galīgi neko tādu neredzēju. Vērojot zarus apmēram norādītajā reģionā, kur putns bija ielaidies, samērā negaidīti atskārtu, ka uz mani taču starp lapām un zariem pretī raugās dzeltenu acu pāris - mājas apogs! Dienvideiropā jau tā nav reta suga, taču šo trīs dienu laikā tā arī bija vienīgā satikšanās ar šo sugu. Laiferis gan tas man nebija, jo kā varbūt ir dzirdēts, tad divus gadus atpakaļ viens mājas apogs pavasarī bija iemaldījies pat pie mums Latvijā, Mārupē, ko izdevās redzēt arī man. Šajā krūmājā gan vienu 'laiferi' tomēr izdevās izcelt - šoreiz pat paša spēkiem. Suga gan arī viens no Dienvideiropas bieži sastopamiem putniem - melnkrūšu zvirbulis (Passer hispaniolensis). Pirms tam biju šķiet lasījis grāmatā, ka tiem tieši patīkot tādi krūmāji utml. biotopi - pat ne obligāti cilvēku tuvumā un tad, kad te blakus sadzirdēju zvirbuļu čiepstēšanu, centos tos saskatīt. Un tik tiešām - melnkrūšu zvirbulis manā acu priekšā. Tēviņi manuprāt ļoti krāšņi putni - kā tāds mājas zvirbulis 'uz steroīdiem'. 
Kukaiņiem bagāts biotops Sozopoles apkārtnē
Zeltainītis Lycaena ottomana
Zeltainītis Lycaena ottomana
Zilenītis Aricia agestis
Taka turpinājumā veda caur meža pudurīti, kur koku ēna patīkami veldzēja, un galu galā izveda šī konkrētā paugura virsotnē, kur bija daudz atklātāka ainava ar tādu leknu (bet sausu) zālāju un samērā plašu skatu uz apkārtējo ainavu. Šajā vietā jāatzīst, ka putni kapitulēja kukaiņu priekšā - lai arī turpināju ar vienu ausi klausīties, kas notiek apkārt, tomēr dažādi tauriņi u.c. kustoņi mani bija pārņēmuši pilnībā. Protams, žēl, ka īsti jau nebiju sapakojis līdzi fototehniku priekš kukaiņu fotogrāfēšanas, tā ka uz pilnu klapi atvēzēties tur tā nevarēju, bet nu kaut ko mēģināju 'izspiest'. G.k. jau koncentrējos uz tauriņiem, jo man tā uz aci šķita, ka šajā vietā redzu vismaz vienu neredzētu zeltainīšu sugu noteikti. To tad centos tā daudz maz jēdzīgi iemūžināt un kā pēc tam mājās noskaidroju, izrādās manā priekšā bija trāpījušies Grieķijas zeltainīši (Lycaena ottomana, Grecian Copper), kas ir sastopami tikai šajā DA-Eiropas reģionā - Bulgārijā, Grieķijā, Maķedonijā, Albānijā un varbūt vēl šur tur tuvākajā apkārtnē (piemēram, atsevišķās vietās Turcijas R daļā). Raksta, ka arī šajās valstīs it kā samērā lokāla suga, bet nu nez - man tur viņi lidoja 'kaudzēm'. Noteikti masveidīgākā redzētā zeltainīšu suga (bija gan tikai vēl viena cita suga - nelielā skaitā apdiluši parastie zeltainīši). Forši - tā tāda negaidīta ekstra. Šajā vietā līdzīgā skaitā vai varbūt pat vairāk bija vēl cita dienastauriņu 'laiferu' suga - zilenītis Aricia agestis, kas gan bija sagaidāma suga, jo tā ir viena no Dienvideiropā biežāk sastopamajām zilenīšu sugām. Latviskais nosaukums īsti šai sugai nav izdomāts, lai gan tam būtu visai stingrs pamats, jo arī Latvijā šī suga kopš pagājušā gada ir sastopama un šogad pat atrasta vēl kādās 3 jaunās vietās (viena atradne arī manā 'kontā'). Angliski to dēvē par Brown Argus jeb varētu to burtiski tulkot un dēvēt par brūno zilenīti, taču, ņemot vērā, ka ir arī tāds tumšbrūnais zilenītis, kas ir šai ļoti līdzīga un tuvu radniecīga suga, tad nez vai nebūtu šie nosaukumi pārāk līdzīgi un neradītu apmulsumu. Jādomā vēl kāds variants. Bet tas tā - neliela atkāpe ārpus Bulgārijas tēmas. 
