otrdiena, 2017. gada 28. marts

Skrunda martā

Tumšās pīles (Melanitta fusca) Skrundas zivju dīķos
Pēc divām īpaši saulainajām dienām brīvdienās laiks diemžēl mazliet sabojājās. Bet par cik biju jau nokļuvis Skrundā un tāpat biju nobriedis doties dabā, tad nekas jau cits neatlika kā saņemties un doties drēgnajā pastaigā līdz Skrundas zivju dīķiem. Primāri doma bija putnu vērošana, jo saltajā vējā īpaši prāts nenesās uz kukaiņu meklēšanu. Rīgā sestdien laiks gan esot bijis vēl draņķīgāks, tā ka varbūt grēks sūdzēties - vismaz Skrundā lietus īpaši netraucēja. Centos daudz maz rūpīgi apsekot visus dīķus, bet nekas tāds pārlieku interesants neatradās. Atzīmēt var vienīgi starp brūnkakļiem un cekulpīlēm peldošo tumšo pīļu pāri, kas ir parasta jūras pīle, taču iekšzemē novērojama diezgan reti - g.k. migrācijas laikā pavasarī un rudenī. Vēl no putniem šajā rīta cēlienā priekš gada listes varēju atzīmēt pārlidojošu egļu krustknābi un pirmo šī gada reņģu kaiju, kas aktīvā lidojumā aizslīdēja uz ziemeļiem. Migrants. Nobeidzis dīķu apskati, arī es uzsāku migrāciju - atpakaļ uz māju pusi. Kādu brīdi nevarēju izlemt vai doties caur mežu vai gar dzelzceļmalu, bet tā kā laiks bija mazliet uzlabojies un pat bija izspraukušies kādi saules stari, tad nolēmu par labu dzelzceļmalai. Ar domu, ka tomēr varētu tur zem akmeņiem utml. vietās kādu kukaini pameklēt.  
Zemesblakts Acompus rufipes
Par laimi Liepājas dzelzceļa līnija ir gana klusa un līdz ar to nebija no neviena vilciena jāmūk grāvī (bet nu uz sliedēm jau gluži negulēju, tik dulls jau es ar nav) - varēju mierīgi nodoties akmeņu cilāšanai 1,5 km garumā. Kopumā guvums varbūt nebija tik ražīgs kā dienu iepriekš Dārziņos, bet šis tas jau trāpījās - tās pašas dzeltenās skudras un šķiet tāds pats mirkemofīlais īsspārnis Pella (Zyras) sp.,  jāņtārpiņu kāpuri, mitrenes u.c. Zem viena akmens trāpījās arī neredzēta zemesblakts ar saīsinātiem priekšspārniem - Acompus rufipes. Voldemāra Spuņģa 2008. gada zemesblakšu katalogā, šai sugai minētas vien divas senākas atradnes, tātad iespējams reta suga? Ekoloģiski saistīta ar mitrām vai slapjām pļavām utml. biotopiem, kur aug baldriāni (Valeriana officinalis). Pats dzezlceļa uzbērums, protams, īsti šādam raksturojumam neatbilst, taču tur pat gar dzelzceļa malām ir visādi grāvji, mazliet tālāk arī dīķmalas u.c., kas gan varētu atbilst. Gan jau uz dzelzceļa uzbērumu blakts bija atnākusi tikai pārziemot. Jāpapēta vai ir vēl kāda cita zemesblakšu suga, kas būtu saistīta ar baldriāniem. Ja ne, tad latviski šo droši varētu dēvēt par baldriānu zemesblakti. 
Īsspārnis Pella (Zyras) sp. 
Labirintzirneklis Steatoda albomaculata
Cikādiņa Anaceratagallia sp., iespējams A.veonsa
Mitrene Armadillidium sp.
Šī blakts, tad varētu būt interesantākais sestdienas atradums. Pāris citas jaunas sugas gan ar vēl bija - piemēram, labirintzirneklis Steatoda albomaculata (Theridiidae dzimta) ar raksturīgu, melnbaltu vēdera zīmējuma. Esot tieši tādu sausu biotopu ar zemu veģetāciju apdzīvotājs. Starp citu šī dzimta ir zīmīga ar to, ka tajā ietilpst bēdīgi slavenā sarkanā atraitne un īstenībā arī dažas pie mums sastopamās sugas vizuāli (g.k. pēc ķermeņa formas) to mazliet atgādina. Par laimi neviena Latvijā sastopamā šīs dzimtas suga, protams, nav cilvēkam bīstama. Tomēr ļoti lieliskā valstī (vai varbūt pareizāk būtu teikt - labā klimatiskajā zonā?) mēs dzīvojam - nekādu indīgu rāpuļu, zirnekļu u.c. mošķu, kas traucētu relaksēti kaut kur vāļāties un fotogrāfēt citus kustoņus. Vēl kā pēdējos radījumus no šīs dienas var atzīmēt it kā pēc skata zīmīgu cikādiņu, kas, manuprāt, stipri atgādina Anceratagallia venosa, jo ir tāds ļoti kontrastējošs galvas daļas zīmējums (salīdzinot ar A.ribauti). Vietām internetā gan atzīmē, ka sugu noteikšana tik viegla nemaz nav un, ņemot vērā, ka ir tādas divas sugas kā Anaceratagallia lithuanica un estonica, kurām internetā pagaidām neatrodu nedz attēlus, nedz noteikšanas tabulas, tad varētu tam principā piekrist. Nav izslēgts, ka kāda no šīm sugām ir līdzīga venosa. Bet nu labi, vēl skats uz glītu Armadillidium ģints mitreni un jābeidz rakstīt par sestdienas veikumu, jo svētdiena izdevās vismaz 3x produktīvāka!   
Mārīte Chilocorus renipustulatus
Mārīte Exochomus quadripustulatus
Svētdien nospriedu, ka vēlreiz uz dīķiem neiešu, jo nu ticams, ka putnu ziņā neko jaunu jau neatradīšu. Izlēmu, ka došos dienvidu virzienā no Skrundas uz jau februārī apciemoto, Skrundas purva apkārtnē esošo, Mučukalna karjeru. Ar domu, ka tas ir atklāts biotops - tātad saule iepriekšējās dienās būs to mazliet pasildījusi un būtu jābūt kādai kukaiņu aktivitātei. Nu un pa ceļam mežā varbūt izdodas pamanīt kādu meža putnu. Ierodoties uz vietas, karjers mani sagaidīja ar sila strazdu un sila cīruļu dziesmām - patīkami. Karjera malā savukārt bija novērojama cita tipiska agra pavasara ainiņa - pa jaunu priedīšu zariem rāpoja melni sarkanās mārītes Exochomus quadripustulatus. Vietām pat visai daudz - šķiet uz vienas priedes, īpaši rūpīgi pat nemeklējot, saskaitīju 5 eksemplārus. Droši vien rāpoja un meklēja kādas laputu olas uz priežu skujām. Vispār ir trīs šāda dizaina mārīšu sugas - segspārni melni ar sarkaniem plankumiem (vai vienu plankumu) un to malas ir tādas kā izplestas un saplacinātas. E.quadripustulatus segspārni ir ar kopā četriem, izliektiem, sarkaniem plankumiem (uz katra segspārna divi), kas atsevišķiem eksemplāriem var būt arī mazāk izteikti. Šajā dienā redzēju arī otru no šīm sugām - Chilocorus renipustulatus, kam uz katra segspārna ir viens, liels, apaļš, sarkans plankums. Gandrīz kā divpunktu mārīte ar ačgārnu segspārnu krāsojumu. Starp citu arī divpunktu mārītei var būt šādas attāli līdzīgas krāsu formas ar melniem segspārniem un sarkaniem plankumiem, bet, ja māc šaubas, vienkārši jāpaskatās uz segspārnu malām, kas visām citām mārīšu sugām ir 'normālas' nevis viegli 'uzliektas'. Trešajai sugai, Chilocorus bipustulatus uz katra segspārna ir viens, šaurs, horizontāli izstiepts sarkans plankums,kas var arī nebūt (un visbiežāk tāds arī ir) viens vesels, bet sadalījies divos vai pat trīs mazākos plankumiņos. Tādu sugu es pats gan vēl nemaz neesmu redzējis. Ir gan vēl viena suga Exochomus ģintī (E.nigromaculatus), taču tā ir mazliet atšķirīga izskata (pilnībā melniem segspārniem un atšķirīgu priekškrūšu vairoga zīmējumu) un īsti pie šī dizaina trijotnes to skaitīt negribas.   
Sausa, smilšania priežu meža mala ar viršiem
Jātnieciņš Gelis sp.
Jātnieciņš Gelis sp.
Jātnieciņš Gelis sp.
Pati karjera atklātā daļa šoreiz mani kaut kā ne pārāk uzrunāja un tāpēc līdu augšā uz mežmalu, kur skatam atklājās krietni simpātiskāka aina - sausa, smilšaina priežu meža mala ar viršiem. Daļa viršu auga tieši smilšainās takas malā un novērtēju šo kā iespēju izmēģināt kaut ko jaunu - paskatīties, kas labs slēpjas (vai neslēpjas) smiltiņās zem viršu krūmu zariem. Jāsaka, ka biju patīkami pārsteigts! Protams, varbūt ne zem katra viršu pudura kaut ko izdevās atrast, taču zem vairuma no tiem kaut kas slēpās! Sīciņas skrejvaboles (g.k. Bembidion quadrimaculatum un šķiet Bradycellus sp.), zālāju laupītājblaktis, zirnekļi, kolembolas u.c. radījumi. Piemēram, trīs dažādi skudrām līdzīgie Gelis ģints bezspārnu jātnieciņi. Parasti gada laikā tādus izdodas redzēt vien dažus, bet te - īsā brīdī trīs dažādi! Sugu noteikšana šiem gan ir totāls ārprāts - pēc foto nemaz nav vērts mēģināt. No skudrām viegli atšķirt pēc ķermeņa formas un nelielā, bet tomēr labi redzamā dējekļa vēdera galā - skudrām tāda nav. Tāds, protams, nav arī Gelis tēviņiem, bet nu šīs visas bija mātītes. Šajā viršu valstībā pavadīju ~1,5h, pārvietojoties ar ātrumu apmēram 200m stundā. Tā teikt kāpēc kaut kur skriet, ja ir interesanti te pat uz vietas! 
Zemesblakts Macrodema micropterum
Drīz vien atradās arī viens kārtīgs jaunums - vēl viena neredzēta zemesblakts ar saīsinātiem segspārniem! Taču pēc izskata bija atšķirīga kā vakardien redzētā - ar spīdīgu, tādu kā viegli 'uzpūstu' priekškrūšu vairoga priekšējo daļu. Macrodema micropterum! Ja vakardienas suga bija tikai vienā eksemplārā, ko tad varētu nosaukt par gadījuma rakstura atradumu, tad šīs nelielās (~3mm) zemesblaktis šeit bija samērā daudz. Tam gan ir samērā loģisks izskaidrojums - tā dzīvojot sausos biotopos uz viršiem (Calluna vulgaris). Tā ka tas laikam ir pilnīgi normāli šo sugu atrast zem viršu zariem. Ja skatāmies iepriekš pieminēto Spuņģa publikāciju, tad tur par šo sugu minēts, ka esot 'samērā parasta, g.k. priežu mežos un augstajos purvos'. Viršu Latvijā aug daudz, tā ka suga droši vien nav nekāds retums. Bet nu man jaunums! 
Īsspārnis Tachyporus hypnorum
Skrejvabole Oodes gracilis
Smecernieks, iespējams Rhinoncus castor
Ātri vien jaunumi sāka birt kā no pārpilnības raga - pie visiem safotogrāfētajiem radījumiem gan nemaz vēl neesmu pieķēries un tā daudz maz droši noteicis esmu vien tos, kas pēc skata ir zīmīgākie. Tā, piemēram, pilnīgi droši, ka sastapu arī neredzētu zālāju laupītājblakti (manuprāt, Nabis ericetorum), taču tur tad vēl mazliet rūpīgāk ir jāpapēta literatūra. Redzēs vai sezonas laikā tam sanāks laiks pieķerties, jo pašlaik kukaiņu sezonas 'starta uzrāviens' man ir sanācis samērā varens - knapi spēju tikt galā ar safotogrāfēto. Lai nu kā, daži objekti šajā dienā bija gana zīmīgi, lai to noteikšana pārāk daudz pūles nesagādātu - piemēram, īsspārnis Tachyporus hypnorum un smecernieks Rhinoncus castor it kā ir gana raksturīgas (un arī bieži sastopamas) sugas. Mazliet grūtāk gāja ar šo melno skrejvaboli, jo nu - ļoti daudzas skrejvaboļu sugas ir melnā krāsā. Te gan man uzreiz domīgu darīja vaboles ķermeņa (īpaši priekškrūšu vairoga un galvas) forma. Tā kā mazliet uz Amara ģints pusi, bet bez šai ģintij raksturīgā metāliskā spīduma (vaboles virsma pat īstenībā tāda īpatnēji viegli matēta). Kaut kas it kā ļoti redzēts... Hmm. O, atcerējos! Oodes ģints! Skats gūglē un noteicējos un jā - tik tiešām būs kāda no Oodes sugām. Pēc visa spriežot - Oodes gracilis. Interesanti, ka vairākās vietās rakstīts, ka abas ģints sugas (otra - Oodes helopioides) apdzīvo mitrus, purvainus biotopus, bet es šo atradu sausā vietā zem viršu pudura. Apkārtnē principā mitru biotopu netrūkst (jau otrā karjera pusē sākas purvaina meža fragments), tā ka varbūt šī bija vienkārši piestājusi 'garāmskrienot'. Nekāds lielais retums gan šī suga nav.  
Svītrainais māņlēcējzirneklis (Oxyopes ramosus)

Svītrainais māņlēcējzirneklis (Oxyopes ramosus)
Lapgrauzis Lochmaea sp.
Kolembola Orchesella flavescens
Viršu audze diemžēl nebija bezgalīga un lēni, bet neatlaidīgi tuvojās tās galam. Teorētiski varēja jau griezties atpakaļ un ķemmēt vēlreiz, jo visus viršu pudurus jau neizcilāju (labi ja 1/10 daļu), bet tomēr nolēmu virzīties uz priekšu. Pašā finiša taisnē virši tomēr vēl sniedza pēdējo 'atvadu dāvanu' - vienu no manām mīļākajām zirnekļu sugām, ko pirmo reizi gan satiku vien pagājušajā gadā. Runa ir par svītraino māņlēcējzirnekli (Oxyopes ramosus). Šis pie tam trāpījās tāds īpaši košs, sarkanīgs eksemplārs - skaistulis! Kaut kas tajā radījumā ir tāds, kas mani tā piesaista - varbūt garie matiņi uz kājām, kas izskatās kā dzelkšņi un piešķir tam tādu kā papildus draudīgumu, bet varbūt kas cits. Nezinu, bet bija prieks satikt. Mazliet gan sanāca dalīta uzmanība, jo zem viena un tā paša viršu krūma atradās gan šis zirneklis, gan Lochmaea ģints lapgrauzis. Fakts, ka lapgrauzis bija zem viršiem darīja mani uzmanīgu, jo uz viršiem dzīvo mazliet retākā ģints suga L.suturalis (otra suga - L.capreae ir ļoti bieži izplatīta). Sugu atšķiršana, gan neesot vienkārša un visdrošāk esot pētīt ģenitālijas. It kā jau aizdomas ir, ka šis varētu būt tiešām L.suturalis īpatnis, bet pārliecība tomēr nav. Lai tad pagaidām paliek kā Lochmaea sp. Noslēdzu viršu ekzamināciju ar krāsainas, palielas kolembolas atrašanu, kas, manuprāt, gan visai droši būtu dēvējama par Orchesella flavescens. Viena no retajām sugām, ko pēc foto var labi atpazīt arī tāds diletants kolembolu jautājumos kā es - jo ir liela un krāsaina. 
Zemesblakts Eremocoris abietis
Kociņsūnas (Climacium dendroides)
Īsspārnis Drusilla canaliculata
Skrejvabole Carabus hortensis
Turpmākajā maršrutā izmetu loku vairāk caur mežu - ar domu paskatīties kādi tur šajā Skrundas purva apkārtnē ir biotopi. Vietām atsevišķi priežu meža nogabali bija pat visai simpātiski. Divās vietās atradās arī Cixidia plakancikāžu nimfas un vismaz pēc manas saprašanas tās ir tādi samērā labi indikatori, kas norāda, ka nogabals ir ar zināmiem dabisku mežu raksturojošiem elementiem (šajā gadījumā - kritalām). Bet nu kopumā, salīdzinot ar atklāto karjera mežmalu, mežā īpašu pavasara sajūtu noķert nevarēja. Lai arī sniegs jau nokusis, tomēr tāda mazliet ziemīga sajūta un arī meža kukaiņi vēl savās ziemošanas vietās. Šur un tur parušinājos, bet īpaši neiespringu - pašlaik saulainie un atklātie biotopi šķiet vilinošāki. Vienā vietā zem, uz sūnām nokrituša, priedes mizas gabala gan atradās vēl viens blakšu jaunums - zemesblakts Eremocoris abietis, kas gan esot samērā parasta suga priežu mežos utml. biotopos. Bet nu līdz šim trāpījusies nebija, tā ka prieks par to - nav arī no tām nesmukākajām sugām. Trīs jaunas zemesblakšu sugas divās dienās - nav slikti! Kaut gan tur vēl plašs darba lauks, jo E.abietis bija tikai mana 13. redzētā suga, kamēr Latvijā kopumā konstatētas ir 64! Tiešām ir vēl ko svīst un pūlēties. Starp citu, mazliet pačukstēšu, ka nākamajā dienā Daugavgrīvā tiku vēl pie divām jaunām sugām, bet par to, lai saglabātu intrigu, nākamajā ierakstā. Nobeidzot šo Skrundas ierakstu, vēl varu atzīmēt, ka mežā vietām izdevās atrast arī Gada Sūnu - kociņsūnu (Climacium dendroides). Forša, jauka un viegli atpazīstama sūna, taču laikam man personīgi ne tik simpatizējoša kā iepriekšējā Gada Sūna - straussūna. Tāpēc iespējams tā īpaši aktīvi kociņsūnas ziņošanā nepiedalīšos. Tiesa sūnas kā tādas gan varētu būt (būs?) vieni no maniem šī gada apskates objektiem. Ne kādu īpašu sūnu sugu meklēšanas dēļ, bet kā 'mikrobiotopi', jo starp sūnām dzīvo dažas mana galvenā šī gada mērķa - tīklblakšu - sugas. Īstenībā šajās brīvdienās gar dzelzceļu un gar viršiem rāpoju daļēji tieši ar domu par tīklblaktīm, bet nu šoreiz neko atrast neizdevās. Laikam jāmeklē vēl rūpīgāk! Tas arī tiks darīts! 

