Siguldas Dīvainības

Šodien sadomāju aizbraukt uz Siguldu nobildēt kādu retumu - kā nekā bagātīgais Gaujas Nac. parks + ir zināms, ka tur ir sugas, ko neesmu bildējis un kuras citur varētu būt grūtāk ieraudzīt. Bet laikam netrāpīju ar pareizo dienu - laika prognoze netika solīta pārāk laba un tā arī bija - visu dienu pamatīgi nomācies, gaisma nekāda (it īpaši kaut kur zem kokiem), jābildē ar augstu jūtību un šad tad jāpaver vairāk diafragma vaļā, kā rezultātā bilžu kvalitāti pašam gribējās labāku... Iespējams šādās reizēs noderētu statīvs - taču vējiņš šodien, lai arī vārgāks kā iepriekšējās dienās, arī bija.

Bet nu vispār galvenās sugas uz kurām cerēju bija blāvā briežvabole, sešplankumu celmgrauzis un četrplankumu līķvabole. Tās ir tādas sugas, kuras Siguldas apkārtnē ir ja ne gluži bieži sastopamas, tad daudz maz regulāri gan. Vēl mērķis bija tikt līdz Lorupei, kur varbūt izdotos kādu strautuspāri ieraudzīt.

Izbraucu agri - pats nezinu kāpēc, jo kukaiņiem jau tas agrums nav tik svarīgs kā putniem, drīzāk tieši otrādi. Bet nu varbūt tas daļēji atmaksājas - uzreiz aiz Krievupes stacijas pa vilciena logu ieraugu zaļo vārnu - forši. Taču pēc ierašanās Siguldā turpmākās 2 stundas tiek pavadītas nesekmīgā kaut kā meklēšanā. Vienīgais interesantais fotoobjekts ir šis kāpurs. Domāju, ka būs kaut kas dikti interesants, jo nebiju neko tādu agrāk redzējis, taču izrādās, ka tas ir pavisam jauns pelēkā pāvača (Saturnia pavonia) kāpurs, kas izaugot kļūs spilgti zaļš ar tāda paša stila, bet dzeltenām pumpiņām. Diemžēl šis kāpurs tikai liecina par to, ka paša tauriņa lidošanas laiku esmu jau nokavējis. Neko darīt - būs nākošgad jāmēģina iemūžināt šo krāšņo tauriņu.

Nesekmīgi paklejojis gar Gūtmaņalu, izdomāju, ka jābrien tomēr uz to Lorupi - varbūt tur būs interesantāk. Domāts darīts. Bet protams pasteidzos un iešauju nepareizajā gravā, kas ir 5x šaurāka par Lorupes gravu un 10x šķēršļaināka. Tēlodams kalnu kazu, kaut kā tieku laukā un turpinu meklēt Lorupi. Beidzot izdodas atrast upi - un praktiski vienlaicīgi mežmalā uz lapas arī iepriekš nefotogrāfētu koksngrauzi Pidonia lurida. Tas, ka GNP tas ir samērā parasts, būtu skaidrs - taču īsti nemācēšu pateikt cik izplatīts tas ir citur Latvijā. Agrāk to it kā uzskatīja par retu - kā ir tagad diemžēl nezinu.

Iedvesmots dodos uz Lorupes ieteku Gaujā - tur ieraugu zivju dzenīti. Bet nu rāpjos gar krastiem nedaudz augšup pa Lorpui un meklēju to sasodīto upjuspāri. Taču drīz vien spāres meklēšana kļūst par sekundāru jautājumu - kalnu kazas tēlošana ar fotoaparātu rokās un binokli kaklā prasa pārāk lielu sasprindzinājumu un piepūli. Kādu pusstundu mēģinu "izdzīvot" stāvajos krastos, līdz nolemju padoties un bez strautuspāres rāpties laukā no šīs gravas. Par laimi sāpi mazliet remdina pa ceļam sastaptais koksngrauzis Stenostola dubia. Šo vēl nekad iepriekš savā dzīvē nebiju redzējis + šis gan ir samērā parets, tāpēc visnotaļ prieks. Literatūrā minētas gan mazāk par 10 atradnēm, taču jādomā, ka tik rets jau nu šis koksngrauzis nav.

Laimīgi izlīdis no gravas nonāku pļavā, kur, kādu brītiņu bridis pa leknām kamolzālēm, ieraugu stirniņu. Tā ir diezgan patālu tāpēc turpinu droši iet. Dzīvnieks neliekas par mani ne zinis - tas savukārt rada manī azartu - varbūt pielavīties tuvāk? Vējš man ir labvēlīgs, mugurā arī nav nekas baigi uzkrītošs, tāpēc metos rāpus un lienu klāt. Kad esmu norāpojis 1/3 ceļa, paslienos nedaudz virs zāles stiebriem un "izšauju" testa kadru - acīmredzot šis "lielgabala šāviens" galīgi neiederas kopējā dabas skaņu unisonā un stirna uzreiz saausās. Nogaidu kamēr šī nomierinās un turpinu līst tuvāk - kad esmu "noēdis" aptuveni 2/3 sākotnējā attāluma, joprojām zvērs patālu - ap 50m. Laiku pa laikam šī it kā kaut ko aizdomīgu samana - te pēkšņi sāk riet. Rej un rej - bet nāk it kā lēnām tuvāk. It kā viss notiek tā ok - varētu teikt, ka pat pēc plāna (ja man tāds būtu). Taču diemžēl pēkšņi uz kādām 5 sekundēm vējš iegriežas no manas puses, stirna saošņājas un pavisam noteikti sajūt manu cilvēciski iesvīdušo ķermeņa smaku un sāk virzīties atpakaļ uz meža pusi. Paslienos nedaudz virs zāles stiebriem - uztaisu pēdējo kadru un pēc šī klikšķa stirna protams atlikušos 10 metrus jau veic slaidiem palēcieniem. Neko darīt - vienalga interesanta satikšanās.

Bet lai nu kā - tomēr šķiet, ka šī nav mana diena. Apsveru domu par braukšanu mājās - bet nu kāds gabaliņš ko iet ir. Ieraugu ceļmalā acaino sfingu - tūliņ jau taisos bildēt, kad ieraugu blakus vienu jauku sarkanu vabolīti - ugunsvaboli Pyrochroa serraticornis, kas ir retākā šīs ugunsvaboļu dzimtas suga Latvijā. Tiesa pie mums tik 3 tādas ir. Parastākā suga atšķiras ar to, ka tai ir melna galva, bet šai sarkana. Jaunākajā literatūrā izdevās atrast tik vienu ziņu par šīs sugas atradumiem Latvijā - to pašu gan tieši Siguldā. Vienalga jauki. Tagad esmu nofotogrāfējis visas trīs šīs dzimtas sugas vaboles.

Prāts jau nedaudz priecīgāks, bet jau nedaudz nogurums kājās - tāpēc eju paskalot kājas Gaujā. Viss forši un tā - eju prom gar Gaujmalu, kad pamanu smiltīs neredzētu spāri! Ir - jauna suga priekš manis - zaļā upjuspāre (Ophiogomphus cecilia). Pie mums samērā pareta - iekļauta gan LSG, gan šķiet arī citos aizsargājamo sugu sarakstos. Taču jādomā, ka piemērotās vietās - gar smilšainām upēm varētu būt sastopama. Spāre visai raksturīga un nesajaucama - spilgti zaļās krūtis, un dzelteni melnais vēders. 17. spāru suga šogad un 26. spāru suga manā dzīvē.

Bet neskatoties uz šiem jaukajiem objektiem, tomēr neesmu atradis nevienu no brauciena mērķsugām. Par cik atgriezusies iedvesma, dodos atpakaļ uz Gūtmaņalas rajonu, kur pirms vairākiem gadiem biju ķēris sešplankumu celmgrauzi. Sliktā laika dēļ, neko daudz cerības gan neloloju. Pa ceļam satieku ko citu interesantu - mazo jāņtārpiņu (Phosphaenus hemipterus), kas ir daudz retāks par parasto jāņtārpiņu un ir galvenokārt sastopams platlapju mežos, piemēram, GNP un Slīterē, kur tas, iespējams, ir pietiekami parasts. Šo jau biju redzējis iepriekš vairākas reizes un arī bildējis, tāpēc varbūt priekš manis tas nekas īpašs.

Bet beigu beigās - izdevās arī atrast sešplankumu celmgrauzi (Anoplodera sexguttata)! Tiesa vienu pašu - un tas pats bij labi paslēpies iekš zieda, bet labi, ka tomēr izdevās pamanīt. Arī reta suga - ierakstīta LSG, saistīta ar veciem lapkoku mežiem. Šķiet GNP un Siguldas apkārtne labākā vieta, kur to ieraudzīt, taču ir arī citur Latvijā. Tā lūk - trešā jaunā koksngraužu suga manā arhīvā vienas dienas laikā - arī tas nav slikti. Kopā tagad man 51 uzbildēta koksngraužu suga - man jau šķiet, ka padaudz. Kopā mums to nedaudz zem 120 :)

Un atkal esmu izplūdis tekstuāli. Jālabojas laikam. Bet ko darīt, ka atkal tādas neinteresantākas bildes, kurām nepieciešams kaut kāds paskaidrojošs aprakstiņš :D