Dievlūdzējs Empusa fasciata
Dievlūdzējs Empusa fasciata
Dievlūdzējs Empusa fasciata
Ja turpina par divu acu pāru labumiem, tad noteikti jāizceļ šis mūdzis, kas varētu būt šīs dienas ja ne pats vērtīgākais, tad amizantākais un vizuāli iespaidīgākais atradums. Kamēr es tur dzenājos pakaļ zeltainīšiem, draudzene pamanīja zālē kaut ko kustamies un jautāja - 'Kas tas tāds?'. Liels bija mans pārsteigums tur ieraudzīt nelielu dievlūdzēju! Nē nu to, ka Dienvideiropā dzīvo dievlūdzēji to es, protams, zināju, jo Gada Kukainis 2017 bija Eiropas dievlūdzējs, taču šis bija pēc skata pavisam citāds! Lūk, visai labi iezīmējās mani robi Dienvideiropas kukaiņu faunas zināšanā, jo šķita, ka minētais Eiropas dievlūdzējs ir bez maz vai vienīgā suga Eiropā, taču izrādās, ka Eiropā (g.k. jau pašos dienvidos) ir sastopamas vairāk kā 30 (!) dievlūdzēju sugas! Kas to būtu domājis... Pie tam dažādās formās, izmēros u.c. - izrādās visai daudzveidīga grupa. Šis ir kāds no Empusa ģints dievlūdzējiem un pēc izplatības areāla man sanāk, ka vajadzētu būt Empusa fasciata. Interesanti, ka ģints nosaukuma 'Empusa' pamatā ir sengrieķu mitoloģijas tēls Empūsa, kas kā var sazīmēt pēc info internetā ir: "Spoks ar ēzeļa kājām, kas ievilina cilvēkus vientuļās vietās un izsūc to asinis ar visu dvēseli un arī aprij visu miesu." (citēts no viena ieraksta šajā forumā). Visnotaļ jau atbilstoša analoģija ar dievlūdzēju dzīves veidu (atskaitot ēzeļa kājas), jo tie arī, ja ne gluži ievilina, tad, prasmīgi nomaskējušies, uzglūn citiem kukaiņiem, kurus ar dzeloņainajām priekškājām aši satver un tad mierīgā garā izsūc i to iekšējo saturu, i dvēseli droši vien ar'. Baisi. Šīs ģints dievlūdzējiem ir raksturīgi dažādi izaugumi un paplatinājumi uz ķermeņa un kājām, kas tiem ļauj sekmīgāk nomaskēties veģetācijā - tēlojot kādu graudzāli vai citu augu. Tiešām liela veiksme tādu dabā ieraudzīt! Šis droši vien bija nepieaudzis īpatnis, jo spārni nav attīstīti, kas gan arī loģiski, jo tik agri sezonā droši vien pieauguši īpatņi nav sastopami (pieņemot, ka to dzīves cikls ir līdzīgs kā Eiropas dievlūdzējam, kas pārziemo olas stadijā). Šo būtu tiešām gribējies iemūžināt ar pilnu fototehnikas ekipējumu (ar zibspuldzēm u.c.) - sejas konfigurācija palielinājumā visnotaļ iespaidīga un atgādina kaut ko no citplanētiešu filmām. 
Vidusjūras bruņurupucis (Testudo graeca)
Ķirzaka Darevskia praticola, Meadow lizard
Dievlūdzējs tikai 'uzsita asini' atrast vēl kādu interesantu kukaini šajā apkārtnē un sāku to ar acīm ķemmēt mazliet rūpīgāk. Gāju, skatījos, ausījos un inspicēju katru garām nolidojošo tauriņu. Šajā vietā šķiet redzēju pirmo spāri šajā braucienā, kas gan izrādījās Latvijā samērā bieži sastopamā agrā dižspāre. Tā nu tur darbojos līdz vienā vietā zem krūma izdzirdēju aizdomīgu čabināšanos - tā ka tur kāds putns čabinātos pa pērnajām lapām vai kāds neliels zvēriņš. Pagāju tuvāk - čabināšanās turpinājās. Hmm, tad jau putns diez vai - tas būtu mani pamanījis un aizlidojis. Pēc Latvijas analoģijas sāku prātot, ka varbūt kāds ezis? Nē nu jādomā, ka gan jau ka nekas bīstams (Bulgārijā gan ir sastopama arī vismaz viena odžu suga) un līdu pavisam klāt, lai noskaidrotu kas tad tur dzīvojas. Visai liels bija mans pārsteigums ieraugot tur bruņurupuci! Ok, atkal robi Dienvideiropas faunas zinībās jeb varbūt vienkārši biju piemirsis, ka šajā reģionā taču var būt sastopami arī šādi radījumi kā sauszemes bruņurupuči. Jāsaka, ka atļāvos šo paņemt rokās, jo vēlējos to atrādīt arī draudzenei, kas bija palikusi atpūsties koka ēnā kādus simts metrus iepakaļ, bet nu cerams nenodarīju rupucim lielu skādi. Pēc īsas apskates godīgi aiznesu un noliku turpat kur to biju sākotnēji sastapis. Eiropā izrādās ir sastopamas 3 sauszemes bruņurupuču  sugas no kurām divas (Hermana un Vidusjūras) ir sastopamas arī Bulgārijā. Spriežot pēc čaulas virsotnes plātņu formas (tās ir izstieptas platumā jeb platums ir izteikti lielāks par to garumu) un astes plātnes formas (tā ir viengabalaina nevis vertikāli sadalīta divās daļās) šim vajadzētu būt Vidusjūras bruņurupucim (Testudo graeca), kas kopumā Eiropas teritorijā ir retākā no šīm divām sugām. Lūk kāda negaidīta satikšanās! Pēc tam apkārtnē manīju arī šķiet bruņurupuču darbības pēdas - zālē izgrauztus šaurus, samērā garus 'koridorus', kas ticami bija veidojušies rupucim lēnām ejot uz priekšu nograužot visu, kas nu ir kakla stiepiena attālumā pieejams. Netālu no bruņurupuča atrašanas vietas pār ceļu pārskrēja arī neliela izmēra ķirzaciņa, kas noteikti šķita vēl neredzēta suga - par laimi izdevās paspēt piefiksēt tieši kurā vietā tā nozuda pērnajās lapās. Tāda samērā neuzkrītoša izskata ķirzaciņa, kas varbūt nedaudz atgādina mūsu pļavas ķirzaku (kas Bulgārijā Melnās jūras piekrastē neesot sastopama), taču vēl vienmuļāk krāsota. Neesmu tāds baigais reptīļu speciālists, bet, izstudējot Eiropas rāpuļu noteicēju un salīdzinot ar attēliem internetā, gribētos teikt, ka šī ir Darevskia praticola jeb angliski - Meadow lizard, kas burtiski tulkojot būtu arī pļavas ķirzaka, bet nu latviešu valodā šis nosaukums ir jau aizņemts. Vēderpuse attēlos izskatās viegli salātzaļa, kas arī viena no šīs sugas pazīmēm. Apdzīvo g.k. skrajus lapkoku mežus paugurainos/kalnainos apvidos, kur dzīvojot starp nobirušajām lapām u.c. - jeb praktiski vārds vārdā tādā biotopā kādā šī ķirzaka atradās. Eiropā samērā lokāli DA izplatīta suga - g.k. Bulgārijā, Rumānijā un Serbijā. Tā ka varētu teikt, ka arī vērtīgs 'ķeksis', kaut gan Bulgārijā skaitās visai parasta suga.  
