otrdiena, 2022. gada 22. novembris

29.V.2022 - Dārziņi/Dole

Dārziņu dzelzceļmala jeb, precīzāk sakot, viss posms starp Dārziņu un Doles stacijām varētu būt viena no vietām Latvijā, kur esmu kukaiņus skatījies visvairāk. Tagad tā rēķinot, man sanāk, ka kopš 2009. gada, kad apmeklēju šo vietu pirmo reizi, te kopā staigājis esmu 26 reizes. Pirmajos gados varbūt ne tik bieži, bet kopš kāda 2016. gada tās parasti ir bijušas pat vairākas reizes gadā (rekords - 7 reizes 2017. gadā). Blogā patiesībā ir bijuši jau 'neskaitāmi' ieraksti ar attēliem, kas uzņemti tieši šeit. Nē nu gan jau, ka ir saskaitāmi - man vienkārši mazliet slinkums šobrīd to darīt (piedodiet, atvainojiet), bet minu, ka tuvu 10 varētu būt. Kas ir pats interesantākais - var atgriezties te vēl un vēl un, lai arī varētu šķist, ka vieta ir pat samērā labi izpētīta, tomēr katru reizi būs jauni pārsteigumi. Šī reize nebija izņēmums! 
Ozolu zefīra (Favonius quercus) kāpurs
Šī Dārziņu posma galvenā priekšrocība ir salīdzinošais tuvums manai dzīvesvietai. Hops Jāņavārtos vilcienā un pēc 11 minūtēm jau var kāpt Dārziņu stacijā ārā. Ideāli tieši tādām īsām 2-3h pastaigām dienas otrajā pusē/vakarā (kāda arī bija šī). Pēdējos gados gan diemžēl ir samazināts vilciena reisu skaits, kas pietur tieši Dārziņos, līdz ar to dienas vidū Dārziņu apkārtnē var nokļūt tikai ar kādu no autobusiem, kas brauc uz Dārziņu ciematu. Tas, protams, nedaudz čakarīgāk, bet nu neko darīt. Pirmsākumos te pārsvarā braucu skatīt dienastauriņus, jo jau vienā no pirmajām reizēm mani pārsteidza salīdzinoši lielā sugu daudzveidība nelielā platībā. Pārskatot novērojumus, izskatās, ka kopējais sugu saraksts šajā vietā gan būs vien nedaudz virs 30 sugām, kas patiesībā jau nemaz tik daudz nav. Pēdējos gados arī praktiski nav nākušas jaunas sugas klāt, jo nu vismaz es pats personīgi dienastauriņiem tik daudz uzmanības vairs nepievēršu. Taču šajā reizē vienu sugu izdevās pieplusot klāt - pie tam samērā negaidītā veidā. No saulaina ozola zara mežmalā nokratīju ozolu zefīra (Favonius quercus) kāpuru. Suga, kurai man dabā vēl nav izdevies uzņemt labu kadru ar pieaugušu tauriņu, jo tauriņi pamatā uzturas ozolu lapotnē (uz ziediem baroties nenāk) un tikai retumis nolaižas zemē. Ja viņi tajā ozolā dzīvo, varbūt jāpievērš uzmanību kaut kad nākotnē, jo no foto viedokļa samērā ideāls ozols -  tāds pusaudzītis, bet ar zemiem kupliem zariem. Daži no zariem praktiski 'acu līmenī' un, ja tur kāds zefīrs sēdētu, varētu sanākt ideāli kadri. Būs kāda cita gada augustā jāatceras to izdarīt, jo 2022. gadā par šo pavisam aizmirsu. 
Dedestiņu otiņmūķene (Gynaephora selenitica)
Dedestiņu otiņmūķene (Gynaephora selenitica)
No tauriņu sugām, kam te Dārziņu dzelzceļmalā ir laba populācija, noteikti var minēt dedestiņu otiņmūķeni. Suga Latvijā nav pārāk reta - katrā ziņā vēlāk vasaras beigās un rudenī kāpurus var redzēt visai bieži, bet pieaugušie tauriņi trāpās salīdzinoši reti. Tie ir savā ziņā nedaudz īpatnēji ar to, ka, lai arī skaitās naktstauriņi, pamatā tomēr lido diena gaišajā laikā - īpaši tēviņi. Mātītes gan ir salīdzinoši mazkustīgas. Tēviņu dienas aktivitāte gan ir raksturīga arī dažām citām naktstauriņu sugām, piemēram, pelēko pāvaču un bērzu raibvērpēju tēviņi arī var būt ļoti aktīvi siltās pavasara dienās, kad tie kā tādas nenogurstošas bultas šaudās apkārt. Teorētiski var pat sajaukt ar kādām pavasara raibeņu sugām, bet raibeņiem lidojums ir lēnāks, svaidīgāks, biežāk nosēžas kaut kur apsēsties. Savā ziņā var teikt, ka dienas laikā nofotografēt kādu no šiem 'trakojošajiem' tēviņiem ir liels izaicinājums vai veiksme. Šajā gadījumā man paveicās pamanīt uz priedes zariņa sēdošu neaktīvu tēviņu, kas ļāva sevi apstaigāt no dažādām pusēm. To, ka tas ir tēviņš, var pateikt pēc iespaidīgajām ķemmes-veida 'antenām'. Tās paredzētas, lai varētu uztvert mātītes izdalītos feromonus un precīzi aizlidotu uz viņas atrašanās vietu. Šāda veida abu dzimumu savstarpējās attiecības starp tauriņiem ir visai izplatīta prakse. 
Zemesblakts Philomyrmex insignis
Pēdējos gados mana galvenā interese šajā Dārziņu posmā savukārt ir blaktis. Īpaši sausākais posms, kas tuvāk pie dzelzceļa pārbrauktuves - tur vietām aug gan samērā daudz mārsilu, gan ir smilšaināki posmi, gan zāļaināki utt. Niecīgā 100m posmā laba blakšu daudzveidība. Un te tad arī sākās dienas lielākie pārsteigumi! Vispirms vienkārši starp sūnām, smiltīm un čiekuriem pamanīju rāpojam ilgi meklētu radību - zemesblakti Philomyrmex insignis! Suga, ko pēc maniem aprēķiniem Latvijā pirmo reizi konstatēja Mareks Ieviņš Kolkā 2017. gadā. Turpmāk biju šo blakti meklējis tieši tajā pašā vietā, bet kaut kā neveiksmīgi. Tikmēr sugu atraduši bija arī Aleksandrs Balodis un Laima Birziņa... Ē, kāpēc visiem ir, bet man nav? Šajā dienā tad beidzot arī man paveicās. Šī man visu laiku šķita kā suga, ko salīdzinoši grūti speciāli meklēt, bet tagad, rakstot šo bloga ierakstu, nedaudz papētīju detalizētāk un iztulkoju, kas rakstīts somu noteicējā (vai nu to nebiju darījis vispār vai arī tik sen, ka jau biju aizmirsis). Izskatās, ka tām patīkot atklātas mežmalas, nogāzītes, kāpās utml. vietas, ko saule labi uzsilda. Barojas ar, uz zemes sabirušajām, priežu (retāk egļu) sēklām. Minēts, ka mēdzot bieži apdzīvot uz zemes sabirušos čiekurus. Tad lūk - varbūt šī ir tā metode kā sugu jāmeklē? Jāieber kādā traukā vai caur sietu jāizsijā priežu čiekuri un tās blaktis varbūt 'čupām' izbirs ārā? Katrs jauns šīs zemesblakts novērojums būtu diezgan liela vērtība, jo kopumā šķiet Latvijā būs mazāk par 10 zināmiem novērojumiem. Ticams, ka tomēr ir sastopama biežāk, jo piemērotu biotopu (saulainas priežu mežmalas) tā kā netrūkst.  
Bruņublakts Phimodera flori
Turpat dažus metrus tālāk un 15 minūtes vēlāk, savukārt, atzīmējās šīs pastaigas lielākais pārsteigums jeb dienas zvaigzne! Smilšainākā pļavas laukumā starp augiem un sūnām pamanīju rāpojam Phimodera ģints bruņublakti. Oho, te tādas nebija iepriekš nekad manītas - protams, ka jānofotografē. Latvijā zināmas 2 sugas (tiesa šobrīd ir jau 3, bet par trešo sugu kādā citā reizē), no kurām viena - P.humeralis ir samērā reta un vienmēr ir prieks tādu sastapt. Otra suga - P.flori it kā Latvijas sugu sarakstā bija atzīmēta, taču bez kādiem svaigiem atradumiem. Pārbaudot Latvijas Nacionālā dabas muzeja kolekcijas, negaidīti biju atradis vienu eksemplāru, kas ievākts Rīgā (precīzāka vieta nav norādīta) 17.07.1938 (leg. J.Muskars). Bet tas tad apmēram viss. 
Atskats 1863. gadā...
Principā suga gan ir minēta arī pavisam senos literatūras avotos - Gustava Flora (kurš ir pirmais blakšu pētnieks Latvijas teritorijā) 1860. gada darbā par Livonijas blaktīm. Taču mani mulsināja fakts, ka tur tāds flori nosaukum neparādās - ir tikai humeralis un galgulina (tas otrs man neko neizsaka). Patiesībā jau tāds nosaukums nemaz nevar tur teorētiski parādīties, jo šo sugu kā pirmais aprakstījis Francs Ksavjērs Fībers (Franz Xaver Fieber) - 1863. gadā. Tātad 3 gadus pēc Flora publikācijas. Sākumā šis man nedaudz 'salauza prātu', taču izrādās vajadzēja vienkārši paskatīties nedaudz vēsturē jeb tieši šajās Fībera 19. gadsimta publikācijās. Mūsdienās tas viss par laimi ir pieejams internetā PDF formātā - nav jāiet pat uz bibliotēkām. Izrādās viņam ir bijis raksts, kur viņš diskusijas viedā tieši apspriež Gustava Flora publikāciju un tur lietotos sugu nosaukumus. Nu un kā es noprotu, tad viņš noraida, ka Flora minētā suga ir galgulina (tiesa ko līdz galam nesaprotu - šķiet fiziski kādu ievāktu materiālu nav redzējis un balstās pamatā uz sugu aprakstiem?), bet ka tā patiesībā ir jauna suga, ko viņš nosauc par Phimodera flori (nu un ka plašāk tas tiks apskatīts atsevišķā publikācijā, kā arī notiek) - tātad sugas nosaukums tieši par godu Gustavam Floram (ko gan varēja aptuveni nojaust)! Nu un līdz ar to, tad to var Flora publikāciju var tiešām uzskatīt par pirmo sugas reģistrācija gadījumu Latvijā, jo tur minēts, ka tā galgulina bijusi konstatēta pie Liepupes muižas (Pernigel). 
Bruņublakts Phimodera flori
Varētu jautāt - kāpēc tāda tik plaša atkāpe par šo Phimodera flori sugu? Jo jau uzreiz dabā eksemplārs šķita aizdomīgi tumšs un netipisks iepriekš redzētajiem P.humeralis īpatņiem - varbūt tiešām flori? Un jā - beigu beigās tas tik tiešām tā arī izrādījās! Hip hip urrā - izcili retas sugas jauns atradums! Jāsaka gan, ka noteikšana tomēr lika palauzīt prātu nedaudz vairāk kā gribētos. Galvenā problēma slēpās faktā, ka 'pie rokas' uzreiz nebija neviens otras, biežāk sastopamās sugas eksemplārs ar ko salīdzināt. Krāsojums abām sugām var būt ļoti mainīgs un noteikšanā svarīgāka ir, piemēram, priekškrūšu vairoga un kāju gūžu forma. T.i. muzejā salīdzinošais materiāls, protams, bija, bet tieši šajās dienās Covid ierobežojumu dēļ bija noteikts maksimāli attālināts darbs un iespēja apskatīt kolekcijas muzejā klātienē šķiet būtu bijusi kaut kad nākamās nedēļas beigās (šī bija sestdiena). T.i. pazīmes pēc noteicējiem jau principā sakrita, taču gribēju vienkārši drošības pēc nolikt blakus humeralis, kas tad kliedētu jebkuras šaubas. Sākumā kādu dienu-divas trinos un dīdījos, gaidot iespēju, kad varēs tikt atkal muzejā, bet tad atnāca apskaidrība, ka ātrāk būs vienkārši izskriet kaut dabā un atrast to otru sugu. Domāts darīts - 1. jūlijā izmetu līkumu Bišumuižā, kur iepriekš jau biju atradis Phimodera humeralis. Bet par to un detalizētāks abu sugu atšķiršanas apraksts... nākamajā ierakstā [skan ļauni smiekli]! 
