Iļģuciema Piepe

Arī kukaiņi kā tādi ir visai fascinējoši radījumi - par tiem varētu runāt un runāt [ja tik kāds gribētu klausīties]. Bet pati raksturojošākā to īpašība droši vien ir to sīkais izmērs - un tas ir viens no iemesliem, kas ir ļāvis šiem iekarot visu pasauli (tā baumo, ka uz katru pasaules cilvēku vidēji iznāk 4 tonnas kukaiņu), jo tie spēj apdzīvot nelielus mikrobiotopus, kas nav 'pieejami' citiem lielākiem organismiem (grūti iedomāties zilzīlīti mitināmies lazdu riekstā). Tie ir visur! Arī pilsētās. Un, protams, arī Rīgā. Taču cilvēki tos parasti nemana, jo nav jau nekādi aļņi vai skaistas blondīnes, kas pašas 'acīs krīt'. Skaidrs, ka šeit pilsētā tā kukaiņu daudzveidība nav tik liela kā, piemēram, kādā dabiskā mežā vai bagātīgā pļavā, jo vienkārši nav tā bioloģisko elementu daudzveidība - parkos mauriņi izcirpti gludi kā golfa laukumi, jebkādi traucējoši koki, kas varētu 'teorētiski' apdraudēt cilvēku dzīvību tiek izzāģēti utt. Taču arī šādos apstākļos kukaiņi spēj mitināties. Un ja vēl kādā Rīgas stūrītī ir saglabājies bioloģiski vērtīgs dabas elements, tad tur var mēģināt ieraudzīt kādu 'brīnumu'. Te viens neliels, bet, manuprāt, ļoti uzskatāms piemērs - Iļģuciemā augošs resns vecs vītols (šķiet Salix alba) ar lielu jo lielu sērpiepi (Laetiporus sulphureus) [koku esmu aizmirsis nobildēt- ja atcerēšos, tad vēlāk te parādīsies tā bilde]. Lūk, tā sērpiepe ir tas bioloģiski vērtīgais elements, kuru apdzīvo liels skaits dažādu kustoņu! Nebūtu šīs piepes (piemēram, kāds izdomātu, ka šis konkrētais vītols varētu būt bīstams cilvēkiem - jo piepes jau neaug uz pilnībā veseliem kokiem. Kokam vidus droši vien ir ietrupējis) = nebūtu arī šo kustoņu.

Melnulis Eledona agaricola

Masveidīgākais šīs piepes apdzīvotājs ir melnulis Eledona agaricola. Sīciņš jo sīciņš - tikai 2-2,5mm garš! Taču tāpēc arī to droši vien tur ir visvairāk - jo mazāks organisms, jo mazāk resursu patērē; jo mazāk patērē, jo ierobežota resursu daudzuma apstākļos (piepes daudzums tomēr ir ierobežots) tur var attīstīties vairāk īpatņu. Nelielā piepes stūrītī ātri vien var saskaitīt kādus 10-15 īpatņus. Grūti tā pat iedomāties cik to varētu būt visā piepē?!

Piepju melnulis (Diaperis boleti)

No melnuļiem pa piepi rāpaļājās arī kādi daži piepju melnuļi Diaperis boleti. Tas ir tāds ne visai izvēlīgs lopiņš, jo apdzīvo dažnedažādas piepes - redzēts gan uz sērpiepēm, gan apmalotajām piepēm, gan tādām kuras es nemaz nepazīstu. Gan uz lapkokiem, gan uz skujkokiem. Un kā jau tas ar šādām ekoloģiski plastiskākām sugām parasti ir - tas ir gana plaši sastopams, gan mežos, gan arī urbānākā vidē, piemēram, parkos. Šis jau arī tāds lielāks izmēros (tuvu pie 1cm) un pēc skata ne ar ko īsti nesajaucams un ar tikai melnuļiem piemītošu raksturīgu smaciņu! Ja kādreiz ieraugāt, tad pasmaržojiet! :)

Nākamais tipisks sēņu un piepju apdzīvotājs ir vabole ar tai atbilstošu nosaukumu - piepjvabole Dacne bipustulata. Arī visai neliela - 2,5-3,3mm, taču viegli atpazīstama pēc sarkanīgajiem pleķiem segspārnu 'plecos'. Suga parasta un droši vien konkrēto sērpiepi apdzīvojošo indivīdu skaits ir mērāms desmitos. Bet ar šo sugu sēnes iemītnieku saraksts, protams, nebeidzas - neesam pat vēl pusē!

Četrplankumu sēņgrauzis (Mycetophagus quadripustulatus)

Nākamā vabole jau ir nedaudz interesantāka - četrplankumu sēņgrauzis (Mycetophagus quadripustulatus). Interesantāka ar to, ka ir iekļauta mežaudzes atslēgas biotopu (MAB) Indikatorsugu sarakstā. Tātad tai ir samērā augstas prasības pret dzīves vidi (taču ne tik augstas kā biotopu speciālistu sugām) un tās klātbūtne norāda uz kādu īpašu iezīmi mežā. Šīs sugas gadījumā tā norāda, ka konkrētajā vietā ir sastopamas piepes, kuras, protams, ir dabiska meža sastāvdaļa (saimnieciskā 50-60 gadu vecā priežu mežā Jūs piepes ar uguni neatradīsiet). Indikatorsugas nelielā skaitā gan var atrasties arī ārpus šiem MAB, ja vien tām ir atbilstoši dzīves apstākļi. Acīmredzot šādas milzīgas sērpiepes (vai kādas citas piepes, jo šī suga apdzīvo arī citas uz lapkokiem augošas piepes) ir piemērotas, lai četrplankumu sēņgrauzis būtu atrodams arī ārpus mežiem. Kopumā ņemot, nemaz jau reta šī suga nav un ir viegli atpazīstama - četri oranžie plankumi uz segspārniem un sarkanīgā galva ir galvenās atšķiršanas pazīmes.

Sēņgrauzis Mycetophagus piceus

Interesanti, ka gandrīz katru reizi ejot garām šai piepei redzamo sugu sastāvs mainās - te piepju melnuļi kaut kur paslēpušies, te atkal sēni vairs negrauž četrplankumu sēņgrauži, bet gan cita sēņgraužu suga - Mycetophagus piceus. Lai arī šī nav indikatorsuga, tomēr tā ir nedaudz retāka par iepriekšējo - un ir g.k. tieši sērpiepju apdzīvotāja. Varbūt nākamnedēļ ejot garām vēl kaut kas jauns būs 'izlīdis'?

Piepjložņa Hallomenus binotatus

Bet nu vērsim [retumiem] pie ragiem [antenām]! Ja visas iepriekšējās sugas, lai arī ir forši redzēt pilsētas vidē, tomēr nav tās retākās, tad šajā Iļģuciema sērpiepē izdevās atrast arī divas retas piepjložņu sugas! Pirmā ir Hallomenus binotatus, kurai jaunākajā literatūrā man izdevās atrast 5 zināmas atradnes (+ esmu ievācis šo arī sava maģistra darba  izstrādes laikā, bet tas vēl nav publicēts = tātad kopā patiesībā 6). Droši vien kādu rakstu esmu arī izlaidis, bet nu kopējais atradņu skaits droši vien nav vairāk par 10. Suga apdzīvo atmirušu lapkoku koksni un uz tām augošās piepes - tajā skaitā sērpiepes. Pavisam noteikti suga, ko es vairāk būtu asociējis ar dabiskiem mežiem nevis pilsētvidi... Jāsaka, ka pēc drīz pēc tam šo sugu uz sērpiepes atradu arī Rīgas Botāniskajā dārzā līdz ar to ticams, ka suga noteikti ir biežāk sastopama kā līdz šim ir uzskatīts.

Piepjložņa Hallomenus axillaris

Ja pirmo sugu jau uzreiz pēc skata atpazinu (divas tumšākās joslas uz priekškrūšu vairoga ir ļoti raksturīgas) un par tās atrašanu priecājos, tad otras vaboles gadījumā iesākumā vien varēju priecāties par nenoteiktas ēnvaboles [kuras dabā man nav gadījies daudz redēt] atrašanu (te jāpiemin, ka šīs abas pēc skata principā ir ēnvaboles un agrāk arī piederēja ēnvaboļu Melandryidae dzimtai, taču pēdējo gados šīs abas sugas ir pārceltas uz piepložņu Tetratomidae dzimtu). Pētot bildes un konsultējoties ar noteicēju, noskaidroju, ka šī ir iepriekšējās sugas 'māsa', jeb ģints Hallomenus otra suga - H.axillaris. Pēc literatūras datiem gandrīz vai jāsaka, ka retāka par iepriekšējo, jo izdevās atrast tikai 3 zināmas atradnes! Divi tādi retumi vienā piepē? Rīgā? Kas to būtu domājis! Jāatzīst gan, ka tā Latvijas vaboļu faunas izpēte jau nav nemaz tik 'augstā līmenī' - t.i. vaboļu pētnieku mums ir ļoti maz... Tā ka gan jau, ka arī šī suga arī ir sastopama biežāk - jāpapēta tik tās sērpiepes [un citas piepes] biežāk! :) 

Māņskorpions Pseudoscorpionida

Reizēm gadās arī bīstami pārsteigumi - piepē atrast skorpionu gan es negaidīju! Labi, ka nesadzēla! Ok, es jau nedaudz āzējos, protams. Latvijā tādi īsti skorpioni ir tikai aiz stikla Zoodārzā vai kādam entuziastam mājās (nē, es te nerunāju par sievām) - pie mums dabā dzīvo tikai māņskorpioni, kas kaut kādā pakāpē tomēr ir radniecīgi īstajiem skorpioniem. Šis ir arī viens no tiem gadījumiem, kad bilde 'melo' - te šis māņskorpions droši vien izskatās liels un draudīgs, kaut gan patiesībā dabā šis ir sīciņš 2mm liels mazulītis. Latvijā ir vairākas māņskorpionu sugas (viens no tiem, grāmatu māņskorpions, bija pat 2009. Gada Bezmugurkaulnieks) un nemaz tik retas nav, taču slēptā dzīves veida un mazā izmēra dēļ tikai retais tos ir redzējis. Visbiežāk tie slēpjās koku mizu spraugās, dobumos, retāk augsnē, vai arī kā šajā gadījumā - piepē! 

Spīdulis Amphotis marginata

Lūk cik daudz visādu radījumu vienā (lai arī lielā) piepē! Un tie jau arī nav vēl visi - šķiet manīju tur arī kādus īsspārņus, smailvabolītes, sēņodiņus, kādu nenoteiktu plēvspārni utt. Vesela mikropasaule. Bet šis koks ir īpašs ne tikai ar piepi - kā jau minēju, tad piepes jau gluži uz spēcīgiem un veseliem kokiem neaug. Visticamāk, ka kokam pa vidu ir iemetusies trupe - patiesībā jau nevis visticamāk, bet pavisam noteikti, jo  tam par pierādījumu ir spožo skudru (Lasius fuliginosus) ligzdas esamība stumbra piekājē. Tātad kaut kur pamatnē jau ir izveidojies kāds dobums, jo šī skudru suga savas ligzda taisa tikai tur. Tātad, runājot putnu vērotāja slengā, vēl viena interesanta suga šī koka sarakstam! Ieraudzījis spožo skudru esamību, man uzreiz radās vēlme pameklēt vēl ko citu - īpašu spīduļu sugu, kas apdzīvo tikai spožo skudru ligzdas! Lai arī to meklējis esmu daudzas reizes, līdz šim atrast to bija izdevies tikai vienu reizi (lasīt par to šeit) - taču šoreiz palaimējās! Pašā stumbra pamatnē zem vienas mizas plēksnes atradās 3 Amphotis marginata eksemplāri. Latvijā sugai nav pārāk daudz atradumu, bet nu, speciāli nemeklējot, šo sugu arī atrast nevar - tā ka pavisam noteikti ir sastopama krietni biežāk. Ja nu varbūt ne gluži katrā spožo skudru pūznī, tad notekti kādā daļā no tiem - un kā Gada Kukaiņa 2011. gada akcija rādīja, tad spožās skudras pie mums nemaz tik retas nav.