Tūre pa DA Latviju

Dubultā varavīksne Daugavas lokos

Jūlija sākumā piekritu piedalīties šogad Latvijā notiekošajā Eirāzijas zālāju konferencē - galvenais mans pienākums bija pirmskonferences ekskursijas pirmās dienas vakarā nodrošināt naktstauriņu gaismošanas 'izrādi'. Tā kā šī ekskursija dalībniekiem bija paredzēta uz DA Latvijas dažādiem interesantiem zālājiem, tad uzprasījos uz iespēju pievienoties šim ekskursantu autobusam tā pēc pilnas programmas. Tā teikt pašam šķita interesanti apskatīties šos vērtīgos un interesantos zālājus un varbūt pie reizes pameklēt kādus interesantus kukaiņus. Īpaši cerēju uz tīklblaktīm, jo šķietami šādas garš maršruts ar vairākām pieturas vietām likās ļoti piemērots veids kā samērā ātri un 'nesāpīgi' salasīt kādas jaunas atradnes biežāk sastopamajām tīklblakšu sugām. Par tīklblakšu meklējumiem tad mazliet tālāk šajā ierakstā, bet rezumējot braucienu kopumā - šis tas interesants jau atradās. Par pašu pašu interesantāko novērojumu jau gan te blogā esmu rakstījis, jo tieši šīs ekskursijas laikā Sudrabkalnā izdevās atrast Latvijai jaunu plēvspārņu dzimtu (un vienlaicīgi, protams, arī jaunu sugu)! Par to var izlasīt TE. Šajā ierakstā tad par kādu daļu no pārējām redzētajām radībām.  

Vālīšlapsene Abia fasciata

Lielais skābeņu zeltainītis (Lycaena dispar)

Īstenībā iepriekšējā vakarā pirms ekskursijas tā nedaudz 'saskābu', jo laika prognoze solījās būt visai slikta - pamatīgs lietus bez maz vai visas dienas garumā. Apsvēru jau variantu, ka, ja tiešām līs lietus, tad visās pieturas vietās nemaz ārā nekāpšu. Tā teikt - nav ko mērcēties un lietū jau tāpat kukaiņi nekādi īpaši nelido. Bet beigu beigās laikapstākļi iegrozījās samērā tuvu ideāliem cik nu šādā situācijā tie varēja būt - kādu brīdi tiešām gāza kā no spaiņiem, bet tajā brīdī tieši iekrita garākais pārbrauciens līdz Dugavpilij. Tā dabā tikām labi ja vien pie kādām 10 lietus minūtēm. Rezultātā bija pat ļoti laba tauriņu un citu kukaiņu aktivitāte. Piemēram, šajā dienā redzēju vairāk dzelzeņu pļavraibeņus kā iepriekšējā dzīvē kopā (nevienu gan tā labi neizdevās nofotogrāfēt). Savukārt interesantajās Daugavas palienes pļavās skaisti zibinājās košie lielie skābeņu zeltainīši. Turpat blakus uz dievkrēsliņa zieda arī sēdēja vidēja izmēra vālīšapsene (Cimbicidae dzimta). Tur sugu it kā nav daudz un vairums šķiet vismaz vizuāli diezgan raksturīgas, bet pagaidām nav īsti sanācis laiks, lai iedziļinātos visās noteikšanas niansēs. Šī suga gan ir no tām, kur īpaši iedziļināties nevajag - tumšais ķermeņa krāsojums, gaišie pirmie vēdera posmi un spārni tumšu, platu joslu to priekšējā daļā ir ļoti raksturīgas pazīmes, kas nav nevienai citai vālīšlapseņu sugai Abia fasciata! Grūti pateikt vai reta suga (kāpuri dzīvojot uz sausseržiem) un it kā atmiņā ir palicis, ka dabā tādas esmu redzējis jau iepriekš, bet izrādās, ka fotogrāfējis gan nebiju - tātad man jauna suga. 

