Stunda dabā

Ko Jūs darītu, ja jums būtu iespēja izskriet tikai uz kādu stundu dabā? Tiem, kas dzīvo ārpus pilsētas, iespējams šāds jautājums šķiet mazliet muļķīgs, bet tādiem pilsētniekiem kā man, tas reizēm kļūst visnotaļ aktuāls. Jo reizēm šķiet, ka tā 'uz sitiena' ir samērā sarežģīti, piemēram, 30 minūšu laikā 'HOPS!' un būt dabā (jā, jā - zinu, ka ar auto tas ir viens, div' - gatavs. Bet pieņemsim, ka Jums tāpat kā man nav autovadītāja apliecības). Tomēr gadu gaitā gan esmu atklājis, ka Rīga taču mums patiesībā ir ļoti zaļa pilsēta un nemaz nevajag braukt ārā no pilsētas, lai baudītu dabu. Pietiek tik iekāpt tik kādā sabtransportā un pēc neilga brīža jau brist pa kādu zaļumu - sēžot Iļģuciemā braucu uz Daugavgrīvu, bet sēžot Ķengaragā braucu uz Dārziņiem/Doles pusi. Tieši šajā otrajā virzienā esmu atradis, Ritvara Rekmaņa vārdiem runājot, tādu 'intīmu vietiņu' - dzelzceļmalu starp Dārziņu un Doles vilciena pieturām. Ar vilcienu no Jāņavārtiem tikai 12 minūtes ko braukt un uzreiz var mesties kukaiņu bildēšanas virpulī.  

Lielais skābeņu zeltainītis (Lycaena dispar)

Tā lūk vienu dienu bija visnotaļ slikts laiks - lietains, drēgns un īpaši nemaz nevilka iet ārā. Bet tad debesis noskaidrojās uzspīdēja saulīte un pēdas sāka kņudēt pēc kāda izgājiena svaigā gaisā. Tad nu lecu vilcienā (biju gan plānojis šā vai tā braukt uz Ogri) un izlecu uz kādu stundu pastaigāt gar dzelzceļmalu pie Doles pieturas. Jau pēc pirmajiem 100m satiku pirmo foršo tauriņu - lielo skābeņu zeltainīti! Rietumeiropieši šajā brīdī paliktu zaļi aiz skaudības, jo šie ir visas foršās pļaviņas nosusinājuši, apsējuši ar kādu monokultūru u.c. pārveidojuši par tauriņiem galīgi neinteresantu peizāžu. Pie mums gan lielie skābeņu zeltainīši jūtas gluži kā mājās - dažādas mitrākas pļaviņas upju krastos u.c. vietās, kur aug augumā lielākās skābeņu sugas, ir īstā vieta, kur meklēt šos tauriņus. Tēviņu liesmojoši oranžā spārnu virspuse ir pamanāma jau no liela attāluma!

Dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)

Mauragu pļavraibenis (Melitaea cinxia)

Galvenais mans mērķis šajā stundā gan bija mauragu pļavraibeņa atrašana - cītīgi pētīju visus zālē sēdošos pļavraibeņus līdz nokļuvu pie viena mazliet pēc skata savādāka. Uzreiz neattapos, bet zemapziņā kaut kāds klikšķis nostrādāja - brīdī kad tauriņš jau bija aizlidojis, sapratu, ka tas taču ir dzelzeņu pļavraibenis!  Labi, ka dažus kadrus tomēr izdomāju nospiest. Apakšpuse šim gan varbūt nav tā raksturīgākā, taču pakaļspārna ārmalas oranžo laukumu rindas 'šūnās' esoši tumšāk oranžie rimbuļi, kas praktiski nepieskaras 'šūnas' malām (uhh.. nezinu vai es pats sapratu, ko es uzrakstīju) ir gana laba pazīme. Protams, ir arī citas - g.k. spārna virspusē. Šo sugu galīgi nebiju te gaidījis sastapt, jo Latvijā tā g.k. dzīvo A-DA daļā un dzelzceļš pie Doles tomēr ir diezgan tālu uz R. Tiesa dzelzceļmalas bieži vien darbojas kā tādi sava veida koridori pa kuriem izplatās dažādi organismi (piemēram, augi) attiecīgi varbūt tas nav nemaz tik ļoti pārsteidzoši. Beigu beigās ieraudzīju arī vienu vienīgu mauragu pļavraibeni - īsās pieturas mērķis izpildīts!

Svilnis Myelois circomvoluta

Patiesībā par šo dzelzceļmalu jau blogā esmu rakstījis un līdzīgi kā citas reizes arī šoreiz bez dažādiem dienastauriņiem (vēl tur zīmējās violetie zeltainīši, lielie meža resngalvīši, brūnvālīšu raibeņi u.c.) bija citi interesanti objekti, piemēram, purpura lācītis, kuru vienmēr prieks satikt, un man iepriekš neredzēts svilnis Myelois circumvoluta, ko varētu arī latviski saukt par dadžu svilni. Priekš 1h jau nu ļoti ražīgi - prieks šajā vietā atgriezties! Tā ka varu tik novēlēt, lai katram būtu šāda 'intīmā vietiņa', kur atgriezties vēl un vēl, lai izrautos no pilsētas kņadas un ieelpotu krūtīs dabas elpu. Kaut vai tik uz vienu stundu.