piektdiena, 2015. gada 26. jūnijs

Jauna suga Latvijai - Ibalia jakowlewi

Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, divu dienu pastaigā Skrundas apkārtnē izdevās novērot vēl vienu ļoti interesantu kukaini, kas atsevišķu bloga ierakstu ir pelnījis pavisam vienkārša, bet ļoti patīkama iemesla dēļ - tā ir jauna kukaiņu sugu Latvijā! Un pat vēl vairāk - ne tikai jauna suga, bet jauna kukaiņu dzimta Latvijā! Katru dienu tādi prieki negadās, tāpēc tagad mazliet sīkāk par visu pēc kārtas... :)
Parazītiskā panglapsene Ibalia jakowlewi - jauna suga Latvijā!
Liktenīgā atrašanas vieta tātad bija turpat uz iepriekšējā ierakstā slavētajiem bērzu baļķīšiem, kurus aktīvi aplidoja milzīgie Megarhyssa jātnieciņi. Visa mana uzmanība tajā brīdī tiem arī tika pievērsta, bet pirms pašas promiešanas tomēr pamanīju, pa bērza stumbru rāpojam vēl vienu, vidēja izmēra (ap 2cm garumā) plēvspārni, kas attāli arī atgādināju kādu jātnieciņu. Tā vizuāli tomēr šķita nedaudz dīvains - ar spalacinātu vēderu un aptumšotiem spārniem. Jātnieciņiem gan tā krāsu un formu daudzveidība ir ļoti liela un Latvijā vien ir vairāk par 1000 sugām, bet tomēr - šķita pārāk dīvains un netipisks, lai sajustu sevī akūtu nepieciešamību to nofotogrāfēt. Par laimi šis plēvspārnītis bija samērā mierīgs un ļāva sevi labi un pietiekami kvalitatīvi iemūžināt - tā teikt, pēc tam jau mājās tiks galā ar tā patieso piederību. 
Ielādējot attēlus datorā un papētot šo kukaini tuvāk, pieauga pārliecība, ka tas noteikti nav jātnieciņš - līdz ar to kļuva aktuāls jautājums, kas tad tas ir? Neko tādu tomēr iepriekš nebiju manījis... Sāku pārbaudīt dažas no mazajām, man zināmo parazītisko plēvspārņu dzimtām, piemēram, Evaniidae un Chalcididae (ok, šī gan nav sugām nabadzīgākā dzimta), bet to pārstāvji tomēr stipri atšķirīgāki un pārsvarā arī izmēros mazāki. Rēbus it kā šķietami kļuva sarežģītāks un varbūt pat neatminams, līdz par laimi, sērfojot pa grāmatzīmēs saglabātajām kukaiņu web-lapām, iemetu aci vienā čehu kukaiņu lapā, kur smuki  bija attēlotas praktiski visas plēvspārņu dzimtas. Starp visiem attēliem pamanīju vienu nedaudz līdzīgu objektu no Ibaliidae dzimtas. Godīgi sakot, par šādu plēvspārņu dzimtu dzirdēju pirmo reizi tā ka neatlika nekas cits kā ķerties gūgles tantei pie ragiem, lai uzzinātu par šiem 'ibalīdiem' kaut ko vairāk. Kā izrādās, tad tā ir ļoti neliela dzimta ar vien 20 sugām visā pasaulē, bet Eiropā no tām konstatētas tikai trīs. Tā ir panglapsenēm (Cynipidae) tuvu radniecīga dzimta, taču atšķirībā no panglapsenēm, tās, līdzīgi kā jātnieciņi, ir parazītiski (jeb precīzāk sakot -parazitoīdi, jo to kāpuri savu saimniekorganismu eventuāli apēd un nogalina) kukaiņi, kas savas olas dēj g.k. ragastu kāpuros. Pēdējais faktors šķita ļoti atbilstošs manai situācijai, jo biju pārliecināts, ka, līdzīgi kā te redzētos Megarhyssa ģints jātnieciņus, arī šo konkrēto plēvspārni pie šiem bērzu baļķīšiem bija piesaistījusi ļoti ticamā lapkoku ragastes (Tremex fuscicornis) kāpuru esamība tajos. Tālāk gan gūgles tante kļuva daudz skopāka un izrādījās, ka informācija par šo Ibaliidae dzimtu [ko latviski es tad dēvētu par parazītiskajām panglapsenēm - balstoties uz tuvo radniecību ar īstajām panglapsenēm, taču ar no tām atšķirīgu parazītisku dzīvesveidu] ir ļoti maz. Salasot kripatu pēc kripatas no visādiem PDF-iem dažādās valodās un ņemot talkā gūgles transleiteri, beigu beigās jau tomēr pie kaut kādas jēgas izdevās tikt. 
Šajā brīdi jau biju paspējis paskatīties, ka Latvijas kukaiņu sarakstā neviens Ibaliidae dzimtas pārstāvis nefigurē - tātad visdrīzāk jauna suga! Arī faunaeur.org datubāzē neviena suga Latvijai atzīmēta nebija. Atlika vien noskaidrot, kuru sugu tad man ir izdevies nofotogrāfēt! Tas patiesībā izrādījās samērā vienkārši, jo vairāku pazīmju un apstākļu kopums, mani droši noveda pie sugas - Ibalia jakowlewi! Šīs sugas raksturīgās ārējās pazīmes ir dzeltenīgie spārni ar aptumšotajiem galiem, gaišie taustekļi, gaišās kājas u.c. smalkākas pazīmes (piemēram, attālums starp aci un žokļu pamatni). Kā arī fakts, ka šī suga ir tieši lapkoku ragastes parazitoīds un meklējama uz bērzu stumbriem, kuros mīt šīs ragastes kāpuri - pārējās divas sugas (I.leucospoides un I.rufipes) ir dažādu skujkoku ragastu (Urocerus sp., Sirex sp., Xeris sp.) parazitoīdi un attiecīgi meklējamas uz skujkoku baļķīšiem. Ar manu eksemplāru viss kā "pēc grāmatas", tātad pilnīgi droši, ka mans redzētais radījums ir Ibalia jakowlewi. Šīs sugas izplatība, protams, ciešā mērā ir saistīta ar tās saimnieksugas, lapkoku ragastes, izplatību un tā, savukārt, Latvijā un vispār mūsu Eiropas ziemeļu daļas reģionā patiesībā ir sastopama visai (vai pat ļoti?) reti. Līdz ar to I.jakowlewi ir Eiropā ļoti reta suga ar maz atradumiem - konstatēta Vācijā, Polijā, Čehijā un šķiet arī Somijā, bet sastopama arī tālāk uz austrumiem Krievijā, Japānā un Korejā. Tā ka īpaša un interesanta suga ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā!
Vispār jau stipri interesanta un veiksmīga man tā Skrundas zivju dīķu apkārtne - piemēram, kādus 300m no šīs vietas pagājušogad izdevās novērot meža stērsti (7. novērojums Latvijā). Kas to lai zin, kādi vēl tur brīnumi mīt? :)

ceturtdiena, 2015. gada 25. jūnijs

Piesātinājums

Dedestiņu baltenis (Leptidea sinapis)
Jūnija beigas un jūlija sākums kukaiņu pasaulē ir tāds kārtīgs 'pilnzieda' laiks - uz katra soļa mums pretī raugās daudzi desmiti vai pat simti dažādu fasetacu pāru. Lai arī dienas tagad ir ļoti garas, tomēr mani mazliet nepamet sajūta, ka pietrūkst laiks, lai to dabas daudzveidību paspētu apskatīt, mēģināt atrast sev interesējošās sugas vai vienkārši dotos pļavās kaut ko feinu nofotogrāfēt. Pilnīgi vai jūtu, ka viens div' un attapšos jau augustā, kad kukaiņu pasaule lēnām jau sāk doties pie miera... Laikapstākļi ar kaut kā jūnijā tā ļoti jau tomēr nav mūs lutinājis un arī tagad kāda pēdējā nedēļa jau tomēr ir bijusi diezgan lietaina. Pirms Jāņu svētkiem padzīvoju divas dienas Skrundā un laikam tomēr jāsaka, ka tad gan ar laiku stipri paveicās. Nebija varbūt diži svelmains, bet lietu virs galvas nedabūju un divas ~5 stundu pastaigas Skrundas zivju dīķu apkārtnē izdevās izcili piesātinātas gan ar dažādu fotokadru iespējām, gan ar retu un pat ļoti retu sugu novērojumiem. Kaut katra tāda diena būtu! 
Lauka sīksamtenis (Coenonympha arcania)
Spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)
Protams, viens no mērķiem bija iepazīt Skrundas novada dienastauriņu faunu, jo Skrundas zivju dīķu apkārtnē es parasti slaistos vai nu agrā pavasarī vai vēlāk rudens pusē, kad tā tauriņu fauna ir salīdzinoši nabadzīga - līdz ar to nebija nemaz tāds īsti priekšstats kādas sugas tur mīt. Tauriņu vērošanas akcijas kontekstā (par "Tauriņu vērošanu 2015" mazliet plašāk lasām šeit) Skrundas novads gan nav tas pats aktuālākais, jo g.k. pateicoties Mārītes Ramšas aktivitātei, portālā Dabasdati.lv šī novada sarakstā līdz šim gadam bija reģistrētas jau 50 sugas, kas nav nemaz tik maz, bet nu neliela cerība ko jaunu atrast jau tomēr bija. Beigu beigās tas arī izdevās - ja pareizi tagad papētīju, tad pievienoju vismaz 4 jaunas sugas! Un noteikti ir potenciāls kopēju sugu skaitu pacelt arī līdz 60 sugām - jābrauc tik biežāk! Nekādi retumi jau gan it kā netrāpījās, bet vairākas no glītajām sugām (piemēram, spogulīšu rensgalvītis) gan smuki atzīmējās. Jāpiezīmē, ka tauriņu ziņā izskatās, ka viss ir mazliet par kādu nedēļu aizkavējies, jo vairākas sugas, kas it kā normāli jau sāk lidot jūnija vidū, vairāk pamanāmsa kļuvušas vien tagad ap 20-ajiem datumiem. Un kopumā ir sajūta, ka tauriņu skaits kā tāds arī ir mazliet mazāks kā citus gadus. To gan tā labi varētu salīdzināt, ja noietu/izbrauktu ar velo kādu sev labāk zināmu maršrutu Ogres apkārtnē, kur apmēram ir skaidrs cik daudz sugu un tauriņu vispār parasti var saskatīt. Jācer, ka saulains laiks un karstums tomēr kaut kad iegriezīsies arī pie mums!   
Māņkoksngrauzis Anogcodes melanurus - tēviņš
Māņkoksngrauzis Anogcodes melanurus - mātīte
Māņkoksngrauzis Oedemera femorata
Pie pašiem dīķiem, protams, bija daudz spāru, bet nevarētu teikt, ka tās baigi gribētu fotogrāfēties - īpaši retumi ar negribēja rādīties. Vienīgā redzētā Partenopes dižspāre tā arī, atpakaļ i' neatskatīdamās, aizlaidās pāri vienam no dīķiem. Uz putniem tā īpaši šoreiz nekoncentrējos, bet tāpat izdevās pamatnīt gan 2 lielos zīriņus, pārlidojošus mazos ķīrus, 5 gugatņus, parasto ūbeli un protams veselu virkni ar dažādiem ķauķveidīgajiem. Tā ka nemaz ne tik tukšs - iespējams, ja dīķu apkārtni pieskatītu regulāri, tad arī vasaras laikā ko interesantu tomēr te varētu izsēdēt. Tā ka principā pievērsos tik kukaiņu vērošanai. Niedru joslas malās šur un tur sēdēja kādi māņkoksngrauži (Oedemeridae dzimta), starp kuriem bija gan parastākas sugas kā, piemēram, Anogcodes melanurus, gan arī viena mazliet retāka un manam fotoarhīvam jauna suga - Oedemera femorata, kas labi atšķiras no vairuma citu sugu ar tēviņu īpaši paresninātajām pakaļkāju ciskām. Tā tās jaunās sugas palēnām krājas. 
Koksngrauzis Plagionotus arcuatus
Koksngrauzis Clytus arietis
Koksngrauzis Pachyta quadrimaculata
Daudz lielāks prieks gan bija par jaunu koksngraužu sugu manam fotoarhīvam - Plagionotus arcuatus, kas ir daudz retākā P.detritus (slavens arī kā 'Botāniskā dārza koksngrauzis') 'brālis'. Te gan jāsaka, ka domām laikam tiešām ir liels spēks, jo tieši gāju pa ceļu un, vērojot ceļmalā augošu ozolu, domāju pie sevis - "ehh, būtu forši, ja pa to tagad skraidītu Plagionotus arcuatus". Par cik nebija īpaši karsts un saulains, kā arī minētais ozols vizuāli šķita sprauns un svaigs (beigās gan izrādījās, ka pamatnē tomēr ar spožās skudras ligzdu - tad jau vidus ietrupējis), tad nemaz klāt nepiegāju, lai uz tā ko pameklētu. Bet nu pēc ~150m ceļmalā pie malkas kaudzes gulēja liela diametra (~1m) lapkoka, iespējams liepas, baļķis, kas gan šķita tuvākas apskates cienīgs. Un ko tu neteiksi - pa to rāpoja domās piesauktais koksngrauzis! Līdz ar to, nav pagājuši ne četri gadi, kad esmu izpildījis savu 2011. gada fotomērķi - nofotogrāfēt 70 koksngraužu sugas. Kaut kā pārāk ilgu laiku tas man prasīja, jo tomēr joprojām šķiet, ka rūpīgi un metodiski piestrādājot pie tieši koksngraužu sugu meklēšanas, šo mērķi varēja arī sasniegt un izpildīt 2011. gadā. Bet nu labi - kā bija tā bija. Arī koksngraužu ziņā jūnijs/jūlijs ir sugām bagātākais laiks (arī šo divu dienu laikā redzētā sugu daudzveidība bija visai liela) līdz ar to pastāv cerības šogad vēl kādu jaunu sugu atrast. Atliek tik doties dabā! 
Smailvēderis Hoshihananomia perlata 
Ugunsspāre (Pyrrhosoma nymphula)
No spārēm tomēr viena suga šķiet atzīmēšanas vērta - viena no mūsu daiļākajām (tas, protams, subjektīvi) mazajām spārītēm - koši sarkanā ugunsspāre! Nav nekāds retums, bet kādus pēdējos 3 gadus laikam nemaz nebiju redzējis. Tāpat ilgu laiku nebiju redzējis smailvaboli ar jancīgo latīnisko nosaukumu - Hoshihananomia perlata. Tas gan varbūt arī būtu mazāks brīnums, jo šī suga tomēr arī nav nekāda ļoti bieži sastopamā. Paveicās arī ar to, ka tajā brīdī jau bija savilkušies nedaudz mākoņi un vabole mierīgi sēdēja uz nelielas apses lapiņas, jo smailvaboles, kad tās ir saulē uzkarsušas, ir ļoti aktīvas un metas lidot pie mazākā traucējuma. Patiesībā šī ir ļoti grūti nosakāmu sugu dzimta, jo vairums sugu ir vienkārši melnā krāsā, bez šāda viegli atpazīstama gaišāku punktiņu raksta kā šai konkrētai sugai.  
Vībotņu vērpēja (Malacosoma castrensis) kāpurs
Tumšās pūcītes (Xylomoia strix) atstātais caurums ziemzaļajā kosā
Pelēkā pāvača (Saturnia pavonia) kāpuri
Tinējs Celypha siderana
Naktstauriņu pasauli Skrundas novadā gan vēl tā īsti atklājis neesmu, jo neesmu pagaidām īpaši arī meklējis vietu, kur varētu ērti tik pie elektrības, lai uzkarinātu kādu tauriņu palagu. Tā ka jāiztiek ar gadījuma rakstura novērojumiem ar dienā iztraucētiem īpatņiem vai veģetācijā pamanītiem kāpuriem. Šajā reizē gan izdevās viens vērtīgs atradums - izdevās atrast nelielu ziemzaļo kosu audzīti kurā savukārt izdevās atrast trīs kosas ar tipiskiem tumšās pūcītes (Xylomoia strix) bojājumiem! Latvijā galīgi nav daudz šīs sugas atradņu un šī, cik nu es zinu, ir jauna atradne. Meža pleķītis ar kosām gan bija visai niecīgs (tā optimistiski vērtējot - 100x50m, bet nu reāli jau laikam pat mazāks) tā ka drīzāk jādomā, ka kut kur blakus varētu būt arī kāds meža nogabals, kur šo kosu ir vairāk. Būs jāpastaigā kādreiz tur vairāk.  
Spraugložņa Orthocerus clavicornis
Spraugložņas Orthocerus clacvicornis biotops
Spīdulis Amphotis marginata
Koksngrauži Aegomorphus clavipes
Šajā reizē beidzot arī pieņēmu faktu, ka dažas 'retās' sugas patiesībā nemaz tik retas nav - ja vien zin kur tās meklēt, tad tās atrast nav problēma. T.i. nav jau tas nekāds pārsteigums, jo noteikti ir ne viena vien tāda suga (drīzāk desmitiem vai pat simtiem sugu), kurām it kā ir maz atradumu, bet kuras piemērotos biotopos droši vien ir sastopamas regulāri. It kā jau gribējās ilgāk pie sevis paturēt to sajūtu, ka esmu baigais 'Retumu mednieks', bet neko darīt - pāris sugas tagad būs no šī retumu saraksta jāatskaita. Šajā gadījumā tās divas sugas, kuras tad acīmredzot galīgi nav nekas rets, ir spraugložņa Orthocerus clavicornis, ko esmu atradis jau kādās 5 vietās (pie tam, speciāli meklējot šo sugu sausos, smilšainos laukumos, kas apauguši ar Peltigera ķērpjiem - tukšā esmu palicis vien kādas 2 reizes) un spīdulis Apmhotis marginata, kas jādomā ir sastopams, ja ne gluži visās, tad vairumā spožo skudru (Lasius fuliginosus) ligzdu. Un spožā skudra pie mums galīgi nav reta. Te gan vienīgi varētu būt interesants moments, ka pagaidām pašam šķiet nav izdevies atrast šo sugu ligzdā, kas ir uz kāda skujkoka, piemēram, egles - attiecīgi ir iespējams, ka šis spīdulis tomēr izvēlas tikai tās ligzdas kas ir lapkokos (ozols, liepa u.c.). Ja tā, tad tas iespējami apdzīvoto ligzdu skaits, protams, sarūk, bet tik un tā - arī spožo skudru skaits lapkokos ir visai liels. Vispār jau gan kaut ko līdzīgu jau biju piedzīvojis arī agrāk, jo, piemēram, koksngrauzis Aegomorphus clavipes, ko manīju arī šajā izgājienā, manos kukaiņpētniecības pirmsākumos skaitījās reta vai pat ļoti reta suga, bet nu mūsdienās tas vairs nav nekas īpašs. Šis gadījums gan varbūt nav tik daudz saistīts ar to, ka esam iemācījušies šo sugu labāk konstatēt, bet gan ar to, ka suga vienkārši ir tiešām izplatījusies un kļuvusi biežāka. Visvieglāk šo sugu ir atrast uz svaigi nokritušiem apšu vai bērzu stumbeņiem vai sazāģētiem baļķīšiem un arī pirms gadiem 20  šādi objekti tomēr bija vieni no rūpīgāk apskatītajiem - līdz ar to, ja šie koksngrauzīši būtu tad uz baļķiem sēdējuši, tad tiktu arī pamanīti.  
Jātnieciņš Megarhyssa vagatoria
Runājot par dažādiem stumbeņiem un baļķiem, šajā reizē izdevās atrast īstu 'zelta āderi' - grāvī gulēja kādi 5 paresnāki bērza baļķi (acīmredzot viens nozāģēts ceļmalas bērzs) ap kuriem lidinājās gigantiski jātnieciņi ar gariem dējekļiem. Jau pa gabalu tie izskatījās nevis piķa melni, kas mani varbūt īpaši neuzrunātu, bet gan zeltaini brūni, kas lika sirdsdarbībai strauji paātrināties. Piegāju tuvāk un tik tiešām - Megarhyssa ģints jātnieciņi! No bērnības dienām, kad tēvs vēl intensīvi nodarbojās ar jātnieciņu pētniecību, šie man ir iespiedušies atmiņā kā tādi mītiski tēli - lieli (kopā ar dējekli līdz pat 10cm!) un ļoti, ļoti reti. 1999. gada publikācijā, kas apkopo datus par šīs ģints atradumiem Latvijā, no 4 sugām tikai viena, M.emarginatoria (tagad saukta par M.rixator) kolekcijās pārstāvēta ar vairāk par vienu eksemplāru (kopumā - astoņiem). Divām citām sugām - M.perlata (tagad - M.vagatoria) un M.superba kolekcijās tikai pa vienam eksemplāram, bet ceturtā suga - M.gigas (tagad - M.perlata) zināma tikai pēc literatūras ziņām.
Jātnieciņš Megarhyssa perlata
Daudzo gadu laikā kopš es pats dodos dabā, biju redzējis tikai vienu pašu šīs ģints jātnieciņu - toreiz, lai arī jau nodarbojos ar kukaiņu foto, uztraukums šo zvēru pamanot bija tik liels, ka metu fotoaparātu pie malas un ķēru to jātnieciņu rokā, lai būtu fizisks pierādījums, ka esmu šo mītisko radījumu redzējis (toreiz tā izrādījās suga M.superba - otrs zināmais atradums Latvijā)! Šoreiz biju jau mazliet aukstasinīgāks un, lai arī pirmajā piegājienā visus jātnieciņus aizbaidīju tā arī nevienu labu kadru nenospiedis, pēc stundas, nākot atpakaļ, par laimi tie bija salidojuši atpakaļ un vispirms tomēr centos iegūt kādus labus un kvalitatīvus kadrus un ķert tad pēc tam - t.i. ja maz būtu palicis ko noķert. Šajā gadījumā noķeršanai bija būtiska nozīme sugu noteikšanai, jo no pirmā mana satikšanās gadījuma atmiņā bija palicis, ka svarīgas ir arī sejas zīmējuma nianses, ko jātnieciņam dabā diez vai būtu izdevies nofotogrāfēt. Par laimi viss ritēja pēc plāna - izdevās nofotogrāfēt gan pa stumbru staigājošus eksemplārus, gan vienu mātīti, kas bija ar dējekli pamatīgi ieurbusies bērza stumbenī un īpaši nelikās manis traucēta. Izcili! Uzreiz jau pamanīju, ka vizuāli tur vajadzētu būt divām dažādām sugām - viena mazāka un ar nelieliem, kvadrātveida laukumiem katra vēdera posma sānā, bet otra - lielāka un ar spilgtiem, gareniskiem gaišajiem laukumiem vēdera sānos. Pārbaudot pēc tam arī visas smalkākās pazīmes, iznāk, ka nofotogrāfētās sugas attiecīgi ir M.vagatoria (jeb perlata agrāk) un M.perlata (jeb gigas agrāk). Tātad pirmajai sugai varētu būt otrs zināmais atradums Latvijā, bet otrai sugai - teorētiski arī otrs, bet faktiski pirmais pierādītais atradums Latvijā! Vēl jo lieliskāk! Kas interesanti, ka abas sugas ir lapkoku ragastes (Tremex fuscicornis) parazitoīdi, kas vedina uz visnotaļ stiprām aizdomām, ka šajos bērzu baļķīšos dzīvojas šīs ragastes kāpuri. Vispār jau šajā vietā nabaga lapkoku ragastēm klājas visai sūri, jo bez minētajiem mega-jātnieciņiem, uz baļķīšiem atradās vēl viena plēvspārņu suga, kas dēj oliņas šo ragastu kāpuros, bet.. šis konkrētais lopiņš ir pavisam īpašs un vēl vērtīgāks atradums par jātnieciņiem, tāpēc pelnījis atsevišķu (nākamo - esiet pacietīgi) bloga ierakstu. 

Krāšņvavbole Chrysobothris affinis

Bet ne velti šī bloga ieraksta virsraksts ir "Piesātinājums", jo tas vēl nebija viss! Attiecībā uz šo pēdējo vērtīgo objektu blogam piestāvētu pavisam cits virsraksts - "Uģis 1:2 Chrysobothris sp." (atsaucoties uz šo bloga ierakstu), jo JĀ! Man tas beidzot izdevās! Izdevās nofotogrāfēt kādu no Chrysobothris ģints krāšņvabolēm! Un arī šeit laikam nostrādāja domu spēks - tieši domāju, ka būtu forši, ja uz kāda no ceļmalā atstātajiem sazāģētajiem baļķīšiem sēdētu kāds Chrysobothris... Pēc metriem 200 ar binokli vienu tādu tievāku sprunguļu čupiņu nopētīju un sev par pārsteigumu vienu vabolīti arī ieraudzīju! Uzreiz, protams, atsaucu atmiņā iepriekšējo neveiksmi, nozvērējos vairs tādu kļūdu nepieļaut un lēni virzījos tuvāk baļķēna galam, kur vabole it kā mierīgi sēdēja. Skaidri zināju, ka viena lieka kustība - un rezultāts kļūs 0:3 man par sliktu... Pirmo kļūdu - nenospiest kaut vai attālu, bet vismaz dokumentālu kadru - izlaboju jau uzreiz. Protams, īsti liels labums no šāda kadra nav, bet nu vismaz teorētiskais ķeksītis, jo sugu jau pēc tāda noteikt var  - arī šajā gadījumā mans ceļš bija krustojies ar biežāk sastopamo C.affinis. Tālāk tik liecos centimetru pa centimetram tuvāk un spiedu kadru pēc kadra, līdz biju beidzot nonācis pietiekamā attālumā, lai krāšņvabole jau aizpildītu lielāko daļu no kadra. Urā! Mērķi sasniedzis, mazliet atslābinājos un droši vien par strauju nolaidu zemāk fotoaparātu un - Chrysobothris aizlidoja tālēs zilajās... Bet lai jau lido - es tikmēr jau smaidīgu ģīmi priecīgs cilpoju mājās :) Ehh... Varu tikai atkārtoties - kaut būtu vairāk šādu piesātinātu dienu!

pirmdiena, 2015. gada 15. jūnijs

Trīsdiennieks gar jūru

Jūŗja
Jūnija sākumā piekritu piedalīties mazliet priekš manis neierastā pasākumā - trīs dienu gājienā gar jūru no Ainažiem līdz... nu cik tālu sanāks aiziet. Man nepierastā, jo pārsvarā visi mani izgājieni dabā ir tādi vienas vai maksimums divu dienu gari ar galveno uzsvaru uz dzīvās dabas vērošanu vai fotogrāfēšanu. Tāpēc īsti nebija priekšstats kā izdosies apvienot to sev interesējošo (kukaiņu foto) ar tādu diezgan intensīvu iešanu. Ja gadījumā ar kukaiņiem nekas nesanāktu, uzstādīju sev uzdevumu putnu vērošanā - censties ieraudzīt vai sadzirdēt maksimāli daudz putnu sugas šajās 3 dienās. Laiku solīja pietiekami labu, ja nu vienīgi mazliet vējainu, un tā 1. jūnijā ap 9iem no Ainažu mola sākām savu ceļu uz Dienvidiem. 
Melnais stārķis (Ciconia nigra)
Avozeta (Recurvirostra avosetta)
Jūrmalas dižpīļu (Tadorna tadorna) ģimene
Pirmajā gājiena daļā lielāks uzsvars noteikti bija uz putniem, jo tomēr Ainažu un tālāk Randu pļavu seklās un zāļainās lagūnas un to apkārtne ir viena no putniem bagātākajām vietām Latvijā. Īpaši interesanti te ir putnu migrāciju laikā (gan pavasarī, gan rudenī), bet arī tagad jūnija sākumā cerēju, ka šis tas interesants varētu trāpīties (kaut kādas pēdējās pavasara migrantu kripatas jau vēl šajā laikā kustas uz ziemeļiem). Un šis tas trāpījās ar! Vispirms jau ļoti glīti atzīmējās drošs un ne pārāk tramīgs melnais stārķis, kas laikam bija vairāk koncentrējies uz barības meklējumiem un, mums tuvojoties, ik pa laikam vien pārlidoja kādus daždesmit metrus tālāk. Beigās jau, kad bijām šim apnikuši, tas gar jūru apmeta mums loku un nolaidās atpakaļ lagūnā, kur jādomā turpināja mierīgi gādāt pārtiku sev un/vai varbūt arī mazuļiem (nezinu gan cik tālu no ligzdas tie lido baroties - var jau būt, ka šis tomēr neligzdotājs). Pie Randu pļavām sagaidīja citas mazais pārsteigums - avozeta! Putns, kas Latvijā gan neligzdo, bet regulāri novērojams caurceļojot. Parasti gan tās pie mums var redzēt aprīlī/maijā un šis sanāk tāds samērā vēls novērojums. Turpmāk dienas gaitā tādi retumi vairs nerādījās, bet putnu jau netrūka - kādas trīs Jūrmalas dižpīlu ģimenes, jūras ķīvīte, ķīķis, visādi ķauķi utt. Dienas beigās biju salasījis 67 sugas. 
Cik sugas tu šeit spēj saskatīt?
Bez putniem man ļoti interesēja, kādus kukaiņus varētu atrast te jūras malā? No vienas puses it kā liedags un kāpas ir sugām samērā nabadzīgi biotopi, bet toties tās sugas, kas tur dzīvo, pārsvarā ir visai specifiskas un nereti citur nemaz nav atrodamas (vai iekšzemē atrodamas vien sausos un smilšainos biotopos). Taču jūrai ir arī pavisam cits efekts - tā ir kā nepārvarams šķērslis vairumam kukaiņu, kas nozīmē, ka nereti liedagos var pamanīt lielu skaitu dažādu vaboļu u.c. kukaiņu, kas pret šo 'jūras sienu' ir atdūrušies vai nu tāpat vien lidojot savās gaitās vai arī ir vēja brāzmu atpūsti no blakus esošajiem biotopiem. Jebkurā gadījumā šādas koncentrēšanās vietas (visā gājiena garumā kaut kādi zilie alkšņu lapgrauži, kas ir ļoti masveidīga suga, bija redzami vai ik uz soļa, bet tādas vietas, kur bija vērojama lielāka sugu daudzveidība nebija īpaši daudz) ir kukaiņu pētnieka paradīze! Nevarētu teikt, ka šajā gājienā būtu atradusies kāda tiešām izcila zelta bedre, jo ir dzirdēti arī nostāsti no citiem gadiem, kad atsevišķi posmi ir vienkārši noklāti ar tūkstošiem dažādu vaboļu, bet sugu daudzveidība kopumā bija pietiekami liela, lai tomēr būtu interesanti šad un tad pieliekties un papētīt kādu ar vabolēm aplipušu kukurzni - tā, piemēram, cik sugas varat saskaitīt uz augstāk attēlā redzamā praula gabala? Šajā brīdī tomēr jāatgriežas pie pārgājiena specifikas - kukaiņu bildējamo agregātu tomēr turēju somā, jo ja sāktu tur rāpot pa smiltīm un visu to mēģinātu iemūžināt, tad 10 stundu laikā vairāk par 5km nenorāpotu... Tā nu nācās sakost zobus un visai tai bagātībai pārsvarā iet garām - ja nu kas interesants tā tomēr iekrita acīs, tad to liku trauciņā, lai vēlāk nofotogrāfētu jau nometnes vietā. 
Četrplankumu līķvabole (Dendroxena quadrimaculata)
Skrejvabole Elaphrus cupreus
Skrejvaboles Elaphrus cupreus segspārni tuvplānā
Skrejvabole Elaphrus riparius
Skrejvabole Odacantha melanura
Skrejvabole Lebia cruxminor
Lapgrauzis Chrysolina graminis
Un kas tad tāds interesants pirmajā dienā trāpījās? Laikam lielāks uzsvars sanāca uz skrejvabolēm, jo starp dažādiem lapgraužiem un daudzām mārīšu sugām nekas tāds pārāk specifisks un interesants negadījās (ja nu vienīgi lapgrauzis Chrysolina graminis uz Ainažu mola, kas ir man jauna suga fotoarhīvā. Nekas gan rets). Ne no skrejvabolēm pats negaidītākais atradums bija retā četrplankumu līķvabole, kas mierīgi tupēja uz neliela koka gabaliņa. Tā gan Latvijā ir krietni vien retāka suga (noteikti dienas retākais atradums), ko es pats esmu redzējis vien Turaidas apkārtnē. Apdzīvo lapkoku mežus līdz ar to jādomā, ka pludmalē tā arī visdrīzāk bija nokļuvusi nejauši - iespējams no kāda blakus mežiņa. Bet priekš manis vērtīgākie dienas novērojumi bija kādas 5 jaunas skrejvaboļu sugas manam foto arhīvam! Un atkārtota satikšanās ar nu ļoti glītajām un elegantajām Elaphrus ģints skrejvabolēm. Izmēros nav lielas (E.cupreus ap 8mm, E.riparius - kādi 6mm), bet tuvplānā izskatās ļoti iespaidīgi! Gandrīz kā kaut kādas spīdīgas tropu vabolītes. Visas Elaphrus ģints skrejvaboles ir mitrumu mīlošas un dzīvo dažādu ūdensbaseinu krastos, kaut kur pie mitrām ieplakām utm. Šeit tās atradās g.k. Randu pļavu lāmu malās, kur slēpās zem koku sprungulīšiem. Šīs gan abas nebija man jaunas sugas un vispār kopumā Latvijā ir ļoti bieži sastopamas sugas. Arī citas jaunās sugas, piemēram, Odacantha melanura un Lebia cruxminor nekādi retumi nav, bet nu līdz šim nebija manā redzes lokā trāpījušās. Starp citu šajā dienā bija tiešām stiprs vējš, kas man 'laupīja' vēl vienu jaunu sugu manam fotoarhīvam - Lebia chlorocephala ko vējš man izrāva no pirkstiem brīdī, kad gribēju to likt trauciņā...
Akmeņu garnele (Palaemon elegans)
Pirmās dienas vakars tika pavadīts vakariņojot, fotogrāfējot pa dienu salasītās vabolītes. Bija doma, ka varētu kaut ko pastaigāt un pafotogrāfēt pa apkārtni, bet sāka līņāt un līdz ar to nekas cits neatlika kā doties vien gulēt. Nākamajā rītā laiks bija daudz mierīgāks un iešanai piemērotāks, bet dzīvās dabas ziņā jau sāka mazliet viss apsīkt. Varbūt tas tik tā šķita, jo tomēr posms no Ainažiem līdz Salacgrīvai tomēr ir izcili daudzveidīgs un loģiski, ka pēc šī posma nākamie kilometri šķitīs garlaicīgāki. Tāda lielāka dzīvības saliņa izrādījās Šķīsterciems, kur starp akmeņiem barojās pa kādam parastajam šņibītim, jūras ķīvīte, akmeņtārtiņš, gaisā plivinājās zivjērglis un cekulzīriņi, kaijas utt. Tāda kā putnu oāze 'tuksnesī'. Ok, putni jau bija arī kilometrus pirms un pēc, bet pārsvarā tomēr dominēja upes tārtiņi, ik pa laikam kāda lielo gauru ģimenīte un jūrā gaigalu bari. Nekas tāds īpašs kā sacīt jāsaka. Tad nu atlika vien šad un tad piestāt un papētīt, kas par kukaiņiem u.c. bezmugurkaulniekiem ir atrodami. Vairākās vietās izdevās atrast izskalotas, interesantas garneles, ko sākotnēji nepareizi nodēvēju par krangoniem (Crangon crangon), bet vēlāk mājās papētīju, ka tomēr tāda dīvaina tā garnelīte izskatās - ar zilganām spīlītēm. Izrādījās ka tā ir Eiropas akmeņu garnele (Palaemon elegans), kas Baltijas jūrā skaitās invazīva suga. Dabiski tā dzīvojot Atlantijas okeāna austrumu piekrastē, bet ap 2000. gadu ienākusi arī Baltijas jūrā, kur ir izplatījusies līdz pat Somu līcim. Starp citu izmērā pat nebija nemaz tik maza (ap 4-5cm) tā ka, ja tādas varētu kādu spaini sasmelt, tad jau sanāktu tīri laba garneļu zupiņa :)
Orusīdi Orussus abietinus
Starp dienas interesantākajiem kukaiņu novērojumiem noteikti jāmin, pa slavenā un daudzu jo daudzu fotogrāfu bildēs redzamā Ķurmraga melnalkšņa  stumbru skraidelējošos, orusīdus (Orussus abietinus), kas it kā Latvijā skaitās reta suga. Par orusīdiem plašāk gan esmu jau rakstījis šajā bloga ierakstā. Toreiz starp citu sazinājos arī ar vienu lietuviešu plēvspārņu pētnieku, kas atzīmēja, ka, lai arī īpaši datus par orusīdiem apkopojis nav, tomēr pats viņš šo sugu Lietuvā ir redzējis pietiekami daudz un uzskata, ka tā nav nekāds retums. Jādomā, ka pie mums situācija varētu arī būt līdzīga - vien trūkst datu, kas to apstiprināti. Varbūt atliek tik biežāk karstās dienās piestāt pie kādiem stāvošiem koku stumbeņiem bez mizas un šo sugu izdotos atrast biežāk? Interesanti gan, ka uz šī alkšņa tie bija tiešām daudz (kādi 6-7 īpatņi vismaz) un varēja vērot pat tādas kā riesta dejas - te nostājās ar 'deguniem' viens pret otru, te viens īpatnis sekoja otram cieši aiz muguras un abi tā īpatnēji cilāja gaisā dibenus utml. Visai amizants skats - kā jau tādiem amizantiem un mazliet noslēpumainiem kukaiņiem piestāv. 
Skarabejs Aegialia arenaria
Smecernieks Hypera dauci
Īsspārnis Creophilus maxillosus
Kūleņotājvabole Eucinetus haemorrhoidalis
Otrajā dienā sanāca lielākā noietā distance (ap 30km) kā rezultātā droši vien bija mazliet mazāk laiks kaut kur piestāt un apskatīt/atrast. Bet nu pāris interesanti objekti jau bija - tā, piemēram, pie Veczemju klintīm smiltīs gulēja jau tāds mazliet pastāvējis zivju gārņa līķītis zem kura savukārt dzīvojās vismaz kādi 20 īsspārņi Creophilus maxillosus, kas ir tāda viena no lielākajām Lv sastopamajām īsspārņu sugām. Nav nekāds retums, bet par cik dzīvo g.k. tikai uz dzīvnieku līķiem, tad to sastapšana cieši korelē ar atrasto dzīvnieku līķu daudzumu (šķiet arī, ka gluži uz pelēm, kurmjiem u.c. beigtiem sīkdzīvniekiem šos nevar atrast). Pats tik šo sugu redzēju vien otru reizi - pirmā sastapšanās bija uz Gaujmalā izskalota mežacūkas līķa. Kā vērtīgāko novērojumu gribu atzīmēt mazu, apaļu vabolīti ar brūnganu 'dibenu' - kūleņotājvaboli Eucinetus haemorrhoidalis. Interesanta tā ir tāpēc, ka pirmkārt tā Latvijā ir reta (vai vismaz ir samērā maz ziņu par to - pilnīgi iespējams, ka ir pietiekami bieži sastopama), bet otrkārt - tā ir vienīgā savas dzimtas (Eucinetidae) pārstāvē Latvijā! Ja jaunas sugas manam vaboļu fotoarhīvam nāk klāt samērā regulāri, tad jauna dzimta - tie ir nelieli svētki! Paņemot to rokā uzreiz arī atklājās kāpēc to sauc par kūleņotājvaboli - tā tiešām sāka neveikli kūleņot, svaidīties un lēkāt pa plaukstu tā it kā nemaz nemācētu staigāt. Līdzīga rakstura kustības raksturīgas, piemēram, smailvabolēm (Mordellidae) - acīmredzot tas ir tāds pašaizsardzības manevrs, jo tādu haotiski mētājošos objektu noteikti ir visai grūti notvert un apēst. Starp citu pirmajā dienā vienu šādu vabolīti jau biju atradis, bet kolīdz to mēģināju ņemt pirkstos, tā kaut kur veikli aizleca/aizkūleņoja un pa vējam nozuda manam skatienam. Maigi teikt, ka kād turpmāko pusstundu biju stipri škrobīgs, bet nu ko tur daudz teikt - acīmredzot šis izvairīšanās manevrs strādā ļoti labi... Kūleņotājvaboles barojas ar atmirušiem augu produktiem un sastopama kaut kur nobiru slānī, pie augu saknēm, zem mizas u.c. - diezgan daudzveidīgos biotopos. Latvijā nav pārāk daudz novērojumu, bet droši vien grūti konstatējama sīkā izmēra (ap 3mm) un slēptā dzīves veida dēļ.  No citām vabolēm izdevās atrast arī vienu smilšainu vietu speciālistu sugu - vaboli no skarabeju dzimtas (īsti jau neceļas to saukt par skarabeju) Aegialia arenaria. Arī jauna suga fotoarhīvam - tāpat kā retais smecernieks Hypera dauci. 
Kas tur?
Kāpu vilkzirneklis (Arctosa cinerea)
Otrās dienas vakarā pēc telts uzcelšanas un vēdera piepildīšanas bija vairāk spēka un arī laiks bija ļoti patīkams, lai kādu stundiņu jau tā mazliet cītīgāk un rūpīgām parāpotu pa apkārtni meklējot dažādus sīklopus. Atradās arī daži 'liellopi' - kāpu vilkzirnekļi (Arctosa cinerea), kas ir Latvijā vieni no lielākajiem zirnekļveidīgajiem (attēlā to izmēru nevar sajust, bet ar kājām kopā būs savi 4-5cm). Tiesa jāsaka, ka pat ņemot vērā to lielo izmēru, tos nemaz nav tik viegli pamanīt - to krāsojums ir absolūti perfekti pielāgots, lai varētu paslēpties uz smilšu graudiņu fona. Nekustīgam zirneklim var mierīgi paiet garām nemaz to nemanot. Starp citu kāpu vilkzirneklis ir vienīgā Latvijā īpaši aizsargājamā zirnekļu suga un ir sastopams samērā reti - g.k. jūras un līča piekrastes kāpās. 