Lapgrauzis Pachybrachis hieroglyphicus

Gartaustkode Isophrictis sp., manuprāt I. anthemidella

Gartaustkode Brachmia dimidiella

Pa šīm Daugavas krasta pļavām virzījāmies uz Slutišķu pusi, kur bija paredzēts apskatīt kaut kādas sausākas pļavas uz tādiem nelieliem pauguriem (botāniķi nesitiet - nemāku to labāk aprakstīt). Šis tad bija vienīgais brīdis, kad mazliet nācās pārciest īsu lietus gāzienu. Kad lietus pārgāja, centos šajās pauguru nogāzēs sameklēt kādu tīklblakti un tas arī izdevās - vībotņu cerā atradās Derephysia crisata. Tā gan arī bija vienīgā suga, kas mani aplaimoja ar savu klātbūtni. Citā vībotņu cerā toties atradās glīts lapgrauzis ar dzeltenrakstainu musturi - Pachybrachis hieroglyphicus. Latvijā tā g.k. ir izplatīta DA sausajos zālājos, kur laikam īpaši liels retums nav. Citur Latvijā gan izskatās, ka krietni retāka suga. Pirms tam vienīgo reizi to arī biju redzējis kaut kur šajā pat apkārtnē, bet tad īsti nekādi labie foto nesanāca (viena bilde šajā bloga ierakstā). Šajā vietā uz dzelteno ilzīšu (Anthemis tinctoria) ziediem izdevās nofotogrāfēt kaut kādus nelielus, bet šķietami ļoti raksturīgus sīktauriņus. Uz priekšu vērtie matiņu pušķīši galvas daļā it kā vedināja domāt, ka varētu būt kāds no zāļsviļņiem, tomēr izteikti uzliektie un uz aizmuguri vērstie palpi (lūpu tausti) tomēr norādīja, ka būs kādas citas dzimtas pārstāvis, jo zāļsviļņiem (Crambidae) tāda palpu forma nav raksturīga. Šķita, ka varētu meklēt starp gartaustkodēm (Gelechiidae), jo tām ir šāda palpu forma un tur ir arī vairākas sugas, kam tiešām ir galvas priekšpusē šādi uz priekšu vērsti matiņu pušķīši - piemēram, Sophronia ģints sugas. Izmeklējos visādi, bet nu neviena suga ar tādiem pušķīšiem tā īsti neatbilda pēc krāsojuma. Pārskatīju pat vēl veselu sauju ar citām dzimtām, bet nu nav tādas sugas! Ko nu!? Izrādās, ka biju pārāk ieciklējies uz tiem taisnajiem, garajiem matiņu pušķīšiem galvas priekšā. Vai nu tas manā bildē tāds rakurss vai tauriņa poza, bet izrādās, ka meklētajai sugai šie pušķīši ne vienmēr ir tik izteiksmīgi - un tieši vairumā bilžu ko pirms tam biju skatījis šie pušķīši nebija īpaši izteiksmīgi un tā ar acīm pārskrēju vienkārši pāri. Tātad doma par dzimtu bija pareiza - tā ir kāda no Isophrictis ģints gartaustkodēm. No šīs ģints Latvijā ir divas sugas - striatella un anthemidella, kas abas ir diezgan līdzīgas. Otrai sugai gan barības augs esot tieši dzeltenās ilzītes (striatella - biškrēsliņi Tanacetum sp.), kas man it kā liek domāt, ka šī tad visticamāk būs šī suga. Turpat netālu sausā ceļmalā atradās vēl viena neredzēta sīktauriņu suga, ko gan noteikt bija pavisam viegli - Brachmia dimidella. Kāpuri uz graudzālēm. 

Cikādiņas Macropsidius sahlbergi

Gaišdzīslainā vīķpūcīte (Lygephila viciae)

Vakarā tad bija jāgatavojas naktstauriņu gaismošanai, bet vēl pirms tumsas iestāšanās izgāju īsā pastaigā gar Daugavu - atkal cerībā uz kādām tīklblaktīm, jo gan daglīši, gan parastās vēršmēles, gan lauka vībotnes apkārt netrūka. Kaut kam taču bija jābūt!? Taču nekā - dīvainā kārtā pilnīgs tīklblakšu vakuums. Zem viena vībotnes cera sēdēja vien divas, sīciņas cikādītes - manuprāt, Macropsidius sahlbergi, kam vismaz dažos rakstos min saistību tieši ar vībotnēm (Artemisia sp.). Naktstauriņu gaismošana šoreiz izvērtās pat samērā Ok. Ja varbūt iesākumā tauriņu lidošana bija samērā gausa, tad ap plkst. 2iem jau gāja samērā interesanti. Sugu skaitu vēl gan neesmu pat saskaitījis, bet ap kādām 50 gan jau, ka bija. No tām pat man viena jauna pūcīšu suga - gaišdzīslainā vīķpūcīte (Lygephila viciae), kas gan nav nekāds īpašais retums. Ja būtu bijis varbūt par kādiem grādiem 2-3 siltāks, tad droši vien būtu pavisam izcila nakts, bet to jau var teikt par lielāko daļu nakšu: "Ja būtu +20, tad būtu super!" utt.  

Koksngrauzis Pseudovadonia livida

Otrās dienas maršrutā g.k. ietilpa Dvietes palienes apmeklēšana - vispirms pie otrā Dvietes putnu torņa, bet pēc tam arī Putnu salas apciemojums. Šajā putnu tornī pie Skuķu ezera maijā jau bija pavadītas 24 stundas Torņu Cīņu laikā tāpēc jau uzreiz plāns bija skaidrs - atvēlētajā laikā nodoties ragulopu mēslu izpētei, jo maijā tur bija pamatīga dzīvība, ko toreiz tā īsti rūpīgi nesanāca papētīt, jo bija jāvēro putni (bet tāpat - atradās gan trīsragu mēslvaboles, gan pūkainais īsspārnis). Cerēju uz kādu no lielajām Geotrupes mēslvabolēm, bet... Neatradās gandrīz nekas! Varbūt, ka arī mēsluvabolēm jūlija sākums ir tas brīdis, kad 'pavasara lidojums' ir beidzies un vairums sugu ir kāpuru stadijā? Droši vien - citu iemeslu nevaru tam atrast, jo vēl maija beigās tās pašas trīsragu mēslvaboles bija desmitiem turpat pašā torņa piekājē, bet tagad - neviena. Šajā pieturas vietā vērtīgākais objekts laikam bija koksngrauzis Pseudovadonia livida, kas vispār ir suga ar ļoti interesantu bioloģiju. T.i. ja ne 'ļoti interesantu', tad vismaz krasi atšķirīgu no citām koksngraužu sugām gan. Kāpuri dzīvo nevis atmirušā koksnē, bet gan augsnē un augsnes virskārtā kur barojas ar sēņu, konkrēti pļavas vīteņu (Marasmius oreades), micēliju. Pieaugušās vaboles var novērot uz ziediem. Vizuāli nedaudz atgādina citas neliela izmēra sugas ar brūnganajiem segspārniem - īpaši Paracorymbia maculicornis, kas pēc izmēra ir vislīdzīgākā, bet viegli atšķirama pēc taustekļu krāsas, kas ir pilnībā melni (P.maculicornis - vidējo posmiņu pamatnes dzeltenīgas), kā arī priekškrūšu vairogs ir ar retāku punktējumu un vizuāli spīdīgāks u.c. sīkākas pazīmes. Latvijā bieži sastopama suga, bet kaut kā pēdējā laikā nebiju redzējis/fotogrāfējis. Droši vien vienkārši nebiju pievērsis uzmanību. 

Ķērpjuts Peripsocus subfasciatus

Muzeju ādgrauzis (Anthrenus museorum)

Tīklblakts Derephysia cristata

Turpinājumā jāsaka, ka nekas tāds pārāk 'eksluzīvs' šķiet netrāpījās. Pie slavenajiem Bebrenes Putnu salas 'Gulbjiem' izdevās atrast vēl vienu tīklblakts Derephysia cristata (pirms tam šajā dienā biju pārīti šīs sugas īpatņu atradis otrpus Skuķu ezeram) eksemplāru. Tā ka vismaz šai sugai divu dienu laikā izdevās pievienot 3 jaunas atradnes. Ne īpaši ražīgi, bet nu - ne vienmēr jau var tā veikties kā bija veicies līdz šim. Brīvbrīdī manu interesi piesaistīja pie mājas ziedošā spireja, kuras ziedos izrādās sēdēja samērā daudz ādgraužu. Cerēju, ka varbūt te, tomēr vairāk vai mazāk Latvijas dienvidos, varētu būt kāda interesantāka suga, bet neko vairāk par muzeju ādgrauzi (Anthrenus museorum) 'izspiest' nesanāk. Suga, kas vienlīdz bieži sastopama kā telpās tā arī ārā (g.k. uz ziediem). Uz mājas sienas savukārt atradās sīciņa ķērpjuts, ko cerēju, ka tā arī varētu būt kāda nerdzēta suga, taču atkal diemžēl nekā - vien Peripsocus subfasciatus, kas ir jau vairākkārt redzēta un fotogrāfēta suga. Vispār šajā gadā ar ķērpjutīm galīgi švaki iet - šķiet vēl nevienu jaunu sugu nav izdevies fotoarhīvam pievienot.   

Raibspārnmuša Chaetorellia jaceae

Pētereņu sfinga (Hemaris tityus) kāpurs

Tīklblakts Acalypta gracilis

Atpakaļceļā uz Rīgu bija vēl pāris pieturas vietas kurās tā nekas cits baigi jēdzīgs ar laikam netrāpījās. Nu ok, vienā pļavā izdevās nofotogrāfēt samērā glītu, neredzētu raibspārnmušu -manuprāt, Chaetorellia jaceae.  Kāpuri g.k. dzīvo dažādu dzelzeņu (Centaurea sp.) sugu ziedkopās. Tā vispār jau man divspārņi pagaidām ne īpaši saista, jo sugu noteikšana pēc foto parasti nav īpaši viegla padarīšana. Lielā mērā tas gan ir atkarīgs no pieejamās literatūra, jo ja būtu kāds labs un detalizēts avots, piemēram, par raibspārnmušām, kur ik pa laikam iemest aci, tad jau varētu vismaz šai dzimtai pievērsties, jo šķiet, ka vairumā gadījumu spārnu krāsojums ir sugām (vai vismaz ģintīm) raksturīgs un vismaz daļu sugu vajadzētu spēt varēt noteikt arī pēc fotoattēliem. Jāpapēta - varbūt tomēr ir pieejams kāds jauks raibspārnmušu noteicējs? Lai nu kā tur nebūtu ar raibspārnumšām, pats pēdējais pieturas punkts pirms Rīgas (pie Jaunsudrabiņa muzeja) atnesa divus foršus objektus. Vispirms sausā uzkalniņā (izskatījās, ka tā ir bijusi grants čupa, kas laika gaitā ir apaugusi ar skraju augāju) starp stnām un zāles stiebriem atradās vairākas tīklblaktis Acalypta gracilis - beidzot vēl kāda tīklblakšu suga šajā braucienā! Biju cerējis uz kādām 4-5 varbūt pat 7-8 sugām, bet nu beigās jāsamierinās vien ar divām... Un otrs objekts, ko paspēju nofotogrāfēt burtiski minūti pirms kāpšanas atpakaļ autobusā bija pētereņu sfinga (Hemaris tityus) kāpurs. Suga, kas Latvijā ir samērā parasta, bet ar ko īsti man nav veicies, jo daži dabā redzētie pieaugušie īpatņi ir tik pat ātri pazuduši kā parādījušies (šī un otra ģints suga - sausseržu sfings - ir raksturīga ar to, ka pieaugušie tauriņi atgādina lielas kamenes un arī lido tikai dienas laikā). Tad nu tagad būs vismaz kaut cik jēdzīgs kāpura foto. Arī tas ir nav maz!
Tā ka kopumā izbrauciens pa DA Latviju ar zālāju konferences dalībniekiem vērtējams kā pozitīvs, jo šis un tas jau tika redzēts, kā arī daži apskatītie biotopi un vietas šķita gana simpātiskas, lai varbūt tur atgrieztos vēl kādu reiz. Īpaši jau Dagavas loki šķiet vilinoši, kā arī Dvietes paliene ar saviem ķikutiem, kas varētu būt vienīgā Latvijā samērā bieži ligzdojošā putnu suga, ko vēl neesmu redzējis (vēl tad atliek šķiet tikai čūskērglis un vidējais ērglis, ja to skaita kā ligzdotāju). Bet nu jau diez vai tas notiks šogad - jāatzīmē kā plāns citiem gadiem.