Spītējot Kārķu lietum... Microrhagus emyi!

Cepšu ezera apkārtne - lietus, lietus, lietus...

Ok, beidzot esam 'iekāpuši' jūlijā. Biju piekritis 1. jūlijā aizrpināt līdz Kārķu pamatskolai, lai LOB ģimeņu dienās piedalītos ar kukaiņu gaismošanu. Kāpēc gan ne - zināmā mērā izmantoju to kā motivāciju aizbraukt apciemot šo Ziemeļvidzemes nostūri, kur nekad nebiju bijis, kā arī parasti cenšos nelaist garām iespēju pagaismot tauriņus kādā jaunā vietā. Plāns kā milzis - doma bija braukt jau ātrāk, lai pa dienu paspētu iziet kādu maršrut Kārķu apkārtnē, bet nākamajā rītā ripināt uz Valkas pusi, kur mēģināt ielīst kādā Igaunijas pierobežas purviņā. Bet... Kā jau tas parasti ir ar šādiem pasākumiem, kam datums noteikts ir jau pāris mēnešus iepriekš - laika prognoze nav paredzama. Un šoreiz laiks kukaiņu vērošanas un naktstauriņu gaismošanas kontekstā ietrāpījās katastrofāli riebīgs - lietus visu dienu! Centos būt neatlaidīgs un uzreiz pēc ierašanās Kārķos stūrgalvīgi devos noskatītajā maršruta Cepšu ezera virzienā. Sākumā varbūt pat pārāk stipri nelija, taču nelielais smidzeklis tomēr atturēja vilkt fotoaparātu ārā no somas. Mazliet jau gan sirds sažņaudzās kad pa ceļa malām ar acs kaktiņu ik pa laikam kāds fotogrāfējams objekts (kāds tauriņš, vabole - ja pameklētu rūpīgāk tad jau daudz kas atrastos) pavīdēja. Nekas - cerēju, ka tūliņ jau pierims un varēšu kaut ko nofotogrāfēt. Bet notika pretējais - sāka gāzt vēl jaudīgāk! Neatlika nekas cits kā vien ietīties pretlietus pončo un depresīvā solī, stumjot velosipēdu pie rokas (jo steigties jau tāpat vairs nebija kur - diena izpurgāta), lēni vilkties tos dažus kilometrus atpakaļ līdz Kārķu pamatskolai. Uz vakarpusi lietus mazliet norima tā ka vismaz tauriņu gaismošanas laikā nebija jāstāv un jāmirkst lietū (tauriņu lampa un palags bija paslēpti daudz maz sausumā zem nelielas nojumītes), bet par cik viss apkārt tāpat bija dienas laikā izmircis un tāds pārlieku silts arī nebija, tad kopumā tauriņu aktivitāte nebija diez ko augsta un sanākušajiem interesentiem nebija īpaši daudz ko parādīt... Bet nu - tās ir lietas, ko, protams, ietekmēt īsti nevar. Ceru, ka ļaudis manu vervelēšanu par neesošajiem ņēma par labu. 

Zeltītā rožvabole (Cetonia aurata)

Nākamais rīts par laimi uzausa krietni vien patīkamāks - varētu pat teikt, ka spīdēja saule! Cītīgi pētīju laika prognozi, lai uztrāpītu pareizo brīdi kad pamest Kārķu skolas viesmīlīgās telpas - tā teikt, lai nebūtu tā, ka tikko izbraucu un uztrāpu uz kādu lietus mākoni. Laikam jau, ka biju pārāk piesardzīgs un nogaidīju mazliet par ilgu, jo beigās brauciens uz Valku (jeb precīzāk - Lugažiem) izvērtās visai saspringts, jo uz perona ierados vien 5 minūtes pirms vilciena. Pēdējos kilometros tiešām nācās mazliet cītīgāk uzgriezt pedāļus! Būtu izbraucis kādas pāris stundas agrāk (mierīgi to varēju darīt, jo, atskaitot dažas piles, īsti lietus tajā rītā nebija - vien pāris draudīgi mākoņi) būtu varbūt paspējis iekāpt arī kādā purviņā. Nu neko darīt - gan jau vēl kādu reizi šo Ziemeļvidzemes pusi izdosies apmeklēt. 

Koksngrauzis Judolia sexmaculata

Smecernieks Cleonis pigra

Šajā rītā, tad piestāju pāris vietās kuras it biju cerējis apskatīt iepriekšējā dienā - g.k. Cepšu ezera un Bezdibeņa purva apkārtnē. Pirmo reizi fotoaparātu vilku ārā brīdī kad sastapu koksngrauzi Judolia sexmaculata, ko man pašam pārāk bieži negadās sastapt. Patiesību sakot, fotogrāfējis laikam biju tikai vienu reizi 2009. gada 20. jūnijā. Sen! Nedaudz līdzīgs citiem dzeltenmelnajiem koksngraužiem, taču atšķiras g.k. ar strupāko segspārnu formu un mazāko izmēru. Ja piešauj aci, tad es jau teiktu, ka nemaz nav līdzīgs. Šajā ceļmalā tad pastaigāju mazliet vairāk, pievēšot uzmanību arī ceļmalā augošajām vībotnēm, cerībā varbūt atrast kādu tīklblakti. Atradās kaut kas lielāks - pāris smecernieki Cleonis pigra! Samērā bieži sastopama suga, kas gan ir vairāk saistīta ar dažādām dadžu, ušņu & co sugām. Kaut kas tāds jau tur apkārt arī auga, tā ka pie vībotnēm tie droši vien bija nonākuši nejauši. Vēlāk dienas gaitā gan vismaz vienu (bet ja atmiņa neviļ - divus) redzēju arī kā pienākas - uz kāda dadža stumbra. Starp citu šī ir viena no lielākajām Latvijā sastopamajām smecernieku sugām - ap 1,5cm garumā. To pārspēj varbūt vienīgi kādi prāvāki Lixus iridis īpatņi. 

Lielgalvmušas Sicus ferrugineus

Ceļmala šajā vietā bija samērā bagātīga ar dažādiem čemurziežiem un citiem ziedošiem augiem - g.k. pīpenēm un pēterenēm, kas piesaistīja šādus tādus divspārņus un plēvspārņus. Ja dažādas ziedmušas šoreiz no manis samērā veiksmīgi izvairījās, tad lielgavlmmušu Sicus ferrugineus pāris gan prom nemuka. Bieži sastopama, nedaudz īpatnēja izskata suga ar mazliet neproporcionālu un savādi izlocītu ķermeni. Īstenībā tikai nesen tā garām ejot izlasīju, ka lielgalvmmušas (Conopidae dzimta) izrādās ir tādi samērā nešpetni radījumi - t.i. to kāpuri dzīvo citos kukaiņos (g.k. plēvspārņos) un, piemēram, konkrēti šī suga ir dažādu kameņu sugu parazitoīds. Kāpuri saimniekorganismā nokļūst nevis ar kādu viltīgu paņēmienu palīdzību, bet mušas vienkārši 'brutālā' veidā uzbrūk kamenēm lidojumā vai kamēr tās barojas un, ja tā var teikt, ar varu caur vēdera posmu starpmembrānu iedēj tās vēderā vienu olu. Saimniekorganisms kādu laiku turpina dzīvot savu dzīvi, jo pirmajās stadijās lielgalvmmušas kāpurs pārtiek no hemolimfas un tikai vēlāk sāk ēst arī audus līdz beigās aizņem visu kamenes vēdera dobumu. Interesanti, ka saimniekorganisms aiziet bojā vien tad kad šis kāpurs ir iekūņojies - tātad līdz tam vēl savas funkcijas lielā mērā turpina vēl veikt.    

