 |
| Zemesblakts Chilacis typhae |
Izloze lēma, ka nākamais apskates objekts rubrikā 'Nedēļas suga' ir 4-5mm lielā zemesblakts Chilacis typhae. Ar šo sugu gan jāsaka, ka man pagaidām saskarsme ir bijusi visai neliela - esmu šo sastapis tikai vienu reizi, 2016. gada 26. augustā, kad viens īpatnis atlidoja pie vasarnīcas, gaismojot naktstauriņus. Foto tāpēc arī tāds - ne gluži dabiskā vidē, bet gan uz palaga. Latviskā nosaukuma šai sugai nav, taču, ja būtu tāds jāpiešķir, tad šo varētu droši dēvēt par vilkvālīšu zemesblakti, jo šī ir vienīgā zemesblakšu suga, kam bioloģija ir cieši saistīta ar vilkvālītēm (Typha sp.). Dabiskā vidē pieaugušās blaktis tā arī g.k. varot novērot - sēžot uz vilkvālīšu vālītēm. Nevarētu teikt, ka esmu vilkvālītes tā speciāli pētījis, mēģinot uz tām atrast kādus kukaiņus, līdz ar to grūti pateikt cik viegli ir šādā veidā sugu konstatēt. Lai arī Latvijā kopumā novērojumu nav daudz (Voldemāra Spuņģa 2008. gadā sagatavotajā Latvijas zemeblakšu katalogā ir atsauces vien uz senākām Zanda Spura publikācijām, bez jaunākiem atradumiem), ņemot vērā, ka kaimiņvalstīs suga nav nekāds retums (taču varbūt arī ne tā pati biežākā suga), var pieņemt, ka arī Latvijā suga ir izplatīta plašāk kā atradumu skaits varētu liecināt. Atliek vien mērķtiecīgi meklēt šo sugu vilkvālīšu audzēs un gan jau rezultāti neizpaliks. Nezinu gan no kurienes uzradās mans eksemplārs, jo tiešā palaga tuvumā īsti neatminos, ka augtu vilkvālītes. Acīmredzot blakts spējīga pietiekami labi lidot, kas gan ir visai loģiski, jo kaut kā jau no vienas vilkvālīšu audzes uz citu ir jānokļūst. Izskata ziņā varētu teikt, ka šī vilkvālīšu zemesblakts ir 'nasing spešal' taču tajā pašā laikā krāsojums un ķermeņa mikroskulptūra (punktējums un rievas, piemēram, uz galvas) ir visnotaļ raksturīga un ar nevienu citu sugu šo sajaut praktiski nevar. Jebkurā gadījumā - būs varbūt šogad 'garāmejot' kāda vilkvālīte jāpārbauda!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru