Tīklblakšu mērķis izpildīts!

Mazais mārsils (Thymus serpyllum) un sirmās sarmenītes (Racomitrium canescens) sausā, smilšainā nogāzē

Pēc tāda kārtīga dabā iešanas 'uzrāviena' maija beigās kaut kā ietrāpījās veselu 10 dienu pauze, kad īsti dabā nesanāca izskriet - gan laiks samaitājās, gan arī virkne citu darbu. Neko darīt - tā jau gadās. Atlika vien siekaloties par citu vērotāju interesantajiem atradumiem. Taču, ņemot vērā, ka šajā pauzē tepat Ķengaragā negaidīti izdevās atrast jaunu tīklblakšu sugu Latvijai, tad jau laikam galīgi tukša šī pauze tomēr nebija. Lai nu kā, kaut kur izskriet tomēr prasījās un tā nu piektdienas, 9. jūnija pavēlā vakarā aizšāvu līdz foršajai Doles-Dārziņu posma dzelzceļa malai. Manā rīcībā bija apmēram trīs stundas (no ~18 līdz 21iem), kuras biju nolēmis veltīt tīklblakšu meklēšanai. Ņemot vērā, ka no vēl neredzētajām sugām kāda daļa ir tādas, kas dzīvo sausos un smilšainos biotopos, tad uz to tad arī šajā vakarā koncentrējos - rūpīgi pētīju mauragas, mārsilus un vībotnes. Gan pašus augus, gan vai kaut kas neslēpjas zem tiem. Un ne bez rezultāta - izdevās satikt divas neredzētas tīklblakšu sugas! Diezgan neticami, jo biju principā atmetis cerības, ka vēl varētu būt tāda diena, kad vienas dienas laikā ieraugu divas neredzētas sugas.  

Tīklblakts Lasiacantha capucina

Tīklblakts Lasiacantha capucina

Tīklblakts Acalypta sp. nimfa

Ķeramies tad uzreiz vērsim pie ragiem! Pirmā no jaunajām sugām ir īpatnēji matainā Lasiacantha capucina, kas atradās saulainā, smilšainā uzkalniņā zem neliela mazā mārsilu pudura. Izmērā ļoti sīka - vien 2 līdz 3mm. Šī tīklblakts g.k. ir tieši saistīta ar mārsilu (Thymus) sugām un tās atrast varot gan uz pašiem augiem, gan biežāk zem tiem. Mans īpatnis kā reizi tā arī atradās - zem mārsila kušķīša, kas auga tieši virs smilšaina laukuma. Tas šķiet bija ļoti svarīgs moments, kas ļāva šo sīko radījumu pamanīt, jo uz smilšu graudiņu fona dažādus kustoņus pamanīt ir vieglāk kā teiksim starp skujām, sūnām u.c. gružiem. Absolūts vairākums šajā posmā augošu mārsilu tieši bija tādi mazāk piemēroti to rūpīgai pētīšanai - ieauguši starp skujām un sūnām. Interesanti, ka Latvijas faunai šo sugu minējis ir tikai Gustavs Flors savā 1860. gada darbā. Kopš tā laika citu publicētu atradumu nav. Spriežot pēc sastopamības kaimiņvalstīs, varētu arī būt, ka Latvija ir uz sugas izplatības areāla ziemeļu robežas, jo nedz Igaunijā, nedz Somijā suga konstatēta nav. Turpat blakus arī rāpoja vairāki nedaudz mazāki nepieaugušām tīklblaktīm līdzīgi radījumi. Dabā kaut kā baigi nepievērsu uzmanību - tā teikt, varbūt, ka šīs sugas nimfas, bet jau mājās, pētot attēlus rūpīgāk, nonācu pie secinājuma, ka vai tik nav Acalypta ģints nimfas? Iespējams pat kāda suga, ko es nemaz neesmu redzējis! Mazliet sāku kost pirkstos, ka dabā nepārbaudīju rūpīgāk - varbūt blakus bija arī pieaugušās blaktis? Bet ko nu vairs - skaidrs, ka jāatgriežas būs turp vēlreiz mazliet vēlāk. Lai nu kā - Lasiacantha capucina ir 10. tīklblakšu suga šajā gadā. Mērķis izpildīts! Skaidrs gan, ka apstāties jau tagad neapstāšos - jāturpina šogad 'spiest' uz tīklblaktīm cik vien var. Tagad tā šķiet, ka kādas 15 sugas vajadzētu varēt izspiest. Ja ļoti, ļoti veiksme stāv klāt - varbūt pat 17 vai 18. Iespējams daudz kas būs atkarīgs no tā kā veiksies ar sūnās dzīvojošo Acalypta sugu meklēšanu. Labprāt jau gribētu tikt līdz 20 sugām, lai ir apaļš skaitlis, bet nu pašlaik tas izskatās tā stipri nereāli. Kaut gan arī 10 sugas gada sākumā šķita samērā grūti sasniedzams mērķis... :) 

Mīkstblakts Hoplomachus thunbergi

Kādas Cassida ģints vairogvaboles kāpurs

Pie tīklblaktīm vēl atgriezīsimies vēlāk, bet nu mazs iestarpinājums par citiem sastaptajiem radījumiem. Īstenībā mazliet cerēju, ka tā rūpīgi rušinoties varētu trāpīties arī kas cits interesants un neredzēts, bet tāds īstens jaunums šķiet ir tikai viens - mīkstblakts Hoplomachus thunbergi, kas dzīvo uz mazajām mauragām (Hieracium pilosella). Tur es arī to atradu - mauragu audzītē starp piezemes lapām. Suga ar visai raksturīgu zaļgandzeltenu krāsojumu un tumšiem plankumiem priekškrūšu vairoga priekšējā malā. Droši vien, ka nekas rets. Uz viena cita mauragai līdzīga auga (to nesapratu, kas tā par sugu) atradās arī vairāki Cassida vairogvaboļu kāpuri. It kā šķita, ka pēc izslēgšanas metodes varētu varbūt izpīpēt, kas tā par sugu, bet nu ja nezin precīzi uz kāda auga tie kāpuri sēdēja, tad laikam īsti nesanāks, jo ir vairākas sugas, kas dzīvo uz dažādiem kurvjziežiem. Tā ka tālāk par Cassida sp. tikt nevarēs. Lai nu kā, šo vaboļu kāpuri ir visai savdabīga izskata, jo to vēdera galam it kā ir piestiprināts tāds kā gružu lietussargs, ko tas pārliec sev virs muguras. Tas kalpo kā maskēšanās līdzeklis, jo no attāluma kāpurs tā arī tiešām izskatās - kā neliela gružu čupiņa. Vienīgi šī čupiņa sastāv nevis no gružiem, bet gan no... kāpura ekskrementiem. Tā ka tas ir nevis gružu lietussargs, bet gan kaku lietussargs zem kā kāpurs slēpjas. Nu labi, tik traki jau arī nav, jo bez ekskrementiem šo čupiņu veido arī kāpura vecās nomestās ādas, tā ka - vecu drēbju un kaku lietussargs. Te varbūt vietā teiciens - mērķis attaisno līdzekļus, jo ja vaboles kāpurs spēj sevi tāpēc pasargāt no apēšanas, tad kāpēc gan neslēpties pašam savos mēslos? Tas droši vien tik mums liekas tā dīvaini, bet dzīvnieku pasaulē jau šādi izgājieni nemaz tik ekstravaganti nav. 

Parastais resngalvītis (Pyrgus malvae)

Mauragu pļavraibenis (Melitaea cinxia)

Bluķu jeb sarkangalvas mežskudra (Formica truncorum)

Kāda no samtērcēm

Starp citiem radījumiem tā īsti pat nav ko atzīmēt. Pastaiga jau arī nebija ļoti gara un tiešām vairāk koncentrējos tīklblaktīm kā citām 'blakuslietām'. Vakars gan bija silts un, piemēram, dažādi tauriņi vēl lidoja diezgan daudz. Tajā skaitā arī šīs dzelzceļmalas 'specialitāte' - mauragu pļavraibeņi (Melitaea cinxia). Sēdēja un laidelējās vairāk kā 10 īp. Viens tupēja kāda auga stiebra galā tik tuvu, ka bija grēks nenofotogrāfēt. Bet vispār šogad tauriņiem tiešām sanāk pievērsties ļoti maz, jo apkārt g.k. staigāju ar īso makro objektīvu, kas nav īsti piemērots tauriņu fotogrāfēšanai. Ja tā padomā, tad šķiet pēdējo 2-3 gadu laikā vasarā ir bijis tieši otrādi - biežāk staigāju ar garo objektīvu un fotogrāfēju tauriņus u.c. lielākas radības, bet sīkuļi tika ignorēti, jo tad tur jāskrūvē zibspuldzes klāt, jāmaina objektīvs utt. Vārdu sakot - esmu bijis slinks. Un noteikti tāpēc daudz interesantu sīko radījumu esmu palaidis garām. Laiks atgūt iekavēto! Īsa tauriņu pauze un atpakaļ pie rušināšanās! Tā nu tur rušinājos, kad vienā brīdī blakus pamanīju kādas no lielajām Formica ģints skudrām, kas izskatījās mazliet savādākas kā ierastās rūsganās mežskudras (F.rufa). Uzreiz nesapratu, kas tieši ir savādāks? Ē, galva taču ir pilnībā sarkanbrūna! Rūsganajām mežskudrām tā ir tumši brūna - tumšāka par krūtīm. Tātad - droši vien cita suga. Pēc noteicēja iznāk sarkangalvas jeb bluķu mežskudra (Formica truncorum), kas gan laikam neesot nekāda retā suga. Gan jau, ka es tādas arī esmu redzējis, bet, godīgi sakot, mežskudrām un skudrām kopumā tā īpaši daudz uzmanību nepievēršu. Šī suga savas ligzdas g.k. taisa pie/uz sausiem koku celmiem un pēc formas mazliet atgādina visiem pazīstamās rūsganās mežskudru pūžņus, taču tie ir mazāki un parasti tad no kādas ligzdas malas spraucas ārā kāds celma stūris. Laikam ligzda sākumā tiek veidota šajā celmā un tad, pūznim izplešoties, tas izplūst arī plašākā apkārtnē.  

Lauka vībotnes (Artemisia campestris) cers dzelzceļmalā

Tīklblakts Derephysia cristata

Tīklblakts Derephysia cristata

Tīklblakts Derephysia cristata

Bet nu atpakaļ pie tīklblaktīm! Pēc mārsilu un mauragu pētīšanas pārsviedos pie vībotņu ceru pētīšanas, jo smilšainās vietās augošas vībotnes ir atzīmēts kā potenciāls barības augs vairākām tīklblakšu sugām. Tās varot sēdēt gan uz augiem, gan arī tupēt zem vībotnes pie auga saknēm. Tā nu tur rušinājos un vienā dzelzceļmalā augošā vībotnes cerā atradās viena no meklētajām sugām - Derephysia cristata! Pirmais atrastais eksemplārs gan bija tāds ne visai fotogēnisks, jo bija aplipis ar vībotnes baltajiem pavedieniem, bet par laimi 10 minūtes pirms vilciena, citā vībotnes cerā atradās arī cits īpatnis - daudz tīrāks un fotogēniskāks. Šī suga ir tiešām tāda tipiska tīklblakts, jo gan ķermeņa malas, gan arī ķermeņa virspuse ir caurspīdīga un ar raksturīgu 'tīklveida' šūnu zīmējumu. Ķermenis arī nav saplacināts, bet segspārni vidusdaļā ir ar 'pacēlumu', bet virs galvas tīklbkatīm raksturīga 'kapuce'. Fantastiska izskata lopiņš! Dzīvojot tiešām g.k. uz un zem vībotņu (Aretmisia) ceriem - g.k. sausās vietās. Latvijai sugu atzīmējis jau Gustavs Flors, kā arī vēlāk Zandis Spuris to ir pieminējis savā grāmatiņā "Vietājās blakšu sugas". Konkrētāki atradumi ir publicēti Voldemāra Spuņģa rakstā par blaktīm pelēkajās kāpās, kur gan raksta specifikas dēļ (tas nav faunistiska, bet vairāk ekoloģiska rakstura pētījums) varbūt nav minētas absolūti konkrēti datumi un vietas, taču cik var saprast, tad suga ir konstatēta Papes, Pāvilostas, Ziemupes un Pērkones pelēkajās kāpās, kur suga esot bijusi sastopama g.k. tuvāk meža joslai kā priekškāpām. Vietām pat samērā daudz, tā ka tas varētu liecināt, ka kopumā suga Latvijā piemērotos biotopos varētu arī nebūt nemaz īpaši reta. 11. suga manā tīklblakšu sarakstā!

Parastais daglītis (Echium vulgare)

Tīklblakts Dictyla echii uz parastā daglīša (Echium vulgare) lapas

Tīklblakts Dictyla humuli uz parastā daglīša (Echium vulgare) lapas

Dictyla ģints tīklblakšu nifmas uz parastā daglīša (Echium vulgare) lapas

Un noslēgumā vēl par pāris citām tīklblaktīm - konkrēti Dictyla echii un Dictyla humuli, ko atradu Doles dzelzceļa stacijas apkārtnē uz parasatā daglīša (Echium vulgare). Šis augs skaitās normāls D.echii barības augs, bet nu līdz šim šo sugu bija izdevies atrast tikai uz ārstniecības vēršmēlēm (Anchusa officinalis) un ārstniecības suņumēles (Cynoglossum officinale). Tā ka pavisam droši, ka Latvijā šo sugu tad var meklēt uz visiem trim šiem augiem un, spriežot pēc pašreizējās pieredzes, izskatās, ka tā laikam galīgi nav reta suga, jo ir to izdevies atrast gandrīz visās vietās, kur esmu to uz kāda no barības augiem mēģinājis atrast. Daudz dīvaināks šķita Dictyla humuli novērojums turpat uz šī paša auga, jo tai tipiski būtu jābūt atrodamai uz tauksaknēm (Symphytum sp,). Vismaz literatūrā pagaidām īsti neatrodu, ka būtu kaut kur minēts, ka šo varētu atrast uz kādiem daglīšiem (Echium sp.). Sākumā pat mazliet sāku prātot vai nevarētu būt vēl kāda Dictyla ģints suga, taču rūpīgi pārbaudot noteikšanas pazīmes - D.humuli kas D.humuli. Protams, augu dzimta jau tā pati tā ka pēc būtības tas nekas pārlieku pārsteidzošs varbūt arī nav, jo, piemēram, D.echii gan ir minēts, ka tā, bez jau pieminētajām augu sugām, var būt sastopama vēl arī uz tauksaknēm. Jebkurā gadījumā mazliet negaidīti, bet forši, jo var tad atzīmēt sugai jaunu atradni. Pēc visa spriežot humuli gan varētu būt retāka suga. Uz vienas šī daglīša lapas atradās arī Dictyla tīklblakšu nimfas, kas izskatās pavisam atšķirīgi kā pieaugušās blaktis - melnas un ar adatveida izaugumiem gar sāniem. Tāda lūk tīklblakšu pastaiga Dārziņu pusē!