otrdiena, 2017. gada 16. maijs

Stenus kiesenwetteri!

Tajā pašā vakarā pēc Ogres blakšu dienas pastaiga dabā vēl nebeidzās. Bija doma ar kolēģi RR paklausīties vai vasarnīcas apkārtnē vakarā/nakts sākumā neizdodas saklausīt kādu urālpūci. Maršruts apmēram bija noskatīts un atlika vien cerēt, ka kaut ko izdosies dzirdēt. Vakars bija tiešām izcils šādām aktivitātēm - mierīgs, gandrīz bez vēja, skaidrs un ar augošu mēnesi. Sākotnēji gan pīļu bija vairāk kā pūču (pārlidoja prīkšķe, baltvēderis un krīklis), taču ap pusnakti situācija 'uzlabojās' - izdzirdējām pirmo meža pūci. Drīz vien kāda 0,5km (vai varbūt nedaudz tālāk) attālumā, droši vien reaģējot uz meža pūci, sāka bļaut arī viņa - urālpūce! Gājām klausīties tuvāk, paralēli kaut ko ar balsi ākstoties pretī (par nopietnu provocēšanu to īsti nosaukt nevar). Laikam jau nostrādāja, jo pūce ziņkārīgi pielaidās pašā ceļmalā, kur to varēja pat lieliski aplūkot lukturīša gaismā. Pēc tam tā pārlidoja tuvāk meža pūcei, kur savas vokālās aktivitātes veica sēžot egles galotnē ceļa malā. Un mēs turpat blakus. Fantastiski! Pāris dziesmas frāzes izdevās ierakstīt pat fotoaparātā (klausāms augstāk). Nekad tik tuvu urālpūci dzirdējis nebiju - vakars izdevies. Nākamo dienu savukārt biju domājis veltīt pastaigai pa mežu - ar domu turpināt meklēt kādus tīklblaktīm piemērotus dadžu pudurus. Jāsaka, ka diena bija ļoti laba ar daudz foršiem kadriem taču it kā bez kādiem pārsteigumiem. Vismaz man tā šķita. Tagad, gatavojot bildes šim bloga ierakstam, pievērsu uzmanību šajā dienā nofotogrāfētajam Stenus ģints īsspārnim ar dzelteniem plankumiem uz segspārniem. Tas izrādījās tiešām LIELS pārsteigums! 
Īsspārnis Stenus kiesenwetteri - pirmais atradums Latvijā?
Tātad lūk - šāds izskatās šis īsspārnītis. Apmēram 5mm liels, tipisks Stenus ģints pārstāvis. Pētot bildes, ievēroju, ka segspārnu punktējums ir tāds mazliet savdabīgs - ļoti trekniem punktiem, kas segspārnu aizmugurējā daļā paliek krietni retāki kā rezultātā segspārnu aizmugurējā daļa izskatās spīdīga. Varbūt tā ir kādas sugas raksturīga pazīme? Ātri izčekoju kerbtier.de lapā kādi vispār tad ir Stenus'i ar dzelteniem punktiem uz segspārniem. Uzreiz iekrita acīs suga Stenus kiesenwetteri, kam attēlā segspārni bija tieši ar tādu punktējumu kā manam īpatnim. Salīdzināju ar citām līdzīgām sugām (šajā gadījumā - sugām ar dzelteniem plankumiem un vismaz daļēji gaišām kājām, atmetos sugas ar pilnībā melnām kājām) - tām segspārnu punktējums vienlīdz blīvs visā to garumā. Nebija gan ticība, ka sugu noteikšana būs tik vienkārša, jo atmiņā bija palicis, ka Stenus ģints nav not tām vieglajām (īpaši tās sugas bez plankumiem - un tādas ir vairākumā). Paralēli iemetu aci arī Latvijas sugu sarakstā - par Stenus kiesenwetteri ne vārda. Tātad nav konstatēta?
Īsspārnis Stenus kiesenwetteri
Sapratu, ka te laikam vajadzēs mazliet nopietnāk paburties pa noteicējiem, lai tiktu kaut kādā skaidrībā. Iemīļoto krievu noteicēju gan nācās 'atmest' uzreiz, jo tur Stenus ģints nemaz sīkāk netiek iztirzāta. Vēl manā rīcībā bija viens angļu noteicējs, kas izdots 1954. gadā un 1961. gadā izdots Poļu noteicējs. It kā ne tie paši svaigākie, bet vismaz kaut kas. Gan vienā, gan otrā noteicējā pirmais solis bija noskaidrot pie kuras no apakšģintīm šī suga varētu piederēt. Tas zināmā mērā atvieglo noteikšanu, jo ar pāris soļiem var uzreiz krietni sašaurināt potenciālo sugu skaitu. Pirmā pazīme, kas bija jāskatās - vai vēdera tergītiem (vienkāršoti sakot - vēdera posmu virspuse) sānos ir izteikti 'bortiņi' jeb piepacelti sānu valnīši vai arī vēdera tergītu malas ir bez tādiem un vēders ir 'cilindrisks'. Salīdzinot sugu attēlus, kam šie 'bortiņi' ir (piemēram, kā zemāk redzamajam Stenus bimaculatus), skaidrs, ka manam īpatnim šādu 'bortiņu' nav. Ok - izrādās ar vienu soli tiek 'eliminētas' četras no sešām apakšģintīm. Atliek tikai Tesnus un Hypostenus. Pazīme, kas tās abas atšķir gan ir mazliet smalkāka - jāskatās vai pēdiņu 4. posms ir 'normāls', cilindrisks vai arī tas ir izteikti šķelts/daivains (angliski - bilobed). Manējam - droši saskatāms, ka šis pēdas posmiņš ir šķelts! Īstenībā gan arī pāris Tesnus apakšģints sugām tāds var būt (piemēram, brunnipes un nigritulus), bet tās ir sugas ar pilnībā melniem segspārniem. Patiesībā pat nevienai no Tesnus apakšģints sugām segspārni nav ar dzeltenu plankumu uz segspārniem. Tad nu - atliek vien Hypostenus apakšģints. Lieliski! Pētot jau konkrēti šīs apakšģints noteikšanas tabulu, tur viena no pirmajām pazīmēm (angļu noteicējā - pirmā, poļu - otrā) ir tieši šī dzeltenā plankuma esamība - un izrādās, ka no Hypostenus apakšģints Stenus (Hypostenus) kiesenwetteri ir vienīgā suga, kam ir šādi dzeltenie plankumi! Hei, tad jau izskatās, ka nav variantu - jābūt šai sugai! Aizsūtīju vēl šos foto arī dažiem kolēģiem tepat Latvijā un arī Vācijā un visi apgalvo to pašu - jābūt Stenus kiesenwetteri. Lieliski!  
Salīdzinājumam cits īsspārnis ar dzelteniem plankumiem uz segspārniem - Stenus bimaculatus, Tūjas apkārtne, 2015. gads
Suga g.k. ir izplatīta Rietum- un Centrāleiropas augstajos purvos starp dažādiem sfagniem (Sphagnum sp.). Manā gadījumā gan no sfagniem nebija ne miņas - vaboli atradu grāvja malā pie dadža lapu rozetes, kas auga starp doņiem. Tas arī bija iemesls kāpēc es to pamanīju - t.i. sākotnēji vienkārši pētīju vai kas neslēpjas starp dadža lapām un tikai tad pamanīju to turpat blakus. Tā kā - jāsaka paldies tīklbkaktīm! Ziemeļeiropā tā ir krietni retāka suga un kaimiņvalstīs konstatēta vien samērā nesen - Lietuvā pirmo reizi 2008. gadā, bet Igaunijā - 2010. (un ir atrasta arī 2013.). Baltijas valstu gadījumā gan atrašanas vietas nav šie augstie purvi un/vai citi biotopi ar sfagniem, bet gan vienkārši mitras vietas, ūdenstilpju krasti utml. kā tas bija drīzāk manā gadījumā. Tātad varbūt sfagni nemaz obligāti nav nepieciešami. Pēc man pašreiz pieejamās informācijas, Latvijā Stenus kiesenwetteri līdz šim nav konstatēts. T.i. vismaz līdz 2015. gadam nebija. Vēl gaidu kādu informāciju vai nav bijis kāds atradums pēdējos pāris gados un, ja nebūs - tātad jauna suga Latvijai! Hip, hip urā! Nu labi, varbūt svinības mazliet pāragras, taču jebkurā gadījumā atradums ļoti labs. Ja piepildīsies labākais scenārijs, tad šogad jau man otrā jaunā kukaiņu suga Latvijas faunai (pirmā - Rhyparochromus phoeniceus) un kopumā devītā jaunā vaboļu suga manā kontā. 