Mazais mārsilu zilenītis (Pseudophilotes vicrama)
Plūmju dižtauriņš (Iphiclides podalirius)
Bet nu labi, pietiks ar rāpuļiem - es taču tajā brīdī staigāju ar domu kādus citus interesantus kukaiņus atrast! Ha, tieši šajā vietā patiesībā neko daudz vairāk arī neatradu tāpēc drīz vien meža taku krustcelēs veicām 90 grādu pagriezienu un uzņēmām aptuvenu kursu atpakaļ uz pilsētiņu. Šajā posmā gan atzīmējās divas atzīmējamas tauriņu sugas. Nu labi, plūmju dižtauriņi (Iphiclides podalirius) patiesībā bija jau redzēti gan pirmajā dienā, gan arī pirms tam šajā dienā - atsevišķi īpatņi lielākā vai mazākā attālumā (pārsvarā lielākā) nolidoja ik pa laikam garām. Bet nu šajā posmā beidzot bija viens eksemplārs, kas bija tik aizņemts ar barošanos, ka varēja beidzot iegūt mazliet vairāk par tikai stipri dokumentāliem kadriem no liela attāluma. Nenoliedzami skaists tauriņš - ne mazāk iespaidīgs kā mūsu pašu čemurziežu dižtauriņi. Otra suga bija viens no zilenīšiem, kas jau dabā šķita tāds aizdomīgs un it kā pazīstams, taču tajā pašā laikā - dabā noteikti neredzēts. Pēc tam jau mājās rūpīgāk papētot grāmatas kļuva skaidrs kāpēc tas šķita tāds pazīstams, jo tā ir viena no zilenīšu sugām, kas ir sastopama arī Latvijā - mazais mārsilu zilenītis (Pseudophilotes vicrama). Latvijā gan šī suga ir diezgan liels (vai pat ļoti liels) retums kam jau kādu laiku nav svaigu atradumu. Es, protams, tādu pie mums neesmu sastapis. Tādā ziņā prieks šo sugu sastapt tur Bulgārijā, jo tagad būs vismaz neliela pieredze ar šo sugu dabā, kas varbūt palīdzēs to ātrāk atpazīt, ja tomēr paveiksies un kaut kur Latvijā mūsu ceļi krustosies. Zilenīši galu galā ir tāda samērā grūti atšķirama tauriņu grupa un to atšķiršana prasa zināmu daudzumu pieredzes - īpaši ja runa ir par to atpazīšanu nevis fotoattēlos vai skatot ievāktu eksemplāru (kas ir vieglāk, jo var nesteidzīgi pētīt dažādas krāsojuma nianses u.c. pazīmes), bet ja jāmēģina atpazīt tauriņš no lielāka attāluma, lidojumā vai tamlīdzīgos sarežģītākos apstākļos, kas parasti ir pirmais solis, lai izdomātu vai sastaptajam tauriņam ir vērts 'dzīties pakaļ' jo tā ir retāka suga, vai arī var ļaut tam netraucēti lidot savās gaitās, ja tā ir parastāka suga. Kopumā mazais mārsilu zilenītis ir pietiekami raksturīga izskata suga, jo oranžie plankumi spārnu apakšpusē ir tikai pakaļspārna ārmalā (priekšspārna apakšpuse tikai ar melniem punktiem/plankumiem) kā arī spārnu ārmalas bārkstis ir izraibinātas ar tumšākām joslām. Suga dzīvojot sausos un atklātos biotopos, kur aug to kāpuru barības augs - mārsili. Ņemot vērā, ka līdzīgā biotopā dzīvojošie lielie mārsilu zilenīši arī ir reta suga Latvijā ar nelielu skaitu lielāku un mazāku populāciju (platības ziņā), tad jādomā, ka sevišķi daudz potenciālu biotopu kur šo sugu varētu meklēt Latvijā nemaz nav - Garkalnes/Ādažu poligona apkārtne un Daugavpils skrajie meži varētu būt potenciāli labākās vietas (un šķiet vēsturiski pēdējās vietas, kur šī suga Latvijā ir redzēta). Tauriņš dienvidos lido divās paaudzēs (aprīlis/maijs un jūlijs/augusts), bet Somijas dienvidos, kur šī suga arī ir ļoti reti sastopama (un kopš 1970-ajiem ir kļuvusi stipri retāka), lido vienā paaudzē - jūnija vidū. Ej nu saproti kad būtu īstais brīdis šo sugu meklēt Latvijā. Ja vien, protams, šī suga pie mums maz vēl ir sastopama.
Mīkstblakts Horistus infuscatus
Tīklblakts Corythucha ciliata
Tādi lūk stāsti par tauriņiem - kopumā šajā dienā izdevās redzēt šķiet 17 dienastauriņu sugas! Pārējās sugas, ko te nepieminēju visas bija tad tādas, kas ir sastopamas arī Latvijā - ķērsu baltenis, aveņu astainītis, krūkļu zilenītis, eglājus samtenis u.c. Tik lielu daudzveidību patiesībā nebiju gaidījis kaut gan laikam jau velti - ja jau aprīļa beigās tauriņu sezona pat Latvijā ir uzņēmusi pieklājīgus apgriezienus, tad kur tad nu vēl Eiropas dienvidos. Atceļš uz Sozopoles pilsētu varētu būt atzīmējams ar nelielu apmaldīšanos. Nokāpt no šī paugura neizdevās pie pašas pilsētas kā it kā kartē biju apskatījies, bet samērā netālu no vietas kur sākotnēji nogriezāmies no šosejas. Tā ka kādi lieki pāris km bija vēl jāveic atkal pa šosejas malu. Oh well. Gadās arī tā. Noslēgumā divi foto ar blaktīm - viena tāda koša mīkstblakts, kas, manuprāt, ir Horistus infuscatus. Tā neko daudz par to pastāstīt nevaru, tik vien, ka samērā koši krāsota un daudz tādas sēdēja uz dzeltenām, man nepazīstamām, puķēm - iespējams dzeltenajām asfodelīnēm (Asphodeline lutea). Otra blakts gan daudz interesantāka un pie tam no man mīļajām tīklblaktīm - Corythucha ciliata. Šo sugu iepriekš biju interneta attēlos redzējis un noskaidrojis, ka tās oriģināli dzīvo Ziemeļamerikā, bet tā kā dzīvo uz platānām, kas ir plaši izplatīti koki Eiropas pilsētu parkos un apstādījumos, tad 20.gs. vidū ir ieviesusies arī Eiropā un mūsdienās jau visai strauji izplatījusies daudzās valstīs. Latvijai tuvākās atradnes šķiet Polijas dienvidos. Pastaigas noslēgumā jau gandrīz pie pašas Sozopoles autobusa pieturas pamanīju vienu jaunāku platānu ar zemākiem zariem un izdomāju papētīt tuvāk. Tavu veiksmi - uz otrās pārbaudītās lapas atradās viens šīs tīklblakts īpatnis! Cerēti necerēta veiksme un jauks spilgtiem iespaidiem bagātās dienas noslēgums! Pēc šīs dienas dzima spēcīga pārliecība un plāns, ka kāda no Dienvideiropas valstīm (kaut vai tā pati Bulgārija) būtu gada siltajā periodā jāapmeklē vēl kādu reizi - jau tieši koncentrējoties un mēģinot vērot tikai kukaiņu un tauriņu faunu. Tik daudz interesanta tur tomēr ir ko redzēt! Ja rezumē šīs dienas putnu vērošanas sekmes, tad pat ar visu kukaiņu u.c. zvēru negaidīto pārbagātību, kas brīžam pilnībā novērsa uzmanību, Bulgārijā redzēto putnu listi izdevās sekmīgi papildināt ar 20 jaunām sugām no kurām trīs bija 'laiferi' (trešā suga šajā dienā bija čūskērgļu pāris, bet tie bija diezgan tālu un jēdzīgi foto neiznāca). Tātad pēc 2 pilnām dienām Bulgārijā putnu sugu listē bija 57 sugas. Tādu nopietnāko putnu vērošanas rītu gan biju atstājis 'saldajā ēdienā' - trešajai dienai. 

3. DIENA - BURGASA, PODA NATURE CONSERVATION CENTRE
Burgasa - Poda wetlands
Tā, esam beidzot nonākuši līdz pēdējās dienas aprakstam. Neuztraucieties, tiešām pēdējā diena - vairāk pēc tam gari nebūs jālasa. Ja, protams, kāds līdz šai vietai maz ir izturējis :) Lai nu kā - pēdējās dienas plānā viss rīts bija atvēlēts intensīvai putnu vērošanai! Pirms brauciena meklējot informāciju par kādām interesantām putnu vērošanas vietām Burgasā vai tās tuvākā apkārtnē, ātri vien atradās informācija par vienu mitrāju kompleksu  - Podas dabas aizsardzības centru, kas atradās burtiski pašā Burgasas dienvidu pievārtē. Informācija šī centra mājaslapā solīja visai bagātīgu ūdensputnu faunu - sākot ar mazajiem jūras kraukļiem, visiem iespējamajiem gārņiem un beidzot ar pelikāniem. Tieši tas ko vajag! Izrādās nokļūšana arī samērā ērta ar Burgasas pilsētas autobusu. Tiesa centrs ir atvērts no 9:00, kas man šķita tā samērā vēlu tāpēc biju mazliet viltīgāks un no rīta cēlos daudz agrāk, pabraucu kādu gabalu tuvāk ar trolejbusu un atlikušo gabalu līdz šiem putnu dīķiem veicu ar kājām. Šādas rīcības galvenais iemesls bija tāds, ka iepriekšējā dienā braucot turp un atpakaļ no Sozopoles kā reizi sanāca tieši braukt jau te garām un no autobusa loga noskatīju, ka tur no šosejas malas principā paveras labs skats uz visu šo dīķu kompleksu. Tā teikt kamēr centrs vēl ciet - jāizmanto iespēja vērot putnus šādā veidā. 
Brūnie ibisi (Plegadis falcinellus)
Mazais jūras krauklis (Microcarbo pymaeus)
Tad nu daudz nekavējamies un ķeramies pie redzētajām sugām! Burtiski uzreiz, pienākot pie šī teritorijas stūra, debesīs bija manāma pamatīga putnu aktivitāte - tiem pārsvarā lidojot turpu šurpu virs šosejas dažādos virzienos. Un uzreiz, bams, skaitliski visvairāk bija divas no manām mērķsugām (abi laiferi) - mazie jūraskraukļi (Microcarbo pygmaeus) un brūnie ibisi (Plegadis falcinellus). Tiem (īpaši mazajiem jūraskraukļiem) te acīmredzot ir gana bagātīga ligzdotāju populācija un vairums ligzdu acīmredzot atradās tieši šajā - teritorijas ziemeļu galā. Tā nu tie tur lidinājās praktiski virs galvas! Skaisti! Ja mazais jūraskrauklis dabā izskatījās apmēram tā kā biju to iedomājies izskatāmies, tad brūnie ibisi gan mani mazliet pārsteidza, jo pirmo redzēto ibisu patiesībā sākumā arī noturēju par jūraskraukli. Tas lidoja samērā tālu un 'uz aci' izsteiksmīgais, līkais knābis nebija pamanāms, bet lidošanas maniere man tiešām šķita kā jūraskrauklim. Piemetu tomēr binokli pie acs un pārsteigumā atskārtu, ka putnam taču ir garš līks knābis - brūnais ibiss! Turpmāk katru lidojošo putnu sāku pētīt rūpīgāk un atklājās, ka arī brūnie ibisi tur tiešām lidinās visai daudz. Gan pa vienam, gan nelielos bariņos. Pēc tam sāku tā pie sevis domāt, ka tā jau Latvijā kādu tālu lidojošu ibisu (vai ibisus), kura izmērs un knābja forma tā uz aci nenolasās, arī varbūt var nejauši sajaukt ar jūraskraukli? Jo nav jau tā, ka, piemēram, es personīgi mēģinu rūpīgi binoklī apskatīt katru tālu lidojošu jūraskraukli. Varbūt velti... No šīm abām sugām Eiropas kontekstā retāks ir mazais jūraskrauklis, kas ligzdo g.k. tieši Eiropas DA daļā, kur vietām (piemēram, Donavas lejteces rajonā) ir samērā parasts ligzdotājs. Pēdējos gados gan to skaits pieaugot kā rezultātā sāk parādīties arī vairāk novērojumu uz ziemeļiem - piemēram, Polijas dienvidos šo sugu tagad redz praktiski katru gadu, reizēm pat >10 īpatņus vienkopus. Savukārt brūnais ibiss Eiropā ir biežāk izplatīta suga - praktiski visā Eiropas dienvidu reģionā, g.k. gar Vidusjūru, Melno jūru u.c. Katru gadu regulāri novēro arī Ziemeļeiropā, taču Latvijā pēdējais novērojums ir jau visai sens - 2006. gadā Nagļu dīķos un 21. gadsimtā kopumā vispār tikai divi novērojumi, šo ieskaitot. Es jau teiktu, ka tuvāko 5 gadu laikā, kādam ibisam tomēr vajadzētu  atkal tapt novērotam arī pie mums, jo, piemēram, Somijā 21. gs. ir 14 novērojumi. Sen ir laiks! 
Nakts gārnis (Nycticorax nycticorax)
Dzeltenais gārnis (Ardeola ralloides)
Rudais gārnis (Ardea purpurea)
Karošknābis (Platalea leucorodia)
Otra dominējošā putnu grupa šajā vietā savukārt bija gārņi. Daudzi un dažādi. Principā visi biežākie Eiropas gārņi atzīmējās vien kādu 20 minūšu laikā - mazie baltie, lielie baltie, zivju, rudie, nakts un pat viens dzeltenais gārnis. Pēdējās divas sugas - nakts gārnis (Nictycorax nictycorax) un dzeltenais gārnis (Ardeola ralloides) bija man laiferi. Abas sugas gan tādas tipiskas D-Eiropas sugas, kur vietām sastopamas pat ļoti bieži. Ja dzeltenais gārnis tiešām bija tikai viens (droši vien stipri paveicās, ka pagriezu galvu pareizajā virzienā, pareizajā brīdī kad gārnis veica īsu izlidojumu virs niedrāja), tad nakts gārņi gan tur laidelējās vairāki un bija redzami visai regulāri. Te nu bija it kā g.k. krēslā un/vai naktī aktīvs dzīvnieks, ko domāju, ka būs grūti ieraudzīt un tā labi apskatīt. Ja turpina par ūdensputniem ar gariem kakliem, tad bez gārņiem tur niedrājā dzīvojās arī pa kādam lielajam un mazajam dumpim (dzirdēju vien dažas dziesmas sērijas katram) kā arī karošknābji. Tie gan te bija skaitliski samērā maz, bet nu, lai sugu ieķeksētu Bulgārijas putnu listē, nevajag jau 100 īpatņus. Pietiek ar vienu.
