sestdiena, 2022. gada 31. decembris

10.VI.2021 - Slīteres NP un apkārtne

Slīteres Zilie kalni lakšu ziedēšanas laikā
Kādus pāris ierakstus atpakaļ pieminēju to, ka ir tomēr baigi labi saņemties un izrauties uz kādām jaunām vietām. Šis ieraksts savukārt būs tieši par pretējo - lai arī "teju vai visa Latvija ir pieejama", kukaiņu pētniekiem ir visai izteikta tendence tomēr apmeklēt vienas un tās pašas vietas atkal un atkal, atkal un atkal... Protams, visbiežāk tas nav bez iemesla, jo tās mēdz būt, piemēram, aizsargājamas dabas teritorijas kurās ir sastopami kādi īpaši reti un/vai izcili biotopi (= iespēja atrast sugas, kas ir saistītas ar šādiem biotopiem). Tā kā lauka darbu sezona patiesībā nav nemaz tik gara kā varētu likties, tad brīdī, kad ir jāizvēlas brauciena galamērķis, pretējos svaru kausos nereti sanāk nolikt divas izvēles: A) pārbaudīta, lieliska kukaiņu vieta kurā ir zināms, ka dzīvo retas un interesantas sugas (līdz ar to ir gandrīz 'garantija' vismaz kaut ko interesantu redzēt) vai B) nezināma vieta X, kuras apmeklējuma sekmes ir principā laimes spēle - var būt izcili, bet var būt pilnīga izgāšanās un diena izniekota (ok, tik traki jau reti gadās, bet tomēr tāda iespēja pastāv). Neliegšos, ka pēdējos pāris gados ir sanācis varbūt nedaudz vairāk izvēles A kā man pašam būtu gribējies (vismaz tagad tā retrospektīvi atskatoties). Arī šis stāsts būs par šādu braucienu - kad ar pāris muzeja kolēģiem (KO & JD) braucām uz kukaiņu pētniekiem tik labi zināmo Slīteres Zilo kalnu pusi ar pieturu Dundagas apkārtnē. Gandrīz visas apmeklētās vietas man labi zināmas un baidos pat šī vārda, ka nedaudz apnikušas? Tiesa nē, kā gan Slītere var apnikt? Nevar. Šī diena arī bija labs (kārtējais) pierādījums tam, ka arī zināmās vietās vienmēr var atrast kaut ko jaunu un neredzētu, ja vien nedaudz pamaina fokusu no kādas vienas grupas (piemēram, koksngraužiem) uz kādu citu. 
Vālīšlapsene Corynis obscura
Vālīšlapsene Corynis obscura
Pirmā pietura šajā siltajā, lai arī varbūt nedaudz vējainajā dienā, bija Dundagas apkārtne pie Plintiņiem, kur pāris dienas iepriekš bija ienākušas ziņas no viena no Latvijas koleopteroloģijas korifejiem Arvīda Barševska, ka te lielā skaitā manīta diezgan retā koksngraužu suga Brachyta interrogationis. Atradne gan zināma, jo to te iepriekš 2019. gadā bija manījis arī Mareks Ieviņš. Lielāka interese par šo sugu droši vien bija kolēģiem, jo es to biju redzējis un fotografējis jau iepriekš, taču no kādiem jaunākiem kadriem es jau ar, protams, neatteiktos. Tāpēc vismaz sākumā piegāju šim uzdevumam visai nopietni, mēģinot aplūkot vai katru gandrenes un saulpurenes (tās gan bija pamatā jau pārziedējušas) ziedu, ko šai sugai visvairāk patīk apmeklēt. Jau samērā drīz gandreņu ziedos pamanīju kaut ko pavisam citu - priekš manis varbūt pat daudz vērtīgāku. Maziņas, melnas vālīšlapsenes (nosaukums pēc to taustekļiem/antenām, kas galā paresnināti vāles veidā.) - ei, par tām biju tieši iepriekšējā ziemā lasījis. Corynis ģints! Uzreiz sugu neatminējos, bet nu šāda melna ir tikai viena - Corynis obscura. Ja lielākā daļa vālīšlapseņu sugu ir lielas vai pat ļoti lielas izmērā (īpaši Cimbex ģints), tad šī ir tāda salīdzinoši ļoti sīka un neuzkrītoša. Gan kāpuri, gan pieaugušie ir saistīti ar gandrenēm, kas ir to barības augs. Vai Latvijā reta suga? Kas to lai zin'. Visticamāk vienkārši reti pamanīta. 
Smecernieks Curuclio villosus
Pēc kādas pusstundas man laikam tomēr apnika koksgraužu meklēšana un pārslēdzos uz citām radībām - loģiski, ka tā tad arī paliku 'tukšā' un nevienu Brachyta koksngrauzi nesatiku. Arī pārējie no mūsu muzeja kompānijas patiesībā palika tukšā, jo dienas vienīgos divus eksemplārus pamanīja un atrada Kristaps Vilks, kurš bija šajā vietā mums pievienojies kukaiņu medībās. Neko darīt. Nākamgad veiksies labāk. Bet, tā brienot pa izcirtumiem, tiku pie diviem citiem gana labiem fotoķekšiem. Ja smecernieks Curculio villosus varbūt nav tā vizuāli nekas īpašs, tad interesants ir šīs sugas dzīves veids. Šī smecernieka kāpuri dzīvo un attīstās ozolu bumbuļvieda panglapseņu (Biorhiza pallida) pangās, kas ir kā tādi milzīgi 'āboli' ozolu jauno zariņu galos (nejaukt ar ozolu ābolveida panglapsenēm, Cynips quercusfolii, kam pangas kā mazi ābolīši uz lapu virsmas). Tā teikt izmanto panglapsenes darbu savā labā. Lai arī teorētiski smecernieku un panglapseņu kāpuri varot samērā veiksmīgi līdzpastāvēt, tomēr, ja vienā pangā dzīvo vairāki smecernieku kāpuri, tad, par cik tie ir izmērā lielāki, tie varot panglapseņu kāpurus izkonkurēt un daļa no tiem var arī neizaugt līdz pieaugušam īpatnim. Kopumā nav varbūt ļoti reta suga, taču kā jau suga ar tādu salīdzinoši specifisku dzīvesveidu - var būt sastopama visai nevienmērīgi un mainīgā skaitā.   
Laupītājmuša Laphria ephippium
Otrs jaunums šajos Plintiņu izcirtumos bija liela trekna laupītājmuša! Tas patiesībā pirms vairākiem gadiem man nāca kā liels pārsteigums, ka eksistē vēl trešā Laphria ģints laupītājmuša (šīs gan mēdz dēvēt arī par celmmušām), jo nu visu bērnību Kolkā pa vasarām dzīvojot zināju tik par Laphria flava un L.gibbosa (dzelteno un kupraino celmmušu) eksistenci. Tad kādā brīdī Dabasdatos sāka parādīties fotoattēli no Kurzemes ziemeļu daļas, kuros arī visai pārliecinoši bija redzams Laphria ģints pārstāvis, bet ar ļoti tumšu ķermeņa apmatojumu - vien krūšu aizmugurējā daļa ar gaiši dzeltenbrūnu matiņu joslu. Diezgan atšķirīgi no tām divām citām sugām. Mēģinot atrisināt mistēriju, tvēru pēc kādiem laupītājmušu noteicējiem un tikai šajā brīdī atklāju, ka, piemēram, Zviedrijā dzīvo vēl trešā suga - Laphria ephippium un tā izskatās tieši šādi! Mistērija atrisināta! Nezinu kurš skaitās pirmais sugas konstatēšanas gadījums Latvijā, taču šobrīd šķiet, ka suga Latvijā varētu būt kopumā reta - sastopama tikai Kurzemes ziemeļu daļā. Tiesa vietām var būt relatīvi parasta - piemēram, Šlīteres bākas apkārtnē tā nav reta suga. Atšķirībā no divām citām pieminētajām Laphria ģints sugām, kas ir priežu mežu apdzīvotājas, šī suga esot saistīta ar lapkokiem. Lai arī laupītājmušas mēdz būt visai tramīgas (tām ir lieliska redze), šeit tomēr izdevās uzmanīgi pielavīties vienam eksemplāram un tikt pie dažiem foto. Jauna suga personīgajam sarakstam!
Ziedmuša Portevinia maculata
Ziedmušas Cheilosia fasciata kāpurs lakša lapā
Ziedmušas Cheilosia fasciata kāpurs
Pēc Plintiņiem mūsu ceļš tālāk veda uz Šlīteres bākas apkārtni, kur komanda galvenokārt arī koncentrējās uz koksngraužiem, taču te mana uzmanība jau sākotnēji tika novirzīta kaut kam pavisam citam - ziedmušām! Jā, tas tā ļoti netipiski man, jo neesmu jau nekāds ziedmušu pētnieks, taču, tā pa ausu galam lasot informāciju internetā un citos resursos, šādi tādi krikumi prātā aizķeras. Nu un bija prātā aizķēries, ka ir vismaz viena ziedmušu suga (bet patiesībā divas), kuras barības augs ir lakši (Allium ursinum)! Un kur tad vēl varētu būt labāka vieta kur to meklēt, ja ne Slīteres zilajos kalnos, kur zemsedze vietām ir pilnībā nosegta ar lakšu paklāju. Šeit mūsu komandai bija pievienojies arī Mareks Ieviņš, kuram jau bija pieredze ar vienu no lakšu sugām - Cheilosia fasciata. Man savukārt vairāk interesēja otra suga - Portevinia maculata, kas mūs reģionā ir pat ļoti reta suga (sastopama tikai Zviedrijas pašos dienvidos). Izrādījās, ka šo sugu atrast patiesībā bija vieglāk par vieglu - daudzi to īpatņi lidinājās starp lakšiem turpat lejā pie bākas, takas malā. Burtiski 10 minūšu jautājums. Tā vizuāli abas šīs lakšu sugas ir samērā līdzīga 'tipa' - tumšas ar gaišākiem laukumiem gar vēdera sāniem, bet nu Cheilosia fasciata ir tāda 'mataināka' kā arī tā lido krietni agrāk sezonā (aprīlī - maija vidū). Mareks vērsa uzmanību, ka šajā laikā savukārt varētu būt atrodami šīs sugas kāpuri un praktiski pēc dažām minūtēm tiešām arī norādīja man uz lakša lapu, kuras vienā malā bija redzams raksturīgs alojums (tā dēvē dažādu kukaiņu kāpuru lapu bojājumus, kas dzīvo starp lapas apakšējo un virsējo lapas slāni un grauž lapu 'no iekšpuses') ar samērā palielu, uzkrītošu kāpuru iekšā. Atļāvos to 'izpreperēt' ārpus lapas abiem slāņiem, lai labāk apskatītu - noteikšanai tas gan maz ko līdz, jo nu ziedmušas kāpurs kā ziedmušas kāpurs, nekas īpašs. Taču šādā veidā lapas alo tikai šī suga (P.maculata kāpuri dzīvo g.k. stublāja pamatnē un auga pazemes daļās, lapas neaiztiek), tā ka noteikšanai ar to pilnībā pietiek. Secinājums - Šlīterē dzīvo abas lakšu sugas. Par šo abu sugu izplatības statusu man diži vairāk informācijas nav. Var jau būt, ka vietās ar bagātīgām lakšu audzēm nav nekas rets? 
Mīkstblakts Calocoris alpestris nepieaudzis īpatnis
Mīkstblakts Acetropis gimmerthali nepieaudzis īpatnis
Šlīteres apkārtnē man bija vēl viens cits fotomērķis padomā, ko noteikti vēlējos šajā reizē atrast - mīkstblakts Calocoris alpestris nepieaugušu īpatni. Šī arī patiesībā tāda interesanta suga, kas sastopama praktiski tikai Slīteres Zilo kalnu apkārtnē (sugu pirmo reizi konstatēja arī Mareks Ieviņš, 2017. gadā). Biju braucis speciāli lūkoties pieaugušos īpatņus iepriekš (sekmīgi) un, lai arī 10. jūnijs arī ir tuvu tam brīdim, kad pieaugušie īpatņi jau varētu būt sastopami, tomēr cerēju, ka kādu aizkavējušos nimfu ar varētu atrast. Izdevās! Kā jau kaut kur iepriekš minēju, tad blaktīm cenšos arī šos nepieaugušo īpatņu attēlus krāt, jo nu saimniecībā noteikti noderēs. Tāpēc pirms prombraukšanas no Šlīteres īsi pieskrēju arī sausajā pļaviņā blakus stāvlaukumam, jo zināju, ka tur dzīvo mīkstblakts Acetropis gimmerthali. Daži tīkliņa vēzieni augājā un BINGO, dažas nimfas tīkliņā. Nav varbūt ļoti reta suga un gan jau citur būtu nepieaugušu īpatni nofotografējis, bet ja ir tāda iespēja, tad kāpēc gan neizmantot? 
Koksngrauzis Oplosia cinerea
Koksngrauzis Plagionotus arcuatus
Koksngrauzis Plagionotus detritus
Nu labi, nav jau tā, ka šajā dienā neizdevās sastapt arī kaut ko no koksngraužu dzimtas, kas savā ziņā tomēr bija mūsu komandas prioritārs mērķis. Priekš sevis, protams, nekādi jaunumi, taču krāsainos 'lapseņu' koksngraužus no Plagionotus ģints vienmēr ir prieks sastapt, lai gan Plintiņu apkārtnē abām sugām ir jau zināms, ka eksistē laba populācija (Mareka atradumi jau kopš 2017. gada). Tos fotografēt joprojām neapnīk! Taču dienas vērtīgākā suga droši vien ir Oplosia cinerea, kas kopumā Latvijā ir ļoti reta suga, tiesa pēdējos pāris gados mums koksngraužu entuziastiem ir radusies mazliet atklāsme par to kā šo sugu būtu jāmeklē (uz nokritušiem liepu zariem vai arī uz vecu liepu zemiem, ķērpjainiem zariem) kā rezultātā novērojumu skaits ir pēkšņi ļoti pieaudzis. Tā teikt, ja 2020. gadā tā bija fantastiska veiksme šo sugu atrast, tad tagad jau šīs sugas atradums izraisa nedaudz piezemētākas emocijas. Šī konkrētā vabole arī nebija jaunā vietā, bet 2020. gada Kristapa Vilka atradnē (tā kā bijām blakus, šķita interesanti pārbaudīt), tā ka šoreiz iztrūka 'pārsteiguma moments'. Redz, nemaz nemēģināju vaboli fotografēt kādā dabiskā formātā uz kāda zariņa, bet uzņēmu vien dokumentālu kadru turot pirkstos. 
Bet, kā jau varēja pēc rakstītā noprast - lai arī koksngraužu ziņā man personīgi nebija ražīga diena, tomēr citu kukaiņu jaunās sugas to pilnībā kompensēja un kopumā brauciens vērtējams kā veiksmīgs! Slīterē tomēr vienmēr forši!

otrdiena, 2022. gada 13. decembris

6.VI.2021 - Taurupe

Ainava uz Z no Taurupes
Pārmaiņas pēc ieraksts savādākā stilā, jo būs par dienu par kuru īsti neko daudz nav rakstīt. T.i. dabā biju (dienastauriņu monitoringa maršruta uzskaite Taurupes apkārtnē) un kopā dienas laikā pat relatīvi daudz sugas sabira tīkliņā (piemēram, 24 dažādas blakšu sugas), bet... nekas no redzētā nebija nekas TĀDS, ko gribētos īpaši izcelt. Arī foto tādi ne īpaši izcili - vienkārši dokumentāli kadri sugas piefiksēšanai, lai varētu pēc tam ieziņot Dabasdati.lv. Jā, teorētiski jau par katru sugu varētu kādus pāris teikumus, bet nu iespējams ne vienmēr vajag 'no akmens ūdeni izspiest' jeb 'ja nav kazai piena, tad nav'. Šie bloga ieraksti tomēr mēdz prasīt zināmu piepūli, jo ne vienmēr izdodas uzķert tādu iedvesmas vilni, ka burti gandrīz vai paši no sevis stājas rindās (bet tā ar gadās). Labāk tad pietaupīt spēkus kādiem interesantāku dienu aprakstiem par kuriem tiešām būtu ko teikt. To tad arī daru. Zemāk tad vienkārši daži foto no 6. jūnija pastaigas Taurupes apkārtnē. Bez retumiem :) 
Stublājgrauzis Phytoecia nigricornis
Tīklspārnis Drepanepteryx phalaenoides
Ogu krūmu vairogblakts (Dolycoris baccarum)
Vairogblakts Neottiglossa pusilla
Zemesblakts Acompus rufipes
Mizasblakts Aneurus avenius

5.VI.2021 - Kokneses apkārtne

Ceļā uz Ragāļu karjera pusi - tālumā zobgalīgi spīd zilas debesis
Katru gadu cenšos saņemties un 'izrauties' ārpus saviem prāta uzliktajiem rāmjiem un mēģinu apmeklēt pilnīgi jaunas vietas Latvijas dabā. Kāds varētu jautāt, kas tad tie par 'rāmjiem' tādiem? Var taču braukt 'kur acis rāda' - tik daudz vēl neapmeklētu nostūru Latvijā... Jā, teorētiski tā tas, protams, ir, bet nereti gadās dažādi 'šķēršļi', kas mēdz nojaukt plānus un idejas. Te sabiedriskā transporta grafiks 'īsti neder' (piemēram, ierodas/izbrauc kādu stundu par vēlu/agru kā gribētos utml.), te ar velosipēdu vai kājām par daudz 'tukši' km būtu jāveic pa grants ceļiem, te zūd pārliecība, ka plānotajā galamērķī būs cerība ieraudzīt kaut ko labu utt. Vārdu sakot, pietiek vienu mazu 'šaubu zirnīti iesēt' un tālāk jau prāts visādas atrunas izdomās. Tā teikt, objektīvi skatoties, mani jau nekas tā baigi patiesībā neierobežo - ja vien būtu citas smadzenes. Rezultātā nereti sanāk, ka vakarā stundām plānoju, domāju un sapņoju, neko līdz galam 100% nenolemju. Nu un, ja nav tāds iepriekš stingri noteikts plāns un iepriekšējā vakarā sakrāmēta soma, tad visbiežāk, pieceļoties no rīta, kardināli jaunas ašās idejas saķīmiķot īsti uz sitiena neprotu. Beigu beigās parasti aizbraucu uz kādu jau iepriekš zināmu, labi pārbaudītu vietu kaut kur tuvākā apkārtnē (ne velti Dārziņu dzelzceļmala ir man populāra pastaigu vieta, daļa no braucieniem radušies tieši šādā veidā). Jā, arī tuvie braucieni var būt un ir ražīgi (kā jau te pēdējos ierakstos ir pierādījies), taču tiem tālajiem, jaunu vietu maršrutiem tomēr ir mazliet cits šarms, ja tā var teikt. Bet 2021. gada 4. jūnija vakarā tomēr biju izplānojis un apņēmības pilns jaunas apkārtnes apmeklējumam - braukt ar vilcienu uz Koknesi un tālāk doma ar velosipēdu aizripināt līdz Ragāļu purvam. Vilciens Koknesē ieripotu 11os un attālums ar velo ar principā sīka vienība (ap 10km) - abi rādītāji gana pieņemami, lai šoreiz spētu apturēt savu atrunu ģeneratoru. Puse no uzvaras (sekmīga plānošana) jau kabatā! Atliek vien no rīta laicīgi piecelties... Arī tas man var būt (un ir bijis) pamatīgs klupšanas akmens. 
