Krievijas pierobeža

Aksesuārs pie pamestas mājas netālu no Krievijas robežas

Aprīļa beigās piekritu piedalīties tādā kā nelielā avantūrā - četru dienu ekspedīcijā Krievijas pierobežā, kuras galvenais mērķis bija baltirbes meklējumi. Uz šo pasākumu sākotnēji raudzījos visai skeptiski, jo baltirbes visai strauji, no samērā parasta putna pagājušā gadsimta vidū, ir kļuvušas par ārkārtīgu retumu un putnu vērotāju aprindās pat klīst šaubas vai Latvijas teritorijā tās šobrīd ir maz sastopamas. Pirms šī gājiena pēdējās ziņas par baltirbi Latvijā bija vien 2006. gadā atrastas spalvas Kļešņiku purvā. Tāds tad bija arī mana ceļabiedra un šīs ekspedīcijas idejas autora RR domugājiens - virzīties no Zilupes uz augšu, piestājot un iebrienot tur pa ceļam esošajos purvos: Opuļu, Ļebedincu, Kļešņiku un, ja pietiks laiks, arī Spirku purvā. Domāts darīts! Soma tika piekrāmēta ar pārtiku un visām citām ekspedīcijām nepieciešamajām lietām un atlika vien doties ceļā. Uzreiz gan jāsaka, ka nekādus dižos foto no šī ceļojuma 'neatvedu', tāpēc bloga ieraksts būs nosacīti īss. Nu vismaz ja ņem vērā, ka biju pie dabas krūts veselas 4 dienas no vietas. Biju pat paņēmis līdzi arī visu kukaiņfoto nepieciešamo tehniku (staipot to visu līdzi gan sāku apsvērt vai tā tomēr nebija kļūda), jo provizoriski šķita, ka man motivācija tā vienkārši bradāt pa purviem meklējot 'baltos putnus' varētu pietikt vien dienām divām. Tā teikt - pēc tam tad varētu pievērsties Krievijas pierobežas kukaiņu faunas pētīšanai. Taču viss izvērtās savādāk un tā arī visas dienas cītīgi purvus bradāju. Tam par iemeslu bija pirmās dienas vakarā mūs sasniegusī ziņa, ka Dabasdatos ir publicēta mīklaina ziņa, ka Eiropas putnu atlanta sacensību laikā (kas notika apmēram nedēļu pirms mūsu viesošanās šajā galā) kādā Latgales purvā esot tikusi dzirdēta... baltirbe! Ja jau tā, tad papildus motivāciju man meklēt vairs nevajadzēja un par kukaiņu pētīšanu, godīgi sakot, tiešām piemirsu. Bet par cik bloga ieraksta nosaukums nav "BALTIRBE!!!!!!111viensviensviens" ar trejdeviņām izsaukuma zīmēm, tad jau skaidrs, ka baltibri tā arī beigās neatradām. 

Citroncielava (Motacilla citreola) Rēzeknē

Kopumā gan par putnu sugu daudzveidību sūdzēties nevarēja - jau pašā pirmajā rītā redzētā citroncielava gandrīz pašā Rēzeknes centrā vien bija jauks pārsteigums. Suga varbūt vairs nav nekāds retums, bet tomēr katru reizi šo ieraudzīt ir liels prieks - īpaši ja novērojums ir ārpus kādām tradicionālajām šīs sugas atradnēm, piemēram, Nagļu zivju dīķiem vai Vītiņu pļavām. Pēc brauciena saskaitot visu redzēto, iznāca 107 putnu sugas. Nav nemaz tik slikti priekš 4 dienām iekšzemē - iztiekot bez jūras sugām. Kā viena no interesantākajām vietām, ko nejauši atklājām, noteikti būtu jāatzīmē Zilezers uz pašas Krievijas robežas. Pašā ezerā nekas tāds īpašs, atskaitot 3 melnkakla gārgales, gan nepeldēja, bet apkārtnes niedrāji bija pilni ar putniem - Seivi ķauķi, somzīlītes, zilrīklīte, ormanītis un beidzot izdevās labi saklausīt arī mazo ormanīti, kas tad man jauna mūža suga! Sen nebija bijuši manā mūža listē jaunumi! Suga gan nekas rets, tāpēc no priekiem salto gaisā gluži nemetu, bet - vismaz šis kauna traips ir notīrīts. Droši vien, ja aizbrauktu uz šo Zilezeru tagad maijā, tad varbūt izdotos konstatēt arī mazo dumpi, jo biotops tur šķita tam visai piemērots. 