Kāpurmuša Tachina fera

Bet nu lielgalvmmušas nav vienīgie divspārņi, kuru kāpuri attīstās citos kukaiņos. Daudz zināmāks piemērs ir mušu dzimta ar attiecīgu nosaukumu - kāpurmušas (Tachinidae). Kā jau nosaukums liecina, tad tās g.k. specializējas uz olu dēšanu citu kukaiņu kāpuru stadijās nevis pašos pieaugušajos īpatņos. Tiesa ne visas sugas dēj olas pašos kāpuros - diezgan daudzas sugas to darot uz kāpuru ādas un kāpurs pēc izšķilšanās tad pats atrod ceļu kāpura iekšienē. Tur sugu ir ļoti daudz un Latvijā kopumā tā ir samērā maz pētīta grupa - Ainas Karpas 2008. gada mušveidīgo (Brachycera) divspārņu katalogā ir minētas vien 42 sugas. Salīdzinājumam, Somijas 2014. gada mušu katalogā ir atzīmētas 319 sugas, bet Eiropā kopumā ir zināmas vairāk kā 800 sugas. Tātad Latvijā pavisam noteikti ir jābūt vismaz tām pašām 300 sugām, ja ne visām 400+. Plašs darba lauks ko pētīt! Dažas lielākās un krāsainākās sugas kā, piemēram, šī Tachina fera ir varbūt samērā viegli atpazīstamas, taču kopumā sugu noteikšana šajā grupā ir visai vājprātīgi sarežģīta. T.i. varbūt konkrēti sugu noteikšana mazākā mērā - drīzāk ģinšu noteikšana, jo cik nu esmu pētījis kāpurmušu noteikšanas tabulas, tad tur ir ļoti daudz ģinšu un katrā no ģintīm var būt pat tikai viena vai dažas sugas. Tātad, ja seko noteicējam soli pa solim, tad paiet ilgs laiks kamēr saprot kurai ģintij pētāmais objekts pieder un nedaudz rodas sajūta, ka noteikšanā vispār nekāda progresa nav. Tas zināmā mērā mani pirms kādiem gadiem 10 g.k. atturēja mazliet nopietnāk pievērsties kāpurmušu izpētei. Ok, tas jau, protams, lielā mērā ir pieredzes jautājums un ar laiku jau piešautos un pēc tam kad ir noskaidrota ģints, tad jau gan tālākā sugu noteikšana var būt (bet ne vienmēr ir) vienkāršāka, taču tā jau var nosirmot kamēr līdz šim solim tiek. Laikam tik pacietīgs neesmu. Daudzām citām kukaiņu grupām noteikšana vismaz manā pieredzē biežāk ir otrāda - dzimtas ir sadalītas mazākā skaitā ģinšu, bet vienā ģintī var mierīgi būt arī vairāki desmiti sugu. Kaut kā šāds formāts šķiet ērtāks, saprotamāks un noteikšana vismaz šķietami rit raitāk. Var jau būt, ka pēdējo pāris desmitu gadu laikā kāpurmušu noteikšanā ir notikusi kāda revolūcija un nav vairs jāoperē ar milzīgu ģinšu skaitu, bet diez vai. 

Racējlapsene Crabro scutellatus

Mīkstblakts Plagiognathus arbustorum

Tīklblakts Dictyla sp. nimfa - visticamāk D.convergens

Labs i' - pietiks par tiem parazitoīdajiem divspārņiem. Turpat uz čemurziežiem bija arī vesela strīpa dažādu plēvspārņu no kuriem interesantākā šķita šāda racējlapsene ar īpatnēji paplašinātiem un saplacinātiem priekškāju stilbiem. Kā rievaini vairodziņi. Tādi ir raksturīgi Crabro ģints tēviņiem un, spriežot pēc vēdera krāsojuma (gar sāniem vien tikai divi blāvi dzelteni, gandrīz balti plankumi), šim jābūt Crabro scutellatus tēviņam. Kāda ir šo kāju modifikāciju nozīme nav ne jausmas, bet izskatās diezgan dīvaini. Savukārt pēdējais radījums, ko nofotogrāfēju šajā pieturas punktā bija neliela, tumša mīkstblakts ar raibām kājām - manuprāt, Plagiognathus arbustorum tumšā forma. Pēc visa spriežot, parasta suga, ko jau šogad pāris reizes jau ir izdevies sastapt. Turpmākais ceļš līdz Lugažiem izrādījās tāds visai tukšs un ne pārāk produktīvs. Pāris vietās piestāju grāvmalās pie ziedošu neiazmirstulīšu ceriem un vienā vietā pat izdevās atrast vairākas Dictyla ģints tīklblakšu nimfas. Taču izmisīgie meklējumi atrast kaut vienu pieaugušu īpatni, lai varētu precizēt kādai sugai tad šīs nimfas pieder (varianti divi - convergens vai lupuli), nevainagojās panākumiem. Laikam jau jūlija sākums ir brīdis, kad vasaras pirmajā pusē redzamās pieaugušās blaktis varētu būt jau beigušās, bet jaunā pieaugušo blakšu paaudze vēl nav izaugusi. Pēc varbūtības principa varētu domāt, ka tās bija jau šogad redzētās convergens nimfas, taču vai var izslēgt lupuli? Diez vai, tā ka šo novērojumu īsti kopējā convergens atradņu sarakstā laikam iekļaut īsti nevar. Žēl... 