Lietus...
Pārlaižot lietu
Kāds no dzēlējodiem (Culicidae)
Bet no rīta tomēr pamodos laikā - otra puse uzvaras! Ņemot vērā, ka biju tā teikt sevi 'pārvarējis' un tiešām beidzot iztaisījies jaunam braucienam, tad vilcienā biju tādā ļoti pacilātā garastāvoklī. Laiks arī ideāls - ārā aiz loga spīdēja spoža saule. Tiesa, izkāpjot Koknesē, bija saradušies jau diezgan daudz mākoņu. Nē nu kukaiņus var vērot arī, ja ir apmācies laiks. No problemo. Sāku mīt uz galamērķi un mākoņi kļuva aizvien draudīgāki. Ne tā ka negaiss nāktu, bet uz lietu gan nešaubīgi vilka. Tajā pašā laikā pamalē zobgalīgi spīdēja pa ceļam vērotās zilās debesis. Tuvojoties galamērķim, sāka pilēt arī pirmās piles. Maigi teikt, ka biju ļoti vīlies par šādu notikumu attīstības gaitu. 'Izkliedzu' savu sāpi arī Twiterī, jo nu... biju tiešām sašutis līdz sirds dziļumiem. Nu tā ka tiešām lamāties gribējās (atvainojos). Meteoradarā izskatījās, ka te tiešām vienīgā vieta Latvijā, kur tajā brīdī bija lietus... Es beidzot dodos jaunu vietu izpētē, bet Māte Daba izspēlē ar mani šādu ļaunu joku? Kur ir taisnība pasaulē! Pie Ragāļu karjera nācās kapitulēt pavisam, jo lietus kļuva pavisam spēcīgs, un steidzīgi paslēpos ceļmalā zem pāris biezākām eglēm. Pārņēma liela bezcerība. Tā kā nākamais vilciens mājup  tāpat bija vien pēc kādām 3h, tad iekārtojos tur cik nu ērti vien varēju un izklaidēju sevi šķirstot twitteri un jūtūbes plašumus (zona gan šajā vietā bija pašvaka, tā ka arī tas nenāca viegli...) kā arī trinkšķinot vargānu. Patiesībā daži twiteristu uzmundrinošie vārdi un ieteikums bildēt odus (kas bija vienīgie kukaiņi manā tuvumā) savā ziņā 'izvilka' šo drūmo pēcpusdienu un nedaudz atgrieza možumu garastāvoklī, cik nu tas šādā situācijā bija iespējams. Laiks gan tik un tā ritēja ļoti gausi. 
Zvejā!
Līdakas (Esox lucius) jaunulis
Cauruļblaktis (Ranatra linearis)
Pēc gandrīz divām zem egles pavadītām stundām lietus nedaudz pierima, kas deva man iespēju vismaz pazvejot ūdenskukaiņus karjerā. Tā teikt, tiem jau galīgi netraucē fakts, ka apkārt visa zāle un koki ir slapji. Ūdens tīkliņu biju paņēmis, jo laikam arī sākotnējā dienas plānā bija doma piestāt pie Ragāļu karjera. Sākumā šķita, ka nekāds dižais potenciāls šai ūdenstilpei nebūs, jo tajā krastā kur nokāpu bija vien skraji niedru stiebri un lielākoties neaizsniedzamas glīveņu audzes kādu gabalu no krasta. Vien atsevišķi zāļaināki kumšķīši šur un tur. Bet jau pirmajos smēlienos trāpījās viena cauruļblakts (Ranatra linearis), kas nav reta suga, bet vienmēr prieks satikt, jo tomēr - lielākā Latvijas blakts. Vēlāk trāpījās pat vēl vairākas, tā ka šeit tām laikam laba populācija. Interesanti, ka citā smēlienā tīkliņā ietrāpījās pat mazs līdacēns, kura garums bija ne diži lielāks par cauruļbkakšu garumu, tā ka varu droši apgalvot un cilvēkiem stāstīt, ka šajā reizē redzēju līdakas izmēra blaktis! Cauruļblaktis patiesībā ir plēsīgas un, lai arī pamatbarību sastāda dažādi ūdenskukaiņi, par upuriem var kļūt arī zivju un abinieku mazuļi. Tā ka esmu drošs, ka kādas mikro-līdaciņas (nu tādas ap 1cm, piemēram) cauruļbkatis mēdz noķert gana regulāri, kas tā bez konteksta, protams, arī izklausās grandiozi - blaktis ēd līdakas!  Šī starp citu bija mana otra dzīvē 'noķertā' (ja šo var tā skaitīt) līdaka -  pirmo izdevās uz spininga izmānīt no Ventas ūdeņiem 2009. gadā. Tā bija priekšpēdējā reize dzīvē kad biju apzināti makšķerēt (pats ar saviem rīkiem utt.) - pēc tam jau sapratu, ka kukaiņu un putnu vērošana/fotografēšana ir hobiji, ka dabā man sagādā vairāk prieku un nu jau sen esmu metis makšķerēšanu pilnībā pie malas.
Lapgrauzis Macroplea appendiculata
Lapgrauzis Macroplea appendiculata
Bet Ragāļu karjers bija man sagatavojis tomēr vienu absolūti negaidītu pārsteigumu! Vispirms izzvejoju beigtas vaboles atliekas, kuras uzreiz atpazinu - eu, tas taču Macroplea ģints lapgrauzis! Viena no manām sapņu sugām! Šajā brīdī jau vairs nebija nekādas domas par to, ka jāskatās pulktenī vai var paspēt uz pirmo vilcienu atpakaļ uz Rīgu vai nē - veltīju visu savu uzmanību piekrastes zemūdens augāja 'ķemmēšanai' ar tīkliņu. Ja bija beigta vabole, tad taču varētu būt arī kāda dzīva? Te vērīgākie laītāji iespējams sazīmēs vienu dīvainību attiecībā uz šo lapgrauzi - tas ir jāmeklē ZEM ūdens? Jā, Macroplea sugas savā lapgraužu dzimtā lielā mērā ir unikālas, jo ir principā uzskatāmas par pilnvērtīgām 'ūdensvabolēm', kas gandrīz visu savu dzīves laiku pavada zem ūdens. Virs ūdens tikai tādi atsevišķi, gadījuma rakstura novērojumi. Peldēt gan tās īsti neprot - pamatā rāpo starp zemūdens augiem gluži kā to dara citi lapgrauži uz sauszemes. Pēc nedaudz drudžainām 5 minūtēm varēju no prieka beidzot atkal pasmaidīt - izzvejoju arī dzīvu vaboli! Ļoti tāds īpatnējs un skaists kukainis. Latvijā ir sastopamas divas ģints sugas, kuras var samērā veigli atšķirt pēc segspārnu virsotnes 'zobiņu' formas, segspārnu rievojuma u.c. relatīvi smalkām pazīmēm. Pēc aprakstiem spriežot, atšķiras arī apdzīvotie biotopi - appendiculata ir pamatā iekšzemes ūdeņu apdzīvotājs, kur to barības augi ir dažādas glīvenes (Potamogeton sp.) vai vārpainās daudzlapes (Myriophyllum spicatum), bet mutica - ir g.k. piekrastes iesāļo lagūnu un līdzīgu ūdeņu apdzīvotājs, kur to barības augi g.k. esot jūras rupijas (Ruppia maritima), bet arī parastās jūraszāles (Zostera marina), reatāk glīvenes (Potamogeton sp.). Ragāļu karjerā pēc visām pazīmēm droši, ka dzīvo Macroplea appendiculata. Beigās izrādījās, ka to tur pat ir samērā daudz. Latvijā gan šī skaitās visnotaļ reti konstatēta suga, taču tas droši vien vairāk ir specifiskā dzīvesveida nopelns, jo ne visi vaboļu pētnieki ir apveltīti ar lielu entuziasmu zemūdens faunas izpētē. Attiecīgi iespējams sastopama biežāk, jo apdzīvotais biotops pēc savas būtības nav nekas tāds pārāk unikāls (otra suga gan varētu būt daudz retāk sastopama). 
Māņmīkstspārnis Cerapheles terminatus
Šajā brīdī biju jau nokavējis to teorētiski pirmo iespējamo vilcienu ar kuru varētu atkāpties atpakaļ Rīgas virzienā, kas nozīmēja, ka man bija vēl apmēram 3 stundas 'brīvā laika' līdz nākmajam vilcienam. Lai arī lietus bija mitējies, tomēr nospriedu, ka jāturpina Ragāļu karjera izpēte - jāpastaigā gar krastu un jāiemērc tīkliņš arī citos līcīšos. Tā pamazām virzoties, nedaudz intuitīvi izdarīju dažus vēzienus ar ūdens tīkliņu arī skrajā krasta pļaviņā. To tā biju kaut kad iepriekš atklājis, ka, ja slapjā zālē ar parasto entomoloģisko tīkliņu galīgi nav iespējams darboties, jo tam ātri samirkst audums, viss salīp utt, tad ar ūdens tīkliņu šo un to pat var noķert, jo tas tomēr veidots no nemirkstoša materiāl un slapja zāle tam nekādā mērā neskādē. Protams, tā konstrukcija nav līdz galam piemērota (tas ir pārāk sekls), tomēr šis un tas jau pamanās tur iebirt, jo galu galā arī pēc lietus (un principā arī lietus laikā) zāle joprojām ir pilna ar kukaiņiem. Nu lūk - un šajā nevērīgajā vēzienā tīkliņā pamanījam rāpojam mazu māņmīkstspārni Cerapheles terminatus! Suga ar maz zināmiem atradumiem Latvijā - tā ka arī veiksmīgs ķēriens!
Ragāļu karjera piekraste
Blaktis Hebrus ruficeps
Blakts Hebrus pusillus un kādas kolembolas (Collembola)
Māņapaļvabole Pelochares versicolor
Turpināju vazāties gar karjera krastu, kad nokļuvu tādā lēzenākā krasta daļā, kur gar pašu ūdens malu auga tā kā sūnu paklājiņš. Nezvarēja gan tā īsti saprast vai tās tur tā ikdienā peldas ūdenī vai arī vienkārši ūdens līmenis bija nedaudz pacēlies un tāpēc tās tagad pa pusei bija iemērkušās H2O. Lai nu kā, nezinu kāpēc, bet izdomāju šajā vietā parāpot un paskatīties kas tur starp sūnām dzīvo. Un ko tu neteiksi? Tur skraidīja vesels bars miniatūro (tā ap 2mm garumā) Hebrus ģints blaktīšu. Hebridae dzimtai īsti latvisko nosaukumu neatrodu tāpēc pagaidām, kamēr tas nav izdomāts, vienkārši 'blaktis'. Latvijā sastopamas 2 sugas - ar oranžu galvu un reducētiem spārniem ir Hebrus ruficeps, bet tumšu galvu un attīstītiem spārniem - Hebrus pusillus. Abas sugas tur arī tā tekalēja - ruficeps pat tā ka daudz, kas bija nedaudz negaidīti, jo tipiskais šīs sugas apdzīvotais biotops ir sfagnu kumšķi kāda purvaina akača vai grāvja malā. Turpat blakus šīm blaktīm, nedaudz dubļainākā laukumā bez sūnām savukārt skraidīja arī tik pat minatūras, ovālas vabolītes. Kaut kā atmiņā atausa, ka iespējams tās ir kādas no Limnichidae jeb māņapaļvaboļu dzimtas sugām, tāpēc nofotografēju un vienu ar iemetu burciņā priekš muzeja kolekcijas. Mājās pētot jau detalizētāk, samērā ātri tiku pie slēdziena, ka suga acīmredzot ir Pelochares versicolor - vizuālās pazīmes tā kā sakrīt (salīdzinoši liels trīsstūrveida vairodziņš, krāsainu matiņu plankumi uz segspārniem utml.). Problēma - suga it kā nav atzīmēta Latvijas sugu sarakstā. Jauna suga Latvijai? Pārāk liels brīnums tas gan iespējams nav, jo ir konstatēta gan Lietuvā, gan Polijā. Tā ka sīkā izmēra dēļ varbūt vienkārši iepriekš nepmanaīta. Katrā ziņā šoreiz labi, ka ir arī ievākts eksemplārs, jo nu - jaunas sugas gadījumā tas daudz labāk kalpo kā pierādījums un apstiprinājums kā vienkārši fotoattēls dabā. Bet hei! Tāda visi veiksmīga diena tomēr izvēršas?
Ģipseņu stublājgrauzis (Phytoecia virgula)
Pa šo laiku pat uz brīdi starp mākoņiem bija pilnībā izlīdusi saule un radās sajūta, ka ir paspējusi pat nedaudz apžāvēt apkārtni pēc lietus. Nē nu slapjš jau vēl bija, bet ne tik slapjš kā iepriekš. Izlēmu atkāpties no karjera un paiet mazu gabaliņu P80 šosejas virzienā. Tādā nelielā sausā ceļmalas uzkalniņā kaut ko centos sazīmēt zem vībotņu ceriem, kad no vienas vībotnes atkal pavisam negaidīti uzradās (nokrita no stublāja) ģipseņu stublājgrauzis (Phytoecia virgula)! 'Atkal', jo pāris ierakstus iepriekš (lasīt TE) šī suga jau tika pieminēta, jo biju to atradis Dārziņu dzelzceļmalā. Tad vēl varēja spriest un domāt vai tā nejaušība vai kā, bet nu šis atradums gan, manuprāt, apstiprina faktu, ka suga šobrīd jau noteikti ir izplatījusies tālāk vismaz uz ZR un vairs nav sastopama tikai Latvijas DA stūrī. Šie trīs manu atradņu punkti kartē tā visai glīti saliekas vairāk vai mazāk, bet tomēr gar Daugavu (attālums no tās attiecīgi - 1, 3 un 7 km), tā ka varbūt Daugavas ielejas nogāžu pļaviņas ir kalpojušas kā ceļošanas 'koridors' šai sugai? Tā vismaz teorija māca, ka šādā veidā sugu izplatība tiešām varot notikt (tāpat arī jūras piekraste esot labs izplatīšanās 'koridors'). Varbūt labs šī piemērs. 
Koksngrauža Tetrops starkii apdzīvotais gandrīz dižosis
Koksngrauzis Tetrops starkii
Netālu jau no pašas šosejas savukārt takas malā pamanīju nu ļoti milzīgu osi ar zemiem zariem. Ē, varbūt jāizvelk daudzāmais paladziņš un jāpapurina zari? Starp citu pieliku pie stumbra paladziņu tā tīri mērogam un tā 'uz aci' stumbra diametrs iznāca apmēram tik pat plats vai nedaudz platāks par paladziņa platumu - tātad ~1-1.10cm. Ja manas pamatskolas matemātikas zināšanas neviļ, tad apkārtmērs līdz ar to varētu būt tuvu 3,5m, kas osim ir dižkoka statusa minimālais izmērs. Iespējams būtu vērtīgi ar mērlenti nomērīt precīzāk - varbūt, ka tomēr ir dižkoks? Labi, ne jau koks mani interesēja. Kukaiņi, taču. Papurināju tos zarus kurus varēju aizsniegt un nokrita tas, ko iespējams zemapziņā cerēju nokratīt - retais koksngrauzītis Tetrops starkii! Nevaru precīzi apgalvot kurš bija pirmais, kas sugu konstatējis Latvijā, bet man gribētos domāt, ka es 2019. gadā :D Šis konkrētais atradums varētu būt trešais zināmais (jo 2020. gadā biju to noķēris arī Elejā)? Lai nu kā, ticams, ka suga nav reti sastopama - vajag tikai biežāk papurināt vecu ošu zemos, tievos zariņus. Tiesa Tetrops ģints vispār tāda viltīga, jo pēdējo dažu gadu laikā Eiropā ir pat aprakstītas vismaz 2 citas sugas (peterkai un pratermitus), kuras iespējams arī varētu būt sastopamas Latvijā. Tiesa tie sugu apraksti, manuprāt, ir visai 'pašķidri' un tādi ne īpaši kvalitatīvi, kas galīgi neatvieglo situāciju - tikai sarežģī. Tā ka lai tā pilnībā saprastu Tetrops Eiropas (un attiecīgi arī Latvijas) faunu būs jāgaida brīdis kad vēl kāds pētnieks vai autoru kolektīvs uztaisīs tiešām kvalitatīvu un fundamentālu šīs ģints revīziju. Pašreiz tāds relatīvs bardaks. Tiesa tas, ja es tā pareizi saprotu, tieši šo, ošus apdzīvojošo sugu T.starkii, tā ļoti neskar, jo jaunaprakstītās sugas ir līdzīgākas Tetrops praeustus nevis šai sugai. Tātad ja no oša nokrīt tumšāks, mataināks Tetrops ar pilnībā gaišām visām kāju ciskām un tumšāku joslu gar segspārnu malām - var to droši skaitīt kā starkii.  
Priežu zilā tīkllapsene (Acantholyda erytrhrocephala)
Pēdējais šīs dienas interesantais objekts savukārt nobira no zema, čiekuraina priedes zara - priežu zilā tīkllapsene (Acantholyda erythrocephala). Nav reta suga (var pat skaitīties kā maznozīmīgs 'kaitēklis' priežu jaunaudzēs), bet iepriekš tādu nebiju redzējis - jauna suga personīgajam sarakstam! Tīkllapsenes vispār ir arī tāda ļoti interesanta kukaiņu grupa tīri no faunistikas viedokļa, jo sugu nav varbūt pārāk daudz (Latvijā varētu būt nedaudz vairāk par 30), bet atskaitot sugas kas tiek pētītas kā skujkoku kaitēkļi (protams, tikai no mežsaimniecības nozares viedokļa raugoties), vairums sugu Latvijā ir maz pētītas un par tām ir maz datu. Sugu noteikšana gan vairumā gadījumu nav viegla - vismaz ne pēc foto, bet, ja ir ievākts eksemplārs, tad galā tik var tīri labi, jo ir pieejami visai labi noteicēji. Šī konkrētā suga gan ir gandrīz vai visvieglāk atpazīstamā, jo tumši zilganmelnais ķermenis ar oranžu galvu ir sugas raksturīga pazīme. Drīzāk varētu būt jautājums kā tīkllapsenes atšķirt no zāģlaspenēm, kas ir tuvas to radinieces? Galvenā atšķirība ir taustekļos jeb antenās - tīklapsenēm tās sastāv no ļoti daudz posmiņiem (krietni virs 20) kamēr zāģlapsenēm taustekļi vidēji ir veidoti vien no 9 posmiņiem (bet, protams, arī citas pazīmes). Latviskajā nosaukumā ietvertā daļa 'tīkl' attiecas uz kāpuru barošanās manieri. Tie, līdzīgi kā daži tauriņu kāpuri, veido satīklojumus uz augiem vietās kur tie barojas. Var baroties daudzi kāpuri vienkopus vienā satīklojumā vai arī katrs kāpurs atsevišķi savā satīklojumā. Redzēs, nākamajās sezonās gribētos kādas 10-15 tīklapseņu sugas dabā ieraudzīt - tajā skaitā vienu no manām 'sapņu sugām' (kura suga tā ir varbūt zinātāji var jau nojaust, bet tā citādi - saglabāsim intrigu līdz brīdim kad izdosies to ieraudzīt dabā). Vai izdosies? 
Atkal lietus... 
Kādas 10 minūtes pēc tīkllaspenes foto notika atkal tas... sāka līt lietus! Neko darīt - atgriezos atpakaļ jau iesildītajā vietiņā zem iepriekš labi kalpojušajām divām eglēm. Tā teikt pārdomu brīdis, lai pieņemtu lēmumu ko darīt tālāk. Tā rēķināju, ka starp lietus periodiem kukaiņos biju pavadījis ~3 stundas (ja precīzi, tad 3 stundas un 14 minūtes). Priekš tāda salīdzinoši tāla brauciena tas ir ļoti īss brīdis, jo ceļā sanāca pavadīt tikai nedaudz īsāku laiku (ja precīzi, tad 2 stundas un 46 minūtes), bet kā beigās izrādījās... ļoti ļoti produktīvi! Dienas mācība? "When life gives you lemons, make lemonade" jeb nevajag 'mest plinti krūmos' un no katras situācijas tomēr jācenšas izspiest maksimums. Protams, tagad tā retrospektīvi ir viegli šādi prātuļot, jo dabā uz vietas jau emocijas var ņemt virsroku, bet ceru, ka kaut kur zemapziņas dzīlēs šīs pieredzes un mācības tomēr aizķeras. Lai nu kā, pulkstenis šoreiz nepielūdzami tikšķēja tuvāk noskatītā vilciena atiešanas brīdim. Tā teikt nav jau tā, ka no Kokneses tie atiet stundā kādi pieci - izvēle atgriezties mājās bija visai limitēta, tāpēc bija svarīgi tomēr nenokavēt vilcienu. Lietus diemžēl nevēlējās mitēties, kas nozīmēja - slapju un dubļainu minienu (ir tāds vārds?) atpakaļ uz Kokneses staciju. Jau galā, dīvainā kārtā kaut kur no somas dziļumiem izzvejoju pat kādu sausu (vai tīru... to gan nevaru apgalvot) kreklu, tā ka nebija pat kā pilnīgi izmirkušai žurkai vilcienā jātup. Tā ka dienas rezumē? Noteikti līdz šim gada brīdim viens no spilgtākajiem dabas braucieniem - gan redzēto kukaiņu, gan 'piedzīvojuma' jeb vismaz piedzīvoto emociju spektra ziņā noteikti. Ir tak tomēr sevi jāpārvar un jābrauc uz tām jaunajām vietām. Tas ir tā vērts! 
Finišs

sestdiena, 2022. gada 10. decembris

3.VI.2021 - Vidriži

Tauriņu monitoringa maršruta posms
Nu jau 7 gadus neatņemama vasaras sastāvdaļa man ir piedalīšanās dienastauriņu fona monitoringa uzskaitēs. Manā pārziņā ir veseli  4 maršruti (pareizāk sakot bija - 2022. gadā pārgāju uz 3 maršrutiem) kuri katru gadu ir jāapseko trīs reizes un katrā uzskaitē jāatzīmē visi tajā dienā redzamie dienastauriņi. Skaitīšana gan nav gluži tāda 'random' pastaiga, jo tā ir jāveic atbilstoši noteiktai, samērā striktai un  nemainīgai metodikai - lai dažādu gadu rezultāti būtu salīdzināmi. Kopumā nav nekas tāds pārāk sarežģīts, bet nu tomēr ir tāds speciālista darbiņš. Ja šo pašu uzdevumu liktu veikt cilvēkam kam ir tikai virspusējas zināšanas par Latvijas dienastauriņiem... Nu tā droši vien būtu neiespējamā misija. Taču nav gan arī tā, ka man tas nesagādā nekādus izaicinājumus. Lielākās problēmas patiesībā mēdz sagādāt nevis paši tauriņi, bet gan laikapstākļi, jo uzskaitēm der tikai saulains, mierīgs laiks ar vismaz +16 grādu temperatūru. Nešķiet jau pārāk traki, taču, ņemot vērā, ka šo es veicu paralēli pamatdarbam u.c. pienākumiem, tad ne vienmēr ir bijusi iespēja tajās pašās labākajās dienās braukt uzskaitē. Ja nu uznāk vēl kāds lietaināks periods, tad sanāk tāda kā 'žonglēšana' ar brīvajiem datumiem un rūpīga plānošana, paļaujoties uz laika prognožu precizitāti. Cik nav bijušas reizes, kad, izbraucot no Rīgas (vai pat esot jau pusceļā), nekas neliecina par to, ka varētu būt skaista un saulaina diena, bet, ierodoties galamērķī, mākoņi, atbilstoši prognozei, izklīst un varu veikt uzskaiti. Par laimi otrādi gan ir reti gadījies, jo, ja prognoze jau iepriekš neko cerīgu nesola, tad nemaz nemēģinu riskēt. Ir gan gadījies, ka tajā 'sliktajā prognozē' aizbraucu kaut citur dabā (vai palieku Rīgā), bet izrādās, ka diena tomēr ir labu labā un būtu varējis mierīgi veikt uzskaiti. Gadās.
Mizasblakts Aradus ribauti apdzīvota apses kritala
Mizasblakts Aradus ribauti apdzīvota apses kritala ar košajām sarenēm (Trametes trogii)
Mizasblakts Aradus ribauti
No visiem maniem maršrutiem šķiet tāds pats foršākais un interesantākais gan tauriņu, gan citu kukaiņu ziņā ir maršruts Vidrižu pusē (par ko arī stāsts šajā rakstā). Jāatzīmē gan, ka citus kukaiņus uzskaites laikā parasti īsti nav vaļas skatīties, taču tā kā pēc uzskaites beigām ir jāatgriežas līdz velosipēdam, ko atstāju starta punktā, tad šajā laikā jau gan var atvēzēties uz citu kukaiņu pētīšanu. Nu reizēm burtiskā nozīmē, ja tiek izmantos entomoloģiskais tīkliņš, ha. Vidrižu maršrutā šo gadu laikā ir jau izveidojusies tāda kā tradīcija apmeklēt mizablakts Aradus ribauti apdzīvoto apses kritalu vienā izcirtumā. Pirmo reizi šo sugu te biju atradis 2017. gadā un arī nākamajos trijos gados kritala bija joprojām apdzīvota. Pareizāk sakot, gan ne pati kritala - bet uz kritalas augošās košās sarenes (Trametes trogii), kas ir šīs sugas barības piepe. Bet 2021. gads izrādījās pirmais, kad blaktis uz tās kritalas neatradu. Nedaudz jau saskumu, taču ne uz ilgu laiku - turpinot bradāt pa apkārtnes izcirtumiem, vien kādus 300-400m attālumā no vecās vietas atradās jauna pamatīgas apses kritala ar bagātīgu vajadzīgo piepju klājumu. Protams, ātri vien atradās arī mizasblaktis. Ja monitorings turpmākajos gados turpināsies, tad būs interesanti uzmest aci un pasekot cik ilgi šī suga tādu vienu kritalu apdzīvo. Pašreiz tā vērtēju, ka ilgāk par gadiem 10 diez vai tas varētu būt (kokam miza nokrīt, piepes pamazām izčākst). Attiecīgi suga ir ļoti atkarīga no tā, lai ik pa laikam kāda šāda veca apse tuvākajā apkārtnē apgāztos/nolūztu un uz tās uzaugtu vajadzīgā sēne. Grūti pat tā prognozēt kādas varētu būt šīs sugas perspektīvas Latvijā nākotnē, bet nedaudz bažas ir, jo vecas apses (tādas virs 50-60 gadiem) ir viens no tiem mežu elementiem, kas Latvijas dabā nākotnē diez vai paliks vairāk (drīzāk jau mazāk). 
Šrenka kamene (Bombus schrencki)
Šrenka kamene (Bombus schrencki)
Maijs un jūnija pirmā puse iespējams ir pats labākais kameņu vērošanas laiks, jo kameņu mātītes aktīvi siro pa ziediem un vāc putekšņus savas jaunās paaudzes pabarošanai. Nē, skaitliski daudz vairāk kameņu patiesībā ir vasaras turpinājumā, taču tad jau būs izlidojuši darba kamenes un tēviņi, kas sarežģī sugu noteikšanu, jo abas šīs 'kastas' var būt nedaudz atšķirīgas izskatā no karalienēm. Attiecīgi - šajā pavasara/vasaras sākuma periodā vienkārši tie vēl nejauc galvu un noteikšanā var tikai koncentrēties uz kameņu karalieņu noteikšanu, kas jau tā nebūt nav tik vienkārša kā varētu sākumā šķist. Šajā pastaigā paveicās pirmo reizi novērot teorētiski samērā reto Šrenka kameni (Bombus schrencki), kas savulaik tika pat iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Eiropas kontekstā tā tāda mūsu reģiona 'īpašā' suga, jo uz rietumiem diži tālāk par Polijas ZA stūri tās nav sastopamas. Tiesa Igaunijā un pēdējos gados arī Somijas dienvidu daļā tā esot izplatījusies daudz vairāk un jādomā, ka Latvijā situācija varētu būt līdzīga? Taču, ka to lai zin, jo kameņu pazinēju Latvijā ir maz (gandrīz nav vispār). Arī es nedaudz pamocījos ar noteikšanu, taču, spriežot pēc vēdera apmatojuma - vajadzētu būt īstai sugai. Šrenka kamenes galvenā pazīme ir baltāku matiņu joslas uz vēdera, kas ir vienādā krāsā līdz pat vēdera galam Līdzīgajai tīruma kamenei (Bombus pascuorum) gaišāko matiņu joslas vēdera galā ir brūnganas. 
Koksngrauzis Clytus arietis
Laupītājblakts Rhynocoris annulatus
Krāšņlapsene Chrysis fulgida
Medus bišu (Apis mellifera) spiets
Medus bišu (Apis mellifera) spiets
Pastaigas turpinājums neko diži ražīgs vairs neizdevās - šādi tādi 'sīkumi', bet nekas rets. Interesantākais varbūt ir koksngrauzis Clytus arietis, kas vispār jau ir bieži sastopama suga, taču izplatība vairāk ir koncentrēta Kurzemē un Latvijas dienvidu daļā. Vidzemē, īpaši ārpus Gaujas Nacionālā parka, salīdzinoši maz novērojumu. Tā ka jauns punkts kartē. Košo un krāsaino laupītājblakti Rhynocoris annulatus arī vienmēr ir prieks satikt, jo, lai arī šī suga nav reta, parasti var sastapt tikai atsevišķus īpatņus 'šur un tur'. Nav arī tāda izteikta piesaiste kādam biotopam, kas varētu atvieglot mērķtiecīgu sugas meklēšanu. Viena gada laikā mans rekords ir vien četri šīs sugas novērojumi. Nav tā ka daudz. Pašā pastaigas noslēgumā sadzirdēju ceļmalas krūmos baigo sanoņu. Hmm, izklausās pēc bitēm? Paejot tuvāk, uzreiz kļuva skaidrs iemesls - kārklu zaros iemeties 'aizmucis' bišu spiets! Pirmo reizi redzēju šo fenomenu, ko nemaz necentīšos skaidrot, jo par biškopību manas zināšanas ir tuvu 0. Internetā par to, protams, ir labi apraksti ar ko iepazīties, ja ir interese. Jāsaka, ka tā, stāvot tiešā tuvumā, baigi omulīgi nemaz nejutos, jo tās bites tomēr tur apkārt riņkoja samērā daudz. Nav jau bail no bišu dzēlieniem, bet ja ir iespēja izvairīties - kāpēc to nedarīt? Pietiktu kādai vienai iepīties matos un jautrība garantēta. Tāpēc uzņēmu dažus ašus kadrus un vicoju tālāk pēc velosipēda. Ar to arī šī diena dabā noslēdzās, 'nasing spešal', bet galvenais darbiņš - dienastauriņu monitoringa uzskaite - padarīts.