Lapkoku ligzdu koksngrauzis (Rhagium mordax)
Nātru lācīša (Callimorpha dominula) kāpurs
Sprakšķis Cidnopus aeruginosus
Principā nekas cits tajā dienā redzētais ar šādu 'ekstru', protams, sacensties vairs nevar. Taču diena bija skaista un jēdzīgu foto ar dažādām parastākām sugām sanāca pat samērā daudz. Kaut kā fotoaprāts šoreiz uzvedās pat ļoti labi, kas saulainās dienās patiesībā ir drīzāk 'izņēmums kā likumsakarība', jo spilgtā saulē mana zibspuldžu sistēma samērā regulāri mēdz gļukot. Tad nu izmantoju brīdi kad tiešām viss bija Ok un brīžam pat aizrāvos ar tiešām parastu un jau daudz fotogrāfētu sugu, piemēram, lapkoku ligzdu koksngrauža un nātru lācīšu kāpuru iemūžināšanu. Ja tās divas sugas tiešām ir daudz fotogrāfētas, tad kadrs ar sprakšķi Cidnopus aeruginosus gan varētu būt kvalitatīvākais šīs sugas kadrs manā 'azotē'. Vabole sēdēja uz jaunas priedītes skujas un absolūti ignorēja manu klātbūtni - grēks šādu situāciju neizmantot.
Ēnvabole Xylita laevigata
Mārīte Halyzia sedecimguttata
Panglapsene Andricus sp., varbūt A.foecundatrix?
Tieši tāda pati situācija bija ar ēnvaboli Xylita laevigata, kas varbūt nav tā biežākā suga, taču vasarnīcas apkārtnē manīta jau iepriekš. Arī tai atradu uz priedes mizas, nekustīgi sēdošu īpatni - šķiet, ka mātīte olu dēšanas procesā. Atkārtošos - grēks šādu situāciju neizmantot! No tādiem nosacītiem 'jaunumiem' jāatzīmē kādas nenoteiktas panglapsenes sastapšana. Jāpaskatās, bet ir aizdomas, ka tā ir vispār pirmā nofotogrāfētā panglapsene (Cynipidae) manā kontā! Pārsvarā jau tā arī ir, ka dabā biežāk redz šo sīko kukainīšu darbības pēdas - dažādās saveidotās pangas pēc kurām var diezgan labi pat noteikt sugas. Pēc pieaugušajiem īpatņiem sugu noteikšana ir jau krietni sarežģītāka. Šajā gadījumā esmu samērā drošs, ka šis ir Andricus ģints pārstāvis, taču tieši kāda suga? Varbūt A.foecundatrix, bet tik pat labi varbūt arī kāda cita suga. Bet varbūt tas arī nav tik svarīgi, jo vismaz arhīvā tagad būs vismaz viens panglapseņu pārstāvis. Vērtīgi!   

Spalvgalvītis Eriocrania sparrmannella
Tauriņš Incurvaria pectinea
Varbūt samērā negaidīti, bet šajā dienā izdevās sazīmēt sev divas jaunas tauriņu sugas. Abas šīs sugas gan ir pamatīgi sīkulīši, bet nu tieši starp tām arī slēpjas vislielākais potenciāls ko interesantu ieraudzīt. Viena no sugām - spalvgalvītis Eriocrania sparrmannella - ir pat ļoti glīts radījums. Patiesībā visas spalvgalvīšu sugas (un Latvijā tādu nav daudz - vien astoņas) ir klātas līdzīgām zeltainām un violetām zvīņām un tuvplānā izskatās pat ļoti eksotiski. Ikdienā, protams, tās nemanām, jo to spārnu plētums knapi sasniedz 1cm. Visas sugas lido samērā agri pavasarī - g.k. aprīlī un maijā. Iztraucētas lido arī dienā un tas arī bija veids, kā izdevās novērot tieši šo konkrēto eksemplāru. Otra suga ir līdzīga izmēra taču ar ļoti raksturīgām, ķemmveidīgām 'antenām'. Sīktauriņiem patiesībā šāda taustekļu forma nemaz nav tik raksturīga un Incurvaria pectinea ir kā reizi viena no šādām sugām.    
Vairogvabole Cassida rubiginosa
Vairogvabole Cassida rubiginosa
Vispār jau šajā dienā tiešām rūpīgi pievērsos dadžu meklēšanai, jo biju nobriedis beidzot atrast to tīklblakti Tingis cardui! Atšķirībā no iepriekšējām pāris dienām, kad tikai ar lielām mokām izdevās atrast pāris dadžu stādus, tad šoreiz to bija pat samērā daudz. Nu labi, ne 'kaudzēm', bet pa visiem izcirtumiem un ceļmalām kādus 20-25 dadžu lapu pudurus pārbaudīju. Diemžēl no meklētās tīklblakts ne miņas... Ik pa laikam starp dadžu lapu asumiem atradās pa kādam Cassida ģints lapgrauzim. Spriežot pēc barības auga un ārējām vizuālajām pazīmēm - Cassiada rubiginosa, kas tieši g.k. dzīvojot uz dadžiem (Carduus sp.). Īstenībā arī lapgrauži ir viena no tām kukaiņu sugu grupām, kur botānikas zināšanas krietni vien atvieglo kādu konkrētu sugu medības, jo ir pietiekami daudz sugu, kas ir samērā šauri specializējušās uz kādām konkrētām augu sugām. Tajā skaitā arī Cassida ģints sugas, kur dažas sugas dzīvo uz biškrēsliņiem, bet, piemēram, viena ļoti smuka suga, C.nobilis, ko gribētu nofotogrāfēt g.k. dzīvojot uz tīruma gauriem (Spergula arvensis). Jāiemācās kā tas gaurs dabā izskatās un varbūt uzreiz izdosies atrast arī šo sugu? Vasara gan ir tik īsa, ka beigu beigās visu iespējamo 'mērķsugu' meklēšanai nemaz neatliks laiks... 
Krūkļu zilenītis (Celastrina argiolus)
Aveņu astainītis (Callophrys rubi)
Laika optimizācijas nolūkā starp citu ir diezgan skaidrs, ka dienastauriņiem gan šogad tik daudz stundas kā pagājušajā gadā neveltīšu. Beigās tā dzīšanās pakaļ 100 sugām tomēr 'aizlika kāju priekšā' citu interesantu kukaiņu meklēšanai un vērošanai. Šādi tādi plāni šim gadam ir gan arī dienastauriņu frontē, bet nekas grandiozs un pārlieku laikietilpīgs. Šajā dienā gan nevarēju atturēties un nenofotogrāfēt pie viena kārklu krūma sapulcējušos krūkļu zilenīšus un aveņu astainīšus, jo tie tur vienkārši spietoja! Nekad iepriekš nebiju vienkopus redzējis tik daudz krūkļu zilenīšus - vienā brīdī šķita, ka tie tur virpuļo kādi 10 īp.! It kā ideāla situācija, lai varētu šo sugu 'safotogrāfēties līks' līdz nelabumam, taču tauriņi diemžēl nerādīja man interesējošāko savu ķermeņa daļu - spārnu virspusi. Laikam bija pārāk aizņemti ar barošanos. Ātri vien interese par tauriņiem gan pārgāja, jo pamanīju, ka uz tā paša krūma barojās arī krāsainās Nomada ģints pūkbites, kas tajā brīdī šķita interesantāki medību objekti.  
Pūkbite Nomada lathburiana
Pūkbite Nomada sp.
Latvijā īstenībā ir diezgan daudz sugu šajā ģintī (kādas 30 vismaz) un tas ir tāds viens no mazajiem 'sapnīšiem' - kādreiz ielauzties šīs ģints sugu noteikšanā. Vairums sugu ir krāsainas un teorētiski kādai daļai sugu vajadzētu būt pat samērā viegli nosakāmām. Šāda tāda literatūra tagad arī ir iekrājusies, tā ka būs kādreiz jāmēģina pieķerties rūpīgāk. Problēma gan ir ar šo sugu fotogrāfēšanu, jo, ja varbūt dabā kādu no 'Nomadām' redz regulāri (īpaši pavasara pusē), tad nofotogrāfēt izdodas varbūt 1 no 20 īpatņiem maksimums? Nekad gan nebiju tā piefiksējis, ka tās tik aktīvi barojas arī uz ziediem un šādā brīdī tās nenoliedzami ir vieglāk nofotogrāfēt. Tad nu neatlaidīgi ķēros to darīt. Tīri vizuāli šķita, ka tur barojās kādas trīs sugas, bet nu tā daudz maz droši bildēs atpazīstu tikai vienu sugu - Nomada lathburiana, kuras viena no raksturīgajām pazīmēm ir rudie matiņi uz krūtīm (un arī citas pazīmes 'sapas').  Nekas - gan jau ar laiku arī Nomada-s kritīs! 

piektdiena, 2017. gada 12. maijs

Ogres blakšu diena

Meža silpurenes (Pulsatilla patens) Ogres Zilajos kalnos
Atgriežamies vēl mazliet siltajā un saulainajā pagājušajā nedēļā. Ceturtdien, 4. maijā bija ieplānots, ka jābūt Ogrē - gan lai apciemotu radiniekus, gan lai nofilmētos nelielam sižetam raidījumam 'Ar putniem...' (skatāms TE Youtubē). Kādas pāris stundas gan sanāca izbrīvēt arī nelielai pastaigai pa Ogres Zilo kalnu R galu un Dubkalnu karjera apkārtni. Šajā īsajā periodā g.k. biju nolēmis atrast kādu dadžu lapu rozeti, lai varbūt beidzot papildinātu šogad redzēto tīklblakšu sugu klāstu ar Tingis cardui. Tā teikt, kaut kur tur kādā ceļmalā vai izcirtumā taču kādam dadzim būtu jāaug. 
Zilā eļļasvabole (Meloe violaceus)
Vispirms gan atrādījās pāris interesantas vaboles. Tā, piemēram, vēl atrodoties kopā ar filmēšanas grupu, pamanījām pa ceļu rāpojošu vaboli, kas izrādījās eļļasvabole! Visai interesanta paskata radījumi, ko nemaz ne tik bieži gadās redzēt. T.i. pat es, cilvēks, kas, manuprāt, dabā pavada diezgan daudz laika, tās neredzu katru gadu! Pēdējā reize šķiet bija 2014. gadā, bet blogā ir atzīmēta vien 2012. gada satikšanās. Visos gadījumos gan runa ir bijusi par zilo eļļasvaboli (Meloe violaceus) un arī šajā gadījumā redzējām tieši šo sugu. Tā ir nosacīti biežāk sastopamā no Latvijā trim konstatētajām Meloe ģints sugām. Pārējās divas sugas ir retākas - proscarabaeus varbūt tikai mazliet retāka, bet brevicollis gan izteikti retāka. Šis konkrētais eksemplārs bija tāds mazāk tipisks, jo tam nebija eļļasvabolēm tik raksturīgais milzīgais vēders, kas parasti velkas nopakaļ kā tāds uzblīdis svešķermenis. Tas tāpēc, ka šis ir tēviņš! Dabā un īpaši bezmugurkaulnieku pasaulē tā ir tāda samērā ierasta lieta, ka tēviņi mēdz būt mazāki par mātītēm (tāds varbūt labi zināms piemērs - zirnekļu tēviņi, kas ir daudz sīkāki par mātītēm) un eļļasvaboles ir tieši šāds gadījums. Īsumā par eļļasvaboļu bioloģiju esmu rakstījis iepriekšējā bloga ierakstā (ja ir interese, tad lasām tur). Tas [specifiskā bioloģija] droši vien ir galvenais iemesls kāpēc eļļasvaboles ir retas, jo dabā tā tas parasti ir iekārtots, ka dažādi kukaiņi, kas parazitē vai dzīvo uz citu kukaiņu 'rēķina' ir krietni mazskaitlīgāki kā šis konkrētais saimniekorganisms un tas, protams, ir tikai loģiski, jo, ja šo 'liekēžu' būtu daudz vairāk, tad tie ātri vien varētu novest savu saimnieku populācijas līdz iznīcībai. Tad tie būtu galīgā dimbā, jo nevarētu vairs pabeigt savu attīstības ciklu, jo vairums šo sugu ir ļoti šauri specializējušās un īsti pielāgot savu bioloģiju citiem apstākļiem nav spējīga. Tātad, ja kāda iemesla dēļ Latvijā izzustu dažādas kameņu un vientuļo bišu sugas, kas ir svarīgas eļļasvaboļu attīstībai, tad izzustu arī eļļasvaboles. Līdzīgi arī, ja izzūd kāda cita kukaiņu, piemēram, tauriņu suga, tad izzūd arī kādi parazitoīdie plēvspārņi (jātnieciņi u.c.), kas ir uz šo sugu specializējušies. T.i. ja tādi, protams, ir, jo ne visām tauriņu sugām ir kāda suga, kas ir specializējusies tikai un vienīgi uz to - ir arī sugas, kas oliņas dēj vairāku, radniecīgu sugu kāpuros. 

Sprakšķis Dicronychus equiseti
Bet nu labi - mazliet laikam aizrāvos par tām eļļasvabolēm. Cerams gan, ka kādreiz būs vēl pie tām jāatgriežas, lai atrādītu kādu no pārējām divām mūsu Meloe ģints sugām, kuras līdz šim redzējis neesmu. Eļļasvaboles gan g.k. aktīvas ir pavasara pusē, īpaši aprīlī un maijā, tā ka pārāk daudz laika varbūt vairs nav palicis, lai paspētu kādu sugu atrast vēl šajā gadā. Līdzīgs aktivitātes pīķis, ja nu varbūt mazliet mazāk izteikts, ir arī dažādām sprakšķu sugām - pavasaris/vasaras sākums ir tiešām labākais brīdis, lai vērotu sprakšķus. Šajā dienā trāpījās kā reizi viena jauna neredzēta suga - Dicronychus equiseti! Ārēji šī suga gan ir stipri līdzīga iepriekšējā bloga ierakstā redzētajam Cardiophorus asellus un sākumā pat domāju, ka tā arī būs, bet par laimi pāris kadros izdevās pietiekami labi iemūžināt šī radījuma nagus! Jo kā izrādās, tad tāda viena no labākajām pazīmēm kā atpazīt Cardiophorus un Dicronychus ģintis ir nagu forma - pirmajiem nadziņi ir vienkārši, slaidi, bet otrajiem - pamatnē ar papildus zobiņu. Attēlos diezgan droši, ka ir otrais variants! Dicronychus ģintī gan ir vairākas sugas, bet pēc citām pazīmēm (piemēram, neesošas priekškrūšu vairoga sānu maliņas u.c.) samērā droši iznāk D.equseti. Neesot gan nekas rets. Iespējams, ka esmu manījis agrāk, taču bija kāds periods, kad šādus pavasara pelēkos sprakšķus principā ignorēju, jo šķita, ka tur g.k. dominē Cidnopus aeruginosus, kas mēdz būt ļoti masveidīga suga. Tai sugai gan nav sirds formas vairodziņš. Tā ka kukaiņu noteikšanā principā visu izšķir sīkumi un nianses, kas par laimi vairumā gadījumu ir visai konkrētas un maz mainīgas (protams, ar atsevišķiem izņēmumiem) - t.i. ja šai ģintij nadziņš ir tieši tādas formas, tad savādāks tas nevar būt. 