Sārtie pelikāni (Pelecanus onocrotalus)
Sārtais pelikāns (Pelecanus onocrotalus)
Šajos dīķos ļoti cerēju arī uz kādu sev pilnīgi svešu putnu grupu - pelikāniem. Par šiem dīvainajiem putniem man atmiņas ir vienīgi no Rīgas Zoodārza un TV ekrāna, jo dažus no pēdējos gados Latvijā ieklīdušajiem sārtajiem pelikāniem kaut kā nenoorganizējos un neaizbraucu apskatīt. Tāpēc jo interesanti šķita beidzot mēģināt kādu pelikānu apskatīt dabā un Burgasas apkārtne solījās būt laba vieta, jo sārtie pelikāni te esot regulāra vērtība, taču šad un tad nelielā skaitā tiek redzēti arī cirtainie pelikāni. Tā nu apskatījis gārņiem, ibisiem un jūraskraukļiem bagāto Podas Z stūri, devos tālāk gar šoseju (te par laimi bija ietve/veloceliņš visā manā maršruta garumā - varēja ērti pārvietoties, pie tam lepnā vientulībā), kur pamanīju, ka priekšā notikusi kāda autoavārija. Policija, sasista mašīna ceļmalā, cilvēki apkārt. Nē nu gadās. Taču tieši tajā brīdī arī pamanīju, ka netālu no šīs avārijas vietas otrā pusē šosejai esošajā dīķī uz tādas kā betona platformas sasēduši lieli, balti putni - pelikāni!? Tā kā nevarēju īsti prognozēt kāda varētu būt uz šosejas stāvošo policistu attieksme pret fotoaparātu un teleskopu, kas vērsts tādā orientējoši viņu virzienā, tad īpaši neaizrāvos ar šo putnu pētīšanu. Aši aplūkoju teleskopā, ka tie tiešām ir pelikāni un cik varēju saskatīt, tad visi it kā ir sārtie pelikāni (Pelecanus onocrotalus). Uzspiedu pāris dokumentālus kadrus un gāju tālāk - ka tik ātrāk garām avārijas vietai. Pēcāk, pārmijot dažus vārdus ar šī dabas aizsardzības centra vienu no vadītājiem, gan noskaidroju ka tur it kā vajadzēja būt (vai vismaz varēja būt) arī vismaz vienam cirtainajam pelikānam, kas tur ir bija redzēts kādās iepriekšējās dienās. Jāatzīst, ka tik rūpīgi laikam visus putnus tomēr nepaskatīju un pāris kadros putns pašā platformas labajā malā šķiet aizdomīgs. Bet... nav tik labi redzams, lai varētu droši pateikt, ka tas ir tiešām cirtainais pelikāns. Mana laža, bet nu noveļu vainu uz minēto autoavāriju - ja tā tur nebūtu, tad noteikti būtu putnus apskatījies ilgāk un varbūt pat mēģinātu tiem piekļūt mazliet tuvāk. Nu neko darīt. Atlikušajā periodā, ko pavadīju šeit, pelikāni gan mani vēl paspēja mazliet pārsteigt, jo dažus pamanīju debesīs samērā lielā augstumā. Jāsaka, ka skaits ļoti iespaidīgs! Nekad nebūtu iedomājies, ka šie milzīgie, masīvie putni spēj planēt tik viegli un bez redzamas piepūles tā it kā tie būtu 3x vieglāki kā patiesībā. Īsā aste un proporcionāli ļoti izstieptā ķermeņa priekšdaļa (kakls, galva, knābis) tam piešķir vēl nedabiskākas kontūras un tikai pastiprina ilūziju, ka tādam putnam taču nevajadzētu spēt tik viegli lidot! Redzēt kādu dažus desmitus lielu pelikānu baru debesīs droši vien ir vispār fantastisks skats. Lai nu kā - pelikāni tad šajā braucienā sekmīgi tika redzēti. Ček! 
Baltacis (Aythya nyroca)
Mūķene Penthophera morio
Putnu vērošanas/fotogrāfēšanas slēpnis Podā
Pievienot parakstu
Pulkstens beidzot bija aiztikšķējis līdz brīdim, kad varēju tikt iekšā paša Podas mitrāja teritorijā. Ieejas maksa laikam bija 5 levas, ja pareizi atceros, kas principā ir smieklīgi maz - 2,5 eiro. Teritorijā mani ielaida runīgs vīrs ar gariem matiem, izstāstīja maršrutu kuru varu izstaigāt (un kur nevajadzētu iet, lai netraucētu ligzdojošos putnus) un, ka man kā pirmajam apmeklētājam varbūt ir cerības ieraudzīt vairāk kamēr citi vēl nav ko aizbiedējuši. Pieminēja dziedošu rudo ķauķi, ko gan man tā arī neizdevās saklausīt. Piekodināja, lai pēc tam iegriežos centra galvenajā ēkā, kur tad varēšot uzkāpt uz jumta un pavērot apkārtni/putnus no turienes. Patiesībā šeit teritorijas iekšienē, redzēju samērā maz ko jaunu, jo visu ko te biju cerējis redzēt jau biju redzējis no šosejas malas. Nē nu labi - kaut kas jau bija. Vairāki niedru ķauķi, upes tilbītes, baltači, citas pīles u.c. Interesantākais pašam šķita 3 melnkakla dūkuri Melnajā jūrā (teritorijas A mala beidzas Melnās jūras krastā - jeb, precīzāk sakot, Burgasas līcī). Vismaz divās vietās teritorijā bija arī klasiska tipa slēpņi kuros var tā mierīgi sēdēt un vērot putnus. Tur gan īpaši daudz neuzkavējos, bet viena slēpņa priekšā bija koka pāļu rinda, ko skaisti bija okupējuši mazie jūras kraukļi. Tā nu tur izstaigājos, zālē pamanīju interesanta izskata mūķeni, un devos atpakaļ uz centra galveno ēku.  
