Superbrauciens

Šodien izlēmu aizbraukt ar riteni uz kādu jaunu interesantu vietu Ogres apkārtnē. Kaut kad iepriekš kolēģis Kristaps Vilks bija stāstījis par baigi foršajiem apšu mežu nogabaliem netālu no Turkanles - nebiju tur bijis, tāpēc ātri izlemju, ka jābrauc tur. Veikli uzmetu skatienu kartei - izrādās var pēc tam nokļūt arī Ogresgalā - pavisam ideāli, jo arī tur esmu gribējis aizbraukt. Kaut ko uzkožu un dodos ceļā.

Turkalne

Pirmais pieturas puntks ir Turkalne un tur esošais Turbu dižozols - tur pat blakus tek Mazā Jugla, kur varētu kādu spāri iespējams nobildēt. Piebraucu pie ozola - tas iekšienē ar dobumu, kas nozīmē, ka interesantām vabolēm ar tur būtu jābūt. Taču galveno uzmanību man piesaista spožo skudru (Lasius fuliginosus) klātbūtne. Daudz biju lasījis par īpašu spīduļu sugu - Amphotis marginata, kas dzīvo tiešā šo skudru klātbūtnē. Apriņķoju pāris reizes apkārt stumbram, to meklējot, taču neko neatrodu. Neko darīt - sāku pētīt šauru spraugu, kas paver skatu uz koka iekšieni cerībā ieraudzīt kaut ko citu. Arī tur skudru daudz - paķeksēju ārā vienu praula gabalu un urā - uz tā sēž trīs manis meklētie spīduļi. Prieks un laime, tā teikt! Īsti nezinu, ko tas tur skudru tuvumā dara - iespējams kaut kāda veida simbioze, vai varbūt arī šis tur uzbrūk tām skudrām un, piemēram, atņem tām ēdienu (ņemot vērā, ka no virspuses ir ļoti "bruņots", tad tas nebūtu brīnums). Katrā ziņā diena jau škita bez maz vai izdevusies.

Nokāpu lejā līdz Mazajai Juglai - spāru padaudz, taču sākotnēji šķiet nekas interesants - pārsvarā upju zilspāres un melnkāju upjuspāres. Gandrīz jau vai eju prom, kad pa starpu upju zilspārēm šķiet pamanu kaut ko tumšāku - tātad strautu zilspāri (Calopteryx virgo). Tā arī ir - mēģinājums nobildēt, sākotnēji cieš neveiksmi, taču beigās izdodas. Šim gadam 15. spāru suga.

Skaidrs, ka šī nebija mana galvenā pieturvieta, tāpēc jāripo tālāk - bet neesmu vēl aizbraucis ne 500m no Turbu dižozola, kad ceļmalā ieraugu smuku baļķīšu kaudzi. Šādi objekti bieži vien ir labas vietas, kur kādu interesantu kukaini ieraudzīt. Pie tam šī izrādās nav parasta baļķu kaudze - izskatās, ka tie pat varētu būt ozoli. Bet stāvējuši ilgi - miza reti kuram palikusi. Sākotnējā apskate neko interesantu neatklāt - rāpjos augšā, lai labāk pārredzētu. Pēc pāris soļiem dzirdu ka kaut kas nokrīt - tā it kā būtu kādu mizas gabalu notrausis. Drošības pēc paskatos - un sev par lielu pārsteigumu ieraugu sveķu platsmeceri (Platyrrhinus resinosus). Atkal prieks - pietiekami reta suga pie mums - ne vairāk par kādām 15 atradnēm visā Latvijā. Man šī ir otrā reize, kad šo sastopu. Tā attīstība notiek vecu, trūdošu un ar piepju micēliju pārpilnā celmu, stumbru vai lielo zaru koksnē vai ar zem mizas.

Tur pat pāris baļķīšus tālāk pamanu citu platsmecri - Platystomus albinus. Tas ir mazāks par iepriekšējo un salīdzinoši daudz parastāks. Šķiet, ka no lielajām platsmeceru sugām, parastākais. Arī tā attīstība ir saistīta ar trūdējošu koksni un sēņu micēlijiem. Esmu šo redzējis jau daudz reizes, taču bildējis pārāk bieži nebiju - tāpēc, lai arī neliels, tomēr prieciņš ir.

Vairāk neko interesantu uz baļķīšiem neatrodu, tāpēc ripinu tālāk. Kādu kilometru aiz Turkalnes dzirdu kokā nedzirdētu putna balsi. Strauji bremzēju un klausos. Sāku protams nožēlot, ka vietas trūkuma dēļ, šoreiz nesanāca iemest somā binokli - būtu noderējis. Dziesma aizdomīga - nojauta un atmiņas no datorā klausītajām balsīm saka, ka tai jābūt dārza stērstei. Ņemu ārā mobilo telefonu un meklēju tā atmiņā dārza stērstes balss ierakstu - paklausos un starp dažādiem saucieniem un dziesmas variācijām saklausu arī kko ļoti līdzīgu tam, ko izdod tepat blakus dziedošais putns. Ieraugu arī pašu putnu - augstu bērzā, tāpēc ar acīm vienīgais, ko var saskatīt ir kaut kas sarkanīgi ruds uz vēdera/krūtīm. Dārza stērstei kaut kas līdzīgs ir. Izskatās, ka atskaņotā balss šo nedaudz ir ieinteresējusi. Kamēr domāju vai ņemt ārā starpgredzenu un mēģināt nofotogrāfēt vai tomēr nē, šī palido tālāk un tā arī vairāk to nemanu. Bet, neskatoties uz to, palieku drošs un pārliecināts, ka tā bija dārza stērste - 215. suga manā dzīves sarakstā. Diena joprojām turpina būt ļoti izdevusies!

Apšu meži

Beidzot aizripinos līdz vietai, kur apmēram būti jābūt minētajiem foršajiem mežu nogabaliem. Turpat pie pirmā līkuma jau stāv smuka nokaltusi apse - aplūkoju to un ieraugu atkal platsmeceri P.albinus. Sākums daudzsološs. Paripinos lēnā gaitā metrus 150 - un ieraugu lielu tauriņu lidināmies virs ceļa. Apšu raibenis (Limenitis populi)! Lai arī nav pats retākais, tomēr nekad agrāk to neesmu redzējis - un, pa pagājušo gadu salasoties visādu informāciju par to, bija radies iespaids, ka tas ir grūti nobildējams - jo lido ļoti īsu periodu, praktiski vienu mēnesi (Jūniju), kā arī bieži vien lido koku lapotnes līmenī, kur saprotams to nevar nofotogrāfēt. Mēģinu tikt tam tuvumā - galīgi neizdodas. Uz brīdi šis apsēžas mežmalā uz krūma lapas - brienu klāt, taču pa ceļam manu uzmanību piesaista vēl viens objekts, ko nekad neesmu agrāk redzējis un vajadzētu nobildēt - ugunsspāre (Pyrrhosoma nymphula). Galvas skaitļotājā mežonīgā ātrumā tiek izsvērti visi plusi un mīnusi un izvēlos bildēt ugunsspāri - samērā paretu sugu Latvijā. Šī izrādās visai mierīga un ļaujas sabildēties. Arī forši - 16. spāru suga šogad. Taču apšu raibenis pa to laiku aizlido...

Atgriežos uz ceļa un vairs nevaru tauriņu ieraudzīt. Uz mirkli iešaujas prātā domas, ka laikam izdarīju nepareizo izvēli un vajadzēja bildēt tauriņu nevis spāri... Taču par laimi atkal ieraugu apšu raibeni - veselus divus! Turpinu medības - taču nesekmīgi. Gandrīz jau pazaudēju cerības šo nobildēt, kad viens no viņiem veic tuvu lidojumu gar manām kājām. Tad sāk riņķot, līdz apsēžas 20 centimetru attālumā no tām. Sastingstu - elpa tiek aizturēta un drudžaini spiežu pogu, lai nenokavētu šo "zelta" momentu. Tas nu ir izdarīts - 67. dienastauriņu suga manā fotoarhīvā.

Tauriņš īsti neko nesaka par šo zibeņošanu - pat vēl vairāk - mērķtiecīgi dodas manu kāju virzienā. Esmu iesvīdis un ap mani riņķo miljons mušu, odu un dunduru un ir vēlme tos visus noslaktēt - taču sastingstu vēl vairāk, cik nu tas iespējams. Tauriņš mierīgi uzrāpo uz manas kājas un sāk laizīt sviedrus. Nedaudz apstulbstu, taču mirkli apdomājies saprotu, ka nekas dīvains tas nav - tauriņi nereti sēžas uz ceļiem, dzīvnieku kakām un pat līķiem lai uzņemtu organismam nepieciešamās vielas, piemēram, sāļus. Un kas tad cits sviedri ir, ja ne sāļi. Tāpat bija iepriekš lasīts, šķiet par zaigraibeņiem, ka šie tā ar mierīgi varot apsēsties uz rokas un tur sēdēt, laizot sviedrus. Papriecājos par skatu, pabildēju pāris kadrus, taču paskatoties uz kājām saprotu, ka pietiks tomēr priecāties - lai arī ap mani tagad riņķo vairs tikai kāds pusmiljons insektu, tad izrādās otrs pusmiljons ir apsēdies man uz kājām. Joka pēc nobildēju nelielu savas kājas fragmentu un, ar pāris vieglām rokas kustībām, apslaktēju nelaimīgos kodējinsektus.

Uzņemu nedaudz ātrumu, lai atkratītos no mošķiem, un tad kādu laiku atkal var mīties lēnāk - sastopu pa ceļam grūsnu pļavas ķirzaciņu (Lacerta vivipara), kas mierīgi ļauj sevi nobildēt. Arī prieciņš - visa diena pagaidām viens liels prieks

Laiku pa laikam parādās pa kādam izcirtumam. Izdomāju vienā tomēr piestāt un paskatīties - varbūt kas interesants atrodas. Nepaspēju pat īsti pāriet pāri grāvim kā ieraugu tauriņu - un atkal pārsteigums! Tas izrādās ir ošu pļavraibenis (Euphydryas maturna). Arī iepriekš nefotogrāfēts - 68. suga! Vienā dienā divas jaunas sugas - tas jau šķiet kā brīnums. Šis tauriņš pat ir samērā rets - lai arī nav iekļauts sarkanajā grāmatā, tomēr ir visos citos aizsargājamo sugu sarakstos, gan Eiropas, gan Ministru kabineta. Viens no krāšņākajiem pļavraibeņiem - it īpaši no apakšpuses. Kāpurs tam attīstās ne tikai uz ošiem, bet arī uz apsēm (kas izskaidro tā klātbūtni šajā vietā) un citiem augiem. Ko lai saka - kārtējais prieciņš.

Paripoju vēl kādus 100 metrus tālāk un tur ceļa malā paveras jau nedaudz aizaudzis izcirtums ar kādiem astoņiem lieliem, nolūzušiem apšu stumbeņiem. Izskatās ļoti vilinoši līdz tiem aizbrist. Tiesa ne pārāk vilina doma par līšanu šajā aizaugušajā džungalārijā, taču, atkal prātā apstrādājot šo dilemmu, nolemju tomēr aizbrist. Protams skaļi plaukšķinos un svilpoju, lai izslēgtu kādu negaidītu tikšanos ar kādu meža zvēru, kas nelieši mēdz šādās vietās slēpties. Laikam jau ka nostrādā, un neko vairāk kā izbiedētu putnu nesastopu. Uz pirmajiem apšu stumbeņiem ar nekas. Taču zem kāda ceturtā stumbra mizas negaidīti atrodu vienu visnotaļ retu skudrulīti - Tillus elongatus. Tam arī būs visā Latvijā mazāk par kādiem 20 atradumiem - no kuriem lielākā daļa tādos kukaiņu daudzveidības 'karstajos punktos' kā Slīterē, Pededzē un Gaujas Nac. Parkā. Tas līdzīgi kā citi skudrulīši ir plēsējs, kas g.k. uz sausiem, mirušiem kokiem medī ķirmjus.

Tālākais ceļš manos plānos bija it kā uz Ogresglu - bet tas jau protams nebūtu es, ja es neapmaldītos. Pie tam par sevi lika manīt slāpes (kārtējo reizi nepaņēmu līdzi neko dzeramu) - par laimi pēc pāris lieku kilometru nobraukšanas Ogresgalā tomēr nonācu. Taču notika ļaunākais - neatradu tik ļoti vajadzīgo avotu, kur biju rēķinājies padzert... Neko darīt - nācās mīties uz Ogri, kur pirmajā veikalā nopirku 1,5l sulas un 5 minūšu laikā izdzēru. Nobeigumā vēl piebraucu paskatīties kā klājas divkrāsu koksngraužiem - šiem klājās pavisam labi. Iepriekš redzētajām divām mātītēm bija pievienojušies trīs tēviņi no kuriem divi tad pārojās. Mēģināju kaut ko bildēt, taču laikam izsalkums un nogurums darīja savu un tā baigi necentos, kā rezultātā nekas supersakarīgs nesanāca. Bet nu tik un tā prieks redzēt ka šiem tur uz tā koka klājas labi.

Rezumējot - pavisam noteikti šī gada labākais izbrauciens dabā! :)