Pavasaris it kā strauji tuvojas (sākuši jau pat caurceļot paši pirmie gājputni - zosis, dzērves, ķīvītes, meža baloži u.c.), bet tomēr līdz tādai īstenai kukaiņu foto sezonas atklāšanai vēl kāds laiciņš ir jāpagaida. Bet nagi tāāā niez! Ehh.. Tā nu sērfoju pa interneta lapām siekalojoties vērojot dažādas neredzētas sugas - sapņojot, ka būtu forši tādas ieraudzīt ne tikai datora ekrānā vai grāmatu attēlos, bet arī dabā. Pamazām jau kāds neliels sarakstiņš būs izveidojies - ir pat ideja kā šādas sugu medības padarīt varbūt mazliet azartiskākas (gan pašam, gan arī citiem entuziastiem). Bet par to sīkāk droši vien martā, kad kukaiņu sezona tik tiešām būs vaļā. Taču nagi tiešām niez un tā nu izdomāju, ka blogā tomēr gribu ko uzrakstīt. Bija man jau vienu reizi sen senos laikos (2011. gadā) te blogā tāda improvizēta rubrika - 'Dienas Vabole', arī ar domu garajos ziemas vakaros īsināt laiku, atceroties siltajās vasaras dienās redzēto. Samērā ātri gan laikam man apnika šī rubrika. Bija jau gan arī tāds visai ambiciozs mērķis, jo katru dienu uzrakstīt kaut ko par vienu sugu, lai arī šķiet vienkārši, patiesībā tomēr prasa visai lielu piepūli. Tāpēc šoreiz tēmturis būs nevis #dienasvabole, bet #nedēļassuga - jeb mēģināšu vismaz reizi nedēļā uzrakstīt par kādu vairāk vai mazāk interesantu bezmugurkaulnieku sugu, kas atrodama manā fotoarhīvā. Sugu izvēle pilnībā randomizēta - kā ekseļa dievs būs lēmis par tādu sugu rakstīšu. Prioritāte gan sugām, kas te blogā ne reizi vēl nav trāpījušās (kā arī vēlams, lai būtu kaut cik jēdzīgi fotoattēli). Par cik fotoarhīvā ir mazliet virs 2000 bezmugurkaulnieku sugām, tad it kā materiāls par ko rakstīt ir gana... :)
 |
| Pelēkā priežu krāšņvabole (Dicerca moesta) |
Un kā pirmā suga šoreiz izlozē trāpījās ļoti forša un Latvijā reti sastopama vabole - pelēkā priežu krāšņvabole (Dicerca moesta). Dabā pats esmu to redzējis un atradis tikai divas reizes - abas Kolkā. Vispirms 2003. gada 6. un 7. jūnijā - divi īpatņi (visticamāk, ka katrs tad savā dienā - precīzi gan neatceros) atradās izdegušā meža pleķītī līča piekrastē (starp Kolkas ragu un Kolkas ciema Z galu), kur sēdēja saulē uz apdegušu priežu stumbriem. Tad vēl ar fotogrāfēšanu nenodarbojos līdz ar to šie eksemplāri diemžēl nonāca kolekcijā (vienu no tiem gan laika gaitā sagrauza nolādētie ādgrauži). Otra satikšanās bija jau 'foto ēras' laikos - 2009. gada 28. jūnijā, kad vienu vaboli atradu sēžam uz zīmīgās priedes ar Nr.3, kas arī atrodas līča pusē (praktiski pašā meža malā pie kāpām), Kolkas ciema Z galā - iepretim luterāņu baznīcai. Priede zīmīga ne tikai ar numuru uz tās stumbra, bet ar faktu, ka to apdzīvo priežu sveķotājkoksngrauzis (Nothorhina muricata). Vai vismaz tajā laikā vēl apdzīvoja (ir uz tā koka redzētas arī pašas vaboles), jo pēdējos pāris gados šis koks izskatās jau krietni vien žēlīgāks un tādu svaigu sveķotājkoksngrauža darbības pēdu īsti vairs nav. Lai nu kā - 2009. gada fotomodelis tika cauri sveikā un pēc fotosesijas laidu to brīvībā.
 |
| Pelēkā priežu krāšņvabole (Dicerca moesta) |
Kopumā pelēkā priežu krāšņvabole Latvijā ir tiešām novērota reti un pēdējos ~15 gados novērojumi g.k. ir tieši no Slīteres Nacionālā Parka - Kolkas apkārtnes un Bažu purva (Telnov, Kalninš 2003, Telnov et al. 2005 un Telnov et al. 2010). 2001. gadā publicētajā krāšņvaboļu datu apkopojuma rakstā (Barševskis, Savenkovs 2001) minētas arī trīs senākas atradnes no Pierīgas - Garciema, Lilastes un Carnikavas. Principā iezīmējas aina, ka suga ir g.k. izplatīta Piejūras zemienes priežu mežos - tālāk iekšzemē novērojumu šķiet nav. Arī citur Eiropā suga ir visai reta un, piemēram, Zviedrijā ir pat ar apdraudēto sugu saraksta (NT - Near Threatened kategorijā). Sugas attīstībai nepieciešamas atmirušas priedes - nereti tiešām tiekot izmantotas arī uguns apskādētas priedes. Kāpuri attīstās zem mizas un viens koks labvēlīgos apstākļos var tikt izmantots pat ilgāk par 10 gadiem. No citām līdzīgām Dicerca ģints sugām atšķiras pēc priekškrūšu vairoga formas (tas ir ar stipri izliektām malām - sirdsveidīgs) un četrām gludām joslām tā vidū. Izmērā tā arī ir mazliet mazāka kā citas sugas un svaigiem eksemplāriem ķermenis ir klāts ar raksturīgu pelēcīgu apsarmi.
 |
| Pelēkā priežu krāšņvabole (Dicerca moesta) |
Interesanti, ka abas reizes kad šo sugu satiku nebija īpašas problēmas to noķert, kas savā ziņā ir krāšņvabolēm neraksturīgi, jo parasti tās, saulē uzsilušas, ceļas spārnos pie pirmā traucējuma. Iespējams šāds viegls flegmatisms ir tāda šai sugai raksturīga iezīme? Ja tā, tad par to bez šaubām liels prieks, jo citas Dicerca ģints sugas ar šādām manierēm noteikti neizceļas. Tiesa gan dabā esmu redzējis vēl tikai vienu sugu - Dicerca alni, taču to pašu vienu reizi tā vispirms šādā krāšņvabolēm raksturīgā veidā no manis sekmīgi aizmuka, liekot atminēties visus iespējamos lamuvārdus kādi vien ir 16 gadīga puikas krājumā. Par laimi kādas daždesmit minūtes vēlāk to atradu citā vietā. Taču tā kā tas bija vēl pirms 'foto ēras' (2004. gadā), tad pelēkā priežu krāšņvabole ir vienīgā no Dicerca ģitns (atsevišķi autori gan šo kādreiz ievietoja Argante ģintī) sugām manā fotoarhīvā. Labprāt jau pievienotu vēl kādu sugu, bet par cik visas ģints sugas (alni, furcata un aenea) ir retas (vai pat ļoti retas), tad tas nav viegls uzdevums. Bet varbūt šogad paveicas?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru