Krustkalni - Ilgas

Lēcējzirneklis Sitticus terebratus

Nu jau galopā lēkšoju pa jūlija un augusta bildēm, lai līdz kādiem putnu vērošanas gājieniem būtu iedzinis iekavēto - ir doma rudenī šeit vairāk ko rakstīt par aktuālajiem putnu vērojumiem (cerībā, ka būs ar kas interesants). Pagājušā gada rudens vērojumi šeit tā arī nemaz neparādījās... Bet nu labi - par ko tad šajā ierakstā?  Augusta vidū (ū, beidzot tad kādas salīdzinoši svaigas bildes) radās iespēja pievienoties vienam no mūsu vadošajiem tauriņpētniekiem Nikolajam Savenkovam braucienā uz Krustkalniem (kur mums pievienojās cits pieredzējis tauriņu pētnieks, ilglaicīgs Teiču rezervāta darbinieks Guntis Akmentiņš) un Ilgām. Grēks šādu iespēju neizmantot, jo kā gan labāk paplašināt savas zināšanas par tauriņiem, kā tieši klātienē tās uzsūkt no zinošākajiem šīs jomas pārstāvjiem Latvijā! Pagaidām gan pārāk nemocīšu ar naktstauriņu bildēm, bet gan ar citiem lopiņiem, ko izdevās šajās pāris dienās redzēt. 

Māņskorpions (Pseudoscorpionida)

Zaļā vairogblakts (Palomena prasina)

Krustkalnos pārmaiņas pēc izmantoju brīvo stundu kamēr Nikolajs apstrādāja ievākto materiālu, lai patvarstītu kādus insektus ar lielāku palielinājumu kā ierasts. Uzreiz man par prieku uz vecas pirtiņas sienas atradās lēcējzirnekļu saime - nekad nelaižu garām iemūžināt šos radījumus! Pirmo reizi arī izdevās novērot tēviņa 'riesta danci' - viens lēcējzirnekļa kungs, izmisīgi plātīdamies ar priekškājām un pedipalpiem un veikdams sāniskus izklupienus, nesekmīgi centās pievērst kādas dāmas uzmanību, kas bija paslēpusies dēļu šķirbā. To gan ar vārdiem vispār grūti aprakstīt - dabā tas izskatās visai amizanti. Vispār jau tā pavisam miniatūrā fotopasaule ir tik ļoti interesanta, ka reizēm pat žēl, ka visā tauriņu, spāru, vaboļu u.c. lielāku kukaiņu virpulī neizdodas tik bieži pameklēt šos mazāk redzētos Dabas stāstus. Tā, piemēram, meklējot spožo skudru ligzdās dzīvojošo reto spīduli (par ko esmu jau rakstījis vairākkārt - šoreiz gan neizdevās atrast), izdevās pamanīt Latvijas skorpionu! Nu labi - māņskorpionu, kas ir tikai dažus mm liels. Tur mums vairākas sugas, kuras pagaidām neprotu atšķirt. Tāpat arī pēdējā laikā esmu mazāk pievērsies dažādiem insektu portretiem - lūk kāds tuvplānā izskatās zaļās vairogblakts nimfas ģīmis! Bet nu jā - laikam jau tomēr tās diennakts stundas ir tik maz, ka visu jau nevar paspēt aptvert.  

Ozolu alotājkode (Tischeria ekebladella)

Mežmalā pamanīju arī it kā neredzētus bojājumus uz ozola lapām - protams, izmantoju izdevību, ka blakus ir kam pajautāt, un noskaidroju, ka tās ir ozolu alotājkodes (dikti patīk sugas latīniskā nosaukuma epitets - ekebladella. Forši skan!) mīnas. Suga esot ļoti bieža un šie bojājumi esot ļoti raksturīgi. Kaut kā līdz šim gan nebiju manījis tādus dzleltenīgus pleķus uz ozolu lapām - varbūt nebiju vienkārši pievērsis uzmanību. Pret gaismu skatoties, katrā no šiem gaišajiem laukumiem varēja redzēt dzīvojamies vienu kāpuriņu, kas līdzīgi kā citu mikrotauriņu (piemēram, tās pašas zirgkastaņu raibkodes) kāpuri grauž lapas mezofilu, atstājot neskartu tikai pašu lapas virsējo un apakšējo slāni. Šīs sugas bojājumus noteikti tagad atcerēšos. 

Ragainās cikādes (Centrotus cornutus) nimfa

Tālāk jau pārcēlāmies uz Ilgām (kas vēl nezin - Ilgas ir Daugavpils Universitātes Studiju un Pētniecības centrs, kas atrodas pašā Baltkrievijas pierobežā netālu no Riču ezera), kur pirmā diena pagāja, ar ziņkāri vērojot, Nikolaja ēsmas lamatās ievāktā materiāla šķirošanu. Ik pa laikam gan izmetu nelielu dežūrloku ap pili, jo piebraucot pārsteidza lielais klajumspāru blīvums - attiecīgi radās interese tās mazliet rūpīgāk pavērot, jo vienmēr pa vidu var slēpties arī kāds retums. Pašas pils apkārtnē, gan spāru tomēr bija pamaz. Toties atradās viens miniatūrs bruņneša un dinozaura krustojums, kuru ieraugot es sākumā diezgan stipri apmulsu. Nekad nebiju neko tādu redzējis!  Mulsums gan ātri pārgāja, jo ātri vien šajā radījumā saskatīju attālu līdzību ar ragaino cikādi - un tik tiešām šis kustonis ir ragainās cikādes nepieaudzis īpatnis. Jocīgs jau nu bez gala!

Sienāzis Phaneroptera falcata

Brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus)

Vakarpusē devāmies uz nu jau slaveno klajumu pie fermas (tas arī bija tas pats jaunā sienāža atrašanas vakars), lai tur novietotu un ieslēgtu vienas gaismas lamatas naktstauriņiem. Te tad bilde ar iepriekš pieminēto sienāzi Phaneroptera falcata, kas ir nesens ienācējs Lv faunā un ir ļoti strauji izplatījies valsts austrumu pusē (novērojumi pat pie Gulbnes). Sienāzis visnotaļ glīts - ļoti smalks, gariem spārniem un taustekļiem un ir diezgan labs lidotājs priekš sienāža. Tā ka nav brīnums, ka ir tik strauji izplatījies. Tā vakara interesantākais novērojums gan bija (tad jau, protams, vēl nezināju par jaunās sienāžu sugas esamību manā fotoaparāta atmiņas kartē) Nikolaja ieraudzītais varžkrupis, kas vakara krēslā ļēpatoja savās darīšanās. Naktī aktīvā dzīvesveida dēļ,  pārāk bieži jau šo sugu negadās redzēt. Atšķiršana no citiem abiniekiem ļoti vienkārša - jāieskatās tik tam acīs un jāierauga vertikālā acs zīlīte.  

Makstkodes Coleophora absinthii kāpura mājiņa

Kaķpēdiņu tinējpūcīte (Eublemma minutata)

Nākamajā dienā mums atkal pievienojās Guntis un tā nu kopā ar viņiem staigājot, tiešām varēja uzzināt tik daudz ko jaunu par tauriņiem, ka visu laikam pat diemžēl neizdevās paturēt atmiņā (nu jau laikam tas viss vairs neaizķeras tik viegli kā jaunībā). Visvairāk man fascinēja Nikolaja zināšanas par praktiski visu naktstauriņu sugu bioloģiju - īpaši kāpuru barības augiem. Tas ir noderīgi, jo daudzus no mikrotauriņiem var ļoti labi atpazīt pēc to kāpuru darbības pēdām (dažādas mīnas, alojumi, kāpuru makstis utt.) uz to barības augiem - tā, piemēram, pagājušogad tieši Ilgu apkārtnē viena jauna mikrotauriņu suga Latvijas faunai tādā veidā arī tika konstatēta. Jāatzīmē gan, ka mūsu tauriņu pētnieki oficiāli sugu Latvijas tauriņu sarakstā iekļauj tikai tad, kad ir izdevies ievākt (vai arī, piemēram, izaudzēt no kāpura) arī pašu imago. Tikai ar kādu bojājumu uz lapas nepietiek - pat ja nav nekādu šaubu par to kam šis bojājums pieder. Visnotaļ korekta sistēma. Par neizsmeļamajām zināšanām šajās dienās pārliecinājos nepārtraukti - tā, piemēram, vairākās vietās auga pa kādam vērmeļu pudurim. Nikolajs uzreiz gāja klāt un, nedaudz pameklējis, atrada makstkodes Coleophora absinthii kāpuru mājiņas, kas piestiprinātas pie ziediem. Turpat blakus, ieraudzījis dzeltenās kaķpēdiņas, uzreiz teica, ka šeit būtu jādzīvo kaķpēdiņu tinējpūcītei (ok, šī un arī iepriekšējā suga Ilgu apkārtnē jau bija tikusi konstatēta - tātad bija zināms, ka šeit tā dzīvo) - un kā nu ne, nedaudz pastaigājot, kādi 3 eksemplāri atradās. Tādus piemērus varētu saukt vēl un vēl - izcili! 

Čemurziežu dižtauriņš (Papilio machaon)

Kopumā šajās dienās noteikti galvenā uzmanība tika veltīts naktstauriņiem. It kā bija nelielas cerības, ka jau minētajā sausajā biotopā varētu būt atlidojis un piestājis kāds oranžais dzeltenis (Colias croceus - ļoti rets ieceļotājs no Dienvidiem), bet dienastauriņu vispār bija ļoti maz. Tik vien, ka atradās viens priekš augusta vidus aizdomīgi svaigs čemurziežu dižtauriņš. Varbūt, ka karstā laika iespaidā, šis bija jau kāds trešās paaudzes eksemplārs? Vai arī aizkavējies otrās paaudzes tauriņš? Kas to lai zin. Bet katrā ziņā bija ļoti rāms un ļāva sevi no visām pusēm iemūžināt.

Spraugložņas Orthocerus clavicornis

Šķiet pēc šī gada sevi gandrīz vai varēšu saukt par spraugložņu Orthocerus clavicornis ekspertu - pirmajā vakarā staigājot gar fermu, piefiksēju, ka biotops ir visai piemērots šai sugai (vietām smilšaini akmeņains ar peltīgerām). Nākamajā dienā mazliet pašiverējos un jā - pāris vabolītes atradās. Vēlāk vakarā papētot vēl mazliet rūpīgāk, kopīgiem visu spēkiem izdevās pat sameklēt 8 īpatņus! Neviens eksemplārs gan nebija daudz retākās sugas - Orthocerus crassicornis - pārstāvis. Tā pagaidām man tomēr nerādās. 

Vībotņu mūka (Cucullia artemisiae) kāpurs

Interesants brīdis bija, kad meklējām kādus mūku kāpurus uz vērmelēm un vībotnēm. Ieminējos, ka es tik tā vienu reizi biju speciāli meklējis vībotņu mūka kāpurus - un tā pati reize bija veiksmīga. Toreiz biju ļoti priecīgs, jo lai nu ko, bet maskēties šīs sugas kāpuri prot izcili! Kolīdz biju šos vārdus pārspļāvis pār lūpām, uzreiz uz vībotnes ieraudzīju tieši tādu pašu kāpuru! Joprojām nevaru vien beigt par tiem brīnīties - tas nu gan ir viens varens evolūcijas meistarstiķis! Protams, tuvplānā skatoties, šķiet, ka tādu kāpuru taču nav grūti pamanīt, bet tiklīdz atkāpies kādus pāris metrus nost - kāpurs? Kāds kāpurs? Vībotne kas vībotne. Ja nu kādam uznāk luste šos meklēt, tad var pievērst uzmanību grauzumiem vībotņu galotnēs - kāpuram jau tomēr kaut kas jāēd ir un kā Nikolajs minēja, tad parasti uzmanību vispirms pievērš tieši šādas apgrauztas vībotnes un tikai pēc tam izdodas atrast kāpuru. Varbūt jāsarīko tāda mini sacensība - kurš pirmais dabā atradīs vībotņu mūka kāpuru? Vēl tiem būtu jābūt redzamiem :)

Tauriņu pētnieki Baltkrievijas pierobežā

Ordeņpūcīte Catocala electa

Naktstauriņu gaismošanas ziņā varbūt šis brauciens nebija pats veiksmīgākais - sākotnējais plāns bija trāpīt uz lielā karstuma pēdējām dienām, bet tas diemžēl izbeidzās tieši pāris dienas iepriekš un abas naktis Ilgās nebija nemaz tik tropiski siltas kā cerēts. Tā ka jaunas sugas Latvijai šoreiz konstatētas netika. Toties uz gaismu atlidoja suga, kas kā jauna Latvijai tika atklāta tikai pagājušogad - ordeņpūcīte Catocala electa, ko šeit pat Ilgu apkārtnē pirms gada konstatēja tieši Nikolajs. Un kā šogad ir noskaidrojies - suga šajā vietā ir sastopama pat diezgan masveidīgi. Tas droši vien ir tikai laika jautājums, kad suga tiks konstatēta vēl kādā vietā. Man, protams, liela veiksme tikt pie šādas retas sugas kadra!  

Mājas circenis (Acheta domestica)

Nobeigumā pie lampas atrāpoja arī viens no folklorā visapdziedātākajiem kukaiņiem - circenīt's kas dzied aizkrāsnē! Dabā mājas circeni patiesībā redzēju tikai pirmo reizi - biju vienīgi dzirdējis pāris vietās Rīgā. Šķiet, ka mūsdienās mājas circeņi vairs nav nemaz tik bieži sastopami - daudz pamestu un aukstu lauku māju (circeņi ir siltummīloši un pārziemot var tikai mājās, ko regulāri kurina), bet citas mājas savukārt noteikti ir daudz modernākas un sterilākas kā senākos laikos un visādi insekti (t.sk. circeņi) tur ir nevēlami viesi. Tālāk uz dienvidiem suga gan joprojām ir ļoti bieži un plaši sastopami. Raksta gan, ka mājas circeņi nav nemaz vietēja suga un Eiropā ir ienākuši no Āzijas - tā ka pārāk jau satraukties par šo sugu laikam nav vērts. Lūk par Eiropā daudz retāko un daudzās valstīs apdraudēto lauka circeni (Gryllus campestris), gan būtu interesanti ko uzzināt vairāk - vai tas maz ir Latvijā sastopams? Pēdējās desmitgadēs (ja ne pat ilgāk) nekādu ziņu nav. Lūk, ja šo sugu izdotos atrast, tad jau tas gan būtu ļoti vērtīgi! Lietuvā, piemēram, suga ir sastopama ļoti reti un tikai pašos Lietuvas dienvidaustrumos. Nekad gan zināt nevar - varbūt tiešu Ilgu apkārtne ir tā vieta, kur meklēt lauka circeni!?