Sprakšķis Negastrius pulchellus
Skrejvabole Notiophilus palustris
Skrejvabole Panagaeus cruxmajor
Māņragaste Xiphydria camelus
No citiem kāpu iemītniekiem īpaši cerēju sameklēt kādu no Negastrius ģints sprakšķīšiem un kā jau tas ir ierasts - kas meklē tas atrod! Zem neliela sprungulīša viens eksemplārs arī atradās. Jāsaka gan, ka divu līdzīgo sugu (N.pulchellus un N.sabulicola) atšķiršana pēc foto nav no tiem vieglākajiem uzdevumiem (īpaši, ja nobildēts no ne visai veiksmīga rakursa), bet šajā gadījumā esmu par kādiem 95% pārliecināts, ka šī ir biežāk sastopamā suga - Negastrius pulchellus. Citas pārāk lielas 'ekstras' šajā vietā gan vairs neatradās (vismaz ne no kukaiņiem) - pāris glītas skrejvabolītes, ne pārāk bieži redzēta māņragaste, kaut kādi īsspārnīši, pa kādam lapgrauzim un tas apmēram viss. 
Ķērsu baltenis (Anthocharis cardamines) - jau vecs un nodilis
Ķērsu balteņa (Anthocharis cardamines) ola
Kā interesantu vēl var atzīmēt vienīgi ķērsu balteņu novērošanu to 'ligzdošanas biotopā' - jebšu izdevās ieraudzīt vienu pārīti snaikstāmies ap kailo tornīti (tas tāds augs - Turritis glabra). Pēc mātītes darbībām jau uzreiz tapa skaidrs, ka esmu pieķēris šo olu dēšanas procesā - prieks pa visu ģīmi, jo varēja tad pievienot savai fotokolekcijai ķērsu balteņa oliņas. Šī gan sanāk tikai septītā suga, kas ir manā kolekcijā - vēl tik 'nieka' ~110 dienastuariņu sugas atlikušas kam būtu jāatrod oliņas. Neiet tik raiti kā gribētos...
Klusais ķauķis (Iduna caligata)
Bet, pašam par pārsteigumu, dienas interesantākais un vērtīgākais novērojums bija no putnu pasaules. Beidzot otrās dienas gājienu, meklējām piemērotu vietu kur varētu tad apmesties uz nakti un pie viena piemērota strautiņa piestājām, lai novērtētu apkārtni, apskatītu kartē cik tālu varētu būt nākamā piemērotā vieta utt. Knapi biju paspējis apstāties, kad kaut kā pa ausu galam sadzirdēju no tuvīnā kārklu krūma pazīstamu dziesmu - tas taču klusais ķauķis! Mazliet neticēju, bet uzreiz jebkādas domas par apmetnes vietas iekārtošanu tika atmestas, un metos to meklēt. Galu galā runā, ka arī purva ķauķi protot klusā ķauķa dziesmu tīri labi atdarināt (dzirdējis gan neesmu, bet jādomā, ka tas to iepin kā fragmentu savā daudzveidīgajā dziesmā - tātad diez vai to dzied atsevišķi un ar pauzēm kā normāli to dara klusais ķauķis). Ātri vien aizdomīgais putns atradās citā kārklu krūmā un, mazliet paprovocējot ar dziesmas ierakstu, izlīda atklātākā vietā uz zara, kur to varēja jau labāk aplūkot/nofotogrāfēt un pārliecināties - tik tiešām klusais ķauķis ar visiem saviem tumšajiem zābaciņiem (anglisi tāpēc nosaukums - booted warbler) u.c. noteikšanas pazīmēm. Drīz vien tas gan nozuda dziļāk krūmājā un turpmāk vakara gaitā īpaši uz dziesmas ierakstu vairs neatsaucās - tik šad un tad bija dzirdams dziedot (bet ne pārāk intensīvi). Par šo vietu īsti nevarētu saukt par tipisku ligzdošanas biotopu (blakus vien samērā šaura kamolzāļu pļaviņa) un putns nešķita īpaši teritoriāls (vairāk dzīvojās pa kāpu malā esošo kārklu joslu), tad kopējā sajūta palika, ka tas drīzāk bija kāds migrants. Nākamajā rītā apmēram divu stundu laikā arī vairs netika dzirdēts. Jebkurā gadījumā - 13. novērojums (jeb precīzāk sakot - novērošanas vieta) Latvijā! Tas gan izklausās foršāk nekā tas patiesībā ir, jo, lai arī Latvijā pirmo reizi novērots tikai pirms 3 gadiem (2012. gadā), pastāv uzskats, ka šobrīd Latvijas teritorijā visdrīzāk ligzdo vairāki simti kluso ķauķu pāru un, ja tiešām kāds ļoti ļoti intensīvi tos pameklētu, tad kādas nedēļas laikā visdrīzāk varētu klusos ķauķus atrast vēl un vēl jaunās vietās. Ne velti jau tagad zināmo novērošanas vietu skaits ir pieaudzis līdz 19 vietām. Atliek tikai meklēt un klausīties! Tā lūk - arī otro pārgājiena dienu var bez šaubām uzskatīt par izdevušos un ļoti veiksmīgu. 
Un tad pienāca trešā diena... Kas no mana skatpunkta bija neveiksmīga un garlaicīga. Maigās pilsētnieka kājiņas sāp, putnu nav, kukaiņu nav - tik jāiet un jāiet (no visām dienām gan nogājām mazāko distanci - vien 20km līdz Saulkrastiem). Sapratu, ka tas nav priekš manis - lai diena dabā būtu izdevusies man tomēr vajag to piesātināt ar dažādiem dzīvās dabas novērojumiem un vienkārša iešana manas maņas nekairina. T.i. iet jau var daudz un dikti (un pats jau ar savos gājienos regulāri eju ap 20km vai vairāk), bet tad galvenajam gājiena mērķim ir jābūt kukaiņu foto/putnu vērošanai/utml. nevis pašai iešanai. Bet nu ja šādu vairāku dienu gājienu vienreiz nepamēģina, tad jau to noskaidrot nevar - tā ka jebkurā gadījumā gājiens ar pozitīvu noskaņu un kopumā ļoti vērtīgs. Kādreiz Ainažu-Salacgrīvas posmā jāatgriežas un jāizrāpo tās kāpas un lagūnas daudz rūpīgāk!
P.S. - beigās 3 dienu gājiena laikā izdevās ieraudzīt vai sadzirdēt 95 putnu sugas. Normāli, bet noteikti varēja arī vairāk.