Skrundas 'zelta apļa' atkārtojums - Catoplatus fabricii!

Tīklblakts Tingis ampliata

Vispār Skrundas braucienam bija tāds viens apzināts mērķis - mēģināt atrast tīklblakšu sugu, kas dzīvo uz margrietiņām: Catoplatus fabricii. Man te bija sastāstītas pilnas ausis, ka kaut kur Ventas krastos esot foršas pīpeņu audzes - kāpēc gan tās nepārbaudīt? Pirmās dienas pastaigā šīs potenciālās vietas gan nemaz neiekļāvu, taču tik un tā dažās vietās pa kādai pīpeņu audzei izdevās atrast. Starp citu arī pirms tam Daugavpils apkārtnē vairākās vietās centos margrietiņas diezgan rūpīgi pētīt. Viss nesekmīgi. Tā pamazām tā motivācija meklēt šo suga sāka noplakt un, plānojot otrās dienas maršrutu, nospriedu, ka nav ko speciāli koncentrēties uz pīpenēm un izvēlējos doties atkal uz Skrundas zivju dīķu pusi. Šoreiz atkārtojot pagājušajā gadā izieto lielo apli, kam tagad esmu devis nosaukumu 'spožais aplis', jo toreiz izdevās novērot reto spožo skrejvaboli (Carabus nitens). Kā pamatuzdevumu uzstādīju vienkārši pameklēt kādas redzētās tīklblakšu sugas, mēģinot atzīmēt tās kādos jaunos 5x5km kvadrātos, jo kopumā šīs dienas maršruts stiepās cauri četriem šādiem kvadrātiem. Domāts darīts! Sākotnēji līdz nākamā kvadrāta robežai gāju principā neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi - tā teikt, lai lieki nekavētu laiku. Nonākot nākamajā kvadrātā drīz vien arī sāka parādīties pirmās tīklblaktis - vispirms Dictyla echii un tad jau arī Tingis ampliata. Nu ko - jāvelk fotoaparāts ārā no somas! 

Koksngrauzis Stenostola dubia

Koksngrauzis Grammoptera ruficornis

Vienā vietā dīķu R malā ceļš gāja cauri nelielam mežiņam un tur takas malā mani gaidīja neliels pārsteigums - uz kaut kāda auga lapas sēdēja slaids, tumšs koksngrauzītis. Stenostola dubia! Diezgan reta suga, ko līdz šim biju redzējis tikai vienu reizi 2010. gadā Siguldas pusē (ir pat bilde šajā bloga ierakstā). Ja jau tādas interesantas sugas te dzīvo, tad ņēmu talkā dauzāmo paladziņu un mēģināju vēl papētīt vai kas cits te nedzīvo. No viena pabērza zara nokrita sīciņš, tumsnējs koksngrauzītis. Ē - Grammoptera ruficornis jeb suga, ko es neesmu fotografējis! Stipri sapriecājos, taču kamēr domāju kā to labāk iemūžināt... koksngrauzītis aizlidoja. Nēēēēē! Šoreiz gan jāsaka, ka šai neveiksmei neļāvu sevi pārlieku sagraut un, loģiski domājot, nospriedu, ka, ja bija viena vabolīte, tad te varētu būt vēl kāda. Un par cik šos koksngraužus pārsvarā var novērot barojoties uz ziediem, tad mērķtiecīgi ķēros pie, gar ceļmalu augošo, čemurziežu pārbaudes. Pēc apmēram 100 metriem mana neatlaidība vainagojās ar vēl viena šīs sugas eksemplāra atrašanu. Sēžot uz zieda tas bija krietni vien mierīgāks fotoobjekts un tā nofotogrāfēšana vairs grūtības nesagādāja. Lieliski - 81. koksngraužu suga manā fotoahrīvā! Šī gan nav tāda pavisam jauna suga konkrēti priekš manis, jo vienu vaboli biju ķēris Slīteres pusē jau 2003. gada vasarā. Kopš tā laika gan tiešām redzēta nebija. Noteikti nav tā pati biežākā suga, taču it kā arī ne tā pati retākā. Katrā ziņā Stenostola dubia noteikti ir retāka suga. 