Mazais baltais jeb zīda gārnis (Egretta garzetta)
Garstilbji (Himantopus himantopus)
Brūnspārnu bezdelīgtārtiņš (Glareola pratincola)
No šīs ēkas jumta tiešām pavērās plašs skats uz visu teritoriju kā arī plašāku apkārtni (pats pirmais foto pie šīs dienas ir tieši no jumta - ēku gan aizmirsu nofotogrāfēt, bet nu interneta attēlos tā ir labi apskatāma). Saimnieks kādu brīdi sastādīja kompāniju un tā nu tur mēs pļāpājām par dažādiem Bulgārijas putniem, ko var redzēt gan šajā Podas mitrājā gan citur tuvākā/tālākā apkārtnē. Sarunas temats arī pieskārās visai grūtajai finansiālajai situācijai un ka šo pasākumu valsts viņiem īsti neatbalstot - visa teritorijas uzturēšana, uzkopšana u.c. darbi principā balstoties uz ziedojumiem, pašu entuziasmu un brīvprātīgajiem, kas gan labprāt iesaistoties. Savā ziņā teritorija noteikti ir unikāla, jo uz ziemeļiem to g.k. ieskauj industriālā zona un arī apkārt ļoti daudz elektrolīniju, agrārā ainava u.c. putniem ne tik piemērotu biotopu. Šī vieta tad ir kā tāda zaļā oāze šiem daudzajiem ligzdojošajiem ūdensputniem. Taču svarīga šī teritorija noteikti ir ne tikai ligzdotājiem, bet arī migrantiem, jo galu galā gar Melnās jūras piekrasti iet izteikts putnu migrācijas ceļs (via Pontica flyway) un katra šāda dabai atvēlēta teritorija migrācijas ceļā ir ļoti nozīmīga. Patiesībā sarunu biedrs (kura vārdu diemžēl vairs īsti neatceros) mazliet iekārdināja arī ar rudens migrācijas stāstiem, jo labākajās dienās no šī paša centra ēkas jumta dienā varot redzēt daudzus tūkstošu stārķu (laikam tas vairāk augustā), vairākus tūkstošus mazo ērgļu (septembrī), simtiem ķīķu, kukaiņu piekūnu, arī simtiem pelikānu u.c. putnu. Nav, protams, gluži Batumi Gruzijā, kur pīķa dienās debesis vienkārši vārās no plēsīgo putnu pārbagātības, bet skats noteikti tāpat ir vairāk kā iespaidīgs. Pēc kāda laiciņa sarunu biedrs mani pameta un es paliku viens vērot apkārtni, ērti atlaidies plastmasas zvilnī. Un pamazām ķeksēju jaunas sugas Bulgārijas putnu listei - lauku piekūns, baltspārnu zīriņi, gugatņi. Turpat acu priekšā skaisti dzīvojās garstilbji un viens mazais baltais gārnis. Šajā vietā cerēju arī uz kādiem bezdelīgārtiņiem, jo tur tie it kā ik pa laikam tiek redzēti (un kā noskaidroju, tad bija redzēti arī iepriekšējā dienā) un tur tā stāvot tiešām tos sagaidīju! Kādi četri putni klusējot pārlidoja virs galvas, bet nu par laimi paspēju kaut kā pret sauli pāris kadrus nospiest. Jāatzīst, ka dabā uz aci sugu gan nenoteicu, jo novērojums bija visai īslaicīgs un pret sauli, taču, veicot dažas mahinācijas ar iegūto fotoattēlu, tomēr var 'izvilkt', ka paduses ir brūnas nevis melnas. Tātad brūnspārnu bezdelīgārtiņš (Glareola pratincola)! Par bezdelīgtārtiņu padušu krāsu gan šobrīd neko vairs negribu dzirdēt, jo rudenī sanāca diezgan izblamēties un krist kaunā, jo ļoti aktīvi uzstāju, ka Latvijā ieklīdušajam bezdelīgtārtiņam Skrundas zivju dīķos paduses ir melnas (bet bija brūnas). Lai nu kā - bezdelīgtārtiņš kļuva par pēdējo, trīspadsmito, putnu 'laiferi' šajā Bulgārijas braucienā. Manuprāt, trīs dienās 13 jaunas sugas nav slikts rādītājs. Pie lielākas veiksmes kādas vēl dažas sugas varēja nākt klāt, bet es nesūdzos. Kopā 3 dienās Bulgārijā izdevās novērot 94 putnu sugas, tātad pēdējā dienā papildināju listi ar 37 sugām. Bez šaubām izcila putnu vērošanas vieta tie Podas mitrāji!  
Sarkandzīslu klajumspāre (Sympetrum fonscolombii) - tēviņš
Sarkandzīslu klajumspāre (Sympetrum fonscolombii) - mātīte
Skabiozu pļavraibenis (Euphydryas aurinia)
Eglāju samtenis (Pararge aegeria)
Zeltainītis Lycaena ottomana
Bet... ar to stāsts vēl nebeidzās! Vēl kādas pāris stundas bija manā rīcībā pirms bija jāatgriežas pilsētā, lai realizētu pēdējās dienas kultūras programmu. Centos šo sev atvēlēto laiku izmantot sakarīgi - devos no Podas dīķiem uz Krajmorjes (Kraymorie) ciemata pusi, kur vismaz viens posms izskatījās mazliet mežaināks. Varbūt tur karstumā kādu tauriņu izdodas atrast? Domāts darīts. Ātri atradās pirmais ievērības cienības objekts - taču nevis tauriņš, bet spāre! Pamanot iztālēm sarkanīgas klajumspāres aprises man jau apmēram kļuva skaidrs, ka tik agri sezonā visticamāk tai būtu jābūt sarkandzīslu klajumspārei (Sympetrum fonscolombii), kas ļoti reti sastopama arī pie mums. Ja tēviņš šādā foto no virspuses nav tik ļoti raksturīgs, jo labākās pazīmes tomēr ir redzamas no sāna (sarkanā spārnu dzīslas, protams, arī ir pazīme, taču dabā tas nemaz nav tik uzkrītoši redzams), tad mātītes fotoattēlā gan vienu ļoti raksturīgu pazīmi var labi redzēt - acu krāsu! Sarkandzīslu klajumspārēm acu apakšpuse ir izteiksmīgi pelēkzilā krāsā, kas ir ļoti atšķirīgi no visām citām Latvijā sastopamajām klajumspārēm, kam acu apakšpuse ir zaļgandzeltena (vai apmēram līdzīgas krāsu paletes toņos - nekad pelēkzila). Tā gan bija tikai trešā Bulgārijā redzētā spāru suga un vairāk ar neredzēju - ne īpaši bagātīgi. Lai nu kā tur nebūt ar spārēm, mazā cilpa gar vecu karjeru un caur nelielu meža puduri izrādījās visai veiksmīga arī tauriņu ziņā. Te redzēju Bulgārijas ceļojumam trīs jaunas sugas - krūkļu balteni, jāņogu raibeni un  negaidīti arī skabiozu pļavraibeni, kas gan laikam šajā reģionā nav pārāk reta suga. Arī šeit Grieķijas zeltainīši (Lycaena ottomana) bija visai daudz - te tā labāk izdevās apskatīt un nofotogrāfēt arī šīs sugas mātīti. Ja pavelk svītru tauriņu vērojumiem Bulgārijā, tad kopumā trīs dienās izdevās ieraudzīt 20 sugas. Necerēti daudz! No šīm 20 sugām 6 bija 'laiferi'. Pie tam, kas pašam šķita interesanti un vērtīgi - 4 no šīm sugām bija tādas, kas ir konstatētas arī Latvijā. Tātad kamēr man šīm sugām arhīvā vēl nav foto no Latvijas, tad vismaz pagaidu variantā ir kādi kadri no Bulgārijas. Nu par gūto pieredzi vērojot šīs sugas dabā jau rakstīju - tā noteikti var kādreiz noderēt.
Lēcējzirneklis Philaeus chrysops
Krāšņvabole Anthaxia cf. bicolor
Rožvabole Tropinota hirta
Neilgi pirms kāpšanas autobusā pārslēdzos vairāk uz makro objektīvu, lai tā teikt finiša spurtā, pēdējiem metriem tuvojoties (atvēlētais laiks Bulgārijas dabai bija praktiski iztecējis), censtos ietvert kadrā kādus Bulgārijas faunas krāšņākos pārstāvjus, kas tajā brīdī trāpītos redzeslokā. Protams, Bulgārija nav gluži Amazones džungļi un ne visi kukaiņi tur gluži laistās varavīksnes krāsās, bet atsevišķi koši eksemplāri tur, protams, ir. Īpaši gribu izcelt Anthaxia ģints krāšņvaboles, ko šajās dienās vairākas redzēju uz ziediem. Tās te Eiropas dienvidos gan ir nesalīdzināmi krāšņākas kā Latvijā sastopamās sugas (kas ir vienkrāsaini melnas, ar vieglu bronzas atspīdumu). Sugu daudzveidība šajā ģintī ir ļoti liela tā ka par sugas noteikšanu pagaidām neesmu tā 100% pārliecināts, bet ir stipras aizdomas par Anthaxia bicolor. Iepriekšējās dienās savukārt redzēji citāda krāsojuma, mazāka izmēra sugas (diemžēl foto nav), kas man savukārt izskatās kaut kas uz Anthaxia signaticollis pusi. Bet nu tad rūpīgi jāpastudē literatūra, jo tā pavirši pieejot šim jautājumam var viegli 'ieberzties' un kļūdīties. Vienīgi kur lai tiek pie tāda DA-Eiropas krāšņvaboļu noteicēja? Bet ja ar šo mazo krāšņvaboļu noteikšanu ir mazliet piņķeris, tad šo košo lēcējzirnekli Philaeus chrysops gan var viegli atpazīt un dabā arī ieraudzīt jau no liela attāluma. Interesanti, ka suga, lai arī ir tipiska D un C Eiropas apdzīvotāja, ir konstatēta arī ļoti tuvu mums - Lietuvā! Kas zin, varbūt pēc gadiem varam šādu sugu sagaidīt arī pie mums? Ja tā, tad jau būs grūti to nepamanīt. Trešā suga šajā sērijā ir smirdīgajai rožvabolei līdzīga suga - Tropinota hirta, kas ir visai plaši izplatīta Eiropā tālāk uz D no mums. 

Tāds lūk 'īss' ieskats Bulgārijas faunā šī gada aprīļa beigās/maija sākumā. Man jau katrā ziņā palikuši ļoti spilgti iespaidi no šī brauciena un tik tiešām nostiprinājusies pārliecība, ka vajadzētu uz kādu Dienvideiropas valsti aizbraukt kādā tīri kukaiņu braucienā. Tur tiešām ir daudz ko redzēt! Jāsāk pamazām sapņot un plānot.