Pārsteigums sniegā

Trauslkājods Chionea lutescens

Vakar bija jābūt Ķemeros, lai ar prezentāciju "Piezīmes par Anser zosīm" piedalītos jau otrajā Latvijas putnu vērotāju 'saietā', ko organizēja Ritvars Rekmanis sadarbībā ar Latvijas Putnu fondu. Sākotnēji pat šķita, ka laika apstākļi varētu būt piemēroti, lai iestarpinātu arī kādas bezmugurkaulnieku meklēšanas aktivitātes, taču beigās tomēr nolēmu, ka tam droši vien tāpat nebūs laiks un somā iekrāmēju vien tādu 'vieglo' variantu - mazo makro objektīvu un vienu zibspuldzi. Tā teikt, ja nu tomēr kaut kas trāpās, tad, lai vismaz dokumentālā līmenī varētu to iemūžināt, bet speciāli ar kukaiņmeklēšanu nenodarbošos. Vakardiena tā arī pagāja vairāk vai mazāk pa telpām vai arī jau tumsā mēģinot saklausīt kādu pūci (kas izdevās gana sekmīgi - ūpis gan neatzīmējās, bet meža pūci un bikšaino apogu dabūjām). Šodien no rīta, atceļā uz vilcienu, izdevās tomēr izmest nelielu līkumu arī caur mežu - cerībā gan vairāk uz dzeņiem. Mežs izrādījās neticami kluss. Tā nu sāku ar vienu aci skatīties arī sev zem kājām, jo ārā bija samērā silts un no rīta bija sasnidzis smuks, svaigs sniedziņš - ideāli apstākļi, lai mēģinātu ieraudzīt kādu 'sniega kukaini'. G.k. mēģināju pamanīt kādu sniega mušu (Boreus sp.), ko arī samērā ātri izdevās arī realizēt, bet nu par cik tās jau esmu gana fotogrāfējis (blogā gan laikam nav bijušas? Hmm...), tad fotoaparātu dēļ šī atraduma ārā no somas nevilku. Zemapziņā gan turējās vēl viens objekts, ko varbūt cerēju (vai vismaz vēlējos) ieraudzīt - bezspārnu trauslkājods no Chionea ģints. Ļoti savdabīgs radījums - ar tik garām kājām, ka iztālēm atgādina zirnekli. Bija tādi interneta attēlos redzēti un vienu reizi senākos laikos atminos, ka Voldemārs Spuņģis bija tādu kaut kur atradis Kolkas apkārtnē.  

Trauslkājods Chionea lutescens

Nepagāja burtiski ne 5 minūtes, kad metrus 100 aiz sniega mušas 'atradnes' sniegā pamanīju kūļājamies kaut ko kas izskatījās pēc meklētā! Nu jau gan tas bija iemesls, lai pakotu fotoaparātu ārā no somas! Steigties gan varbūt nebija kur, jo radījums, lai ir ar garām kājām, tomēr nav tas pats žiglākais. Ziemā aktīvie kukaiņi jau vairums - tādi lēnīgi. Ja dotu šim latvisko nosaukumu tad droši vien varētu dēvēt par sniega vai ziemas trauslkājodu. Apdzīvojot dažādus daudzveidīgus biotopus - taču vairāk tieši dažādus mežus. Vislielākā aktivitāte ir tieši šādos laikapstākļos kā bija šorīt - samērā silts, sniegains un bez vēja. Aukstākā laikā šie trauslkājodi slēpjas zem sniega segas, kur temperatūra parasti tuvu 0 grādiem - pat, ja gaisa temperatūra ir krietni zem nulles. Protams, ja sniega sega ir gana bieza. Pieaugušie ziemas trauslkājodi nebarojas un pārvietojas tie g.k. lai atrastu partneri un sapārotos un pēc tam mātīte izdētu olas. Interesanti gan būtu zināt kā tieši viņi viens otru šajā baltajā sniega 'tuksnesī' atrod? Ņemot vērā to ne pārāk lielo kustības ātrumu (ir pat izmērīts, ka dažas ģints sugas stundas laikā varot norāpot attālumu, kas lielāks par 1m) vienas dienas laikā pārāk daudz metrus norāpot nevar. Varbūt, ka tiek izmantoti kādi feromoni, kā tas bieži vien kukaiņu pasaulē notiek.  

Apakšģinšu Chionea un Sphaeconophilus mātīšu noteikšanas pazīme - cerku forma. Chionea tās ir īsākas un noapaļotas, bet Sphaeconophilus - garākas un ar nosmailotu galu. Mans īpatnis visai droši atbilst Sphaeconophilus. Zīmējumi no Oosterbroek , Reusch 2008, Review of the European species of the genus ChioneaDALMAN, 1816 (Diptera, Limoniidae), Braunschweiger Naturkundliche Schriften8 (1): 173-220.

Atradumu atstāju turpat mežā, jo, lai arī pārliecināts par to nebiju, cerēju, ka ar fotoattēliem varētu pietikt sugas noteikšanai. Tā pavisam vienkārši tomēr nebija, bet, ņemot talkā arī izslēgšanas metodi, līdz sugai izdevās nonākt - Chionea lutescens. Eiropā ir 9 Chionea sugas, taču tieši mūsu reģionā ir vien 3 - araneoides, crassipes un lutescens. Pirmās divas sugas ir tādas vairāk ziemeļu sugas (araneoides papildus arī Eiropas kalnu reģionos), tā ka arī pēc izplatības gandrīz vai varētu teikt, ka izkristalizējās viens ticamākais variants. Ņēmu gan talkā arī noteikšanas tabulas un tur ļoti pateicīgs izrādījās fakts, ka Chionea ģints ir sadalīta divās apakšģintši - nominālā Chionea un Sphaeconophilus. No minētajām sugām divas (araneoides un crassipes) kā reizi bija šajā Chionea apakšģintī, bet lutescens - Sphaeconophilus. Mans atrastais eksemplārs bija mātīte un tur abas apakšģintis labi atšķiramas pēc cerku formas (skat. attēlu augstāk). Manuprāt, diezgan droši, ka mans īpatnis atbilsti Sphaeconophilus pazīmei - vēdera cerkas ir garas un ar nosmailotu galu. Tālākā sugu noteikšana tieši Sphaenocophilus ģintī gan pēc mātītēm nav iespējama - droši varot atšķirt tikai tēviņus. Taču skatoties pēc izplatības, no 7 apakšģints sugām vienīgi lutescens ir tāda, kas sastopama mūsu reģionā - gan Lietuvā, gan visai bieži arī Somijā. Tā ka, manuprāt, šis eksemplārs ir Chionea lutescens. Nav gan pagaidām informācija kādai sugai piederēja Voldemāra atrastais eksemplārs, taču lai arī kā tur nebūtu - visticamāk, ka ļoti bieža šī suga nav.