Dzeltenā tārtiņa (Pluvialis apricaria) ligzda ar olām

Brienot pa purviem, putnu daudzveidība, protams bija tāda kāda tā prasti purvos ir - neliela. Šur un tur uzspurdza pa kādam rubenim (vairāk gan tos mēs redzējām ārpus purviem), katrā purvā pa lietuvaiņu pārim (taču neviena kuitala), šur un tur purva tilbītes un dzeltenie tārtiņi, Pēdējam Kļešņiku purvā nejauši pat izdevās atrast ligzdu, ko tas bija izveidojis neliela slīkšņaināka fragmenta vidū uz ciņa zem nelielas priedītes zariem. Šur un tur purvā bija vērojami arī vistveidīgo putnu ekskrementi. Ja Opuļu purvā tie droši bija rubeņu sūdi un Ļebedincu purva malā - medņu fēces, tad Spirku purvā atrastie šķita tādi aizdomīgi (foto zemāk, ieraksta beigās). Pēc krāsas un konsistences mazliet kā medņa mēsli, bet izmērs drīzāk kā rubenim. Gan jau, ka arī tās bija rubeņa kakas, taču tā jau pie sevis labpatiktos pasapņot, ka varbūt tie tomēr ir baltirbes kakuči? Internetā dažas bildes ir visai līdzīgas. 

Nākot ārā no Ļebedincu purva

Rudā lapsa (Vulpes vulpes)

Četru dienu laikā kopā nogājām ap 110km, kas, ņemot vērā smagās somas uz pleciem, atstāja zināmu iespaidu uz noguruma stāvokli. Tas rezultējās ar to, ka, piemēram, pa naktīm nekāda diža pūču klausīšanās nenotika - kaut arī sākotnēji bija plānots nedaudz pievērsties arī tam. Tāpat arī gluži 5:00 no rīta augšā ar necēlāmies, tā ka kopumā varētu būt, ka gluži maksimumu no ekspedīcijas neizspiedām. Bet nu izskatās, ka vienkārši bijām paķēruši mazliet par lielu teritoriju ko 'ķemmēt' un par daudz km ko staigāt. Tā teikt, kā pirmajā dienā pārķērām km (noejot 34km) un finišējām vēlu vakarā jau tumsā, tā arī nosacīti līdzīgs režīms aizgāja citās dienās - ilga staigāšana līdz vēlam vakaram un attiecīga samērā ilga gulēšana no rīta, jo vienkārši par vēlu finišējām. Un tā šāds apburtais loks visas 4 dienas. Droši vien pietrūka viena papildus diena, kas tad ļautu sadalīt šo distanci vienmērīgāk. Būs vērtīga pieredze šādu ekspedīciju plānošanā. Viena no lietām, ko cerēju gājiena laikā smuki 'saķeksēt' bija Krievijas pierobežas dienastauriņi, taču to vērošanai piemērots laiks bija tik vienā dienā - pārējā laikā bija vai nu ļoti auksts (pat ar slapju sniegu Opuļu purvā pirmajā dienā!), vai lietus visu dienu (kā otrajā dienā). Tajā vienīgajā labajā dienā izdevās konstatēt vien 4 sugas, kas varbūt nav maz priekš aprīļa beigām (potenciāli tajā brīdī lidoja varbūt vien ~10 sugas), bet kaut kā biju cerējis vairāk. Tagad tā rakstot, gandrīz via pašam sāk likties, ka brauciens bija visai neveiksmīgs jo baltirbi neatradām, starp citiem putniem ar tā bez īpašiem retumiem un ekstrām, izlīt izlijām, tauriņu nebija,  kukaiņus tā arī rūpīgi nepameklēju... Bet nu tik traki jau nebija - šoreiz kukaiņu ziņā iznāca iziet uz kvalitāti nevis kvantitāti. Vienīgajā vietā kur kukaiņu fotouzparikti tomēr uzriktēju - izdevās nofotogrāt trīs samērā interesantus un, kas pats galvenais, man jaunus radījumus!

Svītrainais māņlēcējzirneklis (Oxyopes ramosus)

Svītrainais māņlēcējzirneklis (Oxyopes ramosus)

Svītrainais māņlēcējzirneklis (Oxyopes ramosus)

Pirmais no tiem bija galvenais vaininieks kāpēc tās zibspuldzes vispār ņēmu ārā no somas - vienā atpūtas vietā pēc Kļešņiku purva bridiena, saulītē uz jaunas apsītes stumbra pamanīju neredzētu, bet visai raksturīgu zirnekli: Oxyopes ramosus! Interesants ar to, ka ir samērā rets un ir vienīgais savas dzimtas (Oxyopidae) pārstāvis Latvijā. Arī citur Eiropā tā neesot bieža suga - pat iekļauta vairāku valstu aizsargājamo sugu sarakstos. Te gan laikam nav vērts diži daudz atkārtoties, jo visai plašs apraksts par šo sugu atrodams Latvijasdaba.lv - droši varam iemest aci tur. Jebkurā gādījumā - par šo sugu man prieks, jo kādu jaunu bezmugurkaulnieku dzimtu jau pēdējā laikā tik bieži novērot neizdodas. 

Divdesmitplankumu mārīte (Sospita vigintiguttata)

Šajā vietā tad izmantoju brīdi, ka fotoaparāts ir ārā no somas un nofotogrāfēju divas vaboles, ko biju atradis iepriekš un, par cik izskatījās iemūžināšanas vērtas, biju paņēmis līdzi trauciņā - tā teikt līdz vēlākam brīdim, kad būs vaļa tās iemūžināt. Viena no šīm vabolēm bija man jauna mārīšu suga, kas uzradās no rīta teltī netālu no Ļebedincu purva. Suga samērā liela un tīri glīta, bet bez latviskā nosaukuma - Sospita vigintiguttata. Ja burtiski tulko sugas epitetu, tad varētu to dēvēt par divdesmitpunktu ('viginti' no latīņu valodas - divdesmit) mārīti. Tā arī laikam sanāk - manā attēlā gan katra segspārna pēdējo plankumu tā pašā galā redzēt nevar. Bet ticat uz vārda - kopumā uz segspārniem tiešām ir 20 plankumi (uz katra pa 10). Šī mārīte neesot nemaz tik bieža - pēdējo daždesmit gadu laikā Latvijā vien daži (mazāk par 15) novērojumi. Arī citur Eiropā skaitās tīri reta - Vācijā pat iekļauta aizsargājamo sugu sarakstā. Sugai patīk mitri meži - īpaši melnalkšņu dumbrāji, bet arī kaut kādi purvaini kārklāji utml. vietas. Tur Ļebedincu purva apkārtnē tādu tik tiešām netrūkst - izbaudījām to 'Floridas' peizāžu tā kārtīgi arī paši uz savas ādas. 