Koku laupītājblakts Anthocoris nemorum
Zemesblakts Trapezonotus anorus
Bet nu pie blaktīm! Tātad galvenā doma bija atrast kādu dadžu puduri, kur pameklēt tīklblakti Tingis cardui. Papildus šur tur parušinājos vietās kur auga meža zemenes (Fragaria vesca), jo, spriežot pēc somu blakšu grāmatas, tādās vietās varētu dzīvot neredzēta zemesblakšu suga - Megalonotus antennatus. Plāns gatavs - tad jau tik atlika mēģināt realizēt. Vispirms gan trāpījās neliels pārsteigums koku laupītājblakts Anthocoris nemorum veidā. Pārsteigums ne tik daudz, ka suga būtu reta, bet vienkārši līdz šim nebiju nevienu koku laupītājblakti fotogrāfējis! Tātad manā fotoarhīvā jauna blakšu dzimta - Anthocoridae! It kā zemapziņā gaidīti, jo Latvijā vajadzētu būt sastopamām vismaz kādām 20 sugām, bet tieši konkrētajā brīdī noteikti negaidīju. Koku laupītājblaktis ir plēsīgas un g.k. apdzīvo lakstaugu un kokaugu stāvu, kur tās var novērot skrienot pa lapām, stublājiem un zariem. Mans īpatnis atradās lapu nobiru slānī, kas varbūt arī mani samulsināja. Iespējams, ka tas tur vēl tikai modās no ziemošanas un bija ceļā uz augstākiem veģetācijas stāviem, jo skrēja ļoti jaudīgi un nebija viegli fotogrāfējams radījums. Sugu noteikšana šajā grupā var būt stipri sarežģīta un daļu sugu atpazīšanai nepieciešama lielāka pieredze, taču ir arī vieglāk nosakāmas sugas. Par laimi šī ir viena no 'vieglajām' sugām, jo ķermeņa virspuses zīmējums ir ļoti 'raibs' un kontrastējošs, taustekļu pirmie posmiņi vismaz daļēji gaiši u.c. pazīmes. Šī arī viena no plašāk izplatītajām šīs dzimtas sugām visā Eiropā. Vispār jau koku laupītājblaktis nav vienīgā blakšu dzimta, ko vēl līdz šim nebija izdevies dabā redzēt - patiesībā trūkst samērā daudz. G.k. gan ar ūdeņiem saistītās dzimtas - ūdensskraiduļi (Vellidae), ūdensziedu blaktis (Mesoveliidae), Gruntsblaktis (Aphelocheiridae), Mugurpeldītes (Pleidae), Hebridae un dažas citas. Tā ka blakšu pasaule ne tuvu vēl nav līdz galam izzināta un iepazīta. 
Zemesblakts Stygnocoris fuligineus
Zemesblakts Sphragisticus nebulosus
Zemesblakts Megalonotus antennatus
Bet nu pie zemesblaktīm (Lygaeidae)! Tās šajā dienā bija tiešām daudz, jo laiks bija diezgan karsts un daudzās mežmalas un ceļmalas bija labi uzsilušas un kukaiņu aktivitāte bija liela. G.k. dominēja Scolopostethus ģints sugas, bet tagad tā ātri pārskrienot pāri bildēm šķiet, ka starp tām nekas jauns tomēr netrāpījās. Taču par to bēda maza, jo trāpījās trīs citas neredzētas sugas! Tajā skaitā arī viens no šīs dienas mērķiem - Megalonotus antennatus, ko mēģināju izrušināt kaut kur starp meža zemenēm. Tā arī principā bija (t.i. varbūt ne gluži zem meža zemenes lapas atradās, bet dažu metru attālumā tās tiešām auga) tā ka pavisam skaidrs, ka bez somu blakšu grāmatas būtu kā bez rokām - izcils palīgs jaunu apvāršņu (=blakšu pasaules) atklāšanai. Šī suga īstenībā viegli atpazīstama, jo gan ķermeņa forma, gan taustekļu krāsojums ir šai sugai ļoti raksturīgs. Pārējās divas jaunās sugas varbūt mazāk raksturīga izskata - īpaši Stygnocoris fuligineus, kas ir izmērā sīka (2-3mm) zemesblakts bez nekādām īpaši raksturīgām pazīmēm. Mazliet atgādina miniatrūru Drymus ģints zemesblakti, taču atšķiras segspārni, kas klāti sīkiem matiņiem, galvas forma un arī citas pazīmes. No citām Stygnocoris ģints sugām atšķiras g.k. ar tumšāku krāsojumu (īpaši kājas un taustekļi) un gaišo, garenisko plankumiņu segspārna centrā. Trešā suga Sphragisticus nebulosus, savukārt ir viena no 'tipiskajām' zemesblaktīm - brūni raiba ar iegarenu ķermeņa formu. Šai sugai jāvērš uzmanība vairodziņa krāsojumam (divi gandrīz paralēli, gaiši laukumiņi, kas nepieskaras vairodziņa malām ir samērā raksturīga pazīme), kontrastainā tumšā/baltā zīmējuma formai uz segspārniem un retu, bet garu matiņu esamībai gar priekškrūšu vairoga sānu malām. Neviena no sugām gan nav nekas rets, bet prieks atrast tāpat! Īstenībā biju jau mazliet iekarsis uz blakšu medībām un negribējās pat nemaz iet prom, bet nu laiks nepielūdzami lika pamest Ogres zilo kalnu omulīgos paugurus un nogāzes. Pa ceļam uz pilsētu Dubkalnu karjera apkārtnē vēl gan izdevās saklausīt un vizuāli aplūkot sārtgalvīti. Izcils dienas noslēgums vai ne? 
Lapgrauzis Lochmaea crataegi
'Māte Daba' gan bija izdomājusi vēl izcilāku dienas noslēgumu ļoti reta lapgrauža veidolā. Šī gan ir viena no kārtējām absolūtākajām cūcenēm, jo šo radījumu pamanīju nolaižamies man priekšā uz asfalta jau braši soļojot pa Mālkalnes prospektu Ogrē. Nezinu kas tieši man šajā nelielajā vabolē tā piesaistīja - varbūt sarkanīgais krāsojums, bet varbūt kāds zemapziņas signāls, jo momentā apstājos, lai pārbaudītu šo radījumu tuvāk. Un ko es redzu? Nelielu, tumši sarkanu lapgrauzi ar izplūdušu tumšāku, gandrīz melnu laukumu uz katra segspārna. Pag pag, vai tas nav Lochmaea crataegi? Skaidri zināju, ka tādu redzējis neesmu, bet par cik fotoaparāts sen jau bija sapakots un pats atrados pilsētā uz ielas, kur ar kukaiņu fotogrāfēšanu nodarboties prasti nav nekāda motivācija, tad ņēmu vien to pirkstos un stiepu uz māju Tur lapgrauzīti novietoju uz kāda telpauga, lai būtu vismaz kaut kāds nosacīti dabiskāks foniņš un mēģināju iemūžināt. Vabole gan izrādījās ne pirmā svaiguma un ar nelielām koordinācijas problēmām, kā rezultātā daļa kadru sanāca stipri nedabiski un principā nelietojami. Gadās arī tā. Vienīgā problēma varētu būt apstāklī, ka šī izrādās ir Latvijā ļoti reti konstatēta suga un iespējams tik drīz vēl vienu eksemplāru dabiskākā vidē diez vai izdosies nofotogrāfēt. Kā raksta Andris Bukejs savā 2009. gada darbā par lapgraužu dzimtas, Galerucinae apakšdzimtas faunu Latvijā [Review of Leaf-beetles subfamily Galerucinae (Coleoptera: Chrysomelidae) of the Latvian fauna], tad viņa rokās nav nonācis neviens Latvijā ievākts šīs sugas eksemplārs. T.i. pārbaudot vecākus vākumus izdevies konstatēt, ka divos gadījumos suga ir bijusi noteikta nepareizi, bet vienīgā it kā reālā atsauce ir uz Gaujas nac.parka sugu sarakstu (Biodiversity in Gauja National Park), taču, ņemot vērā, ka šajā sarakstā savukārt nav nekādu atsauču no kurienes ir ņemti dati par konkrētās sugas sastopamību GNP, tad grūti jau tā izvērtēt cik tas ir ticami vai nē. Iespējams kādi pavisam seni literatūras avoti? Lai nu kā tur nebūtu - L.crataegi noteikti ir Latvijā reti sastopama (vai reti konstatēta) suga. Atbilstoši suga latīniskajam epitetam, suga dzīvojot g.k. uz vilkābelēm (Crataegus sp.), tā ka varbūt ir vērts pievērst uzmanību šiem kokiem/krūmiem - varbūt tomēr šī suga ir sākusi pie mums izplatīties? Kas zin - daba no mums slēpj vēl tiešām daudzus, jo daudzus noslēpumus!

pirmdiena, 2017. gada 8. maijs

Mauragu pļavraibeņa kāpura medības

Sausā pļaviņa dzelzceļa posmā Dārziņi - Dole  
Pēc garās pastaigas gar Engures ezeru no Bērzciema līdz Mērsragam jutos mazliet saguris, līdz ar to nākamajā dienā nekāda īpašā motivācija veikt tālus braucienus nebija (lasīt - no rīta piecēlos salīdzinoši vēlu). Laiks aiz loga gan bija joprojām saulains - grēks neizmantot. Šādiem gadījumiem bija man malā atlikts viens ašais plāns, ko it kā biju paturējis rezervei kādam darbadienas vakaram. T.i. biju nolēmis kādu dienu aizbraukt līdz Dārziņu/Doles dzelzceļa pieturu apkārtnei, kur jau daudzus gadus mīt veselīga mauragu pļavraibeņu (Melitaea cinxia) populācija - ar domu mēģināt atrast un nofotogrāfēt šīs sugas kāpuru. Tie aktīvi esot tieši agrā pavasarī  - tālāk uz dienvidiem varot būt redzami jau pat martā. Protams, var arī redzēt vasaras otrajā pusē, kad no oliņām izšķiļas jaunā kāpuru porcija, taču tajā laikā tie g.k. ir sīka izmēra un ne tik fotogēniski. Tagad pavasarī kāpuriem vajadzētu būtu tuvu pēdējai stadijai (vai pēdējā stadijā), kad tie ir gandrīz pilnībā melni, bet ar koši sarkanu galvu. Attēlos izskatās visai koši. Ņemot vērā, ka šajā vietā mauragu pļavraibeņu populācija ir tiešām veselīga (pareizajā laikā, labos klimatiskajos apstākļos var mierīgi uzskaitīt vairākus desmitus īp.), tad kāpuriem arī vajadzētu būt teorētiski viegli atrodamiem. Papētīju, ka maijs jau patiesībā ir jau pats pēdējais brīdis tieši kāpuru meklēšanai, jo jau maija beigās parasti parādās pat pieaugušie tauriņi. Ņemot vērā vēso aprīli it kā kādas dienas man noteikti bija rezervē, bet jebkurā gadījumā  - ilgāk kavēties un atlikt šo mēģinājumu nedrīkstēja. Tā nu devos ceļā! 
Koksngrauzis Pogonocherus decoratus
Te laikam jāveic maza atkāpe, lai atgādinātu par vienu manu ne īpaši labu ieradumu, ko pieminēju vienā no iepriekšējiem bloga ierakstiem - fotoaparātu salieku darba gatavībā tikai pie pirmā ievērības cienīgā (=fotogrāfēšanas vērtā) objekta. Šī nu bija tā reize, kad nācās šī nelāgā ieraduma dēļ mazliet apdedzināties. T.i. vispirms uz kājas man nejauši nosēdās viens neliels koksngrauzītis - Pogonocherus decoratus, kas tad bija šis pirmais ievērības cienīgais objekts. Ok - jāsāk skrūvēt aparāts. Kamēr skrūvēju, sev priekšā pa zemi skrienam pamanīju savdabīgu, iepriekš dabā neredzētu zirnekli, kas izskatījā nu gluži kā skudra. Eu! Tas tak kāds no Micaria ģints zemeszirnekļiem, ko dēvē arī par skudru zirnekli. Ko nu? Zirneklis straujā tempā virzījās prom no manis, bet fotoaparāts joprojām nebija darba kārtībā, bet starp pirkstiem uzmanīgi vēl turēju sīko koksngrauzīti. Tā nu neizlēmībā gausi blisinājos kamēr zirneklis veikli nozuda kaut kur starp sūnām un zemajiem lakstiem... Otrreiz, kad jau biju fotoaparātu salicis, protams, to vairs atrast neizdevās. Nu neko darīt - pats jau vainīgs. Ja fotoaparāts būtu jau sastellēts, tad es tā domāju, ka vismaz kādu dokumentālu kadru zirneklim būtu izdevies iegūt. Kaut gan nav tas gluži garantēts, jo īsajā laika sprīdī kamēr šo vēroju, kļuva skaidrs, ka šis zirneklis ir sasodīti ātrs! Tā ka var jau būt, ka būtu aizmucis šā vai tā (tagad es sevi mierinu). Lai nu kā - vismaz koksngrauzītis gan no manis neaizmuka. Uzmanīgi pārliku to uz nelielu priedes zariņu un varēja nodoties tā iemūžināšanai. Sen nebiju nevienu Pogonocherus-u saticis - patiesībā tā ir pirmā sastapšanās spoguļkameras ērā, jo pēdējais gadījums, kad šo redzēju ar fotoaparātu rokās bija 11 gadus atpakaļ (2006. gada 15. augustā). Cik ātri gan tas laiks skrien... 
Lapgrauzis Cassida margaritacea
Ādgrauzis Dermestes laniarius
Šī diena bija tiešām pat ne tikai ļoti silta - es gribētu teikt, ka pat visai karsta! Tā rezultātā kukaiņu aktivitāte bija vienkārši izcila. Atlika vien kaut kur 'pakrist', uzmanīgi pavērot augāju no zemāka skatu punkta un dažādi interesanti lopiņi sāka rādīties viens pēc otra. Tā, piemēram, pie mazā mārsila pleķīša atradās sīciņa vairogvabole (tā dēvē Cassida ģints lapgraužus). Uzreiz radās aizdomas, ka varētu būt kaut kas neredzēts, jo tik sīku vairogvaboli (ap 3-4mm) neatminējos redzējis. Safotogrāfēju no visām pusēm, tajā skaitā no apakšas un cerēju, ka attēlos varēs saskatīt noteikšanai vajadzīgās pazīmes. Kopumā ņemot, Cassida ģints tomēr nav tā pateicīgākā priekš noteikšanas pēc foto. Šī gan izrādījās visai viegli atkožams 'rieksts' - Cassida margaritacea. Samērā reta suga, kas apdzīvo tieši tādus sausus biotopus un bieži vien to atrod kā reizi uz mārsiliem. Un man tik tiešām jauna suga! Turpat blakus, mazliet parušinoties starp sūnām, atradu kādus 3 Dermestes ģints ādgraužus. Tiem mums Latvijā arī ir kāds strēķītis sugu (ja precīzi - 9 sugas) un, protams, ne tuvu visas esmu redzējis. Šai ģintij atminējos, ka noteikšanā arī svarīga ir ķermeņa apakšpuse - tad nu centos to iemūžināt, lai nebūtu šaubu. Izskatās gan, ka principā varēja arī bez tā iztikt, jo kopējais sugas un jo īpaši ķermeņa virspuses matiņu krāsojums arī ir samērā raksturīgs - Dermestes laniarius! Man jauna, ceturtā Dermestes ģints suga manā fotoarhīvā. 