Māņsprakšķis Microrhagus emyi

Taču pats interesantākais atradums 'atnāca' apmēram brauciena vidū, kad uz ziemeļiem no Ērģemes 'Dzelzīšu' māju apkārtnē virzījos pa ceļu uz Z - Suķiera ezera virzienā. Pats ceļa sākums veda tādā stāvā kalnā un, lai arī kāpums nebija pārāk garš, izdomāju tomēr nemocīties un stūmos augšup tāpat ar velo pie rokas. Gar ceļa malu auga arī bagātīgs čemurziežu klājums tā ka izmantoju iespēju uzmest aci vai uz tiem kaut kas nesēž. Vienā vietā uzmetu rūpīgāku skatu ārstniecības vēršmēlei vai tur nesēž kāda tīklblakts un tajā brīdī pamanīju blakus uz kāda cita auga lapas sēžam nelielu 3-4mm garu, slaidu, melnu vabolīti. Ē, tas taču māņsprakšķis (Eucnemidae dzimta) kaut kāds! Normāli tie dzīvo visai slēptu dzīves veidu un dabā kādu māņsprakšķi šķiet redzēju tikai kādu trešo vai ceturto reizi. Vabole gan sēdēja ne īpaši pateicīgā vietā un šķita, ka nepakustinot kādus apkārtējos augus būs neiespējami tai piekļūt tuvumā. Apkārtējo augu pakustināšana savukārt nozīmē, ka pastāv risks pakustināt arī to augu uz kura sēž pati vabole un tā no šādas pēkšņas kustības var sabīties un nokrist zemē. Tā tas arī eventuāli notika, taču par laimi pirms vaboles nokrišanas paspēju nospiest 11 pat samērā jēdzīgus kadrus. Skaisti - pirmā normāli nofotogrāfētā māņsprakšķu suga manā kontā!

Māņsprakšķis Microrhagus emyi

Mājās sāku pētīt literatūru, lai noskaidrotu kas tad par sugu man ir trāpījusies. Spriežot pēc taustekļu posmu izteiksmīgās formas šim bija jābūt tēviņam, jo mātītēm taustekļi parasti ir vairāk pavedienveida bez kādiem izteiktiem 'zāģiem' vai citiem izaugumiem. Atcerējos, ka elateridae.com lapā ir lielisks Centrāleiropas māņsprakšķu noteicējs, kurā ir atzīmētas principā visas sugas, kas ir sastopamas arī pie mums - savulaik to bieži nācās izmantot, mēģinot noteikt maģistra darba lamatās iekritušos māņsprakšķu īpatņus (to tur pārsteidzošā kārtā bija pat diezgan daudz). Vispirms gan tā ātri pārskrēju pāri tur attēlotajām sugām, lai atfiltrētu līdzīgākās sugas pēc taustekļu formas, kas šķita gana raksturīga, lai to varbūt varētu izmantot kā noteikšanas pazīmi. Tā, hmm... Principā atbilst tikai viena suga - Mircorhagus emyi. Nē nu bet tiešām - neviena cita suga pat tuvu neatbilst! Pārējās divas Microrhagus ģints sugas maģistra paraugos biju redzējis daudz un tiem tie taustekļi ir pavisam savādāki - no katra taustekļu posma gala 'atiet' perpendikulārs, šaurs izaugums. Līdz ar to šie taustekļi atgādina tādu kā ķemmīti. Šim eksemplāram katram ūsas posmam šis izaugums ir salīdzinoši resnāks un 'atiet' ne īsti perpendikulāri, bet gan leņķī uz priekšu. T.i. taustekļu forma drīzāk atbilst zāģītim nevis ķemmītei. Nē nu labi - ja M.emyi tad M.emyi. Manā prātā it kā šaubas nekādas. Skatos Latvijas vaboļu čeklistā - tāda suga nav minēta. Eiropā vispār skaitās reti konstatēta suga. Atradās gan ne pārāk sen publicēti dati par diviem sugas atradumiem arī Igaunijā - viens Sāremā, bet otrs pie pašas Latvijas robežas (apdzīvotas vietas 'Koiva' apkārtnē) tikai kādu ~30km attālumā no manas novērošanas vietas. Tātad kopumā jau izskatās, ka atradums varētu arī nebūt nemaz ne tik pārsteidzošs un varbūt šajā reģionā sugai pastāv kāda lokāla populācija.  Drošības pēc gan prasījās vēl pēc kāda viedokļa tāpēc šos pašus foto nosūtīju arī dažiem citiem kolēģiem un atnāca vismaz divi apstiprinājumi, ka jā - šim vajadzētu būt M.emyi. Tātad pēc visa spriežot - jauna suga Latvijai! Kārtējā totālā cūcene... Bet vismaz uzreiz iepriekšējās dienas lietus un sabojātais noskaņojums ir aizmirsies un braucienu uz Kārķiem var vērtēt ar lielu un treknu + zīmi!