Māņmizvabole Bothrideres punctatus

Māņmizvabole Bothrideres punctatus

Pats interesantākais radījums samērā nejauši, ievācās pirmajā dienā - posmā no Zilupes līdz Zilezeram, ceļmalā netālu no Rovu purva. Tajā brīdī gājām pa tādu samērā vecu priežu mežu, kas tīri pēc vizuālā skata šķita ļoti piemērots, piemēram, Šneidera mizmīlim. Un ja jau tas der šai sugai, tad kāpēc gan, lai tur nebūtu, piemēram, asinssarkanais plakanis? Par cik jāiet bija vēl daudz un jau arī nogurums nāca virsū, tad nekāda īpašā šo sugu meklēšana neizdevās un kopumā apskatīju varbūt vien kādus 7 priežu stumbrus, naivā cerībā, ka varbūt tomēr atrodas kāds plakanis vai vismaz mizmīlis. Minētās divas sugas neatradās taču zem viena tāda resnāka priedes stumbra mizas atradās viena stipri specifiska vabole. Sen nebija tā bijis, ka, uzmetot šim pat tādu visai vērīgu skatienu, nespēju saprast ar kādu vaboļu dzimtu man te vispār ir darīšana! Skaidrs bija viens - tādu neatminējos redzējis pat interneta attēlos, kur nu vēl dabā! Visa gājiena laikā bija švaki ar mob.tel zonu līdz ar to nevarēju nekādi remdēt savu ziņkārību, mēģinot sameklēt šo radījumu kādās interneta lapās. Nekas cits neatlika kā atlikt noteikšanu līdz mājām. Nu jau vairs neatminos kādiem ceļiem, beidzot ievēlies mājās, tad šo meklēju interneta labirintos (tā starp citu bija praktiski pirmā lieta kam ķēros klāt! Nu labi - vispirms gan laikam nomazgājos), bet šķiet, ka visai ātri vienā krievu lapā uzdūros kaut kam stipri līdzīgam no Bothrideridae jeb māņmizvaboļu dzimtas. Skats Latvijas vaboļu sarakstā - tikai viena suga šajā dzimtā: Botrhideres punctatus (jeb B.contractus). Skats internetā - pēc skata ļoti līdzīgs manam eksemplāram. Skats Eiropas sugu sarakstā - it kā sastopamas divas sugas, bet tā otra (B.interstitialis) sastopama vien kaut kur Pirenejos un to apkārtnē Francijā un Spānijā, tātad tas variants atkrīt automātiski. Jauki - tad jau būs māņmizvabole! Kas tad tas tāds ir par brīnumu? Kā izrādās, tad visā izplatības reģionā suga ir reti vai pat ļoti reti sastopama un skaitās neskartu, pirmatnēju mežu 'relikts'. Rietumeiropā galvenokārt sastopama uz dažādiem lapkokiem, bet, piemēram, Zviedrijā sugu atrod g.k. vecos priežu mežos uz saules apspīdētām priedēm. Tas jau katrā ziņā izklausās līdzīgi tam biotopam kādā es to atradu. Nevarētu teikt, ka tas mežs tur bija absolūti neskarts, bet tāds vecs un tīri simpātisks gan. Vaboles un kāpuri ir plēsīgi un pārtiek citām no zem mizas dzīvojošām vabolēm un to kāpuriem. Interesanti, ka interneta dzīlēs u.c. resursos neizdevās atrast nekādu info par šīs sugas atradumiem Latvijā - kā jau šādos gadījumos tas ir ierasts, tad suga vai nu ir pietiekami parasta, lai tā nebūtu iekļuvusi, piemēram, kādos rakstos par dažādu retu sugu atradumiem, vai tā ir tik ļoti reta, ka nav kādu pēdējo dažu desmitu gadu laikā nemaz redzēta. Šajā brīdī griezos pēc palīdzības pie viena no mūsu vaboļu pētniecības guru - Dmitrija Teļnova. Pēc viņa rīcībā esošās informācijas šai sugai nav zināms neviena mūsdienu atradne - bijusi tikai minēta kādā senā literatūras avotā ar piezīmi 'Livland' (tātad iespējams kādā 19. gadsimta beigu darbā, piemēram, Zeidlica darbā "Fauna Baltica. Die Käfer (Coleoptera) der deutschen Ostseeprovinzen Russlands". Bet tas būtu jāprecizē).  Tātad ļoti jau vērtīgs atradums izrādās! Kas to būtu domājis, ka čteru dienu laikā tā kvalitatīvi iemūžināšu vien trīs bezmugurkaulainos radījumus (nekvalitatīvi kadri izdevās arī ar tiem dažiem redzētajiem tauriņiem) un visi trīs objekti būs tik ļoti interesanti! Pārmaiņas pēc uzsvars uz kvalitāti ne kvantitāti. Vienīgi tad jāsāk domāt, kādi brīnumi tik neatrastos ja tā nopietnāk pievērstos tieši kukaiņu meklēšanai... :)

Toverīšu sarkosomas (Sarcosoma globosum)

Toverīšu sarkosomu (Sarcosoma globosum) audze

Tas īsumā par kukaiņiem šajā gājienā - vairāk tad tiešām nav ko atrādīt. Vismaz no kukaiņiem, jo vēl tomēr bija viens cits atradums, ko vēlētos atzīmēt un tas priekš manis varētu būt visai netipisks - reta sēne! Pārāk bieži man tādas neizdodas novērot, jo vienkārši sēnēm uzmanību īpaši nepievēršu. Taču šīs raksturīgās, lielās, gaļīgās muciņas bija grūti nepamanīt - toverīšu sarkosomas! Suga tāda visai mītiska, jo savulaik tika iekļauta 0. kategorijā (un atrodas tur vēl joprojām) - tātad Latvijā izzudusi suga! Iemesls šādam solim visai loģisks - Sarkanās grāmatas radīšanas brīdī, tā nebija atrasta kopš 1936. gada. Liels droši vien bija mikologu prieks, kad beidzot 2000. gadā tā tika konstatēta atkal! Tad 2005. gadā vēl citā vietā! Un arī 2012.g.! Un arī 2014g.! Tātad maisam gals bija vaļā un šobrīd ir zināmas pat veselas 12 sugas atradnes! Jauks šo atradņu uzskaitījums lapā: www.senes.lv (tiek arī papildināts ar jaunām atradnēm). Mans novērojums tad kā izrādās pēc kārtas ir divpadsmitais. Sēne tiešām ļoti raksturīga un es pat teiktu, ka dabā ļoti iespaidīga. Īpaši ja nelielā platībā aug kādi vairāki desmiti augļķermeņu kā tas bija manā gadījumā. Auga tās, ja ne gluži tādā kā egļu jaunaudzē, tad biotopā ko es raksturotu kā egļu vēri - ar ļoti nabadzīgu veģetāciju zem egļu zariem. Vien skujas un sūnas. Uz šāda vienmuļa fona šīs sēnes bija tiešām labi pamanāmas. Žēl, ka atradu tās jau samērā vēlu mākoņainā, lietainā pievakarē - līdz ar to gaisma priekš fotoattēlu iegūšanas nebija itin nemaz. Bet nu - dokumentālus kadrus iegūt izdevās, kas tad arī ir galvenais. Prieku par atradumu tas nemazināja - tik tiešām reti kad man izdodas atrast kaut ko retu no sēņu vai augu pasaules!

Kāda vistveidīgā putna mēsli Spirku purvā. Gan jau rubeņa, bet varbūt...

Tas tad īsumā par šo nesekmīgi sekmīgo baltirbju ekspedīciju. Vēl tā atskatoties uz iespējām to baltirbi reāli atrast, jāsaka, ka, lai divatā to rūpīgi apsekotu, noteikti izvēlētā teritorija bija par plašu. Tādā Kļešņiku purvā vien varētu kādu nedēļu staigāt! T.i. purva atklāto daļu jau varbūt pārlūkot var arī vienā dienā, bet jautājums vai un kad tā irbe tur uzturas (ja vispār tur tādas ir). Radās iespaids, ka ja arī baltirbes purva atklātajā daļā uzturas, tad varbūt to dara vien brīdī, kad riesto? Bet pārējā laikā pārvācas baroties purva perifērijā, kur starp jaunajām priedītēm to pamanīt praktiski nav iespējams - vienīgi var cerēt to kaut kur izcelt. Un ja vēl šīs irbes mīl dzīvoties arī purvam pieguļošajos slapjajos mežiņos (vietām tur tādi mitrāji, alksnāji, kārklāji pa kuriem grūti pārvietoties, ka nemaz negribas iekšā līst), tad to visu platību pārbaudīt kļūst pavisam neiespējami. Tā ka, ja tās baltirbies tiešām Latvijā vēl ir sastopamas, tad dzirdēts riests varētu būt tiešām salīdzinoši vieglākais variants kā sugu konstatēt. Taču arī tas nozīmē atrasties pareizajā laikā pareizajā vietā, jo pārāk tālu jau to riestu ar diez vai var dzirdēt (līdz 1km? Bet tas tāds mans minējums). Tātad arī šāda metode ir visai laikietilpīga, jo, piemēram, vienā rītā īpaši daudz vietas pārbaudīt ar nevar. Lielākā purvā tas, piemēram, nozīmētu, ka būtu jāklausās no vairākiem punktiem. Bet ne vienmēr taču riestam ir labvēlīgi laikapstākļi? Varbūt riestu iztraucē kāds plēsējs? Tā ka dažādu traucējošu faktoru arī ir pietiekami daudz, lai tas viss pasākums mazliet pārvērstos par adatas meklēšanas siena kaudzē... Bet, kas nemeklē, tas neatrod! Tā ka varbūt tā varētu būt laba tradīcija - ik pavasari doties uz Krievijas pierobežu baltirbes lūkoties. Kas zin - varbūt viņas tur tomēr nelielā skaitā eksistē. Ņemot vērā teritorijas nomaļumu, platību un novērotāju daudzumu (jeb mazumu), kas tajos purvos šad un tad ieklīst - nebūtu nekāds brīnums. Pēc šī brauciena laikam esmu kļuvis no pesimista par optimistu - varbūt Latvijā ieraudzīt baltirbi nav nemaz tik neticami kā sākotnēji man tas šķita?!