Mārīte Coccinella magnifica 
Mārīte Coccinella magnifica
Šo dienu īstenībā varētu dēvēt par mārīšu dienu, jo tās izdevās pamanīt vairākas dažādas sugas. Kā pats vērtīgākais atradums noteikti jāatzīmē retā mārīte Coccinella magnifica. Samērā līdzīga ļoti bieži sastopamajai septiņpunktu mārītei (Coccinella septempunctata), jo uz abiem segspārniem kopā ir tiešām 7 melni punkti, taču magnifica šie punkti ir krietni vien lielāki. Protams, kaut kāda neliela variācija pastāv septiņpunktu mārītei, taču tik milzīgi plankumi parasti tomēr nav. Ja rodas šaubas, tad ir jāmet mārīte uz muguras (vai vienkārši jāpavēro tā ilgāku laiku, jo, mārītei rāpaļājot pa zāles stiebriem utml., parasti apakšu var arī šad un tad apskatīt) un jāskatās vai pirms vidējo kāju pāra ir redzams balts plankums. Ja ir, tad tiešām būs Coccinella magnifica! Tiešām liels retums Latvijā! Pēdējo 100 gadu laikā publicēti vien atradumi no Reņges, Ilgām, Višķiem, Kaltenes un Sventes. Pašam gan šis ir otrais novērojums, jo 2015. gadā vienu īpatni atradu arī Tūjā, kur tas atradās liedagā starp desmitiem (drīzāk jau simtiem) septiņpunktu mārīšu. Šādā kontekstā, ja ir iespējams salīdzināt ar septiņpunktu mārītēm, šī plankumu atšķirība ir ļoti uzkrītoša. Šeit sausajā dzelzceļmalas pļaviņā nelielā pleķītī skraidīja trīs šīs sugas īpatņi. Interesanti, ka turpat blakus skraidīja arī rūsganās meža skudras (Formica rufa) un šur tur literatūrā atzīmē, ka visticamāk, ka šai sugai ir pat visai cieša saistība ar skudrām un ieskaita to pat mirmekofīlo sugu kategorijā. Pieaugušie īpatņi, tāpat kā citas mārīšu sugas, barojas ar laputīm. 
Mārīte Myzia oblongoguttata
Mārīte Scymnus suturalis
Mārīte Coccinula quatrodecimpustulata
No citām mārītēm bija vairākas citas iepriekš redzētas sugas, kas gan nav mazāk glītas. Tā, piemēram, Myzia oblongoguttata ir viena no brūnajām mārīšu sugām ar raksturīgiem iegarenas formas plankumiem (citām brūnajām mārītēm - apaļi vai iepapaļi). Suga samērā bieži sastopama (ne ļoti bieži, bet ne arī pārāk reti) un dzīvojot g.k. priežu mežos uz priedēm (retāk eglēm), kur pārtiek no Cinaria ģints laputīm. Vietām uz retēju ziediem varēja pamanīt arī izmērā mazākas melnas mārītes ar dzelteniem plankumiem - Coccinula quatrodecimpustulata. Samērā bieži sastopama suga dažādos zālājos utml. biotopos. Bieži vien var novērot tieši uz ziediem, jo papildus laputu ēšanai tās barojoties arī ar putekšņiem. Izmērā gan samērā neliela, tāpēc varbūt retāk ieraugāma. Vēl sīkāka par šo sugu bija šajā dienā satiktā mārīte Scymnus suturalis, kas varbūt nemaz pat īsti mārīti neatgādina, jo segspārni ir klāti samērā blīviem matiņiem (neraksturīgi 'tipiskajām' mārītēm kam segspārni ir gludi) un bez mārītēm tik raksturīgajiem plankumiem. Suga skaitās ļoti bieži izplatīta praktiski visur kur aug priedes, taču līdz šim kaut kā nebija gadījies satikt. Ar šo sugu sarakstā nu varu palepoties, ka no Latvijā konstatētās 61 mārīšu sugas (jā - Latvijā tiešām ir tik daudz mārīšu sugu! Kāda daļa no tām gan ir šim Scymnus-am līdzīgas 'netipiskās' mārītes), tagad ir izdevies sastapt jau vairāk kā pusi - 31 sugu! 
Mauragu pļavraibeņa (Melitaea cinxia) kāpurs
Priežu vērpēja (Dendrolimus pini) kāpurs
Bet kā tad tur palika ar tiem mauragu pļavraibeņu kāpuriem? Dienas pastaigu īstenībā sāku ar ļoti intensīvu un rūpīgu šo meklēšanu - g.k. koncentrējoties uz apkārtni, kur iepriekšējā gadā biju nofotogrāfējis šīs sugas olu dējumu. Tā teikt, ja no tām izšķīlās kāpuri, tad jādomā, ka gluži daudzus simtus metru kaut kur rāpojuši nebūs un vajadzētu būt atrodamiem kaut kur tur pat netālu. Taču nekā - neviena kāpura. Protams, ņemot vērā, ka tauriņiem (un arī citiem kukaiņiem) dabiskā mirstība tieši olu un kāpuru stadijā ir ārkārtīgi milzīga, tad varbūt tas nebūtu arī tik liels pārsteigums. Tik pat labi tie varēja arī būt vienkārši kaut kur paslēpušies. Vai varbūt jau beiguši savu attīstību un iekūņojušies? Nospriedu, ka nu netērēšu tad šiem tik daudz laiku un meklēšu tad visu kaut ko citu un ja kāds pa ceļam trāpīsies, tad izcili, bet ja ne, tad neko darīt - vismaz mēģinājis atrast jau būšu. Fortūna gan šoreiz bija manā pusē - turpat netālu no magnifica mārītes atradās divi kāpuri, kas tāpat vien rāpoja kaut kur savā nodabā. Viens mazāks (jaunāks), bet otrs šķita jau varbūt pavisam pieaudzis. Kāpuri ļoti viegli atpazīstami - šāds ķermeņa krāsojums nav nevienai citai raibeņu sugai (pati kāpura forma tipiska Melitaea ģints pļavraibeņiem). Jauki! Vēl tik atliek kaut kad atrast šīs sugas kūniņu un tad tā būtu pirmā suga, kam ir attēlos izdevies iemūžināt visas attīstības cikla stadijas - olu, kāpuru, kūniņu un imago. Kūniņu gan varētu būt 100x grūtāk atrast kāpuru, jo tai gan ir krietni vien maskējošāks krāsojums un, protams, tā nekur apkārt nerāpo kā to dara kāpuri. Redzēs - šajā siltajā nedēļā iespējams kāda daļa kāpuru būs tiešām arī iekūņojušies. Varbūt jāaizbrauc kādu vakaru un jāpameklē? 
Vairogblakts Piezodoros lituratus
Atgriezties šajā vietā būtu vērts vien tāpēc, ka šī saulainā dzelceļmala ir tiešām pilna dažādiem interesantiem radījumiem. Pats pats interesantākais novērojums visticamāk bija šāda zaļgandzeltenā vairogblakts ar sarkanīgiem taustekļiem - Piezodorus lituratus. Īstenībā šo gandrīz vai pat nenofotogrāfēju, jo pirmajā vietā, kur šīs pamanīju uz priedes zariem, pavirši uzmetot aci, kaut kā nospriedu, ka tās droši vien zaļās vairogblaktis (Palomena prasina). Parasta suga, ko daudzkārt esmu jau fotogrāfējis. Kādā trešajā vietā tomēr padevos kārdinājumam - nu labi, sēž smuki uz zariņa, tomēr jānofotogrāfē un jāpapēta vai varbūt gadījumā nav Palomena viridissima. Caur fotoaparātu raugoties uz blakti uzmanību pievērsa sarkanīgie taustekļi. Hmm.. Neatminos tādus redzējis zaļajai vairogblaktij? Pag - gar sāniem arī tādas tumšas līnijas? Tādas taču arī zaļajai vairogblaktij nav? Kaut kas galīgi neštimmēja! Pārcilāju prātā Latvijas vairogblakšu sugas (to nav tik daudz un apmēram prātā esmu piefiksējis tās sugas, ko vēl neesmu redzējis), bet nespēju tā uz sitiena neko līdzīgi savā prātā izmakšķerēt. Steidzīgi blakti safotogrāfēju no visām pusēm un ķēros klāt pie telefona lai pārbaudītu vienu versiju - t.i. šajā brīdī sāka ataust blāva atmiņa par vienu Lielbritānijā sastopamu blakti, kas dzīvojot uz Eiropas dzeloņzirņiem (Ulex europaeus), bet nu par cik Latvijā šādi krūmi neaug, tad nu principā biju šo blakti noglabājis kaut kur tālākajos apziņas nostūros. Daži pirksta glāsti pa telefona ekrānu un tik tiešām - mana blakts attēlos kā dzīva! Tiešām ir Peizodoros lituratus! Tagad pētot dažādus literatūras avotus, šķiet ka vienīgā atsauce uz Latviju ir Gustava Flora 1860. gada darbs 'Die Rhynchoten Livlands'. Tiesa esot sastopama arī Lietuvā un Baltkrievijā (Igaunijā un Somijā gan ne) - tā ka Latvija acīmredzot ir uz izplatības areāla pašas ziemeļu robežas, kas iespējams pēdējos gados ir pavirzījusies tālāk uz ziemeļiem? Lai nu kā, dzeloņzirņa neesamība Latvijā noteikti nav šķērslis, jo blaktis varot dzīvot arī uz citiem tauriņziežiem - g.k. slotzariem (Sarothamnos scoparius - kas gan arī ir reti sastopama suga Latvijā), bet arī kādām citām sugām. Manā gadījumā gan visas blaktis (nebija maz - noteikti vairāk kā 10 īp.) sēdēja saulē uz nelielu, 1m augstu priedīšu zariem. Slotzarus tur apkārtnē it kā nemanīju, bet nu apkārt kādi citi tauriņzieži jau noteikti aug gan. Interesanti, ka uz rudens pusi šīs blakts krāsojumā vairāk dominē brūnie toņi. Noteikti ļoti negaidīta satikšanās!
Ogu krūmu vairogblakts (Dolycoris baccarum)
Vairogblakts Eurydema oleraceum
Priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola)
Mīkstblakts Lygus pratensis
Zeltītās rožvaboles (Cetonia aurata) virspuses fragments
Vispār šī diena turpmāk pagāja tādā kā blakšu zīmē, jo karstajā saulē varēja novērot visai daudz dažādu sugu. Vairāk gan nekas jauns un arī nekas rets. Vienā vietā gan sapriecājos, ka varētu būt atradis kadiķu vairogblakti (Chlorochroa juniperina), jo viena Chlorochroa ģints blakts sēdēja uz... kadiķa! Taču, pieliecoties un papētot blakti rūpīgāk, diemžēl nācās secināt, ka būs vien tā pati priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola). Vienā vietā mazliet gribēju 'pastrādāt' ar ārkārtīgi bieži sastopamo ogu krūmu vairogblakti (Dolycoris baccarum), jo sāku pat tā pie sevis pārcilāt, ka man varbūt nemaz tāda ļoti laba un kvalitatīva kadra nemaz nav? Diemžēl blakts nevēlējās īpaši labi sadarboties ar mani un vienīgais +/- jēdzīgais kadrs sanāca ar blakts kāju ārpus kadra. Nu nekas - jāatceras kādā nākamajā reizē fotogrāfēt vēlreiz. Toties sanāca labs kadrs ar krustziežu vairogblakti (Eurydema oleracea). Tā ka diena patiesībā fantastiski izdevusies! Nobeigumā rušinājos dzelzceļmalas nogāzē kur auga meža zemenes cerībā varbūt uz kādu zemesblakti (g.k. cerībā uz Megalonotus antennatus), bet tā vietā atradās sekli ierakusies zeltītā rožvabole (Cetonia aurata). Šādā situācijā kādu rožvaboli atradu pirmo reizi - iespējams, ka tā tur bija zem zemes kaut kad nesen izkūņojusies un drīz jau būtu bijusi gatava rakties ārā. Vabole bija ļoti mierīga un izmantoju šo brīdi, lai iemūžinātu nelielu vaboles segspārnu fragmentu. Īstenībā ļoti interesanta segspārnu mikroskulptūra ar pakavveidīgiem padziļinājumiem - iepriekš nebiju ievērojis. Tā jau ir - reizēm šo to interesantu un neredzētu var atklāt praktiski sev degungalā. Atliek vien paskatīties uz ierastām lietām no cita skatupunkta! 

ceturtdiena, 2017. gada 4. maijs

Zeltpunktu skrejvabole - beidzot!

Melnā puskuitala (Limosa limosa)
2. maijs atnāca ar pārliecību, ka vajadzētu beidzot tā kārtīgi papildināt šajā gadā novēroto putnu listi. Izvēle krita uz Engures ezeru un Mērsragu, jo nu tur teorētiski bija cerība apskatīties kādus atlidojušos bridējputnus (tumšo, purva tilbīti, smilšu tārtiņu) un kādus zīriņus (g.k. jūras un mazo). Kas zin - varbūt gadās saskrieties arī ar vēl kaut ko retāku. Papildus putniem biju nolēmis izmantot šo dienu, lai vēlreiz Engures ezera krastos mēģinātu atrast reto zeltpunktu skrejvaboli (Carabus clathratus), kam tur 100% būtu jādzīvo, bet ko jau vienu reizi pirms diviem gadiem biju nesekmīgi mēģinājis tur atrast (par to apraksts šajā bloga ierakstā). Putnu ziņā Engures ezers sniedza patiešām baudījumu - gada listei varbūt nekas īpaši daudz klāt nepievienojās (vien dziedošs erickiņš un tumšā tilbīte), taču putnu skaits un daudzveidība bija tiešām fantastiska. Gandrīz visas parastās saldūdens pīļu sugas (nepamanīju tikai brūnkakli), meža zosu ģimenītes ar cāļiem vai ik 'uz stūra', melnās puskuitalas, tilbītes (tumšās, lielās, pļavu), ķīvītes, mazie ķīri, upes zīriņi utt. Tiešām forša sugu daudzveidība - tik sēdēt un skatīties! Ezerā gan pūta samērā dzestrs vējš, tāpēc drīz vien atkāpos no putnu torņa, lai aizvējā beidzot ķertos klāt kārotās skrejvaboles meklējumiem. Taču atkal - mitrā pļava putnu torņa tuvumā lika vilties. Tukšums! Nevarēju saprast - vai tiešām es kaut kā nepareizi meklēju? Ka nav, tad nav - nospļāvos un devos Mērsraga virzienā. 
Zeltpunktu skrejvabole (Carabus clathratus)
Pa ceļam gan sāku pārdomāt, ka, ņemot vērā vēlo un vēso pavasari, varbūt, ka vaboles vēl nemaz nav pametušas savas ziemošanas vietas? Kaut kur senāk kādā ārezmju blogā bija manīta bilde, kur šī 'karābusu' suga bija nofotogrāfēta ziemojot kaut kādā satrupējušā kritalā. Varbūt, ka tā bija īstā vieta, kur šo sugu meklēt? Domāts darīts - jāpamēģina! Kaut kur apmēram starp Podragu un Lepsti, vietā kur beidzot bija beidzies lopu žogs un taka gāja jau tiešām tuvu gar ezera krastu, pamanīju pamatīgi satrunējušu bērza kritalu. Praktiski bija palikusi tikai miza un ļoti mīksta vidusdaļa, kas burtiski pirkstos sadalījās. Šādās vietās šad un tad tiešām Carabus ģints skrejvaboles mēdz ziemot, jo tur mīkstajā praulā var vieglāk atrast (vai ieveidot) kādu iedobi, kas būtu piemērota vaboļu lielajam izmēram. Mazliet parušinājos un bams! IR! Zeltpunktu skrejvabole manā acu priekšā! Pēc tam mazliet vēlāk līdzīgi ļoti satrupējušā priedes kritalā atradās vēl viens eksemplārs. Tad lūk kur šie lopiņi no manis slēpās! 
Zeltpunktu skrejvabole (Carabus clathratus)
Zeltpunktu skrejvabole (Carabus clathratus)
Zeltpunktu skrejvabole, manuprāt ir tāda viena no mūsu glītākajām Carabus ģints skrejvabolēm. Protams, ar spožo skrejvaboli (Carabus nitens) varbūt gluži sacensties nevar, bet tālu neatpaliek. Suga viegli atpazīstama, jo tādi rievoti segspārni ar zeltainu punktu rindām starp šīm 'ribām' nav nevienai citai sugai. Zeltaini punkti ir arī Carabus hortensis, taču tai nav tādas izteiktas 'ribas' uz segspārniem. Izmērā arī viena no lielākajām sugām - tiešām superīgs radījums! Vaboles iztraucētas īstenībā bija diezgan kustīgas, kas varētu nozīmēt to, ka visticamāk no šīm ziemošanas vietām kuru katru dienu būtu devušās prom. Trāpīju īstajā laikā? Suga ir izteikti mitrumu mīloša un g.k. sastopama purvainos, zāļainos ūdenstilpju krastos, kā arī citās purvainās vietās. Daudz kur Eiropā tā ir kļuvusi par visai retu sugu, jo daudzi mitrāji ir tikuši nosusināti. Latvijā sastopama g.k. lielo ezeru (Engures, Lubānas, Papes u.c.) zāļainajos krastos, taču ir publicēti novērojumi arī citos līdzīgos biotopos (Dvietes palienē, pie Ramatas Lielezera u.c.). Tā ka gan jau, ka ir sastopama arī vēl šur un tur, taču tik vienkārši šo konstatēt laikam nav. Interesanti, ka Viktors Šmits Engures ezerā (piemēram, Lielajā salā) un tā piekrastē šo sugu ķēris bija pagājušā gadsimta 60jos un 70jos gados (tā arī bija viena no motivācijām kāpēc izvēlējos šo sugu meklēt te nevis kaut kur citur). Tātad visu šo gadu laikā te joprojām zeltpunktu skrejvaboles dzīvo 'cepuri kuldamas'. Un cerams, ka turpinās arī dzīvot, jo Engures ezera Dabas parks jādomā, ka nodrošina to, lai sugai nepieciešamie biotopi neizzustu un tiktu saglabāti. 
