 |
| Ceļā uz Ragāļu karjera pusi - tālumā zobgalīgi spīd zilas debesis |
Katru gadu cenšos saņemties un 'izrauties' ārpus saviem prāta uzliktajiem rāmjiem un mēģinu apmeklēt pilnīgi jaunas vietas Latvijas dabā. Kāds varētu jautāt, kas tad tie par 'rāmjiem' tādiem? Var taču braukt 'kur acis rāda' - tik daudz vēl neapmeklētu nostūru Latvijā... Jā, teorētiski tā tas, protams, ir, bet nereti gadās dažādi 'šķēršļi', kas mēdz nojaukt plānus un idejas. Te sabiedriskā transporta grafiks 'īsti neder' (piemēram, ierodas/izbrauc kādu stundu par vēlu/agru kā gribētos utml.), te ar velosipēdu vai kājām par daudz 'tukši' km būtu jāveic pa grants ceļiem, te zūd pārliecība, ka plānotajā galamērķī būs cerība ieraudzīt kaut ko labu utt. Vārdu sakot, pietiek vienu mazu 'šaubu zirnīti iesēt' un tālāk jau prāts visādas atrunas izdomās. Tā teikt, objektīvi skatoties, mani jau nekas tā baigi patiesībā neierobežo - ja vien būtu citas smadzenes. Rezultātā nereti sanāk, ka vakarā stundām plānoju, domāju un sapņoju, neko līdz galam 100% nenolemju. Nu un, ja nav tāds iepriekš stingri noteikts plāns un iepriekšējā vakarā sakrāmēta soma, tad visbiežāk, pieceļoties no rīta, kardināli jaunas ašās idejas saķīmiķot īsti uz sitiena neprotu. Beigu beigās parasti aizbraucu uz kādu jau iepriekš zināmu, labi pārbaudītu vietu kaut kur tuvākā apkārtnē (ne velti Dārziņu dzelzceļmala ir man populāra pastaigu vieta, daļa no braucieniem radušies tieši šādā veidā). Jā, arī tuvie braucieni var būt un ir ražīgi (kā jau te pēdējos ierakstos ir pierādījies), taču tiem tālajiem, jaunu vietu maršrutiem tomēr ir mazliet cits šarms, ja tā var teikt. Bet 2021. gada 4. jūnija vakarā tomēr biju izplānojis un apņēmības pilns jaunas apkārtnes apmeklējumam - braukt ar vilcienu uz Koknesi un tālāk doma ar velosipēdu aizripināt līdz Ragāļu purvam. Vilciens Koknesē ieripotu 11os un attālums ar velo ar principā sīka vienība (ap 10km) - abi rādītāji gana pieņemami, lai šoreiz spētu apturēt savu atrunu ģeneratoru. Puse no uzvaras (sekmīga plānošana) jau kabatā! Atliek vien no rīta laicīgi piecelties... Arī tas man var būt (un ir bijis) pamatīgs klupšanas akmens.
 |
| Lietus... |
 |
| Pārlaižot lietu |
 |
| Kāds no dzēlējodiem (Culicidae) |
Bet no rīta tomēr pamodos laikā - otra puse uzvaras! Ņemot vērā, ka biju tā teikt sevi 'pārvarējis' un tiešām beidzot iztaisījies jaunam braucienam, tad vilcienā biju tādā ļoti pacilātā garastāvoklī. Laiks arī ideāls - ārā aiz loga spīdēja spoža saule. Tiesa, izkāpjot Koknesē, bija saradušies jau diezgan daudz mākoņu. Nē nu kukaiņus var vērot arī, ja ir apmācies laiks. No problemo. Sāku mīt uz galamērķi un mākoņi kļuva aizvien draudīgāki. Ne tā ka negaiss nāktu, bet uz lietu gan nešaubīgi vilka. Tajā pašā laikā pamalē zobgalīgi spīdēja pa ceļam vērotās zilās debesis. Tuvojoties galamērķim, sāka pilēt arī pirmās piles. Maigi teikt, ka biju ļoti vīlies par šādu notikumu attīstības gaitu. 'Izkliedzu' savu sāpi arī Twiterī, jo nu... biju tiešām sašutis līdz sirds dziļumiem. Nu tā ka tiešām lamāties gribējās (atvainojos). Meteoradarā izskatījās, ka te tiešām vienīgā vieta Latvijā, kur tajā brīdī bija lietus... Es beidzot dodos jaunu vietu izpētē, bet Māte Daba izspēlē ar mani šādu ļaunu joku? Kur ir taisnība pasaulē! Pie Ragāļu karjera nācās kapitulēt pavisam, jo lietus kļuva pavisam spēcīgs, un steidzīgi paslēpos ceļmalā zem pāris biezākām eglēm. Pārņēma liela bezcerība. Tā kā nākamais vilciens mājup tāpat bija vien pēc kādām 3h, tad iekārtojos tur cik nu ērti vien varēju un izklaidēju sevi šķirstot twitteri un jūtūbes plašumus (zona gan šajā vietā bija pašvaka, tā ka arī tas nenāca viegli...) kā arī trinkšķinot vargānu. Patiesībā daži twiteristu uzmundrinošie vārdi un ieteikums bildēt odus (kas bija vienīgie kukaiņi manā tuvumā) savā ziņā 'izvilka' šo drūmo pēcpusdienu un nedaudz atgrieza možumu garastāvoklī, cik nu tas šādā situācijā bija iespējams. Laiks gan tik un tā ritēja ļoti gausi.
 |
| Zvejā! |
 |
| Līdakas (Esox lucius) jaunulis |
 |
| Cauruļblaktis (Ranatra linearis) |
Pēc gandrīz divām zem egles pavadītām stundām lietus nedaudz pierima, kas deva man iespēju vismaz pazvejot ūdenskukaiņus karjerā. Tā teikt, tiem jau galīgi netraucē fakts, ka apkārt visa zāle un koki ir slapji. Ūdens tīkliņu biju paņēmis, jo laikam arī sākotnējā dienas plānā bija doma piestāt pie Ragāļu karjera. Sākumā šķita, ka nekāds dižais potenciāls šai ūdenstilpei nebūs, jo tajā krastā kur nokāpu bija vien skraji niedru stiebri un lielākoties neaizsniedzamas glīveņu audzes kādu gabalu no krasta. Vien atsevišķi zāļaināki kumšķīši šur un tur. Bet jau pirmajos smēlienos trāpījās viena cauruļblakts (Ranatra linearis), kas nav reta suga, bet vienmēr prieks satikt, jo tomēr - lielākā Latvijas blakts. Vēlāk trāpījās pat vēl vairākas, tā ka šeit tām laikam laba populācija. Interesanti, ka citā smēlienā tīkliņā ietrāpījās pat mazs līdacēns, kura garums bija ne diži lielāks par cauruļbkakšu garumu, tā ka varu droši apgalvot un cilvēkiem stāstīt, ka šajā reizē redzēju līdakas izmēra blaktis! Cauruļblaktis patiesībā ir plēsīgas un, lai arī pamatbarību sastāda dažādi ūdenskukaiņi, par upuriem var kļūt arī zivju un abinieku mazuļi. Tā ka esmu drošs, ka kādas mikro-līdaciņas (nu tādas ap 1cm, piemēram) cauruļbkatis mēdz noķert gana regulāri, kas tā bez konteksta, protams, arī izklausās grandiozi - blaktis ēd līdakas! Šī starp citu bija mana otra dzīvē 'noķertā' (ja šo var tā skaitīt) līdaka - pirmo izdevās uz spininga izmānīt no Ventas ūdeņiem 2009. gadā. Tā bija priekšpēdējā reize dzīvē kad biju apzināti makšķerēt (pats ar saviem rīkiem utt.) - pēc tam jau sapratu, ka kukaiņu un putnu vērošana/fotografēšana ir hobiji, ka dabā man sagādā vairāk prieku un nu jau sen esmu metis makšķerēšanu pilnībā pie malas.
 |
| Lapgrauzis Macroplea appendiculata |
 |
| Lapgrauzis Macroplea appendiculata |
Bet Ragāļu karjers bija man sagatavojis tomēr vienu absolūti negaidītu pārsteigumu! Vispirms izzvejoju beigtas vaboles atliekas, kuras uzreiz atpazinu - eu, tas taču Macroplea ģints lapgrauzis! Viena no manām sapņu sugām! Šajā brīdī jau vairs nebija nekādas domas par to, ka jāskatās pulktenī vai var paspēt uz pirmo vilcienu atpakaļ uz Rīgu vai nē - veltīju visu savu uzmanību piekrastes zemūdens augāja 'ķemmēšanai' ar tīkliņu. Ja bija beigta vabole, tad taču varētu būt arī kāda dzīva? Te vērīgākie laītāji iespējams sazīmēs vienu dīvainību attiecībā uz šo lapgrauzi - tas ir jāmeklē ZEM ūdens? Jā, Macroplea sugas savā lapgraužu dzimtā lielā mērā ir unikālas, jo ir principā uzskatāmas par pilnvērtīgām 'ūdensvabolēm', kas gandrīz visu savu dzīves laiku pavada zem ūdens. Virs ūdens tikai tādi atsevišķi, gadījuma rakstura novērojumi. Peldēt gan tās īsti neprot - pamatā rāpo starp zemūdens augiem gluži kā to dara citi lapgrauži uz sauszemes. Pēc nedaudz drudžainām 5 minūtēm varēju no prieka beidzot atkal pasmaidīt - izzvejoju arī dzīvu vaboli! Ļoti tāds īpatnējs un skaists kukainis. Latvijā ir sastopamas divas ģints sugas, kuras var samērā veigli atšķirt pēc segspārnu virsotnes 'zobiņu' formas, segspārnu rievojuma u.c. relatīvi smalkām pazīmēm. Pēc aprakstiem spriežot, atšķiras arī apdzīvotie biotopi - appendiculata ir pamatā iekšzemes ūdeņu apdzīvotājs, kur to barības augi ir dažādas glīvenes (Potamogeton sp.) vai vārpainās daudzlapes (Myriophyllum spicatum), bet mutica - ir g.k. piekrastes iesāļo lagūnu un līdzīgu ūdeņu apdzīvotājs, kur to barības augi g.k. esot jūras rupijas (Ruppia maritima), bet arī parastās jūraszāles (Zostera marina), reatāk glīvenes (Potamogeton sp.). Ragāļu karjerā pēc visām pazīmēm droši, ka dzīvo Macroplea appendiculata. Beigās izrādījās, ka to tur pat ir samērā daudz. Latvijā gan šī skaitās visnotaļ reti konstatēta suga, taču tas droši vien vairāk ir specifiskā dzīvesveida nopelns, jo ne visi vaboļu pētnieki ir apveltīti ar lielu entuziasmu zemūdens faunas izpētē. Attiecīgi iespējams sastopama biežāk, jo apdzīvotais biotops pēc savas būtības nav nekas tāds pārāk unikāls (otra suga gan varētu būt daudz retāk sastopama).
 |
| Māņmīkstspārnis Cerapheles terminatus |
Šajā brīdī biju jau nokavējis to teorētiski pirmo iespējamo vilcienu ar kuru varētu atkāpties atpakaļ Rīgas virzienā, kas nozīmēja, ka man bija vēl apmēram 3 stundas 'brīvā laika' līdz nākmajam vilcienam. Lai arī lietus bija mitējies, tomēr nospriedu, ka jāturpina Ragāļu karjera izpēte - jāpastaigā gar krastu un jāiemērc tīkliņš arī citos līcīšos. Tā pamazām virzoties, nedaudz intuitīvi izdarīju dažus vēzienus ar ūdens tīkliņu arī skrajā krasta pļaviņā. To tā biju kaut kad iepriekš atklājis, ka, ja slapjā zālē ar parasto entomoloģisko tīkliņu galīgi nav iespējams darboties, jo tam ātri samirkst audums, viss salīp utt, tad ar ūdens tīkliņu šo un to pat var noķert, jo tas tomēr veidots no nemirkstoša materiāl un slapja zāle tam nekādā mērā neskādē. Protams, tā konstrukcija nav līdz galam piemērota (tas ir pārāk sekls), tomēr šis un tas jau pamanās tur iebirt, jo galu galā arī pēc lietus (un principā arī lietus laikā) zāle joprojām ir pilna ar kukaiņiem. Nu lūk - un šajā nevērīgajā vēzienā tīkliņā pamanījam rāpojam mazu māņmīkstspārni Cerapheles terminatus! Suga ar maz zināmiem atradumiem Latvijā - tā ka arī veiksmīgs ķēriens!
 |
| Ragāļu karjera piekraste |
 |
| Blaktis Hebrus ruficeps |
 |
| Blakts Hebrus pusillus un kādas kolembolas (Collembola) |
 |
| Māņapaļvabole Pelochares versicolor |
Turpināju vazāties gar karjera krastu, kad nokļuvu tādā lēzenākā krasta daļā, kur gar pašu ūdens malu auga tā kā sūnu paklājiņš. Nezvarēja gan tā īsti saprast vai tās tur tā ikdienā peldas ūdenī vai arī vienkārši ūdens līmenis bija nedaudz pacēlies un tāpēc tās tagad pa pusei bija iemērkušās H2O. Lai nu kā, nezinu kāpēc, bet izdomāju šajā vietā parāpot un paskatīties kas tur starp sūnām dzīvo. Un ko tu neteiksi? Tur skraidīja vesels bars miniatūro (tā ap 2mm garumā) Hebrus ģints blaktīšu. Hebridae dzimtai īsti latvisko nosaukumu neatrodu tāpēc pagaidām, kamēr tas nav izdomāts, vienkārši 'blaktis'. Latvijā sastopamas 2 sugas - ar oranžu galvu un reducētiem spārniem ir Hebrus ruficeps, bet tumšu galvu un attīstītiem spārniem - Hebrus pusillus. Abas sugas tur arī tā tekalēja - ruficeps pat tā ka daudz, kas bija nedaudz negaidīti, jo tipiskais šīs sugas apdzīvotais biotops ir sfagnu kumšķi kāda purvaina akača vai grāvja malā. Turpat blakus šīm blaktīm, nedaudz dubļainākā laukumā bez sūnām savukārt skraidīja arī tik pat minatūras, ovālas vabolītes. Kaut kā atmiņā atausa, ka iespējams tās ir kādas no Limnichidae jeb māņapaļvaboļu dzimtas sugām, tāpēc nofotografēju un vienu ar iemetu burciņā priekš muzeja kolekcijas. Mājās pētot jau detalizētāk, samērā ātri tiku pie slēdziena, ka suga acīmredzot ir Pelochares versicolor - vizuālās pazīmes tā kā sakrīt (salīdzinoši liels trīsstūrveida vairodziņš, krāsainu matiņu plankumi uz segspārniem utml.). Problēma - suga it kā nav atzīmēta Latvijas sugu sarakstā. Jauna suga Latvijai? Pārāk liels brīnums tas gan iespējams nav, jo ir konstatēta gan Lietuvā, gan Polijā. Tā ka sīkā izmēra dēļ varbūt vienkārši iepriekš nepmanaīta. Katrā ziņā šoreiz labi, ka ir arī ievākts eksemplārs, jo nu - jaunas sugas gadījumā tas daudz labāk kalpo kā pierādījums un apstiprinājums kā vienkārši fotoattēls dabā. Bet hei! Tāda visi veiksmīga diena tomēr izvēršas?
 |
| Ģipseņu stublājgrauzis (Phytoecia virgula) |
Pa šo laiku pat uz brīdi starp mākoņiem bija pilnībā izlīdusi saule un radās sajūta, ka ir paspējusi pat nedaudz apžāvēt apkārtni pēc lietus. Nē nu slapjš jau vēl bija, bet ne tik slapjš kā iepriekš. Izlēmu atkāpties no karjera un paiet mazu gabaliņu P80 šosejas virzienā. Tādā nelielā sausā ceļmalas uzkalniņā kaut ko centos sazīmēt zem vībotņu ceriem, kad no vienas vībotnes atkal pavisam negaidīti uzradās (nokrita no stublāja) ģipseņu stublājgrauzis (
Phytoecia virgula)! 'Atkal', jo
pāris ierakstus iepriekš (lasīt TE) šī suga jau tika pieminēta, jo biju to atradis Dārziņu dzelzceļmalā. Tad vēl varēja spriest un domāt vai tā nejaušība vai kā, bet nu šis atradums gan, manuprāt, apstiprina faktu, ka suga šobrīd jau noteikti ir izplatījusies tālāk vismaz uz ZR un vairs nav sastopama tikai Latvijas DA stūrī. Šie trīs manu atradņu punkti kartē tā visai glīti saliekas vairāk vai mazāk, bet tomēr gar Daugavu (attālums no tās attiecīgi - 1, 3 un 7 km), tā ka varbūt Daugavas ielejas nogāžu pļaviņas ir kalpojušas kā ceļošanas 'koridors' šai sugai? Tā vismaz teorija māca, ka šādā veidā sugu izplatība tiešām varot notikt (tāpat arī jūras piekraste esot labs izplatīšanās 'koridors'). Varbūt labs šī piemērs.
 |
Koksngrauža Tetrops starkii apdzīvotais gandrīz dižosis
|
 |
| Koksngrauzis Tetrops starkii |
Netālu jau no pašas šosejas savukārt takas malā pamanīju nu ļoti milzīgu osi ar zemiem zariem. Ē, varbūt jāizvelk daudzāmais paladziņš un jāpapurina zari? Starp citu pieliku pie stumbra paladziņu tā tīri mērogam un tā 'uz aci' stumbra diametrs iznāca apmēram tik pat plats vai nedaudz platāks par paladziņa platumu - tātad ~1-1.10cm. Ja manas pamatskolas matemātikas zināšanas neviļ, tad apkārtmērs līdz ar to varētu būt tuvu 3,5m, kas osim ir dižkoka statusa minimālais izmērs. Iespējams būtu vērtīgi ar mērlenti nomērīt precīzāk - varbūt, ka tomēr ir dižkoks? Labi, ne jau koks mani interesēja. Kukaiņi, taču. Papurināju tos zarus kurus varēju aizsniegt un nokrita tas, ko iespējams zemapziņā cerēju nokratīt - retais koksngrauzītis
Tetrops starkii! Nevaru precīzi apgalvot kurš bija pirmais, kas sugu konstatējis Latvijā, bet man gribētos domāt,
ka es 2019. gadā :D Šis konkrētais atradums varētu būt trešais zināmais (jo 2020. gadā biju to noķēris arī Elejā)? Lai nu kā, ticams, ka suga nav reti sastopama - vajag tikai biežāk papurināt vecu ošu zemos, tievos zariņus. Tiesa
Tetrops ģints vispār tāda viltīga, jo pēdējo dažu gadu laikā Eiropā ir pat aprakstītas vismaz 2 citas sugas (
peterkai un
pratermitus), kuras iespējams arī varētu būt sastopamas Latvijā. Tiesa tie sugu apraksti, manuprāt, ir visai 'pašķidri' un tādi ne īpaši kvalitatīvi, kas galīgi neatvieglo situāciju - tikai sarežģī. Tā ka lai tā pilnībā saprastu
Tetrops Eiropas (un attiecīgi arī Latvijas) faunu būs jāgaida brīdis kad vēl kāds pētnieks vai autoru kolektīvs uztaisīs tiešām kvalitatīvu un fundamentālu šīs ģints revīziju. Pašreiz tāds relatīvs bardaks. Tiesa tas, ja es tā pareizi saprotu, tieši šo, ošus apdzīvojošo sugu
T.starkii, tā ļoti neskar, jo jaunaprakstītās sugas ir līdzīgākas
Tetrops praeustus nevis šai sugai. Tātad ja no oša nokrīt tumšāks, mataināks
Tetrops ar pilnībā gaišām visām kāju ciskām un tumšāku joslu gar segspārnu malām - var to droši skaitīt kā
starkii.
 |
| Priežu zilā tīkllapsene (Acantholyda erytrhrocephala) |
Pēdējais šīs dienas interesantais objekts savukārt nobira no zema, čiekuraina priedes zara - priežu zilā tīkllapsene (Acantholyda erythrocephala). Nav reta suga (var pat skaitīties kā maznozīmīgs 'kaitēklis' priežu jaunaudzēs), bet iepriekš tādu nebiju redzējis - jauna suga personīgajam sarakstam! Tīkllapsenes vispār ir arī tāda ļoti interesanta kukaiņu grupa tīri no faunistikas viedokļa, jo sugu nav varbūt pārāk daudz (Latvijā varētu būt nedaudz vairāk par 30), bet atskaitot sugas kas tiek pētītas kā skujkoku kaitēkļi (protams, tikai no mežsaimniecības nozares viedokļa raugoties), vairums sugu Latvijā ir maz pētītas un par tām ir maz datu. Sugu noteikšana gan vairumā gadījumu nav viegla - vismaz ne pēc foto, bet, ja ir ievākts eksemplārs, tad galā tik var tīri labi, jo ir pieejami visai labi noteicēji. Šī konkrētā suga gan ir gandrīz vai visvieglāk atpazīstamā, jo tumši zilganmelnais ķermenis ar oranžu galvu ir sugas raksturīga pazīme. Drīzāk varētu būt jautājums kā tīkllapsenes atšķirt no zāģlaspenēm, kas ir tuvas to radinieces? Galvenā atšķirība ir taustekļos jeb antenās - tīklapsenēm tās sastāv no ļoti daudz posmiņiem (krietni virs 20) kamēr zāģlapsenēm taustekļi vidēji ir veidoti vien no 9 posmiņiem (bet, protams, arī citas pazīmes). Latviskajā nosaukumā ietvertā daļa 'tīkl' attiecas uz kāpuru barošanās manieri. Tie, līdzīgi kā daži tauriņu kāpuri, veido satīklojumus uz augiem vietās kur tie barojas. Var baroties daudzi kāpuri vienkopus vienā satīklojumā vai arī katrs kāpurs atsevišķi savā satīklojumā. Redzēs, nākamajās sezonās gribētos kādas 10-15 tīklapseņu sugas dabā ieraudzīt - tajā skaitā vienu no manām 'sapņu sugām' (kura suga tā ir varbūt zinātāji var jau nojaust, bet tā citādi - saglabāsim intrigu līdz brīdim kad izdosies to ieraudzīt dabā). Vai izdosies?
 |
| Atkal lietus... |
Kādas 10 minūtes pēc tīkllaspenes foto notika atkal tas... sāka līt lietus! Neko darīt - atgriezos atpakaļ jau iesildītajā vietiņā zem iepriekš labi kalpojušajām divām eglēm. Tā teikt pārdomu brīdis, lai pieņemtu lēmumu ko darīt tālāk. Tā rēķināju, ka starp lietus periodiem kukaiņos biju pavadījis ~3 stundas (ja precīzi, tad 3 stundas un 14 minūtes). Priekš tāda salīdzinoši tāla brauciena tas ir ļoti īss brīdis, jo ceļā sanāca pavadīt tikai nedaudz īsāku laiku (ja precīzi, tad 2 stundas un 46 minūtes), bet kā beigās izrādījās... ļoti ļoti produktīvi! Dienas mācība? "When life gives you lemons, make lemonade" jeb nevajag 'mest plinti krūmos' un no katras situācijas tomēr jācenšas izspiest maksimums. Protams, tagad tā retrospektīvi ir viegli šādi prātuļot, jo dabā uz vietas jau emocijas var ņemt virsroku, bet ceru, ka kaut kur zemapziņas dzīlēs šīs pieredzes un mācības tomēr aizķeras. Lai nu kā, pulkstenis šoreiz nepielūdzami tikšķēja tuvāk noskatītā vilciena atiešanas brīdim. Tā teikt nav jau tā, ka no Kokneses tie atiet stundā kādi pieci - izvēle atgriezties mājās bija visai limitēta, tāpēc bija svarīgi tomēr nenokavēt vilcienu. Lietus diemžēl nevēlējās mitēties, kas nozīmēja - slapju un dubļainu minienu (ir tāds vārds?) atpakaļ uz Kokneses staciju. Jau galā, dīvainā kārtā kaut kur no somas dziļumiem izzvejoju pat kādu sausu (vai tīru... to gan nevaru apgalvot) kreklu, tā ka nebija pat kā pilnīgi izmirkušai žurkai vilcienā jātup. Tā ka dienas rezumē? Noteikti līdz šim gada brīdim viens no spilgtākajiem dabas braucieniem - gan redzēto kukaiņu, gan 'piedzīvojuma' jeb vismaz piedzīvoto emociju spektra ziņā noteikti. Ir tak tomēr sevi jāpārvar un jābrauc uz tām jaunajām vietām. Tas ir tā vērts!
 |
| Finišs |