svētdiena, 2017. gada 26. marts

Dārziņi, Doles sala - saulaina skudru diena

Saulains, smilšains uzkalniņš zem elektrolīnijas. Doles sala 
Saulaino 24. marta dienu izdomāju pavadīt turpat netālu no Rīgas - Dārziņu un Doles salas apkārtnē. Biju arī izvēlējies vienu konkrētu sugu ko mēģināt atrast - skrejvaboli Licinus depressus, kas vismaz Doles salā un tās apkārtnē ir manīta. Tagad gan tā pārodmājot neesmu pārliecināts vai biju devies to meklēt pareizajā laikā, jo, atšķirībā no iepriekšējā dienā Svētes palienē meklētās Blethisa multipunctata, kas ir tiešām agra pavasara suga,  kaut kā nebiju papētījis vai Licinus depressus maz var tik agri sezonā atrast. Ņemot vērā, ka meklēto neatradu, tad varbūt tiešām nebiju īstajā laikā. Vai arī pareizajā vietā, jo Doles sala tomēr gana liela un es apskatīju tik pāris saulainus un smilšainus pleķīšus (tādus it kā šī suga apdzīvo, bet varot sastapt arī sausās pļavās). 
Dzeltenā skudra (Lasius flavus)
Laputs, iespējams Forda formicaria, Lasius skudru ligzdā
Sākotnēji gan mans maršruts gāja gar Dārziņu attekas Rīgas HES nogāzi, kas ir ar tādu zemu zālīti (laikam regulāri to tur kopj un pļauj) un nobārstīta akmeņu krāvumiem. Tā nu dažās vietās metos četrrāpus un raudzīju, kas tur zem akmeņiem slēpjas. Ik pa laikam zem kādām mazliet lielākām akmens šķembām (bet nu ne pārspīlēti lielām - kaut kādus milzīgus bluķus kustināt nav vērts, jo zem tādiem tāpat parasti nekādi kukaiņi īpaši nespēj palīst paslēpties) varēja atrast skudru ligzdas. Vēl tādas samērā neaktīvas un mazskaitlīgas - sezona kā nekā vien pašā sākumā. Interesantas šķita šādas dzeltenīgas skudras, kas ir nevis 'nenogatavojušās' melnās skudras, bet tāda skudru suga - dzeltenā skudra  (Lasius flavus). Tās kā reizi ir tādu skraju vietu apdzīvotājas un savas ligzdas visbiežāk tieši veido zem akmeņiem. Kādu laiku nebiju ar šādām sastapies. Savukārt kādā no melno Lasius (varbūt niger, bet varbūt kāda cita suga) skudru ligzdām atradās savādi, gaiši zaļgani radījumi, kas vismaz attāli atgādināja laputis, lai arī ne tādā tipiskā izskatā. Papētot interneta plašumus, nonācu pie secinājuma, ka tā varētu būt kāda no Forda ģints laputīm, iespējams F.formicaria, kas tieši mēdzot dzīvot skudru ligzdās. Starp citu ne šis vienīgais radījums, kas dzīvo skudru ligzdās - īstenībā ir vesela mirmekofīlo (ar skudrām saistīto) kukaiņu sugu pasaule, kas man ir vēl visnotaļ mistiska un neatklāta, jo vairums šo sugu dabā ir ļoti reti redzamas (jo slēpjas skudru pūžņos). 
Skarabejs Rhyssemus germanus
Īsspārnis Zyras (Pella) sp.
Īsspārnis Zyras (Pella) sp.
Tā tur rāpojot un cilājot akmeņus, izdevās sazīmēt vēl pāris interesantus objektus - g.k. jau Pella (agrāk - Zyras) ģints īsspārni, kas arī ir viena no šīm mirmekofiļajām sugām, kas dzīvo tikai skudru ligzdu tuvumā! Sugu gan pagaidām nav izdevies identificēt, jo šajā ģintī tā sugu noteikšana nemaz tik viegla nav. Teorētiski biežākā suga ir Pella limbata, kas vizuāli izskatās tiešām līdzīga, bet jāpapēta būs vēl. Ciešāka saskarsme ar skudrām šiem īsspārņiem ir kāpura stadijā, jo tie barojas skudru ligzdas perifērijā ar beigtajām skudrām u.c. organiskiem 'atkritumiem', kas nu ligzdās tiek sastrādāti. Nekāda gan tāda īpašā draudzība ar skudrām nav un gan kāpurs, gan pieaugušās vaboles ir pakļautas riskam, ka skudras var šiem uzbrukt. Gan kāpuram, gan pieaugušiem īpatņiem vēdera galā ir īpaši dziedzeri, kas spēj izdalīt noteiktus feromonus, ko skudras atpazīst un pārtrauc uzbrukumu. Līdzīgi pielāgojumi esot arī citām skudru ligzdās vai to tuvumā dzīvojošām īsspārņu sugām un līdz ar to tām visām ir raksturīga 'aizsargstāja' - virs galvas saliekts vēders, kas acīmredzot palīdz feromoniem vieglāk sasniegt mērķi. Tiesa līdzīga aizsardzības poza ir arī citiem īsspārņiem, tā ka tas varbūt nav ekskluzīvi tikai mirmekofīlajām (ar skudrām saistītajām) sugām. Lai nu kā, sastapu šādu radījumu pirmo reizi, tā ka principā liels gandarījums, jo šīs mirmekofīlās sugas bieži vien ir ļoti grūti atrast. Šīs Pella vai Zyras ģints sugas gan varot reizēm atrast skudru ligzdu tuvumā - zem akmeņiem utml. Līdzīgi kā tad tas izdevās man. Vēl šajā nogāzē atradās mazmazītiņš 'skarabejs' (ne īpaši man patīk šis nosaukums, bet nu Scarabeidae dzimtu tā principā dēvē) - Rhyssemus germanus, kas nav reta, bet sava sīkā izmēra dēļ, reti pamanāma. Apdzīvojot sausus un smilšainus biotopus. 
Lēcējzirneklis Salticus scenicus
Lēcējzirneklis Salticus scenicus
Vilkzirneklis Alopecosa cuneata
Māņkrabjzirneklis Thanatus formicinus
Vēl alternatīvais nosaukums šai dienai varētu būt - saulainā zirnekļu diena, jo arī to bija visai daudz. T.i. zirnekļus jau praktiski vienmēr var redzēt daudz (īpaši, ja vēl pievērš tiem uzmanību), taču retu reizi gādās tādas vairākas zīmīgas sugas, ko būtu vēlme noteikti nofotogrāfēt. Nu labi, viens no zebras lēcējzirnekļiem (tur trīs samērā līdzīgas sugas - šai vajadzētu būt Salticus scenicus) ir 'ārpus konkursa', jo to vienmēr ir prieks ieraudzīt un noforogrāfēt. Taču izdevās pamanīt arī pa priedes celmu skrienošu vilkzirnekli ar košu zīmējumu uz vēdera (košs, ja salīdzina ar citiem vilkzirnekļiem, kuru krāsojums parasti ir vienmuļāks). Manuprāt Alopecosa cuneata - man jauna suga! Tāpat jauna suga man ir arī nākamais zirneklis - ar līdzīga dizaina zīmējumu, taču atšķirīgās krāsās. Zināju, ka tādu biju jau kaut kur bildēs redzējis (Dabasdati.lv noteikti, bet varbūt vēl kaut kur), bet uzreiz neatcerējos sugas nosaukumu. Cītīgi meklēju pie vilkzirnekļiem, jo nu ir ar garām kājām, ķermeņa forma arī uz to pusi un skrēja pa zemi - tātad vilkzirneklis. Taču tur nekas pat līdzīgs neatradās. Mazliet pakasījis pauri beidzot atksārtu savu kļūdu - tas taču nav vilkzirneklis (Lycosidae), bet māņkrabjzirneklis (Philodromidae)! Jā, varbūt savai dzimtai mazliet netipiska izskata, bet tomēr māņkrabjzirneklis. Un jā, šajā dzimtā meklētais atradās uzreiz - Thanatus formicinus.  Par šo sugu starp citu gana labs un plašs apraksts lasāms latvijasdaba.lv - neko labāku droši vien nesadzejošu, tāpēc nemaz arī nemēģināšu. Par zirnekļiem tad lasām latvijasdaba.lv :)
Melnulis Melanimon tibiale
Melnulis Opatrum sabulosum
Pa šo laiku biju jau nokļuvis līdz pašā pirmajā attēlā redzamajam saulainajam uzkalniņam Doles salā (netālu no Rīgas HES). Te bija totāls aizvējš un saule pat tā tīri labi cepināja. Pavasara kukaiņiem šādas vietas nu ļoti patīk un šeit tas bija acīmredzams - pirmo reizi šajā gadā kukaiņi bija nevis aktīvi pašam jāmeklē, bet tie jau paši savā nodabā rāpoja savās ikdienas gaitās. Tā, piemēram, melnuļi Opatrum sabulosum un Melanimon tibiale skraidīja pa smiltīm vismaz kādi 10 īpatņi. Skudras, krūkļu balteņi, citi zirneklīši, mušas un vēl šis un tas. Varētu tā tur visu dienu sēdēt! Bet nu diemžēl laiks bija mazliet ierobežots un kādas 30 minūtes papriecājies, smagu sirdi tomēr devos tālāk. Nu labi. nebija jau nemaz tik smagi ap sirdi, jo joprojām biju cerību pilns, ka arī turpmākās pastaigas laikā vēl kaut kas varētu atrasties. Ja ne Licinus depressus, tas kaut kas cits.  
Zemesmīlis Pachymerium ferrugineum
Īsspārnis Drusilla canaliculata
Doles salā gan vairs neko neatradu, bet atpakaļceļā uz autobusu vēl mazliet piestāju Zirņu salalā, kur Daugavas krasts ir noklāts ar dolomīta šķembām. Mazliet līdzīgs biotops kā dienas sākumā, ja nu varbūt vietām mazliet mitrāks. Ātri vien sāka zem akmeņiem parādīties savdabīgi simtkāji - gari, gari, tievi, tievi un tumši oranžā krāsā. Zemesmīļi! Nezinu kāpēc šiem tāds dīvains nosaukums, bet nu droši vien tāpēc, ka dzīvo g.k. tuvu pie zemes = mīl zemi! Līdz šim šādus koši sarkanīgus nebiju redzējis - pārsvarā ir sastapti vien vēl garāki un vēl tievāki Geophilus ģints zemesmīļi gaiši dzeltenīgā krāsā. Manuprāt šī suga ir Pachymerium ferrugineum. Turpat netālu no šī zemesmīļa savukārt atradās man jauna īsspārņu suga - Drusilla canaliculatai! Kaut kas mazliet radniecīgs iepriekš redzētajam Pella sp., bet nu nav konkrēta saistība ar skudrām. Sastopami dažādos biotopos - zem akmeņiem, sūnām, augu atliekām utml. Sugai ir raksturīga priekškrūšu vairoga forma (ar tādu ovālu padziļinājumu un garenisku joslu vidusdaļā) un ķermeņa krāsojums (vēders brūngani sarkanīgs ar tumšāku joslu tā vidusdaļā). Šī suga Latvijā ir sastopama visai vai pat ļoti bieži. Bet nu man jau vēl daudz tādas ļoti biežas sugas trūkst - tā ka atliek vien iet dabā un tās meklēt!

piektdiena, 2017. gada 24. marts

Svētes paliene

Zosis (baltpieres un baltvaigu) Svētes lejteces laukos
Uzrakstīt par dienas notikumiem blogā tās pašas dienas vakarā reizēm ir gandrīz vai neiespējamā misija. Vakar devos uz Svētes palienes laukiem zosu 'medībās' un  izgāju no mājas ap 6iem rītā, bet atgriezos vien ap 21iem. Vakarā spēju tik vien ielādēt bildes datorā, precizēt dažu nofotogrāfēto radījumu sugas piederību un tad spēki arī beidzās. Šodien savukārt dzīvojos pa Dārziņiem/Doles salu (par to arī būs bloga ieraksts) līdz ar to pieķerties pie Svētes bloga ieraksta iznāca vien tagad, nākamās dienas pašā vakarā - vilcienā no Rīgas uz Skrundu. Apbrīnoju tos, kuri spēj par savām dienas gaitām uzrakstīt (vai vismaz bildes parādīt) tajā pašā dienā, kad tas viss ir ticis novērots. Lai nu kā - vakardienas galvenais plāns kā jau kārtīgam putnu vērotājam pavasarī pienākas bija zosu vērošana Svētes palienē!
Meža zoss (Anser anser)
Baltpieres zosis (Anser albifrons)
Būs vien laikam jāatzīst, ka zosu vērošana šoreiz neizdevās gluži kā biju cerējis. Zosis, protams, bija un visai daudz taču neko retāku diemžēl neizdevās 'izspiest'. T.i. cerēju uz sarkankakla, īsknābja, Kanādas un mazo zosi. Protams, ne visām četrām sugām uzreiz, jo Latvijā nav bijusi tāda reize un vieta, kur visas šīs sugas būtu bijušas sastopamas vienuviet. Bet uz kādu vienu no sugām tomēr cerēju. Taču šoreiz nekā... Zosu ziņā vienīgi pārsteidza lielais baltvaigu zosu skaits - bija vismaz kādi 200 putni. Priekš Svētes it kā šāds skaits nav nekas īpašs, taču parasti baltvaigu zosis caurceļo mazliet vēlāk un šādā skaitā ir novērojamas kādas pāris nedēļas vēlāk. Marta beigās tik daudz negaidīju te satikt. Savukārt 'retākā' zoss šajā dienā bija.. meža zoss. T.i. 'retākā' šajā dienā - vien 3 īpatņi (1+2 pārlidojot). Bet nu tas jau normāli, jo vairums meža zosu droši vien tagad jau salīdušas pa ezeriem u.c. ūdenstilpnēm kur sāk jau lēnām gatavoties ligzdošanas sezonai. Bet pārējo zosu sugu vērošanas laiks Svētes palienē tomēr ir vēl tikai pašā sākumā. Par to zināmā mērā liecināja visas dienas laikā nepārtraukti no jauna klāt pielidojošie zosu kāši. Vakarpusē tiešām tā arī šķita, ka zosu skaits dienas laikā ir vismaz dubultojies, ja ne pat trīskāršojies! Tātad - varbūt pie Svētes zosīm šogad būs jāatgriežas vēl kādu reizi. Galu galā retās zosis pašas jau pie manis nelidos.  
Bērzu pavasarsprīžmetis (Archiearis parthenias)
Apšu pavasarsprīžmetis (Archiearis notha)
Bez zosu vērošanas, šajā dienā viens no mērķiem bija arī kukaiņi, jo zināju, ka agri vai vēlu zosis man mazliet apniks (been there, done that) un tajā brīdī biju iecerējis pārmesties vienas interesantas skrejvaboles Blethisa multipunctata, kas teorētiski varētu dzīvot Svētes palienē, meklējumiem. Vispirms gan mēģināju atrast kādu aizvēju, kur varētu atpūsties no dzestrā vēja un saulītē sasildīties. Pirmajā šādā aizvēja punktā uzreiz mani sagaidīja nelieli, haotiski virpuļojoši tauriņi ar oranžiem pakaļspārniem - pavasarsprīžmeši! Latvijā sastopamas divas sugas (bērzu un apšu) un tās nu gan ir vieni no tiem tauriņiem, kas mani joprojām fascinē. Nē, ne dēļ sava izskata vai bioloģijas - sava, ja tā to var nosaukt, rakstura dēļ! T.i. nav daudz citu tādu kustoņu, kas ir apveltīti ar ekstrasensorām spējām un spārnos ceļas pie pirmās Tavas "ē, redz kur šis smuki sēž uz zemes - varētu nofotogrāfēt!" domas. Tā tas tiešām ir. Pieliec fotoaparātu pie acs, nospied pogu līdz pusei, lai autofokuss darītu savu darāmo un tieši tajā brīdī tauriņš jau ceļas spārnos. Tas nekas, ka pats tajā brīdī esi sasprindzinājis visus savus muskuļus un aizturējis elpu - tauriņš zin īsto brīdi, lai izbojātu Tev kadru! Un šo tauriņu lidojums (starp citu, lai arī tie ir sprīžmeši, tātad pēc būtības - naktstauriņi, lido tie tikai dienas laikā) ir tik haotisks un neprognozējams, ka es nu jau vairs nemaz necenšos šiem sekot, mēģinot sagaidīt kad tauriņš nosēdīsies atkal. Nav vērts, jo visbiežāk, kamēr Tu viņu vēro, tikmēr viņš nekad arī nenosēdīsies (droši vien kā aizgriez muguru - tā uzreiz pie zemes) - tad labāk iet meklēt kādu citu indivīdu, kas varbūt ir aizmidzis vai iegrimis citās eksistenciāli filozofiskās pārdomās, lai nepamanītu, ka Tu domā par viņa fotogrāfēšanu. Par laimi šad un tad šādi īpatņi gadās (aptuveni 1 no 20) un līdz ar to retu reizi izdotas kādu tauriņu tomēr arī nofotogrāfēt. Taču tiešām tāda jēdzīga kadra (ar labu asumu un tauriņš aizņem vismaz pusi no kadra) iegūšanai jāpatērē gana daudz nervu. Šajā reizē gan bija vērts censties, jo te lidoja otra, iepriekš vēl neredzētā (vai arī nenofotogrāfēta augstāk minēto iemeslu dēļ) suga - apšu pavasarsprīžmetis (Archiearis notha), kas ir sastopama retāk kā ļoti bieži izplatītais bērzu pavasarsprīžmetis (Archiearis parthenias). Šajā vietā gan abas sugas lidoja kopā, jo mežā caur kuru gāja ceļš tiešām lielā skaitā auga gan bērzi gan apses. Ilgi mocījos ar tauriņu tvarstīšanu un gribētu teikt, ka šis kadrs ar apšu pavasarsprīžmeti ir kā neliels varoņdarbs, jo fotogrāfēts ar 60mm makro objektīvu, no tauriņa atrodoties ~10cm attālumā. Pats gandrīz neticēju savai laimei un veiksmei, ka tauriņš nebija aizlidojis! Abu sugu atšķiršana gan ir tāda mazliet piņķerīga, bet kopumā apšu pavasarsprīžmetis ir ar mazāk kontrastainu spārnu zīmējumu (pelēcīgāks un bez tik izteiktiem baltiem laukumiem) un tēviņiem ir platāki taustekļi. 
Austrijas agrene (Sarcocscypha austriaca)
Mizasblakts Aneurus avenius
Mīksblakts Notostira sp.
Pavasarsprīžmešu lidošana norāda, ka nu gan ir iestājies īstens pavasaris, jo šie tauriņi, atšķirībā, piemēram, no krūkļu balteņiem u.c. agrajiem pavasara dienastauriņiem, pārziemo nevis kā pieauguši tauriņi, bet gan kā kūniņa. Un šķiļas tie nevis sākot ar pašām pirmajām siltajām dienām, bet brīdī, kad temperatūra ir jau mazliet nostabilizējusies pavasara grādos. Tāpat arī mežā bija 'sadīgušas' Austrijas agrenes, kas, lai arī šur un tur mēdz izspraukties arī agrāk, tā masveidīgi saaug brīdī, kad ārā ir jau kādu ilgāku brīdi bijis siltāks pa 0 grādiem. Un šajā mežiņā, kur biju mazliet ielīdis, šīs jau bija desmitiem. PAVASARIS! Ar ko arī visus apsveicu! Šajā pašā mežiņā vēl atradās mizasblakts Aneurus avenius, kas gan jau ir fotogrāfēta suga. Vēl jau ir daudz mizasblakšu sugu, ko neesmu redzējis - cerams šogad izdosies kādu no tām atrast. Kopumā gan šajā reizē mežs mani tik ļoti neuzrunāja, jo plānā taču bija skrejvaboles Blethisa multipunctata meklēšana. Kāpēc vēlējos satikt tieši šo sugu? Protams, galvenais iemesls - jo neesmu tādu vēl nekad redzējis. Bet arī tīri biotopa dēļ - raksta, ka šī esot tāda izteikti higrofīla (mitrumu mīloša) suga, kas apdzīvo ūdenstilpju krastus, slapjas pļavas un arī palienes. Nu lūk - kāpēc lai šī suga nebūtu arī Svētes palienē? Tā teikt varbūt izdodas apvienot patīkamo (zosu vērošanu) ar patīkamo (neredzētu kukaiņu sugu meklēšanu). Esot arī viena no agrāk aktīvajām skrejvabolēm. Saliekot visu kopā - biju pilns cerībām!
Skrejvabole Bemidion tetracolum
Īsspārnis Arpedium quadrum
Uzreiz gan radās problēma - kur tieši šo vaboli meklēt? Pašā Svētes palienes daļā neko tādu piemērotu nespēju atrast. T.i. dažāda formāta ūdens malas jau bija pietiekami, taču visas tās bija ļoti zāļainas un pēc būtības meklēšana izvērstos par zāles kumšķu plucināšanu, kas tādu pārlieku optimismu neraisīja. Kaut ko jau parušinājos, bet bez kādiem rezultātiem. Biju vairāk iedomājies to meklēt zem kādiem palu sanestiem sprungulīšiem u.c. 'drazām', bet pašā palienē (vismaz ārpus dabas lieguma zonas - kas tur dziļāk darījās nezinu, jo biju apzinīgs un negāju) nekas tāds nezīmējās. Kaut ko līdzīgu no rīta, nākot no Jelgavas puses, biju piefiksējis Lielupes krastā. Tad nu šāvu uz turieni un jā - šie palu sanestie sprungulīši (niedru stiebri u.c.) izrādījās tiešām produktīva vieta! Meklēto sugu beigu beigās tā arī neatradu, taču šajā vietā bija vismaz 3 citas neredzētas skrejvaboļu sugas (divām no tām gan sugas piederība vēl jāprecizē) - tajā skaitā glītais Bembidion tetracolum! T.i. vismaz man šķiet, ka tetracolum, jo ir ļoti līdzīga cita suga - Bembidion bruxellense. Abas sugas atšķiroties ar priekškrūšu vairoga spīdīgumu - tetracolum vismaz tā vidusdaļa ir pilnībā spoguļgluda, bet bruxellense - ar smalku mikroskulptūru. To gan vislabāk esot redzēt palielinājumā zem binokulāra (būs vēlāk jāpārbauda, jo šo īpatni drošības pēc tomēr ievācu), bet nu vismaz bildēs es nekādu mikroskulptūru neredzu un priekškrūšu vairogs man izskatās gluži kā spogulis. Lai nu kā - abas sugas ir ļoti bieži izplatītas (sastopamas tieši ūdensbaseinu krastos) un tā kā līdz šim nebiju redzējis ne vienu, ne otru, tad prieks šā vai tā. Tajā pašā vietā rāpoja arī viens pēc skata interesants īsspārnis, ko izdevās droši identificēt kā Arpedium quadrum. Interesants, jo tā priekšspārni nosedz salīdzinoši lielu daļu no vēdera, kas ir īsspārņiem samērā netipiski (parasti tie sedz varbūt kādu 1/4 vai 1/5 daļu). Literatūrā (R.Cibuļska promocijas darbā par Latvijas īsspārņiem) ir minēti tikai trīs atradumi divās atradnēs - Vabolē (1994. un 1996. gadā, R.Cibuļskis) un Dunavā (1993. gadā, A.Barševskis). Citus novērojumus neatrodu, tā ka varbūt reta (vai reti konstatēta) suga?
Rezumējot - pat ja retās zosis neatradās, tad jebkurā gadījumā labi pavadīta saulaina diena Svētes palienē! 

ceturtdiena, 2017. gada 23. marts

#nedēļassuga - Anthocomus rufus

Māņmīkstspārnis Anthocomus rufus
Ar nelielu nobīdi, bet laiks atkal #nedēļassugai! Šoreiz tā ir vabole - māņmīkstspārnis Anthocomus rufus. Šur un tur šai sugai gan figurē arī cits latīniskais nosaukums - Anthocomus coccineus un, godīgi sakot, sākotnēji nebija man pat īsti skaidrs kāpēc mūsdienās tomēr pārsvarā tiek izmantots rufus, jo parasti zooloģijas taksonomijā priekšroka ir tā autora nosaukumam, kurš sugu ir aprakstījis pirmais. Tā teikt - kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ. Šajā gadījumā sugas nosaukuma 'rufus' autors Herbsts (Herbst) sugu aprakstīja 1784. gadā, bet coccineus autors Šallers (Schaller) - gadu ātrāk (būtiski atzīmēt ka viņš aprakstīja to kā - Cantharis coccinea. Atšķirīgā sugas epiteta galotne ir ok, jo tā tiek mainīt atkarībā no ģints nosaukuma un sugas no vienas ģints citā tiek pārceltas regulāri). Tātad pēc manas saprašanas, priekšrokai būtu jābūt Šallera dotajam nosaukumam - coccineus. Kāpēc tomēr ir otrādi? Portālā faunaeur.org pie šī coccineus nosaukuma ir atzīme - "preoccupied name", kas varētu likt domāt, ka nosaukums coccineus ir bijis dots (aizņemts) jau kādai citai vaboļu sugai? Skatam to pašu faunaeur.org un tiešām - eksistē tāds Malachius coccineus, kas, ja var ticēt tur redzamajai izplatības kartei, ir sastopams vien Grieķijā. Taču šīs sugas autors Valtls (Waltl) sugu aprakstījis krietni vēlāk - 1838. gadā. Tātad šī suga nevarētu būt šķērslis, lai 'atņemtu' Šalleram sugas epiteta coccineus izmantošanu. Meklējot gūglē salikumu "Cantharis coccinea" izdevās atrast Krievijas sarkanspārņu (Lycidae dzimta - tuvu radniecīga mīkstspārņu dzimtai) sarakstu, kur sugai Dictyoptera aurora kā viens no sinonīmiem ir minēts - Cantharis coccinea! Šī nosaukuma autors, slavenais Kārlis Linnejs (Linnaeus) to sugai devis jau 1767. gadā. Tātad krietni apsteidzot Šalleru un jādomā, ka tas tad ir galvenais iemesls kāpēc mūsdienās izmantojam Anthocomus rufus nevis A.coccineus - jo nabaga Šallers sugai deva jau aizņemtu nosaukumu... Vai tas aiz nezināšanas - to grūti teikt, jo it kā jau Linneja darbi nebija gluži sīkas publikācijas. Tieši otrādi - Linnejs tomēr ir mūsdienu taksonomijas pamatlicējs un jādomā, ka viņa 'Systema Naturae' sējumi bija visiem tā laika zinātniekiem zināmi. Bet nu kā tur īsti ar to Šalleru bija, droši vien līdz galam nekad neuzzināsim. Mūsdienās, protams, jau viegli teikt - kāpēc nepaskatījies internetā un tā, bet 18. gadsimtā droši vien tā ziņu apmaiņa starp zinātniekiem un jaunu sugu aprakstītājiem tik vienkārša jau nebija. Līdz ar to daudzi jo daudzi tajos laikos dotie nosaukumi bieži vien aiziet sinonīmos, jo neilgā laika periodā vairāki zinātnieki, pašiem nezinot, mēdza aprakstīt vienas un tās pašas sugas. Tad arī nebija vēl izstrādāti tik smalki un precīzi zooloģiskās nomenklatūras likumi kā mūsdienās un iespējams tas atsevišķos gadījumos arī varēja būt par iemelsu nelielam haosam sugu nosaukumos.
Māņmīkstspārnis Anthocomus rufus
Labs i', ar šo taksonomisko atkāpi noslēgsim un īsi tad par pašu šīs nedēļas varoni. Kaut gan nē - vēl tomēr mazliet par sistemātiku. Pirmkārt, māņmīkstspārņi reizēm tiek apvienoti vienā dzimtā ar pamīkstspārņiem (Melyridae), tiesa es kaut kā vairāk esmu pieradis uzskatīt, ka tiem pašiem ir sava dzimta - Malachiidae. Lai arī latviskais nosaukums varētu liecināt, ka šī dzimta ir tuvu radniecīgi 'īstajiem' mīkstspārņiem (Cantharidae) - tā tomēr nav. Patiesībā tās ne tuvu nav radniecīgas dzimtas. Vismaz pēc pašreiz vispārpieņemtās vaboļu taksonomijas māņmīkstspārņi ir tuvāk radniecīgi skudrulīšiem, asmaļiem u.c., bet mīkstspārņi - sprakšķiem, jāņtārpiņiem u.c. Pieņemu, ka neiedziļinoties vaboļu taksonomijā, lasītājam tas neko daudz neizsaka, tāpēc varbūt mazliet uzskatāmāk tas ir redzams šajā interneta attēlā: māņmīkstspārņi meklējami 'Cleroidea' virsdzimtā, bet mīkstspārņi 'Elateroidea' virsdzimtā. Tātad katrs savā 'atzarā' jeb infrakārtā. Protams, vizuāli gan līdzība ir - tādi kā miniatūri (izmērā ne lielāki par 5-6mm, parasti sīkāki) mīkstspārnīši. Tāpēc arī droši vien tāds nosaukums - tā kā mīkstspārņi, bet ne gluži. 
Māņmīkstspārnis Anthocomus rufus
Labi, tagad tik tiešām par sistemātiku viss! Anthocomus rufus ir viena no 15 Latvijā sastopamajām māņmīkstspārņu sugām un man gribētos teikt, ka viena no biežāk sastopamajām. Arī sugas atpazīšana īpašas grūtības nesagādā - koši sarkanie segspārni ar vien nelielu aptumšojumu ap vairodziņu un priekškrūšu vairoga krāsojums (tumšs vidus un sarkanas sānu malas) ir sugai raksturīga kombinācija. Citām sugām ar sarkaniem segspārniem parasti to pamatne pie vairodziņa ir ar lielāku tumšu laukumu kā arī priekškrūšu vairogs ir bez pilnībā sarkanām malām (var būt sarkani priekšējie stūri, bet ne visa sānu mala), vai arī, ja priekškrūšu vairogs ir ar sarkanām malām, tad segspārni ir tumši nevis sarkani. Izmērā vabole nav īpaši liela - vien 4-5mm, taču dzimtas ietvaros varētu to dēvēt par vienu no 'lielajām' vai vismaz 'vidēja izmēra' sugām. Kā tagad skatos, tad īstenībā tādu izcilu kadru ar šo sugu man nemaz nav - tam par iemeslu varētu būt vaboles veiklums, jo gan šī, gan citas dzimtas sugas izceļas ar savu kustīgumu. Šīs nelielās vabolītes visu laiku ir nepārtrauktā kustībā! Starp citu nebiju nemaz tā ievērojis, bet izrādās A.rufus ir visai izteikta vasaras otrās puses suga - parādās vien augusta sākumā un aktivitātes periods var ilgt līdz pat septembra beigām/oktobra sākumam. Apdzīvojot galvenokārt mitrus zāļainus biotopus ar niedrēm, doņiem u.c., kaut gan pieaugušās vaboles droši var novērot arī sausākos biotopos - tā, piemēram, esmu redzējis šo gan Papē sausā pļavā, gan Ziemupē kāpās, kuri noteikti nav tie mitrākie biotopi.  
Māņmīkstspārnis Anthocomus rufus 'cīņā' ar dzēlējskudru Myrmica sp.
Kas vēl interesanti, tad Anthocomus rufus, līdzīgi kā citām māņmīkstspārņu sugām (nezinu vai visām, bet vismaz vēl dažām noteikti), vēdera un krūšu sānos ir tādi īpatnēji, koši sarkani, maisveidīgi veidojumi, ko vabole 'piepūš' brīžos kad jūtas apdraudēta. Kā, piemēram, foto augstāk, kur izdevās novērot spraigu situāciju - māņmīkstspārnim centās uzbrukt Myrmica ģints dzēlējskudra (tautā šīs mēdz dēvēt par mīzenēm). Pieņemu, ka papildus tiek izdalīta arī kāda nepatīkama smaka, bet neesmu to tā īpaši piefiksējis. Neatminos gan vai šī taktika nostrādāja un skudra tika aizbiedēta vai nē, jo stipri sen tas bija (2006. gada septembrī), bet gan jau, ka biežāk tas nostrādā kā nē, jo citādi jau evolūcijas gaitā šādi orgāni nebūtu izveidojušies. 
Tāda lūk šoreiz nedēļas suga. Nākamā ziņa cerams būs jau ar kādiem svaigiem foto, jo ārā taču pavasaris - jādodas dabā!