Zeltpunktu skrejvabole (Carabus clathratus)
Skrejvabole Carabus arcensis (=arvensis)
Interesanti, ka, blakus otrajam atrastajam eksemplāram, priedes kritalā ziemoja arī cita Carabus suga - C.arcensis (agrākos laikos C.arvensis), kas atkal ir samērā tipiska priežu mežu suga un galīgi nav saistīta ar ļoti mitrām vietām. Priedes turpat blakus vien jau bija, tā ka acīmredzot šī kritala atradās uz šo abu atšķirīgo biotopu robežas. Ja par Carabus-iem, tad no Latvijā sastopamajām sugām neredzētas palikušas ir vien divas - violaceus un menetriesi. Visas pārējās ir redzētas un pat ir atrādītas šeit blogā - hortensis, granulatus un nemoralis - ŠEIT, cancellatus - ŠEIT, coriaceus - ŠEIT, glabratus - ŠEIT, nitens - ŠEIT, convexus - ŠEIT, un clathratus un arcensis tad šajā pašā ierakstā. Nesolu, ka šajā gadā izdosies atrast arī trūkstošās divas sugas, bet nekad nesaki nekad - iespējams tas ir, jo, lai arī abas sugas nav tik biežas kā dažas citas ģints sugas, pārlieku ekstrēmi retumi arī nav. 
Smecernieks Lixus iridis
Peldblakts Ilyocoris cimicoides
Peldblakts Ilyocoris cimicoides
Pasteidzoties mazliet notikumiem priekšā, zeltpunktu skrejvabole tā arī palika vienīgais dienas jaunums. Vienā vietā man uz binokļa uzlaidās pelēcīgs, slaids smecernieks no Lixus ģints. Mazliet metu aizdomas uz L.paraplecticus pusi, taču turpat dabā jau nospriedu, ka ķermenis nav pietiekami iegarens un segspārnu šķēlums galos pārāk sekls. Tātad ir vien parastais Lixus iridis - tikai bez dzeltenīgās apsarmes, kāda ir svaigiem eksemplāriem. Interesanti, ka šī tik ļoti biežā suga nemaz līdz šim blogā atzīmēta nav bijusi. Dīvani! Svaigi eksemplāri ar šo dzelteni apsarmi īstenībā ir pat ļoti glīti. Uz asfaltētā ceļa pie Lepstēm savukārt gulēja, kā man sākumā šķita - beigta, peldblakts (Ilyocoris cimicoides), kas ir vienīgā peldblakšu dzimtas (Naucoridae) pārstāve Latvijā. Blakts gan bija dzīvāka par dzīvu un, mazliet tai pieduroties ar pirkstu, sāka virpuļot un lēkāt pa asfaltu kā negudra. Uz sauszemes šīs nav tās pašas koordinētākās radības. Īsti gan tā nevaru saprast kur šī suga pārziemo - uz sauszemes vai ūdenī? T.i. vai šis eksemplārs ir uz sauszemes pārziemojis īpatnis, kas dodas atpakaļ ūdens virzienā vai arī ūdenī pārziemojis īpatnis, kas vienkārši pārvietojas no vienas ūdenstilpes uz citu? Lai nu kā, izskatās, ka pavasaris ir labākais laiks, lai šo sugu nejauši atrastu kaut kur rāpojam pa zemi, jo citādi tā dzīvo ūdenī starp ūdensaugiem, kur esot visai grūti pamanāma. 
Aveņu astainītis (Callophrys rubi)
Strupvabole Plegaderus saucius
Tūkstoškājis Polyxenus lagurus
Tālāk no Lesptes pa meža ceļiem mērķtiecīgi virzījos uz Mērsraga pusi. Laiks bija patīkams un saulains, taču par cik plānā bija vēl kādu pāris stundu putnu vērošana Mērsragā, tad pārāk ilgstoši nekur nepiestāju. Pa ceļam sastapu pirmo šī gada aveņu astainīti un šur un tur mazliet tik kaut ko paknibinājos. Vienā no knibināšanās reizēm zem priedes mizas gabala atradās interesanta, miniatūra strupvabole - Plegaderus saucius. Varētu būt samērā reta suga - katrā ziņā retāka par līdzīgo Plegaderus vulneratus, ko vēl līdz šim gan neesmu sastapis. T.i. fotogrāfējot varbūt cerēju, ka kāds no eksemplāriem varētu būt šī suga, taču nekā - visi saucius. Sugas atšķiras pēc priekškrūšu vairoga sānu valnīšu 'konfigurācijas' - vulneratus šī sānu maliņa ir priekšējā trešadaļā pārtraukta ar šķērsenisko joslu, kas šķērso visu priekškrūšu vairogu. saucius šī sānu mala ir nepārtraukta. Abas sugas gan apdzīvojot līdzīgus biotopos - g.k. zem priežu, bet reizēm arī citu koku mizām. Bija gan mazliet jāsasprindzina redze, lai šo vaboli vispār ieraudzītu, jo izmērā tā ir knapi 2mm liela! Vienā citā vietā zem mizas plēksnītes atradās arī Kolkā sastaptais dīvainais tūkstoškājis Polyxenus lagurus, ko starp citu izsijāju arī iepriekšējā dienā Doles salā. Tad jau izskatās, ka varētu tiešām nebūt nekas rets. Doles salā gan tas bija pavisam savādākā biotopā - t.i. ne zem priedes mizas, bet lapu nobiru slānī pie dolomītu atseguma. Iespējams dzīvojās tur starp dažādām dolomīta šķembām. Lai nu kā - šajā dienā atvēlētais laiks kukaiņu vērošanai strauju tuvojās beigām un kāpināju tempu, lai sasniegu Mērsragu daudz maz laicīgi. 
Upes zīriņi (Sterna hirundo) Mērsragā
Nonācis Mērsragā, varētu teikt, ka 'atrotīju piedurknes' un biju gatavas kādam vērtīgam putnu novērojumam (prātā, piemēram, atkārtoju sarkanrīkles čipstes saucienu - ja nu kāda pirmā jau ir atlidojusi?), taču nācās piedzīvot totālu fiasko. Bija stipri augsts ūdens līmenis, kas nozīmēja to, ka praktiski nebija nekādas sēres - pat vietās, kur tās parasti ir. Šādās dienās Mērsrags parasti krietni vien zaudē savu pievilcību, jo dažādiem migrējošiem bridējputniem īsti nav vietas kur piestāt, atpūsties un uzkrāt spēkus turpmākajam lidojumam. Pat Pekragā no bridējputniem bija tikai viens vienīgs upes tārtiņš, 4 lielās tilbītes un viena tumšā tilbīte. Nīkulīgi. Visām varītēm centos tad vismaz starp upes zīriņu desmitiem saskatīt kādu jūras zīriņu, taču arī tas man neizdevās. Upes zīriņi, kas upes zīriņi. Beigu beigās Mērsrags neatnesa man nevienu jaunu sugu priekš gada listes! Pavisam negaidīts pavērsiens. Ja nebūtu pirms tam atradis zeltpunktu skrejvaboli, tad varētu pat teikt, ka diena bija tāda visai neizdevusies, taču par cik meklēto vaboļretumu atradu, tad - grēks sūdzēties. Bez šaubām bija forša pastaiga!