Sarainā mārīte (Platynaspis luteorubra)

Sarainās mārītes (Platynaspis luteorubra) kāpurs

Tālāko gājiena posmu atceros ļoti nelabprāt, jo ticis līdz mežam uz Z no Skrundas zivju dīķiem nokļuvu neprātīgā mušu un dunduru ielenkumā. Šī diena noteikti bija karstāka kā iepriekšējā un bez šaubām arī sviedri izdalījās krietni vien vairāk, ks droši vien šos mošķus pie manis tik ļoti piesaistīja. Kādu turpmāko dažu kilometru garumā praktiski neko nenofotogrāfēju, jo visu laiku nemitīgi vai nu vicinājos ap galvu ar entomoloģisko tīkliņu, iesmeļot tajā ap sevi riņķojošo mušu armādas, vai ar plaukstām vicinājos, mēģinot nosist dundurus. Abas metodes darbojās gana rezultatīvi un domāju, ka šī gājiena laikā gribot negribot nācās apslaktēt kādus pāris simtus divspārņu. Protams, tā gan bija vairāk kā cīņa ar vējdzirnavām vai hidru, kurai katras nocirstās vietā izaug divas citas galvas. Bet nu varbūt vismaz neliels psiholoģisks atvieglojums tomēr tāpēc radās. Fizisku atvieglojumu izdevās gūt vienīgi tad, kad biju nokļuvis atklātākā vietā, kur nelielās vēja pūsmas spēja tomēr kliedēt personīgajā telpā esošo dūcošo nezvēru blīvumu. Tad jau varēja pat domāt par kāda kukaiņa nofotogrāfēšanu! Pāris vietās padarbojos ar entomoloģisko tīkliņu g.k. ar mērķi pārbaudīt vai nevar uz biškrēsliņiem kādas Cassida ģints vaboles iepļaut. Izdevās gan, bet pagaidām neesmu vēl noteicis tieši kura suga ir trāpījusies. Vienā no 'pļāvieniem' trāpījās šāds apaļš kāpurs ar gariem sariem gar ķermeņa malām. Izmērā visai sīks - kādi 3 līdz 4mm. Totāli nebija ne jausmas kas tas tāds varētu būt, jo neatminējos, ka kaut ko tam līdzīgu būtu manījis, piemēram, kādos interneta attēlos. Pārsteidzošā kārtā gan kāpura noslēpumu izdevās samērā ātri atklāt, jo kādas 5 minūtes iepriekš biju nofotogrāfējis šādu matainu, neredzētu Scymnus ģints sīkmārīti (vismaz pēc tādas tā man izskatījās) ar oranžiem plankumiem. Pētīju noteicējus un noskaidrojās, ka nebūs viss Scymnus, bet gan mārīte Platynaspis luteorubra, kam dots latviskais nosaukums - sarainā mārīte. Un pētot šīs sugas interneta attēlus uzreiz izleca arī tieši tādi paši kāpuri kā manis nofotogrāfētais! Kāda interesanta sagadīšanās! T.i., ja nebūtu izdevies nofotogrāfēt pieaugušo vaboli, tad nez vai kādreiz iedomātos šo kāpuru meklēt pie mārīšu kāpuriem, jo tā izskats nepavisam nav līdzīgs citu mārīšu kāpuru izskatam. Suga dzīvojot saulainos, atklātos biotopos un līdzīgi kā citas mārītes ir plēsīgas un barojas ar laputīm. 

Tīklblakts Catoplatus fabricii biotops

Tīklblakts Catoplatus fabricii 

Turpinājumā nonācu līdz spožās skrejvaboles betonētajam klajumam, kur ievēroju, ka vietām aug tādas diezgan žēlīgas un nīkulīgas pīpenes, kas vairums pat vēl neziedēja. Šo biotopu kur tās auga es noteikti negribētu dēvēt par pļavu. Kaut kādi atsevišķi zāļu kumšķi starp betona plāksnēm. Mazliet ar sevi pastrīdējos par to vai mēģināt pārbaudīt vai tur nesēž kārotā tīklblakts, bet tādai rūpīgai šo lakstaugu pārbaudei nespēju rast sevī pietiekamu motivāciju (no dunduriem un mušām nervi bija joprojām tādi viegli 'uzvilkti') tāpēc vienojos par kompromisa variantu - ņems un vienkārši papļaus pa tām ar entomoloģisko tīkliņu. Ja iekritīs, tad iekritīs, ja ne tad vismaz netērēšu daudz laika tās pārbaudot. Kādi desmit plaši vēzieni un skats tīkliņā. Ko es tur redzu? Tīklblakts Catoplatus fabricii priekšā kā dzīva! Neticami! Šī ir viena no lielākajām tīklblakšu sugām - ap 4mm, tāpēc pirms tam biju lolojis samērā lielas cerības to ieraudzīt arī tāpat vienkārši sēžam uz kādas pīpenes lapām vai stumbra, kur tām būtu it kā jāsēž.  

Tīklblakts Catoplatus fabricii 

Tīklblakts Catoplatus fabricii 

Fotosesijas nolūkos pārvietoju šo atpakaļ uz kāda pīpenes stumbra un turpināju priecāties. Šī ir viena no tām sugām kurai kādi Latvijas atradumi publicēti ir vien Gustava Flora 1860. gada darbā. Suga gan ir sastopama arī kaimiņvalstīs un arī Somijā (kur gan tā ir liels retums), tātad principā ir skaidrs, ka arī pie mums tai jābūt sastopamai. Cik bieži? Kas to lai zin. Pīpenes jau Latvijā it kā galīgi netrūkst, tātad no tāda viedokļa raugoties it kā vajadzētu būt bieži sastopamai. Raksta gan, ka Catoplatus fabricii g.k. patīkot sausi un saulaini (nereti arī kaļķaini) biotopi, kas varbūt ir ierobežojošais faktors un varbūt tādās 'normālās' pļavās tā nemaz nav sastopama? Šim biotopam tā arī bija tāda raksturīga īpašība - ļoti nabadzīga un skraja veģetācija. Pīpeņu stiebri līdz ar to te auga ļoti atklāti, saules apspīdēti nevis ieauguši starp citiem pļavas augiem, kā tas ir parasti citur, kur virs pārējiem augiem paceļas vien praktiski pats pīpenes zieds. Protams, no viena novērojuma kaut kādus secinājumus pagaidām grūti ir izdarīt. Literatūrā raksta, ka šīs tīklblaktis varot dzīvot arī uz asinszālēm. Lai arī it kā tiešām biju cerējis šo sugu Skrundā atrast, tomēr pamazām rodas aizdomas, ka vai tik šī nebūs tiešām liela veiksme un ka gada beigās šis arī būs mans vienīgais šīs sugas atradums. Suga Nr.15 manā tīklblakšu listē. Divdesmit jau tuvojas! 

Kartupeļu lapgrauzis (Leptinotarsa decemlineata)

Lapgrauzis Cryptocephalus octopunctatus

Lapgrauzis Cryptocephalus fulvus

Gartaustkodes Helcystogramma sp. kāpurs

Turpmākais maršruts pagāja tā samērā saraustīti - mierīgāki posmi mijās ar kārtējiem mušu un dunduru mākoņiem. Attiecībā par dunduriem gan ir viena piezīme, ka īstenībā bija viens dundurs, kam es pat būtu ļāvis sev kost - Heptatoma pellucens, kas ir pat tāds visai krāsains radījums (kājas ar baltām joslām un acis izteikti strīpainas). Vismaz vienu reizi tāds uz manis pat nolaidās, taču atšķirībā no citiem dunduriem, no kuriem vaļā varēja tikt tikai tos nositot, šis pazuda tik pat ātri cik parādījās. Diemžēl uz neatgriešanos. Kopumā arī šis izvēlētais maršruts tomēr bija nedaudz par garu un pastaigas beigās tā vien sanāca durt taisnā ceļā mājup. Šoreiz par to gan galīgi nebēdāju, jo meklētās tīklblakts atrašana atsvēra gan noietos kilometrus, gan cīņu ar dunduriem. Nobeigumā sanāca neliela lapgraužu sērija no kurām viena suga, Cryptocephalus fulvus, bija iepriekš neredzēta. Tiesa arī par pārējām sugām bija prieks. Jā, lai arī cik tas dīvaini neizklausītos, priecājos arī par kartupeļu lapgrauzi  jeb Kolorādo vaboli (Leptinotarsa decemlineata). Ir taču tomēr skaists un visai eksotisks radījums! Protams, vairākumam cilvēku tā dažādu iemeslu dēļ rada negatīvas emocijas, bet es laikam neesmu viens no tiem. G.k. arī tāpēc, ka sen nebiju šo sugu patiesībā redzējis. Tā jau ir - ja nestaigā pa kartupeļu vagām, tad jau to principā ir grūti redzēt. Šī vabole gan nesēdēja gluži uz kartupeļa laksta, bet meža takas vidū uz smilgas. Gan jau nejauši te ielidojusi. Par Cryptocephalus octoguttatus prieks, jo tā ir viena no tādām lielākajām un košākajām Cryptocephalus ģints sugām, ko parasti ir samērā grūti nofotogrāfēt, jo tās pie pirmā traucējuma krīt zemē. Te izdevās to pieķert sēžam uz zieda un vabole galīgi nelikās manis traucēta. Un pavisam nobeigumā vēl tāds košs un strīpains kāpurs - kāda no gartaustkodēm Helcystogramma, bet tur vairākām sugām līdzīgi kāpuri. Tātad kārtējās lieliskās divas dienas Skrundas pusē! Gandrīz vai jābrauc biežāk.