Bruņublakts Phimodera flori apdzīvotais 'biotops'
Eiropā Phimodera flori (nez vai šo latviski var saukt par Flora bruņublakti?) ir reti vai pat ļoti reti sastopama suga - vien pēdējos 5-10 gados ir parādījušās jaunas publikācijas kur suga ir kā jauna atrasta, piemēram, Spānijā, Grieķijā (un Balkānu pussalā kopumā) vai kādos atsevišķos Centrāleiropas reģionos. Taču ir reģioni kur tā neesot ilgu laiku konstatēta - tā, piemēram, Polijā izskatās, ka šajā gadsimtā jaunu atradumu nav. Iespējams atrašanas grūtības saistītas ar sugas bioloģiju un ekoloģiju, jo tā līdzīgi kā otra ģints suga ir izteikts virsaugsnes apdzīvotājs, kur tās maskējošais krāsojums ļauj izcili paslēpties starp augiem un sūnām. Pamanīt nav viegli. Nedaudz domas dalās (vai vismaz dalījās?) par sugas barības augu, jo savulaik biju lasījis kādu publikāciju (bet nevaru īsti atcerēties kur un kādu), kur visai uzsvērti tika pieminētas, ka sugai nozīmīgs augs ir iesirmās kāpsmildznes (Coryneophorus canescens). Tā nu to biju licis aiz auss un šādos biotopos sugu centos atrast jeb pareizāk sakot - centos atrast šādus biotopus, kas man kā 'ne-botāniķim' nav tas vieglākais uzdevums. Taču 2010. gadā tika publicēts franču raksts (Dusoulier & Lupoli, 2010), kur viņi pirmo reizi apraksta sugas konkrētu saistību ar kādu barības augu - ziemas žultszālīti (Scleranthus perennis). Jāatzīst, ka iespējams biju pat šo lasījis, bet kaut kā 'palaidu gar ausīm' un pēdējos 2-3 gados, kad biju pievērsies Phimodera flori meklējumiem, joprojām vairāk koncentrējos uz kāpsmildzenēm nevis žultszālītēm. Varbūt velti? Šo hipotēzi būs nākamajos gados jāpārbauda, jo žultzālītes jau sanāk redzēt gana bieži (nezinu gan vai tās ziemas vai vasaras un vai tam ir kāda nozīme?). Tā pēc atmiņas šķiet, ka arī Dārziņu dzelzceļmalā tādas aug. Ja šis barības augs pierādītos atbilstošs arī Latvijas apstākļos, tad tas, protams, pamatīgi atvieglotu sugas meklēšanu. Tiesa ir samērā daudz gadījumu, kad Rietumeiropā kāda kukaiņu suga izmanto vienu barības augu, bet Ziemeļeiropā - citu, tā ka jāpatur 'atvērts prāts' dažādiem scenārijiem. Ok, pagaidām pietiks par bruņublaktīm, jāatstāj mazliet arī nākamajam ierakstam par Bišumuižu. 
Ģipseņu stublājgrauzis (Phytoecia virgula)
Bet tas vēl nebija viss! Atlika vēl viens negaidīts pārsteigums - ar tīkliņu izdevās iepļaut reto ģipseņu stublājgrauzi (Phytoecia virgula). Tā ir koksngraužu dzimtas vabole, bet, līdzīgi kā Agapanthia ģints, arī Phytoecia ģints 'koksngraužu' kāpuri dzīvo uz lakstaugiem nevis kokiem. Reta šī suga gan ir, ja skatās visu Latvijas teritoriju kopumā, jo valsts DA stūrī (plašākā apkārtnē ap Daugavpili un vietām Sēlijas austrumos) suga varot būt pat 'lokāli parasta'. Tiesa jau nedaudz vairāk kā pirms 10 gadiem man šo sugu bija izdevies tik pat nejauši un negaidīti atrast ne pārāk tālu no Dārziņiem - Ikšķilē (ir pat blogā ieraksts TE), kas toreiz bija, ja nekļūdos, tālākais sugas atradums uz Z-ZR Latvijā. Ja tas novērojums varēja šķist kā pilnīga nejaušība, tad šis varbūt var jau liecināt, ka ģipseņu stublājgrauzis ir pēdējos gados izplatījies jau plašāk? Jāmeklē būs vēl! Šis īpatnis starp citu no manis ļoti veikli aizmuka - šķita tāds 'pusmiris un nekustīgs', bet kā pārliku uz zāles stiebru, lai nofotografētu uz dabiskāka fona, tā burtiski momentā pacēlās spārnos un aizlidoja tālēs zilajās. Tā kukaiņi mēdz darīt, tāpēc ir visai vērtīgi uztaisīt vismaz vienu šādu dokumentālu kadru rokā vai tīkliņā vai jebkādos citos 'kontrolētos' apstākļos pirms mēģināt kukaini pārvietot. Tāpēc es vēl joprojām esmu šokēts, ka šādi nebiju izdarījis ar iepriekšējā bloga ieraksta galveno varoni Scotodes annulatus. Ļoti BEZ-AT-BIL-DĪ-GI!
Bet jā... Dārziņu dzelzceļmala nebeidz pārsteigt! 

Nav komentāru: